25.7.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 201/31

(1)

Konvencija par Alpu aizsardzību (turpmāk – “Alpu Konvencija”) ir Eiropas Kopienas vārdā noslēgta ar Padomes Lēmumu 96/191/EK (2).

(2)

Ar Padomes Lēmumu 2005/923/EK (3) Padome nolēma Eiropas Kopienas vārdā parakstīt Protokolu par augsnes aizsardzību, Protokolu par enerģētiku un Protokolu par tūrismu, kas pievienoti Alpu Konvencijai.

(3)

Protokoli ir būtisks posms Alpu Konvencijas īstenošanā, un Eiropas Kopiena ir apņēmusies īstenot minētās konvencijas mērķus.

(4)

Ar Alpiem saistītās ekonomikas, sociālās un ekoloģiskās pārrobežu problēmas joprojām ir nopietns uzdevums, kam jāpievēršas šajā ļoti apdraudētajā apgabalā.

(5)

Alpu reģionā būtu jāveicina un jāstiprina Kopienas politika, jo īpaši prioritārajās jomās, kā tās definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (4).

(6)

Viens no galvenajiem Protokola par augsnes aizsardzību mērķiem ir augsnes daudzfunkcionālās nozīmes saglabāšana ilgtspējīgas attīstības perspektīvā. Ir jānodrošina ilgtspējīgs augsnes ražīgums atbilstīgi tās dabiskajām funkcijām, augsnes kā dabas un kultūras vēstures fonda funkcijām un augsnes izmantojumam lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, urbanizācijā un ar tūrismu saistītās darbībās, cita veida ekonomiskā izmantojumā, transporta un infrastruktūras jomā, kā arī atbilstoši augsnes izmantojumam par izejvielu avotu.

(7)

Izvēloties pieeju augsnes aizsardzībai, būtu jāņem vērā reģionālo un vietējo apstākļu būtiskās atšķirības Alpu reģionā. Protokols par augsnes aizsardzību varētu palīdzēt īstenot atbilstīgus pasākumus valsts un reģionālā līmenī.

(8)

Protokola prasības – piemēram, attiecībā uz augsnes monitoringu, erozijas, applūšanas un zemes nogruvumu riska zonu noteikšanu, piesārņoto vietu uzskaiti un saskaņotu datu bāzu izveidi – var būt nozīmīgi Kopienas politikas elementi augsnes aizsardzības jomā, kā apliecināts, inter alia, Padomes Direktīvā 85/337/EEK (1985. gada 27. jūnijs) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (5), Padomes Direktīvā 86/278/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par vides, jo īpašo augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas (6), Padomes Direktīvā 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (7), Padomes Direktīvā 99/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (8), Padomes Regulā (EK) Nr. 1257/1999 (1999. gada 17. maijs) par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai (9) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (10).

(9)

Protokolā par enerģētiku ir paredzēts veikt attiecīgus pasākumus energotaupības, enerģijas ražošanas, tostarp atjaunojamās enerģijas popularizēšanas, transporta, piegādes un izmantošanas jomā, lai radītu ilgtspējīgai attīstībai piemērotus apstākļus.

(10)

Protokols par enerģētiku ir saskaņā ar Sesto vides rīcības programmu par klimata pārmaiņu radīto problēmu novēršanu un dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas un izmantošanas veicināšanu. Tāpat protokola ir saskaņā ar Kopienas enerģētikas politiku, kā tā izklāstīta Baltajā grāmatā “Kopienas stratēģija un rīcības plāns”, Zaļā grāmatā “Virzoties uz Eiropas stratēģiju enerģijas piegādes jomā”, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/77/EK (2001. gada 27. septembris) par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (11), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1230/2003/EK (2003. gada 26. jūnijs), ar ko pieņem daudzgadu programmu par rīcību enerģijas jomā: Saprātīga enerģija Eiropai (2003.–2006.) (13).

(11)

Protokola par enerģētiku ratificēšana stiprinātu pārrobežu sadarbību ar Šveici, Lihtenšteinu un Monako. Tas palīdzētu nodrošināt to, lai partneriem reģionos būtu tādi paši mērķi kā Eiropas Kopienai un lai šādas iniciatīvas attiektos uz visu Alpu ekoloģisko reģionu.

(12)

Eiropas Enerģētikas tīklam (TEN-E) būtu jāpiešķir prioritāte un saskaņošanas un īstenošanas pasākumi, kas TEN-E pamatnostādnēs paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1229/2003/EK (2003. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka vairākas pamatnostādnes attiecībā uz Eiropas enerģētikas tīkliem (14), būtu jāpiemēro, izstrādājot jaunus pārrobežu savienojumus, jo īpaši augstsprieguma līnijas.

(13)

Eiropas Kopiena, tās dalībvalstis, Šveice, Lihtenšteina un Monako ir puses ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Kioto Protokolam. UNFCCC un Kioto Protokolā ir paredzēts, ka puses izstrādā, īsteno, publicē un regulāri atjaunina valsts un reģionālas programmas, kas ietver pasākumus klimata pārmaiņu seku mazināšanai, risinot jautājumus saistībā ar visu Monreālas Protokolā neiekļauto siltumnīcefekta gāzu antropogēnām emisijām, iedalot tās pēc to avotiem, un ar attiecīgo gāzu piesaisti.

(14)

Protokols par enerģētiku sekmē UNFCCC prasību izpildi attiecībā uz pasākumiem, kas veicina atbilstošu pielāgošanos klimata pārmaiņām.

(15)

Lielākajā Alpu reģiona daļā tūrisms no ekonomikas viedokļa ir ārkārtīgi svarīga nozare, kas ir cieši saistīta ar tūrisma ietekmi uz vidi un vietējo sabiedrību un atkarīga no tās.

(16)

Tā kā kalnu reģions ir unikāls un ekoloģiski ļoti jutīgs apgabals, ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt līdzsvaru starp ekonomiskajām interesēm, vietējo iedzīvotāju vajadzībām un vides aspektiem, lai tādējādi nodrošinātu reģiona ilgtspējīgu attīstību.

(17)

Tūrisms arvien vairāk kļūst par pasaules mēroga fenomenu, tomēr pamatā tas paliek vietējās un reģionālās atbildības jomā. Ciktāl tas saistīts ar Kopienu, šajā kontekstā attiecīgi ir, inter alia, šādi akti: Direktīva 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1980/2000 (2000. gada 17. jūlijs) par pārskatīto Kopienas ekoetiķetes piešķiršanas programmu (15), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 761/2001 (2001. gada 19. marts), ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) (16) un Padomes 2002. gada 21. maija Rezolūcija par Eiropas tūrisma nākotni (17). Alpu Konvencijai un tās Protokolam par tūrismu kopā ar pārējiem protokoliem, kas var ietekmēt tūrisma nozari, vajadzētu būt pamatinstrumentam ieinteresēto pušu ieguldījuma stimulēšanai un koordinēšanai reģionālā un vietējā līmenī, lai ilgtspējību padarītu par galveno dzinuli Alpu reģiona tūrisma piedāvājuma kvalitātes uzlabošanai.

(18)

Protokola par tūrismu vispārīgais mērķis ir veicināt ilgtspējīgu tūrismu, jo īpaši nodrošinot to, ka tūrisma attīstības un pārvaldības plānos ir ņemta vērā tā ietekme uz vidi. Tādēļ protokolā ir paredzēti īpaši noteikumi un ieteikumi, ko var izmantot kā instrumentus, lai stiprinātu vides aspektu iestrādi ar tūrismu un jo īpaši tā kvalitatīvu attīstību saistītu jauninājumu un izpētes, uzraudzības un apmācības, pārvaldības instrumentu un stratēģiju, plānošanas un apstiprināšanas procedūru risinājumos.

(19)

Minēto trīs protokolu pusēm būtu jāsekmē attiecīga izglītība un apmācība un līdztekus jāveicina sabiedrības informēšana par katra konkrētā protokola mērķiem, pasākumiem un īstenošanu.

(20)

Ir lietderīgi Eiropas Kopienai apstiprināt šos protokolus,