Tiesas (virspalāta) 2010. gada 9. marta spriedums (Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Raffinerie Mediterranee SpA (ERG), Polimeri Europa SpA, Syndial SpA/Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell’Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d’Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Invitalia (Agenzia nazionale per l’attrazione degli investimenti e lo sviluppo d’impresa SpA), agrāk — Sviluppo Italia SpA

(Lieta C-378/08) (1)

(“Piesārņotājs maksā” princips - Direktīva 2004/35/EK - Atbildība vides jomā - Piemērojamība ratione temporis - Piesārņojums, kas ir radies pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa un turpinās pēc šī termiņa - Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ar šo piesārņojumu saistīto kaitējumu atlīdzināšanas izmaksas ir jāsedz vairākiem uzņēmumiem - Nosacījums par kļūdas vai nolaidības esamību - Nosacījums par cēloņsakarības esamību - Būvdarbu publiskā iepirkuma līgums)

2010/C 113/12

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Raffinerie Mediterranee SpA (ERG), Polimeri Europa SpA, Syndial SpA

Atbildētāji: Ministero dello Sviluppo Economico, Ministero della Salute, Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare, Ministero delle Infrastrutture, Ministero dei Trasporti, Presidenza del Consiglio dei Ministri, Ministero dell'Interno, Regione Siciliana, Assessorato Regionale Territorio ed Ambiente (Sicilia), Assessorato Regionale Industria (Sicilia), Prefettura di Siracusa, Istituto Superiore di Sanità, Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Vice Commissario Delegato per Emergenza Rifiuti e Tutela Acque (Sicilia), Agenzia Protezione Ambiente e Servizi Tecnici (APAT), Agenzia Regionale Protezione Ambiente (ARPA Sicilia), Istituto Centrale Ricerca Scientifica e Tecnologica Applicata al Mare, Subcommissario per la Bonifica dei Siti Contaminati, Provincia Regionale di Siracusa, Consorzio ASI Sicilia Orientale Zona Sud, Comune di Siracusa, Comune d'Augusta, Comune di Melilli, Comune di Priolo Gargallo, Azienda Unità Sanitaria Locale N8, Sviluppo Italia Aree Produttive SPA, Invitalia (Agenzia nazionale per l'attrazione degli investimenti e lo sviluppo d'impresa SpA), agrāk — Sviluppo Italia SpA

Piedaloties: ENI Divisione Exploration and Production SpA, ENI SpA, Edison SpA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia — Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.) un principa “piesārņotājs maksā” interpretācija — Valsts tiesību noteikumi, saskaņā ar kuru valsts iestādes var pieprasīt privātām sabiedrībām veikt attīrīšanas pasākumus, neveicot nekādu izmeklēšanu, lai identificētu personu, kura ir atbildīga par piesārņojumu

Rezolutīvā daļa:

Ja vides piesārņojuma gadījumā nav izpildīti Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu piemērošanas ratione temporis un/vai ratione materiae kritēriji, šādai situācijai būtu piemērojamas valsts tiesības, ievērojot Līguma noteikumus un neietekmējot citus atvasināto tiesību aktus;

Direktīvai 2004/35 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kompetentajai iestādei, rīkojoties šīs direktīvas ietvaros, ir ļauts prezumēt cēloņsakarības esamību, tostarp attiecībā uz izkliedēta piesārņojuma gadījumiem, starp uzņēmumiem un konstatēto piesārņojumu, jo uzņēmumu iekārtas atrodas netālu no piesārņotās teritorijas. Tomēr saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, lai prezumētu šādu cēloņsakarību, šīs kompetentās iestādes rīcībā ir jābūt pietiekami ticamiem pierādījumiem, lai šo prezumpciju pierādītu, piemēram, uzņēmuma iekārtu atrašanās netālu no konstatētā piesārņojuma un saistība starp atrastajām piesārņojošajām vielām un vielām, kuras minētais uzņēmums izmanto savai darbībai;

Direktīvas 2004/35 3. panta 1. punkts, 4. panta 5. punkts un 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kompetentā iestāde nolemj noteikt atlīdzināšanas pasākumus uzņēmumiem, kuru darbība ietilpst šīs direktīvas III pielikumā, tai nav pienākuma noteikt nedz uzņēmumu, kuru darbība tiek uzskatīta par vainojamu videi nodarītajā kaitējumā, kļūdu, nedz nolaidību vai tiešu nodomu. Turpretī šai iestādei, pirmkārt, vispirms ir jāmeklē konstatētā piesārņojuma izcelsme, un minētajai iestādei šajā sakarā ir rīcības brīvība gan attiecībā uz procedūru, gan izmantotajiem līdzekļiem un šādas izpētes ilgumu. Otrkārt, šai iestādei, ievērojot valsts noteikumus par pierādījumiem, ir jāpierāda cēloņsakarība starp uzņēmumu, pret kuriem ir vērsti atlīdzināšanas pasākumi, darbību un šo piesārņojumu.

(1)  OV C 301, 22.11.2008.