11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/76

1.1

Šis pašiniciatīvas atzinums par “Ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (2005.–2008.)”, kas ir daļa no “Integrētajām pamatnostādnēm izaugsmei un nodarbinātībai (2005.–2008.)”, ir jāsaprot kā papildinājums atzinumam par tematu “Nodarbinātības pamatnostādnes — 2005.–2008.” (1). Komiteja atkārtoti uzsver, ka tā kritiski vērtē konsultāciju procesa kārtību, kas, ņemot vērā apspriežamo jautājumu būtību, neveicina abu atzinumu saskaņotību. Ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu un nodarbinātības politikas pamatnostādņu izskatīšana vienlaikus ļautu labāk atspoguļot abu jomu daudzveidīgo mijiedarbību.

1.1.1

Lai uzlabotu Lisabonas stratēģijas īstenošanu, Eiropadome pavasara augstākā līmeņa sanāksmē nolēma apvienot ekonomikas politikas un nodarbinātības politikas pamatnostādnes un saistīt tās ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu.

1.1.2

Jau atzinumā par tematu “Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes 2003. — 2005.” (2). Komiteja norādīja, ka dažādo politisko pasākumu mērķim arvien lielākā mērā jābūt izaugsmes un pilnīgas nodarbinātības nodrošināšanai. Minētais ieteikums vēl joprojām ir aktuāls.

1.2

Līgumā paredzēts, ka ECB uzdevums ir ne tikai cenu stabilitātes nodrošināšana, bet arī aktuālo ekonomisko jautājumu risināšana, proti, izaugsmes un nodarbinātības veicināšana. Ķelnē uzsāktā procesa ietvaros, koordinējot atsevišķās makroekonomiskās politikas jomas, tai jāveido konstruktīvs dialogs ar lēmējiem budžeta un algu politikas jomā.

1.3

Integrētās pamatnostādnes uzskatāmas par ieteikumiem dalībvalstīm ekonomikas politikas jomā, par kuras godprātīgu īstenošanu saskaņā ar subsidiaritātes principu tās ir atbildīgas. “Jomās, kas nav ekskluzīvā Kopienas kompetencē, tā rīkojas saskaņā ar subsidiaritātes principu un vienīgi tad, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un ja paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ tos var vieglāk sasniegt Kopiena” (EK Līguma 5. pants). Neraugoties uz iepriekš teikto, ekonomikas politika joprojām ir vispārsvarīgs jautājums (EK Līguma 99. panta 1. punkts).

1.4

Šajā atzinumā sniegts visas Eiropas ekonomikas apskats, ņemot vērā arī dalībvalstu tautsaimniecību neviendabību.

2.1

ES ekonomiskās izaugsmes rādītāji pēdējo četru gadu laikā nebija iepriecinoši, arī 2005. gadā ekonomiskais pieaugums bija tikai 1,5 % (25 valstu ES) un 1,3 % (eiro zonā). Tomēr dalībvalstu attīstība ir ļoti atšķirīga. Neraugoties uz ekonomisko izaugsmi, Eiropas ekonomika nespēja pilnībā izmantot iespējas, ko radīja pasaules ekonomikas atveseļošanās. Atpalicība no citām rūpnieciski attīstītajām valstīm un reģioniem ārpus Eiropas ir vēl vairāk palielinājusies.

2.1.1

Arī sakarā ar eiro vērtības samazināšanos pēdējā laikā ārējā tirdzniecība veicināja ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Savukārt Eiropas patērētāju uzticība kopš 2003. gada ir palielinājusies tikai nedaudz un ilgu laiku 2005. gadā tā atkal samazinājās, un tāpēc arī patērētāju pieprasījums pieaudzis tikai nedaudz. Iekšējais pieprasījums joprojām nav tik spēcīgs, lai veicinātu pozitīvas izmaiņas ekonomikas attīstībā. Par joprojām pastāvošo Eiropas patērētāju nedrošību liecina arī augstais taupības līmenis, kas ir augstāks nekā citur pasaulē.

2.1.2

Pagājušajā gadā palielinājās kapitālieguldījumi, kas gandrīz nepārtraukti bija samazinājušies kopš 2001. gada, kad sākās ekonomiskā lejupslīde. Izdevīgās finansēšanas iespējas, kas radušās, pateicoties zemajām procentu likmēm un uzņēmumu peļņas pieaugumam, veido labvēlīgu vidi investīcijām — vairāk gan finanšu investīcijām ar augstu biržas ienesīgumu nekā investīcijām ražošanā. Tomēr Komiteja pauž satraukumu par kapitāla aizplūšanu uz ASV, kas arī liecina par nelabvēlīgo investīciju klimatu Eiropā. Tāpēc, lai panāktu noturīgu investīciju pieaugumu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem joprojām ir investīcijām labvēlīgas vides veidošana. Vājais patērētāju pieprasījums pašreiz ir galvenais iemesls, kāpēc investīciju līmenis ir zems. Tajā pašā laikā, neraugoties uz augstajām enerģijas cenām ilgstošā laika posmā, inflācijas līmenis ir apmierinošs. Tas jo īpaši sakāms par pamatinflāciju (neņemot vērā enerģijas un pārtikas jēlproduktu cenas), kas vēl joprojām ir ievērojami zemāka nekā kopējā inflācija. Taču ģeopolitiskie riski un nepietiekamā naftas ieguves jauda nākotnē var izraisīt inflācijas palielināšanos. Jēlnaftas cenu palielināšanās radītās problēmas aplūkotas teksta turpinājumā.

2.1.3

Komiteju pārsteidz fakts, ka, neraugoties uz labvēlīgo finanšu stāvokli un augsto ienesīguma līmeni, lielo uzņēmumu strauji pieaugusī peļņa 2003. un 2004. gadā netika izmantota investīcijām pētniecībā un ražošanā, kas ļautu palielināt ES konkurētspēju sīvas konkurences apstākļos. Tā vietā uzkrātie likvīdie līdzekļi tiek novirzīti, lai palielinātu akcionāru peļņu un atpirktu pašu daļas uzņēmumos, tādā veidā nostiprinot pozīcijas biržā, kā arī lai veiktu uzņēmumu apvienošanu vai pievienošanu, kas izraisa pārsrtukturēšanu. Komiteju īpaši satrauc šāda “īstermiņa domāšana”, kas kavē nepieciešamās ilgtermiņa investīcijas.

2.1.4

Viena no Eiropas ekonomikas lielākajām problēmām — vienlaikus ar izaugsmes līmeni, kas ir zemāks nekā citur pasaulē — ir augstais strukturālais bezdarbs. Nesenais ekonomiskās aktivitātes pieaugums tikai ļoti nedaudz uzlabojis situāciju darba tirgū. Bezdarba līmenis, kas ir aptuveni 9 %, vēl joprojām ir pārāk augsts, un tāpēc Eiropas tautsaimniecības jaunradītā vērtība nav tik liela, cik tā varētu būt. Turklāt pašreiz nelabvēlīgais investīciju klimats ietekmē ekonomiskās izaugsmes iespējas nākotnē.

2.1.5

Ekonomikas atlabšana bez darba vietu radīšanas (jobless–recovery) ir tendence, kas līdzīgā veidā ir vērojama arī citu rūpnieciski attīstīto valstu un reģionu darba tirgū. Taču gandrīz visās iepriekš minētajās valstīs un reģionos ir daudz labvēlīgāka situācija darba tirgū. Komisija prognozē (3), ka, pateicoties izaugsmei, kas gaidāma 2005. un 2006. gadā, ES tiks izveidotas līdz pat 3 miljoniem jaunas darba vietas. Taču tai būs neliela ietekme uz bezdarba līmeni, jo ir jārēķinās ar to, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās veicinās cilvēku atgriešanos darba tirgū.

2.1.6

Tāpēc neizmantotā darba spēka nodarbināšana ir viena no lielākajām ES problēmām, kas tai jārisina. Būtu jāizstrādā īpašas programmas, kuru mērķis ir uzlabot iespējas, lai sievietes un jaunieši varētu iekļauties darba tirgū un lai vecāka gada gājuma darba ņēmēji varētu tajā iesaistīties no jauna.

2.2

Līdztekus tādām pašreiz aktuālām ekonomikas un finanšu politikas problēmām, kā neapmierinošā situācija darba tirgū un augstais bezdarba līmenis, kā arī augošais valstu budžeta deficīts, ES būs jārisina citas problēmas, par kurām zināms jau pašreiz, bet kas pilnībā izpaudīsies tikai nākotnē.

2.2.1

Pirmkārt, ES ir jābūt gatavai tam, ka palielināsies konkurence ekonomikas jomā. Būtiski ir arī tas, ka, pateicoties straujai ekonomikas attīstībai Ķīnā un Indijā, ES radušies jauni konkurenti, kas vēl pirms 10 gadiem pasaules ekonomikas mērogā bija nenozīmīgi. Pasaules mērogā darbaspēka apjoms ir divkāršojies, nozīmīgas pārmaiņas notikušas kapitāla un darba attiecībās. Ķīnai un Indijai, kur ir liels iedzīvotāju skaits, ir pieejams daudz mazāks kapitāls uz vienu darba ņēmēju nekā tradicionālajās rūpnieciski attīstītajās valstīs, pateicoties to ekonomiskajai attīstībai.

2.2.2

Jādara viss iespējamais, lai varētu uzskatīt, ka līdzšinējās globalizācijas un arvien lielākās starptautiskās darba dalīšanas sekas rada arī jaunas iespējas Eiropas nākotnei. Pēc tam, kad Ķīnas un citu Dienvidaustrumāzijas valstu ekonomika kļuva atvērtāka, ne tikai palielinājusies konkurence investīciju jomā, bet Eiropas uzņēmumiem kļuvis pieejams arī milzīgs noieta tirgus, kas, pateicoties tur augošajai labklājībai, paver plašas iespējas. Ekonomikas politikas uzdevums ir sniegt attiecīgo atbalstu ar minētajām problēmām saistīto strukturālo pārmaiņu veikšanai. Ir arī jāizstrādā vispārēji regulējošie noteikumi, kas nodrošinātu minimālo ekoloģisko un sociālo standartu, kā arī īpašumtiesību aizsardzību.

2.2.3

ES jābūt gatavai arī ievērojamam naftas cenu kāpumam, kas ir saistīts arī ar globalizāciju un naftas pieprasījuma pieaugumu visā pasaulē. Samazinot patēriņu un plašāk izmantojot citus enerģijas avotus, ES atkarība no naftas ir salīdzinoši daudz mazāka, nekā tā bija agrāk. Minētā problēma vairāk skar tieši konkurējošās rūpnieciski attīstītās valstis, piemēram, Ķīnu. ES varētu gūt arī nesamērīgi lielu labumu gadījumā, kad naftu eksportējošās valstis savus ienākumus novirzīs importam.

2.2.4

Eiropas tautsaimniecības otra lielākā problēma ir demogrāfiskā attīstība un ar to saistītā sabiedrības novecošana. Kopienas iespējas ietekmēt minēto procesu ir ierobežotas, jo — kā Komisija kādā citā dokumentā pamatoti norādījusi — daudzi jautājumi, kas saistīti ar demogrāfiskajām pārmaiņām, ir dalībvalstu vai sociālo partneru kompetencē. Turklāt demogrāfiskās pārmaiņas ir sociāla parādība, ko grūti ietekmēt ar ekonomikas politikas pasākumiem. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir radīt priekšnoteikumus, kas ļautu savlaicīgi veikt nepieciešamās pārmaiņas.

2.2.5

Svarīgākie demogrāfisko pārmaiņu cēloņi ir vidējā mūža ilguma nemitīgā palielināšanās, 60 gadus un vecāku cilvēku skaita pieaugums, kā arī ilgstoši zemais dzimstības līmenis. Vecuma struktūras izmaiņas ietekmē visus tautsaimniecības tirgus — no 2020. gada darba tirgū arvien vairāk trūks gados jaunu strādājošo, preču tirgiem būs jāpielāgojas citiem patērētājiem un kapitāla tirgos mainīsies taupīšanas struktūra un pieprasījums pēc ieguldījumu fondiem. Paredzams arī, ka globalizācijas ietekmē palielināsies vispārējā konkurence darba tirgū, un sociālā dialoga ietvaros būs nepieciešams veikt izmaiņas darba organizācijā. Tieši tāpēc pamatots ir mūžizglītības princips (4). Demogrāfisko pārmaiņu pārvarēšanā būs jāiesaistās arī sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai.

2.2.6

Lai izveidotu konkurētspējīgu, uz zinātnes atziņām balstītu ekonomisko telpu, uzņēmumiem jāspēj veikt tehnoloģiskās un organizatoriskās pārmaiņas, uzlabot produktivitāti, kā arī izstrādāt un ieviest jauninājumus. To iespējams paveikt, nodarbināto kvalifikāciju nepārtraukti pielāgojot pieprasījuma izmaiņām un īstenojot dinamisku uzņēmumu attīstības stratēģiju. Tāpēc uzņēmumiem, izstrādājot iepriekš minētās stratēģijas, apmācība tajās jāiekļauj kā vidēja termiņa un ilgtermiņa investīcijas, nevis kā pasākums, kurā veiktie ieguldījumi atgūstami īsā laikā vai pat tūlīt. Profesionālo apmācību, kā arī apmācību un kvalifikācijas celšanu mūža garumā nevar aplūkot atsevišķi. Tiem ir jābūt darba ņēmēju karjeras plānošanas galvenajiem elementiem. Augstāk novērtējot darba ņēmēju prasmes un paātrinot viņu karjeras virzību, iespējams motivēt visu vecumu darba ņēmējus paaugstināt profesionālo kvalifikāciju. Tāpēc individuālo profesionālās attīstības plānu sastādīšanas procesā, kas ir saistīts ar uzņēmuma attīstības plānošanu, jāpilnveido novērtēšanas sistēmas un profesionālo zināšanu un pieredzes novērtēšana (5).

2.3

Pasaules ekonomikas attīstība pēdējo 5 gadu laikā liecina, ka ambiciozie Lisabonas stratēģijas mērķi — nepārtraukta konkurētspējas uzlabošana un darbavietu nodrošināšana — ir pareizi. Lisabonas stratēģijas pamatprincipi ir jāpadziļina. Tikai ar ticību savām stiprajām pusēm un drosmi veikt pārmaiņas ES var sasniegt savu mērķi — kļūt par pasaulē vadošo uz zinātnes atziņām balstīto ekonomisko telpu ar drošām un labākām darba vietām. Komitejas (6) un augsta līmeņa ekspertu grupas (7) (Kok kga ziņojums) ziņojumos Eiropadomei par Lisabonas stratēģijas īstenošanas līdzšinējiem rezultātiem ir teikts, ka izvirzītie mērķi tuvākajā laikā netiks sasniegti. Stingro monetārās politikas prasību dēļ, kas liedz veicināt pieprasījumu, palielinot izdevumus, ES ievērojami atpaliek no ASV ekonomiskās izaugsmes ziņā. Vidējais ekonomiskās izaugsmes rādītājs ES no 2001. līdz 2004. gadam bija tikai 1,5 %. ES iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju un produktivitātes pieaugums joprojām ir mazāks nekā citās rūpnieciski attīstītās valstīs un reģionos, un šo atpalicību nav izdevies samazināt.

2.3.1

Tajā pašā laikā Lisabonas stratēģija piedāvā plašas iespējas, kā veicināt ES un tās dalībvalstu iekšējo ekonomisko dinamiku (8).

2.3.2

Lielākajā daļā dalībvalstu straujāku izaugsmi var panākt, uzlabojot nodarbinātību.

2.4

Viens no Eiropas slikto izaugsmes rādītāju un neapmierinošās darba tirgus situācijas iemesliem ir vēl joprojām neatrisinātās strukturālās problēmas, kas kopējas it īpaši eiro zonas lielajām ekonomiski attīstītajām valstīm. Turklāt visu dalībvalstu valdības ir vienisprātis, ka jāīsteno ne tikai valstu budžetu fiskālā konsolidācija, bet arī jāveicina izaugsme.

2.4.1

ES ir jākļūst par izaugsmes virzītājspēku, lai tā vēl vairāk neatpaliktu no citām vadošajām ekonomiskajām telpām un lai tā sasniegtu augstos Lisabonas stratēģijas mērķus.

2.4.2

Komiteja uzskata, ka šajā sakarā liela nozīme būs sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Komiteja vēlreiz norāda uz atzinumu par Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzlabošanu (9), šis atzinums to papildina un precizē.

2.5

Nedrošā situācija nodarbinātības jomā dažās dalībvalstīs likusi iedzīvotājiem atteikties no patēriņa vai atlikt to uz nākotni. Minētā nogaidīšanas taktika vājina iekšējo pieprasījumu; darījumi, kuriem ilgtermiņā būtu pozitīva ietekme, tiek atcelti un ekonomikas izaugsme tiek kavēta. Bažas izraisa tas, ka atsevišķās dalībvalstīs ar konjunktūras pasliktināšanos (2001.–2003.) saistītie zemie patēriņa izdevumi nepieauga, kaut arī pēc tam sekoja konjunktūras uzlabošanās. Tas pats sakāms arī par uzņēmumu lēmumiem veikt investīcijas. Pastāv risks, ka nostiprināsies cerības, ka viss atrisināsies pats no sevis, un saglabāsies grūti pārvarama ekonomiskā nelīdzsvarotība. Minētais risks jānovērš ar piemērotu pasākumu palīdzību.

2.5.1

Darba ņēmēju un patērētāju uzticības krīzi daudzās Eiropas Kopienas valstīs vēl vairāk saasina atklātībā nonākusī informācijai par augstāko vadītāju un vadības struktūrvienību nepareizajiem lēmumiem un rīcību. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas valstis ar Eiropas Kopienas atbalstu pievērstu lielāku uzmanību un veiktu attiecīgus pasākumus, lai uzlabotu augstāko vadītāju kvalifikāciju un godīgumu. Turklāt ir jāapsver iespējas, kādā veidā, uzlabojot pārredzamību vai arī, kad tas iespējams, palielinot atbildību, varētu mudināt vadītājus godprātīgi pildīt savus pienākumus un rīkoties sociāli atbildīgi.

2.5.2

Tādēļ uzticības krīzes pārvarēšana ir viens no eiro zonas lielo ekonomiski attīstīto valstu galvenajiem uzdevumiem. Tikai ilgtspējīgas finanšu un sociālās politikas stratēģija ļaus saglabāt un palielināt iedzīvotāju uzticību savu valstu valdībām un ES institūcijām (10).

2.5.3

Valstu budžetu atslogošana un sociālo nodrošināšanas sistēmu nostiprināšana ir iespējama tikai tad, ja situācija darba tirgū ilgstošā laika periodā būs laba. Darba tirgus reformām, kas atbilst arvien straujākajām pārmaiņām ekonomikā un tajā pašā laikā garantē sociālo drošību, ir jābūt ilgtspējīgas ekonomikas politikas pamatelementiem. Lisabonas stratēģija ļauj valstīm uzņemties vadību, lai atbalstītu ieguldījumus un darba vietu veidošanu jaunās nozarēs, tadā veidā reaģējot uz globalizācijas izraisītajām problēmām.

2.5.4

Tādēļ ļoti svarīgi ir pievērst īpašu uzmanību minētajām jaunajām nozarēm un to sniegtajām iespējām, uzlabojot pasākumu koordināciju tirdzniecības, konkurences, ražošanas, inovāciju, izglītības un apmācības, kā arī nodarbinātības jomā. Visai pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāapzinās sava atbildība minētajā procesā.

2.5.5

Ļoti svarīgi ir, lai monetārā un fiskālā politika veicinātu arī izaugsmi un nodarbinātību (11). Ekonomikas politikas koordinācija dalībvalstīm nepieciešama visvairāk. Taču nedrīkst pieļaut, ka ekonomikas politikas pasākumi, kuru mērķis ir veicināt pieprasījuma palielināšanos, mazinātu ticību stabilitātei.

3.1

Strukturālajām reformām nepietiekama pieprasījuma apstākļos ir negatīva ietekme uz nodarbinātību. Jau tagad ir jārēķinās ar to, ka sabiedrības novecošana ilgtermiņā radīs lielus izdevumus. Šādā situācijā fiskālā politika, līdzsvarotas makroekonomiskās politikas vidē varētu sekmēt efektīva pieprasījuma veidošanos (12).

3.1.1

Tādēļ dalībvalstīm ir jāveic reālāka un pārredzamāka budžeta plānošana. Kritiska uzdevumu novērtēšana un lielāka izdevumu disciplīna liecinātu par valsts izdevumu kvalitāti un veicinātu izaugsmi. Tas attiecas arī uz visiem ES līmeņiem. Katrā valstī ir nepieciešami stingrāki izpildes mehānismi, lai deficīta rašanos novērstu jau tā pirmsākumos. Komisija 2005. gada rudens prognozē par valstu budžetu deficīta līmeni uzsver konsolidācijas nepieciešamību. Kaut arī jau ilgākā laika periodā ir vērojama (tomēr ne strauja) tautsaimniecības atlabšana, Komisija uzskata, ka 25 valstu ES budžeta deficīts 2005. un 2006. gadā būs 2,7 %, tātad tikai nedaudz zemāks nekā atsauces vērtība — 3 %.

3.1.2

Fiskālā disciplīna ir svarīgs priekšnoteikums tam, lai Eiropas Centrālo banku sistēma varētu ilgstoši nodrošināt cenu stabilitāti, saglabājot diezgan zemas procentu likmes. ECB arī turpmāk jāpievērš īpaša uzmanība riskam, kas varētu apdraudēt cenu stabilitāti, piemēram, likvīdo līdzekļu pārpalikumam visā pasaulē un enerģijas cenu palielināšanās sekundārajiem efektiem. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka ECB galvenajam mērķim ir arī turpmāk jābūt cenu stabilitātes saglabāšanai.

3.2

Nepieciešamību pielāgot sociālās nodrošināšanas sistēmas nav radījusi globalizācija, bet gan augstais strukturālā bezdarba līmenis, kā arī ievērojamās demogrāfiskās pārmaiņas, ko izraisa dzimstības rādītāju pazemināšanās un vidējā mūža ilguma palielināšanās, kas var aizvien vairāk pagarināt pensijas saņemšanas laiku. Komiteja atbalsta ne tikai Komisijas izvirzīto prasību pastāvīgi modernizēt sociālās nodrošināšanas sistēmas, bet arī visus tās pūliņus, lai veicinātu jaunu darbavietu radīšanu, jo ir nepieciešama augsta sociālā drošība, “lai nodrošinātu konkurētspējas, pieprasījuma un sociālās kohēzijas līdzsvaru”. (13). Tajā pašā laikā jāsaglabā sociālā drošība, uz kuru daudzi cilvēki pamatoti paļaujas.

3.2.1

Sociālās nodrošināšanas sistēmu reforma jāveic ciešā saistībā ar īpašiem plāniem, kuru mērķis ir veicināt sieviešu iekļaušanos darba tirgū. Tāpēc viņām ir jānodrošina piekļuve bērnu aprūpes iestādēm, skolām utt. Jāveicina pasākumi, kas nodrošina labāku ģimenes dzīves un darba saskaņošanu, piemēram, mazu bērnu aprūpe visas dienas garumā (14). Valstīs, kurās ir nepietiekams bērnu aprūpes iespēju piedāvājums, sieviešu nodarbinātības līmenis ir samērā zems. Savukārt valstīs ar augstu sieviešu nodarbinātības līmeni bērnu aprūpes iestādes ir viegli pieejamas. Pētījumi rāda, ka ES pastāv būtiska atšķirība starp vēlamo (2,3) un faktisko (1,5) bērnu skaitu ģimenē. Lai apturētu draudošo Eiropas iedzīvotāju skaita samazināšanos, jau pietiktu, ka dzimstības koeficients būtu 2,1. Piemērotas infrastruktūras izveidošana, darba organizācija, kas, ievērojot darba ņēmēju aizsardzības intereses, izveidota, palielinot darba ņēmēju un darba devēju interesi par nepilnas slodzes darbu, kā arī darba pārtraukšanas atvieglošana, to īpaši nestimulējot, un elastīgs darba laiks varētu vismaz dažās dalībvalstīs veicināt sieviešu atgriešanos darba tirgū pēc darba pārtraukšanas, kas saistīta ar bērnu audzināšanu. Turklāt pastāvīga darba tirgus reformēšana, kas palielina pieprasījumu pēc darbaspēka, ļauj uzlabot darba ņēmēju situāciju, un tādējādi pieaug darba devēju gatavība veicināt darba un ģimenes dzīves apvienošanu.

3.2.2

Panākot kolektīvas vienošanās, arī valdībām un sociālajiem partneriem vairāk jāmēģina veidot jaunas nodarbinātības iespējas, kā arī jāpanāk elastības un drošības līdzsvars, kas īpaši veicina jauninājumu izstrādi un ieviešanu. Tāpēc Komiteja atbalstījusi Komisijas Paziņojumā (KOM(2004) 146 galīga red.) paustos ieteikumus un apsvērumus attiecībā uz “vecāka gada gājuma darba ņēmējiem”: “sociālajiem partneriem būtu jāizvērš un jāpastiprina savi centieni gan valstu, gan Eiropas Savienības līmenī, lai veidotu jaunu izpratni par sabiedrības novecošanu un pārmaiņu vadību. Darba devēji pārāk bieži dod priekšroku priekšlaicīgās pensionēšanās sistēmai.” Vissvarīgākais uzdevums ir nodarbinātības līmeņa paaugstināšana. Tāpēc EESK uzskata, ka vispārējā nodarbinātības līmeņa un it īpaši to darba ņēmēju, kas ir vecumā no 55 — 64 gadiem, nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai jānotiek vienlaicīgi ar to potenciālo darba ņēmēju nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu, kas darba tirgū nav pietiekami pārstāvēti. Ņemot vērā iepriekš teikto, jāīsteno visaptveroši pasākumi, lai mobilizētu visas ES darbaspēka rezerves, proti, sievietes, invalīdus un īpaši jauniešus, kuriem ilgstošā bezdarba dēļ zūd motivācija, un tādējādi izveidojusies situācija apdraud vispārējo nodarbinātības līmeni nākotnē. (15).

3.3

Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka nepieciešams ievērojami paaugstināt nodarbinātības līmeni, īpaši lielajās ekonomiski attīstītajās valstīs, un pastāvīgi palielināt darbaspēka piedāvājumu. Lai ilgtermiņā nodrošinātu Eiropas ekonomikas stabilitāti, par vissvarīgāko prioritāti jāizvirza masveida bezdarba apkarošana.

3.3.1

Arī augstais strukturālā bezdarba līmenis un pasaules mēroga tirdzniecības paplašināšanās ir cēloņi, kas sekmē darba tirgus efektīvu un dinamisku pielāgošanos. Ne tikai pakalpojumu sektorā, bet īpaši arī eksporta tirgū pasaules tirdzniecības straujā attīstība paver plašas iespējas. Tādējādi darba tirgus spējām pielāgoties tiek izvirzītas pavisam jaunas prasības, un pielāgošanās iespējama stabilā tiesiskā vidē.

3.3.2

Eiropas darba tirgum jākļūst elastīgākam, lai tas spētu labāk un dinamiskāk reaģēt uz tādām tendencēm kā ārpakalpojumu izmantošana un uzņēmējdarbības pārvietošana uz valstīm, kur darbaspēka izmaksas ir zemākas. Bezdarba apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas sistēmām, kā arī darbā iekārtošanas dienestiem ir jādarbojas tā, lai tie ne tikai nodrošinātu pāreju no bezdarba uz nodarbinātību, bet arī atvieglotu kustību starp dažādām situācijām nodarbinātības laikā, kā darbu, izglītību, darba pārtraukšanu vai pašnodarbinātību. Šo uzdevumu veikšana ir dalībvalstu darba tirgus institūciju kompetencē, jo Kopienai ir tikai ierobežotas pilnvaras minētajā jomā.

3.3.3

Vēl joprojām pastāv pagaidu šķēršļi, kas kavē darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti ES. Komiteja aicina dalībvalstis nopietni apsvērt, vai nav iespējams atteikties no noteiktajiem pārejas periodiem. Minētais lēmums jāpieņem pēc atbilstošas apspriešanās ar sociālajiem partneriem visos būtiskajos līmeņos (16). Pārejas periodu saglabāšanai var būt tikai ļoti būtiski un objektīvi iemesli.

3.3.4

Tā kā lielākā daļa bezdarbnieku ir personas ar zemu profesionālās izglītības līmeni vai bez profesionālās izglītības, viens no darba tirgus politikas svarīgākajiem instrumentiem ir apmācības un tālākizglītības veicināšana. Izglītība un apmācība ir investīcijas cilvēkkapitāla attīstībā. Tās paaugstina indivīdu iespējas darba tirgū un paplašina uzņēmumu ražošanas iespējas. Izglītība ir svarīgs faktors produktivitātes un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanā. Sociālajiem partneriem darba koplīgumos un visos tiem saistošos līgumos ir jāvienojas par to, ka kalpotāju un strādnieku cilvēkkapitāls tiek iegūts un nostiprināts tālākizglītības ceļā.

3.3.5

Īpaši jauniešu profesionālā apmācība tiek pamatoti uzskatīta par nepieciešamu priekšnoteikumu, lai viņi nākotnē atrastu darbu, bet tā pati par sevi vēl negarantē, ka cilvēki ar attiecīgo kvalifikāciju būs pieprasīti darba tirgū. Tā kā vecāka gada gājuma cilvēku, tāpat kā jauniešu un jaunu cilvēku bezdarba līmenis ir augstāks par vidējo, viņiem ir jāapgūst jaunas zināšanas, piedaloties tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas pasākumos. Vecāka gadagājuma darba ņēmēju produktivitātes potenciāls nepazeminās līdz ar vecumu, bet gan kvalifikācijas trūkuma dēļ, un to var novērst ar apmācības pasākumu palīdzību. Ņemot vērā iepriekš teikto, jāprecizē, ka nepietiek tikai ar politiku, kas vērsta uz darba ņēmējiem, kas ir vecāki par 40 vai 50 gadiem (17).

3.4

Komiteja uzskata, ka viena no vislielākajām problēmām ir augstie ar darbaspēku saistītie nodokļi un sociālie maksājumi.

4.1

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka paplašinātam un padziļinātam iekšējam tirgum ir jābūt svarīgai ekonomikas politikas sastāvdaļai, kas virzīta uz nodarbinātības un izaugsmes veicināšanu. Tomēr Komiteja neuzskata, ka problēmas Lisabonas stratēģijas īstenošanā galvenokārt ir saistītas ar nepietiekoši integrētu iekšējo tirgu.

4.1.1

Līdz šim vēl nepabeigtā pakalpojumu tirgus integrācija nevar tikt uzskatīta par iemeslu sliktai situācijai darba tirgū un lēnai ekonomikas izaugsme. Lielākajai daļai bezdarbnieku ir zema kvalifikācija, un viņi gūtu tikai nelielu labumu no Eiropas iekšējā pakalpojumu tirgus integrācijas. Nodokļu šķēršļu novēršana var uzlabot investīciju vidi, un dažu darba devēju un darba ņēmēju situāciju uzlabotu mobilitātes šķēršļu novēršana. Taču tas tikai nedaudz uzlabotu situāciju attiecīgo valstu darba tirgū. Svarīga nozīme šajā ziņā varētu būt iekšējā tirgus tālākai attīstīšanai ar mērķi izveidot reālu un līdzsvarotu iekšējo pakalpojumu tirgu.

4.1.2

Komiteja uzskata, ka būtu nepareizi uzskatīt, ka maksimāla tirgus integrācija ir optimālais integrācijas līmenis. Īpaši attiecībā uz tipiski reģionāliem vai vietējiem tirgiem, kā tas ir daudzu pakalpojumu sniedzēju gadījumā, pārrobežu pakalpojumu apjoms būs vienmēr ierobežots. Tieši minētajā jomā, pastiprinot saskaņošanas centienus, varētu rasties iespaids, ka ES politika neņem vērā reģionālās īpatnības, un tādējādi noraidošā attieksme pret ES vēl pastiprinātos. Tādēļ pastāvošie šķēršļi būtu vismaz skaidri jānorāda un jāizvērtē noteikumi, kas arī turpmāk pastāvēs dalībvalstu īpatnību dēļ un kuriem tirgus dalībniekiem ir jāpielāgojas. Rūpīga analīze vispirms jāveic katrā atsevišķajā tirgū un katrā atsevišķajā nozarē.

4.1.3

Komiteja atbalsta Komisijas ieteikumu par valsts atbalsta, kas kavē konkurences attīstību, samazināšanu vai par tā novirzīšanu nozarēm, kas saistītas ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu, piemēram, izpētei, jauninājumu izstrādei un ieviešanai, ka arī izglītības politikai. Palielinot konkurenci, izdotos atslogot valstu budžetu un palielināt uz nākotni orientētās valsts investīcijas.

4.1.4

Eiropas kapitāla tirgus integrācijai ir liela nozīme ES izaugsmes uzlabošanā. Pēdējos gados ir veikts būtisks ieguldījums, lai izveidotu reglamentējošus noteikumus integrētam kapitāla un finanšu pakalpojumu tirgum. Šajā sakarā Komiteja atbalsta sūdzības par pārāk ātru un ar lielām izmaksām saistītu saskaņošanas procesu.

4.1.5

Pirms turpmākajiem saskaņošanas un regulēšanas pasākumiem ir iepriekš rūpīgi jāpārbauda, cik tie ir nepieciešami un steidzami. Pašreiz būtu jāatliek uz vēlāku laiku tie direktīvu projekti, kas nav steidzami jāpieņem. Šķiet, ka pagaidām svarīgāk ir koncentrēties uz to likumdošanas iniciatīvu īstenošanu un konsolidēšanu, kuru pēdējā laikā uzsāktā izstrādāšana vēl nav pabeigta un kuras ir uz tirgu orientētas un izmaksu ziņā izdevīgas. Komiteja atbalsta arī Komisijas nostādnes minētajā jautājumā, kas iekļautas Baltajā grāmatā par finanšu pakalpojumu politiku (2005. — 2010.).

4.2

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas izvirzīto mērķi — nodrošināt brīvāku tirdzniecības attīstību. Racionāla un moderna pārvalde, kas veic tikai svarīgākās funkcijas, ļauj ietaupīt līdzekļus, taču krīzes situācijās dalībvalstis var izrādīties bezspēcīgas, jo tām nebūs vajadzīgo līdzekļu, lai iejauktos. Dalībvalstīs jāuzlabo izpratne par to, ka tām galvenā uzmanība jāvelta valsts pamatuzdevumu pildīšanai, tajā skaitā izglītībai, valsts infrastruktūrai, iekšējās un ārējās drošības jautājumiem, sociālajai nodrošināšanai un augstam veselības aizsardzības līmenim. Šajā sakarā Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas viedokli par labākas likumdošanas ekonomisko nozīmi. Likumdošanas procesā plašāka apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm kalpo pārredzamākai lēmumu pieņemšanai, kas ir likumdevēju un tirgus dalībnieku interesēs.

4.2.1

Spēcīgāka konkurence veicina arī jauninājumu izstrādi un ieviešanu. Jauninājumu izstrādes un ieviešanas politikā un vēl jo vairāk pētniecības politikā ir jāveic uzlabojumi. Šajā atzinumā Komiteja var vienīgi atgādināt, ka tā jau vairākos atzinumos izteikusi priekšlikumus minētajā jomā, kas vēl joprojām ir aktuāli (18).

4.2.2

EESK uzsver to, ka vispārējās nostādnēs birokrātijas samazināšanas tematam ir pievērsta nepietiekama uzmanība. Tādējādi tiek uzsvērta ES likumdošanas procesa uzlabošanas plāna nozīme, taču Komiteja uzskata, ka netiek izteikts skaidrs aicinājums dalībvalstīm veikt birokrātijas samazināšanas pasākumus, piemēram, nodokļu un maksājumu sistēmas vienkāršošanu. Tas pats attiecas arī uz likumdošanu ES līmenī un tās piemērošanu dalībvalstīs. Ne tikai ātrāka lēmumu pieņemšana, bet arī procedūru vienkāršošana varētu samazināt izmaksas un atslogot valstu budžetu.

4.2.3

Tieši tirgus regulēšanas, ierobežojumu atcelšanas un liberalizācijas jomās ir jāpanāk līdzsvars starp patērētāju aizsardzības vai vides interesēm, kā arī sociālās politikas mērķiem, no vienas puses, un visaptverošas ekonomikas izaugsmes iespējām, no otras puses. Turpmāk, pieņemot tiesību aktus un reglamentējošus noteikumus, rūpīgāk nekā līdz šim būtu jāizvērtē to ietekme (19).

4.2.4

Tā kā MVU un citu pašnodarbināto vadības un administratīvās struktūras ir nelielas, birokrātiskie šķēršļi nesamērīgi traucē darba ražīguma uzlabošanu minētajos uzņēmumos. Tāpēc Komiteja atkārtoti aicina izveidot īpašus MVU statūtus (20).

4.2.5.

Komiteja uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā lielas iespējas paver ciešāka valsts un privātā sektora sadarbība (valsts un privātā sektora partnerattiecības). Šai jaunajai sadarbības formai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ES dalībvalstīs un pašā Kopienā jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi valsts un privātajā sektorā, lai sabiedrība gūtu maksimālu labumu. Aizņēmums no privātā sektora jāapsver tikai tad, ja tas ir rentabls un neatkarīgi no projektu izstrādāšanas, izveidošanas vai vadības veida.

4.3

Veidojot uz zinātnes atziņām balstītu sabiedrību, liela nozīme ir mūžizglītības principam. Lai īstenotu mūžizglītības principu, sabiedrībā jāveido mācīšanās kultūra un to veicinoša infrastruktūra. Sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāveicina mūžizglītības modelis. Arī izglītības un apmācības jomā būtu jāapsver, kā plašāk izmantot valsts un privātā sektora partnerības iespējas. Pašlaik jāpalielina līdz šim nepietiekamais valsts atbalsts minētās infrastruktūras finansēšanai. Pēdējā laikā (2002.g.) 25 valstu ES kopējais finansējums izglītībai un apmācībai bija 5,2 % no IKP, un tas bija apmēram tādā pašā līmenī kā līdzīgās ekonomiskās telpās. Taču tikai 0,6 % no IKP bija privātie līdzekļi, kas ir ievērojami mazāk nekā atsauces reģionos, un to varētu palielināt, ja attiecīgā projekta darbības laikā vai aizņēmuma termiņā tas ir rentabli.

4.3.1

Jau agrāk pieņemtā atzinumā EESK pauda viedokli par kultūras apmaiņas un jaunu cilvēku saistību rīcības programmā mūžizglītības jomā (21). Šajā sakarā ir vēlreiz jānorāda uz minēto attiecību nozīmi, veidojot uz zinātnes atziņām balstītu sabiedrību. Kultūras apmaiņas veicināšana (īpaši jauniešu vidū) rada interesi par citām kultūrām, un tādējādi tā pozitīvi ietekmē zināšanu apmaiņu.

4.3.2

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka, pieņemot direktīvu par diplomu atzīšanu, ir novērsti būtiski šķēršļi darba ņēmēju un pašnodarbināto mobilitātei. Tā aicina dalībvalstis ātrāk veikt direktīvas īstenošanu. Turklāt, regulāra universitāšu un skolu snieguma salīdzināšana, kā tas tiek veikts, piemēram, Pizas pētījumā un Boloņas procesā, varētu pozitīvi ietekmēt dalībnieku godkāri un ieinteresētību sasniegt labākus rezultātus (22).

4.3.3

Arī Eiropas augstākās izglītības sistēma nevelta pietiekamas pūles, lai kļūtu par pasaules mēroga izcilības centru pētniecībā. Valstu un Eiropas līmenī ir jāpievērš lielāka uzmanība izcilības centru un kopu koncepcijai tur, kur tā vēl nav pietiekoši attīstīta. Tādējādi varētu aizkavēt Eiropas labāko pētnieku emigrāciju.

4.4

Sagaidāmās iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošanas rezultātā visā Eiropā ir nepieciešamas aizvien vairāk tehnoloģiskās inovācijas, lai turpmāk nodrošinātu visas Eiropas sabiedrības labklājību. Taču Komisija secinājusi un pareizi norādījusi, ka līdzšinējie pūliņi uzlabot ES sasniegumus inovācijas jomā ir bijuši nepietiekoši (23).

4.4.1

Lai ES līmenī veicinātu jauninājumu izstrādi un ieviešanu, Komiteja uzskata, ka ir novērš šķēršļi, kas kavē minētās darbības pārrobežu izplatību. Neizmantotās iespējas jauninājumu izstrādē un ieviešanā, kā arī neapmierinošā situācija darba tirgū ir būtiski faktori, kas ietekmē darba ražīguma pieauguma palēnināšanos eiro zonā. Lai sasniegtu labākus rezultātus inovāciju jomā, ir jānovērš tirgus segmentācijas cēloņi, kas pašreiz kavē jauno tehnoloģiju izplatību.

4.4.2

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka jāuzlabo pamatnosacījumi un jāparedz stimuli, veidojot darba ražīguma palielināšanai, kā arī jauninājumu izstrādāšanai un ieviešanai labvēlīgu vidi, kurā uzņēmumi būs gatavi ieguldīt lielākus līdzekļus pētniecībā.

4.4.3

Valsts atbalstu inovācijas jomā ir jāveic efektīvāk un mērķtiecīgāk, lai neradītu neatbilstošus stimulus privātajiem ieguldītājiem un tādējādi novērstu nepareizu valsts līdzekļu sadali. Lai pētniecības un privātā sektora sadarbība būtu efektīvāka, jāveicina projekti, kuros cieši sadarbojas universitātes un uzņēmumi.

4.4.4

Valsts atbalsta pasākumu noteikumiem ir jākļūst pārredzamākiem, lai atvieglotu pieeju līdzekļiem, ko valsts piešķir pētniecībai. Komiteja uzskata, ka jāuzlabo sadarbība arī Komisijas struktūrās. Komiteja uzsver jau vairākkārt izteikto prasību, ka vispārējiem atbalsta piešķiršanas noteikumiem jābūt labvēlīgākiem MVU un mikrouzņēmumiem.

4.4.5

Kopienas patenta ieviešana visā ES pozitīvi ietekmētu jauninājumu izstrādi un ieviešanu. Šķēršļus, kas to kavē, (piemēram, “valodu problēmu”) iespējams pārvarēt. Komiteja vēlreiz uzsver, ka tā atbalsta pēc iespējas drīzāku Kopienas patenta ieviešanu.

4.5

Kā jau uzsvērts Komitejas iepriekš pieņemtā atzinumā, īpaša uzmanība ir jāpievērš uzņēmējdarbības iniciatīvas veicināšanai (24). Tieši MVU ir īpaši aktīvi jauninājumu izstrādē un ieviešanā. Izmaksu ziņā tie bieži ir sliktākā situācijā nekā atzītie lielie uzņēmumi, un tādēļ tiem ir jāapliecina sava vieta ar inovatīvu produktu un pakalpojumu palīdzību. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas prasību novērst visus šķēršļus, kas kavē Eiropas jauno uzņēmumu piekļuvi finanšu līdzekļiem vispār un riska kapitāla tirgum (25).