16.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 347/3

—

pirms lieta tiks izskatīta pēc būtības, nepastāvot EUIPO rakstiskai piekrišanai par sprieduma izpildes apturēšanu, apturēt attiecīgā sprieduma piemērošanu;

—

atcelt attiecīgo spriedumu, pamatojoties uz šajā apelācijas sūdzībā minētājiem pamatiem […];

—

atcelt EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 11. augusta lēmumu R 1323/2014-1;

—

pakārtoti, atcelt spriedumu un uzdot apturēt tiesvedību līdz Brexit procesa beigām vai vismaz līdz 2019. gada 31. maijam, kas atbilst Līguma 50.pantā minētajam termiņam;

—

piespriest Lion Laboratories un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam segt savus, kā arī atlīdzināt ACS tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan tiesvedībā lietā T-638/15 pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

1)

Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir par prasības pieteikumā ietverto ACS apgalvojumu sagrozīšanu, jo attiecīgā sprieduma 86. punktā ir norādīts, ka 64 ierīces tika pārdotas “attiecīgajos periodos”, lai gan attiecīgais skaitliskais rādītājs (skaitlis neapstrīdams) attiecas tikai uz pirmo periodu (no 2004. gada 5. oktobra līdz 2009. gada 4. oktobrim).

2)

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvota turklāt Lion Laboratories padomdevēja 2013. gada 21. marta vēstulē EUIPO ietvertās informācijas sagrozīšana un arī Regulas 207/2009 (1), it īpaši tās 57. panta 2. punkta, un Regulas Nr. 2868/95 (2) 22. panta 2. punkta un 40. panta 5. punkta pārkāpums. Šajā vēstulē netika minēts agrākās preču zīmes reģistrācijas numurs (Apvienotās Karalistes preču zīme Nr. 2040518), bet gan divreiz tika minēta Apvienotās Karalistes preču zīme Nr. 2371210, kas nozīmē, ka Lion Laboratories (i) neesot izpildījusi savu pienākumu sniegt pietiekamus pierādījumus par Apvienotās Karalistes preču zīmes Nr. 2040518 vai pretstatītās preču zīmes izmantošanu un/vai (ii) esot aizstājusi preču zīmi, kura bija attiecīgā procesa pamatā.

3)

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa (i) esot pārkāpusi Regulā Nr. 207/2009 ietvertā un 2003. gada 11. marta spriedumā lietā C-40/01 Ansul interpretētā jēdziena “faktiska izmantošana” tvērumu un (ii) esot piemērojusi kļūdainu metodi. Vispārējā tiesa neesot veikusi tikai pirmā perioda analīzi atsevišķi, kā arī neesot ņēmusi vērā prognozētos pārdošanas skaitliskos rādītājus, par kuriem tika panākta vienošanās ekskluzīvas licences līgumā. Turklāt, ņemot vērā ļoti zemo un laika ziņā ierobežoto izmantošanas līmeni pirmā perioda laikā, faktiskā izmantošana netika pierādīta, jo Vispārēja tiesa neesot analizējusi vairākus apstākļus, kā piemēram, i) pušu licences līgumā ietvertos plānotos pārdošanas skaitliskos rādītājus, ii) attiecīgā tirgus iezīmes (aptver 30 miljonu klientu), iii) attiecīgo preču veidu (tostarp alkometri) un iv) 2004. gadā pieteiktās Apvienotās Karalistes preču zīmes Nr. 2371210 pastāvēšanu. Vispārējā tiesa esot piešķīrusi pārmērīgu nozīmi atsevišķiem dokumentiem, tostarp tiem, kas attiecas uz pakalpojumiem, lai gan agrākā preču zīme tika pretstatīta tikai 9. klasē aptvertajām precēm.

4)

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu tiek analizēts, ka Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi jēdziena “faktiska izmantošana” tvērumu, jo tā esot piemērojusi neatbilstošu kritēriju, nosakot to, vai agrākā preču zīme tika izmantota kā preču zīme. Turklāt Tiesas 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C-17/06 Céline nevar tikt attiecināts uz gadījumiem, kad i) attiecīgajām precēm bija piestiprinātas arī citas preču zīmes, ii) minētajām precēm bija citi nosaukumi un iii) daži klienti uztvēra attiecīgo preču zīmi kā vispārēju nosaukumu. Šādi apstākļi arī liedzot klientam sasaistīt agrāko preču zīmi un apzīmējumu, kas ir lietots kā vispārējs nosaukums vai firma.

5)

Ar piekto apelācijas sūdzības pamatu tiek skarts sabiedriskās kārtības jautājums: Apvienotās Karalistes agrākās tiesības neļaus atzīt Eiropas Savienības preču zīmi par spēkā neesošu, ņemot vērā Brexit procesu un Apvienotās Karalistes paziņojumu atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 50. pantam. Šādas spēkā neesamības atzīšanas pieļaušana būtu sekmējusi izdevumu palielināšanos un radītu liekus un nesamērīgus šķēršļus preču zīmju vienotai aizsardzībai, ņemot vērā to, ka pēc 2 gadiem vai pat agrāk Apvienotā Karaliste vairs neietilps Eiropas Savienības vienotajā preču zīmju sistēmā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi 1883. gada Parīzes Konvencijā atzīto teritorialitātes principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu.