25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 162/72

1.

2.

3.

4.

1.1

Šajā atzinumā Komiteja galveno uzmanību veltījusi ar enerģētikas politiku un klimata pārmaiņām saistītajiem jautājumiem. Tā mēģinājusi atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā ES konkurētspēju mazina vai palielina centieni ievērojami samazināt enerģijas patēriņu un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Atzinumā galvenā uzmanība pievērsta ekonomiskiem aspektiem.

1.2

Aplūkotais jautājums ir ļoti svarīgs arī Eiropas sociālajai nākotnei, ņemot vērā konkurētspējas, ekonomikas attīstības, darbavietu un iedzīvotāju sociālās labklājības savstarpējo saistību.

1.3

Komiteja secinājusi, ka minētās problēmas paver arī iespējas sekmēt jauninājumu un investīciju pieplūdumu Eiropā, tādējādi veicinot ekonomisko izaugsmi un palielinot Eiropas rūpniecības (globālo) konkurētspēju. Ja šīs iespējas izdosies izmantot, tad ieguvumu būs vairāk nekā zaudējumu, arī no nodarbinātības rādītāju un Eiropas sociālā modeļa stiprināšanas viedokļa.

1.4

Lai to panāktu, būtisks priekšnosacījums ir vajadzīgo enerģētikas, ekonomikas un pētniecības politikas pasākumu īstenošana, pareizo principu piemērošana un izvairīšanās no pārmērīga regulējuma. Pretējā gadījumā ir pamats bažām, ka zaudējumi — pārāk liels pārāk dārgas enerģijas patēriņš, ekonomikas konkurētspējas mazināšanās, ražotņu pārvietošana, Eiropas sociālā modeļa apdraudējums — var būt lielāki nekā ieguvumi un var izraisīt krīzes situāciju. Mūsdienu rūpniecības un pakalpojumu sabiedrības pastāvēšana, kā arī visi tās sociālie un kultūras sasniegumi nav iedomājami bez enerģijas, ko varam iegādāties par pieņemamām cenām. Tādēļ valsts papildu pasākumu dēļ enerģijas izmaksas nedrīkst vēl vairāk palielināties, pārsniedzot to cenu līmeni, kas izveidojies klimata aizsardzības pasākumu un resursu samazināšanās ietekmē.

1.5

Tādēļ enerģētikas un klimata politikas mērķu un instrumentu vadmotīvam ir jābūt pēc iespējas augstākai ekonomiskajai efektivitātei. Tikai šādā gadījumā varēsim samazināt uzņēmumu izmaksas un sociālo slogu iedzīvotājiem. Klimata aizsardzības jomā efektivitātes mēraukla ir izmaksas, kas rodas, lai novērstu noteiktu daudzumu siltumnīcefekta gāzu emisijas (piemēram, CO2 novēršanas izmaksas). No enerģijas patēriņa un piegāžu stabilitātes viedokļa tās mēraukla ir energoefektivitāte. (Katrs no minētajiem raksturlielumiem ir precīzi jādefinē). Tādēļ ar Eiropas enerģētikas un klimata politikas instrumentiem jāsekmē rentabli energoefektivitātes pasākumi, kā arī efektīvu un ilgtspējīgu energotehnoloģiju izmantošana.

1.6

Eiropas politisko pasākumu vadmotīvam jābūt tādai klimata un enerģētikas politikai, kas veicina sadarbību, kas ietver publiskā un privātā sektora partnerību, kā arī ļauj optimāli izmantot un apvienot katras dalībvalsts ekonomiskās, ģeogrāfiskās un ar resursiem saistītās priekšrocības. Piemēram, atjaunojamas enerģijas izmantošanas tehnoloģijas Eiropas teritorijā būtu jāpielieto tur, kur tām ir vislabākie (īpaši klimatiskie) priekšnosacījumi, ieskaitot piemērotas pārvades iespējas, un nevis tur, kur tām ir vislielākais valsts atbalsts. Līdztekus tam jācenšas veidot arī globāla sadarbība, lai izstrādātu un pielietotu tehnoloģijas, kas ļauj ietaupīt enerģiju un izvairīties no siltumnīcefekta gāzu rašanās.

1.7

Neraugoties uz to, ka klimata pārmaiņu problēma ir steidzami jārisina, energoapgādes un enerģijas patēriņa jomā nepieciešamās izmaiņas un pārveidojumus nedrīkst veikt tādā ātrumā, ka uzņēmumi un sabiedrības nespēj tiem pielāgoties. Jāņem vērā tādi aspekti kā, piemēram, amortizācijas cikli, apmācības ilgums, jaunu tehnoloģiju izstrādes posmi un īpaši — sociāli pieņemami pielāgojumi, apmācību pasākumi un citas sociālas pārmaiņas. Minētajā procesā svarīga nozīme ir pētniecībai un izstrādei.

1.8

Īstenojot “augšupēju” pieeju, jāpieļauj un jāveicina visu iesaistīto pušu pašiniciatīva, kā arī tehnisko un ekonomisko darbības metožu daudzveidība, dažādošana un elastība, jo tikai atšķirīgu pieeju, jauninājumu un darba metožu daudzveidībā, kā arī savstarpējā konkurencē iespējams gūt vajadzīgo rūdījumu krīžu pārvarēšanai un izstrādāt visefektīvākās tehnoloģijas. Tādēļ vajadzīgs plašs dažādu enerģijas veidu kopums, priekšlaicīgi neatsakoties ne no vienas lietderīgas tehnoloģijas (1).

1.9

Izvirzot enerģētikas politikas mērķus, izstrādājot tiesību aktus un instrumentus, jāņem vērā tehnisko iespēju robežas, kā arī noteikti ir jāizvairās no pārmērīga regulējuma un pretrunas veicinošas dublēšanās. Pārmērīga regulējuma un dublēšanās dēļ līdzekļi netiek sadalīti pareizi, un līdz ar to nevajadzīgi palielinās izmaksas, kas kaitē labklājībai un konkurencei. Vienlīdz svarīgi, lai minētie mērķi un instrumenti nemainītos ilgstošā laika periodā, jo uz to pamata tiek ieguldīti ļoti apjomīgi līdzekļi un izstrādāti jauninājumi, no kuriem ekonomisku labumu (tātad arī darbavietas un labklājību) var gūt tikai tad, ja to pielietojums ir pietiekami ilglaicīgs.

1.10

Kad vien iespējams detalizēta regulējuma vietā jāizvēlas tirgus ekonomikas stimuli, piemēram, saprātīgi noteiktu emisijas tiesību piešķiršana. Arī turpmāk enerģija par pieņemamu cenu būs priekšnoteikums globālajai konkurētspējai, sociālajiem pamatpakalpojumiem, kā arī Eiropas rūpniecības kapitāla uzkrājumiem, kas vajadzīgi jaunām investīcijām un ieguldījumiem pētniecības un izstrādes jomā.

1.11

Ievērojami jāpastiprina un jāpaplašina arī klimatam nekaitīgu un resursus taupošu enerģijas ražošanas tehnoloģiju izpēte un izstrāde, kā arī tai nepieciešamo inženieru, zinātnieku un tehniķu apmācība. Katrā ziņā būtu jāturpina izstrādāt jaunas atjaunojamas enerģijas izmantošanas metodes, kas vēl nav ekonomiski izdevīgas, tomēr nedrīkst uzspiest to pāragru ieviešanu tirgū, izmantojot apjomīgu finansiālo atbalstu (vai administratīvi noteiktas iepirkuma cenas). Tā vietā minētie līdzekļi būtu jāiegulda ilgtspējīgu un CO2 nesaturošu enerģijas ražošanas tehnoloģiju pastiprinātā izpētē un izstrādē līdz brīdim, kad varam domāt par to realizāciju tirgū. Tādēļ visi pasākumi būtu jākoncentrē galvenokārt uz enerģiju taupošu, klimatam nekaitīgu un konkurētspējīgu enerģijas ražošanas tehnoloģiju novatorisku izstrādi un efektīvu pielietojumu.

1.12

Īpaši jāuzsver, ka ir jāizvirza visaptveroši un visiem nozīmīgākajiem emitentiem saistoši klimata aizsardzības mērķi, lai radītu “līdzvērtīgus konkurences apstākļus” visā pasaulē. Tikai tādējādi var izvairīties no tā, ka visumā augstākās enerģijas izmaksas Eiropas Savienībā veicina nelabvēlīgus konkurences kropļojumus pasaules mērogā, kuri jau izraisījuši energoietilpīgu rūpniecības nozaru pakāpenisku pārvietošanu, kas turklāt nekādā veidā nesekmē klimata aizsardzību (“oglekļa dioksīda emisija”). Komiteja atbalsta visu ieinteresēto personu, kas pārstāv Eiropu, centienus minētā mērķa sasniegšanā (piemēram, Bali konference). Kamēr tas nav sasniegts, jāizvairās no jebkādiem konkurences kropļojumiem, kas apgrūtina minētās rūpniecības nozares. Bez tām Eiropa nespēs saglabāt konkurētspēju ilgstošā laika periodā.

2.1

Enerģijas nozīme. Enerģiju patērējošu ražošanas metožu, iekārtu un transportlīdzekļu izstrāde un intensīva izmantošana ir būtiski ietekmējusi spēju sasniegt mūsdienu dzīves līmeni: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga, vairākkārtīgi palielināja viņu darba ražīgumu, nodrošināja siltumu un apgaismojumu, ļāva ievērojami paaugstināt lauksaimniecības ražīgumu, kā arī pavēra līdz šim nepieredzētas mobilitātes un saziņas iespējas. Mūsdienu sociālo tautsaimniecību pastāvēšana nav iespējama bez enerģijas, kas ir visu pamatpakalpojumu priekšnoteikums.

2.2

Problēmu raksturojums. Lielākā daļa prognožu liecina, ka pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums un daudzu valstu attīstība būs iemesli, kādēļ pieprasījums pēc enerģijas pasaulē līdz 2060. gadam dubultosies (vai pat trīskāršosies). Zināms, ka šādu attīstību kavēs divi ļoti būtiski šķēršļi — resursu izsīkums un vides aizsardzība, tādēļ nepieciešama politiska rīcība pasaules mērogā, lai novērstu nopietnus konfliktus un ekonomisko krīzi. Šajā sakarā gan jāpiebilst, ka vides jomā galvenā problēma ir cilvēka darbības ietekme uz klimata pārmaiņām (“klimata gāzes” vai “siltumnīcefekta gāzes” (SEG), īpaši CO2, metāns un smieklu gāze), taču jāņem vērā arī visu pasākumu izraisītās sekas uz sugu daudzveidību, veselību, kā arī uz resursu un atkritumu apsaimniekošanu.

2.3

Eiropadome. Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmes secinājumos ir noteiktas šādas enerģētikas politikas prioritātes:

2.3.1

Par šo tēmu kopumu Komiteja ir izstrādājusi novatoriskus un nozīmīgus atzinumus, kas uzskaitīti pielikumā (2).

2.4

Prezidentvalsts Slovēnijas pieprasījums. Savā vēstulē Slovēnijas ekonomikas ministrs A. Vizjak kgs informēja Komiteju, ka viena no Slovēnijas prezidentūras prioritātēm rūpniecības politikas jomā būs mērķis panākt, lai Eiropas tautsaimniecībā enerģija tiktu izmantota iespējami efektīvi un pēc iespējas vairāk tiktu samazināta siltumnīcefekta gāzu emisija. Tādēļ ministrs norādīja, ka īpaši svarīgi ir stimulēt jauninājumus, kā arī videi nekaitīgu tehnoloģiju un produktu izmantošanu. Viņš arī informēja, ka Eiropadome 2008. gada pavasara sanāksmē izskatīs pašlaik gatavoto atbilstošas rīcības plānu ilgtspējīgai rūpniecības politikai. Šajā sakarā Komitejai tika izteikts lūgums izstrādāt atzinumu par augstāku vides un enerģētikas politikas prasību iespējamo pozitīvo un negatīvo ietekmi uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju.

2.5

Konkurētspēja, ekonomikas attīstība un sociālā labklājība. Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvās komisijas (3), kā arī Komitejas (4) jaunākajās publikācijās (piemēram, “58 concrete measures to ensure the success of the Lisbon strategy”) norādīts uz ciešo saikni starp konkurētspēju, ekonomikas attīstību un rīcības brīvību, nodrošinot vajadzīgos sociālos pakalpojumus. Tādēļ šajā atzinumā galvenā uzmanība veltīta aplūkojamā jautājuma ekonomiskajiem aspektiem (5).

2.6

Rūpnieciski attīstītās valstis. Īpaša atbildība minētajā jomā ir jāuzņemas rūpnieciski attīstītām valstīm. Tam ir divi iemesli. No vienas puses, šīs valstis rada lielāko daļu minēto gāzu emisijas, un, no otras puses, tās vēl joprojām ir vadošās jaunu tehnoloģiju izstrādātājas. Minētajās valstīs tiek izstrādātas tehnoloģijas, kas ļauj taupīt enerģiju, paaugstināt energoefektivitāti un izmantot emisiju neizraisošus (vai nelielu emisiju izraisošu) enerģijas avotus (6), kā arī notiek tam nepieciešamo tehnoloģisko procesu izstrāde. Tādēļ, izvērtējot vajadzības, vēlmes un ekonomisko realitāti, ir svarīgi pieņemt pareizos lēmumus, kas precīzi un izlēmīgi īstenojami.

2.7

Izmaksas  (7). Klimatam nekaitīgu enerģijas veidu izmantošana tomēr pārsvarā ir saistīta ar ievērojami augstākām izmaksām kā privātajiem lietotājiem, tā arī rūpnieciskajās norisēs (8). Kā piemēri jāmin vēja un saules enerģija (9) (tikai Vācijā vien 2007. gadā izdevumi par patērētāju subsidēto atjaunojamo enerģiju izmantošanu (10) sasniedza 4 miljardus euro) vai ogļu spēkstacijas, kas izmanto oglekļa uztveršanas un sekvestrācijas tehnoloģiju, kuras izstrāde šobrīd turpinās. Arī siltumsūkņiem vai transportlīdzekļiem, kuri patērē degvielu un kuru radītās CO2 emisijas līmenis ir zems vai kuri vispār to nerada, nepieciešamā tehnoloģija ir sarežģītāka un tādēļ arī saistīta ar augstākām izmaksām.

2.8

Riska faktori. Ja šīs ievērojamās izmaksas netiek kompensētas ar atbilstošiem ietaupījumiem, samazinot resursu patēriņu, un kamēr konkurējošajām trešo valstu tautsaimniecībām nav jāsedz tikpat lielas izmaksas, Eiropas konkurētspēja tiks vājināta. “Eiropa var rādīt piemēru klimata pārmaiņu ierobežošanas jomā, taču Eiropai nav pieņemama negodīga konkurence ar valstīm, kas nenosaka nekādus ekoloģiskus ierobežojumus”  (11). Personāla izmaksas vien (algas, sociālais nodrošinājums) Eiropā ir ievērojami augstākas nekā valstīs ar strauju ekonomisko izaugsmi (piemēram, Ķīnā un Indijā) un ir smags pārbaudījums Eiropas konkurētspējai. Tādēļ jo īpaši smaga un bīstama ir jebkāda cita veida, vienpusēja, ar klimata aizsardzības mērķu īstenošanu saistīta ražošanas izmaksu paaugstināšana.

2.9

Iespējas. Gadījumā, ja lielākā daļa valstu, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Ķīna, Indija un ASV, veiktu līdzīgus vides aizsardzības pasākumus, pavērtos pat iespējas Eiropā izstrādāto vidi saudzējošo energotehnoloģiju eksportam, kas ne tikai labvēlīgi ietekmētu Eiropas tautsaimniecību, bet arī sekmētu globālā enerģijas patēriņa un CO2 emisijas samazināšanu. Līdzšinējā ekonomikas vēsture arī liecina, ka pēc krīzēm pielīdzināmiem posmiem bieži ir vērojama paaugstināta vēlme veikt ieguldījumus, kā arī jaunu tehnoloģiju izstrāde un ieviešana, kas ilgtermiņā nodrošināja izaugsmi un attīstību (līdz šim gan tas bija saistīts arī ar lielāku enerģijas patēriņu!). Tādēļ visi Eiropas iekšējie pasākumi būtu jākoncentrē galvenokārt uz enerģiju taupošu, klimatam nekaitīgu un konkurētspējīgu energotehnoloģiju novatorisku izstrādi un efektīvu pielietojumu, savukārt ārpolitikā izlēmīgi jāturpina pūliņi, lai panāktu atbilstošas globālas vienošanās — Bali konferences rezultāti liecina, ka vērojama vēlme sarunas turpināt (par šo jautājumu skatīt 2.11. punktu).

2.10

Problēmas. Ja šīs sarunas tomēr nevainagosies panākumiem, radīsies nopietnas problēmas. Pirmkārt, tās rūpniecības nozares, kuru ražošanas izmaksas ir lielā mērā atkarīgas no enerģijas un CO2 izmaksām, nebūs konkurētspējīgas pasaules tirgū, pārtrauks ražošanu Eiropā, likvidēs šeit izveidotās darbavietas un pārvietos uzņēmumus uz valstīm, kurās ir zemākas enerģijas izmaksas un nav ar CO2 saistītu izmaksu. Dažās rūpniecības nozarēs, piemēram, alumīnija un cementa ražošanā (12) šāds process jau ir sācies. Lai arī Komisija, pateicoties “ietekmes novērtējumam” (13), par minēto problēmu ir informēta, pēc Komitejas domām, šai problēmai steidzami jārod piemērots risinājums, lai izvairītos no zaudējumiem tautsaimniecībai. Tomēr svarīgākais, ka līdztekus jau pastāvošu rūpniecības nozaru pārvietošanai starptautiskā kapitāla plūsma jauniem projektiem paredzētās investīcijas vairs nevirzīs uz Eiropu, bet gan uz reģioniem ar zemākām enerģijas un CO2 izmaksām.

2.10.1

Pārvietošana un “aizplūšana”. Šāda pārvietošana turklāt nozīmē, ka CO2 emisija ES teritorijā samazināsies, taču pasaulē kopumā CO2 emisijas daudzums nemainīsies vai pat palielināsies. Ja pārvietotās ražošanas vajadzībām izmanto lētākas tehnoloģijas nekā tās, ko Eiropā izmanto pašlaik vai izmantos vēlāk, tad siltumnīcefekta gāzu emisija parasti pat palielinās (izņēmums ir hidroenerģija, piemēram, Norvēģijā). Tam jāpieskaita ar transportēšanu saistītais CO2 emisijas pieaugums.

2.10.2

Tautsaimniecības energointensitāte. Šādā gadījumā Eiropas tautsaimniecība būtu tikai zaudējusi svarīgas rūpnieciskās ražotnes un darbavietas, nekādi neuzlabojot klimata aizsardzību. Tajā pašā laikā tautsaimniecības energoefektivitātes, t.i., tā dēvētās energointensitātes (enerģijas patēriņš/nacionālais kopprodukts) rādītāju ziņā ES pat būtu guvusi (šķietamus) īslaicīgus (14) panākumus, jo energoietilpīgā rūpniecība ir pārvietota.

2.10.3

Pakalpojumu nozare. Pat pakalpojumu nozare, kas veido lielu daļu no Eiropas tautsaimniecības kopumā, ilgtermiņā var turpināt attīstīties tikai tad, ja Eiropas rūpniecība ir konkurētspējīga, un tādēļ arī pakalpojumu nozari ietekmē salīdzinājumā ar pārējo pasauli pārlieku augstās enerģijas izmaksas.

2.11

Globālas vienošanās. Visu starptautiskā līmeņa centienu, kas vērsti uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanu, galvenajam mērķim ir jābūt saistošas un līdzsvarotas globālas vienošanās panākšanai ne tikai klimata aizsardzības interesēs, bet arī tamdēļ, ka ievērojami panākumi nav gaidāmi, ja aizsardzības pasākumus neveiks arī galvenie CO2 emitenti, piemēram, Ķīna, Indija un ASV. Komiteja tādēļ atzinīgi vērtē visus Kopienas, dalībvalstu un dažādo organizāciju — G8, ANO, UNESCO, ESAO, Starptautiskās Enerģētikas aģentūras utt. — centienus šajā jomā, piemēram, tikko notikušo Bali konferenci.

3.1

Enerģētikas un klimata aizsardzības politika. Sekmīgai enerģētikas un klimata aizsardzības politikai jānodrošina ievērojams enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums, vajadzīgajām pārmaiņām jāsagatavo sabiedrība un visas iesaistītās puses (piemēram, arhitekti, investori, uzņēmēji, skolotāji, skolnieki, iedzīvotāji, patērētāji u.c., jo šis jautājums ietekmē pilnīgi visus sabiedrības locekļus), kā arī jānodrošina, ka šis pārmaiņu process neietekmē Eiropas ekonomikas globālo konkurētspēju, tādējādi saglabājot 2.3. punktā minēto mērķu līdzsvarotību. Tas nozīmē, ka radīsies problēmas, kas būs jārisina, taču pavērsies arī iespējas, kuras varēsim izmantot.

3.2

Problēma. Enerģija un produkti, kuru ražošanā tā tiek izmantota, ir būtiski sadārdzinājušies, kas saistīts gan ar pēdējos gados vērojamo enerģijas pieprasījuma attīstību visā pasaulē, gan arī ar Eiropas enerģētikas un klimata politiku. Lai 2.3. punktā minētajiem mērķiem varētu veltīt vienlīdz lielu uzmanību un iegūt vajadzīgo kapitālu turpmākiem ieguldījumiem novatoriskās tehnoloģijās, Eiropas tautsaimniecībai — neraugoties uz aizvien lielāko pieprasījumu pasaulē, kā arī nodrošinot nepieciešamo klimata aizsardzību — tomēr jānodrošina iespēja piekļūt pēc iespējas lētākai enerģijai.

Tādēļ enerģijas izmaksas nedrīkst vēl vairāk palielināties valsts īstenotu papildu pasākumu dēļ un pārsniegt to cenu līmeni, ko nosaka klimata aizsardzība un resursu samazināšanās. Jāpiebilst, ka energoapgādes uzņēmumiem, no vienas puses, un enerģijas patērētājiem, no otras puses, var būt dažādas intereses saistībā ar nepieciešamajiem pasākumiem un to izraisītajām sekām.

3.3

Stimuli un emisiju tirdzniecība. Šajā ziņā jāatzīmē, ka ir vajadzīgi pietiekami tirgus ekonomikas stimuli, lai investīciju ciklos tiktu iegādātas energoefektīvas tehnoloģijas pat gadījumā, ja tas saistīts ar augstākām investīciju izmaksām. Ja šādi ieguldījumi, neskatoties uz to rentabilitāti, tomēr netiek veikti, ir jāizanalizē un jānovērš attiecīgie šķēršļi. Ieguldījumi energoefektivitātē (skatīt arī 4.1. punktu) lielākajā daļā gadījumu nodrošina arī viszemākās CO2 novēršanas izmaksas. Būtībā emisijas kvotu tirdzniecība (Emission Trading) varētu būt viens no šādiem tirgus ekonomikas instrumentiem. Tomēr pašreizējā emisijas kvotu tirdzniecības kārtība ir ievērojami jāuzlabo (skatīt arī 4.3. punktu), lai ar viszemākajām izmaksām varētu ierobežot CO2 daudzumu līdz noteiktajam līmenim. Miljardos mērāmo elektroenerģijas sadārdzināšanos ir veicinājusi, piemēram, tā dēvētā virspeļņa (“Windfall Profits”), kam iemesls ir atjaunojamās enerģijas atbalsta instrumentu pārklāšanās un nepareizi stimuli, piešķirot sertifikātus (piemēram, piešķīrumu un faktisko ražošanas apjomu korelācijas trūkums, kura dēļ emisijas kvotu tirdzniecība vienlaikus ir arī maksājums par darbības pārtraukšanu). Domājams, ka Komisijas ierosinātās visaptverošās izsoles enerģiju sadārdzinās vēl vairāk.

3.4

Patiesās iespējas. Ja nākamo 15–25 gadu laikā izdosies daudzās šajā laika posmā paredzētās atkārtotās un jaunās investīcijas novirzīt uz rentablām, enerģiju taupošām un mazāk emisiju izraisošām tehnoloģijām, klimata aizsardzībai var būt labvēlīga ietekme uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju, un tādējādi tā var pavērt iespējas, lai paaugstinātu vispārējo labklājību, pat neraugoties uz augstākām enerģijas cenām.

3.5

Priekšnosacījumi un ieteikumi. Turpinājumā tādēļ aplūkoti vairāki priekšnoteikumi, lai minētās iespējas varētu izmantot, kā arī minēti daži ieteikumi šajā ziņā. Īpaši svarīgs priekšnoteikums ir vajadzīgo enerģētikas, ekonomikas un pētniecības politikas pasākumu īstenošana, pareizo principu piemērošana un izvairīšanās no pārmērīga regulējuma. Politiskajiem instrumentiem jāstimulē un jāpadara iespējami ekonomiski visrentablākie risinājumi, bet, izvirzot kvantitatīvus mērķus, jāņem vērā laiks, kas vajadzīgs, lai funkcionējoša tautsaimniecība varētu īstenot nepieciešamās pārmaiņas. Šī laika noteikšanā jāņem vērā, piemēram, amortizācijas cikli, apmācības ilgums, jaunu tehnoloģiju izstrādes posmi un īpaši — sociāli pieņemami pielāgojumi, apmācības pasākumi un citas sociālas pārmaiņas. Minētajā procesā svarīga nozīme ir pētniecībai un izstrādei.

3.6

Plaša rīcība — daudzveidība, dažādošana, elastīgums un savstarpīgums. Īstenojot “augšupēju” pieeju, jāpieļauj un jāveicina visu iesaistīto pušu pašiniciatīva, kā arī tehnisko un ekonomisko darbības metožu daudzveidība, dažādošana un elastība, neradot īpašas priekšrocības atsevišķām nozarēm. Tikai īstenojot plašu pieeju, kā arī dažādu iespēju, jauninājumu un darbības metožu konkurencē radīsies noturība pret krīzēm un noskaidrosies, kuras metodes un tehnoloģijas attiecīgajā gadījumā ir īpaši efektīvas, ka arī to vispiemērotākā kombinācija. Līdz ar to vajadzīgs plašs dažādu enerģijas veidu kopums, priekšlaicīgi neatsakoties ne no vienas lietderīgas tehnoloģijas (15). Piegāžu drošību ļauj nodrošināt ražotāju, piegādātāju un klientu piemērota sasaiste, veidojot piegādes ķēdi no urbuma līdz pat klientam. Tādēļ jāveido savstarpējas ekonomiskās attiecības, tas nozīmē, ka jārada droši apstākļi ārvalstu kapitāla investīcijām ES, no vienas puses, kā arī droši apstākļi ES investīcijām piegādātājās valstīs, no otras puses.

3.7

Eiropas politikas pasākumi un globāla sadarbība. Eiropas klimata un enerģētikas politikai jāveicina sadarbība, kas ietver publiskā un privātā sektora partnerību, kā arī ļauj optimāli izmantot un apvienot katras dalībvalsts ekonomiskās, ģeogrāfiskās un ar resursiem saistītās priekšrocības. Piemēram, atjaunojamas enerģijas izmantošanas tehnoloģijas Eiropas teritorijā būtu jāpielieto tur, kur tām ir vislabākie (īpaši klimatiskie) priekšnosacījumi, ieskaitot piemērotas pārvades iespējas, un nevis tur, kur tām ir vislielākais valsts atbalsts. Līdztekus jācenšas veidot arī globāla sadarbība, lai izstrādātu un pielietotu tehnoloģijas, kas ļauj ietaupīt enerģiju un izvairīties no siltumnīcefekta gāzu rašanās.

3.8

Kvantitatīvo mērķu pretrunīgums  (16) un savstarpējā pārklāšanās. Iespējami augstākā rentabilitāte samazina tautsaimniecības izmaksas un sociālo slogu iedzīvotājiem.

Turpretī enerģētikas un klimata politikas mērķu savstarpējās pārklāšanās dēļ ir izveidojusies pārāk regulatīva sistēma un risinājumi ir nesaimnieciski, tādēļ no šādiem mērķiem ir jāizvairās. To var ilustrēt ar šādiem piemēriem:

Tādēļ Komiteja iesaka vispirms rūpīgi un objektīvi novērtēt visu klimata politikas mērķu ietekmi uz IKP, lai, cenšoties samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, varētu nodrošināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, kā arī iespējami labāku līdzekļu sadali.

3.8.1

Pētījumi. Pētījumi (20) liecina, ka:

3.8.2

Mērķi, kas minēti 2.2. punktā, un to līdzsvarotība. Lai panāktu vajadzīgo līdzsvaru starp trīs enerģētikas un vides politikas mērķiem, kas minēti 2.3. punktā, būtu jālieto tādi politikas instrumenti, kas paredz ekonomiski izdevīgus CO2 emisijas samazināšanas pasākumus un ļauj patiešām sasniegt rezultātus, kādi ir iespējami, nenodarot kaitējumu ekonomikai. Taču ja tiek arī pieprasīts enerģijas ražošanā nesamērīgi palielināt atjaunojamu enerģijas avotu īpatsvaru (šāda prasība no tehnoloģiju attīstības viedokļa ir pāragra un tādēļ saistīta ar augstām izmaksām), kā arī izvirzīti pārlieku stingri tautsaimniecības energoefektivitātes mērķi, pirmkārt, tautsaimniecības līdzekļi tiek izlietoti nevietā (22) un, otrkārt, rodas draudi, ka Eiropas ražotāji pat vairs nespēs apmierināt pieprasījumu pēc īpaši efektīvām vides tehnoloģijām. Eiropas Komisijas pētījums (23) liecina, ka, maksai par CO2 emisiju sasniedzot 20–25 EUR/t, būtiski tiktu ietekmēta daudzu rūpniecības nozaru konkurētspēju.

3.9.1

Plašāka pētniecība un izstrāde visos enerģētikas ķēdes posmos ir būtisks priekšnoteikums, lai izstrādātu tehnoloģijas, kas pavērtu jaunas iespējas, ļautu samazināt izmaksas un paaugstināt efektivitāti resursu apzināšanā/iegūšanā, enerģijas pārveidošanā, enerģijas uzglabāšanā, kā arī enerģijas izmantošanā rūpniecībā, transportā, mājsaimniecībās un privātiem mērķiem. Komiteja jau vairākkārt aicinājusi būtiski palielināt pētniecībai un izstrādei piešķirto finansējumu. Lielāku finansējumu būtu iespējams piešķirt, ja tiktu samazinātas apjomīgās tirgus subsīdijas tādām tehnoloģijām, kas bez šīm subsīdijām tirgū nav dzīvotspējīgas.

3.9.2

Valsts līmeņa atbalsts enerģētikas pētījumu jomā būtu jāorientē uz ļoti svarīgajiem fundamentālajiem pētījumiem (piemēram, katalīze, baltā/zaļā biotehnoloģija, materiālu izpēte, kodolsintēze, aktinīdu sadalīšanās), turpretī lietišķie pētījumi un izstrāde būtu jāveic galvenokārt uzņēmumiem (arī MVU). Jāveic arī visu nepieciešamo darbinieku, sākot ar tehniķiem un beidzot ar inženieriem un zinātniekiem, intensīva izglītošana, kā arī visu ar enerģiju tiešā veidā saistīto personu, ieskaitot patērētājus, apmācība.

—

Energoefektivitātes paaugstināšana ļauj paaugstināt apgādes drošību, samazina kaitējumu videi un stabilizēt enerģijas cenas.

—

Energoefektivitātes paaugstināšana visā pasaulē ļautu līdz 2030. gadam samazināt CO2 emisiju par aptuveni 6 Gt (miljardiem tonnu), neradot “negatīvās” izmaksas (24).

—

Tā ir vienīgā iespēja, kā klimata aizsardzības globālā nolīgumā iesaistīt arī valstis ārpus Eiropas kontinenta.

—

Lai panāktu pēc iespējas augstāku energoefektivitāti, jānovērš pretrunas starp dažādos tiesību aktos izvirzītiem mērķiem: īres tiesības, pārstrādes kvotas.

—

“Mērot” energoefektivitāti attiecīgajā valstī, lielāka uzmanība jāvelta gala patērētāju izlietoto preču daudzumam un par vienīgo kritēriju nedrīkst izmantot izlietotās enerģijas un IKP attiecību.

—

Ja attiecībā uz enerģiju patērējošām precēm izvirzīti pretrunīgi mērķi, galvenokārt jāņem vērā preču izmantošanas posms.

—

Energoefektivitātes paaugstināšana jāveicina jomās, kur ir lielas iespējas ietaupīt — galvenokārt ēku apsaimniekošanā un spēkstacijās.

—

Tās rentabilitāti nosaka investīciju cikli un atmaksāšanās ilgums.

—

Minētajiem faktoriem liela uzmanība jāvelta arī atjaunojamu enerģijas avotu jomā (vairāk par šo jautājumu skatīt punktā par atjaunojamiem enerģijas avotiem).

—

Uzņēmumus, kas jau izpilda noteiktos energoefektivitātes kritērijus, nedrīkst apgrūtināt ar papildu izmaksām, kuras rada politikas instrumenti, piemēram, emisijas kvotu tirdzniecība (izsoles u.c.).

—

Globālas energoefektivitātes paaugstināšanas iespējas būtu jāmeklē katrā nozarē atsevišķi (25).

4.2.1

Atjaunojama enerģijas izmantošana veicina ilgtspējīgu enerģijas apgādi (paaugstināta apgādes drošība, enerģijas ieguve ar nelielu CO2 emisiju vai pilnībā bez tās). Ilgtermiņā atjaunojamas enerģijas izmantošanā ir jāiztiek arī bez atbalsta, un tātad tai ir jākļūst ievērojami efektīvākai.

4.2.2

Tādēļ turpmāk atbalstot un attīstot atjaunojamas enerģijas izmantošanu, jāievēro turpinājumā uzskaitītie aspekti, galveno uzmanību pievēršot atbalsta rentabilitātes paaugstināšanai:

—

Pirms izvirzīt turpmākos mērķus, jāizanalizē to tehniskās īstenošanas iespējas, kā arī ekonomiskās un sociālās sekas. Mērķi pēc tam jāizvirza, pamatojoties uz Eiropas līmeņa vai pat — tas būtu ļoti vēlams — uz pasaules mēroga vienošanos.

—

Politikas instrumentiem būtu jānodrošina vēlamie rezultāti (piemēram, stimuli investīcijām ekonomikas pasākumos, jaunu tirgu attīstībā), taču jāizvairās no nevēlamas ietekmes (piemēram, investīciju pārvietošana, liels izmaksu slogs uzņēmējiem un patērētājiem).

—

Politikas instrumenti vairāk nekā līdz šim jākoncentrē uz klimata, enerģētikas un kapitāla efektivitāti, šim mērķim izmantojot skaitliski novērtējamus lielumus. Šajā ziņā labākais kritērijs ir CO2 novēršanas izmaksas.

—

ES būtu jāprecizē pārlieku regulatīvo instrumentu kopums (emisiju tirdzniecība, atbalsts atjaunojamas enerģijas izmantošanai, atbalsts termoelektrocentrālēm, enerģijas nodokļi, dažādās direktīvās iekļautie reglamentējošie noteikumi). Jānovērš arī sasniedzamo mērķu pretrunīgums. Priekšroka jādod pasākumiem, kas neprasa lielas izmaksas (energoefektivitātes paaugstināšana ir lielāka prioritāte nekā atjaunojamas enerģijas plašāka izmantošana).

—

Jāmaina emisijas kvotu tirdzniecības kārtība nolūkā veicināt energoefektivitātes paaugstināšanu un izvairīties no uzņēmumu likvidēšanas. Lai uzņēmumiem būtu pieejams investīcijām energoefektivitātē vajadzīgais kapitāls, sertifikāti būtu jāpiešķir, nevis rīkojot izsoles, bet gan pamatojoties uz efektivitāti salīdzinošiem rādītājiem apvienojumā ar faktiski saražotās produkcijas daudzumu. Emisijas kvotu tirdzniecībai tad būtu tikpat liela ietekme uz energoefektivitātes pieaugumu kā visaptverošām emisijas kvotu izsolēm, taču tādējādi būtu iespējams izvairīties no nelabvēlīgajām sekām (piemēram, nevajadzīgs elektroenerģijas cenu kāpums (virspeļņa) un energoietilpīgu rūpniecības nozaru noslogošana). Būtu jāizvairās no atjaunojamas enerģijas atbalsta instrumentu pārklāšanās un nepareiziem stimuliem, piešķirot sertifikātus, un tā vietā jāņem vērā piešķīrumu un faktisko ražošanas apjomu korelācija (lai emisijas kvotu tirdzniecība nebūtu arī maksājums par darbības pārtraukšanu!). Rīkojot izsoles, dažās nozarēs ražošanas izmaksas vien palielinātos par vairāk nekā 10 %, kas apturētu iecerēto algu paaugstinājumu.

—

Atbalsts atjaunojamas enerģijas izmantošanai būtu jāsaskaņo visā ES, lai vēja ģeneratori un saules baterijas tiktu būvētas šim mērķim vispiemērotākajās vietās ES teritorijā. Par kritēriju plašam atbalstam atjaunojamas enerģijas izmantošanai siltuma, elektroenerģijas un degvielas ražošanā būtu jāizmanto nevis reģionālas vajadzības, bet gan visizdevīgākie klimatiskie (un izplatīšanas) apstākļi.

—

Lai nevājinātu globālo konkurētspēju un izvairītos no ražotņu pārvietošanas, papildu tām izmaksām, kas rodas enerģijas piegādātājiem un nosaka enerģijas iepirkuma cenu, enerģiju kā ražošanas faktoru būtu visaptveroši jāpasargā no valsts noteiktām izmaksām, kas saistītas ar enerģētikas jomu un klimata pārmaiņu ierobežošanu (emisiju tirdzniecība, atbalsts AE, atbalsts termoelektrocentrālēm, enerģijas nodokļi u.c.). Tikai ekonomiski spēcīgi uzņēmumi spēj īstenot vajadzīgos efektivitātes uzlabojumus, izstrādāt jaunas tehnoloģijas un veikt vajadzīgos kapitālieguldījumus.

—

Vienojoties par globāliem nolīgumiem, būtu jāorientējas uz relatīviem mērķiem (energoefektivitāte, siltumnīcefekta gāzu emisijas/IKP), lai stimuls piedalīties būtu arī valstīm ar lielām izaugsmes iespējām (tātad arī lielu siltumnīcefekta gāzu emisijas pieaugumu). Stimuliem jābūt galvenokārt tehnoloģiju apmaiņas jomā, šādu mērķi, piemēram, izvirzījušas AP–6 foruma (26) dalībvalstis no Āzijas un Klusā okeāna reģiona, lai efektīvas tehnoloģijas ātri nonāktu valstīs, kur tās ir visvairāk nepieciešamas.