2.3.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 62/1

—

saistībā ar notiekošajām sarunām par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) uzsver, ka kohēzijas politika ir ieguldījumu politika, kurai vajadzīgi gan efektīvi tēriņi, gan ambiciozs budžets; tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt budžeta ierobežojumus un saglabāt vismaz pašreizējo finansējuma līmeni;

—

stingri atbalsta REGI komitejas pārstāvju grupu, kas piedalās trīspusējo sarunu procesā; it īpaši atgādina par šādiem būtiskākajiem aspektiem, kuros Komitejas nostāja atbilst EP nostājai, piemēram, “pārejas reģioni”, līdzsvars starp stratēģijas “Eiropa 2020“ prioritātēm un Līguma mērķiem, efektīva vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana, kā arī kategoriski iebildumi pret makroekonomisko nosacījumu ieviešanu un atteikšanās no izpildes rezerves; tādēļ izsaka cerību, ka šos aspektus būs iespējams iekļaut galīgajā tiesību aktu kopumā;

—

atbalsta daudzlīmeņu pārvaldības principa pilnīgu piemērošanu un vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāku iesaisti kohēzijas partnerības līgumu un darbības programmu izstrādē; atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu izstrādāt Eiropas Rīcības kodeksu partnerības jomā; tāpēc pauž dziļu nožēlu, ka Padome iebilst pret šādu instrumentu, un aicina dalībvalstis, kuru nostāja pret Eiropas Rīcības kodeksu partnerības jomā ir noraidoša, to pārskatīt, jo tas dod negatīvu signālu par šo valstu vēlmi sadarboties ar pilntiesīgiem partneriem;

—

atbalsta spēcīgāku demokrātisku pārskatatbildību un uzskata, ka vairākus finanšu jautājumus, piemēram, fondu līdzekļu piešķiršanas metodes valstu un reģionālā līmenī, nepārsniedzamo likmi, drošības tīklu utt., Padomei vajadzētu apspriest sarunās par kohēzijas politikas tiesību aktu paketi, nevis sarunās par DFS, tā lai minētajās sarunās pilnībā iesaistītu Eiropas Parlamentu un apspriestos RK;

—

atkārtoti pauž nožēlu, ka IKP/NKI (un mazākā mērā arī bezdarbnieku skaits) ir vienīgie kritēriji, kurus izmanto, lai noteiktu struktūrfondu piešķiršanas līmeni reģionā, un uzsver, ka būtu jāizmanto arī citi rādītāji, lai labāk varētu reaģēt uz sociālajām vajadzībām un problēmām, kā arī vajadzībām un problēmām vides jomā.

Ziņotājs

Marek WOŹNIAK (PL/PPE), Lielpolijas vojevodistes maršals

1.

pieņem politisku rezolūciju par pašreiz notiekošajām iestāžu sarunām attiecībā uz tiesību aktu kopumu par kohēzijas politiku pēc 2013. gada, ņemot vērā laikā no 2012. gada februāra līdz jūlijam pausto sākotnējo RK nostāju un reaģējot uz nesenajām Eiropas Parlamenta un Padomes diskusijām un pieņemto nostāju;

2.

saistībā ar notiekošajām sarunām par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) uzsver, ka kohēzijas politika ir ieguldījumu politika, kurai vajadzīgi gan efektīvi tēriņi, gan ambiciozs budžets, ko nedrīkst samazināt, ja vēlamies veicināt izaugsmi un nodarbinātību, palielināt konkurētspēju un izskaust teritoriālās atšķirības ES reģionos un starp tiem, it īpaši krīzes laikā; ņemot vērā kohēzijas politikas izšķirošo nozīmi ekonomikas krīzes pārvarēšanā un stratēģijas “Eiropa 2020” uzdevumu īstenošanā, izdevumus kohēzijas politikas jomā nevajadzētu samazināt par 19 miljardiem euro (salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu), ja vienlaikus tiek saglabāti vai pat palielināti izdevumi pārējām ES politikas jomām, kā ierosināts Padomes 2012. gada 22. novembra secinājumu projektā;

3.

pauž īpašu gandarījumu par Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komitejas (REGI komitejas) 2012. gada 11.–12. jūlijā pieņemtajiem pilnvarojumiem, kuri lielā mērā atspoguļo arī vietējo un reģionālo pašvaldību prasības, kas izklāstītas Reģionu komitejas pieņemtajos atzinumos; tomēr pauž nožēlu, ka Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas (EMPL komitejas) 2012. gada 5. jūlija ziņojuma projektā nav ņemti vērā būtiskākie jautājumi attiecībā uz ESF regulas projektu;

4.

atzinīgi vērtē virzību uz vienkāršošanu, kas ierosināta EK tiesību aktu kopuma projektā, kā arī nesen pieņemtos finanšu noteikumus, kas attiecināmi uz ES budžetu kopumā, piemēram, par vienotu likmju, vienreizēju maksājumu un īsāku apmaksas termiņu piemērošanu; uzstāj, ka dalībvalstu līmenī ir vajadzīga pat vēl ambiciozāka programma, lai vienkāršotu procedūras, kas saistītas ar piekļuvi ES fondiem, ES un valstu publiskā iepirkuma noteikumus un atskaites un kontroles mehānismus;

5.

stingri atbalsta REGI komitejas pārstāvju grupu, kas piedalās trīspusējo sarunu procesā; it īpaši atgādina par šādiem būtiskākajiem aspektiem, kuros Komitejas nostāja atbilst EP nostājai, un cer, ka šos aspektus būs iespējams iekļaut galīgajā tiesību aktu kopumā:

6.

uzsver, ka tiesību aktu kopums ir jāpieņem iespējami drīz pēc daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanas; atgādina par to, cik smaga ir ekonomikas un sociālā krīze, kas skar ES, tāpēc 2014. gadā steidzami jāsāk īstenot partnerības līgumus un darbības programmas, jo tā ir vienīgā iespēja apgūt Eiropas fondus, kuri ir būtiski ieguldījumiem un strukturālām reformām dalībvalstīs, reģionos un pilsētās;

7.

atgādina, ka diskusijas par ETSG regulas projektu būtu jānošķir no sarunām par tiesību aktu kopumu kohēzijas politikas jomā, un uzsver, ka minēto regulu, kurai nav tiešas ietekmes uz ES budžetu, ir svarīgi pieņemt, negaidot tiesību aktu kopuma pieņemšanu. Tas ļautu nodrošināt, lai minētā regula stātos spēkā iespējami drīz, tādējādi dodot impulsu jaunu ETSG projektu izstrādei drošā tiesiskā satvarā;

8.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pilnībā apzinās, ka ir jāuzlabo kohēzijas politikas rezultāti, un to iespējams panākt, efektīvāk plānojot un izlietojot struktūrfondus, it īpaši pašreizējos ekonomikas krīzes un samazināta finansējuma apstākļos;

9.

uzskata, ka tāda daudzgadu finanšu shēma, kuras budžets ir mazāks par Eiropas Komisijas ieteikto, nav pieņemama, jo tas vājinātu Eiropas Savienības un visa vienotā tirgus ekonomiku un konkurētspēju tieši brīdi, kad tā visvairāk jānostiprina. Tāpēc, kā norādīts Reģionu komitejas rezolūcijā “Notiekošās sarunas par daudzgadu finanšu shēmu” (1), atkārtoti aicina apstiprināt uzticamu ES daudzgadu budžetu, kas ir ieguldījumu instruments visu ES dalībvalstu un reģionu labā, vismaz tādā pašā saistību apropriāciju līmenī (kas izteikts procentos no NKI), kāds pieņemts pašreizējam plānošanas periodam (2007.–2013. g.);

10.

tomēr uzskata par nepieņemamu Kipras prezidentūras 2012. gada 29. oktobra priekšlikumu samazināt budžetu kohēzijas politikai pēc 2013. gada. Tāpēc aicina dalībvalstis pārskatīt budžeta ierobežojumus un saglabāt vismaz pašreizējo finansējuma līmeni;

11.

vēlreiz apliecina, ka ir jāsaglabā spēcīga un tālejoša kohēzijas politika ES līmenī, lai varētu sasniegt Līgumā noteiktos ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, kā arī īstenot kopīgo apņemšanos izpildīt stratēģijas “Eiropa 2020” uzdevumus; Padomes prezidentūras ierosinātais samazinājums vairāk nekā 10 miljardu euro apmērā vēl vairāk palielinātu atšķirības starp mazāk attīstītajiem un vairāk attīstītajiem reģioniem un teritorijām, kā arī veicinātu iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību;

12.

uzsver, ka kohēzijas politikas finansējuma samazināšana nelabvēlīgi ietekmēs vienotā tirgus attīstību un vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas veikt ieguldījumus tādās Eiropas nākotnei nozīmīgās jomās kā pētniecība, inovācija, izglītība, atbalsts MVU, vidi saudzējoša ekonomika un infrastruktūra, kas ir būtiski faktori darbavietu radīšanai nākotnē; uzskata, ka pašreizējā ekonomikas un sociālās krīzes periodā budžeta samazinājumi apdraudētu ilgtermiņa ieguldījumus, turpmāku ilgtspējīgu Eiropas izaugsmi un tās nozīmi pasaulē;

13.

atgādina, ka pirmo reizi tiesību akti, kas regulē kohēzijas politikas īstenošanu, atbilstīgi Lisabonas līgumam tiks pieņemti ar koplēmuma procedūru, tādējādi nodrošinot, ka dalībvalstis un Eiropas Parlaments ir vienlīdzīgās pozīcijās;

14.

tāpēc uzskata, ka vairākus finanšu jautājumus, piemēram, fondu līdzekļu piešķiršanas metodes valstu un reģionālā līmenī, nepārsniedzamo likmi, drošības tīklu utt., Padomei vajadzētu apspriest sarunās par kohēzijas politikas tiesību aktu paketi, nevis sarunās par DFS; kā minēts Komitejas atzinumā par daudzgadu finanšu shēmu pēc 2013. gada (2), neatbalsta to, ka iepriekš minētie jautājumi ir iekļauti Padomes sarunu paketē, un uzskata: tā kā lēmums par šiem jautājumiem ir jāpieņem ar koplēmuma procedūru, tie būtu apspriežami Vispārējo lietu padomē. Turklāt līdz ar Padomi minētajās sarunās pilnībā jābūt iesaistītam Eiropas Parlamentam, un ir jāapspriežas ar RK, lai nodrošinātu efektīvu demokrātisku pārskatatbildību; atgādina, ka RK ir tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā gadījumā, ja Eiropas Komisija neiesniegtu tiesību aktu priekšlikumu, par kuru Reģionu komitejai ir iespējams sniegt atzinumu;

15.

atkārtoti pauž nožēlu, ka IKP/NKI (un mazākā mērā arī bezdarbnieku skaits) ir vienīgie kritēriji, kurus izmanto, lai noteiktu struktūrfondu piešķiršanas līmeni reģionā; tāpēc atzinīgi vērtē priekšlikumu palielināt nenodarbināto iedzīvotāju skaita ietekmi mazāk attīstītos un pārejas reģionos, kā norādīts Eiropadomes secinājumu projektā (2012. gada 22. novembra redakcijā), lai piešķiršanas metodē līdzsvarotu IKP nozīmīgumu un vairāk ņemtu vērā kohēzijas sociālo dimensiju; vienlaikus iesaka struktūrfondu līdzekļu piešķiršanā dalībvalstu līmenī ņemt vērā citus papildu demogrāfiskos rādītājus, piemēram, demogrāfisko slodzi;

16.

kā norādīts iepriekš (3), uzsver, ka būtu jāizmanto arī citi rādītāji, lai labāk varētu reaģēt uz sociālajām vajadzībām un problēmām, kā arī vajadzībām un problēmām vides jomā (piemēram, publisko pakalpojumu pieejamība, veselība, ienākumi uz vienu iedzīvotāju, mobilitāte un tīra vide). Šo rādītāju sadalījumu vietējā līmenī (GINI koeficients) varētu iekļaut fondu piešķiršanas metodē, lai labāk spētu novērtēt problēmas un uzdevumus teritoriālās kohēzijas jomā;

17.

uzskata: lai varētu ņemt vērā reģionālās attīstības tendences, turpmākajā fondu piešķiršanas metodē būtu jāiekļauj IKP evolūcija uz vienu iedzīvotāju atsauces perioda laikā (pamatojoties uz pieejamiem Savienības datiem par pēdējiem trim gadiem). Ar šādas elastīgākas pieejas palīdzību atbalstu varētu orientēt arī uz reģioniem, kuri piedzīvo ekonomikas lejupslīdi;

18.

kritēriju sarakstam, ko dalībvalstīs izmanto fondu piešķiršanai, aicina pievienot kritēriju “būtiski un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas un demogrāfiskie apstākļi”; īpaši atgādina, ka tādi demogrāfiskie kritēriji kā zems iedzīvotāju blīvums, iedzīvotāju skaita samazināšanās atsevišķās reģiona daļās vai iedzīvotāju novecošana būtiski ietekmē ekonomikas attīstību un sabiedrisko pakalpojumu izmaksas; izsaka pateicību Eiropas Parlamentam par atbalstu šajā jautājumā un lūdz Padomi pievienoties Parlamenta nostājai;

19.

neatkarīgi no izvēlētās metodes apliecina šādus principus:

20.

uzskata, ka kohēzijas politikas efektivitātei būtisks ir papildināmības princips, jo bez tā visi centieni Eiropas reģionālās politikas ietvaros var būt nelietderīgi;

21.

īpaši pauž bažas par to, ka Padomes prezidentūra savos priekšlikumos, kas attiecas uz reģioniem, par analīzes periodu izmanto trīs gadu laikposmu no 2007. līdz 2009. gadam. Pašreizējās krīzes laikā relatīvo labklājību aprēķināt pēc minētā laikposma datiem nozīmē izkropļot realitāti, jo šo datu pamatā ir ekonomikas izaugsmes gadi, un tas ir īpaši neizdevīgi krīzes vissmagāk skartajiem reģioniem. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē klauzulu par pārskatīšanu 2016. gadā, tomēr iesaka arī paredzēt īpašu atbalstu papildus drošības tīklam, lai kompensētu tos reģionus, kuros krīzes dēļ samazinājusies relatīvā labklājība un kas atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem tās pašas kategorijas reģioniem;

22.

atbalsta 2012. gada 18. septembra sarunu paketē par DFS ierosināto nepārsniedzamo likmi (2,5 %), kurā ir ņemti vērā gan ES-12 dalībvalstu centieni panākt pārējo dalībvalstu līmeni, gan fondu apgūšanas grūtības, kas dažās dalībvalstīs radās pašreizējā plānošanas periodā; tāpēc neatbalsta samazinājumu, kas ierosināts 2012. gada 22. novembra Eiropadomes secinājumu projektā (2,35 %); tomēr paredz tām dalībvalstīm, kuras pievienojušās ES līdz 2013. gadam un kuru vidējais faktiskais IKP pieaugums 2008.–2010. gadā bija mazāks par – 1 %, nodrošināt tādu nepārsniedzamo likmi, kas ļaus uzņemties tāda paša apjoma saistības kā pašreizējā 2007.–2013. gada periodā;

23.

atbalsta Komisijas priekšlikumu par drošības tīklu, kas vienāds ar vismaz divām trešdaļām no pašreizējā piešķīruma reģioniem, kuriem vairs nav tiesību uz pilnu atbalstu konverģences mērķu sasniegšanai; tāpēc pauž nožēlu par Eiropadomes prezidentūras jaunākajiem priekšlikumiem, kas paredz šā drošības tīkla samazinājumu zem minētā līmeņa;

24.

ir gandarīta, ka Padomes prezidentūras dokumentos attiecībā uz sarunu satvaru par daudzgadu finanšu shēmu nesen svītrotas t.s. pilsētas piemaksas, kuras paredzēja 4 euro piemaksu par katru iedzīvotāju tām pilsētām, kurās ir vairāk nekā 250 000 iedzīvotāju. Minētā piemaksa radītu lielākas finansiālas priekšrocības urbanizētiem reģioniem, lai gan lauku reģionu un pilsētu attīstības līmenis vēl aizvien ir ļoti atšķirīgs;

25.

pauž stingru atbalstu Komisijas priekšlikumam palielināt Eiropas teritoriālajai sadarbībai (ETS) piešķirtos līdzekļus līdz 11,8 miljardiem euro salīdzinājumā ar pašreizējā plānošanas periodā piešķirtajiem 8,7 miljardiem; atgādina par pievienoto vērtību, ko ETS dod Eiropas integrācijai un teritoriālajai kohēzijai, pateicoties robežu negatīvās ietekmes mazināšanai, politikas efektivitātes uzlabošanai, dzīves kvalitātes paaugstināšanai, spēju veidošanas stiprināšanai, kā arī uzticības un savstarpējas izpratnes vairošanai; tāpēc pauž nožēlu par Eiropadomes 22. novembra secinājumu projektā ierosināto samazinājumu par 3 miljardiem euro un tāpat pauž nožēlu, ka jūras robežu gadījumā attiecībā uz pārobežu sadarbību par jaunu ieviesta 150 km prasība; tomēr atzinīgi vērtē to, ka Padomes secinājumu projekts atbilst RK aicinājumam un Parlamenta nostājai par to, ka ETS programmām jāpalielina līdzfinansējuma likme līdz 85 %;

26.

vēlreiz apliecina, ka Komiteja kategoriski iebilst pret makroekonomiskajiem nosacījumiem, it īpaši pret VSS fondu apturēšanu vai atcelšanu, kas saistīta ar Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētajām sankcijām, jo tas rada risku, ka tiks stingri “sodītas” vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras nav vainojamas par attiecīgo dalībvalstu nespēju ievērot minētās prasības;

27.

ir gandarīta par Eiropas Parlamenta atbalstu šajā jautājumā un cer, ka sarunu grupai izdosies trīspusējās sarunās pārliecināt dalībvalstis atteikties no tādiem pasākumiem Kopīgo noteikumu regulā, kas saistīti ar makroekonomisko nosacījumu piemērošanu;

28.

vēlreiz apliecina savu atbalstu VSS fondu daļējai sasaistei ar jauno ES ekonomikas pārvaldību, kas pavērs iespēju grozīt partnerības līgumus un darbības programmas, pamatojoties uz konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem Eiropas pusgada ietvaros, taču stingri iestājas pret hipotēzi par maksājumu daļēju vai pilnīgu apturēšanu;

29.

atkārtoti iebilst pret t.s. izpildes rezerves piešķiršanu veiksmīgākajiem reģioniem, jo minētais mehānisms varētu stimulēt politikas veidotājus izvirzīt pieticīgus un viegli sasniedzamus mērķus ar nolūku piesaistīt papildu resursus, un varētu veicināt nepietiekami ambiciozu projektu izstrādi un kavēt inovāciju; tāpēc atzinīgi vērtē un atbalsta Eiropas Parlamenta nostāju un cer, ka Padome mainīs savu viedokli šajā jautājumā; šajā sakarā norāda uz savu ierosinājumu par elastīguma rezervi, ko veido apropriāciju automātiska atcelšana un ko izmanto eksperimentālām iniciatīvām, par kuru abi likumdevēji varētu panākt kompromisu;

30.

pilnībā piekrīt uz rezultātiem balstītajai pieejai, kas tiek prasīta attiecībā uz jauno pārvaldības sistēmu, un līdz ar to arī tam, ka liela nozīme tiek piešķirta rezultātu novērtēšanai. Tomēr Komiteja uzskata, ka ir vajadzīgs elastīgs regulējums, kas rezultātus ļauj kontekstualizēt katra reģiona konkrētajos saimnieciskajos apstākļos; bez tam atkārtoti iebilst pret jebkādu finanšu sankciju sasaisti ar izpildes rādītājiem;

31.

atbalsta daudzlīmeņu pārvaldības principa pilnīgu piemērošanu un vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāku iesaisti kohēzijas politikas sagatavošanā, apspriešanā un īstenošanā nākamajā plānošanas periodā;

32.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta priekšlikumu nodrošināt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības piedalītos partnerības līgumu un darbības programmu izstrādē līdzvērtīgi valstu valdībām, atbilstīgi ievērojot subsidiaritātes principu;

33.

sagaida, ka vietējās un reģionālās pašvaldības tiks pilnībā iesaistītas partnerības līgumu izstrādē, lai nodrošinātu atbilstību augšupējai un integrētai pieejai reģionālās attīstības stratēģijām; aicina dalībvalstis sākt kohēzijas politikas stratēģisko plānošanu, lai līdz 2014. gada 1. janvārim tās būtu gatavas uzsākt VSS fondu plānošanu; šajā sakarā aicina Eiropas Komisiju cieši uzraudzīt minēto līgumu izstrādi, lai nepieļautu lejupēju un uz nozarēm orientētu pieeju plānošanai;

34.

tāpēc atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu pirmo reizi vēsturē izstrādāt Eiropas Rīcības kodeksu partnerības jomā; pauž dziļu nožēlu, ka Padome iebilst pret šādu instrumentu, kura mērķis ir uzlabot partnerības kvalitāti visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis, kuru nostāja pret Eiropas Rīcības kodeksu partnerības jomā ir noraidoša, to pārskatīt, jo tas dod negatīvu signālu par šo valstu vēlmi sadarboties ar pilntiesīgiem partneriem;

35.

vēlreiz apliecina nepārprotamu atbalstu jaunizveidotajai kategorijai “pārejas reģioni” un atbalsta Eiropas Parlamentu pašreiz notiekošajās iestāžu sarunās; aicina Padomes prezidentūru saglabāt savu nostāju šajā jautājumā līdz sarunu noslēgumam, jo minētās jaunās kategorijas izveide, kas nodrošinās taisnīgāku atbalstu visiem reģioniem, daļēji palīdzēs sasniegt teritoriālās kohēzijas mērķi;

36.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta priekšlikumu radīt vēl vienu drošības tīklu, ko veidotu četras piektdaļas no līdzekļiem, kas 2007.–2013. gadā piešķirti “viena reģiona salu valstīm, kas ir tiesīgas saņemt kohēzijas fonda atbalstu 2013. gadā” un tālākajiem reģioniem, kuri pēc 2013. gada vairs neietilps mazāk attīstīto reģionu kategorijā;

37.

atgādina par tālāko un reti apdzīvoto reģionu vajadzībām un problēmām un aicina tiem piešķirt pietiekamus un proporcionālus budžeta līdzekļus, lai sasniegtu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķi, kā arī uzlabotu to integrāciju vienotajā tirgū; tādēļ atzinīgi vērtē tālākajiem reģioniem paredzētā atbalsta intensitātes palielināšanu (no 20 euro uz 30 euro vienam iedzīvotājam), kā ierosināts Eiropadomes 2012. gada 22. novembra secinājumu projektā;

38.

uzsver, ka ar Lisabonas līgumu ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķiem pievienots arī teritoriālās kohēzijas mērķis, un pauž neizpratni, ka EMPL komitejas ziņojumā par ESF regulas projektu nav iekļauta atsauce uz minēto teritoriālo dimensiju, kā arī uz rūpniecības pārmaiņu skartajiem reģioniem un salām, reti apdzīvotiem reģioniem, kalnu reģioniem un attālajiem reģioniem;

39.

atbalsta elastīgāku pieeju tematiskajai koncentrācijai stratēģijā “Eiropa 2020”, ko ar kompromisu ir pieņēmis Eiropas Parlaments un Padome; atgādina par Līguma galvenajiem politiskajiem mērķiem (ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija) un par vajadzību vairāk ņemt vērā valstu un reģionālās atšķirības un problēmas, ko ir atbalstījuši abi likumdevēji;

40.

atzinīgi vērtē tematisko mērķu un ieguldījumu prioritāšu paplašināšanu, kā norādīts Eiropas Parlamenta pilnvarojuma dokumentos attiecībā uz ERAF un ETS regulu projektiem, kā arī Padomes prezidentūras pieņemtajos kompromisos par tematiskās koncentrācijas sadaļu; tomēr uzsver, ka īpaša uzmanība arī turpmāk jāpievērš tematiem, kas saistīti ar kultūras mantojuma un tūrisma attīstīšanu; savukārt pauž nožēlu, ka, pretēji RK ieteikumam, EMPL komitejas ziņojumā par ESF nav ierosināti samazinājumi Eiropas Komisijas ierosinātajā koncentrācijas apjomā;

41.

ir īpaši gandarīta par Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz IKT jomas paplašināšanu, lai visos reģionos iekļautu pamata infrastruktūru, taču pauž nožēlu par to, ka Padome nav reaģējusi uz šo jautājumu; tāpēc aicina dalībvalstis pārskatīt savu nostāju minētajā jautājumā, jo daudzos attālos lauku reģionos un pat attīstītākajos reģionos vēl aizvien nav pieejami ātrdarbīgi IKT tīkli;

42.

atzinīgi vērtē to, ka Padome ERAF regulā ir noraidījusi Eiropas Komisijas prasīto tematisko koncentrāciju īpašos piešķīrumos tālākajiem reģioniem, un cer, ka Eiropas Parlaments, ņemot vērā notiekošās iestāžu sarunas, šajā punktā grozīs savu sarunu mandātu, pielāgojoties Padomes nostājai;

43.

atkārtoti norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpat kā līdz šim, ir jābūt galvenajām dalībniecēm ESF darbības programmu plānošanā un īstenošanā, un tāpēc iebilst pret EMPL komitejas ziņojumā iekļauto apsvērumu, saskaņā ar kuru par “galvenajiem starpniekiem” visu ESF politiku īstenošanā, ņemot vērā valstu nodarbinātības politiku nozīmīgumu, arī turpmāk jābūt dalībvalstīm;

44.

vēlreiz atgādina par lūgumu ESF regulā iekļaut atsauci uz teritorijām, kurās ir nelabvēlīgi dabas un demogrāfiskie apstākļi, līdzīgi kā tas ir paredzēts regulas projekta par ERAF 10. pantā, kā arī atsauci uz tālākajiem reģioniem; uzsver, ka ESF ietvaros ir jāpaplašina teritoriālā sadarbība, līdzās starptautiskai sadarbībai tajā iekļaujot arī pārrobežu un starpreģionālo sadarbību;

45.

pauž nožēlu par 22.–23. novembra Eiropadomes secinājumos ierosinātajiem samazinājumiem budžetā, kas paredzēts pārtikas palīdzības programmai vistrūcīgākajām personām (2,1 miljards euro iepriekš paredzēto 2,5 miljardu euro vietā); aicina skaidri nošķirt minēto programmu no ESF un stingri uzstāj, ka tai jāiedala pietiekami līdzekļi, tos pārceļot no DFS budžeta 2. pozīcijas (KLP);

46.

atbalsta un atzinīgi vērtē Kipras prezidentūras priekšlikumu izveidot formālu Kohēzijas politikas padomi, kuras sastāvā būtu ministri, kas atbildīgi par kohēzijas politiku; RK jau ilgstoši ir paudusi atbalstu šādas formālas sanāksmes izveidei, jo tā nodrošinātu vēl lielāku atpazīstamību un pastāvīgu politisku diskusiju par kohēzijas politiku; vēlas aktīvi piedalīties minētās padomes politiskajās diskusijās, jo tās ietekmēs ES vietējo un reģionālo pašvaldību intereses, un vietējās un reģionālās pašvaldības ir tieši iesaistītas kohēzijas politikas praktiskā īstenošanā;

47.

pauž nožēlu, ka valsts un vietējām iestādēm ar vadošās iestādes statusu joprojām ir pienākums gādāt par ieguldījumu iepriekšēju finansēšanu. Pašreizējos apstākļos, kad jāsaskaras ar ierobežojumiem finanšu tirgos, šādu finansiālu uzdevumu ir grūti izpildīt. Ja tiks prasīts ievērot ieguldījumu iepriekšējas finansēšanas principu, Eiropas Savienība neizmantos unikālu iespēju nodrošināt tiešus finanšu resursus ekonomikas stimulēšanai un strukturālām pārmaiņām, iepriekš piešķirot lielākas summas tā, lai finansēšana notiktu ritmā, kas nepieciešams, lai sāktu finansējumu atgūt;

48.

attiecībā uz pārvaldības un kontroles noteikumiem Komiteja nepiekrīt pieejai pievienotās vērtības nodoklim, jo tas darbības izdevumu kategorijā tiek ietverts tikai dažos ļoti īpašos gadījumos un vairumā reģionu to nevarēs ietvert attiecināmo izdevumu kategorijā. Praktiski tas nozīmē reālu fondu līdzfinansējuma līmeņa samazinājumu līdz 21 %;

49.

atbalsta formulas “N+3” saglabāšanu 2014.-2020. gada plānošanas periodā;

50.

atbalsta PVN attiecināmību uz visām izdevumu kategorijām gadījumos, kad saņēmēji nevar atgūt šā nodokļa summu.