15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/63

Ziņotājs:

Filip HAMRO-DROTZ

Līdzziņotājs:

Pierre GENDRE

1.1.

Eiropas Savienībai nekavējoties būtu jāizstrādā saskaņota un visaptveroša korupcijas apkarošanas stratēģija pieciem gadiem un tai jāpievieno rīcības plāns, kas jāapstiprina Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropadomes priekšsēdētājiem. Eiropas Savienības prezidentvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm savās programmās būtu jānosaka skaidri korupcijas apkarošanas mērķi, kā arī jāapņemas īstenot starpiestāžu sadarbību. Tām būtu nepieciešama uz nākotni orientēta programma, galveno uzmanību pievēršot transversāliem korupcijas apkarošanas jautājumiem Eiropas Savienībā un tās ārējās attiecībās, lielākam atbalstam dalībvalstīm un labākai starptautiskajai sadarbībai, kā arī iestāžu godprātības uzlabošanai un Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzībai. Pārredzamības veicināšanai un korupcijas novēršanai vajadzētu būt galvenajiem mērķiem visās Eiropas Savienības politikas jomās. Stratēģijā būtu jāņem vērā šajā atzinumā paustie priekšlikumi.

1.1.1.

Par galveno prioritāti jānosaka atbalsta sniegšana dalībvalstīm to centienos īstenot un pastiprināt spēkā esošos valsts, Eiropas un starptautiskos instrumentus.

1.1.2.

Šīs stratēģijas īstenošanā panāktais progress būtu jāizskata Eiropas semestra ietvaros, ņemot vērā Komisijas korupcijas apkarošanas ziņojumus un pastāvīgos apsekojumus. Korupcijas izplatība būtu arī jāņem vērā, Eiropas Savienībai uzraugot tiesiskuma īstenošanu dalībvalstīs, un korupcijas jautājumam būtu īpaši jāpievēršas, izstrādājot nosacījumus ekonomikas atbalsta programmām, par kurām Savienība vienojas ar dalībvalstīm un trešām valstīm.

1.2.

Stratēģijas galvenajam aspektam vajadzētu būt paplašinātai un iekļaujošai starptautiskajai sadarbībai korupcijas apkarošanas jomā.

1.2.1.

Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstīm būtu jāstiprina starptautiskā sadarbība korupcijas apkarošanas jomā atbilstīgi atjauninātajai Eiropas iekšējās drošības stratēģijai 2015.–2020. gadam (COM(2015) 185), jāuzlabo attiecīgo iestāžu (OLAF, Eurojust, Eiropols, Ombuds, Revīzijas palāta) koordinācija, kā arī jānodrošina efektīva Eiropas Korupcijas apkarošanas tīkla (EACN) pārvaldība. Tām būtu jāpaplašina paraugprakses apmaiņa un jāsekmē valstu prokuratūru koordinācija un sadarbība pārrobežu krimināllietās, piemēram, noziedzīgi iegūto aktīvu atgūšanā un atgriešanā.

1.2.2.

Vadošā loma ir Eiropadomei, un korupcijas apkarošanu tā var sekmēt, veicot šādus pasākumus:

1.2.3.

Augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksmē saskaņā ar LESD 152.–155. pantu būtu jāapsver tas, kā sociālais dialogs gan horizontālā, gan nozaru līmenī varētu palīdzēt korupcijas novēršanas un apkarošanas darbā.

1.2.4.

Būtu jāpaplašina apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību un tās iesaistīšana, kā paredzēts LESD 11. pantā, kā arī apspriešanās ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Eiropas Reģionu komiteju un to iesaistīšana ES korupcijas apkarošanas iniciatīvās.

1.2.5.

ES iestādēm un citām iesaistītām struktūrām sadarbībā ar dalībvalstīm būtu aktīvāk jārūpējas, lai palielinātos sabiedrības izpratne par to, kā iedzīvotāji var iesaistīties korupcijas apkarošanā, šajā nolūkā uzsverot ES tiesību aktos paredzētās tiesības un tiesību aizsardzības iespējas. Būtu nepieciešama uz plašsaziņas līdzekļiem vērsta informatīva kampaņa, piemēram, lai skaidri norādītu, ka iedzīvotāju rīcībā ir kanāli ziņošanai par aizdomām par korupciju un ES līdzekļu neatbilstīgu izlietošanu. Vienlaikus ir jāpalielina pārredzamība par to, kā ES līdzekļi tiek tērēti.

1.3.

Papildus likumdošanas pasākumiem Eiropas Savienībai būtu jāuzsāk un jāatbalsta alternatīvi pasākumi ar nolūku sekmēt atbilstības un kukuļošanas/korupcijas apkarošanas kodeksu un standartu pieņemšanu un īstenošanu konkrētos uzņēmumos atbilstoši starptautiskajiem, nozaru un Eiropas instrumentiem un pamatnostādnēm. Attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp darbinieku, iesaistīšanai pārredzamā un iekļaujošā veidā vajadzētu būt daļai no uzņēmumu ētikas kodeksu (arī atbilstošu brīdināšanas mehānismu) īstenošanas procesa konkrētos uzņēmumos. Lai uzņēmums no jebkuras vietas pasaulē varētu piedalīties projektu atlasē uz ES līdzekļu saņemšanu, tam būtu jāievieš korupcijas apkarošanas pārvaldības sistēma.

1.3.1.

Eiropas Savienībai būtu jāizmanto ES Korporatīvās sociālās atbildības stratēģijas pārskatīšana, lai kopā ar uzņēmēju, sociālo partneru un tirgotāju apvienību pārstāvjiem novērtētu, kā plaši izplatīt labāko praksi korporatīvās pārvaldības un ētikas jomā.

1.3.2.

Atzinīgi vērtējama nesen pieņemtā nefinanšu informācijas atklāšanas direktīva, kurā noteikta prasība lieliem Eiropas Savienības uzņēmumiem ziņot par pienākumu īstenošanu un ētikas standartiem. Šai direktīvai būtu jāmudina uzņēmumus nodrošināt korupcijas apkarošanas standartu ievērošanu, tostarp atbilstošu brīdināšanas mehānismu darbību visā to piegādes ķēdē, kā arī jāsekmē, lai arī mazie un vidējie uzņēmumi veiktu samērīgus pasākumus.

1.3.2.1.

Tas jo īpaši attiecas uz dabas resursu piegādi, kas nereti ir korupcijas riska cēlonis. Eiropas Savienība var izmantot paraugpraksi mežsaimniecības nozarē, kā arī regulatīvo pieeju konfliktus izraisošajiem izrakteņiem ASV. Šajā saistībā Eiropas Komisijai būtu jānodrošina saskaņota pieeja izejvielu stratēģijas pārskatīšanai. Tai būtu jāsadarbojas ar Eiropas līmeņa uzņēmējdarbības jomas pārstāvjiem, lai izstrādātu saskaņotu un konsekventu pieeju korupcijas izskaušanai piegādes ķēdē.

1.4.

Eiropas Komisijai būtu vēlreiz jāpārskata publiskā iepirkuma direktīvas, jo īpaši, lai novērtētu procedūru pārredzamības un uzticamības uzlabošanas iespējas. Eiropas Komisijai būtu aktīvi jāuzrauga, kā dalībvalstis īsteno spēkā esošos noteikumus par interešu konfliktu un favorītisma novēršanu (arī reģionālā un vietējā līmenī), kā arī vajadzības gadījumā jāsniedz sīkāk izstrādātas norādes. Publiskā iepirkuma noteikumiem būtu jāattiecas uz visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to izcelsmes.

1.4.1.

Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, lai būtu izveidoti atbilstīgi kanāli ziņošanai par korupcijas gadījumiem publiskā iepirkuma procedūru īstenošanā valsts un vietējā līmenī, kā arī jānodrošina labākas tiesību aizsardzības iespējas, tostarp arī tiem dalībniekiem, kurus iepirkuma procedūra tieši neskar. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jātiecas panākt augstu pārredzamības līmeni šajās procedūrās. Atzinīgi vērtējams tas, ka e-iepirkums kļūs par standartu; jāveicina informētība par to, ka informācija par iepirkuma norisi un līgumu slēgšanas tiesību ieguvējiem ir pieejama ES elektroniskajā platformā Tenders Electronic Daily (TED) tādā veidā, kas nodrošina informācijas vieglu pieejamību un analīzi.

1.4.2.

Ikvienam uzņēmumam, kurš piedalās konkursā par publiskā iepirkuma līguma slēgšanu, būtu jāsniedz informācija par uzņēmuma īpašumtiesībām, tostarp tā faktiskajiem īpašniekiem. Lielajiem uzņēmumiem, kuri piedalās konkursā par līguma slēgšanu, vajadzētu būt ieviestam stingram kukuļošanas un korupcijas apkarošanas kodeksam (atbilstīgi starptautiskajiem, Eiropas un nozaru instrumentiem/pamatnostādnēm). Informācijas izpaušanas procesā jāievēro uzņēmējdarbības noslēpumu neaizskaramība (sk. EESK atzinumu INT/145), un to nedrīkstētu apgrūtināt atšķirības valstu tiesību aktos datu aizsardzības jomā.

1.4.3.

Kā preventīvi pasākumi korupcijas apkarošanas nolūkā ES būtu jāatbalsta sankciju izmantošana un izslēgšana no publiskā iepirkuma uz noteiktu laiku galējos gadījumos, kā arī līdzvērtīgi pasākumi attiecībā uz publiskā sektora darbiniekiem. Eiropas Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un Eiropas Savienības dalībvalstīm būtu jāizveido Savienības līmeņa vienota izslēgšanas sistēma, lai integrētu Eiropas un valsts līmeņa izslēgšanas sistēmas un neļautu korumpētām personām piedalīties publiskā iepirkuma konkursos Eiropas Savienībā, kā paredzēts jaunajās ES iepirkuma direktīvās (2014/24 un 25). Līdzvērtīgi nosacījumi jāattiecina uz publiskā sektora darbiniekiem. Šāda izslēgšana noteikti jāapsver gadījumos, kad uzņēmums ir notiesāts par pārkāpumu vai nolaidības dēļ nav ieviesis preventīvus korupcijas apkarošanas pasākumus. Sistēmā jāparedz atvieglojumi uzņēmumiem, kuri ir īstenojuši reformas un veikuši atbilstīgus pasākumus nolūkā nepieļaut korupcijas gadījumus (“pašattīrīšanās”). Būtu jāatbalsta arī “godprātības pakta” izmantošana – tās ir publisko iestāžu un uzņēmēju saistības paaugstināt pārredzamības un godprātības standartus publiskā iepirkuma jomā. Jāpievērš lielāka uzmanība arī valstij piederošo uzņēmumu un valsts administrācijas ētiskai rīcībai un noteikumu ievērošanai gan valsts, gan reģionālā/vietējā līmenī.

1.5.

Eiropas Savienībai būtu jāuzlabo finanšu plūsmu pārredzamība ES. Tiesību akti uzņēmumu īpašumtiesību pārredzamības uzlabošanai, kas nesen pieņemti kā daļa no ceturtās direktīvas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, ir vērtējami atzinīgi, taču ir jānodrošina publiski pieejama informācija par trastu un citu korporatīvo uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem. Starptautisko finanšu plūsmu pārredzamību varētu uzlabot, galvenokārt pilnveidojot uzņēmumu pārskatu sagatavošanu saskaņā ar starptautiskajām un nozaru pamatnostādnēm un attiecīgajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, kuros paredzēts, ka starptautiskajiem uzņēmumiem jāziņo par svarīgākajiem finanšu datiem valstīs, kurās tie darbojas.

1.5.1.

Būtu jāuzlabo banku atbilstība spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem. Šajā saistībā Eiropas Komisijai un Eiropas Banku iestādei būtu aktīvāk jārīkojas, lai noteikumu īstenošanas nepilnības vienā dalībvalstī nepasliktinātu situāciju sistēmā kopumā. Eiropas Komisijai būtu arī jāizmanto savas pilnvaras, lai saskaņotu kriminālsodus šajā jomā nolūkā nodrošināt pietiekami preventīvas sankcijas visā Eiropas Savienības jurisdikcijā. Dalībvalstīm būtu jāpalīdz ieviest noteikumu par to, ka tīša amatpersonas materiālā stāvokļa nelikumīga uzlabošanās ir jāatzīst par noziedzīgu nodarījumu, kā noteikts UNCAC 20. pantā.

1.6.

Daudzos gadījumos korupcijas atklāšana ir atkarīga no ziņotāju vēlmes būt atklātiem, taču ziņas ir jāsniedz godprātīgi un informācijai jābūt pienācīgi pamatotai. Eiropas Komisijai būtu jāmeklē alternatīvas iespējas ziņotāju aizsardzības sekmēšanai, jāveic pētījums par iespējamiem Eiropas Savienības instrumentiem, kas varētu būt regula vai direktīva, ņemot vērā starptautiskās un nozaru pamatnostādnes un attiecīgās Eiropas Parlamenta rezolūcijas. Privātās dzīves un uzņēmējdarbības noslēpumu neaizskaramības ievērošana nedrīkstētu apgrūtināt korupcijas atklāšanu (Direktīva 2013/36 (CRD IV)). Būtu jāievieš piemēroti aizsardzības pasākumi, lai aizsargātu iesaistītās puses pret nepatiesu ziņošanu.

1.7.

Kā liecina pieredze un pētījumi, Eiropas Savienības nodokļu maksātāju naudas līdzekļu sadale un izmantošana caur Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (tostarp ESIF) ir saistīta ar piesavināšanās risku. Krāpšana bieži vien ir saistīta ar korupciju, taču izmeklēšanu traucē nepilnības Eiropas Savienības un valstu iestāžu sadarbībā. Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas aktīvāka loma finansējuma izlietošanas uzraudzībā/auditēšanā, īstenojot pilnīgas neiecietības politiku pret korupciju un krāpšanu. Būtu jāizveido Eiropas Prokuratūra (EPPO), kas būtu neatkarīgs un efektīvi strādājošs Eiropas dienests, kura rīcībā būtu pienācīgi resursi, lai tas varētu veikt izmeklēšanu un ierosināt lietas ne tikai par noziegumiem saistībā ar Eiropas Savienības finansēm, bet arī par nopietniem pārrobežu noziegumiem, tostarp korupciju, kā paredzēts Lisabonas līgumā. Būtu jāstiprina arī Eurojust spējas, jo reizēm ir iesaistītas arī trešās valstis, uz kurām EPPO jurisdikcija neattiecas.

1.8.

ES būtu aktīvāk jāiesaistās korupcijas apkarošanā pasaules līmenī. Eiropas Savienībai nolīgumos ar trešām valstīm būtu jāiekļauj stingri korupcijas novēršanas noteikumi. Finansēšanas programmās (pirmspievienošanās, kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskā atbalsta u. c. programmās) būtu jāparedz stingri nosacījumi attiecībā uz korupcijas problēmas risināšanu un novēršanu (tostarp nolūkā aizsargāt pašus līdzekļus). Jāparedz arī stingri mehānismi īstenošanas un efektivitātes pārraudzībai.

1.8.1.

Būtu jāveic pasākumi ar mērķi gan iekšējā tirgū, gan starptautiskā līmenī efektīvi aizsargāt ētikas standartus ievērojošos ES uzņēmumus no konkurentiem trešās valstīs, kuri šādus noteikumus neievēro. Vienam no aizsardzības elementiem jābūt tādam, ka “līguma noteikumi būtu jāizstrādā tā, lai taisnīgi sadalītu ar līgumu saistītos riskus” (citāts no Regulas (ES) Nr. 1316/2013 par EISI 65. panta). Šis princips būtu jāiekļauj visu to ES dokumentu tekstā, kas attiecas uz ES finansējumu.

1.8.2.

Eiropas Savienībai būtu arī aktīvāk jārūpējas par to, lai tās finanšu sistēma nekļūtu par drošu oāzi nelikumīgi iegūtiem līdzekļiem. Pēdējo gadu notikumi, piemēram, Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Ukrainā, ir uzskatāmi pierādījuši, ka divpusējās pieejas it nemaz nav piemērotas nozagto aktīvu atgūšanai un atgriešanai. Eiropas Komisijai būtu aktīvāk jārīkojas, sniedzot palīdzību un koordinējot nozagto aktīvu atgriešanu šīm valstīm.

1.9.

Eiropas Savienības iestādēm pašām ir jārūpējas par to, lai tās būtu pārredzamības, godprātības un labas pārvaldības paraugs, kas kalpo par standartu Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tikai šādi ES iestādes iegūs autoritāti un uzticību, lai uzsāktu, vadītu un īstenotu iepriekš izklāstītos pasākumus. Šajā nolūkā iestādēm būtu jātiecas panākt pēc iespējas lielāku pārskatatbildību un pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā, izveidojot arī komponenti, kas tiek saukta “ietekme uz likumdošanu” attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību aktiem un politikas dokumentiem, proti, savlaicīgi sniedzot sabiedrībai pieejamu informāciju par ES iestāžu, dalībvalstu un lobētāju mijiedarbību, kā arī izstrādājot tiesību aktus par lobētāju obligātu reģistrēšanu Eiropas Savienībā.

1.9.1.

Eiropas Savienības rīcībai jābūt konsekventai un aktīvai, arī uzraugot un novēršot interešu konfliktus, jo tie var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Būtu jāizveido neatkarīgas komitejas ētikas jautājumos, pilnvarojot tās pieņemt saistošus priekšlikumus un sankcijas. Pirmajā priekšlikumā minētajā piecu gadu rīcības plānā būtu jāparedz turpmākās reformas, ņemot vērā Komisijas un OLAF korupcijas apkarošanas ziņojumu secinājumus.

1.10.

EESK, sniedzot savu ieguldījumu korupcijas apkarošanā Eiropas Savienībā, būtu jāveic šādas mērķtiecīgas darbības:

2.1.

2.2.

Korupcija pasaulē ir plaši izplatīta. Tiek lēsts, ka korupcija Eiropā ES nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni EUR 120 miljardus gadā (nav ņemta vērā krāpšana saistībā ar ES publiskajām finansēm) – šī summa ir gandrīz vienāda ar Eiropas Savienības kopējo gada budžetu un veido 1 % no ES IKP. Korupcijas līmenis dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras. Daudzās no tām korupcija ir sastopama visās publiskās un privātās dzīves jomās. Eiropas Komisija 2014. gada ES Pretkorupcijas ziņojuma ievadā norāda: “Korupcija nodara lielu kaitējumu ekonomikai un sabiedrībai kopumā. (..) ES dalībvalstis nav pasargātas no šīs realitātes. Korupcija (..) apdraud labu pārvaldību, publisko finanšu pareizu pārvaldību un tirgus konkurētspēju. Īpaši smagos gadījumos tā grauj pilsoņu ticību demokrātijas institūcijām un procesiem.”

2.3.

Korupcijai raksturīgas dažādas izpausmes. Var izšķirt publiskā sektora korupciju, privātā sektora korupciju un politisko korupciju atkarībā no sektora, kurā tā sastopama. Korupcijas gadījumā nelikumīgajā darbībā vienmēr ir iesaistīti vismaz divi labprātīgi dalībnieki.

2.3.1.

Raksturīgs korupcijas piemērs ir kukuļošana – gan tās aktīvajā, gan pasīvajā veidā, tostarp piedāvājot, piešķirot un pieņemot vai pieprasot priekšrocību kā likumīgas, nelikumīgas vai neētiskas rīcības stimulu, kas var izpausties kā dāvinājumi, aizdevumi, maksa, veicināšanas (“papildu”) maksājumi, atlīdzība (kick-back) vai citi ieguvumi, piemēram, nodokļu samazinājums, vīzas piešķiršana, pakalpojums, sponsorēšana un ziedojumi. Daudzos gadījumos korupcija ir saistīta ar cita veida nelikumīgu praksi, piemēram, ar cenu noteikšanu, mahinācijām ar cenu piedāvājumu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nelikumīgu materiālā stāvokļa uzlabošanos, šantāžu un krāpšanu. Korupcijas elements piemīt arī darījumiem, kas mazāk saistīti ar materiālām vērtībām, piemēram, favorītismam un nepotismam publisko amatpersonu iecelšanā, ietekmes ļaunprātīgai izmantošanai un priekšrocību piešķiršanai, klientelismam, neētiskai neaizskaramības nodrošināšanas, amnestijas un privatizācijas praksei, tiesu iestāžu un policijas uzpirkšanai, politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanai. Arī nereglamentēti vai slikti pārvaldīti interešu konflikti var būt par iemeslu korupcijai, piemēram, gadījumos, kad ienesīgi amati uzņēmumos tiek piedāvāti bijušajām valsts amatpersonām, kas tikko atstājušas savus amatus publiskajā sektorā (“rotācija starp publisko un privāto sektoru”).

2.3.2.

Šādas neētiskas un nelikumīgas darbības veicina vairāki faktori. Cita starpā tie ir tiesiskie šķēršļi (ievēlētu amatpersonu imunitāte un noilgums), starptautisku standartu, rīcības kodeksu, un ētikas pamatnostādņu un atbilstošu brīdināšanas mehānismu neesamība, pārredzamības trūkums publiskā sektora lēmumu pieņemšanā, kā arī šā procesa ietekmēšanas iespējas, piemēram, ievēlētas vai ieceltas amatpersonas neatklāj ar pienākumu izpildi nesaistītu ienākumu avotus un darbības vai slepeni tiekas ar šo lēmumu lobētājiem.

2.3.3.

Korupcija bieži vien ir saistīta ar neoficiālo ekonomiku un organizēto noziedzību. Eiropols savā 2013. gada Smago noziegumu un organizētās noziedzības radītā apdraudējuma novērtējumā (SOCTA) norāda uz aptuveni 3 600 organizētās noziedzības grupējumiem un tīkliem, kas patlaban darbojas Eiropas Savienībā un arvien aktīvāk iesaistās visos ekonomikas aspektos.

2.4.

Korupcija uzskatāma par būtisku un arvien pieaugošu problēmu visā Eiropas Savienībā un arī starptautiskā līmenī. Korupciju neaptur valstu robežas.

2.5.

Eiropas Komisija 2011. gada jūnijā spēra būtisku soli uz priekšu korupcijas apkarošanā Eiropā, pieņemot visaptverošu korupcijas apkarošanas tiesību aktu kopumu. Tā izveidoja Eiropas Savienības pretkorupcijas ziņošanas mehānismu. Pirmais ES Pretkorupcijas ziņojums tika publicēts 2014. gada februārī – COM(2014) 38 final. Turpmākos ziņojumus ir plānots sagatavot reizi divos gados. Pirmā ziņojuma mērķis ir sākt plašākas ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskās sabiedrības, debates, lai atbalstītu korupcijas apkarošanu un apzinātu veidus, kā Eiropas iestādes var palīdzēt cīnīties pret korupciju. “Sabiedrības līdzdalības” koncepcijas pamatā ir UNCAC 13. pants.

2.5.1.

Ziņojumā ir norādītas konkrētām dalībvalstīm raksturīgās korupcijas problēmas un vispārīgi ir uzsvērts, ka dalībvalstīm būtu jāpastiprina korupcijas apkarošana, jo tās nepilnīgi transponē, īsteno un piemēro attiecīgo starptautisko un Eiropas Savienības instrumentu noteikumus.

2.5.2.

Līdztekus ziņojumam tika publicēti arī divi Eirobarometra korupcijas uztveres apsekojumi: a) īpašais Eirobarometrs un b) zibapsekojums, kas vērsts uz uzņēmumiem.

2.5.2.1.

Galvenie apsekojumu secinājumi ir šādi (visas skaitliskās attiecības norāda uz to ES iedzīvotāju/uzņēmumu skaitu, kuri atbildēja uz aptaujas jautājumiem):

2.6.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2014. gada decembra ziņojums pierāda, ka ārvalstu amatpersonu kukuļošanas līmenis joprojām ir nepieņemami augsts. Ziņojumā aprakstīti vairāk nekā 400 ārvalstu amatpersonu kukuļošanas gadījumi laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam. Kukuļu vērtība vidēji bija 11 % no darījumu kopējās vērtības; daudzos gadījumos kukuļošana bija saistīta ar publisko iepirkumu. Divas trešdaļas gadījumu tika konstatēti četrās nozarēs, proti, ieguves rūpniecībā, būvniecībā, transporta un uzglabāšanas nozarē, kā arī informācijas un sakaru nozarē.

2.7.

Saistībā ar Savienības finanšu interešu (ES pārvaldītās nodokļu maksātāju naudas līdzekļu) aizsardzību jānorāda, ka 2013. gadā ziņots par 16 000 pārkāpumiem (aptuveni EUR 2 miljardu vērtībā) Eiropas Savienības finansējuma izlietojumā – no tiem 1 600 bija krāpšanas gadījumi (kopējā summa EUR 350 miljoni). Kopš 2009. gada paziņoto pārkāpumu skaits ir palielinājies par 22 % un to vērtība – par 48 %. Pārkāpumi galvenokārt saistīti ar dokumentu viltošanu (kas nereti, iespējams, ir saistīta ar korupciju). Eiropas Savienības Revīzijas palāta savā 2013. gada pārskatā ir norādījusi, ka aptuveni 5 % piešķirtā ES finansējuma ir izlietoti neatbilstīgi vai nepareizi – galvenokārt reģionālās politikas, enerģētikas un transporta, lauksaimniecības, vides, zivsaimniecības un veselības jomās.

3.1.

ES dalībvalstīs cīņu pret kukuļošanu un korupciju regulē ne vien valsts un Eiropas Savienības tiesību akti, bet arī vairāku starptautisko konvenciju un līgumu noteikumi, kas dalībvalstīm kā līgumslēdzējām pusēm ir jāievēro. Katrā no šīm konvencijām ir paredzētas uzraudzības procedūras, kas parasti ietver salīdzinošu izvērtēšanu.

3.2.

Svarīgākie starptautiskie korupcijas apkarošanas instrumenti un mehānismi ir:

3.3.

Būtiskākie Eiropas Savienības instrumenti korupcijas apkarošanai ir:

3.4.

UNCAC ir visplašākā no starptautiskajām konvencijām, to ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, un tās parakstītāja ir arī pati Eiropas Savienība.

3.5.

Eiropas Savienība ir pieņēmusi direktīvas, paziņojumus un pamatlēmumus, ar ko galvenokārt noteikti minimālie standarti un risināti jautājumi, kas ir saistīti ar korupcijas un krāpšanas apkarošanu: krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, korporatīvo sociālo atbildību, nefinanšu darījumu paziņošanu, korporatīvo pārvaldību, publisko iepirkumu un revīziju. EESK regulāri ir pieņēmusi atzinumus par šīm Eiropas Savienības iniciatīvām.

3.6.

Eiropas Savienība korupcijas un krāpšanas apkarošanas noteikumus ir ieviesusi arī savās finansēšanas programmās – gan iekšējās, gan ārējās (tostarp kohēzijas, reģionālās, lauksaimniecības, paplašināšanās, kaimiņattiecību un attīstības politikas jomās).

3.7.

Lai aizsargātu trešās valstīs strādājošus un likumus ievērojošus ES uzņēmumus, pirmām kārtām vajadzētu visos tiesību aktos par ES instrumentiem, kuri saistīti ar ES finansējumu, iekļaut Regulas (ES) Nr. 1316/2013 par EISI 65. pantā un ERAB Iepirkumu politikas un noteikumu (Procurement Policies and Rules) 3.24. punktā paredzētos principus ar mērķi taisnīgi sadalīt ar līgumu saistītos riskus.

3.8.

Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 325. pantu kopš 2011. gada īsteno visaptverošu stratēģiju krāpšanas apkarošanai (CAFS) (COM(2011) 376), lai uzlabotu visus krāpšanas apkarošanas posmus – novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanas apstākļus – un nodrošinātu atbilstīgas kompensācijas saņemšanu, kā arī preventīvu ietekmi, izmantojot atturošas sankcijas. Komisijas dienesti ir izstrādājuši konkrētām nozarēm paredzētas krāpšanas apkarošanas stratēģijas. Šajā kontekstā ir piemērojama arī direktīva (COM(2012) 363) par cīņu pret krāpšanu, kas skar ES finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības.

4.1.

Pašregulējumam ir būtiska nozīme korupcijas un kukuļošanas apkarošanā. Arvien biežāk uzņēmumi savā vispārējā politikā un pārvaldībā iekļauj korporatīvo atbildību, atbilstības nodrošināšanu un korupcijas novēršanu. Atsevišķu uzņēmumu ētikas kodeksu pamatā galvenokārt ir starptautiskās un nozaru pamatnostādnes, kā arī saistītie Eiropas Savienības standarti, kas tiem jāievēro (ar finanšu darījumiem nesaistītas informācijas sniegšana, korporatīvā sociālā atbildība u. c.). Uzņēmumu ētikas kodeksa pamatmērķis ir veicināt ētisku rīcību visās uzņēmuma darbības jomās, iesaistīt visus uzņēmuma akcionārus, un īstenot to pārredzamā un iekļaujošā veidā, apsverot to arī sociālā dialoga ietvaros.

4.2.

Būtiskākās starptautiskās pamatnostādnes un mehānismi, kuros aprakstīti principi, kas ļauj uzņēmumiem novērst korupciju un kukuļošanu un veicināt ētisku rīcību un pārredzamību, ir šādi:

Nozaru pamatnostādnes Eiropas Savienības līmenī, piemēram, Eiropas būvniecības nozares (www.fiec.org, tostarp attiecīgās pamatnostādnes un kopīgie paziņojumi) un ieguves rūpniecības (www.eiti.org) pamatnostādnes, attiecīgajās nozarēs ir ļoti būtiskas. Tas pats attiecas uz dalībvalstu pamatnostādnēm (piemēram, Vācijas Ilgtspējas kodeksu un Dānijas rūpniecības pamatnostādnēm) – tiek uzskatīts, ka tām ir būtiska nozīme uzņēmumu rīcības ietekmēšanā.

4.3.

Eiropas Parlamentā un Komisijā ir pieņemtas iekšējās ētikas pamatnostādnes, ar kurām papildina civildienesta ierēdņu pienākumus, kas izriet no ES civildienesta noteikumiem, tostarp Eiropas komisāru rīcības kodeksa un Eiropas Parlamenta deputātu rīcības kodeksa, kuros sniegtas norādes par to, kā rīkoties ar dāvinājumiem un ziedojumiem, citām finanšu interesēm, kā arī interešu konflikta gadījumā. EESK ir pieņēmusi līdzīgus kodeksus.

5.1.

Stāvoklis ar publiskajiem līdzekļiem saistītas korupcijas un krāpšanas jomā Eiropas Savienībā nav pieņemams. Sekas asi izjūt pilsoniskā sabiedrība un uzņēmumi. Korupcija rada papildu izmaksas patērētājiem un nedrošu vidi uzņēmumiem, kas ievēro ētikas standartus. EESK ar nožēlu konstatē, ka korupcija un krāpšana Eiropas Savienības dalībvalstīs ir plaši izplatīta un ka valdību un vietējo pašvaldību politiskā apņemšanās ir pārāk vāja, lai cīņa pret korupciju būtu efektīva, turklāt tās neapmierinoši īsteno un piemēro pašreizējos starptautiskos, Eiropas un valsts instrumentus.

5.1.1.

Iedzīvotājiem, sociālās un ekonomikas jomas dalībniekiem neatkarīgi no tā, kurā Eiropas reģionā viņi dzīvo, ir tiesības būt pārredzami un taisnīgi pārvaldītas sabiedrības locekļiem atbilstīgi tiesiskuma principam. Finanšu un euro krīzes ietekmē iedzīvotāji arvien biežāk kritizē biedējoši augsto korupcijas līmeni, viņi zaudē uzticēšanos un ticību demokrātiskai pārvaldībai ES līmenī, un izplatās eiroskepticisms. Pilsoniskā sabiedrība vēlas, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis pastiprina korupcijas un krāpšanas apkarošanu. Lēmumu pieņēmējiem ir jāpierāda iedzīvotājiem, ka tie rīkojas sabiedrības interesēs.

5.2.

Šo iemeslu dēļ arī EESK apņemas risināt šo problēmu. EESK atsaucas Eiropas Komisijas paustajai vēlmei cīņā pret korupciju iesaistīt pilsonisko sabiedrību; atzinuma galvenais mērķis ir sniegt ieguldījumu Komisijas nākamā ziņojuma par korupcijas novēršanu (paredzēts 2016. gadā) izstrādē, kā arī piedalīties izpratnes veidošanā, informācijas izplatīšanā un pārredzamības veicināšanā.

5.3.

Korupcija nav tikai godprātīguma un ētikas jautājums, bet tā skar arī ekonomiku, jo korupcija rada zaudējumus likumīgajai ekonomikai – tiek pārkāpti taisnīgi apstākļi un nosacījumi tirdzniecības, ieguldījumu un konkurences jomā, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot izaugsmi un konkurētspēju. Pasaules Bankas un Pasaules Ekonomikas foruma dati liecina, ka ekonomikas konkurētspēja ir cieši saistīta ar valdības spēju kontrolēt korupciju. Pētījumi pierāda, ka korupcijas kontrole Eiropas Savienībā ir cieši saistīta arī ar uzņēmējdarbības vides pieejamību, kā arī atspoguļo korupcijas nelabvēlīgo ietekmi uz privātajiem ieguldījumiem.

5.3.1.

Korupcija palielina izmaksas uzņēmumiem, jo uzņēmumi, kuros nav koruptīvas prakses, korumpētā vidē riskē zaudēt līgumus. Tādējādi korupcija ierobežo iekšējā tirgus efektivitāti un var apdraudēt izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu un Eiropas konkurētspējas paaugstināšanu pasaulē; tādējādi korupcija samazina iespējas uzlabot nodarbinātību un labklājību Eiropā, kā arī ārvalstīs darbojošos ES uzņēmumu konkurētspēju.

5.3.2.

Ieguldītājus piesaista uzņēmumi, kuros korupcija tiek sekmīgi apkarota. Korporatīvais tēls ir apdraudēts, ja uzņēmumu atzīst par vainīgu kukuļošanā vai koruptīvās darbībās. Tas grauj ne tikai paša uzņēmuma reputāciju, bet arī rada negatīvu priekšstatu par uzņēmējdarbību kopumā. Attiecībā uz korupcijas apkarošanas tiesību aktu ievērošanu un ziņošanas prasībām tomēr būtu jāņem vērā administratīvais un finansiālais slogs, kas tiek uzlikts uzņēmumiem, īpaši MVU.

5.4.

Plašsaziņas līdzekļos regulāri tiek ziņots par korupciju augstākajā līmenī daudzās dalībvalstīs, kā arī citur pasaulē. Politiskā korupcija (piemēram, saistībā ar iecelšanu amatos, kukuļiem un politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanu, sporta pasākumu organizēšanu) iedzīvotāju vidū tiek uztverta kā sabiedrībai ļoti kaitīga, jo īpaši tad, ja tajā ir iesaistītas tiesu iestādes un policija. Šāda prakse ir jāizbeidz, kā arī jāizbeidz daudzās dalībvalstīs plaši izplatītā “zem letes” veikto maksājumu prakse, kas ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Šķiet, ka šo sabiedrībā vērojamo parādību pamatā ir pārmaiņas uzskatos par to, kas ir likumība. Pret to ir jācīnās. Iedzīvotājiem ir tiesības uz tiesiskumu, labu pārvaldību un sabiedriskajiem pakalpojumiem, kurus neietekmē korupcija. Jāpanāk izmaiņas attieksmē, un pārredzamības kultūrai ir jāaizstāj korupcijas kultūra, ja tāda pastāv. Tas būtu jādara, piemērojot tiesību aktus, īstenojot pamata pasākumus un uzlabojot zināšanas.

5.5.

EESK atbalsta Eiropas Komisijas korupcijas apkarošanas pasākumus un priekšlikumus, Eiropas Savienības krāpšanas apkarošanas centienus, kā arī Eiropas Parlamenta darbības, jo īpaši Rīcības plānu 2014.–2019. gadam, kura mērķis ir organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošana. Turklāt ļoti būtiski ir priekšlikumi, kas sniegti Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO), ANO, ESAO un Starptautiskās Krimināltiesas ziņojumos, un tie būtu jāņem vērā, stiprinot korupcijas novēršanas politiku un pasākumus Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs.

5.6.

Dalībvalstu tautsaimniecību ciešā saistība, kā arī pārrobežu naudas plūsmu arvien pieaugošais apmērs un ātrums palielina risku, ka korupcija Eiropas Savienībā varētu izplatīties. Korupcija ir kļuvusi par starptautisku parādību, un to vairs nevar uzskatīt par nacionālu krimināltiesību jautājumu. To varētu salīdzināt ar infekcijas slimību, kuras gadījumā neviens nevar tikt uzskatīts par automātiski imūnu – ir nepieciešama mērķtiecīga veselības aprūpe. Lai panāktu ievērojamu progresu, pašreizējā nekonsekventā pieeja ir jāaizstāj ar saskaņotāku pieeju. Komisijas ziņojumos šai dimensijai būtu jāvelta pienācīga vērība. Korupcijas apkarošanas pasākumi jāizstrādā un jāīsteno atbilstīgi arvien lielākā mērā integrētai Eiropai un globalizētai ekonomikai.

5.6.1.

Tādēļ korupcijas apkarošanai jāpiešķir lielāka prioritāte ES darba kārtībā; Eiropas Savienības rīcībai jākļūst pamanāmākai un aktīvākai, lai sekmētu pārredzamību un aizsargātu godprātību iekšējā tirgū, ārējās attiecībās, Eiropas Savienības iestādēs, kā arī izdevumu jomā. Lielāks uzsvars jāliek uz korupcijas un krāpšanas apkarošanu visās attiecīgajās ES politikas – gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas – jomās. Uzņēmējdarbības aprindas un pilsoniskā sabiedrība gaida šādas pārmaiņas, un atzinumā ir uzsvērts, ka ir nepieciešama efektīva vadība un koordinācija, kas jāīsteno Eiropas Savienībai. ES var izmantot savu politisko ietekmi, lai veidotu Eiropas Savienības telpu, kuras pamatā ir godprātība un augsti korupcijas novēršanas standarti.

5.7.

Ir vajadzīga skaidra apņemšanās – Eiropas korupcijas apkarošanas pakts, kura uzdevums ir panākt ticamas un visaptverošas stratēģijas izstrādi. Tas jāvada “no augšas”, un šajā darbā ir apņēmīgi jāiesaistās visām ieinteresētajām pusēm Eiropas Savienības, valstu un vietējā līmenī.

5.8.

Dalībvalstīm cīņā pret korupciju un krāpšanu ir izšķirīga nozīme. To pienākums ir īstenot stingrus korupcijas apkarošanas pasākumus (pirmkārt, nodrošinot stingrus tiesību aktus un korupcijas apkarošanas iestādes darbu, lai novērstu korupciju politiskajā un tiesiskajā pārvaldībā, kā arī organizēto noziedzību), kā arī aktīvi piedalīties starptautiskajā sadarbībā un sabiedrības izpratnes palielināšanā par korupcijas un krāpšanas apkarošanu.

5.8.1.

Pilsoniskās sabiedrības, tostarp uzņēmumu apvienību un sociālo partneru, iesaistīšanās valsts korupcijas apkarošanas pasākumos būtu ļoti svarīga – to galvenais uzdevums ir izpratnes palielināšana un norādījumu sniegšana par to, kā novērst korupciju, krāpšanu un kukuļošanu. Šajā ziņā ļoti būtiska ir atsevišķu uzņēmumu un iestāžu rīcība. Liela nozīme valstu korupcijas apkarošanas darbā būtu arī pašreizējām valsts līmeņa platformām, piemēram, ESAO valstu kontaktpunktiem un Transparency International aizstāvības un juridisko konsultāciju centriem (ALAC). Plašsaziņas līdzekļiem būtu jāapzinās sava ievērojamā nozīme un atbildība saistībā ar sabiedrības izpratnes palielināšanu par korupciju un par korupcijas novēršanas darbu dalībvalstīs.