27.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/57

2.1

Jau kopš Eiropas veidošanas procesa pirmsākumiem tās attīstība ir virzīta uz robežu atvēršanu. Pakāpeniski atceļot iekšējās robežas, ES ir spējusi radīt lielu iekšējo tirgu, modernizēt ekonomiku, attīstīt infrastruktūras un kļūt par vienu no vadošajiem dalībniekiem starptautiskajā tirdzniecībā.

2.2

Eiropas integrācijas process nav tikai iekšējā tirgus izveide. Eiropas Savienībā tika izstrādāti kopēji noteikumi, atbilstošs tiesiskais regulējums, pamattiesību harta un kopējas politikas. Īpaši jāatzīmē ekonomiskās un sociālās kohēzijas politika, kas veicina valstu un reģionu solidaritāti un paredzēta, lai mazinātu attīstības līmeņu atšķirības, kas īpaši palielinājušās pēc ES pēdējās paplašināšanas.

2.3

Šodien ar globalizāciju saistītās problēmas jāskata ļoti atšķirīgos aspektos un apstākļos, ko īpaši raksturo vēl nenostabilizējusies visaptveroša pārvaldība, mēģinājumi demonstrēt pārākumu un pieaugošās nesaskaņas starp attīstības valstīm un valstīm, kurās notiek strauja ekonomikas izaugsme. Minētā nelīdzsvarotība pasaulē rada jaunu spēku samēru arī Eiropas Savienībā.

2.4

Eiropas projekts tā pirmsākumos nebūt nebija “eirocentrēts”. Pirmo līgumu ierosinātāji jau tad iztēlojās Eiropas Kopienu atvērtu visām Eiropas tautām, kas atbrīvojušās no diktatūras, un vienlaikus kā modeli jaunai pasaules kārtībai, kā pamatā ir tiesiska valsts, atvērtība un uzticēšanās.

2.5

Globalizācijā saskatāma līdzība ar pozitīvo ietekmi, ko jau pieredzējušas Eiropas valstis, savus tirgus padarot savstarpēji pieejamus, proti, salīdzinošo priekšrocību un apjomradītu ietaupījumu izmantošana un dinamisku attīstības procesu un jaunu tirgu sniegtās priekšrocības.

2.6

Tomēr globalizācija rada arī virkni jaunu problēmu, kurām bieži vien nepieciešami sarežģīti risinājumi un pielāgojumi; jo īpaši tie ir dažādi šķēršļi un nevienlīdzīgi nosacījumi saistībā ar tirgu pieejamību, “smadzeņu aizplūšana” un daudzvalodības un kultūras daudzveidības saglabāšana, migrācijas procesi, ļoti atšķirīgi noteikumi attiecībā uz nodarbinātības un ražošanas standartiem, kapitāla un finanšu tirgu internacionalizācija līdz šim nebijušā apmērā; attīstības valstu sociālo standartu apdraudētība globālas konkurences apstākļos un būtiskas problēmas aizsardzības, vides, veselības un drošības jomā.

2.7

Globalizācijas sekas ir atšķirīgas; atsevišķās pasaules valstīs tā sekmē ekonomisko un sociālo izaugsmi, savukārt citās tā rada problēmas: attīstītie reģioni pakļauti lielākai konkurencei, bet mazāk attīstītās valstis “tiek atstātas novārtā”.

2.8

Lai spētu risināt minētās problēmas, ES jāpierāda, ka tā spēj izmantot globalizācijas radītās priekšrocības, nevis pakļaujas tai. ES vienlaikus ir jāizmanto visas iespējas un jānosaka, kā globalizācija ietekmē reģionus, nozares un iedzīvotāju grupas, lai kopīgi ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un pārējiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem izvērtētu, ar kādu konkrētu pasākumu palīdzību īstenot nepieciešamos pielāgojumus.

2.9

Globalizācijas problēmu risināšanā nevajadzētu izvēlēties tīri ekonomisku pieeju. Politiskie, sociālie, vides un kultūras jautājumi — tie visi ir cieši saistīti. Meklējot atbildes uz globalizācijas radītajām problēmām, jāņem vērā visi minētie aspekti, pretējā gadījumā ES nepieciešamā pārliecība un spēja pārliecināt var izrādīties nepietiekama.

2.10

Eiropas Savienībai raksturīgā reģionālās integrācijas pieeja sniedz tai iespēju PTO runāt savu dalībvalstu vārdā. Pasaulē pastāv arī citi reģionālās integrācijas piemēri, bet tie nav sasnieguši Eiropas reģionālajai integrācijai līdzīgu brieduma pakāpi. Izņemot Karību jūras baseina valstu apvienību CARICOM, minētās reģionālās struktūras nepauž vienotu nostāju PTO. Šāda vienota nostāja nāktu tikai par labu strukturētākai un efektīvākai visaptverošai pārvaldībai.

2.11

ES dažādās sabiedrības grupās un dalībvalstīs ir vērojama atšķirīga izpratne par globalizāciju. Šī atšķirība var būt bagātināšanās avots, tomēr, ar globalizāciju saistīto problēmu lokam arvien paplašinoties un pieaugot to mērogam, ir nepieciešama kopīga stratēģija un konkrēti priekšlikumi.

3.1

Eiropas projekta pamatā esošās vērtības (īpaši daudzveidība un koleģialitāte, tiesiskums, subsidiaritāte, līdzsvars starp ekonomiskajiem un sociālajiem aspektiem un ilgtspējīgu attīstību) šobrīd starptautiskā līmenī nav pietiekami izplatītas.

3.2

Ar globalizāciju saistīto problēmu loku, īpaši tādas problēmas kā migrācijas un finanšu plūsmas, piesārņojums un klimata pārmaiņu izraisītais apdraudējums, ar interneta starpniecību izplatītā informācija nav iespējams atrisināt tikai par valsts līmeni zemākā līmenī. Globalizācijas process ir skāris ne tikvien valstis, bet zināmā mērā arī starptautiskos uzņēmumus, finanšu tirgus, plašsaziņas līdzekļus, zinātniskās aprindas, organizētu pilsonisko sabiedrību un tās iestādes, sociālos partnerus, NVO un citus dalībniekus.

3.3

Svarīgi, lai visaptverošas pārvaldības īstenošanas nolūkā ES rīcība būtu vēl noteiktāka, tādēļ nepieciešams:

3.4

Šajā sakarā starptautiskās tirdzniecības regulējuma jomā nepieciešams:

3.5.1

Pat panākot ievērojamu tālākvirzību visos minētajos tirdzniecības jautājumos, šāds progress nebūs pietiekams, lai radītu apstākļus patiesai “ilgtspējīgai attīstībai”, kuras mērķi PTO īpaši atzina Dohas sarunu kārtā noteiktajā programmā. Lai tuvinātos minētajam mērķim, būs nepieciešami arī citi regulējumi, kuru izstrādē Eiropas Savienība varētu uzņemties vadošo lomu. Tie galvenokārt attiecas uz tādām jomām kā vide, drošība, pamattiesības, nodarbinātības standarti un kultūras daudzveidība.

3.5.2

Būtiska prasība arvien pieaugošo draudu sakarā ir vides aizsardzība (dzīves kvalitātes saglabāšana un sugu aizsardzība, cīņa pret siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesārņojumu utml.). Šī problēma, kas pēc būtības nepazīst robežas, ir nešķirami saistīta ar pašu globalizācijas jēdzienu. Tai jākļūst par tirdzniecības sarunu neatņemamu sastāvdaļu, un kā transversāls temats tas jāņem vērā dažādajās sarunās. Eiropas Savienībai jāpiešķir prioritāte minētajai prasībai:

3.5.3

Ar drošību saistītās vajadzības arī ir kļuvušas nozīmīgākas un daudzveidīgākas. Jāmin veselības aizsardzība, īpaši saistībā ar pandēmiju apkarošanu, noziedzības apkarošana, kodoluzraudzība, datu aizsardzība, produktu, īpaši pārtikas kvalitāte. Globalizāciju nekādā gadījumā nevajadzētu saistīt ar pieaugošu nedrošību. Jāizstrādā efektīvi noteikumi, kas paredzētu drošāku sistēmu gan tirdzniecības attīstīšanai, gan valstu pamatfunkciju un dzīves apstākļu nodrošināšanai. Reizē ar šāda veida progresu jāuzlabo arī pārvaldības praktiskā īstenošana, korupcijas apkarošana un jebkādu draudu novēršana.

3.5.4

Globalizācijas sociālā dimensija un īpaši starptautiskie nodarbinātības standarti, kā pamatā ir ILO konvencijas (1), ir efektīvi jāpiemēro visā pasaulē Lietojot tādus jēdzienus kā pienācīgs darbs, godīga un taisnīga tirdzniecība, ES kopīgi ar ILO var izstrādāt pamatvērtības un labas prakses piemērus. Jārisina jautājums par ILO konvenciju efektīvu piemērošanu un pat jurisdikcijas noteikšanu.

3.5.5

Nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi un sociālie partneri jaunattīstības valstīs ir uzsākuši vairākas pozitīvas iniciatīvas sociālajā jomā. Kā piemēru var minēt vairāku Eiropas uzņēmumu izstrādātās politikas, kuru pamatā ir ESAO pieņemtie pamatprincipi un ILO sociālie standarti. Īpaši jāatzīmē nevalstisko dalībnieku iniciatīvas nodarbinātības, apmācības, veselības aprūpes, dzīves un darba apstākļu jomā, tostarp sociālā dialoga ietvaros reģionālajā līmenī ārpus valstu robežām. jāpalielina atbalsts, ko Eiropas Savienība sniedz minētajām iniciatīvām, jo īpaši ĀKK valstīs. Eiropas Savienības atbalsts vairāk jāorientē uz tādām programmām, kurās aktīvi iesaistīti pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, tostarp arī reģionālajā līmenī.

3.5.6

Sakarā ar finanšu tirgu pieaugošo internacionalizāciju ES ir jāpauž vienprātīgs viedoklis, lai SVF kļūtu par patiesu stabilizācijas instrumentu. Lai stiprinātu Eiropas ietekmi, Euro zonas valstīm ir jāpieņem vienota nostāja attiecībā uz savu dalību SVF. Vienlaikus ES, pamatojoties uz ESAO konvencijām, ir jāveicina nelegāli iegūto līdzekļu legalizācijas un krāpšanas apkarošanas pārvaldība pasaules mērogā.

3.5.7

Sabiedrības interesēm atbilstošas visaptverošas pārvaldības īstenošanā izšķiroša nozīme ir izglītībai un zināšanu apmaiņai. Jāattīsta UNESCO projekti un jāatbalsta plašai sabiedrībai pieejami pieredzes un zināšanu apmaiņas tīkli, kuru darbība balstīta uz plurālismu un starpkultūru dialogu. ES izvēlētajā pieejā vispārējas labākas pārvaldības īstenošanai jāņem vērā arī Eiropas stiprākā puse — kultūras daudzveidība un daudzvalodība, kas šobrīd ir apdraudēta.

3.5.8

Pamattiesību jomā ES, ievērojot kultūru daudzveidību, ir jāveic pasākumi, lai nostiprinātu ANO Cilvēktiesību deklarācijas noteikumus un paplašinātu Starptautiskās krimināltiesas lomu.

3.6.1

Visaptverošas pārvaldības stiprināšanas nolūkā ES varētu izmantot savu pieredzi jomās, kurām varētu būt izšķiroša nozīme, lai panāktu minētās pārvaldības pēc iespējas plašu atzīšanu. Tās ir šādas:

3.6.2

Eiropas Savienībai ikreiz, kad tas iespējams, savās politiskajās, ekonomiskajās un tirdzniecības partnerattiecībās priekšroka jādod reģionālajai pieejai, kā tas jau pašreiz tiek īstenots sadarbībā ar ĀKK valstīm. No šādas Eiropas Savienības un citu reģionālo struktūru savstarpējo attiecību ievirzes, ko raksturo savstarpējās sāncensības un atvērtības gars, gūtu labumu visas iesaistītās puses, tādējādi neapšaubāmi papildinot un stiprinot daudzpusējo sadarbību PTO.

4.1.1

Grūtības, ar ko saskārās PTO, cenšoties panākt tālākvirzību Dohas sarunu kārtā, un minēto sarunu ierobežojumi apliecina nepieciešamību Eiropas Savienībai uzsākt jaunas iniciatīvas. Šajā sakarā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2006. gada paziņojumā minēto priekšlikumu uzsākt jaunas tirdzniecības stratēģijas īstenošanu, izmantojot gan divpusējo, gan daudzpusējo pieeju.

4.1.2

Globalizācijas problēmu risināšanā visvēlamākā ir daudzpusējā pieeja, jo tas ir vislabākais veids, kā nodrošināt līdzsvarotus un ilgtermiņa rezultātus. Komiteja piekrīt Komisijas atkārtoti apliecinātajam atbalstam daudzpusējai pieejai un PTO, uzsverot to svarīgo nozīmi. Mērķis joprojām ir sekmīgi pabeigt daudzpusējo tirdzniecības sarunu Dohas kārtu, uzliekot par pienākumu visām sarunu dalībvalstīm ievērot kopīgus noteikumus.

4.1.3

Tāpat arī Komiteja piekrīt Komisijas apgalvojumam par to, ka, ņemot vērā pastāvīgās grūtības PTO sarunu gaitā, ES šobrīd aktīvāk jāizmanto citas, jo īpaši divpusējas pieejas. Jāpadziļina diskusijas ar valstīm, kurās notiek strauja ekonomiskā izaugsme (Ķīna, Indija, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (Asean), Dienvidu kopējais tirgus (Mercosur), Golfa līča valstis), kā arī jāveicina stratēģiskie sakari ar kaimiņvalstu ekonomikām (Krieviju, Ukrainu, Moldovu un Vidusjūras valstīm) un jāizveido mūsdienīgāks attiecību modelis ar ĀKK valstīm (Āfrikas, Karību jūras, Klusā okeāna valstis), noslēdzot reģionālos ekonomiskās partnerības līgumus, kas pašreiz tiek apspriesti.

4.1.4

Komiteja uzsver, ka ES starptautiskās stratēģijas pārorientēšana uz divpusēju pieeju nevar aizstāt izmantoto daudzpusējo pieeju, kurai arī turpmāk jābūt galvenajam mērķim, jo minētā pieeja atbilst Eiropas vērtībām.

4.1.5

Jānodrošina ne tikai iepriekš minēto pieeju atbilstība PTO saistībām, kā to pareizi norādījusi Komisija, bet arī jāpārliecinās, ka

4.1.6

Jebkurai ES izvēlētajai divpusējai pieejai ir jāpapildina daudzpusējā pieeja ar mērķi

4.1.7

Vēl ir jāveic daudz precizējumu un pielāgojumu, īpaši saistībā ar kritēriju piemērošanas nosacījumiem un politiku, kas īstenojama attiecībā uz atsevišķām valstīm, jo īpaši Ķīnu, Koreju, Indiju un arī Krieviju.

4.2.1

Īpaša uzmanība jāpievērš kaimiņvalstīm (Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai, Moldāvijai, Vidusjūras valstīm), iedibinot priviliģētas partnerattiecības saskanīgas kaimiņattiecību stratēģijas un kopīgu interešu ietvaros.

4.2.2

Transatlantiskā dialoga ietvaros ES un ASV būtu jāpanāk tālākvirzība, tuvinot viedokļus globalizācijas jautājumā un nodrošinot stabilāku sadarbību un tirdzniecības sakarus.

4.2.3

ES divpusējo kontaktu ceļā jāturpina sekmēt reģionālās integrācijas procesus citos kontinentos (piemēram, ĀKK, Mercosur, ASEAN valstīs u.c.), kas ļautu sekmīgāk strukturēt un sabalansēt pasaules tirdzniecību un atvieglotu PTO sarunu tālāko virzību. Izmantojot pieredzi ES integrācijas jomā, ņemot vērā tai piemītošo oriģinalitāti, jāturpina sekmēt un atbalstīt reģionu tuvināšanu, kas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas un strukturētas globalizācijas nodrošināšanai. Šāda pieeja ir īpaši nozīmīga attiecībā uz jaunattīstības, piemēram ĀKK valstīm. Minētajās valstīs sarunas par ekonomiskās partnerības nolīgumiem jāsaista ar reģionālās integrācijas procesa veicināšanu, kam neapšaubāmi ir būtiska nozīme, lai šīs valstis globalizācijas procesā “netiktu atstātas novārtā”. Šajā sakarā CARICOM pozitīvais piemērs ir ļoti zīmīgs un rosinošs. Tādēļ ES ir jāatbalsta ne tikai reģionālās integrācijas administratīvās struktūras, bet arī pilsoniskās sabiedrības dalībnieku apvienības.

4.2.4

Pieredzi iespējams gūt arī no citu valstu un reģionālo apvienību sekmīgas un ne tik sekmīgas darbības piemēriem. ES jāturpina atbalstīt reģionālie grupējumi, piem., Dienvidu kopējais tirgus (Mercosur) un Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (Asean), kas ar atšķirīgiem tempiem un uzdevumiem seko ES īstenotajai virzībai.

4.2.5

Īstenojot minēto divpusējo pieeju, pienācīgi jānovērtē pilsoniskās sabiedrības pārstāvju loma un darbība. EESK līdzdalībai Komisijas izveidotajā dialogā ar pilsonisko sabiedrību sarunām PTO ietvaros, kā arī EESK sadarbībai ar dažādām tās izveidotajām struktūrvienībām piemīt stratēģiska nozīme, kam piešķirama lielāka nozīme un atpazīstamība.

4.3.1

Jānodrošina arī, ka ietekmes novērtējumā par attiecīgā līguma priekšrocībām, ierobežojumiem un koncesijām, pienācīgi ņemtas vērā to ekonomiskās un sociālās sekas, īpaši nozaru aspektā (ieskaitot lauksaimniecību un darbietilpīgas rūpniecības nozares). Minētajā novērtējumā, ko pēc Eiropas Komisijas ierosmes veic katrai sarunu kārtai, vēl vairāk jāiesaista vietējie eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Jāpilnveido arī risku pārvaldības stratēģija, kam Komisija pievērsusies savā paziņojumā. EESK Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvai komisijai (CCMI) varētu uzticēt īpašu uzdevumu saistībā ar globalizācijas seku prognozēšanu un pasākumu noteikšanu, ko risinājuma panākšanai varētu īstenot visdažādākie pārstāvji.

4.3.2

Komiteja pozitīvi vērtē Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi. Tā uzskata, ka minētais fonds jāizmanto kā stratēģisku mehānisms saistībā ar pārstrukturēšanu, lai atbalstītu globalizācijas skartos cilvēkus un reģionus. Lai arī fondam ir valsts finansējuma avotu papildinoša nozīme, tam jābūt publiski atpazīstamam un jāsasniedz kritiskā finanšu masa. Komiteja uzskata, ka līdzīgi kā Eiropas Sociālo fondu arī Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu jāpārvalda trīspusējai komitejai ar sociālo partneru līdzdalību.

4.3.3

Šajā sakarā īpaša uzmanība jāpievērš lauksaimniecības nozarei. Līdzās lauksaimnieciskajai ražošanai jāņem vērā arī agrorūpniecība, kas veido 14 % no Eiropā radītās pievienotās vērtības un nodrošina 4 miljonus darbavietu. Lai PTO varētu panākt vienošanos, kopš 2003. gada tika īstenota kopējās lauksaimniecības politikas radikāla reforma, kam bija smagas sekas saistībā ar attiecīgajām profesijām. Līdz ar to jaunajai vienošanās PTO būtu jānodrošina abpusēja pieeja tirgum un līdzvērtīga un būtiska subsīdiju samazināšana ASV ražotājiem.

4.4.1

Dalībvalstīm vairāk jāpievēršas mērķim par efektīvas kopējas stratēģijas izveidi un jāmobilizē līdzekļi, lai nodrošinātu pieeju pasaules tirgiem; šajā sakarā jānovērš šādas trīs nepilnības.

4.4.2

Neskatoties uz politisko, ekonomisko, finanšu — un eirozonā arī monetāro — integrāciju, eksporta kredītu apdrošināšanas sistēmas joprojām ir valstu kompetencē. ES jāatbalsta minētie valstu mehānismi tā, lai tie būtu atbilstīgi un saskaņoti attiecībā uz visiem Eiropas uzņēmumiem, īpaši MVU.

4.4.3

No otras puses, mūsu galvenos tirdzniecības partnerus regulāri apmeklē galvenokārt valstu un savstarpēji konkurējošas tirdzniecības delegācijas. Nevajadzētu atteikties no šīs divpusējās sadarbības, kas bieži vien pamatojas uz vēsturisko saikni, bet gan, ja tas ir ekonomiski izdevīgi, tā jāpapildina un jāpaplašina ar Eiropas līmeņa nozaru veicināšanas pasākumiem, kas apstiprina mūsu kopējo identitāti.

4.4.4

Plašāk jāinformē par tirdzniecības aizsardzības instrumentiem (tostarp antidempingu) un, pateicoties tiem piešķirto līdzekļu apjoma pieaugumam, tie labāk jāizmanto.

5.1.1

Pirmām kārtām mums jāspēj nodrošināt pietiekami integrētu, efektīvu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu. Veltīgi būtu cerēt uz kompromisu no mūsu starptautisko partneru puses, ja šāds kompromiss nav panākts eiropiešu vidū. Līdz ar to mums vēl ir daudz darāmā.

5.1.2

Joprojām saglabājas daudzi agrākie šķēršļi, un Eiropas uzņēmumiem nav dota iespēja apzināties sevi kā “eiropeiskiem”. Pakalpojumi, kas veido divas trešdaļas no IKP, joprojām ir organizēti, pamatojoties uz savstarpēji nodalītiem valstu tirgiem; attiecībā uz dalībvalstu publisko iepirkumu saistībā ar piegādēm, pakalpojumiem, būvniecības pasūtījumiem, kā arī visu aizsardzības sektoru kopumā pēdējie nopietnie pētījumi, kuru saturs 10 gadu garumā nav mainījies, liecina, ka vairāk nekā 90 % no publiskā iepirkuma līgumiem joprojām tiek slēgti ar piegādātājiem no attiecīgās valsts.

5.1.3

Jāuzrauga, lai acquis communautaire neapdraudētu neproduktīva dalībvalstu savstarpējā konkurence, proti, dempings, subsīdijas, valsts atbalsts saviem lieluzņēmumiem, jauni šķēršļi un apgrūtinājumi. Eiropas rūpniecības politikas attīstība, ietverot aizsardzības nozari, globalizācijas apstākļos būtiski stiprinātu ES pozīcijas ekonomikas un tehnoloģiju jomā. ES ir nepieciešams izveidot pārredzamu nodokļu un sociālo sistēmu, lai cīnītos pret nodokļu dubulto uzlikšanu, visklajākajiem konkurences kropļojumiem, izvairīšanos no Kopienas PVN maksājumiem.

5.1.4

Eiropas mēroga infrastruktūru (transporta, enerģētikas, jauno tehnoloģiju, tehnoloģiju parku, pētniecības centru) trūkums šobrīd kavē Eiropas spēju piedāvāt labākas ieguldījumu iespējas pagaidām vēl nozīmīgākajā pasaules tirgū.

5.2

Pilnveidot Eiropas iedzīvotāju prasmes un nodrošināt viņu apmācību nolūkā izveidot zināšanu sabiedrību, iesaistot ikvienu personu.

5.2.1

Eiropa ir izejvielām nabadzīga un nespēj konkurēt ar pārējo pasauli, veicot sociālo vai fiskālo dempingu. Eiropai nav izredžu kļūt par pasaules “rūpnīcu”, tā arī nevar ļaut Āzijai būt noteicējai pasaulē. Eiropas nākotne vislielākā mērā ir atkarīga no tās spējām attīstīt inovāciju un uzņēmējdarbību, izkopt savu iedzīvotāju talantus. Ilgtermiņa ieguldījums mūžizglītībā ir līdzsvarotas attīstības pamats. Jāsekmē ne tik vien apmācība un izglītība, bet arī ES izraudzītā mobilitāte, kuras priekšnosacījumi ir daudzvalodība un Eiropas un starptautiskās dimensijas karjeras plāni, tai skaitā arī valsts iestādēs.

5.2.2

Eiropai joprojām trūkst vienotības. EESK atbalsta vērienīgus projektus, proti, mobilitātes programmu jauniešiem — skolēniem, mācekļiem vai gados jauniem darba ņēmējiem; Eiropas universitātes; Eiropas mūžizglītības sistēmu; visa veida kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu.

5.2.3

Tādēļ Eiropā būtu ieteicams īstenot vērienīgu Eiropas mēroga iniciatīvu tādās jomās kā izglītība, apmācība un zināšanu tālāknodošana. Īpaša uzmanība jāpievērš uzņēmumu pārstrukturēšanas un pārvietošanas rezultātā cietušajām personām un teritorijām, organizējot apmācības un radot jaunas darbavietas.

5.3.1

Globalizācijas radīto problēmu dēļ ES jāpalielina konkurētspēja gan attiecībā uz produkciju, gan pakalpojumiem. Eiropas Savienības ekonomiskās intereses ir tikpat svarīgas, cik atšķirīgas. Lai saglabātu līdera statusu starptautiskajā tirdzniecībā, ES jāstiprina visas iespējamās pozīcijas gan augstas kvalitātes preču un pakalpojumu jomā, kas veido pusi no ES eksporta un trešo daļu no pasaules pieprasījuma, gan arī attiecībā uz iedzīvotāju vēlmēm atbilstošiem citu preču veidiem un pakalpojumiem.

5.3.2

Tādas Eiropas politikas īstenošana, kas atbalsta uzņēmējdarbību un inovāciju, kā arī pasākumi tādās jomās kā izglītība, apmācība un zināšanu tālāknodošana ir būtiskākā prioritāte turpmākajiem gadiem un “pēc Lisabonas perioda” Eiropas jaunās stratēģijas pamatelements. EESK ierosina ES un dalībvalstīm kopīgiem spēkiem izstrādāt plānu minētajās jomās, piesaistot publisko un privāto finansējumu.

5.3.3

Šobrīd ir jau par vēlu diskutēt par apjomīgāku ES budžetu laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam, tomēr jānodrošina budžeta līdzekļu iespējami labāka izmantošana, proti:

5.3.4

Ļoti būtiska Eiropas priekšrocība šodien ir euro, kas kļuvis ne vien par trīspadsmit dalībvalstu kopīgu valūtu, bet ir nozīmīga starptautisko rezervju un maiņas valūta. Euro piedāvā arvien lielākam skaitam pasaules valstu uzticamu un izdevīgu alternatīvu dolāram. Euro atvieglo mūsu uzņēmumiem tirdzniecības līgumu slēgšanu un garantē to finansiālo drošību. Tas uzskatāmi atspoguļo Eiropas patiesas vienotības sajūtu gan tās iekšienē, gan ārpus robežām. Tomēr euro pietrūkst centrālas struktūras lēmumu pieņemšanai ekonomiskās politikas jautājumos, kas šobrīd būtiski mazina pozitīvo ietekmi, kādu varētu sagaidīt.

5.3.5

Eiropas Savienības saliedētības pamatā ir kopējās politikas. Lai arī mūsdienās ogles un tērauds nav saliedētības centrālais elements, ekonomikas un sociālās jomas pārstāvji ļoti lielas cerības liek uz ES atbildības palielināšanu enerģētikas politikas (resursu saglabāšana, piegādes drošība, jauni ieguldījumi videi nekaitīgos enerģijas avotos, energoefektivitāte, enerģijas taupība) un vides aizsardzības jomā. Abās minētajās jomās Eiropai ir nepieciešamas kopējas politikas.

5.3.6

ES ir jāīsteno vispusīgāka un konsekventāka migrācijas politika, izstrādājot saskaņotas integrācijas un patvēruma politikas atbilstoši Eiropas Pamattiesību hartai un Ženēvas konvencijai par patvēruma tiesībām, kā arī kopīgi apkarojot nelegālos migrācijas tīklus. ES aktīvāk jāsekmē kvalificētu darbavietu radīšana jaunattīstības valstīs, īstenojot partnerattiecību un reģionālās integrācijas veicināšanas politikas, kas paver jaunas iespējas mobilitātes, kvalifikācijas celšanas un apmaiņas jomā.

5.4.1

Eiropas Savienība varētu no jauna piesaistīt iedzīvotājus integrācijas projektam, aicinot tos līdzdarboties, lai reaģētu uz globalizācijas radītajām problēmām.

5.4.2

Komiteja uzstājīgi aicina iesaistīt sociālos partnerus un organizētas pilsoniskas sabiedrības dažādus pārstāvjus jaunajā vispārējā pieejā, ko tā iesaka globalizācijas problēmu risināšanai. Padomei un Komisijai jānodrošina lielāka pārredzamība, tostarp arī tirdzniecības sarunās. EESK vēlētos kopā ar trešo valstu pilsoniskās sabiedrības partneriem iesaistīties gan daudzpusējās, gan arī divpusējās iniciatīvās.

5.4.3

EESK uzskata, ka sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanai nepieciešami šādi konkrēti pasākumi:

5.4.4

EESK atbalsta ieceri par uzdevumu organizēšanu Eiropas līmenī vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā, kas pārsniegtu vienkāršas sadarbības ietvarus un būtu saistīta ar resursu integrēšanu tādās jomās kā ekonomiskā drošība, civilā un vides aizsardzība, muitas kontroles uz ES ārējām robežām, policija un pat aizsardzība, neatstājot minētās jomas tikai valstu kompetencē, kas varētu bremzēt turpmāko progresu Eiropas līmenī.

5.4.5

EESK atbalsta arī tādas pieejas noteikšanu, ar ko tiek nodrošināta vēl lielāka līdzdalība vienotajā tirgū, sekmējot sabiedrisko organizāciju iniciatīvas, sociālo dialogu, uzņēmumu sociālo atbildību, sociāli profesionālo pašregulāciju un kopregulāciju (īpaši attiecībā uz pakalpojumiem, tirdzniecību, finanšu tirgiem, vidi, enerģiju, sociālajiem aspektiem, patērētāju tiesībām).

5.4.6

Organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem pašiem ir tieša un neatkarīga loma sakaru attīstīšanā ar kolēģiem no Eiropas Savienības tirdzniecības partnervalstīm un reģionālajām apvienībām.

5.4.7

Par globalizācijas un Eiropas integrācijas humāno dimensiju ir atbildīgi Eiropas iedzīvotāji un organizēta pilsoniskā sabiedrība. Jo tautām būs labākas informācijas iegūšanas, konsultāciju un regulāras līdzdalības iespējas, jo atpazīstamāka tām būs stratēģija, kuras noteikšanā tās piedalījušās un kuru tās pilnībā pārvaldīs.