23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/86

1.1

EESK apzinās, ka ilgtspējīgas izaugsmes nolūkā un jauna impulsa piešķiršanai konkurētspējai un inovācijai ir nepieciešams risināt tādas sarežģītas mūsdienu pilsētu problēmas kā vides degradēšanās, satiksmes sastrēgumi, mājokļu jautājumi, nedrošība un noziedzība, nodarbinātības krīzes, ražošanas pārstrukturēšana, demogrāfiskās pārmaiņas, sociālā atstumtība, īpaši jauniešu un vecāka gada gājuma personu vidū, kā arī telpiskā un etniskā segregācija.

1.2

Gaisa piesārņojums pilsētās jau ilgu laiku uzskatāms par steidzami risināmu sabiedrības veselības jautājumu, kas saistīts ar ārkārtīgi lielām sociālajām izmaksām un draudiem veselībai. Pasaules Veselības organizācija ir norādījusi, ka sliktā gaisa kvalitāte pilsētās ir galvenais cēlonis pieaugošajam skaitam hronisko slimību, kas dārgi izmaksā veselības sistēmām, tām nodrošinot aprūpi, kompensācijas, ārstēšanu slimnīcās un slimības atvaļinājumus.

1.3

Nepieciešami ir ne tikai preventīvi individuālās atbildības pasākumi, mazāk izmantojot automašīnas, bet arī kolektīvi pasākumi, īstenojot jaunas satiksmes politikas.

1.4

EESK uzskata, ka dalībvalstu iestādēm šobrīd jāpārtrauc iespēju apsvēršana, un iesaka tām nekavējoties pieņemt konkrētus darbības plānus atbilstoši daudzajiem Komisijas sniegtajiem ieteikumiem, pamatojoties uz līdzdalību un integrētu un atbildīgu pieeju, lai būtiski, ilgtspējīgi un novērtējami uzlabotu dzīves un vides kvalitāti.

1.5

Komiteja ir arī pārliecināta, ka Komisijas izvēlētā pieeja, izstrādājot integrētu attīstības stratēģiju pilsētvidei, dziļi pamatojoties uz subsidiaritātes un tuvuma principu, būs veiksmīga, īpaši, ja tās īstenošanā tiks izmantotas kopīgas metodes un līdzdalība un tā iekļausies atjaunotajā Lisabonas un Gēteborgas stratēģijā.

1.5.1

Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpieņem atbilstoši mehānismi valsts, reģionālo un vietējo iestāžu īstenotās paraugprakses piemēru popularizēšanai, lai nodrošinātu augstāk minētās stratēģijas īstenošanu, ņemot vērā konkrētos vietējos apstākļus.

1.5.2

Komiteja norāda, ka pilsētu konkurētspējas nodrošināšanai tām jāmodernizē pakalpojumu sistēma, to padarot efektīvu un pieejamu tiešsaistē, it īpaši veselības, sociālo pakalpojumu un valsts pārvaldes jomā. Tas garantētu labāku sociālo kohēziju un jauniešu un gados vecāku personu iekļaušanu sistēmā, kas paredzēta, lai uzlabotu saisti starp vēsturisko centru un nomalēm, bagātiem un trūcīgākiem pilsētu rajoniem, kā arī pilsētu teritorijām un talākiem apgabaliem.

1.6

Vispārinot Komiteja uzskata, ka īpaši saistībā ar pilsētvidi būtu jāpiemēro “sociāli atbildīgas teritorijas” modelis, proti, tā ir teritorija, kuras attīstība ir virzīta uz ilgtspējību, ņemot vērā saimniecisko, sociālo un vides dimensiju, kā arī iedzīvotāju novecošanas sociāli ekonomisko ietekmi.

1.7

Teritorija uzskatāma par “sociāli atbildīgu”, ja tai ir izdevies pietiekamā līmenī nodrošināt atbilstību starp labklājību un socialās atbildības prasībām.

1.7.1

Tiesību un pienākumu apzināšanās rodas no izpratnes, ko informētas apziņas veidā iegūst ģimenē un kas tālāk tiek nostiprināta visā izglītības procesā, sākot ar bērnudārzu.

1.8

Pateicoties iepriekšējai plānošanai, pašreizējā, Sestā pētniecības un attīstības pamatprogramma ļauj ieinteresētos sabiedrības dalībniekus iesaistīt tādu kopējo pamatnostādņu definēšanā, kas vislabāk ļautu izvēlēties nākotnes modeli, kurā vislabāk izpaužas teritoriālā sociālā atbildība.

1.8.1

Līdztekus pasākumu plānošanai un sakarā ar prioritāti veselībai (1) Septītajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā paredzētas īpašas darbības sabiedrības attīstības un novecošanas jomā, tostarp vairāku faktoru, tādu kā vides, indivīdu uzvedības, dzimumu jautājumu mijiedarbība.

1.8.2

Komiteja uzsver būtisko nozīmi, kāda jauniešu un iedzīvotāju izpratnes par ilgtspējīgu attīstību veidošanai ir piešķirama skolām, mācību centriem un universitātēm.

1.8.3

Ir bijušas vairākas starptautiskas iniciatīvas, lai mēģinātu noteikt galvenās vērtības un pamatprincipus, kas būtu attiecināmi uz “uzņēmumu sociālo atbildību”. Nozīmīgākās iniciatīvas ir:

1.9

Komiteja stingri uzsver, ka pasākumi šo vērtību un pamatprincipu konkrētai piemērošanai uzskatāmi par lietderīgu ieguldījumu, ja to mērķis ir sekmēt pilsētu dzīves saimnieciskos, sociālos un nodarbinātības aspektus, kā arī to pievilcības un izteiksmības potenciālu.

1.10

Komiteja izsaka stingru atbalstu Eiropas zaļās pilsētas balvas izveidei nolūkā mudināt vietējās pašvaldības un to publiskās un privātas struktūras optimizēt to centienus.

1.10.1

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi kopā ar Reģionu komiteju sniegt piemēru, izvērtējot iespēju izveidot pilsoniskās sabiedrības ikgadējo balvu ar nosaukumu “Eurogreen City” un VTNC ietvaros uzraudzīt paraugpraksi pilsētu ilgtspējīgas attīstības jomā.

2.1

Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās (6), kur dzīves kvalitātii bieži vien negatīvi ietekmē transporta sistēmu, vides, sociālo apstākļu, kā arī pamatpakalpojumu pieejamības dramatiska pasliktināšanās. Šajā sakarā obligāti jāīsteno nozīmīgi pasākumi inovāciju jomā, jāpanāk piemērotāka resursu izmantošana un videi draudzīgāka attieksme no iedzīvotāju un pašvaldību puses.

2.1.1

EESK vairākkārt bijusi iespēja pievērsties šai problēmai, un tā īpaši uzsvērusi, ka “virkne faktoru…… ir skaidrojums tam, kāpēc vides problēmas — pret kurām iedzīvotāji ir ļoti jutīgi, īpaši saistībā ar gaisa kvalitāti, trokšņu piesārņojumu, ūdens resursiem (galvenokārt ES dienvidos esošajās valstīs) koncentrējas pilsētās”.

2.1.2

Vides aspektu iekļaušana pilsētu attīstības procesā atbilst Kopienas Sestajā rīcības plānā vides jomā (2002.-2012.) noteiktajām prioritātēm ilgtspējīgas attīstības veicināšanai dažādos prioritāros sektoros; Komitejai ir izstrādājusi atzinumu par šo dokumentu.

2.1.3

Rīcības programma paredz septiņu tematisko stratēģiju (7) izstrādi un pieņemšanu šādās jomās:

2.1.4

Par piecām no šīm septiņām stratēģijām Komisija izstrādājusi šādus dokumentus: Priekšlikums tematiskajai stratēģijai par gaisa piesārņojumu, ko Komisija pieņēma 2005. gada 21. septembrī (8), Priekšlikums direktīvai par tematisko stratēģiju jūras videi, kas pieņemts 2005. gada 24. oktobrī (9), Priekšlikums direktīvai par atkritumiem (jaunā tematiskā stratēģija par atkritumu rašanās novēršanu un pārstrādi), kas pieņemta 2005. gada 21. decembrī (10), kā arī Ppriekšlikums tematiskajai stratēģijai par dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kas iesniegts 2005. gada 21. decembrī (11). Pēdējais priekšlikums, par kuru izstrādāts šis atzinums, iesniegts 2006. gada 11. janvārī.

2.1.5

Ir skaidra sakarība starp iepriekšminētajās tematiskajās stratēģijās definētajiem priekšlikumiem un skatāmo stratēģiju. Pilsētvides stratēģijā uzsvērti šādi elementi:

2.1.6

Turklāt pasākumi cīņai pret trokšņu piesārņojumu, par kuriem 2002. gadā (12) sagatavots rīcības plāns lielajām aglomerācijām, kā arī nesenais priekšlikums direktīvai par “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu (un īpaši priekšlikumi publiskā iepirkuma jomā) (13) ir divi citi būtiski elementi tematiskās stratēģijas par pilsētvidi priekšlikumam.

2.1.6.1

Ar skatāmās stratēģijas priekšlikumu cieši saistīti šādi pasākumi:

2.1.7

Komisijas rīkoto konsultāciju par vidusposma ziņojumu 2004. gadam secinājumi (15), iespējamo stratēģiju attiecīgajā jautājumā iepriekšēja analīze, brīvprātīgas iniciatīvas Agenda 21 ietvaros, Ālborgas harta (16), 2004. gada 14. oktobra Padomes secinājumi par tēmas un darbības visos līmeņos nozīmīgumu, kā arī Bristoles sammita AK vadībā izstradatie secinājumi (17) ir vienlīdz svarīgi ieguldījumi, kas ņemti vērā, izstrādājot pilsētvides tematisko stratēģiju.

2.1.8

Komisija ir arī izstrādājusi darba dokumentu, kas atrodams skatāmā ziņojuma pielikumā. Tas ir dažādu iespējamo stratēģijas piemērošanas scenāriju ietekmes un izmaksu novērtējums.

2.1.9

Ziņojumā (2005. gads) par pilsētu dimensiju saistībā ar paplašināšanu (18) Eiropas Parlaments atzina, ka pilsētas un aglomerācijas vai pilsētu teritorijas, kur dzīvo 78 % Eiropas Savienības iedzīvotāju, ir vietas, kur koncentrētas gan sarežģīti risināmas, gan aktuālas problēmas, vienlaikus tās ir vietas, kur tiek veidota nākotne, pilnveidotas un nostiprinātas zināšanas, to visās iespējamās izpausmēs. Tādējādi pilsētām ir “centrālā nozīme Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā atbilstoši pārskatītajām Lisabonas un Gēteborgas stratēģijām”. Parlaments lūdz Komisijai “attīstīt un ierosināt ilgtspējīgai pilsētu attīstībai paredzētus modeļus un instrumentus, kas būtu pieejami visām pilsētām, aglomerācijām un pilsētu teritorijām”.

2.1.10

EESK uzskata, ka polisko lēmumu pieņēmējiem sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību kopumā ir jāsadarbojas, lai sekmētu tādas pilsētvides attīstību, kas ar izglītības politikas starpniecību ļautu sasniegt lielus sociālus panākumus.

2.2.1

Komisijas priekšlikumā atzīmēts, ka “vēsturisko, ģeogrāfisko, klimatisko, administratīvo un juridisko apstākļu daudzveidība liek pilsētvides jautājumus risināt vietējā līmenī” un ka “subsidiaritātes principa piemērošana gadījumos, kad jānodrošina rīcība viefektīvākajā līmenī, paredz arī darbību vietējā līmenī”. Ņemot vērā pilsētu teritoriju daudzveidību un valsts, reģionālā un vietējā līmeņa prasības, kā arī grūtības kopēju standartu pieņemšanā, “tika nolemts, ka tiesību aktu pieņemšana nav labākais līdzeklis stratēģijas mērķu sasniegšanai”, un to apstiprinājusi lielākā daļa dalībvalstu un vietējo pašvaldību.

2.2.2

Ierosinātās tematiskās stratēģijas galvenie virzieni ir šādi:

2.2.3

Tā kā Komisijas priekšlikums ir horizontāla rakstura, to vajadzētu izvērtēt saistībā ar citām tematiskajām stratēģijām, īpaši ar gaisa piesārņojuma, sadzīves atkritumu stratēģiju, kā arī ar stratēģiju, kas paredz piekrastes pilsētu aizsargāšanu no jūras vides piesārņojuma, un augsnes aizsardzības stratēģiju.

2.2.4

Ļoti lietderīgi būtu, ja Komisija sagatavotu konsolidetu dokumentu, aptverot visus tiesību aktus par pilsētu un aglomerāciju ilgtspējīgu attīstību, dažādas Kopienas programmas, kas veltītas pilsētvidei un stratēģiskās pamatnostādnes, kas no dažādiem aspektiem attiecināmas uz pilsētu attīstību.

2.3.1

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas iedzīvotājiem nozīmīgo Komisijas paziņojumu par dzīves kvalitāti pilsētās un pilsētu teritorijās, kurā uzsvērta kā pilsētu, tā arī pilsētu teritoriju būtiskā nozīme labklājības veidošanā unī ekonomikas, sociālo lietu un kultūras attīstībā.

2.3.2

Atbilstoši 2005. gada decembra Bristoles līgumam (22) par ilgtspējīgu kopienu izveidi Eiropā īpaša uzmanība jāpievērš šādiem stratēģiskās darbības priekšnoteikumiem:

2.3.3

Saskaņā ar Kopienas principu “izstrādāt mazāk tiesību aktu, bet labākā kvalitātē” Komiteja uzskata par nepieciešamu:

2.3.4

Komiteja lielu nozīmi piešķir procesam, kura rezultātā atsevišķs reģions vai pilsēta iegūst “sociāli atbildīgas teritorijas” (25) statusu; tas ir iespējams tikai tad, ja teritorija vai pilsēta veiksmīgi ietver:

2.3.4.1

Komiteja izsaka pārliecību, ka, ņemot vērā iedzīvotāju demogrāfisko attīstību un migrācijas plūsmas, pilsētu attīstībai sociālajā un kultūras jomā ir īpaša nozīme.

2.3.4.2

Komiteja izsaka arī pārliecību, ka jebkuras efektīvas pilsētu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatā ir nabadzības apkarošana saimnieciskajā, sociālajā un kultūras jomā, fiziskās un garīgās veselības uzlabošana, cīņa pret pilsētu iedzīvotāju visneaizsargātāko grupu sociālo atstumtību un marginalizāciju, lai uzlabotu dažādu etnisko un kultūru grupu sociālo integrāciju.

2.3.5

Minētajam procesam jānotiek vairākos posmos:

2.3.5.1

Vietējās pašvaldības jau ir atradušas virkni risinājumu, piemēram:

2.3.5.2

EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu veicināt “tīra” autotransporta izmantošanu un uzlikt nodokli nevis pamatojoties uz motora tilpumu, bet gan uz CO2 emisiju.

2.3.6

EESK uzskata, ka minēto jautājumu izskaidrošana ir plašāk jāizvērš visos līmeņos, jo īpaši vietēja līmenī, lai panāktu (tai skaitā ar plānotajiem pasākumiem) iedzīvotāju un uzņēmumu iesaistīšanos un atbildības sajūtas izveidošanos attiecībā uz pēdējos gados starptautisko organizāciju (kā piemēram, Komisijas, ANO, ESAO un Eiropas Sociālās atbildības institūta) veikto darbu ilgtspējīgas attīstības un uzņēmumu sociālās atbildības jomā.

2.3.6.1

Pieņemamo procedūru fokusā ir pētniecība un inovācija, atbalsts iekārtu atjaunošanas politikām, apmācība, vides pārvaldības un kontroles sistēmu izplatīšana.

2.3.6.2

Līdztekus informācijai un atbildības kultūras izplatīšanai, vispiemērotākie līdzekļi ir Starptautiskās standarta organizācijas 14001, vides vadības un standarta sistēmas (EMAS)  (29), SEG (30) standarti, nodokļu atvieglojumi un finansiālais atbalsts mērķu sasniegšanai minētajā jomā, procedūru vienkāršošana un atbrīvojums no tām vides jomā tiem, kas saņēmuši attiecīgu sertifikātu.

2.3.6.3

Komiteja piekrīt, ka būtu lietderīgi iedibināt “Eiropas zaļās pilsētas balvu”. Tā varētu mudināt vietējās pašvaldības un tajās darbojošās publiskās un privātās struktūras optimizēt darbības, lai izstrādātu integrētu pieeju un atbilstošu attieksmi.

2.3.6.4

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi kopā ar Reģionu komiteju rādīt piemēru, izvērtējot iespēju izveidot pilsoniskās sabiedrības ikgadējo balvu “Eurogreen City” un sniegt ieguldījumu Uzraudzības centra ESPON  (31) veiktajā progresa overtējumā, noskaidrot trūkumus un nodrošināt labākās prakses uzraudzību pilsētu ilgtspējīgas attīstības jomā VTNC ietvaros.

2.3.7

Pēc EESK ieskatiem, efektīvā pilsētu attīstības stratēģijā ietilpst galvenokārt atbilstošu pārvaldes sistēmu noteikšana, lai tālāk pārietu uz sarežģītu situāciju integrētu pārvaldi, kurai jāietver:

2.3.8

EESK uzskata, ka galvenajiem nosacījumiem, lai uzlabotu sociāli atbildīgas teritorijas integrētu pārvaldības sistēmu, obligāti ir jāietver: