16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/29

1.1

Valstu ilgtspējīgas attīstības padomes (VIAP) var nodrošināt ievērojamu un būtisku ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības jomā, jo tās var sniegt neatkarīgu viedokli un par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem veicināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām pusēm.

1.2

Pārskats par ES VIAP liecina, ka dažādās valstīs situācija ir ļoti atšķirīga. Dažās dalībvalstīs šādu padomju vai nu vispār nav vai arī ir vienīgi tādas padomes, kas nedarbojas; attiecībā uz aktīvajām padomēm jāsecina, ka to uzdevumi, sastāvs, neatkarības līmenis un resursi ievērojami atšķiras un to darbībai ir ļoti dažāda ietekme.

1.3

Ņemot vērā to dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kur VIAP ir ievērojama nozīme, EESK aicina visas dalībvalstis stiprināt ilgtspējīgas attīstības padomes vai — ja šādu padomju vēl nav — izveidot darbotiesspējīgas un efektīvas padomes.

1.4

EESK iesaka:

2.1

Ilgstpējīga attīstība nozīmē, ka pašreizējai paaudzei jāspēj apmierināt savas vajadzības, vienlaikus neapdraudot turpmāko paaudžu spēju nākotnē apmierināt savas vajadzības. Tas ir viens no ES vispārējiem mērķiem, kas ir visu tās politiku un pasākumu pamatā. Tā pamatojas uz šādiem principiem — demokrātija, dzimumu līdztiesība, solidaritāte, tiesiskums, kā arī pamattiesību, tostarp tiesību uz brīvību un iespēju vienlīdzību, ievērošana.

2.2

Pēc ANO Riodežaneiro notikušās konferences ilgstspējīga attīstība 1992. gadā kļuva par pasaules mērogā atzītu politikas jomu. Minētās konferences rezultātā ir radusies arī ideja par padomdevējām iestādēm, piemēram, VIAP. Pēc Riodežaneiro konferences tika izstrādāta arī “Agenda 21”, kurā minēts, ka “valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas jāizstrādā, iesaistot pēc iespējas plašāku sabiedrību”. Papildus tam, Johannesburgas 2002. gada sammita ieteikumos ir izteikts aicinājums izveidot ilgtspējīgas attīstības padomes.

2.3

Eiropas Savienība pirmo ilgstpējīgas attīstības stratēģiju pieņēma Gēteborgā 2001. gadā. Lai izstrādātu aptverošāku un efektīvāku stratēģiju, Komisija 2004. gadā uzsāka pārskatīšanas procesu, un 2006. gada jūnijā Padome pieņēma pārskatīto ilgtspējīgas attīstības stratēģiju paplašinātā Eiropā (1). Pārskatītās stratēģijas mērķis ir īstenot Eiropas ilgtermiņa apņemšanos sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķi.

2.4

Ņemot vērā ANO secinājumos iekļautos un vēlāk arī Eiropas Savienības paustos ieteikumus, daudzas valstis pagājušā gadsimta 90. gados sāka veidot iestādes, kas pazīstamas kā VIAP, kuru galvenais mērķis bija nodrošināt “Agenda 21” efektīvu īstenošanu un ilgstpējīgas attīstības principu realizāciju praksē. Dažas valdības izveidoja starpministriju koordinācijas iestādes (piemēram, Ungārijas Ilgstpējīgas attīstības komisija, 1993), dažas nolēma izveidot jauktas iestādes, piemēram, Somijas Valsts ilgtspējīgas attīstības komisija (1993), savukārt citas valdības izveidoja padomes, iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, piemēram Beļģijas valsts padome (1993) un Apvienotās Karalistes apaļais galds par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (1994). Citas valstis sekoja šim piemēram — dažas no agrāk izveidotajām iestādēm tika pārstrukturētas, savukārt citu iestāžu darbība galu galā tika pārtraukta.

2.5

Pārskatītā ES stratēģija paredz, ka “dalībvalstis varētu apsvērt valstu konsultatīvo padomju ilgtspējīgas attīstības jomā stiprināšanu vai, ja tādu vēl nav, to izveidi, [iesaistot daudzas ieinteresētās puses], lai veicinātu pamatotas debates, palīdzētu valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju sagatavošanā un/vai sekmēt valsts un ES progresa ziņojumu izstrādi. Valsts ilgtspējīgas attīstības padomes ir paredzētas, lai palielinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ilgtspējīgas attīstības jautājumos un sekmētu labāku dažādas politikas un politikas līmeņu sasaisti, lietojot arī Eiropas Vides un ilgtspējīgas attīstības konsultatīvo padomju (EEAC) tīklus.”

2.6

Pašlaik VIAP oficiāli ir izveidotas vairākās dalībvalstīs. Ievērojot atšķirīgos vēsturiskos apstākļus dažādās dalībvalstīs, šīs padomes Eiropas Savienībā ir diezgan atšķirīgas. 24 dalībvalstīs ir izveidota ilgtspējīgas attīstības padome vai padome vides jautājumos, tostarp astoņās dalībvalstīs ir padome, kas nodarbojas vienīgi ar ilgstpējīgas attīstības jautājumiem, un sešās valstīs ir izveidota padome vides jautājumos, ko veido ieinteresētās puses vai eksperti un kura risina arī ilgtspējīgas attīstības jautājumus. Citās valstīs ir valdības koordinācijas struktūras, tā dēvētās padomes, kur zināmā mērā ir iesaistīti pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Dažās no šīm struktūrām nedarbojas. Vairākās valstīs, kur reģioniem ir ievērojama ietekme, papildus valstu padomēm ir izveidotas arī reģionālās padomes. VIAP skaita straujais pieaugums liecina par padomju potenciālu un to, ka minētās padomes varētu sniegt ieguldījumu politikas veidošanas procesā un debatēs ar plašu pilsonisko sabiedrību.

2.7

Atzinuma mērķis ir analizēt VIAP nozīmi ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, to uzdevumus, resursus, darba metodes un, galvenokārt, pilsoniskās sabiedrības līdzdalību to darbībā. Atzinumā zināmā mērā ir analizēta arī VIAP darbības efektivitāte, vienlaikus tomēr apzinoties, ka šāds novērtējums vienmēr ir zināmā mērā subjektīvs. Šis novērtējums ir veikts, ņemot vērā it īpaši EEAC tīkla veikto pētījumu (2), kā arī secinājumus, kas izriet no EESK aptaujas, ko tā izsūtīja dažādām kontaktiestādēm dalībvalstīs, VIAP, kā arī daudzām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Turklāt tika veiktas daudzas intervijas ar VIAP un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

3.1

VIAP analīze liecina, ka tās ir ļoti atšķirīgas.

3.2

VIAP veic šādus četrus galvenos uzdevumus:

3.2.1

Tomēr minētos četrus uzdevumus paveic ne visu dalībvalstu padomes. Dažām padomēm uzticēto uzdevumu klāsts ir krietni šaurāks, savukārt citas — lai arī minētie uzdevumi ietilpt to atbildības lokā — pēdējo uzdevumu neveic vispār vai arī izpilda tikai daļēji. Par to liecina arī tas, ka dažas padomes ļoti reti rīko sanāksmes (2 vai 3 reizes gadā). Savukārt citas padomes tiekas biežāk un ir izveidojušas papildu darba grupas (īpaši efektīvas ir projekta grupas, kas strādā pie attiecīga projekta, nevis pastāvīgas darba grupas vienā jautājumā). Dažās dalībvalstīs padomēm ir iespēja sniegt ieguldījumu NIAS izstrādes sākuma posmā, savukārt citās valstīs ar tām konsultējas ļoti vēlu vai arī tās vispār netiek iesaistītas. Dažas padomes gada laikā nesagatavo nevienu ziņojumu, toties citas sagatavo 10 ziņojumus. Labi attīstītās padomes regulāri sadarbojas ar ieinteresētajām pusēm un regulāri organizē publiskus pasākumus vai ekspertu sanāksmes.

3.3

VIAP locekļu skaits un sastāvs dažādās valstīs ir atšķirīgs. Piemēram, Vācijā padomi veido 15 locekļi, savukārt Beļģijā 78, Somijā 81 un Francijā 90 locekļi. Vairumā padomju darbojas pilsoniskās sabiedrības, proti, uzņēmumu, arodbiedrību, NVO un pētniecības institūtu, pārstāvji. Citas padomes pulcē arī dažādu valdības resoru pārstāvjus. Noteiktos gadījumos par padomi dēvē valdības koordinācijas struktūru, un tajā ir iesaistītas nedaudzas ieinteresētās puses. Padomēs bieži darbojas arī reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvji. Vairāki pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir pauduši neapmierinātību, ka attiecīgās valsts padomē, kā arī ar ilgtspējīgu attīstību saistītajos vispārējos procesos pietiekamā mērā nav iesaistīta pilsoniskā sabiedrība.

3.4

Tā kā padomes izveido un finansē valdība, tās šai ziņā ir “atkarīgas”. Lai padomju darbību ņemtu vērā gan valsts iestādes, gan arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tām ir jāsasniedz attiecīgais neatkarības līmenis, un tas sarežģīti. Locekļu atlases procesi ir atšķirīgi, bet, kopumā ņemot, valdība parasti ieceļ padomes locekļus, pamatojoties uz padomē pārstāvēto pilsoniskās sabiedrības organizāciju priekšlikumiem. Vēl viens jautājums attiecas uz padomes darbiniekiem; dažās valstīs tos padomes rīcībā nodod valdības iestādes. Šis apstāklis var ierobežot padomes neatkarības līmeni. Turklāt dažas padomes vada valdības loceklis.

3.5

Padomēm pieejamie resursi (gan cilvēkresursi, gan finanšu resursi) ir ļoti atšķirīgi. Dažās valstīs, kur sekretariāts atrodas ministrijā, ir tikai viens administrators, kas turklāt padomē bieži nestrādā pilnu laiku. Kopumā ņemot, darbinieku skaits ir ļoti atšķirīgs — dažkārt padomē nav neviena darbinieka, dažkārt darbinieku skaits sasniedz apmēram 20 darbiniekus. Vislielākā padome (58 darbinieki) ir Apvienotajā Karalistē. Ne visu padomju rīcībā ir pašu finanšu resursi. Atšķirīgi ir arī finanšu līdzekļi — dažkārt padomes saņem mazāk nekā 0,1 miljonu euro, dažkārt līdzekļu apjoms sasniedz apmēram 1 miljonu euro, izņemot Apvienotās Karalistes padomi, kuras resursi ir 5,5 miljoni euro.

3.6

Lai arī padomju darbības ietekmi novērtēt nav vienkārši, iegūtā informācija ļauj izdarīt dažus secinājumus. Piemēram, dažās valstīs, kur padomēm ir lielas pilnvaras, daudzi padomju ieteikumi ir ņemti vērā, veidojot valdības politikas, it īpaši izstrādājot valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Neapšaubāmi, ka dažas padomes var vienkārši piekļūt valdības ministriem un resoriem, un, veidojot politikas, to viedoklis tiek regulāri uzklausīts. Savukārt citām padomēm saikne ar valdības resoriem nepastāv. Turklāt var secināt, ka dažas padomes, savos pasākumos iesaistot ļoti daudzus dalībniekus, ir spējušas iedibināt saikni ar daudzām ieinteresētajām pusēm un plašu sabiedrību, tādējādi nodrošinot pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību ilgtspējīgas attīstības procesos.

3.7

VIAP ilgtspējīgas attīstības jomā var sniegt ievērojamu un būtisku ieguldījumu. Tās var sniegt neatkarīgu viedokli un plašas zināšanas, kā arī veicināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētājām pusēm. Padomes var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, piedaloties progresa, kas sasniegts attiecībā uz ilgāka termiņa mērķiem ilgtspējas jomā, pārraudzībā, un, ja sasniegumi nav pietiekami, tās var aktīvi rosināt veikt attiecīgus pasākumus.

3.8

Dažās dalībvalstīs šādu padomju nav vispār vai ir vienīgi tādas padomes, kas nedarbojas; attiecībā uz aktīvajām padomēm jāsecina, ka to uzdevumi, sastāvs, neatkarības līmenis un resursi ievērojami atšķiras un to darbībai ir ļoti dažāda ietekme. Šādas nevienmērīgas attīstības pamatā ir dažādi faktori: valsts lielums un politiskā sistēma, tas, cik nozīmīga valdības skatījumā ir ilgtspējīgas attīstības politika un cik spēcīga ir pilsoniskās sabiedrības līdzdalības tradīcija, vai attiecīgajā valstī ir citas iestādes, kas daļēji veic padomes uzdevumus, valdības vēlme ņemt vērā citu iestāžu ieteikumus utt.

3.9

Visas dalībvalstis neizmanto VIAP patiesās iespējas. Dažu valstu padomes principā var uzskatīt par “dekorācijām”, kas nemaz necenšas panākt pilsoniskās sabiedrības reālu līdzdalību. Tomēr jāatzīmē, ka vairākās valstīs ir labi attīstītas padomes, kas veic savus uzdevumus un kurām ir reāla ietekme.

3.10

Vairumam padomju nav pietiekamu resursu, lai veiktu visus tām uzticētos uzdevumus. Lai vāktu materiālus, analizētu politikas un to ietekmi, organizētu padomju sanāksmes, nodrošinātu sabiedrības līdzdalību, kā arī sagatavotu labi pamatotus un vērā ņemamus ziņojumus, par tiem aktīvi informējot valdību un citas iestādes, ir nepieciešami ievērojami cilvēkresursi un finanšu līdzekļi.

3.11

Dažās dalībvalstīs valdībai ir ļoti liela ietekme, piemēram, attiecībā uz padomes locekļu iecelšanu, valdības pārstāvju skaitu padomē, kā arī padomes darbiniekiem. Šādos gadījumos pastāv zināmas bažas, ka padomes darbībā valdības viedoklim var būt dominējoša nozīme, tādējādi samazinot iespēju, ka padome var ievērojami rosināt valdību atteikties no īsāka termiņa politiskajiem apsvērumiem un virzīties uz ilgāka termiņa mērķiem ilgtspējīgas attīstības jomā.

3.12

Attiecībā uz to, kā veicināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanā, padomes ir guvušas dažādu pieredzi. Dažādu Eiropas valstu padomes varētu daudz mācīties viena no otras un attīstīt labu praksi šajā jomā.

3.13

Attiecībā uz daudziem ilgtspējīgas attīstības jautājumiem kompetence ir dalīta starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm. Vairumam padomju ir ierobežotas iespējas pievērst uzmanību Eiropas aspektiem vai jebkādā veidā ietekmēt lēmumu pieņemšanu Briselē. Padomes minēto problēmu daļēji ir atrisinājušas, izveidojot EEAC tīklu, kura viedoklis, risinot Eiropas ilgtspējīgas attīstības jautājumus, aizvien vairāk tiek ņemts vērā.

4.1

Ņemot vērā to dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kur valstu padomēm ir ievērojama nozīme, EESK aicina visas dalībvalstis stiprināt VIAP vai — ja šādu padomju vēl nav — izveidot labi attīstītas padomes.

4.2

Dažādu valstu VIAP sastāvs, pilnvaras un uzdevumi būs atšķirīgi, ņemot vērā šajās valstīs pastāvošo situāciju un politisko sistēmu. EESK tomēr iesaka dalībvalstīm pievērst īpašu uzmanību turpmāk minētajiem vispārējiem ieteikumiem par nozīmīgākajiem padomju izveides un darbības principiem.

4.2.1

Dalība: VIAP ir lielākas pilnvaras un ticamība, ja tajās darbojas pārstāvji no visām nozīmīgākajām sabiedrības jomām, kuras skar ilgtspējīgas attīstības jautājumi. Jo plašāka dalība padomē, jo lielākas iespējas rast risinājumus, ko atbalstīs plaša sabiedrība.

4.2.2

Pilnvaras un nākotnes redzējums: lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, lēmumu pieņēmējiem jāattīsta ilgtermiņa redzējums un jāņem vērā nākamo paaudžu un visas planētas vajadzības, kā arī tuvākā nākotnē realizējami un īstermiņa politiskie apsvērumi. VIAP var būt nozīmīga loma ilgtermiņa redzējuma noteikšanā. Lai padomes šajā jomā varētu sniegt efektīvu ieguldījumu, tajās jāiesaista locekļi, kam ir nākotnes redzējums, ietekme un kuri ieņem attiecīgu stāvokli sabiedrībā, kā arī spēj pieņemt neatkarīgus lēmumus un veicināt pārmaiņas pastāvošajās politikās un praksē.

4.2.3

Neatkarības līmenis: VIAP spētu efektīvāk veicināt ilgtspējīgāku attīstību, ja tās zināmā mērā būtu neatkarīgas no valdības. Ievērojot šo likumsakarību, tās spētu risināt sarežģītus politiskus jautājumus, kur īstermiņa politiskie mērķi ir zināmā mērā pretrunā ar priekšnoteikumiem, kas nepieciešami ilgāka termiņa ilgstpējas nodrošināšanai.

4.2.4

Darbības joma: VIAP jau no paša sākuma būtu aktīvi jāiesaistās ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un tām līdzīgu stratēģiju izstrādē un to īstenošanas pārraudzībā. Tādējādi tām būtu jāiesaistās daudzu ar ilgstpējīgu attīstību saistītu jautājumu risināšanā, piemēram, klimata pārmaiņas, enerģētika un transporta politika, bioloģiskā daudzveidība, ar lauku apvidiem un lauksamniecību saistītie jautājumi, kā arī ilgtspējīga tautsaimniecības vispārējā pārvaldība. VIAP darbojas visefektīvāk, ja tām ir iespēja pievērsties gan valdību interesējošiem īpašiem jautājumiem, gan arī citām jomām, kuras tās pašas uzskata par nozīmīgām.

4.2.5

Piekļuve informācijai: lai VIAP darbotos efektīvi, tām jāspēj vākt materiālus no visiem būtiskajiem avotiem. Īpaši nozīmīgs priekšnoteikums ir laba piekļuve valdības informācijai, kā arī padomēm jādod iespēja uzzināt valdības viedokli.

4.2.6

Pilsoniskā sabiedrība un ilgtspējīgas attīstības jautājumi — sabiedrības līdzdalības veicināšana: VIAP nozīmīgs uzdevums ir uzlabot sabiedrības informētību. Padomes var ievērojami veicināt to, lai visas attiecīgās iestādes ilgtspējīgas attīstības jautājumus iekļautu formālās un neformālās izglītības programmās. Tās var veicināt plašāku izpratni par šiem jautājumiem plašsaziņas līdzekļos. Publicējot VIAP ikgadējos ziņojumus par situāciju ilgtspējīgas attīstības jomā, varētu pievērst papildu uzmanību šiem jautājumiem un veicināt sabiedriskās debates.

4.2.7

Resursi: EESK aicina dalībvalstis padomēm nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai tās varētu izpildīt savus uzdevumus un sniegt patiesu ieguldījumu debatēs par ilgtspējas jautājumiem, kā arī nodrošināt ieguldījumu attiecīgo lēmumu pieņemšanas procesā.

4.2.8

Eiropas iesaiste: Komiteja aicina VIAP uzkārt pieredzi, īstenot paraugprakses apmaiņu un uzturēt atklātu savstarpēju dialogu, galvenokārt stiprinot EEAC tīklu. Šādā veidā Eiropas Savienība varētu ievērojami veicināt ilgstpējīgu attīstību.

4.3

Turklāt EESK iesaka padomēm attīstīt spēju individuāli un kopīgi sadarboties ar Eiropas iestādēm, lai ilgtspējīgas attīstības politikas Eiropas aspektus risinātu no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas. Šajā sakarā Komiteja (it īpaši Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centrs) varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu, veicinot VIAP aktīvāku līdzdalību, risinot ar ilgtspēju saistītos Eiropas līmeņa jautājumus. EESK būtu regulāri jāsadarbojas ar EEAC un tās locekļiem ar mērķi pievērsties paredzamajiem jautājumiem. Komitejai būtu jāatbalsta šiem jautājumiem veltīti salīdzinoši Eiropas mēroga pētījumi, kuros īpaša uzmanība pievērsta pilsoniskās sabiedrības ieguldījumam un lomai. Turklāt EESK varētu vērst uzmanību uz paraugprakses piemēriem un tos publicēt.

4.4

EESK uzsver, ka ir svarīgi panākt arī to, lai plaša sabiedrība ar ilgtspējīgu attīstību saistītu jautājumu risināšanā iesaistītos ne tikai padomju darbības ietvaros, bet arī ārpus tām. Tādēļ tā aicina valstu valdības un reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus visu to politisko lēmumu pieņemšanā, kas īpaši saistīti ar ilgtspējas jomu. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka nav tādu vadlīniju, kas nosaka minimālos standartus attiecībā uz to, kādai jābūt labai praksei sabiedrības līdzdalības veicināšanā. Lai veicinātu līdzdalības procesu, EESK iesaka regulāri veikt salīdzinošo novērtēšanu vai izteikt atzinību par labu praksi. VIAP uzdevums ir nodrošināt arī ciešu sadarbību ar citām organizācijām un institūcijām, kas attiecīgajā dalībvalstī darbojas ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp ar valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm (ja tās ir izveidotas).

4.5

Nobeigumā EESK vērš uzmanību uz to, ka VIAP darbība var būt efektīva tikai tad, ja valdības vēlas tās uzklausīt un ņemt vērā to ieteikumus, kā arī veic konkrētus pasākumus, lai attiecīgās valsts politiku vairāk orientētu uz ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, tostarp piešķirot attiecīgu finansējumu.