Prasība, kas celta 2010. gada 7. maijā — Eiropas Komisija/Igaunijas Republika

(Lieta C-227/10)

()

2010/C 209/24

Tiesvedības valoda — igauņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — P. Oliver un J.-B. Laignelot, kam palīdz A. Salumets, Vandeadvokaat)

Atbildētāja: Igaunijas Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 2. panta a) punkta pirmā ievilkuma nepilnīga transponēšana

Komisija uzskata, ka, lai gan Igaunijas likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu un vides pārvaldību (Keskkonnamõju hindamise ja keskkonnajuhtimise seadus, turpmāk tekstā — “KeHJS”) 31. pantā iekļautā definīcija ir plašāka nekā Direktīvas 2. panta a) punkta otrajā ievilkumā ietvertā, tā tomēr ir šaurāka nekā šī paša tiesību akta pirmajā ievilkumā esošā, jo tajā nav iekļauti plāni un programmas (kas var ietekmēt vidi), ko izstrādā iestādes, bet kas nav ieviesti ar tiesību akta palīdzību. Tādējādi atbilstoši Igaunijas likumam ir iespējams, ka plāniem un programmām, kas ir jāizstrādā saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem (pat ja Igaunijas likumā nav iekļauts šis direktīvā paredzētais nosacījums), netiek piemērots pienākums novērtēt to ietekmi uz vidi.

Direktīvas 6. panta 1. punkta transponēšanas trūkumi

Komisija uzskata, ka KeHJS 37. panta 2. punkta 3. apakšpunktā paredzētais pienākums publicēt plāna/programmas projektu vai tikai sākotnējo koncepciju neatbilst Direktīvai. Komisija uzskata, ka vispār plānošanas stratēģijas dokumenta sākotnējā koncepcija ir formulēta pārāk vispārīgi un tā neļauj pilnībā konstatēt un novērtēt ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

Direktīvas 6. panta 3. punkta nepilnīga transponēšana

Direktīvas 6. panta 3. punktā ir skaidri paredzēts pienākums nozīmēt iestādes, kuras var skart plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi. Tāpat uz šo tiesību normu ir atsauce 3. panta 6. punktā, 5. panta 4. punktā un 6. panta 1. un 2. punktā. KeHJS 36. panta 3. punktā un 35. panta 4. punktā ir uzskaitītas tās pašas iestādes, ar kurām ir jāapspriežas (Sociālo lietu ministrija, Kultūras ministrija, Vides ministrija, Vides dienests vai vietējās pašvaldības iestāde), bet Igaunijas likumā nav paredzēts, ka būtu jāapspriežas ar kādu citu iestādi. Tomēr tas nozīmē, ka nav vispārīga pienākuma apspriesties ar visām iestādēm, ar kurām to specifisko ar vides aizsardzību saistīto pienākumu dēļ jāapspriež plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi. Tāpat no minētajiem KeHJS pantiem skaidri neizriet, ar kādām iestādēm bez jau uzskaitītajām būtu jāapspriežas. Pēc Komisijas domām, Igaunijas likums nav skaidrs un ir atstāta pārāk liela izvēle, nosakot iestādes Direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Iespējams, ka pastāv arī citas iestādes, kuras var skart plānu un programmu ieviešanas ietekme uz vidi. Pat ja Igaunijas likumā šajā gadījumā ir paredzēts, ka ir jāapspriežas ar citām iestādēm, ir iespējams ar tām neapspriesties pat tad, ja tās var skart plānu un programmu ieviešanas ietekme uz vidi, jo šādā gadījumā nav pienākuma ar tām apspriesties.

(1)  OV L 197, 30. lpp.