—

Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 2015/1589 1. panta d) punktu un LESD 107. panta 1. punktu, jo tā apstrīdēto pasākumu nepamatoti esot kvalificējusi kā valsts atbalsta shēmu. Apstrīdēto atbalstu nevar piešķirt, pamatojoties tikai uz Wetboek van de inkomstenbelastingen van 1992 (1992. gada Ienākumu nodokļu kodekss; turpmāk tekstā – “WIB 92”) 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo šīs normas piemērošanai ir nepieciešami papildus īstenošanas pasākumi.

—

Komisija esot pārkāpusi LESD 296. pantu, jo Komisijas norādītajā pamatojumā ir pretrunas. Pretruna ir apstāklī, ka Komisija nepaskaidro, kādēļ selektivitātes kritērija pārbaudē tā uzskata, ka iepriekšējie [nodokļu] lēmumi tieši neizriet no WIB 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta, savukārt, pārbaudot atbalsta shēmas pastāvēšanu, tā uzskata, ka minētās normas piemērošanai nav nepieciešami nekādi papildu īstenošanas pasākumi.

—

Komisija neesot pārbaudījusi, vai apstrīdētās atbalsta shēmas rezultātā attiecīgajiem uzņēmumiem tiešām tiek radīta priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Taču šis priekšnoteikums esot būtisks valsts atbalstam, un tādēļ Komisijai tas esot bijis jāpārbauda, pirms konstatēt valsts atbalsta pastāvēšanu, jo pretējā gadījumā tā neizpilda tai LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

—

WIB 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts un no tā izrietošā virspeļņas atbrīvošanas no nodokļiem sistēma ir pieejama visiem uzņēmumiem, kuri atrodas pielīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā un kuru darbības ietilpst apstrīdētā pasākuma piemērošanas jomā. Apstrīdētais pasākums tādējādi neaprobežojas tikai ar noteiktiem uzņēmumiem, kurus var definēt tikai pēc īpašām pazīmēm, un tādēļ tas nav selektīvs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

—

Primāri pakārtoti, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka virspeļņas atbrīvojums no nodokļa nav pamatregulējuma apakšsadaļa. Virspeļņas atbrīvošana no nodokļa, pamatojoties uz sinerģijas un apjomradītiem ietaupījumiem, piemērojot “arm’s length” principu, ir noteikumu par visu ar nodokli apliekamo peļņu neatņemama apakšsadaļa un tādēļ to nevar aplūkot kā atkāpi no pamatregulējuma, kuras rezultātā rodas selektivitāte.

—

Sekundāri pakārtoti, Komisija nevarot pierādīt, ka Beļģijas Rulingcommissie, piemērojot WIB 92 185. panta 2. punkta d) apakšpunktu, nesaistītu uzņēmumu darījuma principu ir piemērojusi nepareizi. Komisijas argumentācija neesot saskanīga, un tā esot ņēmusi vērā svarīgus elementus, taču tie esot acīmredzami pretrunīgi un tiem trūkst nepieciešamā saskanīguma.

—

Pamatojoties uz Komisijas pastāvīgo lēmumu pieņemšanas praksi, kurā nav tikusi apšaubīta starptautiski atzītā “arm’s length” principa piemērošana, tiesiskas noteiktības principam būtu pretrunā, ja šajā lietā būtu jāpiemēro rīkojums par piešķirtā atbalsta atgūšanu. Tas tādēļ, ka, pamatojoties uz pastāvošo lēmumu pieņemšanas praksi un judikatūru, nevar atzīt, ka WIB 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir pretrunā LESD 107. pantam.