11.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 177/24

1.1.

Daudziem Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir jāpārvar vairāk vai mazāk (atkarībā no dalībvalsts) būtiskas ekonomiskas grūtības, lai piekļūtu pamatpakalpojumiem, tostarp mājokļa, enerģētikas, elektroniskās saziņas, transporta, ūdens, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā.

1.2.

Taču vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) “augsts (..) pieejamības līmenis” ir viena no kopējām vērtībām, t. i., vērtībām, ko atbalsta visas Savienības dalībvalstis un kuras noteiktas 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem (pievienots līgumiem), un Savienībai un dalībvalstīm savu kompetenču robežās tas ir pilnībā jāņem vērā, īstenojot politiku visās attiecīgajās jomās.

1.3.

Tomēr Kopienas līmenī nav vienotas VTNP pieejamības līmeņa definīcijas un tas netiek skatīts vienādi; turklāt nav arī instrumentu, ar ko šo pieejamību novērtēt, ņemot vērā, ka dalībvalstis ir kompetentas noteikt VTNP un ka tām ir plaša rīcības brīvība minēto pakalpojumu ieviešanā.

1.4.

EESK ierosina, lai Eiropas Savienība, pirmkārt, precizē visiem pieejamu VTNP jēdzienu un to pielāgo prasībām, kas noteiktas Lisabonas līgumā (26. protokolā) un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un, otrkārt, ievieš sekundārajos tiesību aktos likumdošanas pasākumus, kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu:

1.5.

Pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildības jomu un kompetenci, ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto svarīgāko datu iekļaušana Eiropas pusgadā ir priekšnoteikums, lai stiprinātu ES sociālo dimensiju un ES tirgu, jo īpaši krīzes apstākļos.

2.1.

Attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP), neatkarīgi no tā, vai tie ir ar tautsaimniecisku nozīmi (VTNP) vai ar tautsaimniecību nesaistīti VNP, ir jānodrošina visu attiecīgās valsts iedzīvotāju piekļuve šiem pakalpojumiem, kā arī pamattiesību aizsardzībai. Tie ir cieši saistīti ar ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, ko Eiropas Savienība tiecas sasniegt.

2.1.1.

Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība definēt, organizēt un finansēt lietotāju vajadzībām atbilstošus VNP, balstoties uz sociālu un pilsonisku darbību vai atsaucoties uz to. VTNP pamatā ir preču loģika un uz tiem attiecas kopienas konkurences un iekšējā tirgus noteikumi, izņemot gadījumus, kad tie rada šķēršļus to īpašo uzdevumu īstenošanai. Būtībā ar tautsaimniecību nesaistītie VNP nav balstīti uz tirgus loģiku un tie ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, kā tas noteikts 26. protokola 2. pantā.

2.1.2.

“Savienība saskaņā ar Līgumiem atzīst un ievēro (…) pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, noteikts Lisabonas līgumam pievienotajā Pamattiesību hartā, kurā skaidri norādīts, ka šajā jomā jābalstās uz valstu tiesību aktiem un praksi. Eiropas Savienības ratificētajā ANO Konvencijā par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ir noteikti minimālie standarti, lai aizsargātu un saglabātu cilvēkiem ar invaliditāti noteiktu pilsonisko, politisko, sociālo un ekonomisko tiesību pilnu spektru, kas iever arī piekļuvi VTNP.

2.1.3.

Daudzas dalībvalstis šīs piekļuves tiesības sasaistījušas ar nosacījumu, ka pakalpojums jāsniedz, ievērojot visiem ekonomiski pieņemamus nosacījumus, un lai to panāktu, dažādā mērā piemēro individuālā un kolektīvā sociālā atbalsta programmas.

2.2.

VTNP piekļuves neesamība var būt saistīta ar dažādiem faktoriem – to var noteikt daudzveidīgi valsts vēsturiskie apstākļi un dalībvalstu ļoti atšķirīgie sociālie modeļi un pakalpojumi. Šie faktori var būt arī ekonomiski (pārāk liela pakalpojuma cena), ģeogrāfiski (konkrētajā teritorijā pakalpojums netiek piedāvāts), sociāli (nevienlīdzīga attieksme), fiziski (invaliditāte) vai arī var būt saistīti ar nepiemērotību vajadzībām un/vai tehniskajam progresam (neatbilstība/nepietiekams kvalitātes un/vai drošības līmenis).

2.3.

Attiecībā uz VTNP augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis, vienlīdzīga attieksme, vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšana ir tās sešas vērtības (no četrpadsmit), kas noteiktas 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem (pievienots Lisabonas līgumam, LES un LESD), un Savienībai, kā arī dalībvalstīm savu kompetenču robežās un nepārsniedzot minēto līgumu darbības jomu tās ir pilnībā jāievēro, īstenojot visas tās politikas nostādnes, kas saistītas ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. panta nozīmē.

2.3.1.

Šīs četrpadsmit vērtības, kas iedalītas trīs grupās, ir savstarpēji saistītas gan katras grupas ietvaros, gan starp tām – tās visas ir vienlīdz svarīgas.

2.3.2.

Piemēram, pat ja VTNP cena ir pilnībā pieņemama, to nevarēs uzskatīt par atbilstošu 26. protokola prasībām, ja nav nodrošināta augsta kvalitāte vai drošība vai ja tas nav vispārēji pieejams attiecīgās valsts pilsoņiem, vai ja netiek diferencēti attiecīgajā valstī pastāvošie ģeogrāfiskie, sociālie un kultūras apstākļi, vai ja valsts iestādes aizliedz kādu VTNP, lai gan saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ierasto praksi attiecīgā VTNP organizēšana ir reģionālo vai vietējo iestāžu kompetencē, un tādējādi neievēro reģionālo un vietējo iestāžu būtisko lomu un plašo rīcības brīvību.

2.4.

Šā protokola noteikumi neapšaubāmi ir paredzēti kā Savienības četrpadsmit kopējo vērtību interpretācija VTNP jomā. Dažu vērtību vispārinātais formulējums, piemēram, augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis vai vispārējas pieejamības un patērētāju tiesību aizsardzības veicināšana, varētu radīt daudz jautājumu par šo noteikumu juridisko spēku, saistošo raksturu un to sekām. Tomēr, lai arī kāda būtu interpretācija, atbilde uz šiem jautājumiem – gluži kā 26. protokola pirmais pants – ir vienkārša un acīmredzama un atbilst interpretētajam pantam: šajā gadījumā valstu, reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir plaša rīcības brīvība noteikt dažādus pasākumus attiecībā uz katru konkrēto VTNP.

3.1.

Kopienā nav saskaņotas VTNP pieejamības līmeņa vai ekonomiskās pieejamības definīcijas, un tas netiek skatīts vienādi, turklāt nav arī instrumentu, ar ko to novērtēt. Pieejamība bieži vien ir atkarīga no lietotāja subjektīvā cenas novērtējuma un no tā, kāds labums no tās ir cilvēka labklājībai.

3.2.

Parasti pakalpojums ir pieejams tad, ja pilsonis var bez grūtībām norēķināties par šo pakalpojumu (zaļā grāmata par pasta pakalpojumu vienotā tirgus attīstību) (1).

3.3.

Pakalpojumu uzskata par pilnībā pieejamu, ja pilsonim tas tiek piedāvāts bez maksas. Kā piemēru var minēt dažas pilsētas vai reģionus, kurās piedāvā bezmaksas pilsētas sabiedrisko transportu.

3.4.

Lai uzsvērtu, cik sarežģīti ir praksē īstenot pieejamību, ar kādām grūtībām jāsastopas un cik dažādi tas tiek darīts, EESK vēlas kā piemēru minēt pieejamības interpretāciju, kas izmantota mājokļa, telekomunikāciju, elektroenerģijas un gāzes jomā. EESK arī uzsver, ka daudzās dalībvalstīs piekļuvi veselības aprūpei ierobežo tas, ka nepietiekamu ienākumu dēļ cilvēki atsakās no ārstēšanās. Ziņojumā par Savienības 2009. gada stratēģijas “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” īstenošanu norādīts, ka līdzekļu trūkums ir cieši saistīts ar veselības problēmām.

3.5.

Cenu pieejamības prasība, pieņemot tiesību aktus par tīklu nozaru liberalizāciju, tika ieviesta kā vispārējā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa telekomunikāciju, elektroenerģijas un pasta jomā un tāpēc, ka tā ir cieši saistīta ar sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķi, ko Savienība tiecas sasniegt.

3.6.

Kopienas pieeja ir balstīta uz divām cenas pieejamības koncepcijām: pirmā ir ar universālu dimensiju un otrā attiecas tikai uz tiem iedzīvotājiem, kuriem ir nelieli ienākumi, kuriem ir grūtības vai kuri ir mazāk aizsargāti kā, piemēram, cilvēki ar invaliditāti vai ar īpašām sociālām vajadzībām. Otrajai koncepcijai ir jēga tikai tad, ja tās mērķis atbilstoši 26. protokolam ir “vispārējas piekļuves veicināšana”.

3.7.

Lai gan pieejamība ir kļuvusi par Eiropas Savienības kopējo vērtību un tās ievērošana ir obligāta visām dalībvalstīm, joprojām nesamērīgi ir tādi tarifi kā, piemēram, enerģijas cena, mobilo sakaru viesabonēšanas pakalpojumi, transporta izmaksas, mājokļu iegādes cenas vai to īres maksa, ņemot vērā arvien lielākas sabiedrības daļas pieejamo ienākumu apmēru. Turklāt dažādos Kopienas tiesību aktos ietvertās pieejamības definīcijas, no kurām dažas kā piemēru EESK uzskaitījusi šajā dokumentā, būtiski atšķiras un, galvenais, ir ļoti nekonkrētas.

3.8.

3.8.1.

Mājsaimniecību budžeta apsekojumā (ES-SILC), kas veikts visās dalībvalstīs, ir noteikta maksimālā ekonomiskā ieguldījuma likme mājoklim 40 % apmērā no mājsaimniecības pieejamajiem ienākumiem. Ja šis līmenis tiek pārsniegts, mājokļa cena tiek uzskatīta par nepieejamu.

3.8.2.

Dalībvalstis ar ļoti dažādiem paņēmieniem un ļoti atšķirīgā mērā ietekmē mājokļu tirgus darbību, lai nodrošinātu visu pilsoņu tiesības atrast pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu, tostarp ar mājokļa atbalsta palīdzību. Liela daļa dalībvalstu ir izveidojušas sociālā vai fiskālā atbalsta mehānismus, lai ietekmētu tieši šo mājsaimniecības apgrūtinošo izdevumu pozīciju, un līdztekus subsidē sociālos mājokļus, lai papildinātu privātajā tirgū spontāni pieejamo piedāvājumu.

3.8.3.

Sociālais mājoklis ir viena no atbildēm, ko publiskās iestādes var sniegt, lai apmierinātu to mājokļa pieprasījumu daļu, ko nenosedz tirgus, jo mērķis ir nodrošināt vispārēju piekļuvi pienācīgas kvalitātes mājoklim par pieņemamu cenu vai īres maksu. 25 miljoni Eiropas mājsaimniecību mīt sociālajos mājokļos.

3.8.4.

Lai gan pastāv šādi mehānismi, daudziem Eiropas Savienības iedzīvotājiem pienācīgas kvalitātes mājoklis vairs nav finansiāli pieejams. 2011. gadā 15 % Eiropas iedzīvotāju mitinājās pārapdzīvotos vai nepiemērotos mājokļos un 17 % mājsaimniecību sūdzējās par pārāk lielām mājokļa izmaksām, ņemot vērā viņu pieejamos ienākumus (2).

3.8.5.

Ar 2011. gada 20. decembra lēmumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, ko piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, kuri ir atbildīgi par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu pārvaldību, Komisija noteica, ka subsidēti sociālie mājokļi piešķirami tikai mazāk aizsargātām personām un neaizsargātām sociālām grupām, kas par tādām ir identificētas un kuras maksātspējas dēļ nevar atrast mājokli, ievērojot tirgus nosacījumus, tāpēc rodas jautājumi saistībā ar 26. protokolā uzskaitītajām vērtībām.

3.9.

3.9.1.

Ja iekšējais tirgus un brīva konkurence ir palīdzējusi samazināt telekomunikāciju vienību tarifus, turklāt viens no šā samazinājuma iemesliem vismaz daļēji ir arī tehnoloģiju attīstība un ar Kopienas tiesību aktiem noteiktie mobilo sakaru viesabonēšanas maksimālo tarifu ierobežojumi.

3.9.2.

Tiesību aktos par telekomunikācijām (3) ir noteikts, ka pieejamība ir saistīta ar tālruņa lietošanu “par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus”, un lietotāju spēju kontrolēt savus izdevumus. Eiropas Komisijas metodoloģiskajā skaidrojumā par VNTP horizontālu novērtēšanu (4) ierosinātais “pieejamības” rādītājs definēts kā pakalpojumu cena salīdzinājumā ar patērētājiem, kuriem ir zems/vidējs ienākumu limenis (dažādiem ienākumu līmeņiem).

3.10.

3.10.1.

Komisija uzskata, ka elektroenerģijas un gāzes jomā subsīdijas vai regulējums, kura mērķis ir mazināt enerģijas cenu kopumā, nemudina taupīt enerģiju, nav vērsts konkrēti uz tiem cilvēkiem, kam tas būtu vajadzīgs, un var radīt konkurences traucējumus (5).

3.10.2.

Dalībvalstis tāpēc tiek aicinātas rīkoties, lai nodrošinātu mazāk aizsargātu patērētāju aizsardzību (6). Publiska iestāde patērētājam var piešķirt tiešas subsīdijas tikai tad, ja enerģētiskās nabadzības jēdziens ir skaidri definēts un ja mazāk aizsargātas personas ir skaidri identificētas valsts līmenī. Tiem patērētājiem, kurus skar finanšu grūtības, pat nemaksāšanas gadījumā noteiktu laiku ir jāsaglabā enerģijas padeve.

3.10.3.

Jāņem vērā, ka enerģētiskās nabadzības jēdziens attiecas tikai uz elektroenerģijas un gāzes nozarēm un nav piemērojams citiem kurināmajiem, ko izmanto apkurei pilsētās.

3.10.4.

Eiropas Savienības enerģētikas politika ir vērsta uz enerģijas patēriņa mazināšanu, un šajā nolūkā tiek nodrošināts atbalsts energoefektivitātes pasākumiem vai mājokļu siltumizolācijai, lai palielinātu enerģētikas pakalpojumu ekonomisko pieejamību. Energoefektivitātes uzlabošanai ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi, kuru ekonomiskie rezultāti enerģijas iegādei nepieciešamo izdevumu samazināšanās veidā būs jūtami tikai ilgtermiņā. Pašiniciatīvas atzinumā “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (CESE 2517/2013) EESK ir izstrādājusi konkrētus priekšlikumus šajā jomā.

4.1.

2004. gadā, vērtējot tīklu nozaru VTNP rezultātus, Komisija pārbaudīja, vai šajos tīklos piemērotie tarifi ir pieejami, un izmantoja rādītāju, kura pamatā ir lietotāja gada ienākumu procentuālais apmērs, kas viņam katru gadu jātērē, lai iegādātos noteiktu pakalpojumu kopumu.

4.2.

Eirobarometra pētījums par Eiropas iedzīvotāju apmierinātību ar tīklu nozaru pakalpojumiem sniedz tikai subjektīvu vērtējumu par šo pakalpojumu pieejamību un var kalpot tikai par vispārīgas tendences liecību.

4.3.

Nav oficiālu Kopienas kritēriju, lai noteiktu VTNP ekonomisko pieejamību. Kopienas tiesību akti galvenokārt ir vērsti uz saskaņotiem principiem un noteikumiem par cenu noteikšanu, kas orientētas uz izmaksām vai ciešāk saistītas ar izmaksām, vai arī orientētas uz izmaksu atgūšanas iespējām (kā noteikts Ūdens pamatdirektīvā), vienlaikus nodrošinot pakalpojumus visiem iedzīvotājiem.

4.4.

Taču ar izmaksām saskaņoti tarifi, pat ja tie neietver pakalpojuma sniedzēja peļņas daļu, nav sinonīms ekonomiskai pieejamībai un nenodrošina iespēju saņemt visus pakalpojumus par pieņemamām cenām.

4.5.

2003. gada zaļajā grāmatā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka kritēriji, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai pakalpojams ir uzskatāms par pieejamu. Tām jārūpējas, lai ar noteikto kritēriju palīdzību tiktu ņemtas vērā visas patērētājiem un lietotājiem noteiktās tiesības, piemēram, VTNP pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti. Līdztekus dalībvalstīm jāizveido arī cenu kontroles mehānisms un/vai jāpiešķir subsīdijas attiecīgām personām. Šos kritērijus būtu iespējams saistīt, piemēram, ar cenu par pamatpakalpojumu kopumu, kas būtu jānosaka dalībvalstu līmenī, un šā kopuma maksimālā cena (maksimālais finansiālais ieguldījums) ir jānosaka atkarībā no pieņemamā ieguldījuma līmeņa, ņemot vērā mazāk aizsargātu iedzīvotāju pieejamos ienākumus.

5.1.

Zaļajā grāmatā par VNP ir noteikts, ka efektīvas konkurences apstākļos tirgus mehānismi var nodrošināt pieejamu pienācīgas kvalitātes pakalpojumu sniegšanu, un tādējādi būtiski samazinās nepieciešamība pēc regulējošiem pasākumiem.

5.2.

Jaunajā Līgumu kontekstā Eiropas Komisija paziņojumā “Vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitātes sistēma Eiropā” (COM(2011) 900 final) ir uzsvērusi, ka tā “ir nolēmusi vienotā kvalitātes sistēmā apvienot vispusīgus pasākumus, ko tā īsteno attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Tas nodrošinās, ka turpmākajos gados ES līmeņa normatīvā vide arvien vairāk pastiprinās vienotā tirgus sociālo dimensiju, lai labāk ņemtu vērā šo pakalpojumu konkrēto raksturu un īstenotu mērķi sniegt šos pakalpojumus, ievērojot tādas vērtības kā kvalitāte, drošība un pieejamība, vienlīdzīga attieksme, vispārēja piekļuve un lietotāju tiesības, kas ir atzītas Protokolā”.

5.3.

Viens no Eiropas tiesību aktos noteiktajiem sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem ir arī visiem patērētājiem iespējama piekļuve un pieejamība un īpaši noteikumi mazāk aizsargātiem patērētājiem vai patērētājiem ar invaliditāti.

5.4.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas uzdevums ir uzlabot savu dienestu koordināciju un izveidot efektīvu statistikas instrumentu datu salīdzināšanai un apkopošanai (nodrošinot stingru datu konfidencialitāti). Tai jāprecizē arī visiem pieejamu VTNP jēdziens un tas jāpielāgo prasībām, kas noteiktas Lisabonas līgumā (26. protokolā) un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Līdztekus Komisijai ir jāierosina likumdošanas pasākumi, ar kuriem sekundārajos tiesību aktos dalībvalstīm uzliek par pienākumu:

5.5.

Pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildības jomu un kompetenci, ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto svarīgāko datu iekļaušana Eiropas pusgadā ir priekšnoteikums, lai stiprinātu ES sociālo dimensiju un tirgu, jo īpaši krīzes apstākļos.