(1)

Padomes 2007. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (3), ir vairākkārt grozīta. Tā kā ir stājies spēkā Lisabonas līgums, ir vajadzīgi turpmāki grozījumi, lai saskaņotu Eiropas Parlamentam un Padomei piešķirtās pilnvaras un jo īpaši pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “Līgums”) 290. un 291. pantu. Ņemot vērā šādu grozījumu piemērošanas jomu, ir lietderīgi atcelt Regulu (EK) Nr. 1234/2007 un aizstāt to ar jaunu Regulu par vienotu TKO. Tehniskās vienkāršošanas labad ir lietderīgi šajā regulā iekļaut Padomes 1972. gada 2. maija Regulu (EEK) Nr. 922/72, ar ko nosaka vispārīgus noteikumus atbalsta piešķiršanai par zīdtārpiņiem 1972./73. audzēšanas gadā (4). Tāpēc jāatceļ arī Regula (EEK) Nr. 922/72.

(2)

Pamatojoties uz Līguma 43. panta 3. punktu, Padome paredz pasākumus par cenu, nodevu, atbalsta un kvantitatīvo ierobežojumu noteikšanu. Kad piemēro Līguma 43. panta 3. punktu, skaidrības labad šajā regulā ir nepārprotami jānorāda fakts, ka Padome pieņem minētos pasākumus, pamatojoties uz minēto pantu. [Gr. 1]

(3)

Šajā regulā jāietver visi vienotās TKO pamatelementi. Cenu, nodevu, atbalsta un kvantitatīvo ierobežojumu noteikšana atsevišķos gadījumos ir nesaraujami saistīta ar šiem pamatelementiem.

(4)

Komisijai ir jābūt pilnvarām Lai nodrošinātu šīs regulas pareizu īstenošanu, Komisija ir jāpilnvaro pieņemt deleģētos aktu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, lai papildinātu vai grozītu atsevišķus nebūtiskus šīs regulas elementus. Jānosaka elementi, attiecībā uz kuriem šīs pilnvaras drīkst īstenot, kā arī nepieciešamie deleģēšanas nosacījumi Ir īpaši svarīgi, lai Komisija sagatavošanās posmā organizētu atbilstīgu apspriešanos, tostarp ar ekspertiem. Pienācīga uzmanība jāpievērš reģionālajām un vietējām iestādēm, salu, mazapdzīvotiem un kalnu reģioniem, kā arī attālākajiem reģioniem, lai vēl vairāk nepalielinātu sarežģījumus, ar kuriem minētie reģioni jau tagad saskaras pašreizējās krīzes dēļ. Sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, Komisijai jānodrošina, ka attiecīgie dokumenti vienlaicīgi, laikus un pienācīgā kārtībā tiek nosūtīti Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 2]

(5)

Steidzamības procedūras izmantošana jāparedz izņēmuma gadījumiem, kur tas ir nepieciešams, lai efektīvi un lietpratīgi reaģētu uz tirgus traucējumu draudiem vai gadījumos, kad radušies tirgus traucējumi. Steidzamības procedūras izvēlei jābūt pamatotai, un ir jāprecizē gadījumi, kuros izmantojama steidzamības procedūra.

(6)

Saskaņā ar Līguma 291. pantu dalībvalstis ir atbildīgas par šajā regulā izveidotās lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas (turpmāk “TKO”) īstenošanu. Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstīs TKO īsteno vienādi, un novērstu tirgus dalībnieku negodīgu konkurenci vai diskrimināciju, Komisijai jābūt iespējai pieņemt īstenošanas aktus saskaņā ar Līguma 291. panta 2. punktu. Tādēļ Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras saskaņā ar minēto noteikumu, jo īpaši attiecībā uz vienādiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem piemēro tirgus intervences pasākumus, attiecībā uz vienādiem nosacījumiem atbalsta shēmu īstenošanai un noteikumu piemērošanai tirdzniecībā un ražošanā un attiecībā uz noteikumiem par tirdzniecību ar trešām valstīm. Komisijai jānosaka arī pārbaužu prasību minimums, kas dalībvalstīm jāpiemēro.

(7)

Turklāt, lai nodrošinātu vienotajā TKO izveidoto shēmu efektivitāti, jāpiešķir Komisijai pilnvaras, kas vajadzīgas tirgus pārvaldības pasākumu un ikdienas pārvaldības uzdevumu veikšanai. Lai nodrošinātu vienotās TKO netraucētu darbību, jāpiešķir Komisijai arī pilnvaras regulēt konkrētus tehniskus jautājumus un pieņemt noteikumus par paziņojumiem, informēšanu un ziņošanu, procedūrām un tehniskiem kritērijiem saistībā ar produktiem un tirgus dalībniekiem, kuri var pretendēt uz tirgus atbalstu. Turklāt, lai nodrošinātu TKO pareizu darbību, Komisijai jānosaka arī datumi, termiņi, noteicošā diena valūtas maiņas kursam, reprezentatīvie laikposmi un procentu likmes, un attiecībā uz atbalsta shēmām jānodrošina Komisijai juridiskais pamats noteikt atbalstu un pieņemt programmu pārvaldības, uzraudzības un novērtēšanas noteikumus, publiskot izmaksāto atbalstu un noteikumus saistībā ar sociālo shēmu plānu īstenošanu. Komisija jāpilnvaro noteikt procedūras, kas saistītas ar atbalsta izmaksu un atbalsta avansa maksājuma izmaksu.

(8)

Turklāt, lai sasniegtu vienotās TKO mērķus un ievērotu tās principus, jāpiešķir Komisijai pilnvaras pieņemt noteikumus, tostarp noteikumus par piena, cukura un vīna ražošanas ierobežošanai paredzēto shēmu pārvaldību, inspekcijām un pārbaudēm, un arī pilnvaras noteikt nodrošinājuma apjomu, paredzēt noteikumus un procedūras attiecībā uz nepamatotu maksājumu atgūšanu un pieņemt noteikumus par līgumiem, kas saistīti ar tirgus atbalstu.

(9)

Turklāt arī vīna nozarē jāpiešķir Komisijai pilnvaras nodrošināt, ka pieteikumi cilmes vietu nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kā arī tradicionālajiem apzīmējumiem atbilst šajā regulā izklāstītajiem nosacījumiem, lai visā Savienībā nodrošinātu vienādu piemērošanu. Attiecībā uz vīna nozares produktu noformēšanu un marķēšanu jāpiešķir Komisijai kompetence pieņemt visus vajadzīgos noteikumus, kas saistīti ar procedūrām, paziņojumiem un tehniskajiem kritērijiem.

(10)

Lai sasniegtu ar šo regulu izveidotā tiesiskā regulējuma mērķus, Komisijai jābūt arī pastāvīgām uzraudzības pilnvarām attiecībā uz dažām ražotāju organizāciju, ražotāju grupu, starpnozaru organizāciju un tirgus dalībnieku organizāciju darbībām. Turklāt, lai saglabātu vienotās TKO struktūru un tās būtiskos parametrus, jāpiešķir Komisijai kompetence pieņemt visus vajadzīgos noteikumus, kas saistīti ar tirgus ārkārtas pasākumiem un pārvaldības ārkārtas pasākumiem, kas paredzēti, lai risinātu steidzamas un neparedzētas problēmas, kuras radušās vienā vai vairākās dalībvalstīs.

(11)

Ja vien skaidri nav paredzēts citādi, Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai minētie īstenošanas akti jāpieņem Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. XX/XXXX par [regulas nosaukums] 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (5) . [Gr. 3]

(12)

Attiecībā uz dažiem šajā regulā paredzētiem pasākumiem, kuri prasa ātru rīcību vai kuri ietver tikai vispārīgu noteikumu piemērošanu konkrētās situācijās, bet neietver rīcības brīvību, Komisija jāpilnvaro pieņemt īstenošanas aktus bez komitejas palīdzības , nepiemērojot Regulu (ES) Nr. 182/2011 . [Gr. 4]

(13)

Turklāt Komisija jāpilnvaro veikt dažus administratīvus vai pārvaldības uzdevumus, kuri nav saistīti ar deleģētu aktu vai īstenošanas aktu pieņemšanu.

(14)

Aizstāšanai ar jaunu Regulu par vienotu TKO nevajadzētu likt apšaubīt politikas lēmumus, kas gadu gaitā ir pieņemti kopējā lauksaimniecības politikā (turpmāk “KLP”). Tādēļ šīs regulas mērķim galvenokārt jābūt Komisijai piešķirto pilnvaru saskaņošanai ar Līgumu. Tāpēc ar to nevajadzētu ne atcelt, ne grozīt spēkā esošos noteikumus, kuru pašreizējais pamatojums paliek spēkā, ja vien minētie noteikumi nav novecojuši, un ar to nevajadzētu paredzēt jaunus noteikumus vai pasākumus. Izņēmumi no šādas pieejas attiecas uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Savienībā un atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar Vācijas alkohola monopolu. Noteikumi par tirdzniecības standartiem atspoguļo priekšlikumus, kas izstrādāti visaptverošas kvalitātes politikas pārskatīšanas sakarā.

(15)

Ir jānosaka labības, rīsu, cukura, sausās lopbarības, sēklu, olīveļļas un galda olīvu, šķiedras linu un kaņepju, augļu un dārzeņu, banānu, piena un piena produktu un zīdtārpiņu tirdzniecības gadi, kas galvenokārt pielāgoti šo produktu bioloģiskās ražošanas cikliem.

(16)

Lai stabilizētu tirgus un nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, paralēli tiešā atbalsta shēmu ieviešanai ir izveidota diferencēta cenu atbalsta sistēma dažādām nozarēm, ņemot vērā, no vienas puses, dažādas vajadzības katrā nozarē un, no otras puses, dažādu nozaru savstarpējo atkarību. Šo pasākumu veids ir valsts intervence vai attiecīgā gadījumā atbalsta maksājumi labības, rīsu, cukura, olīveļļas un galda olīvu, liellopu un teļa gaļas, piena un piena produktu, cūkgaļas un aitas un kazas gaļas nozaru produktu uzglabāšanai privātās noliktavās. Tādēļ, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1234/2007 turpmāko grozījumu mērķus, jo īpaši to grozījumu mērķus, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 72/2009 par izmaiņām kopējā lauksaimniecības politikā, izdarot grozījumus Regulās (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 320/2006, (EK) Nr. 1405/2006, (EK) Nr. 1234/2007, (EK) Nr. 3/2008 un (EK) Nr. 479/2008 un atceļot Regulas (EEK) Nr. 1883/78, (EEK) Nr. 1254/89, (EEK) Nr. 2247/89, (EEK) Nr. 2055/93, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 2596/97, (EK) Nr. 1182/2005 un (EK) Nr. 315/2007 (6), un ievērojot tajos ietverto pamatojumu, ir jāsaglabā cenu atbalsta pasākumi, ja tādi ir paredzēti agrāk izveidotajos instrumentos, neveicot būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo juridisko situāciju.

(17)

Skaidrības un pārredzamības labad šo pasākumu noteikumiem jāatbilst kopējai struktūrai, līdztekus saglabājot katras nozares politiku. Šādā nolūkā ir lietderīgi nošķirt salīdzināmās cenas un intervences cenas.

(18)

Labības, liellopu un teļa gaļas un piena un piena produktu TKO bija paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem Padome atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 37. panta 2. punktā noteiktajai procedūrai var mainīt cenu līmeņus. Ņemot vērā cenu sistēmu jutīgumu, skaidri jānosaka, ka iespēja saskaņā ar 43. panta 2. punktu mainīt cenu līmeņus pastāv attiecībā uz visām nozarēm, uz ko attiecas šī regula.

(19)

Jānosaka standarta kvalitātes baltā cukura un jēlcukura salīdzināmās cenas. Šādai standarta kvalitātei ir jābūt vidējai kvalitātei, kas ir reprezentatīva Savienībā ražotam cukuram un noteikta, pamatojoties uz cukura nozarē izmantotiem kritērijiem. Turklāt ir jāparedz iespēja pārskatīt šo standarta kvalitāti, lai jo īpaši ņemtu vērā tirdzniecības prasības un tehniskās analīzes attīstību.

(20)

Lai iegūtu uzticamu informāciju par Savienības tirgus cenām cukuram, šajā regulā jāparedz cenu paziņošanas sistēma, pamatojoties uz kuru būtu jānosaka baltā cukura tirgus cenas līmenis.

(21)

Pamatojoties uz grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 72/2009, dažos gada laikposmos ir atvērta labības, rīsu, sviesta un sausā vājpiena intervences sistēma. Attiecībā uz liellopu un teļa gaļas nozari valsts intervences sākumam un beigām jābūt atkarīgām no tirgus cenu līmeņiem attiecīgajā laikposmā.

(22)

Iepirkšanas cena valsts intervencē labības, rīsu un liellopu un teļa gaļas TKO agrāk bija pazemināta un noteikta līdz ar tiešā atbalsta shēmu ieviešanu šajās nozarēs. Tādējādi atbalsts saskaņā ar šīm shēmām, no vienas puses, un intervences cenas, no otras puses, ir tieši saistīti. Piena un piena produktu nozares produktiem minētais cenas līmenis bija noteikts, lai veicinātu attiecīgo produktu patēriņu un uzlabotu to konkurētspēju. Minētie politikas lēmumi joprojām ir spēkā.

(23)

Ar šo regulu jānodrošina iespēja laist apgrozībā produktus, kas iepirkti valsts intervencē. Veicot šos pasākumus, jāizvairās no tirgus traucējumiem un jānodrošina vienāda piekļuve precēm un vienādi noteikumi pircējiem.

(24)

KLP mērķos, kas definēti Līguma 39. panta 1. punktā, paredzēts stabilizēt tirgus, kā arī nodrošināt, lai piegādes patērētājus sasniegtu par saprātīgām cenām. Gadu gaitā pārtikas izplatīšanas shēma ir palīdzējusi sasniegt abus mērķus. Shēmai jāturpina nodrošināt KLP mērķus un jāpalīdz sasniegt kohēzijas mērķus. Taču secīgu KLP reformu rezultātā ir pakāpeniski samazinājušies intervences krājumi un pieejamo produktu klāsts. Līdz ar to arī iepirkumi tirgū jāpadara par pastāvīgu piegādes avotu shēmā.

(25)

Lai nodrošinātu pareizu budžeta pārvaldību un pilnībā izmantotu Savienības shēmas kohēzijas mērogu, ir jānosaka Savienības atbalsta maksimālais apjoms un jāparedz noteikums dalībvalstīm līdzfinansēt pārtikas izplatīšanas programmu. Turklāt pieredze ir parādījusi, ka shēmai vajadzīga ilgāka termiņa perspektīva. Tāpēc Komisijai jāizveido trīsgadu plāni shēmas īstenošanai, un dalībvalstīm jāsagatavo valsts pārtikas izplatīšanas programmas un jāizklāsta to mērķi un prioritātes attiecībā uz shēmu, tostarp ar uzturvērtību saistīti aspekti. Turklāt dalībvalstīm jāuzņemas pienācīgas administratīvās un fiziskās pārbaudes un jāparedz sankcijas pārkāpumu gadījumos, lai nodrošinātu, ka trīsgadu plāns tiek īstenots saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.

(26)

Lai nodrošinātu vistrūcīgākajām personām paredzētās shēmas pārredzamu, saskanīgu un efektīvu darbību, Komisijai jāparedz trīsgadu plānu pieņemšanas un pārskatīšanas procedūras un jāsāk minēto plānu pieņemšana un vajadzības gadījumā pārskatīšana. Komisijai jāpieņem arī noteikumi par papildu trīsgadu plānos iekļaujamajiem elementiem, produktu piegādes noteikumi, kā arī procedūras un termiņi, kas piemērojami intervences produktu izņemšanai no tirgus, tostarp pārvešanai starp dalībvalstīm, un noteikumi par valsts pārtikas izplatīšanas programmu un gada īstenošanas ziņojumu formu. Turklāt, lai nodrošinātu dalībvalstu trīsgadu plānu vienādu īstenošanu, Komisijai jāparedz procedūras, lai atlīdzinātu labdarības organizāciju izmaksas, kuras dalībvalstis uzskata par attiecināmām, tostarp termiņi un maksimālais finansējuma apjoms, nosacījumi saistībā ar uzaicinājumu uz konkursu, kā arī nosacījumi, kas piemērojami pārtikas produktiem un to piegādei. Turklāt jāpieņem noteikumi, ar kuriem nosaka dalībvalstu pienākumus attiecībā uz pārbaudēm, maksājumu procedūrām un termiņiem, samazinājumiem neizpildes gadījumā, kā arī grāmatvedības noteikumus un uzdevumus, kas jāveic valstu intervences aģentūrām, tostarp attiecībā uz pārvietošanu no vienas dalībvalsts uz citu.

(27)

Lai palīdzētu līdzsvarot piena tirgu un stabilizēt tirgus cenas, šajā regulā ir paredzēts atbalsts par dažu sviesta produktu uzglabāšanu privātās noliktavās. Turklāt Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumu par atbalsta piešķiršanu baltā cukura, dažu olīveļļas veidu un dažu liellopu un teļa gaļas produktu, cūkgaļas un aitas un kazas gaļas uzglabāšanai privātās noliktavās.

(28)

Savienības skalas liemeņu klasificēšanai liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas, aitas un kazas gaļas nozarē ir būtiskas cenu reģistrēšanā un intervences pasākumu piemērošanā šajās nozarēs. Turklāt to mērķis ir uzlabot tirgus pārredzamību.

(29)

Brīvās aprites ierobežojumi, ko rada tādu pasākumu piemērošana, kuru mērķis ir novērst dzīvnieku slimību izplatīšanos, var izraisīt sarežģījumus dažu produktu tirgū vienā vai vairākās dalībvalstīs. Pieredze rāda, ka nopietnus tirgus traucējumus, piemēram, ievērojamu patēriņa vai cenu samazināšanos, var izraisīt patērētāju uzticības zaudēšana sabiedrības veselības un dzīvnieku veselības draudu dēļ.

(30)

Ārkārtas tirgus atbalsta pasākumiem liellopu un teļa gaļas, piena un piena produktu, cūkgaļas, aitas un kazas gaļas, olu un mājputnu gaļas nozarē vajadzētu būt tieši saistītiem ar veselības un veterināriem pasākumiem, kas pieņemti, lai apkarotu slimību izplatīšanos, vai jāizriet no šādiem pasākumiem. Tie jāveic pēc dalībvalstu pieprasījuma, lai izvairītos no ievērojamiem traucējumiem attiecīgajos tirgos.

(31)

Jāparedz iespēja Komisijai pieņemt īpašus intervences pasākumus, ja tas ir nepieciešams, lai efektīvi un lietišķi reaģētu uz tirgus traucējumu draudiem labības nozarē un lai izvairītos no liela mēroga valsts intervences piemērošanas rīsu nozarē dažos Savienības reģionos, vai lai kompensētu nelobīto rīsu trūkumu pēc dabas katastrofām.

(32)

Lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni Savienības cukurbiešu un cukurniedru audzētājiem, ir jānosaka minimālā kvotas cukurbiešu cena atbilstīgi standarta kvalitātei, kas vēl jādefinē.

(33)

Lai nodrošinātu cukura ražošanas uzņēmumu un cukurbiešu audzētāju tiesību un pienākumu taisnīgu sadalījumu, ir vajadzīgi īpaši instrumenti. Tādēļ jāizstrādā standarta noteikumi, ar ko reglamentē starpnozaru nolīgumus.

(34)

Dabas apstākļu, ekonomisko un tehnisko apstākļu dažādība apgrūtina vienotu cukurbiešu iepirkšanas noteikumu ieviešanu visā Savienībā. Jau patlaban pastāv nozares nolīgumi starp cukurbiešu audzētāju asociācijām un cukura ražošanas uzņēmumiem. Tādējādi ar vispārīgajiem noteikumiem jānosaka vienīgi minimālās garantijas, kas nepieciešamas gan cukurbiešu audzētājiem, gan cukura ražotājiem, lai nodrošinātu cukura tirgus vienmērīgu darbību, un jāparedz iespēja nozares nolīgumos atkāpties no dažiem šiem noteikumiem.

(35)

Cukura nozarē paredzētā ražošanas nodeva, lai palīdzētu segt radušos izdevumus, jāiekļauj šajā regulā.

(36)

Lai saglabātu cukura tirgu strukturālo līdzsvaru cenu līmenī, kas maz atšķiras no salīdzināmās cenas, jāsaglabā iespēja Komisijai pieņemt lēmumu par cukura izņemšanu no tirgus uz tik ilgu laiku, kamēr tirgus atkal nonāk līdzsvarā.

(37)

Attiecībā uz dzīviem augiem, liellopu un teļa gaļu, cūkgaļu, aitas un kazas gaļu, olu un mājputnu gaļu jāparedz iespēja pieņemt attiecīgus pasākumus, lai atvieglotu piedāvājuma pielāgošanu tirgus prasībām. Šie pasākumi var palīdzēt stabilizēt tirgus un nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni attiecīgajā nozarē nodarbinātajiem lauku iedzīvotājiem.

(38)

Cukura un piena un piena produktu nozarē kvantitatīvie ražošanas ierobežojumi ir bijuši būtiski tirgus politikas instrumenti. Joprojām pastāv iemesli, kas reiz Kopienai lika pieņemt ražošanas kvotu sistēmu cukura nozarē.

(39)

Cukura kvotu shēmai saskaņā ar šo regulu jo īpaši jāsaglabā kvotu normatīvais statuss, ciktāl saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru kvotu sistēma veido cukura tirgus regulēšanas mehānismu, lai nodrošinātu sabiedrības interesēs esošu mērķu sasniegšanu.

(40)

Šai regulai jānodrošina iespēja koriģēt cukura kvotas, lai atspoguļotu dalībvalstu lēmumus par valsts kvotu pārdali.

(41)

Ņemot vērā vajadzību pēc zināma elastīguma valsts līmenī attiecībā uz strukturāliem pielāgojumiem pārstrādes rūpniecībā un cukurbiešu un cukurniedru audzēšanā laikposmā, kurā tiks piemērotas kvotas, jāsaglabā iespēja dalībvalstīm noteiktās robežās mainīt uzņēmumiem piešķirtās kvotas, tomēr neierobežojot restrukturizācijas fonda kā instrumenta darbību.

(42)

Lai izvairītos no tā, ka cukura pārpalikums kropļo cukura tirgu, Komisijai jābūt iespējai saskaņā ar konkrētiem kritērijiem paredzēt cukura, izoglikozes un inulīna sīrupa pārpalikumu pārnešanu uz nākamo tirdzniecības gadu, tos uzskatot par nākamā gada kvotas produkciju. Turklāt, ja attiecībā uz noteiktiem daudzumiem netiek izpildīti spēkā esošie nosacījumi, ir paredzēts noteikums arī par pārpalikuma nodevu, lai novērstu šādu daudzumu uzkrāšanos, kas varētu apdraudēt tirgus situāciju.

(43)

Piena kvotu sistēma jāsaglabā līdz tās darbības beigām 2015. gadā, tostarp jāsaglabā nodevas piemērošana piena daudzumam, kas savākts vai pārdots tiešajam patēriņam un pārsniedz noteiktu garantijas robežlielumu.

(44)

Jāsaglabā nošķīrums starp piegādi un tiešo tirdzniecību, un shēma jāpiemēro, pamatojoties uz individuālu reprezentatīvu tauku saturu un attiecīgās valsts salīdzināmo tauku saturu. Lauksaimniekiem konkrētos apstākļos jābūt tiesīgiem uz laiku nodot savu individuālo kvotu. Turklāt jāsaglabā princips, ka, pārdodot, iznomājot vai nododot mantojumā lauku saimniecību, attiecīgā kvota tiek nodota pircējam, nomniekam vai mantiniekam kopā ar attiecīgo zemi, vienlaikus saglabājot izņēmumus no principa, ka kvotas ir piesaistītas lauku saimniecībām, lai turpinātu piena ražošanas pārstrukturēšanu un uzlabotu vidi. Saskaņā ar kvotu nodošanas dažādajiem veidiem un izmantojot objektīvus kritērijus, jāparedz noteikumi, kas ļauj dalībvalstīm daļu nodotā daudzuma ieskaitīt valsts rezervē.

(45)

Papildu nodeva par pienu un citiem piena produktiem jānosaka preventīvā līmenī, un dalībvalstīm tā jāmaksā, tiklīdz tiek pārsniegta valsts kvota. Tādā gadījumā dalībvalstij jāsadala maksājums starp ražotājiem, kas saistīti ar robežlieluma pārsniegšanu. Minētajiem ražotājiem jābūt atbildīgiem dalībvalstij par savas iemaksas veikšanu aprēķinātajai papildu nodevai sakarā ar to, ka viņi pārsnieguši savu pieejamo kvotu. Dalībvalstīm jāmaksā Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondam (ELGF) nodeva atbilstīgi attiecīgas valsts kvotas pārsniegumam, kas samazināts par 1 % pēc vienotas likmes, lai ņemtu vērā bankrota gadījumus vai dažu ražotāju pilnīgu nespēju veikt savu iemaksu attiecīgās nodevas maksājumā.

(46)

Galvenais piena kvotu sistēmas mērķis, proti, samazināt piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību attiecīgajā tirgū un šā iemesla dēļ radušos struktūrpārpalikumus, tādējādi panākot lielāku tirgus līdzsvaru, ir mazinājis orientāciju uz tirgu, jo tas neļauj lauksaimniekiem adekvāti reaģēt uz cenu signāliem un kavē efektivitātes pieaugumu nozarē, palēninot pārstrukturēšanu. Ir paredzēta piena kvotu pakāpeniska pārtraukšana, no 2009./2010. gada līdz 2013./2014. gadam tās palielinot par 1 % tirdzniecības gadā. Saistībā ar nozares pārstrukturēšanu dalībvalstīm jāatļauj līdz 2014. gada 31. martam piešķirt papildu valsts atbalstu ar noteiktiem ierobežojumiem. Regulā (EK) Nr. 1234/2007, kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 248/2008 (7), noteiktais kvotas palielinājums un ikgadējais palielinājums 1 % apjomā līdztekus ar citām izmaiņām, kas samazina papildu nodevas piemērošanas iespējamību, nozīmē, ka šī nodeva varētu tikt piemērota vienīgi Itālijai, pamatojoties uz tās pašreizējiem ražošanas rādītājiem, ja ikgadējo palielinājumu 1 % apjomā piemērotu no 2009./2010. gada līdz 2013./2014. gadam. Tāpēc, ņemot vērā pašreizējās ražošanas tendences visās dalībvalstīs, Itālijas kvotas palielinājums tika pārnests uz attiecīgā perioda sākumu, lai novērstu minēto risku.

(47)

Regulā (EK) Nr. 1234/2007 ir paredzētas dažādas atbalsta shēmas. Sausās lopbarības un šķiedras linu un kaņepju shēma paredzēja atbalstu pārstrādei šajās nozarēs, lai pārvaldītu iekšējo tirgu šajās nozarēs. Ar Regulu (EK) Nr. 72/2009 izdarīto grozījumu rezultātā un saskaņā ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (8), atbalstu par sauso lopbarību piešķirs līdz 2012. gada 1. aprīlim un atbalstu par garo linšķiedru, īso linšķiedru un kaņepju šķiedru — līdz 2011./2012. tirdzniecības gadam. Kartupeļu cietes kvotu sistēma, kas paredzēta Regulā (EK) Nr. 1234/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 72/2009, un attiecīgā minimālā cena ir spēkā tikai līdz 2011./12. tirdzniecības gada beigām.

(48)

Lai palīdzētu līdzsvarot piena tirgu un stabilizēt piena un piena produktu tirgus cenas, ir vajadzīgi pasākumi piena produktu realizācijas iespējas palielināšanai. Šajā regulā jāparedz piešķirt atbalstu dažu piena produktu tirdzniecībai, lai veicinātu konkrētus lietojumus un galamērķus. Turklāt, lai rosinātu jaunatni dzert pienu, tajā jāparedz, ka Savienībai daļēji jāsedz izdevumi, kas radušies, piešķirot atbalstu par piena piegādi skolēniem skolās.

(49)

Jāparedz iespēja piešķirt ražošanas kompensāciju gadījumos, kad dažu rūpniecisku, ķīmisku vai farmaceitisku produktu ražošanā rodas vajadzība ieviest pasākumus, lai darītu pieejamus dažus cukura produktus.

(50)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 73/2009 no 2010. gada 1. janvāra platībatkarīgie maksājumi par apiņiem tika atsaistīti. Lai apiņu ražotāju organizācijas turpinātu savu darbību tāpat kā līdz šim, jāparedz īpašs noteikums par līdzvērtīgām summām, kas tām pašām darbībām jāizmanto attiecīgajā dalībvalstī.

(51)

Savienības līdzekļi — proti, tiešā atbalsta procentuālā daļa, ko dalībvalstis var ieturēt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 73/2009, — ir vajadzīgi, lai mudinātu apstiprinātas tirgus dalībnieku organizācijas izveidot darba programmas olīveļļas un galda olīvu ražošanas kvalitātes uzlabošanai. Šajā sakarā šajā regulā jāparedz piešķirt Savienības atbalstu saskaņā ar attiecīgās darba programmas darbību prioritātēm.

(52)

Šajā regulā ir noteikta atšķirība starp augļiem un dārzeņiem, tostarp tirdzniecībai paredzētiem augļiem un dārzeņiem un pārstrādei paredzētiem augļiem un dārzeņiem, no vienas puses, un augļu un dārzeņu pārstrādes produktiem, no otras puses. Noteikumi par ražotāju organizācijām, darbības programmām un Savienības finansiālo palīdzību attiecas tikai uz augļiem un dārzeņiem un vienīgi pārstrādei paredzētiem augļiem un dārzeņiem.

(53)

Ražotāju organizācijas ir galvenie dalībnieki augļiem un dārzeņiem piemērojamajā režīmā. Palielinoties pieprasījuma koncentrācijai, piedāvājuma apvienošana ar šo organizāciju starpniecību joprojām ir ekonomiska nepieciešamība, lai nostiprinātu ražotāju pozīcijas tirgū. Šādai apvienošanai jānotiek brīvprātīgi, un tās lietderība jāpierāda ar to pakalpojumu klāstu un efektivitāti, ko ražotāju organizācijas piedāvā saviem biedriem. Tā kā ražotāju organizācijas darbojas vienīgi savu biedru interesēs, jāuzskata, ka saimnieciskos jautājumos tās darbojas biedru vārdā un uzdevumā.

(54)

Augļu un dārzeņu ražošana nav prognozējama, un šie produkti ātri bojājas. Pat nelieli pārpalikumi var radīt ievērojamus tirgus traucējumus. Tādēļ jāparedz krīzes pārvarēšanas pasākumi. Lai radītu lielāku ieinteresētību iesaistīties ražotāju organizācijās, šādi pasākumi jāiekļauj darbības programmās.

(55)

Augļu un dārzeņu ražošanā un tirdzniecībā pilnībā jāņem vērā vides apsvērumi, ieskaitot audzēšanas paņēmienus, atkritumu apsaimniekošanu un no tirgus izņemto produktu iznīcināšanu, jo īpaši attiecībā uz ūdens kvalitātes aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un lauku ainavas saglabāšanu.

(56)

Augļu un dārzeņu nozares ražotāju grupām, kuras izveidotas dalībvalstīs, kas Eiropas Savienībai pievienojušās 2004. gada 1. maijā vai pēc minētās dienas, noteiktos Savienības attālākajos reģionos vai Egejas jūras nelielajās salās un kuras vēlas iegūt ražotāju organizāciju statusu saskaņā ar šo regulu, jādod iespēja izmantot pārejas periodu, kura laikā tās var saņemt valsts vai Savienības finansiālo atbalstu apmaiņā pret konkrētām ražotāju grupas saistībām.

(57)

Lai ražotāju organizācijām augļu un dārzeņu nozarē uzliktu lielāku atbildību, jo īpaši par to finansiālajiem lēmumiem, un tām piešķirtie valsts resursi atbilstu turpmākajām vajadzībām, jānosaka šo resursu izmantošanas nosacījumi. Piemērots risinājums ir ražotāju organizāciju izveidoto darbības fondu kopīga finansēšana. Konkrētos gadījumos būtu jādod iespējas paplašināt finansējamo jomu. Darbības fondi jāizmanto tikai darbības programmu finansēšanai augļu un dārzeņu nozarē. Lai kontrolētu Savienības izdevumus, jānosaka ierobežojumi palīdzībai, ko piešķir ražotāju organizācijām, kuras izveido darbības fondus.

(58)

Reģionos, kur ražošanas organizācija augļu un dārzeņu nozarē ir vāji attīstīta, jāatļauj veikt valsts papildu finanšu ieguldījumus. Dalībvalstīm, kurās struktūru ziņā ir īpaši nelabvēlīga situācija, šie ieguldījumi jākompensē no Savienības līdzekļiem.

(59)

Lai shēmas vienkāršotu un samazinātu to izmaksas, procedūras un noteikumi par tiesībām pretendēt uz atbalstu par darbības fondu izdevumiem visos iespējamos gadījumos jāpielāgo attiecīgajiem lauku attīstības programmu noteikumiem un procedūrām, prasot dalībvalstīm paredzēt darbības programmu valsts stratēģiju.

(60)

Ir vēlams pievērsties tam, ka bērni uzturā lieto maz augļu un dārzeņu, pastāvīgi palielinot augļu un dārzeņu īpatsvaru bērnu uzturā tajā vecumā, kad veidojas viņu ēšanas paradumi. Tāpēc ir jāparedz Savienības atbalsts, lai līdzfinansētu mācību iestāžu audzēkņu apgādi ar augļu un dārzeņu, augļu un dārzeņu pārstrādes un banānu nozares produktiem, kā arī dažas saistītās loģistikas un izplatīšanas, aprīkojuma, reklāmas, uzraudzības un novērtēšanas izmaksas. Lai nodrošinātu pareizu īstenošanu, dalībvalstīm, kas vēlas izmantot programmu “Skolu apgāde ar augļiem”, iepriekš jāizstrādā stratēģija, tostarp atbilstīgo produktu saraksts, kuri izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, arī sezonalitāti, pieejamību vai vides apsvērumiem.

(61)

Lai nodrošinātu programmas “Skolu apgāde ar augļiem” budžeta pareizu pārvaldību, jāparedz Savienības atbalsta maksimālais apjoms un līdzfinansējuma maksimālās likmes. Savienības atbalstu nedrīkstētu izmantot, lai aizstātu skolu apgādei ar augļiem izveidotas valsts programmas finansējumu. Ņemot vērā budžeta ierobežojumus, dalībvalstīm tomēr jāspēj savu finansiālo ieguldījumu skolu apgādei ar augļiem izveidotā programmā aizstāt ar privātā sektora ieguldījumiem. Lai programmu padarītu efektīvāku, dalībvalstīm jāparedz papildu pasākumi, par kuriem dalībvalstis drīkst piešķirt valsts atbalstu.

(62)

Ir svarīgi paredzēt atbalsta pasākumus vīna nozarē, kuri varētu stiprināt konkurētspējīgas struktūras. Šie pasākumi jāfinansē un jānosaka Savienībai, bet dalībvalstis varētu izvēlēties piemēroto pasākumu kopumu, kas atbilstu to reģionālo struktūru vajadzībām, vajadzības gadījumā ņemot vērā to īpatnības, kā arī iekļautu tos valsts atbalsta programmās. Dalībvalstīm jābūt atbildīgām par šādu programmu īstenošanu.

(63)

Svarīgam pasākumam, ko varētu iekļaut valsts atbalsta programmās, jābūt Savienības vīnu noieta veicināšanai un tirdzniecībai trešās valstīs. Pārstrukturēšanas un pārveidošanas darbības jāturpina, ņemot vērā to pozitīvo strukturālo ietekmi uz vīna nozari. Atbalstam jābūt pieejamam arī tiem ieguldījumiem vīna nozarē, kas paredzēti, lai uzlabotu uzņēmumu saimnieciskās darbības rādītājus. Atbalstam blakusproduktu destilācijai jābūt pasākumam, kas pieejams dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot šādu instrumentu, lai nodrošinātu vīna kvalitāti, vienlaikus saglabājot vidi.

(64)

Preventīviem instrumentiem, piemēram, ražas apdrošināšanai, kopējiem fondiem un priekšlaicīgai ražas novākšanai, jābūt pasākumiem, par kuriem var pretendēt uz atbalstu atbilstīgi vīna nozares atbalsta programmām, lai veicinātu atbildīgu pieeju krīzes situācijām.

(65)

Dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ var atzīt par labāku piešķirt lauksaimniekiem atsaistītu atbalstu saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu. Šī iespēja jāatstāj dalībvalstu ziņā, un vienotā maksājuma shēmas specifikas dēļ šādiem pārvietojumiem jābūt neatgriezeniskiem, un to rezultātā attiecīgi turpmākajos gados jāsamazina valsts vīna nozares atbalsta programmām paredzētais budžets.

(66)

Atbalsts vīna nozarei jāsaņem arī no strukturāliem pasākumiem saskaņā ar Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (9). Lai palielinātu finansiālos līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1698/2005, kad attiecīgās summas ir pietiekami svarīgas, līdzekļi pakāpeniski būtu jāpārvieto uz budžetu, kas pieejams saskaņā ar minēto regulu.

(67)

Lai uzlabotu tirgus darbību attiecībā uz vīniem, dalībvalstīm jāspēj īstenot lēmumus, ko pieņēmušas starpnozaru organizācijas. No šo lēmumu darbības jomas tomēr jāizslēdz metodes, kas varētu radīt konkurences kropļojumus.

(68)

Vīna pārprodukcija Savienībā ir palielinājusies, jo tika pārkāpts jauno stādījumu pagaidu aizliegums. Savienībā ir daudz nelikumīgu stādījumu, kas rada negodīgu konkurenci, saasina vīna nozares problēmas, un tās ir jārisina.

(69)

Lai gan jaunu stādījumu ierīkošanas pagaidu aizliegumam bija zināma ietekme uz piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru vīna tirgū, vienlaikus tas radīja šķēršļus konkurētspējīgiem ražotājiem, kuri vēlas elastīgi reaģēt uz pieaugošo pieprasījumu. Tā kā joprojām nav panākts tirgus līdzsvars un papildpasākumu, piemēram, izaršanas shēmas, iedarbībai ir vajadzīgs laiks, ir lietderīgi saglabāt jaunu stādījumu ierīkošanas aizliegumu līdz 2015. gada 31. decembrim, tomēr tad tas ir galīgi jāatceļ, lai konkurētspējīgiem ražotājiem ļautu brīvi piemēroties tirgus apstākļiem. Tomēr dalībvalstīm jādod iespēja to teritorijā pagarināt aizliegumu līdz 2018. gada 31. decembrim, ja tās uzskata to par vajadzīgu.

(70)

Lai uzlabotu vīnogu audzēšanas potenciāla pārvaldību un veicinātu stādīšanas tiesību efektīvu izmantošanu, un tādējādi turpinātu mazināt stādījumu ierīkošanas pagaidu ierobežojuma ietekmi, ir jāsaglabā zināms elastīgums, piemēram, valsts vai reģionālo rezervju sistēma.

(71)

Valsts atbalsta piešķiršana apdraudētu vienotā tirgus pareizu darbību. Līguma noteikumi, kas reglamentē valsts atbalstu, principā jāpiemēro vīna nozares produktiem, uz kuriem attiecas vīna TKO. Tomēr izaršanas piemaksu piešķiršanas noteikumi un konkrēti atbalsta programmu pasākumi paši par sevi nevar būt šķērslis valsts atbalsta piešķiršanai šim pašam mērķim.

(72)

Lai vīna nozari varētu iekļaut vienotā maksājuma shēmā, jāparedz, ka par visām aktīvi apsaimniekotajām vīnogulāju platībām ir tiesības pretendēt uz vienotā maksājuma shēmu, kas minēta Regulā (EK) Nr. 73/2009.

(73)

Biškopību kā lauksaimniecības nozari raksturo ražošanas apstākļu un ienesuma dažādība, kā arī ekonomikas dalībnieku izkliedētība un dažādība gan ražošanas, gan tirdzniecības posmā. Turklāt, ņemot vērā varroatozes izplatīšanos vairākās dalībvalstīs pēdējos gados un problēmas, ko šī slimība rada medus ražošanā, joprojām vajadzīga Savienības rīcība, jo varroatozi nevar pilnībā izskaust un tā jāapkaro ar apstiprinātiem līdzekļiem. Ņemot vērā šos apstākļus un vajadzību uzlabot biškopības produktu ražošanu un tirdzniecību Savienībā, reizi trīs gados jāizstrādā valstu programmas, kas ietver tehnisko palīdzību, varroatozes kontroli, ceļojošās dravniecības racionalizāciju, stropos esošā bišu skaita atjaunināšanas pārvaldību Savienībā un sadarbību pētniecības programmās par biškopību un biškopības produktiem, lai uzlabotu vispārējos biškopības produktu ražošanas un tirdzniecības apstākļus. Šīs valstu programmas daļēji jāfinansē Savienībai.

(74)

Savienības atbalsts par zīdtārpiņu audzēšanu jāpiešķir par izmantoto zīdtārpiņu oliņu kastīti.

(75)

Standartu piemērošana lauksaimniecības produktu tirdzniecībā var palīdzēt uzlabot šo produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, kā arī produktu kvalitāti. Tāpēc šo standartu piemērošana ir ražotāju, tirgotāju un patērētāju interesēs.

(76)

Ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku (10) un turpmākās diskusijas, uzskata, ka ir lietderīgi saglabāt tirdzniecības standartus pa nozarēm vai produktiem, lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un veicinātu produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomisko apstākļu uzlabošanos, kā arī uzlabotu produktu kvalitāti.

(77)

Lai garantētu to, ka visiem produktiem ir laba, tirdzniecībai atbilstīga kvalitāte un neskarot pārtikas nozarē pieņemtos noteikumus, jo īpaši vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktus, ko ietver Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (11), kā arī to principus un prasības, ir lietderīgi produktiem, uz kuriem neattiecas tirdzniecības standarti pa nozarēm vai produktiem, noteikt vispārēju tirdzniecības pamatstandartu, kā paredzēts iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā. Ja šādi produkti atbilst piemērojamajam starptautiskajam standartam, attiecīgā gadījumā šie produkti jāuzskata par produktiem, kas atbilst vispārējam tirdzniecības pamatstandartam.

(78)

Dažās nozarēs un/vai dažiem produktiem definīcijas, apzīmējumi un/vai tirdzniecības nosaukumi ir svarīgs elements konkurences nosacījumu noteikšanai. Tāpēc ir lietderīgi noteikt definīcijas, apzīmējumus un tirdzniecības nosaukumus šīm nozarēm un/vai produktiem, kuri izmantojami vienīgi Savienībā to produktu tirdzniecībā, kuri atbilst attiecīgajām prasībām.

(79)

Regulā (EK) Nr. 1234/2007 ir saglabāta iepriekšējās TKO paredzētā nozaru pieeja tirdzniecības standartiem. Ir lietderīgi ieviest horizontālus noteikumus.

(80)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1234/2007 Komisijai līdz šim bija uzticētas pilnvaras pieņemt tirdzniecības standartu noteikumus dažām nozarēm. Ņemot vērā noteikumu tehnisko raksturu un nepieciešamību pastāvīgi uzlabot to efektivitāti un pielāgot tos tirdzniecības prakses attīstībai, ir lietderīgi šo pieeju attiecināt uz visiem tirdzniecības standartiem, precizējot kritērijus, kas jāņem vērā attiecīgo noteikumu izstrādē.

(81)

Tirdzniecības standarti jāpiemēro, lai varētu apgādāt tirgu ar standartizētas un apmierinošas kvalitātes produktiem. Tiem jo īpaši jāattiecas uz definīcijām, šķirošanu, noformējumu un marķējumu, iepakojumu, ražošanas metodi, sagatavošanu uzglabāšanai, transportu, informāciju par ražotāju, noteiktu vielu saturu, saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, uzglabāšanu, sertifikāciju un termiņiem.

(82)

Jo īpaši ņemot vērā patērētāju ieinteresētību piemērotā un pārskatāmā informācijā par produktu, jābūt iespējai piemērotā ģeogrāfiskā līmenī katrā gadījumā atsevišķi noteikt piemērotas lauksaimnieciskās ražošanas vietas norādes, ņemot vērā dažu nozaru specifiku, it sevišķi attiecībā uz pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem.

(83)

Nosakot tirdzniecības standartus pa nozarēm vai produktiem, Komisijai jāņem vērā patērētāju cerības, katras nozares specifika un starptautisko institūciju ieteikumi.

(84)

Turklāt jāizstrādā noteikums, lai vajadzības gadījumā pieņemtu īpašus pasākumus, jo īpaši attiecībā uz analīzes metodēm, lai izvairītos no nelikumībām attiecībā uz pircējiem piedāvāto produktu kvalitāti un autentiskumu.

(85)

Lai garantētu tirdzniecības standartu ievērošanu, jāparedz pārbaudes un sodu piemērošana gadījumos, kad šādas saistības netiek ievērotas. Dalībvalstīm jāuzņemas atbildība par šādām pārbaudēm.

(86)

Principā tirdzniecības standartiem jāattiecas uz visiem Savienībā tirgotajiem produktiem.

(87)

Ir lietderīgi paredzēt īpašus noteikumus par produktiem, kas importēti no trešām valstīm, saskaņā ar kuriem dažās trešās valstīs spēkā esoši īpaši noteikumi var attaisnot atkāpes no tirdzniecības standartiem, ja ir garantēta to līdzvērtība Savienības tiesību aktiem.

(88)

Attiecībā uz ziežamajiem taukiem ir lietderīgi paredzēt iespēju dalībvalstīm saglabāt vai pieņemt konkrētus valsts noteikumus par kvalitātes pakāpēm.

(89)

Noteikumi par vīnu jāpiemēro, ņemot vērā nolīgumus, kas noslēgti saskaņā ar Līguma 218. pantu.

(90)

Ir lietderīgi izstrādāt noteikumus par vīna vīnogu šķirņu klasifikāciju, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, kas ražo vairāk par 50 000 hektolitru gadā, joprojām jābūt atbildīgām par to vīna vīnogu šķirņu klasifikāciju, no kurām to teritorijā drīkst ražot vīnu. Noteiktas vīna vīnogu šķirnes jāsvītro.

(91)

Ir lietderīgi noteikt konkrētas vīndarības metodes un ierobežojumus vīna ražošanā, jo īpaši attiecībā uz trešo valstu izcelsmes noteikta veida vīnogu misas, vīnogu sulas un svaigu vīnogu sajaukšanu un izmantošanu. Lai izpildītu turpmākās starptautisko standartu prasības vīndarības metožu jomā, Komisijai parasti jāņem vērā vīndarības metodes, ko ieteikusi Starptautiskā Vīnkopības un vīna organizācija (OIV).

(92)

Vīna nozarē jāatļauj dalībvalstīm savā teritorijā ierobežot vai neatļaut dažas vīndarības metodes un saglabāt stingrākus ierobežojumus to teritorijā ražotajiem vīniem, kā arī atļaut eksperimentāli izmantot neatļautas vīndarības metodes saskaņā ar nosacījumiem, kas jānosaka.

(93)

Kvalitatīvu vīnu jēdziens Savienībā, inter alia pamatojas uz specifiskām īpašībām, kas saistītas ar vīna ģeogrāfisko izcelsmi. Lai patērētāji varētu identificēt šos vīnus, tos marķē ar aizsargātiem cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Lai varētu izveidot pārredzamu un sīkāk izstrādātu sistēmu, kas pamatotu attiecīgo produktu kvalitāti, jānosaka kārtība, kādā izskata cilmes vietu nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pieteikumus atbilstīgi pieejai, ko ievēro saskaņā ar Savienības horizontālo kvalitātes politiku, kuru piemēro pārtikas produktiem, izņemot vīnu un stipros alkoholiskos dzērienus, Padomes 2006. gada 20. marta Regulā (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (12).

(94)

Lai saglabātu īpašās kvalitātes pazīmes vīniem ar cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, dalībvalstīm jāatļauj šajā ziņā piemērot stingrākus noteikumus.

(95)

Lai būtu tiesības pretendēt uz aizsardzību Savienībā, cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm jābūt atzītām un reģistrētām Savienības līmenī. Lai nodrošinātu attiecīgo nosaukumu atbilstību šajā regulā izklāstītajiem nosacījumiem, pieteikumi jāpārbauda attiecīgo dalībvalstu valsts iestādēm, turklāt jāievēro kopējo noteikumu minimums, tostarp valsts iebildumu izteikšanas procedūra. Pēc tam Komisijai rūpīgi jāpārbauda pieteikumi, lai nodrošinātu to, ka tajos nav acīmredzamu kļūdu un ir ņemti vērā Savienības tiesību akti un to ieinteresēto personu intereses, kas atrodas ārpus dalībvalsts, kura iesniegts pieteikums.

(96)

Aizsardzībai jābūt pieejamai arī trešo valstu cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja tās ir aizsargātas savā izcelsmes valstī.

(97)

Ar reģistrācijas procedūru jādod iespēja katrai fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir likumīgas intereses dalībvalstī vai trešā valstī, īstenot savas tiesības, paziņojot savus iebildumus.

(98)

Reģistrētiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm jānodrošina aizsardzība pret lietojumu, kad nepamatoti izmanto priekšrocības, ko dod atbilstīgo produktu labā slava. Lai veicinātu godīgu konkurenci un lai nemaldinātu patērētājus, šai aizsardzībai jāskar arī produkti un pakalpojumi, uz ko neattiecas šī regula, tostarp produkti, kas nav minēti Līguma I pielikumā.

(99)

Savienībā tradicionāli lieto dažus apzīmējumus, ar ko pircēju informē par vīna īpatnībām un kvalitāti, un šī informācija papildina informāciju, ko sniedz ar cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Tādēļ, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību un godīgu konkurenci un lai izvairītos no pircēju maldināšanas, šiem tradicionālajiem apzīmējumiem jābūt tiesīgiem uz aizsardzību Savienībā.

(100)

To vīna nozares produktu nosaukums, apzīmējums un noformējums, uz ko attiecas šī regula, var būtiski ietekmēt to pārdošanas iespējas. Atšķirības dalībvalstu vīna nozares produktu marķēšanas noteikumos var traucēt iekšējā tirgus sekmīgu darbību. Tāpēc jāparedz noteikumi, kuros ņemtas vērā patērētāju un ražotāju likumīgās intereses. Tādēļ ir lietderīgi paredzēt Savienības noteikumus par marķējumu.

(101)

Ja veidojas piena produktu pārpalikums vai pastāv draudi par tā veidošanos, kas rada vai var radīt ievērojamu tirgus nelīdzsvarotību, jāpiešķir atbalsts par Savienībā ražotu vājpienu un vājpiena pulveri, kas paredzēts izmantošanai dzīvnieku barībā. Noteikumi par kazeīna un kazeinātu izmantošanu siera ražošanā paredzēti, lai izvairītos no negatīvās ietekmes, ko var radīt minētā atbalsta shēma, ņemot vērā siera neaizsargātību pret aizstāšanu ar kazeīnu un kazeinātiem, un tādējādi palīdzētu stabilizēt tirgu.

(102)

Šajā regulā galvenā uzmanība ir pievērsta uz dažādiem organizāciju veidiem, lai sasniegtu politikas mērķus, jo īpaši nolūkā ar kopīgu rīcību stabilizēt attiecīgo produktu tirgus un uzlabot un garantēt produktu kvalitāti. Regulas (EK) Nr. 1234/2007 attiecīgie noteikumi balstās uz organizācijām, ko atzinušas dalībvalstis vai — noteiktos apstākļos — Komisija. Šie noteikumi jāsaglabā.

(103)

Lai augļu un dārzeņu nozarē palielinātu ražotāju organizāciju un to apvienību ietekmi un nodrošinātu vēlamo tirgus stabilitāti, dalībvalstīm to reģionos noteiktos apstākļos jāatļauj attiecībā uz ražotājiem, kas nav organizāciju vai apvienību biedri, piemērot noteikumus, jo īpaši attiecībā uz ražošanu, tirdzniecību un vides aizsardzību, ko attiecīgā reģiona organizācija vai asociācija pieņēmusi saviem biedriem.

(104)

Augļu un dārzeņu nozarē jo īpaši jābūt iespējai piešķirt īpašu atzīšanu organizācijām, kuras pierāda pietiekamu pārstāvību un veic praktisku darbību, lai sasniegtu Līguma 39. pantā minētos mērķus. Nosacījumi par ražotāju organizāciju un to apvienību pieņemto noteikumu piemērošanas paplašināšanu un no šādas paplašināšanas izrietošo izmaksu dalīšanu jāpiemēro arī starpnozaru organizācijām, ņemot vērā izvirzīto mērķu līdzību. Līdzīga pieeja jāpiemēro starpnozaru organizācijām tabakas nozarē.

(105)

Lai nodrošinātu ražošanas racionālu attīstību un arī lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni piena ražotājiem, ir jāpastiprina viņu spējas aizstāvēt savas intereses sarunās ar pārstrādātājiem, kas nodrošinātu taisnīgāku pievienotās vērtības sadali visā piegādes ķēdē. Tāpēc, lai īstenotu šos kopējās lauksaimniecības politikas mērķus, ir jāpieņem noteikums saskaņā ar Līguma 42. pantu un 43. panta 2. punktu, lai ražotāju organizācijām, kuras veido piensaimnieki, vai to apvienībām ļautu ar piena pārstrādes uzņēmumu kolektīvi apspriest līguma noteikumus, tostarp cenu, attiecībā uz tās biedru visu ražošanas apjomu vai daļu no tā. Lai saglabātu efektīvu konkurenci piena produktu tirgū, ir jānosaka, ka šādai iespējai ir jāpiemēro attiecīgi kvantitatīvie ierobežojumi. Tāpēc šādām ražotāju organizācijām jāparedz tiesības tikt atzītām saskaņā ar TKO.

(106)

Dažās nozarēs starpnozaru organizācijām ir ieviesti noteikumi ES līmenī. Šīm organizācijām var būt lietderīga loma dialoga veicināšanā starp piegādes ķēdes dalībniekiem un labākās prakses un tirgus pārredzamības sekmēšanā. Šādi noteikumi jāpiemēro arī piena un piena produktu nozarē, vienlaikus paredzot noteikumus, kas precizē šādu organizāciju statusu saskaņā ar konkurences tiesībām, vienlaikus nodrošinot, ka tie neizkropļo konkurenci vai iekšējo tirgu, vai neietekmē tirgus kopīgās organizācijas pienācīgu darbību.

(107)

Dažās nozarēs, kas nav nozares, attiecībā uz kurām spēkā esošajos noteikumos paredzēta ražotāju un starpnozaru organizāciju atzīšana, dalībvalstis varētu vēlēties atzīt šādu veidu organizācijas, pamatojoties uz attiecīgās valsts tiesību aktiem, ciktāl tas atbilst Savienības tiesību aktiem.

(108)

Vienots tirgus ietver tirdzniecības sistēmu pie Savienības ārējām robežām. Šajā tirdzniecības sistēmā jābūt ietvertai ievedmuitai un eksporta kompensācijām, un principā tai būtu jāstabilizē Savienības tirgus. Tirdzniecības sistēmai jābalstās uz saistībām, kas pieņemtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā.

(109)

Tirdzniecības plūsmas uzraudzībā galvenā nozīme ir pārvaldībai, kurai jābūt elastīgai. Jāpieņem lēmums par atļauju prasību ieviešanu, ņemot vērā importa atļauju nepieciešamību attiecīgo tirgu pārvaldībai un īpaši attiecīgo produktu importa uzraudzībai.

(110)

Muitas nodokļi, kas piemērojami lauksaimniecības produktiem saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumiem, lielākoties ir noteikti kopējā muitas tarifā. Tomēr attiecībā uz dažiem produktiem labības un rīsu nozarē papildu mehānismu ieviešana rada vajadzību nodrošināt iespēju pieņemt atkāpes.

(111)

Lai novērstu vai neitralizētu tādu kaitīgu ietekmi uz Savienības tirgu, ko varētu izraisīt dažu lauksaimniecības produktu imports, šādu produktu importam jāuzliek papildu ievedmuita, ja ir ievēroti konkrēti nosacījumi.

(112)

Noteiktos apstākļos ir lietderīgi atvērt un pārvaldīt importa tarifu kvotas, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar Līgumu, vai no citiem aktiem.

(113)

Apliekot maisījumus ar ievedmuitas nodokli, tiecas nodrošināt nodokļu sistēmas pareizu darbību attiecībā uz labības, rīsu un šķelto rīsu maisījumu importu.

(114)

Šajā regulā ir noteiktas ierastās patēriņa vajadzības cukura rafinēšanai tirdzniecības gadā. Lai nodrošinātu piegādes rafinēšanas nozarei Savienībā, rafinēšanai paredzētā cukura importa atļaujas izdod vienīgi pilnas slodzes rafinēšanas uzņēmumiem katra tirdzniecības gada pirmajos trīs mēnešos, nepārsniedzot ierasto patēriņa vajadzību limitus.

(115)

Lai novērstu nelikumīgu kultūru radītos traucējumus šķiedras kaņepju TKO, šajā regulā jāparedz kaņepju un kaņepju sēklu importa pārbaudes, kas šo produktu sakarā nodrošinātu konkrētas garantijas attiecībā uz tetrahidrokanabinola saturu. Turklāt tādu kaņepju sēklu importam, kuras nav paredzētas sēšanai, joprojām jāpiemēro kontroles sistēma, kas paredz atļauju piešķiršanas sistēmu attiecīgajiem importētājiem.

(116)

Muitas nodokļu sistēma ļauj iztikt bez visiem citiem aizsardzības pasākumiem pie Savienības ārējām robežām. Ārkārtējos apstākļos iekšējā tirgus un nodokļu mehānisms var izrādīties nepiemērots. Šādos gadījumos, lai Savienības tirgu neatstātu neaizsargātu pret iespējamiem traucējumiem, Savienībai jāspēj bez kavēšanās veikt visus vajadzīgos pasākumus. Šiem pasākumiem jābūt saskaņā ar Savienības starptautiskajām saistībām.

(117)

Jāparedz iespēja aizliegt izmantot ievešanas pārstrādei un izvešanas pārstrādei procedūras. Tādēļ ir lietderīgi šādos apstākļos nodrošināt iespēju pārtraukt ievešanas pārstrādei un izvešanas pārstrādei procedūru izmantošanu.

(118)

Noteikumiem kompensāciju piešķiršanai par eksportu uz trešām valstīm, kuri pamatoti uz cenu starpību Savienības un pasaules tirgū un atbilst PTO pieņemto saistību paredzētajiem robežlielumiem, jāsekmē Savienības dalība dažu šajā regulā minēto produktu starptautiskajā tirdzniecībā. Veicot subsidētu eksportu, jāievēro vērtības un daudzuma robežlielumi.

(119)

Nosakot eksporta kompensācijas, jānodrošina atbilstība minētajiem vērtības robežlielumiem, uzraugot maksājumus saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz ELGF. Uzraudzību var atvieglot, uzliekot par pienākumu iepriekš obligāti noteikt eksporta kompensācijas, vienlaikus pieļaujot iespēju attiecībā uz diferencētām kompensācijām mainīt noteikto galamērķi ģeogrāfiskajā apgabalā, kam piemēro vienotu eksporta kompensācijas likmi. Par galamērķa maiņu jāmaksā eksporta kompensācija, ko piemēro faktiskajam galamērķim, nepārsniedzot attiecīgajam galamērķim iepriekš noteikto maksimālo summu.

(120)

Lai nodrošinātu daudzuma robežlielumu ievērošanu, jāievieš uzticama un efektīva uzraudzības sistēma. Šajā nolūkā eksporta kompensācijas jāpiešķir ar nosacījumu, ka tiek uzrādīta eksporta atļauja. Eksporta kompensācijas jāpiešķir līdz pieejamajam robežlielumam atkarībā no katra attiecīgā produkta konkrētās situācijas. Izņēmumi ir pieļaujami vienīgi pārstrādes produktiem, kas nav minēti Līguma I pielikumā un uz ko neattiecas daudzuma robežlielumi. Jāparedz atkāpe no pārvaldības noteikumu stingras ievērošanas, ja preču eksports, par kuru pienākas kompensācija, visticamāk, nepārsniegs noteiktos kvantitatīvos robežlielumus.

(121)

Dzīvu liellopu eksporta gadījumā jāparedz, ka kompensāciju piešķir un izmaksā vienīgi tad, ja ir ievēroti noteikumi, kas paredzēti Savienības tiesību aktos par dzīvnieku labturību un jo īpaši par dzīvnieku aizsardzību transportēšanas laikā.

(122)

Dažos gadījumos, ja lauksaimniecības produkti atbilst konkrētai specifikācijai un/vai cenas nosacījumiem, tiem var izmantot īpašu importa režīmu trešās valstīs. Lai nodrošinātu šīs sistēmas pareizu piemērošanu, vajadzīga administratīva sadarbība starp importētājas trešās valsts iestādēm un Savienību. Šim nolūkam produktiem jāpievieno Savienībā izdots sertifikāts.

(123)

Puķu sīpolu eksports uz trešām valstīm Savienībai ekonomiski ir ļoti svarīgs. Šāda eksporta turpināšanu un attīstību var nodrošināt cenu stabilizēšana šajā tirdzniecības nozarē. Tādēļ šajā regulā attiecīgajiem produktiem jāparedz vismazākās eksporta cenas.

(124)

Saskaņā ar Līguma 42. pantu Līguma konkurences noteikumu nodaļa attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību vienīgi tādā apjomā, kāds noteikts Savienības tiesību aktos atbilstīgi Līguma 43. panta 2. un 3. punktam un saskaņā ar tajos noteikto procedūru. Lielākoties ir noteikta valsts atbalsta noteikumu piemērojamība. Turklāt Līguma noteikumu piemērošana uzņēmumiem tika noteikta ar Padomes 2006. gada 24. jūlija Regulu (EK) Nr. 1184/2006, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (13). Saskaņā ar mērķi izveidot vienu vispārīgu tirgus politikas noteikumu kopumu ir lietderīgi minētos noteikumus iekļaut šajā regulā.

(125)

Konkurences noteikumi, kas attiecas uz Līguma 101. pantā minētajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām un uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jāattiecina uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību tiktāl, ciktāl to piemērošana nekavē valstu lauksaimniecības tirgu organizāciju darbību vai neapdraud kopējās lauksaimniecības politikas mērķu sasniegšanu.

(126)

Īpaša pieeja ir vajadzīga lauksaimnieku organizācijām, kuru īpašs mērķis ir kopīga lauksaimniecības produktu ražošana vai tirdzniecība vai kopīga iekārtu izmantošana, ja vien šāda kopīga darbība neizslēdz konkurenci vai neapdraud Līguma 39. panta mērķu sasniegšanu.

(127)

Lai izvairītos no kaitējuma kopējās lauksaimniecības politikas attīstībai, nodrošinātu tiesisko noteiktību un nediskriminētu attiecīgos uzņēmumus, Komisijai jābūt ekskluzīvām pilnvarām, ko pārbauda Tiesa, izlemt, vai Līguma 101. pantā minētie nolīgumi, lēmumi un saskaņotās darbības ir saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem.

(128)

Valsts atbalsta piešķiršana apdraudētu tā vienotā tirgus pareizu darbību, kura pamatā ir kopējas cenas. Tāpēc Līguma noteikumi par valsts atbalstu parasti jāpiemēro šajā regulā minētajiem produktiem. Dažos gadījumos būtu jāpieļauj izņēmumi. Ja tiek piemēroti izņēmumi, Komisijai tomēr būtu jāpārzina esošais, jaunais un ierosinātais valsts atbalsts, lai dotu attiecīgus norādījumus dalībvalstīm un ieteiktu tām attiecīgus pasākumus.

(129)

Somija un Zviedrija kopš to pievienošanās var piešķirt atbalstu ziemeļbriežu gaļas un ziemeļbriežu gaļas produktu ražošanai un tirdzniecībai sakarā ar īpašo ekonomisko situāciju. Turklāt Somija ar Komisijas atļauju īpašo klimatisko apstākļu dēļ var piešķirt valsts atbalstu par noteiktu daudzumu sēklu un labības sēklu, kas audzētas vienīgi Somijā.

(130)

Lai risinātu pamatotus krīzes gadījumus pat pēc tam, kad beidzies termiņš 2012. gada atbalsta programmās paredzētajiem pārejas posma atbalsta pasākumiem par destilāciju krīzes situācijā, dalībvalstīm jābūt iespējai sniegt atbalstu par destilāciju krīzes situācijā, nepārsniedzot dalībvalsts valsts atbalsta programmā paredzēto attiecīgā gada budžeta maksimālo apjomu par 15 %. Par jebkādu šādu atbalstu jāpaziņo Komisijai, un saskaņā ar šo regulu pirms tā piešķiršanas ir jāsaņem apstiprinājums.

(131)

Dalībvalstīs, kurās gaidāms būtisks cukura kvotu samazinājums, cukurbiešu ražotāji saskarsies ar īpaši lielām pielāgošanās problēmām. Šādos gadījumos Savienības pārejas posma atbalsts cukurbiešu audzētājiem, kas noteikts Regulā (EK) Nr. 73/2009, nebūs pietiekams, lai pilnībā risinātu cukurbiešu audzētāju grūtības. Tādēļ dalībvalstīm, kuras kvotu samazinājušas par vairāk nekā 50 % no cukura kvotas, kas 2006. gada 20. februārī noteikta III pielikumā Padomes 2006. gada 20. februāra Regulai (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgu organizāciju (14), jāatļauj cukurbiešu ražotājiem sniegt valsts atbalstu laikposmā, kamēr piemēro Savienības pārejas posma atbalstu. Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis nepiešķir valsts atbalstu apjomā, kas pārsniedz cukurbiešu audzētāju vajadzības, attiecīgā valsts atbalsta noteikšana joprojām jāapstiprina Komisijai, izņemot attiecībā uz Itāliju, kur maksimālā vajadzība, lai visproduktīvākie cukurbiešu audzētāji pielāgotos tirgus apstākļiem pēc reformas, ir novērtēta EUR 11 apjomā par katru izaudzēto cukurbiešu tonnu. Turklāt, ņemot vērā Itālijā gaidāmās īpašās problēmas, jāsaglabā kārtība, kā cukurbiešu audzētāji var tieši vai netieši gūt labumu no piešķirtā valsts atbalsta.

(132)

Somijā cukurbiešu audzēšana notiek īpašos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos, kas negatīvi ietekmēs nozari papildus cukura nozares reformas vispārējai ietekmei. Tāpēc minētajai dalībvalstij jāatļauj pastāvīgi piešķirt saviem cukurbiešu audzētājiem piemērotu valsts atbalsta summu.

(133)

Īpašajiem noteikumiem, kas piemērojami valsts atbalstam, kuru Vācija piešķīrusi saskaņā ar Vācijas alkohola monopolu, bija jāzaudē spēks 2010. gada 31. decembrī. Monopola pārdotie apjomi kopš 2003. gada ir samazinājušies, un destilācijas uzņēmumi un mazās un vidējās saimniecības, kas tiem piegādāja izejvielas, ir centušies sagatavoties darbībai brīvajā tirgū. Tomēr, tā kā ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai atvieglotu šo pielāgošanos, monopola pakāpeniskās atcelšanas laiks un laikposms, kurā minētajiem saņēmējiem piešķir atbalstu, ir jāpagarina līdz 2013. gada 31. decembrim. Dažām mazapjoma vienota nodokļa likmes spirta rūpnīcām, destilācijas rūpnīcu izmantotājiem un augļkopības kooperatīvu spirta rūpnīcām, kas, izmantojot vietējās izejvielas, īpaši veicina tradicionālo ainavu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, jāļauj turpināt saņemt atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar monopolu, līdz 2017. gada 31. decembrim, kad monopols jālikvidē. Tādēļ Vācijai jāiesniedz ikgadējs pakāpeniskas atcelšanas plāns no 2013. gada.

(134)

Ja dalībvalsts savā teritorijā vēlas atbalstīt pasākumus piena un piena produktu patēriņa veicināšanai Savienībā, jāparedz iespēja finansēt šādus pasākumus, uzliekot piena ražotājiem veicināšanas nodokli valsts līmenī.

(135)

Ņemot vērā to, ka nav ES tiesību aktu par standartizētiem, rakstiskiem līgumiem, dalībvalstis var savās saistību tiesību sistēmās noteikt šādu līgumu izmantošanu par obligātu ar nosacījumu, ka, to darot, ievēro ES tiesību aktus, un jo īpaši, ka nodrošina iekšējā tirgus un tirgus kopīgās organizācijas pienācīgu darbību Ņemot vērā šajā sakarā dažādās situācijas ES, ievērojot subsidiaritātes principu, šāda lēmuma pieņemšana ir jāatstāj dalībvalstu ziņā. Tomēr, lai panāktu, ka šādi līgumi atbilst pienācīgiem minimāliem standartiem, un lai nodrošinātu labu iekšējā tirgus un tirgus kopīgās organizācijas darbību, ES līmenī ir jānosaka daži pamatnosacījumi šādu līgumu izmantošanai. Ņemot vērā, ka dažu piensaimniecības kooperatīvu statūtos varētu būtu paredzēti līdzīgi noteikumi, vienkāršības apsvērumu dēļ tādā gadījumā tie būtu jāizslēdz no prasības par līgumu noslēgšanu. Lai šāda sistēma darbotos arī gadījumā, kad pārstrādātājiem piegādājamo pienu no lauksaimniekiem pieņem starpnieki, tā būtu analoģiski jāpiemēro arī minētajā situācijā.

(136)

Ir vajadzīga pietiekama informācija par pašreizējo apiņu tirgus stāvokli un tā attīstības perspektīvām Savienībā. Tādēļ jāparedz noteikums reģistrēt visus piegādes līgumus attiecībā uz Savienībā izaudzētajiem apiņiem.

(137)

Lai varētu labāk pārvaldīt vīnogu audzēšanas potenciālu, dalībvalstīm, pamatojoties uz vīna dārzu reģistru, jānosūta Komisijai pārskats par savu ražošanas potenciālu. Lai veicinātu to, ka dalībvalstis dara zināmus inventarizācijas rezultātus, atbalsts par pārstrukturēšanu un pārveidošanu jāpiešķir tikai tām dalībvalstīm, kas būs paziņojušas inventarizācijas rezultātus. Lai iegūtu attiecīgo politisko un administratīvo lēmumu pieņemšanai vajadzīgo informāciju, audzētājiem, kas audzē vīna vīnogas, ražo vīnogu misu un vīnu, jāiesniedz ražas deklarācijas. Dalībvalstīm jābūt iespējai pieprasīt, lai vīna ražošanai paredzēto vīnogu tirgotāji katru gadu deklarē daudzumus, kas pārdoti no pēdējās ražas. Vīnogu misas un vīna ražotājiem un tirgotājiem, izņemot mazumtirgotājus, jādeklarē vīnogu misas un vīna krājumi.

(138)

Lai nodrošinātu attiecīgo produktu apmierinošu izsekojamības pakāpi jo īpaši patērētāju aizsardzības interesēs, jāparedz noteikums, ka visiem vīna nozares produktiem, uz kuriem attiecas šī regula un kuri ir apgrozībā Savienībā, ir jāpievieno pavaddokuments.

(139)

Noteiktiem produktiem konkrētos apstākļos ir lietderīgi nodrošināt pasākumus, kas veicami traucējumu gadījumos, kā arī tad, ja šādi traucējumi ir paredzami ievērojamu cenu izmaiņu dēļ iekšējā tirgū vai kotāciju un cenu izmaiņu dēļ pasaules tirgū.

(140)

Dalībvalstu iestādēm jābūt atbildīgām par šīs regulas prasību izpildes nodrošināšanu un jāveic priekšdarbi, lai Komisija varētu uzraudzīt un nodrošināt šo prasību ievērošanu vīna nozarē.

(141)

Ir jāizveido īpaši pasākumi attiecībā uz lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, lai tirgus uzraudzības nolūkā varētu savākt ekonomikas datus un analizēt statistikas informāciju. Tiktāl, ciktāl lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta tirgus ir saistīts ar etilspirta tirgu vispār, jāpadara pieejama arī informācija par tā etilspirta tirgu, kas nav lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts.

(142)

Izdevumi, kas dalībvalstīm radušies to saistību rezultātā, kas izriet no šīs regulas piemērošanas, jāfinansē Savienībai saskaņā ar Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (15).

(143)

Lai palielinātu finansiālos līdzekļus, kas vīna nozarei pieejami saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1698/2005, kad attiecīgās summas ir pietiekami svarīgas, līdzekļi pakāpeniski jāpārvieto uz budžetu, kas pieejams saskaņā ar minēto regulu.

(144)

Komisijai jābūt pilnvarotai ieviest vajadzīgos pasākumus, lai neparedzētos gadījumos atrisinātu konkrētas praktiskas problēmas.

(145)

Tā kā lauksaimniecības produktu kopējais tirgus turpina attīstīties, dalībvalstīm un Komisijai savstarpēji jāsniedz informācija par attiecīgajām attīstības tendencēm un jāparedz līdzekļi attiecīgo pārmaiņu paziņošanai un līdzekļi attiecīgās informācijas paziņošanai.

(146)

Lai izvairītos no šajā regulā paredzēto priekšrocību ļaunprātīgas izmantošanas, šīs priekšrocības nevajadzētu piešķirt vai attiecīgā gadījumā vajadzētu atņemt, ja ir konstatēts, ka apstākļi šo priekšrocību iegūšanai ir radīti mākslīgi — pretēji šīs regulas mērķiem.

(147)

Lai garantētu atbilstību šajā regulā noteiktajām saistībām, ir jāveic pārbaudes un jāpiemēro administratīvi pasākumi un administratīvas sankcijas, ja saistības netiek pildītas, un jāparedz noteikumi par nodrošinājuma iesniegšanu un atbrīvošanu, lai garantētu vienotā kopējā tirgus pareizu pārvaldību saskaņā ar KLP. Šādos noteikumos jāiekļauj nepamatoto maksājumu atgūšana un dalībvalstu ziņošanas pienākums, kas izriet no šīs regulas piemērošanas.

(148)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1234/2007 vairāku nozaru tirgus pārvaldības pasākumu termiņš beigsies 2012. gadā. Pēc Regulas (EK) Nr. 1234/2007 atcelšanas līdz attiecīgo shēmu darbības beigām joprojām jāpiemēro attiecīgie noteikumi.

(149)

Lai tirdzniecības noteikumu piemērošanā nodrošinātu tiesisko noteiktību, Komisijai jānosaka datums, kurā konkrēti Regulas (EK) Nr. 1234/2007 noteikumi attiecīgajā nozarē vairs nav spēkā.

(150)

Lai nodrošinātu netraucētu pāreju no Regulā (EK) Nr. 1234/2007 paredzētajiem noteikumiem augļu un dārzeņu nozarē uz šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, Komisija jāpilnvaro paredzēt pārejas pasākumus.

(151)

Šī regula jāpiemēro no tās spēkā stāšanās dienas. Tomēr noteikums, ar ko izveido vispārējo tirdzniecības standartu, jāpiemēro tikai no [viens gads pēc regulas stāšanās spēkā].

(152)

Attiecībā uz līgumattiecībām un ražotāju un starpnozaru organizācijām piena un piena produktu nozarē šajā regulā noteiktos pasākumus pamato piena produktu tirgus pašreizējie ekonomiskie apstākļi un piegādes ķēdes struktūra. Tāpēc tie jāpiemēro pietiekami ilgu periodu (gan pirms, gan pēc piena kvotu atcelšanas), lai ļautu tiem būt pilnībā efektīviem. Tomēr, ņemot vērā to plašo mērogu, tiem ir jābūt pagaidu pasākumiem, un tie ir jāpārskata, lai izvērtētu to darbību un nepieciešamību tos turpināt. Šis jautājums jāaplūko līdz 2014. gada 30. jūnijam un 2018. gada 31. decembrim iesniedzamajos Komisijas ziņojumos par piena tirgus attīstību, īpaši ietverot iespējamās iniciatīvas, lai lauksaimniekus rosinātu noslēgt kopīgas ražošanas nolīgumus,

a)

labība, I pielikuma I daļa;

b)

rīsi, I pielikuma II daļa;

c)

cukurs, I pielikuma III daļa;

d)

sausā lopbarība, I pielikuma IV daļa;

e)

sēklas, I pielikuma V daļa;

f)

apiņi, I pielikuma VI daļa;

g)

olīveļļa un galda olīvas, I pielikuma VII daļa;

h)

šķiedras lini un kaņepes, I pielikuma VIII daļa;

i)

augļi un dārzeņi, I pielikuma IX daļa;

j)

augļu un dārzeņu pārstrādes produkti, I pielikuma X daļa;

k)

banāni, I pielikuma XI daļa;

l)

vīns, I pielikuma XII daļa;

m)

dzīvi augi un puķkopības produkti, I pielikuma XIII daļa (turpmāk “dzīvu augu nozare”);

n)

jēltabaka, I pielikuma XIV daļa;

o)

liellopu un teļa gaļa, I pielikuma XV daļa;

p)

piens un piena produkti, I pielikuma XVI daļa;

q)

cūkgaļa, I pielikuma XVII daļa;

r)

aitas un kazas gaļa, I pielikuma XVIII daļa;

s)

olas, I pielikuma XIX daļa;

t)

mājputnu gaļa, I pielikuma XX daļa;

u)

citi produkti, I pielikuma XXI daļa.

a)

lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam, II pielikuma I daļa (turpmāk “lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta nozare”);

b)

biškopības produktiem, II pielikuma II daļa (turpmāk “biškopības nozare”);

c)

zīdtārpiņiem, II pielikuma III daļa.

a)

“lauksaimnieks” ir lauksaimnieks, kā definēts Regulas (EK) Nr. 73/2009 2. panta a) punktā;

b)

“maksātājs” ir struktūra vai struktūras, ko dalībvalstis norīkojušas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1290/2005;

c)

“intervences cena” ir cena, par ko produktus iepērk valsts intervencē.

a)

no attiecīgā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim — banānu nozarei;

b)

no 1. aprīļa līdz nākamā gada 31. martam:

c)

no 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam:

d)

no 1. augusta līdz nākamā gada 31. jūlijam — vīna nozarei;

e)

no 1. septembra līdz nākamā gada 31. augustam — rīsu nozarei;

f)

no 1. oktobra līdz nākamā gada 30. septembrim — cukura nozarei.

a)

noteikt konversijas likmes rīsiem dažādās pārstrādes stadijās, pārstrādes izmaksas un blakusproduktu vērtību;

b)

paredzēt visus vajadzīgos pasākumus attiecībā uz konversijas likmju piemērošanu.

a)

labības nozare;

b)

rīsu nozare;

c)

cukura nozare;

d)

olīveļļas un galda olīvu nozare;

e)

liellopu un teļa gaļas nozare;

f)

piena un piena produktu nozare;

g)

cūkgaļas nozare;

h)

aitas un kazas gaļas nozare.

a)

“labība” ir labība, kas novākta Savienībā;

b)

“piens” ir govs piens, kas ražots Savienībā;

c)

“krējums” ir krējums, kas iegūts tieši un vienīgi no piena.

a)

attiecībā uz labības nozari — EUR 101,31 par tonnu;

b)

attiecībā uz nelobītiem rīsiem — EUR 150 par tonnu standarta kvalitātes produktu, kā noteikts IV pielikuma A punktā;

c)

attiecībā uz cukuru:

d)

attiecībā uz liellopu un teļa gaļas nozari — EUR 2 224 par tonnu R3 kategorijas vīriešu kārtas liellopu liemeņu, kā noteikts Savienības skalā pieaugušu liellopu liemeņu klasifikācijai, kas minēta 34. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

e)

attiecībā uz piena un piena produktu nozari:

f)

attiecībā uz cūkgaļas nozari — EUR 1 509,39 par tonnu tās standarta kvalitātes cūku liemeņu, kas noteikta pēc svara un liesās gaļas satura saskaņā ar Savienības skalu cūku liemeņu klasifikācijai, kas minēta 34. panta 1. punkta b) apakšpunktā:

a)

kviešiem, cietajiem kviešiem, miežiem, kukurūzai un sorgo;

b)

nelobītiem rīsiem;

c)

svaigai vai atdzesētai liellopu un teļa gaļai, uz ko attiecas KN kods 0201 10 00 un kodi no 0201 20 20 līdz 0201 20 50;

d)

sviestam, kas ražots tieši un vienīgi no pasterizēta krējuma apstiprinātā uzņēmumā Savienībā un kurā piena tauku minimālais saturs ir 82 % no svara un maksimālais ūdens saturs ir 16 % no svara;

e)

visaugstākās kvalitātes sausajam vājpienam, kas ir ražots no piena ar izsmidzināšanas metodi apstiprinātā uzņēmumā Savienībā, ar minimālo olbaltumvielu saturu 34,0 % no svara beztauku sausnā.

a)

labībai no 1. novembra līdz 31. maijam;

b)

nelobītiem rīsiem no 1. aprīļa līdz 31. jūlijam;

c)

liellopu un teļa gaļai jebkurā tirdzniecības gadā visu gadu;

d)

sviestam un sausajam vājpienam no 1. marta līdz 31. augustam.

a)

veic attiecībā uz kviešiem;

b)

veic attiecībā uz cietajiem kviešiem, miežiem, kukurūzu, sorgo, nelobītiem rīsiem, cukuru, sviestu un sauso vājpienu, nepārsniedzot 13. panta 1. punktā norādītos intervences ierobežojumus;

c)

Komisija ar īstenošanas aktiem bez 323. panta 1. punktā minētās komitejas palīdzības , kas pieņemti, nepiemērojot 323. pantu, uzsāk attiecībā uz liellopu un teļa gaļu, ja reprezentatīvā laikposmā kādā dalībvalstī vai kādas dalībvalsts reģionā liellopu un teļa gaļas vidējā tirgus cena, kas reģistrēta, pamatojoties uz 34. panta 1. punktā minēto Savienības skalu liemeņu klasificēšanai, ir zemāka nekā EUR 1560 par tonnu , īpašu uzmanību pievēršot teritoriālās kohēzijas principiem, lai ņemtu vērā ietekmi uz reģionālajiem tirgiem, kuru ekonomika ir lielā mērā atkarīga no šī produktu veida. [Gr. 7]

a)

cietajiem kviešiem, miežiem, kukurūzai, sorgo un nelobītajiem rīsiem — 0 tonnas attiecīgi 11. panta a) un b) punktā minētajos laikposmos;

b)

sviestam — 30 000 tonnas katrā 11. panta d) punktā minētajā laikposmā;

c)

sausajam vājpienam — 109 000 tonnas katrā no 11. panta d) punktā minētajiem laikposmiem.

a)

kviešiem ir vienāda ar salīdzināmo cenu par maksimālo piedāvāto daudzumu 3 miljoniem tonnu katrā intervences periodā, kā noteikts 11. panta a) punktā;

b)

sviestam ir vienāda ar 90 % no salīdzināmās cenas par piedāvātajiem daudzumiem, kas nepārsniedz 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto ierobežojumu;

c)

sausajam vājpienam ir vienāda ar salīdzināmo cenu par piedāvātajiem daudzumiem, kas nepārsniedz 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto ierobežojumu.

a)

kviešiem par daudzumiem, kas pārsniedz maksimālo piedāvāto daudzumu 3 miljonus tonnu katrā intervences periodā, kā noteikts 11. panta a) punktā;

b)

cietajiem kviešiem, miežiem, kukurūzai, sorgo un nelobītiem rīsiem, piemērojot 13. panta 2. punktu;

c)

liellopu un teļa gaļai;

d)

sviestam par daudzumiem, kas piedāvāti, pārsniedzot 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto ierobežojumu, piemērojot 13. panta 2. punktu, un

e)

sausajam vājpienam par daudzumiem, kas piedāvāti, pārsniedzot 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto ierobežojumu, piemērojot 13. panta 2. punktu.

a)

labībai un nelobītiem rīsiem — attiecīgās salīdzināmās cenas;

b)

liellopu un teļa gaļai — vidējo tirgus cenu, kas reģistrēta kādā dalībvalstī vai kādas dalībvalsts reģionā un palielināta par summu, kas ar īstenošanas aktiem , kas pieņemti saskaņā ar 323. panta 1.a punktā minēto pārbaudes procedūru, jānosaka Komisija, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem;

c)

sviestam — 90 % no salīdzināmās cenas;

d)

sausajam vājpienam — salīdzināmo cenu.

a)

labībai neskar cenas pieaugumu vai samazinājumu kvalitātes apsvērumu dēļ, un

b)

nelobītiem rīsiem paaugstina vai samazina, atkarībā no tā, vai maksātājam piedāvāto produktu kvalitāte atšķiras no IV pielikuma A punktā noteiktās standarta kvalitātes. Turklāt Komisija ar deleģētajiem aktiem , kas pieņemti saskaņā ar 321. pantu, var noteikt intervences cenas paaugstināšanu un pazemināšanu, lai nodrošinātu to, ka ražošana ir orientēta uz konkrētām šķirnēm.

a)

var pārdot cukuru par cenu, kas ir vienāda ar pirmajā daļā minēto salīdzināmo cenu vai zemāka par to, ja cukuru paredzēts:

b)

dara to rīcībā esošo nepārstrādāto pārtikā lietojamo cukuru pieejamu Savienības iekšējā tirgū tām labdarības organizācijām, ko atzīst attiecīgā dalībvalsts vai Komisija, ja dalībvalsts nav atzinusi nevienu šādu organizāciju, par cenu, kas ir zemāka par esošo salīdzināmo cenu, vai par brīvu, lai to izdalītu ārkārtēju situāciju individuālās palīdzības operācijās.

a)

galvenās pazīmes un mērķi;

b)

izraudzītās organizācijas;

c)

pieprasītie pārtikas produktu daudzumi, kuri jāizdala trīs gadu laikposmā, un cita atbilstīga informācija.

a)

bez maksas vai

b)

par cenu, kas nekādā gadījumā nav lielāka nekā tā, ko attaisno izmaksas, kuras rodas izraudzītajām organizācijām, izpildot operāciju, izņemot izmaksas, kuras var segt saskaņā ar 7. punkta otrās daļas a) un b) apakšpunktu.

a)

iesniedz Komisijai gada pārskatu par shēmas īstenošanu;

b)

laikus informē Komisiju par notikumiem, kas ietekmē pārtikas izplatīšanas programmu īstenošanu.

a)

kopā nepārsniedz EUR 500 miljonus katrā budžeta gadā, nedz arī

b)

75 % no attiecināmajām izmaksām vai 90 % no attiecināmajām izmaksām dalībvalstīs, kurām ir tiesības uz finansējumu no Kohēzijas fonda laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kā noteikts Komisijas Lēmuma 2006/596/EK (16) I pielikumā.

a)

no intervences krājumiem izņemto produktu izmaksas;

b)

to pārtikas produktu izmaksas, kas iepirkti tirgū, un

c)

no intervences krājumiem izņemto produktu transportēšanas izmaksas no vienas dalībvalsts uz otru, ja tas ir vajadzīgs.

a)

izmaksas, kuras radušās, transportējot pārtikas produktus uz izraudzīto organizāciju noliktavām;

b)

šādas izraudzītajām organizācijām radušās izmaksas, ciktāl tās ir tieši saistītas ar plāna īstenošanu:

a)

sīki izstrādātus noteikumus un procedūras trīsgadu plānu pieņemšanai un pārskatīšanai, tostarp piemērojamos termiņus;

b)

trīsgadu plānu pieņemšanu un to pārskatīšanu, kā arī galīgos piešķīrumus, kas minēti 17. panta 3. punkta trešajā daļā;

c)

noteikumus par papildelementiem, kuri jāiekļauj trīsgadu plānos, noteikumus pārtikas produktu piegādei, kā arī procedūras un termiņus, kurus piemēro intervences produktu izņemšanai no krājumiem un pārvešanai no vienas dalībvalsts uz otru;

d)

noteikumus par gada īstenošanas ziņojumu, kā arī par valsts pārtikas izplatīšanas programmu formu;

e)

sīki izstrādātus noteikumus, kurus piemēro 17. panta 7. punkta otrajā daļā paredzēto izmaksu atmaksai, tostarp maksimālo finansējumu un termiņus;

f)

vienotus noteikumus saistībā ar uzaicinājumiem uz konkursu, tostarp nosacījumus, kurus piemēro pārtikas produktiem un to piegādei;

g)

noteikumus par dalībvalstīm veicamajām administratīvajām un fiziskajām pārbaudēm;

h)

vienotus noteikumus attiecībā uz maksājumu procedūrām un termiņiem un piemērojamos samazinājumus noteikumu neievērošanas gadījumā, grāmatvedības noteikumus un procedūras produktu pārvešanai no vienas dalībvalsts uz otru, tostarp uzdevumus, kas jāizpilda attiecīgajām valsts intervences aģentūrām;

i)

vienotus nosacījumus 17. panta 9. punkta īstenošanai.]

i)

nesālītu sviestu, kas ražots no krējuma vai piena apstiprinātā uzņēmumā Savienībā un kura minimālais piena tauku saturs ir 82 % no svara, maksimālais beztauku sausnas saturs ir 2 % no svara un maksimālais ūdens saturs ir 16 % no svara,

ii)

sālītu sviestu, kas ražots no krējuma vai piena apstiprinātā uzņēmumā Savienībā un kura minimālais piena tauku saturs ir 80 % no svara, maksimālais beztauku sausnas saturs ir 2 % no svara, maksimālais ūdens saturs ir 16 % un maksimālais sāls saturs ir 2 % no svara.

a)

par balto cukuru;

b)

par olīveļļu;

c)

par svaigu vai atdzesētu pieaugušu liellopu gaļu, kas noformēta liemeņu, pusliemeņu, rekonstruējamu liemeņa ceturtdaļu, priekšējo liemeņa ceturtdaļu vai pakaļējo liemeņa ceturtdaļu veidā un kas klasificēti saskaņā ar Savienības skalu pieaugušu liellopu liemeņu klasificēšanai, kā minēts 34. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

d)

par cūkgaļu;

e)

par aitas un kazas gaļu.

a)

EUR 1 779 par tonnu neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas;

b)

EUR 1 710 par tonnu neapstrādātas olīveļļas;

c)

EUR 1 524 par tonnu spīdīgās olīveļļas, kurā brīvo skābju daudzums ir 2 grādi, par katru papildu skābuma grādu samazinot minēto summu par EUR 36,70 tonnā.

a)

Lielbritānijā;

b)

Ziemeļīrijā;

c)

atsevišķi ņemtā jebkurā dalībvalstī, izņemot Apvienoto Karalisti.

a)

uzglabāšanas iespējas un prasības dalībvalstī, kuras jurisdikcijā atrodas maksātājs, un citās dalībvalstīs;

b)

jebkuras papildu izmaksas, ko rada uzglabāšana dalībvalstī, kuras jurisdikcijā atrodas attiecīgais maksātājs, un transportēšana.

a)

kas ir transportēti pēc atļaujas saņemšanas saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, vai

b)

pārvietoti no viena maksātāja pie cita.

a)

centru novietojumu apgabalos, kuros ir attiecīgo produktu pārpalikumi;

b)

pietiekamas platības un tehniskā aprīkojuma pieejamību;

c)

ērti piebraucamu vietu.

a)

prasības, kas jāievēro intervences produktu uzglabāšanas vietās attiecībā uz produktiem (izņemot labību un rīsus), kuri jāiepērk saskaņā ar intervences sistēmu, tostarp nosakot uzglabāšanas vietu minimālo ietilpību un tehniskās prasības, lai pārņemtos produktus saglabātu labā stāvoklī un uzglabāšanas laika beigās tos realizētu;

b)

noteikumus par dalībvalstu noliktavās palikušo nelielo daudzumu pārdošanu, kas jāveic uz savu atbildību, piemērojot tās pašas procedūras, ko piemēro Savienība, un atļaujot nodot tiešai tirdzniecībai daudzumus, kurus nevar pārpakot vai kuru kvalitāte ir pasliktinājusies.

a)

pieņem noteikumus par izmaksājamā atbalsta summas samazināšanu;

b)

var paredzēt nosacījumus par avansa maksājuma piešķiršanu un izpildāmās prasības.

a)

tādu konkursa procedūru izmantošanu, kas garantē vienlīdzīgu piekļuvi precēm un vienādu attieksmi pret tirgus dalībniekiem;

b)

tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības veikšanu un reģistrāciju PVN maksātāju reģistrā;

c)

nodrošinājuma iesniegšanu, kas garantē to, ka tirgus dalībnieki izpilda savas saistības;

d)

visa nodrošinājuma vai tā daļas atsavināšanu, ja saistības netiek pildītas.

a)

produktu atbilstības noteikšanai izmantojamajiem testiem un metodēm;

b)

tā reprezentatīvā laikposma noteikšanu, kurā reģistrē tirgus cenas 12. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 2. punkta piemērošanas vajadzībām attiecībā uz liellopu un teļa gaļu;

c)

procedūrām un nosacījumiem, kas saistīti ar valsts intervencē iepērkamo produktu piegādi, transporta izdevumiem, kas jāsedz piedāvātājam, kārtību, kā maksātājs pārņem produktus, un maksājumu;

d)

dažādām darbībām, kas saistītas ar atkaulošanu;

e)

atļauju uzglabāt noliktavā ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā produkti tika iepirkti un uzglabāti, kā minēts 28. pantā;

f)

nosacījumus par valsts intervencē iepirkto produktu pārdošanu vai realizāciju, jo īpaši par pārdošanas cenu, nosacījumiem par izņemšanu no noliktavas un attiecīgā gadījumā par izņemto produktu turpmāku izmantošanu vai galamērķi;

g)

atbalsta noteikšanu par 20. pantā minētajiem produktiem;

h)

tā reprezentatīvā laikposma noteikšanu, kurā reģistrē tirgus cenu attiecīgi 23. panta un 24. panta piemērošanas vajadzībām attiecībā uz cukuru un olīveļļu;

i)

26. pantā minēto reprezentatīvo cūkgaļas tirgu saraksta pieņemšanu;

j)

dalībvalsts kompetentās iestādes un pretendenta līgumu noslēgšanu un saturu;

k)

ievietošanu un uzglabāšanu privātā noliktavā un izņemšanu no noliktavas;

l)

uzglabāšanas ilgumu privātās noliktavās un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo līgumā noteikto laiku var saīsināt vai pagarināt;

m)

nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var pieņemt lēmumu par to, ka produktus, uz kuriem attiecas uzglabāšana privātās noliktavās, var atkal laist tirgū vai realizēt;

n)

noteikumiem, kas saistīti ar procedūrām, kas jāievēro, iepērkot par noteiktu cenu vai piešķirot atbalstu uzglabāšanai privātā noliktavā par noteiktu cenu;

o)

konkursa procedūru izmantošanu gan valsts intervencei, gan uzglabāšanai privātā noliktavā, jo īpaši attiecībā uz:

p)

noteikumiem par dažu produktu cenu paziņošanu, ko veic dalībvalstis;

q)

noteikumiem par pārbaudēm, kas jāveic dalībvalstīm;

r)

informāciju, kas dalībvalstīm jānosūta Komisijai.

a)

ievērotu 13. panta 1. punktā un 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto maksimālo daudzumu un kvantitatīvos ierobežojumus;

b)

attiecībā uz parastajiem kviešiem pārietu uz 14. panta 2. punktā minēto konkursa procedūru.

a)

liellopu un teļa gaļas nozarē — attiecībā uz pieaugušu liellopu liemeņiem;

b)

cūkgaļas nozarē — attiecībā uz to cūku liemeņiem, kas nav vaislas cūkas.

a)

pieņemt noteikumus par liemeņu klasificēšanu, šķirošanu (tostarp ar automatizētām metodēm), identificēšanu, svēršanu un marķēšanu;

b)

pieņemt atkāpes no noteikumiem un papildu noteikumus par attiecīgajiem produktiem, tostarp noteikumus par uzbūves un tauku slāņa klasēm liellopu gaļas nozarē, un turpmākus noteikumus par svaru, gaļas krāsu un tauku slāni aitas gaļas nozarē;

c)

paredzēt noteikumus par Savienības vidējo cenu aprēķināšanu un tirgus dalībnieku pienākumu sniegt informāciju par liellopu, cūku un aitu liemeņiem, jo īpaši attiecībā uz tirgu un reprezentatīvām cenām;

d)

paredzēt turpmākus noteikumus par intervenci un uzglabāšanu privātās noliktavās, kuri jo īpaši var attiekties uz:

e)

noteikt kritērijus attiecībā uz mazsvara jēru liemeņiem;

f)

periodiski pārskatīt svēruma koeficientus.

a)

atļaut dalībvalstīm katru pieaugušu liellopu liemeņu uzbūves un tauku slāņa klasi, kas paredzēta V pielikuma A.III punktā, sadalīt ne vairāk trīs apakšklasēs;

b)

tirgus cenu noteikšanas vajadzībām paredzēt liemeņu un pusliemeņu noformējumu, kas atšķiras no V pielikuma A.IV punktā minētā noformējuma;

c)

atļaut dalībvalstīm nepiemērot cūku liemeņu klasifikācijas skalu un izmantot novērtēšanas kritērijus papildus svaram un aplēstajam liesās gaļas saturam;

d)

pieņemt papildu noteikumus un prasības, tostarp:

e)

paredzēt, ka dalībvalstis piemēro administratīvas sankcijas, lai novērstu pārkāpumus, piemēram, jo īpaši spiedogu un etiķešu viltošanu un krāpniecisku izmantošanu, vai to, ka klasifikāciju veic nesertificēts personāls.

a)

Savienības skalu liellopu, cūku un aitu liemeņu klasifikācijai, jo īpaši attiecībā uz:

b)

precīzu informāciju, ko dalībvalstis sniedz Komisijai, jo īpaši saistībā ar liellopu, cūku un aitu liemeņu cenu;

c)

informācijas sniegšanu par kautuvēm un citām struktūrām, kas reģistrē cenas, un reģioniem, kuriem reģistrē cenas liellopu gaļas nozarē;

d)

pārbaudēm uz vietas saistībā ar pieaugušu liellopu un aitu liemeņu cenu ziņošanu, ko Savienības vārdā veic Savienības pārbaudes komiteja.

a)

liellopu un teļa gaļa;

b)

piens un piena produkti;

c)

cūkgaļa;

d)

aitas un kazas gaļa;

e)

olas;

f)

mājputnu gaļa.

a)

konkrētos Savienības reģionos novērstu valsts intervences visaptverošu piemērošanu, kā paredzēts šīs daļas I nodaļas II iedaļā;

b)

kompensētu nelobītu rīsu trūkumu pēc dabas katastrofām.

a)

kvotas cukurs vai

b)

ārpuskvotas cukurs.

a)

šā panta 3. punkta a) apakšpunktā minēto cukurbiešu daudzums, par ko uzņēmums ir noslēdzis pirmssējas piegādes līgumus, un cukura sastāvs, kas ņemts vērā minētajos līgumos;

b)

atbilstīgā prognozētā raža.

a)

pārpalikuma cukuru vai pārpalikuma izoglikozi, ko var pārvērst rūpnieciskajā cukurā vai rūpnieciskajā izoglikozē, vai

b)

saskaņā ar pagaidu kvotu saražotu produkciju, kuras daļu var rezervēt eksportam, ievērojot Savienības saistības, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar Līguma 218. pantu.

a)

cenu korekcijām, kas jāpiemēro saskaņā ar 42. panta 3. punktu;

b)

piegādes līgumiem un pirkšanas nosacījumiem, kas minēti 43. panta 1. punktā;

c)

kritērijiem, kas cukura ražošanas uzņēmumiem jāpiemēro, iedalot cukurbiešu pārdevējiem cukurbiešu daudzumus, uz kuriem jāattiecas pirmssējas piegādes līgumiem, kā minēts 43. panta 4. punktā.

a)

pasākumus, lai uzlabotu kvalitāti;

b)

pasākumus, lai uzlabotu ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības organizāciju;

c)

pasākumus, lai atvieglotu tirgus cenu tendenču reģistrēšanu;

d)

pasākumus, kas, ņemot vērā izmantotos ražošanas līdzekļus, ļauj veikt īstermiņa un ilgtermiņa prognozes.

a)

pienam un citiem piena produktiem 58. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta nozīmē;

b)

cukuram, izoglikozei un inulīna sīrupam.

a)

pierāda savu profesionālās ražošanas spēju;

b)

piekrīt sniegt jebkuru šajā regulā paredzēto informāciju un atļauj veikt šajā regulā paredzētās pārbaudes;

c)

nav iesaistīts apstiprināšanas procedūras apturēšanā vai atsaukšanā.

a)

cukurbiešu vai cukurniedru daudzumi, par kuriem ir noslēgts piegādes līgums, kā arī atbilstīgā prognozētā cukurbiešu vai cukurniedru raža un attiecīgi iegūstamais cukura daudzums no hektāra;

b)

dati par provizoriskajām un faktiskajām cukurbiešu, cukurniedru un jēlcukura piegādēm, cukura ražošanu un cukura krājumiem;

c)

pārdotā baltā cukura daudzumi un atbilstīgās cenas un nosacījumi.

a)

izmantot konkrētu produktu pārstrādei, kā minēts 55. pantā;

b)

pārnest uz nākamo tirdzniecības gadu kā kvotu produkciju saskaņā ar 56. pantu;

c)

izmantot īpašam piegādes režīmam attālākajiem reģioniem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. …, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem (17), III nodaļu, vai

d)

eksportēt atbilstoši daudzumam, ko ar īstenošanas aktiem , kas pieņemti saskaņā ar 323. panta 1.a punktā minēto pārbaudes procedūru, noteikusi Komisija, ievērojot saistības, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti atbilstīgi Līguma 218. pantam.

a)

uz tiem attiecas piegādes līgums, ko līdz tirdzniecības gada beigām noslēguši ražotājs un lietotājs, kuri abi ir apstiprināti saskaņā ar 51. pantu, un

b)

tie ir piegādāti lietotājam vēlākais līdz nākamā tirdzniecības gada 30. novembrim.

a)

bioetanolu, spirtu, rumu, dzīvo raugu un sīrupu daudzumus, kas paredzēti ziedēm, un tos, ko paredzēts pārstrādāt produktā ar nosaukumu “Rinse appelstroop”;

b)

dažus rūpnieciskos produktus, kuri nesatur cukuru, bet kuru pārstrādē izmanto cukuru, izoglikozi vai inulīna sīrupu;

c)

dažus ķīmiskās un farmaceitiskās rūpniecības produktus, kuru sastāvā ir cukurs, izoglikoze vai inulīna sīrups.

a)

informē attiecīgo dalībvalsti pirms dienas, kas minētajai dalībvalstij jānosaka:

b)

apņemas šādus daudzumus uz sava rēķina glabāt līdz kārtējā tirdzniecības gada beigām.

a)

konkrētā tirdzniecības gadā saražotam pārpalikuma cukuram, pārpalikuma izoglikozei un pārpalikuma inulīna sīrupam, izņemot daudzumus, kas pārnesti uz nākamo tirdzniecības gadu kā kvotas produkcija un uzglabāti saskaņā ar 56. pantu, vai 54. panta c) un d) punktā minētos daudzumus;

b)

rūpnieciskajam cukuram, rūpnieciskajai izoglikozei un rūpnieciskajam inulīna sīrupam, attiecībā uz kuriem līdz datumam, kas Komisijai jānosaka ar īstenošanas aktiem, kas pieņemti saskaņā ar 323. panta 1.a punktā minēto pārbaudes procedūru, nav iesniegti pierādījumi par pārstrādi 55. panta 2. punktā minētajos produktos;

c)

cukuram un izoglikozei, kas izņemti no tirgus saskaņā ar 45. pantu un attiecībā uz ko nav izpildīti 45. panta 3. punktā paredzētie pienākumi.

a)

“piens” ir produkts, kas iegūts, slaucot vienu vai vairākas govis;

b)

“citi piena produkti” ir jebkurš piena produkts, izņemot pienu, jo īpaši vājpiens, krējums, sviests, jogurts un siers, ko attiecīgā gadījumā var izteikt “piena ekvivalentos”, piemērojot koeficientus, kuri ar īstenošanas aktiem , kas pieņemti saskaņā ar 323. panta 1.a punktā minēto pārbaudes procedūru, jānosaka Komisijai;

c)

“ražotājs” ir lauksaimnieks, kura lauku saimniecība atrodas dalībvalsts ģeogrāfiskajā teritorijā un kurš ražo un pārdod pienu vai gatavojas to darīt tuvākajā nākotnē;

d)

“saimniecība” ir saimniecība, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 73/2009 2. panta b) punktā;

e)

“pircējs” ir uzņēmumi vai grupas, kas iepērk pienu no ražotājiem:

f)

“piegāde” ir ražotāja veikta piena piegāde pircējam, neiekļaujot citus piena produktus, neatkarīgi no tā, vai transportēšanu veic ražotājs, pircējs, minēto produktu pārstrādes vai apstrādes uzņēmums vai trešā persona;

g)

“tiešā tirdzniecība” ir piena pārdošana vai nodošana tieši patērētājam, kā arī citu piena produktu pārdošana vai nodošana, ja to veic ražotājs;

h)

“realizācija” ir piena piegāde vai piena vai citu piena produktu tiešā tirdzniecība;

i)

“individuālā kvota” ir ražotāja kvota jebkura divpadsmit mēnešu perioda 1. aprīlī;

j)

“valsts kvota” ir 59. pantā minētā kvota, kas ir noteikta katrai dalībvalstij;

k)

“pieejamā kvota” ir kvota, kas pieejama ražotājiem tā divpadsmit mēnešu perioda 31. martā, par kuru aprēķināta papildu nodeva, ņemot vērā visu attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā veikto nodošanu, pārdošanu, pārveidošanu un pagaidu pārdali, kā noteikts šajā regulā.

a)

veiktu šā panta 1. punktā minēto pielāgošanu;

b)

aprēķinātu papildu nodevu, kas tām jāmaksā.

a)

vajadzība veicināt strukturālas izmaiņas un pielāgojumus;

b)

īpaši svarīgas administratīvās vajadzības.

a)

vienā vai vairākos gada maksājumos piešķirt kompensāciju ražotājiem, kuri apņemas galīgi atteikties no visas piena ražošanas vai tās daļas, un tādā veidā atbrīvotās individuālās kvotas ieskaitīt valsts rezervē;

b)

pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem ražotāji, veicot maksājumu, divpadsmit mēnešu perioda sākumā var panākt to, ka kompetentā iestāde vai struktūra, kuru izraudzījusies minētā iestāde, pārdala individuālās kvotas, ko galīgi atdevuši citi ražotāji iepriekšējā divpadsmit mēnešu perioda beigās, saņemot kompensāciju vienā vai vairākos gada maksājumos, kas līdzvērtīgi iepriekšminētajam maksājumam;

c)

centralizēt un pārraudzīt kvotu nodošanu bez zemes;

d)

gadījumā, kad zeme nodota, lai uzlabotu vidi, nodrošināt attiecīgās individuālās kvotas piešķiršanu ražotājam, kas atsakās no zemes, bet vēlas turpināt piena ražošanu;

e)

pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, noteikt reģionus vai savākšanas apgabalus, kur atļauta galīga kvotu nodošana bez atbilstošās zemes nodošanas, lai uzlabotu piena ražošanas struktūru;

f)

pēc ražotāja pieprasījuma kompetentajai iestādei vai struktūrai, ko izraudzījusies minētā iestāde, atļaut kvotu galīgo nodošanu bez atbilstošās zemes nodošanas vai pretēji, lai uzlabotu piena ražošanas struktūru saimniecības līmenī vai lai būtu iespējama ražošanas ekstensifikācija.

a)

vai nu valsts līmenī, pamatojoties uz daudzumu, par kādu pārsniegta katra ražotāja kvota;

b)

vai vispirms pircēja līmenī un pēc tam attiecīgā gadījumā valsts līmenī.

a)

daļēji vai pilnībā izmantot pārmaksāto summu, lai finansētu 68. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētos pasākumus, un/vai

b)

daļēji vai pilnībā to atkārtoti sadalīt:

a)

par uzņēmumu apstiprināšanas pieteikumiem, uzskaiti, kas jākārto apstiprinātajiem uzņēmumiem, informāciju, kas jāiesniedz apstiprinātajiem uzņēmumiem;

b)

par pārbaužu sistēmu, kas dalībvalstīm jāveic attiecībā uz apstiprinātajiem uzņēmumiem;

c)

par dalībvalstu paziņojumiem Komisijai un apstiprinātajiem uzņēmumiem;

d)

par izejvielu piegādi uzņēmumiem, tostarp par piegādes līgumiem un piegādes pavadzīmēm;

e)

par 54. panta a) punktā minētā cukura ekvivalentiem;

f)

par īpašo piegādes režīmu attālākajiem reģioniem;

g)

par 54. panta d) punktā minēto eksportu;

h)

par dalībvalstu sadarbību, lai nodrošinātu efektīvas pārbaudes;

i)

par 56. pantā noteikto datumu grozījumiem; [Gr. 12]

j)

par pārpalikuma daudzuma noteikšanu, paziņojumiem un 57. pantā minētās papildu nodevas maksājumu.

a)

kvotu pagaidu un galīgu pārveidošanu;

b)

nodevas aprēķināšanas metodēm;

c)

neizmantoto kvotu pārdalīšanu;

d)

robežlielumu tauku satura korekcijas piemērošanai;

e)

ražotāja saistībām piegādāt apstiprinātiem pircējiem;

f)

pircēju apstiprināšanu;

g)

objektīviem kritērijiem pārmaksātās nodevas pārdalīšanai;

h)

īpašām definīcijām, kas saistītas ar sistēmas darbību;

i)

par “tiešās tirdzniecības” definīcijas pielāgošanu, ņemot vērā 58. panta 1. punkta f) apakšpunktā norādīto “piegādes” definīciju.

a)

sankcijām gadījumos, ja ražotāji vai pircēji nepilda savas saistības, jo īpaši attiecībā uz nodevas maksājuma termiņu, piegādi apstiprinātam pircējam, ziņojumiem par piegādēm un tiešo tirdzniecību, nepareizu pārskatu vai deklarāciju nosūtīšanu, uzskaites datu neatjaunināšanu;

b)

sankcijām, kas jāpiemēro dalībvalstīm, kuras nepilda savas saistības, kā noteikts 62. panta 2. punktā.

a)

kvotu galīgo pārveidošanu un valsts kvotu sadali piegādēm un tiešajai tirdzniecībai;

b)

koeficienta noteikšanu attiecībā uz individuālās kvotas tauku saturu, tauku satura korekciju un valsts kvotas tauku satura pārsniegšanas reģistrēšanu;

c)

piena ekvivalentu noteikšanu;

d)

piemērojamā maiņas kursa termiņu un noteicošo dienu attiecībā uz nodevas maksājumu un pārmaksātās nodevas pārdalīšanu, avansa maksājumu samazinājumu termiņu neievērošanas gadījumos;

e)

piemērojamo procentu likmi novēlota maksājuma gadījumā, pareizu nodevas iekasēšanu un 1 % nodevas izmantojumu, kas nav maksājams ELGF;

f)

ražotāju informēšanu par jaunām definīcijām, individuālo kvotu paziņošanu un nodevas paziņošanu;

g)

to, kā paziņojama informācija par kārtības piemērošanu saistībā ar nodevu piena nozarē;

h)

piegāžu pārskata un tiešās tirdzniecības deklarāciju sagatavošanu;

i)

pircēju un ražotāju pienākumu sagatavot deklarācijas, kārtot uzskaiti un sniegt informāciju;

j)

piegāžu un tiešās tirdzniecības pārbaudēm.

a)

dalībvalstu paziņojumiem;

b)

papildu informācijas ievākšanu attiecībā uz dalībvalstu paziņojumiem saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1227/2000 (19);

c)

pārbaudēm, kas jāveic dalībvalstīm, un ar šīm pārbaudēm saistītās informācijas paziņošanu Komisijai.

a)

jaunās stādīšanas tiesības, kā paredzēts 90. pantā;

b)

atkārtotās stādīšanas tiesības, kā paredzēts 91. pantā;

c)

stādīšanas tiesības, kuras piešķirtas no rezervēm, kā paredzēts 92. un 93. pantā.

a)

ir paredzētas jauniem stādījumiem, ko ierīko, ievērojot zemes apvienošanas pasākumus vai pasākumus, kuri attiecas uz obligātajiem pirkumiem sabiedrības interesēs un kas paredzēti saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

b)

ir paredzētas eksperimentāliem mērķiem;

c)

ir paredzētas potzaru audzētavām, vai

d)

no kurām vīns vai vīna produkti paredzēti vienīgi patēriņam vīna ražotāja mājsaimniecībā.

a)

tikai ražotājs, kuram tās piešķirtas;

b)

līdz otrā vīna gada beigām pēc tā gada, kurā tiesības piešķirtas;

c)

tikai tiem mērķiem, kuriem tās piešķirtas.

a)

daļa saimniecības tiek nodota attiecīgajai citai saimniecībai;

b)

platības minētajā citā saimniecībā ir paredzētas, lai:

a)

jaunās stādīšanas tiesības;

b)

atkārtotās stādīšanas tiesības;

c)

stādīšanas tiesības, kuras piešķir no rezerves.

a)

bez maksas ražotājiem, kuri ir jaunāki par 40 gadiem, kuriem piemīt atbilstīgā profesionālā prasme un kompetence, kuri pirmo reizi veido uzņēmumu un kuri ir šīs saimniecības vadītāji;

b)

par samaksu valsts un attiecīgā gadījumā reģionālajos fondos tiem ražotājiem, kuri paredz izmantot vīnogulāju stādīšanas tiesības un kuru saražotajai produkcijai ir nodrošināts noieta tirgus.

a)

vieta, izmantotās šķirnes un audzēšanas metodes garantē ražošanas pielāgošanu tirgus pieprasījumam;

b)

attiecīgās ražas ir tipiskas vidējās ražas reģionā, jo īpaši, ja stādīšanas tiesības neapūdeņotās platībās tiek nodotas izmantošanai apūdeņotās platībās.

a)

izveidot sarakstu, kurā norādītas situācijas, kad par izaršanu netiek piešķirtas atkārtotās stādīšanas tiesības;

b)

pieņemt noteikumus par stādīšanas tiesību nodošanu no vienas rezerves citā rezervē;

c)

aizliegt tā vīna pieņemt noteikumus par vīnu vai vīna produktu tirdzniecību produktiem , kas paredzēts paredzēti tikai vīnogu audzētāja ģimenes patēriņam. [Gr. 13]

a)

paredzēt to, ka jāizveido analītiska datubāze ar izotopu datiem, kas palīdzēs atklāt krāpšanu, pamatojoties uz dalībvalstu ievāktiem paraugiem, un noteikumus, kas piemērojami dalībvalstu datubāzēm;

b)

pieņemt noteikumus par kontroles struktūrām un to savstarpējo palīdzību;

c)

pieņemt noteikumus par dalībvalstu konstatējumu kopīgu izmantošanu;

d)

pieņemt noteikumus par sankciju piemērošanu ārkārtas apstākļos.

a)

jaunu stādīšanas tiesību piešķiršanu, tostarp par reģistrēšanas un paziņošanas pienākumu;

b)

atkārtotās stādīšanas tiesību nodošanu, tostarp par samazinājuma koeficientu;

c)

uzskaiti, kas jākārto dalībvalstīm, un paziņojumiem Komisijai, tostarp par iespējamu rezerves sistēmas izvēli;

d)

stādīšanas tiesību piešķiršanu no rezerves;

e)

pārbaudēm, kas jāveic dalībvalstīm, un ar šīm pārbaudēm saistītās informācijas paziņošanu Komisijai;

f)

dalībvalstu paziņojumu par nodomu savā teritorijā piemērot 89. panta 5. punktu.

a)

neattiecas uz darījumiem pēc attiecīgo produktu pirmās laišanas apgrozībā tirgū;

b)

neatļauj cenu noteikšanu, tostarp orientējošu vai ieteicamu cenu noteikšanu;

c)

neizraisa to, ka procentuāli pārāk liela ražas daļa no parasti pieejamās gada ražas tiek aizturēta;

d)

nedod iemeslu atteikumam izsniegt valsts un Savienības sertifikātus, kas vajadzīgi vīna apritei un tirdzniecībai, ja šāda tirdzniecība ir saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

a)

ar importētā cukura izmantošanu saistītās izmaksas, kas nozarei būtu jāsedz, ja tiktu veiktas piegādes no pasaules tirgiem, un

b)

ES tirgū pieejamā cukura pārpalikuma cenu vai, ja attiecīgajā tirgū nav cukura pārpalikuma, 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto cukura atsauces cenu. [Gr. 14]

a)

pieprasa iesniegt nodrošinājumu gadījumā, ja izmaksāts atbalsta avanss un tirgus dalībnieki piedalās konkursa procedūrās par sausā vājpiena iegādi no valsts intervences;

b)

var paredzēt sankcijas, ja tirgus dalībnieki nepilda shēmā paredzētos noteikumus vai ja pieprasītais un izmaksātais atbalsts ir lielāks nekā pienākas.

a)

atbalsta likmes korekcijas, kas jāveic, pamatojoties uz izmantotā vājpiena kvalitāti;

b)

prasības attiecībā uz iepakojumu, informāciju, kurai jābūt uz iepakojuma, prasības attiecībā uz nefasētu produktu pārvietošanu;

c)

prasības attiecībā uz dzīvnieku barības piegādi;

d)

pārbaudes un inspekcijas, kas jāveic dalībvalstīm, un izmantojamos analīzes testus;

e)

procedūras attiecībā uz pieteikumiem, pieprasījumiem un atbalsta izmaksu;

f)

procedūras, kas jāpiemēro, kad sauso vājpienu izņem no valsts intervences izmantošanai dzīvnieku barībā.

a)

“siers” ir produkti, uz kuriem attiecas KN kods 0406 un kurus ražo Savienības teritorijā;

b)

“kazeīns un kazeināti” ir produkti, uz kuriem attiecas KN kods 3501 10 90 un 3501 90 90 un kurus izmanto bez turpmākas apstrādes vai maisījumā.

a)

par to, ka 105. pantā minētā kazeīna un kazeinātu izmantošanai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja;

b)

par to, ka kazeīna un kazeinātu izmantošanu ierobežo līdz kazeīna un kazeinātu maksimālajai procentuālajai daļai sierā, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un ņemot vērā tehnoloģisko nepieciešamību;

c)

par sankciju noteikšanu kazeīna un kazeinātu neatļautas izmantošanas gadījumā.

a)

nosacījumus noteikumus , saskaņā ar kuriem dalībvalstis var piešķirt kazeīna un kazeinātu izmantošanas atļaujas un noteikumus saistībā ar atļauju termiņu un saturu, kā arī produktiem, uz kuriem tās var attiekties ; [Gr. 17]

b)

deklarēšanas un iegrāmatošanas saistības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri saņēmuši atļaujas saskaņā ar a) punktu; [Gr. 17]

c)

pārbaudes un inspekcijas, kas jāveic dalībvalstīm, un kārtojamo uzskaiti.

a)

atbalsta shēmas dalības tiesību apturēšanu;

b)

nodrošinājuma iesniegšanu, lai garantētu izpildi, ja izmaksāts atbalsta avanss, un

c)

sankciju piemērošanu, lai atturētu no krāpnieciskas darbības. [Gr. 19]

a)

maksimālo daudzumu, par kuru var pretendēt uz atbalstu;

b)

cenu uzraudzības pārvaldību saskaņā ar 109. panta 3. punktu;

c)

pieteikumu iesniedzēju apstiprināšanu, atbalsta pieteikumiem un maksājumiem;

d)

pārbaudēm;

e)

shēmas reklamēšanas metodēm;

f)

informācijas paziņošanu Komisijai.

a)

atbalsta pieteikumiem, tostarp noteikumus par termiņiem un pavaddokumentiem;

b)

tiesībām uz atbalstu, tostarp noteikumus par atbilstīgām apiņu platībām un katrai ražotāju organizācijai izmaksājamo summu aprēķināšanu;

c)

sankcijām, kas jāpiemēro nepamatota maksājuma gadījumā.

a)

atbalsta maksājumu;

b)

pārbaudēm un inspekcijām.

a)

tirgus pārraudzība un administratīvā pārvaldība olīveļļas un galdu olīvu nozarē;

b)

olīvu audzēšanas ietekmes uz vidi uzlabošana;

c)

olīveļļas un galda olīvu ražošanas kvalitātes uzlabošana;

d)

izsekojamības sistēma, olīveļļas un galda olīvu sertifikācija un kvalitātes aizsardzība, jo īpaši galapatērētājiem pārdotās olīveļļas kvalitātes uzraudzība, ko veic valsts pārvaldes iestāžu pārraudzībā;

e)

informācijas izplatīšana par darbībām, ko tirgus dalībnieku organizācijas veic ar mērķi uzlabot olīveļļas kvalitāti.

a)

EUR 11 098 000 Grieķijai;

b)

EUR 576 000 Francijai un

c)

EUR 35 991 000 Itālijai.

a)

100 % par darbībām 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajās jomās;

b)

100 % par ieguldījumiem pamatlīdzekļos un 75 % par citām darbībām 1. punkta c) apakšpunktā minētajā jomā;

c)

75 % par darba programmām, ko apstiprinātas tirgus dalībnieku organizācijas no vismaz divām dalībvalstīm, kurās notiek ražošana, īsteno vismaz trīs trešās valstīs vai dalībvalstīs, kurās nenotiek ražošana, 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajās jomās, un 50 % par citām darbībām šajās jomās.

a)

tirgus dalībnieku organizāciju apstiprināšanas nosacījumiem un par šāda apstiprinājuma apturēšanu vai atsaukšanu;

b)

pasākumiem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz Savienības finansējumu;

c)

Savienības finansējuma iedalīšanu konkrētiem pasākumiem;

d)

pasākumiem un izmaksām, par kurām nav tiesību pretendēt uz Savienības finansējumu;

e)

darba programmu atlasi un apstiprināšanu.

a)

iesniegt nodrošinājumu, ja izmaksāts atbalsta avanss;

b)

piemērot sankcijas, ja tiek konstatēti pārkāpumi.

a)

programmas izdevumu uzraudzību;

b)

darba programmu īstenošanu un šo programmu grozījumiem;

c)

atbalsta maksājumu, tostarp avansa maksājumiem;

d)

saņēmēju ziņojumiem par darba programmām;

e)

pārbaudēm un inspekcijām;

f)

dalībvalstu ziņojumiem Komisijai.