15.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 180/1

(1)

Ar Padomes Direktīvu 86/613/EEK (1986. gada 11. decembris) par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību (3) dalībvalstīs tiek nodrošināta vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, vai veicina šādu nodarbošanos. Ciktāl tas attiecas uz pašnodarbinātām personām un šo personu laulātajiem, Direktīva 86/613/EEK nav bijusi ļoti efektīva, un tās darbības joma būtu jāpārskata, jo diskriminācija dzimuma dēļ un aizskaršana notiek arī citās jomās, ne tikai algotā darbā. Skaidrības labad Direktīva 86/613/EEK būtu jāaizstāj ar šo direktīvu.

(2)

Savā 2006. gada 1. marta paziņojumā “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā” Komisija paziņoja, ka dzimumu līdztiesības pārvaldības uzlabošanas nolūkā tā apņemas pārskatīt spēkā esošos ES tiesību aktus par dzimumu līdztiesību, kuri netika iekļauti 2005. gada pārstrādāšanas procedūrā, lai vajadzības gadījumā tos atjauninātu, modernizētu un pārstrādātu. Direktīva 86/613/EEK netika iekļauta pārstrādāšanas procedūrā.

(3)

Savos 2007. gada 5. un 6. decembra secinājumos “Līdzsvarotas sieviešu un vīriešu lomas attiecībā uz darbavietām, izaugsmi un sociālo kohēziju” Padome aicināja Komisiju apsvērt nepieciešamību vajadzības gadījumā pārskatīt Direktīvu 86/613/EEK, lai nodrošinātu pašnodarbinātām personām un līdzstrādājošiem laulātajiem tiesības saistībā ar mātes un tēva pienākumiem.

(4)

Eiropas Parlaments ir konsekventi aicinājis Komisiju pārskatīt Direktīvu 86/613/EEK, jo īpaši, lai uzlabotu pašnodarbinātu sieviešu aizsardzību saistībā ar grūtniecību un bērna piedzimšanu un lai uzlabotu pašnodarbinātu personu laulāto situāciju.

(5)

Eiropas Parlaments savu nostāju šajā jomā paziņoja jau 1997. gada 21. februāra rezolūcijā par pašnodarbināto personu līdzstrādājošiem laulātajiem (4).

(6)

Savā 2008. gada 2. jūlija paziņojumā “Atjaunināta sociālā programma: iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” Komisija apstiprināja nepieciešamību veikt pasākumus attiecībā uz atšķirīgo dzimumu situāciju uzņēmējdarbībā, kā arī lai uzlabotu privātās un darba dzīves saskaņošanu.

(7)

Pašlaik jau ir vairāki juridiski instrumenti, kas paredzēti vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanai un kas attiecas uz pašnodarbinātības jomu, konkrēti, Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (6). Tāpēc šī direktīva nebūtu jāpiemēro jomās, uz kurām jau attiecas citas direktīvas.

(8)

Šī direktīva neskar dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālās aizsardzības sistēmas. Dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē attiecībā uz savu sociālās aizsardzības sistēmu organizēšanu, inter alia, ietilpst lēmumi par šādu sistēmu un ar tām saistītu iestāžu izveidi, finansēšanu un pārvaldību, kā arī pabalstu būtību un sniegšanu, iemaksu apmēru un pieejas nosacījumiem.

(9)

Šī direktīva būtu jāpiemēro pašnodarbinātām personām un to laulātajiem vai arī, ja un ciktāl tas atzīts valsts tiesību aktos, to dzīves partneriem, ja tie pastāvīgi piedalās minēto pašnodarbināto personu uzņēmējdarbības aktivitātēs saskaņā ar valstu tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem. Lai uzlabotu pašnodarbinātu personu laulāto un, ja un ciktāl tas atzīts valsts tiesību aktos, dzīves partneru – situāciju, viņu darbs būtu jāatzīst.

(10)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro jautājumiem, uz kuriem attiecas citas direktīvas, ar ko īsteno vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm, sevišķi Padomes Direktīva 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (7). Inter alia joprojām piemēro Direktīvas 2004/113/EK 5. pantu par apdrošināšanu un saistītiem finanšu pakalpojumiem.

(11)

Lai novērstu diskrimināciju dzimuma dēļ, šī direktīva būtu jāpiemēro gan tiešas, gan netiešas diskriminācijas gadījumos. Aizskaršana un seksuāla uzmākšanās būtu jāuzskata par diskrimināciju un tāpēc būtu jāizliedz.

(12)

Šai direktīvai nebūtu jāskar tiesības un pienākumi, kas izriet no civilstāvokļa vai ģimenes stāvokļa, kā noteikts valsts tiesību aktos.

(13)

Vienlīdzīgas attieksmes principam būtu jāattiecas uz pašnodarbinātu personu un trešo personu attiecībām šīs direktīvas darbības jomā, bet ne uz attiecībām starp pašnodarbinātu personu un viņa vai viņas laulāto vai dzīves partneri.

(14)

Pašnodarbinātības jomā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nedrīkst būt diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, saistībā ar uzņēmējdarbības sākšanu, ierīkošanu vai paplašināšanu vai jebkura cita veida darbības sākšanu vai paplašināšanu pašnodarbinātības jomā.

(15)

Dalībvalstis saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 157. panta 4. punktu var saglabāt vai pieņemt pasākumus, ar ko paredz īpašas priekšrocības, lai nepietiekami pārstāvēta dzimuma personām atvieglinātu iesaistīšanos pašnodarbinātībā vai lai novērstu vai kompensētu nelabvēlīgas situācijas šo personu profesionālajā izaugsmē. Principā tādi pasākumi kā, piemēram, pozitīva rīcība, kuras mērķis ir panākt dzimumu vienlīdzību praksē, nebūtu jāuzskata par tādiem, kas neievēro likumīgo vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm.

(16)

Ir jānodrošina, lai nosacījumi uzņēmuma dibināšanai starp laulātajiem, vai, ja un ciktāl tas atzīts ar valsts tiesību aktiem, starp dzīves partneriem, nebūtu ierobežojošāki par nosacījumiem uzņēmuma dibināšanai starp citām personām.

(17)

Ņemot vērā pašnodarbinātu personu, kam ir pieeja sociālās aizsardzības sistēmai, laulāto vai, ja un ciktāl tas atzīts ar valsts tiesību aktiem, dzīves partneru dalību ģimenes uzņēmuma aktivitātēs, arī viņiem vajadzētu būt tiesībām saņemt sociālo aizsardzību. Dalībvalstīm vajadzētu veikt nepieciešamos pasākumus, lai organizētu tādu sociālo aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Konkrēti, dalībvalstu ziņā ir pieņemt lēmumu, vai tāda sociālā aizsardzība būtu jāīsteno kā obligāta sistēma vai pēc brīvprātības principa. Dalībvalstis var paredzēt, ka tāda sociālā aizsardzība var būt proporcionāla līdzdalībai un/vai ieguldījumu līmenim pašnodarbinātās personas aktivitātēs.

(18)

Pašnodarbinātu grūtnieču un grūtnieču, kas ir pašnodarbinātu personu laulātās vai, ja un ciktāl tas atzīts valsts tiesību aktos, dzīves partneres, ekonomiskā un fiziskā neaizsargātība rada nepieciešamību šīm personām piešķirt tiesības uz maternitātes pabalstiem. Dalībvalstis joprojām būs kompetentas organizēt šādu pabalstu piešķiršanu, arī noteikt iemaksu apmēru un visus pasākumus attiecībā uz pabalstiem un maksājumiem, ar noteikumu, ka tiek izpildītas šīs direktīvas minimālās prasības. Konkrēti, tās var noteikt, kurā laikposmā pirms un/vai pēc dzemdībām piešķir tiesības uz maternitātes pabalstiem.

(19)

Laikposms, uz kuru piešķir maternitātes pabalstus pašnodarbinātām sievietēm, kā arī pašnodarbinātu personu laulātajām un – ja un ciktāl tās ir atzītas valsts tiesību aktos – dzīves partnerēm, ir līdzīgs Savienības līmenī pašreiz noteiktajam strādājošo grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumam. Ja strādājošām sievietēm paredzētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgums tiek mainīts Savienības līmenī, Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei, novērtējot, vai maternitātes pabalstu izmaksas ilgums būtu jāmaina arī 2. pantā minētajām pašnodarbinātām sievietēm un pašnodarbinātu personu laulātajām un dzīves partnerēm.

(20)

Lai ņemtu vērā pašnodarbinātības īpatnības, pašnodarbinātām sievietēm un pašnodarbinātu personu laulātajām vai, ja un ciktāl tas atzīts valsts tiesību aktos, dzīves partnerēm vajadzētu būt dotai pieejai jebkādiem pastāvošiem pakalpojumiem, kas nodrošina pagaidu aizvietošanu, vai citiem pastāvošiem valsts sociālajiem pakalpojumiem, tādējādi dodot viņām iespēju pārtraukt profesionālo darbību grūtniecības dēļ vai bērna kopšanas nolūkos. Pieeja tādiem pakalpojumiem varētu būt daļa no maternitātes pabalsta vai tā alternatīva.

(21)

Personām, kas bijušas pakļautas diskriminācijai dzimuma dēļ, būtu jānodrošina piemēroti tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību, apvienības, organizācijas un citas juridiskās personas būtu jāpilnvaro piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, kā to nosaka dalībvalstis, vai nu jebkura diskriminācijas upura vārdā, vai atbalstot šo personu, neskarot valsts procesuālās tiesību normas par pārstāvību un aizstāvību tiesās.

(22)

Katrā dalībvalstī pašnodarbinātu personu un viņu laulāto un, ja un ciktāl tas atzīts ar valsts tiesību aktiem, pašnodarbinātu personu dzīves partneru aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma dēļ būtu jānostiprina ar tādas struktūras vai struktūru palīdzību, kura(-as) ir tiesīga(-as) analizēt attiecīgās problēmas, pētīt iespējamos risinājumus un nodrošināt konkrētu palīdzību diskriminācijas upuriem. Šī struktūra vai šīs struktūras var būt tās pašas, kuras valsts līmenī ir atbildīgas par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu.

(23)

Ar šo direktīvu nosaka prasību minimumu, tādējādi dodot dalībvalstīm iespēju ieviest vai uzturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, visās dalībvalstīs nodrošināt vispārēju augsta līmeņa aizsardzību pret diskrimināciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai,

a)

pašnodarbinātām personām, proti, visām personām, kas savā labā veic darbu un par to gūst ienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;

b)

pašnodarbinātu personu laulātajiem vai, ja un ciktāl tas atzīts ar valsts tiesību aktiem, pašnodarbinātu personu dzīves partneriem, kuri nav darba ņēmēji vai uzņēmējdarbības partneri, ja šīs personas atbilstīgi valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem parasti piedalās darbībās, ko veic pašnodarbināta persona, un izpilda tādus pašus pienākumus vai palīgdarbus.

a)

pabalstam, ko attiecīgā persona saņemtu, ja darbības pārtraukums būtu saistīts ar šīs personas veselības stāvokli; un/vai

b)

vidējam ienākumu vai peļņas zaudējumam attiecībā pret salīdzināmu iepriekšēju laikposmu, ievērojot valsts tiesību aktos noteikto pabalsta maksimālo apmēru; un/vai

c)

jebkuram citam valsts tiesību aktos noteiktam ģimenes pabalstam, ievērojot valsts tiesību aktos noteikto pabalsta maksimālo apmēru.

a)

neatkarīgas palīdzības sniegšanu personām, kuras kļuvušas par diskriminācijas upuriem, iesniedzot prasības par diskrimināciju, neskarot minēto personu, apvienību, organizāciju un citu 9. panta 2. punktā minēto juridisko personu tiesības;

b)

neatkarīgu pētījumu veikšanu par diskrimināciju;

c)

neatkarīgu ziņojumu publicēšanu un ieteikumu sniegšanu par jebkādiem ar šādu diskrimināciju saistītiem jautājumiem;

d)

pieejamās informācijas apmaiņu piemērotā līmenī ar atbilstīgām Eiropas struktūrām, piemēram, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu.