12.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 173/190

(1)

Nesenā finanšu krīze parādīja, ka Savienības līmenī nopietni trūkst piemērotu instrumentu, lai efektīvi risinātu problēmas saistībā ar kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām (“iestādes”), kas ir nestabilas vai kļūst maksātnespējīgas. Šādi instrumenti jo īpaši ir nepieciešami, lai novērstu maksātnespēju vai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi maksātnespējas gadījumā, saglabājot attiecīgās iestādes sistēmiski nozīmīgās funkcijas. Krīzes laikā šie problēmjautājumi bija svarīgs faktors, kas lika dalībvalstīm glābt iestādes, šim nolūkam izmantojot nodokļu maksātāju naudu. Uzticamas atveseļošanas un noregulējuma sistēmas mērķis ir pēc iespējas lielākā mērā novērst šādas darbības nepieciešamību.

(2)

Nesenajai finanšu krīzei bija sistēmisks mērogs tādā nozīmē, ka tā ietekmēja lielas daļas kredītiestāžu piekļuvi finansējumam. Lai nepieļautu maksātnespēju, kas ietekmētu visu ekonomiku kopumā, šādas krīzes novēršanai ir nepieciešami pasākumi, kuru mērķis ir finansējuma pieejamības nodrošināšana ar vienādiem nosacījumiem visām citādā ziņā maksātspējīgām kredītiestādēm. Šādiem pasākumiem ir nepieciešams centrālo banku atbalsts likviditātes nodrošināšanai un dalībvalstu garantijas maksātspējīgu kredītiestāžu emitētiem vērtspapīriem.

(3)

Savienības finanšu tirgi ir cieši integrēti un savstarpēji saistīti ar daudzām iestādēm, kas izvērsušas plašu darbību aiz savas valsts robežām. Pārrobežu iestādes maksātnespēja, iespējams, ietekmēs finanšu tirgu stabilitāti dažādajās dalībvalstīs, kurās tā darbojas. Dalībvalstu nespēja pārņemt savā kontrolē par maksātnespējīgu kļūstošu iestādi un atrisināt šo problēmu tā, lai efektīvi novērstu plašāku sistēmisku kaitējumu, var apdraudēt dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un iekšējā tirgus ticamību finanšu pakalpojumu jomā. Tādēļ finanšu tirgu stabilitāte ir būtisks nosacījums iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

(4)

Pašlaik Savienības līmenī iestāžu noregulēšanas procedūras nav saskaņotas. Dažas dalībvalstis iestādēm piemēro tās pašas procedūras, ko tās piemēro citiem maksātnespējīgiem uzņēmumiem, atsevišķos gadījumos tās īpaši pielāgojot iestādēm. Normatīvajos un administratīvajos aktos, ar ko reglamentē iestāžu maksātnespēju dažādās dalībvalstīs, pastāv ievērojamas atšķirības pēc būtības, kā arī procesuālas atšķirības. Turklāt finanšu krīze izgaismoja faktu, ka vispārējā uzņēmumu maksātnespējas procedūra ne vienmēr ir piemērota iestādēm, jo tā ne vienmēr nodrošina pietiekamu intervences ātrumu, iestāžu kritiski svarīgo funkciju turpināšanu un finanšu stabilitātes saglabāšanu.

(5)

Tādēļ ir nepieciešams režīms, kas pilnvarotajām iestādēm nodrošinātu uzticamu instrumentu kopumu, kuri ļautu pietiekami savlaicīgi un ātri veikt intervenci nestabilās vai par maksātnespējīgām kļūstošās iestādēs, lai nodrošinātu šo iestāžu kritiski svarīgo finanšu un ekonomisko funkciju turpināšanu, vienlaikus samazinot to iespējamās maksātnespējas ietekmi uz ekonomiku un finanšu sistēmu. Šim režīmam būtu jānodrošina, ka zaudējumus pirmām kārtām sedz akcionāri un ka kreditori zaudējumus sedz pēc akcionāriem ar nosacījumu, ka nevienam no kreditoriem nerodas lielāki zaudējumi par tiem, kas tam rastos, ja iestāde būtu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, ievērojot šajā direktīvā noteikto principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”. Jaunajām pilnvarām būtu jāļauj pilnvarotajām iestādēm, piemēram, saglabāt nepārtrauktu piekļuvi noguldījumiem un maksājumu darījumiem, attiecīgā gadījumā pārdot iestādes dzīvotspējīgās daļas un godīgā un prognozējamā veidā vienmērīgi sadalīt zaudējumus. Šiem mērķiem būtu jāpalīdz novērst finanšu tirgu destabilizēšanu un samazināt izmaksas, kas jāsedz nodokļu maksātājiem.

(6)

Pašlaik notiekošajai regulatīvā satvara pārskatīšanai, jo īpaši kapitāla un likviditātes rezervju stiprināšanai un makroprudenciālās politikas instrumentu uzlabošanai, būtu jāsamazina krīžu iespējamība nākotnē un jāpalielina iestāžu noturība pret ekonomisko spriedzi neatkarīgi no tā, vai šo spriedzi ir izraisījuši sistēmiski traucējumi vai konkrētajai iestādei specifiski notikumi. Tomēr nav iespējams izstrādāt tādu regulatīvu un uzraudzības satvaru, kas var vienmēr pasargāt minētās iestādes no nokļūšanas grūtībās. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām un to rīcībā vajadzētu būt atbilstošiem atveseļošanas un noregulējuma instrumentiem, lai risinātu situācijas, kas saistītas gan ar sistēmisku krīzi, gan atsevišķu iestāžu maksātnespēju. Šādiem instrumentiem būtu jāietver mehānismi, kas pilnvarotajām iestādēm ļauj efektīvi risināt jautājumus, kuri saistīti ar iestādēm, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas.

(7)

Īstenojot šādas pilnvaras un pasākumus, būtu jāņem vērā maksātnespējas apstākļi. Ja šāda problēma rodas atsevišķā iestādē, bet pārējā finanšu sistēma nav skarta, pilnvarotajām iestādēm būtu jāspēj īstenot savas noregulējuma pilnvaras, pārāk daudz neraizējoties par iespējamo kaitīgās ietekmes izplatību. Savukārt, nestabilā vidē būtu jārīkojas piesardzīgāk, lai novērstu finanšu tirgu destabilizāciju.

(8)

Iestādes noregulēšana, saglabājot tās darbību, galējas nepieciešamības gadījumā var būt saistīta ar valdības finanšu stabilizācijas instrumentu izmantošanu, tostarp šādas iestādes pagaidu pārņemšanu publikā īpašumā. Tādēļ noregulējuma pilnvaras un tā finansēšanas kārtību ir svarīgi strukturēt tā, lai nodokļu maksātāji varētu gūt labumu no jebkāda pārpalikuma, kas var rasties tādas iestādes pārstrukturēšanas rezultātā, kuras stabilitāti atjaunojušas attiecīgās pilnvarotās iestādes. Par atbildības un riska uzņemšanos būtu jāparedz atlīdzība.

(9)

Dažas dalībvalstis jau ir ieviesušas tiesību aktu grozījumus, kas paredz par maksātnespējīgām kļūstošu iestāžu noregulējuma mehānismus; citas ir norādījušas, ka plāno ieviest šādus mehānismus, ja tos nepieņems Savienības līmenī. Kopēju iestāžu noregulējuma nosacījumu, pilnvaru un procedūru trūkums var būt šķērslis iekšējā tirgus vienmērīgai darbībai un apgrūtināt valstu iestāžu sadarbību ar tādām pārrobežu iestāžu grupām saistīto jautājumu risināšanā, kuras kļūst maksātnespējīgas. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad atšķirīgas pieejas nozīmē to, ka valsts iestādēm nav vienāds kontroles līmenis vai vienāda spēja veikt iestāžu noregulējumu. Šie atšķirīgie noregulējuma režīmi var atšķirīgi ietekmēt iestāžu finansēšanas izmaksas dažādās dalībvalstīs un radīt konkurences izkropļojumus starp iestādēm. Efektīvi noregulējuma režīmi visās dalībvalstīs ir nepieciešami tādēļ, lai nodrošinātu, ka iestāžu tiesības veikt uzņēmējdarbību iekšējā tirgū nevar ierobežot šīs iestādes piederības dalībvalsts finansiālā spēja pārvaldīt tās maksātnespēju.

(10)

Lai nodrošinātu to, ka netiek pārkāpti iekšējā tirgus noteikumi, būtu jānovērš minētie šķēršļi un jāpieņem atbilstīgi noteikumi. Tādēļ noteikumiem, kas reglamentē iestāžu noregulējumu, būtu jāpiemēro kopīgi minimālie saskaņošanas noteikumi.

(11)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem finanšu pakalpojumu jomā, kā arī pēc iespējas augstāku finanšu stabilitātes līmeni visās attiecīgajās iestādēs, būtu jāpiemēro iestādēm noregulējuma režīms, ievērojot prudenciālās prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (5). Šis režīms būtu jāpiemēro arī finanšu kontrolakciju sabiedrībām un jauktām finanšu kontrolakciju sabiedrībām, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/87/EK (6), jauktas darbības pārvaldītājsabiedrībām un finanšu iestādēm, ja šīs finanšu iestādes ir meitasuzņēmumi kādai iestādei vai finanšu pārvaldītājsabiedrībai, jauktai finanšu pārvaldītājsabiedrībai vai jauktas darbības pārvaldītājsabiedrībai un uz tām attiecas mātesuzņēmuma konsolidēta uzraudzība. Krīze parādīja, ka ar grupu saistītas vienības maksātnespēja var ātri ietekmēt visas grupas maksātspēju un tādējādi pat radīt sistēmisku ietekmi. Tādēļ pilnvaroto iestāžu rīcībā vajadzētu būt efektīviem līdzekļiem, kā rīkoties attiecībā uz minētajām vienībām, lai novērstu kaitīgas ietekmes izplatību un izveidotu konsekventu noregulējuma shēmu visai grupai kopumā, jo ar grupu saistītas vienības maksātnespēja var ātri ietekmēt visas grupas maksātspēju.

(12)

Lai nodrošinātu regulatīvā satvara saskaņotību, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 648/2012 (7) definētajiem centrālajiem darījumu partneriem un gaidāmajā Eiropas Parlamenta un Padomes regulā par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā un par centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (CVD) definētajiem centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem varētu piemērot atsevišķu likumdošanas iniciatīvu, ar ko izveido minēto vienību atveseļošanas un noregulējuma sistēmu.

(13)

Šajā direktīvā paredzēto noregulējuma instrumentu un pilnvaru izmantošana var skart akcionāru un kreditoru tiesības. Akcionāru īpašumtiesības jo īpaši skar pilnvaroto iestāžu pilnvaras pārvest iestādes akcijas vai visus tās aktīvus vai to daļu privātam pircējam bez akcionāru piekrišanas. Turklāt pilnvaras izlemt, kuras saistības pārvest no maksātnespējīgas iestādes, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas turpināšanu un novērstu negatīvu ietekmi uz finanšu stabilitāti, var ietekmēt vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem. Tādēļ noregulējuma darbība būtu jāveic vienīgi tad, ja tā ir nepieciešama sabiedrības interesēs un ja jebkāda iejaukšanās akcionāru un kreditoru tiesībās noregulējuma darbības rezultātā ir saderīga ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”). Jo īpaši tad, ja saistībā ar noregulējuma darbību vienas kategorijas kreditoriem piemēro dažādus režīmus, šādām atšķirībām vajadzētu būt attaisnotām ar sabiedrības interesēm un samērīgām ar risināmo risku, kā arī tām nevajadzētu būt nedz tieši, nedz netieši diskriminējošām no valstspiederības viedokļa.

(14)

Saistībā ar atveseļošanas un noregulējuma plāniem un tad, kad pilnvarotās iestādes izmanto dažādus to rīcībā esošos instrumentus un pilnvaras, tām būtu jāņem vērā iestādes uzņēmējdarbības raksturs, akciju portfeļa struktūra, juridiskā forma, riska profils, iestādes lielums, juridiskais statuss un savstarpējā saistība ar citām iestādēm vai finanšu sistēmu kopumā, iestādes darbību apmērs un sarežģītība, tas, vai tā ir dalībniece institucionālās aizsardzības shēmā vai citās kooperatīvajās savstarpējās solidaritātes shēmās, tas, vai iestāde izpilda jebkādu ieguldījumu pakalpojumu vai darbību, un tas, vai iestādes maksātnespēja un tai sekojošā iestādes likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru būtiski negatīvi ietekmētu finanšu tirgus, citas iestādes, finansēšanas nosacījumus vai ekonomiku plašākā mērogā, pārliecinoties, ka režīms tiek piemērots atbilstīgā un samērīgā veidā un ka ar atveseļošanas un noregulējuma plāna sagatavošanas pienākumiem saistītais administratīvais slogs ir minimāls. Tā kā šajā direktīvā un tās pielikumā ir noteikts minimālais standarts acīmredzami sistēmiski nozīmīgām iestādēm, pilnvarotajām iestādēm ir atļauts piemērot atšķirīgas vai ievērojami mazākas prasības attiecībā uz atveseļošanas un noregulējuma plānošanu un ar to saistītās informācijas sniegšanu par katru iestādi atsevišķi, kā arī veikt atjaunināšanu retāk nekā reizi gadā. Mazai bankai ar vāju savstarpējo saikni un sarežģītību atveseļošanas plānus varētu vienkāršot, tajos iekļaujot pamatinformāciju par to struktūru, atveseļošanas darbību faktoriem un noregulējuma variantiem. Ja iestādei varētu ļaut kļūt maksātnespējai, noregulējuma plānu varētu vienkāršot. Turklāt minētais režīms būtu jāpiemēro tā, lai netiktu apdraudēta finanšu tirgu stabilitāte. Īpaši situācijās, kurām raksturīgas plašākas problēmas vai pat šaubas par daudzu kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību noturību, ir svarīgi, lai varas iestādes novērtētu saistībā ar jebkuru atsevišķu kredītiestādi vai ieguldījumu brokeru sabiedrību veiktu darbību radītās kaitīgās ietekmes izplatības risku.

(15)

Lai nodrošinātu vajadzīgo rīcības ātrumu, garantētu neatkarību no ekonomikas dalībniekiem un novērstu interešu konfliktus, dalībvalstīm būtu jāizraugās publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes ar publiskām pārvaldes pilnvarām, kas veiks pienākumus un uzdevumus saistībā ar šajā direktīvā paredzēto noregulējumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, ka minētajām noregulējuma iestādēm tiek piešķirti atbilstoši resursi. Izraugoties minētās valsts pārvaldes iestādes, nevajadzētu izslēgt deleģēšanu, par ko atbildētu noregulējuma iestāde. Tomēr nav nepieciešamības norādīt konkrētu pilnvarotās iestādes vai iestāžu veidu, kas dalībvalstīm būtu jānosaka par noregulējuma iestādi. Lai gan šā aspekta saskaņošana var atvieglot koordinēšanu, tā būtiski iejauktos dalībvalstu konstitucionālo un administratīvo sistēmu darbībā. Pietiekamu koordinācijas pakāpi var panākt arī ar mazāk apgrūtinošu prasību: gadījumos, kad ir nepieciešama koordinēšana pārrobežu vai Savienības līmenī, visām iestāžu noregulēšanā iesaistītajām valsts iestādēm vajadzētu būt pārstāvētām noregulējuma kolēģijās. Tādēļ būtu jānodrošina dalībvalstīm iespēja izvēlēties pilnvarotās iestādes, kas atbild par noregulējuma instrumentu piemērošanu un šajā direktīvā paredzēto pilnvaru īstenošanu. Ja dalībvalsts par noregulējuma iestādi izraugās pilnvaroto iestādi, kas atbild par iestāžu prudenciālo uzraudzību (kompetentā iestāde), būtu jāizveido atbilstoša strukturāla kārtība, lai nošķirtu uzraudzības un noregulējuma funkcijas. Minētajai nošķiršanai nevajadzētu kavēt uzraudzības funkcijas veikšanai pieejamās informācijas pieejamību arī noregulējuma funkcijas veikšanai.

(16)

Ņemot vērā iestādes maksātnespējas iespējamo ietekmi uz dalībvalsts finanšu sistēmu un ekonomiku, kā arī iespējamo nepieciešamību izmantot publiskā sektora līdzekļus krīzes pārvarēšanai, krīzes vadībā un novēršanā jau no paša sākuma būtu cieši jāiesaista dalībvalstu finanšu ministrijas vai citas attiecīgās ministrijas.

(17)

Tādu iestāžu vai grupu efektīvam noregulējumam, kuras darbojas visā Savienībā, nepieciešama kompetento iestāžu un noregulējuma iestāžu sadarbība uzraudzības un noregulējuma iestāžu kolēģijās visos šajā direktīvā paredzētajos posmos – no atveseļošanas un noregulējuma plānu sagatavošanas līdz faktiskam iestādes noregulējumam. Ja starp valstu pilnvarotajām iestādēm rodas domstarpības par lēmumiem, kas attiecībā uz iestādēm jāpieņem saskaņā ar šo direktīvu, šajā direktīvā noteiktos gadījumos Eiropas Banku iestādei (“EBI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (8) kā galējais līdzeklis būtu jāuzņemas starpnieka loma. Noteiktos gadījumos šī direktīva paredz, ka EBI jāuzņemas saistoša starpniecība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 19. pantu. Šāda saistoša starpniecība neliedz citos gadījumos izmantot nesaistošu starpniecību saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 31. pantu.

(18)

Pieņemot lēmumus par tādu iestāžu vai grupu noregulējumu, kuras darbojas vairākās Savienības valstīs, būtu jācenšas arī saglabāt finanšu stabilitāti un līdz minimumam samazināt negatīvo ekonomisko un sociālo ietekmi dalībvalstīs, kurās attiecīgā iestāde vai grupa darbojas.

(19)

Lai efektīvi risinātu ar tādām iestādēm saistītos jautājumus, kuras kļūst maksātnespējīgas, pilnvarotajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām noteikt sagatavošanas un preventīvos pasākumus.

(20)

Ņemot vērā EBI pienākumu un uzdevumu paplašināšanos, kā paredzēts šajā direktīvā, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai būtu jānodrošina, ka nekavējoties tiek darīti pieejami atbilstoši cilvēkresursi un finanšu resursi. Šajā nolūkā minētie uzdevumi būtu pienācīgi jāņem vērā EBI budžeta izstrādes, izpildes un kontroles procesā, kas aprakstīts Regulas (ES) Nr. 1093/2010 63. un 64. pantā. Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jānodrošina visaugstāko efektivitātes standartu ievērošana.

(21)

Ir svarīgi, lai iestādes sagatavotu un regulāri atjauninātu atveseļošanas plānus, kuros tiktu izklāstīti pasākumi, kas tām jāveic sava finansiālā stāvokļa atjaunošanai pēc būtiskas pasliktināšanās. Šādiem plāniem vajadzētu būt sīki izstrādātiem un balstītiem uz reālistiskiem pieņēmumiem, kas būtu piemērojami dažādu smagu un noturīgu scenāriju gadījumā. Tomēr prasība sagatavot atveseļošanas plānu būtu jāpiemēro samērīgi, atspoguļojot iestādes vai grupas sistēmisko nozīmīgumu un iestādes savstarpējo saikni ar citām iestādēm, tostarp piedaloties savstarpējās garantiju sistēmās. Tādēļ prasītajā saturā būtu jāņem vērā iestādes finansējuma avota veids, tostarp savstarpēji garantēts finansējums vai saistības, un tas, cik lielā mērā būtu droši pieejams grupas atbalsts. Būtu jānosaka prasība iestādēm savus plānus iesniegt kompetentajām iestādēm, lai tās šos plānus varētu pilnībā izvērtēt, tostarp to, vai tie ir visaptveroši un vai, tos īstenojot, būtu iespējams savlaicīgi atjaunot iestādes dzīvotspēju pat lielas finansiālas spriedzes periodos.

(22)

Atveseļošanas plānos būtu jāiekļauj iespējami pasākumi, ko iestādes vadība varētu veikt gadījumā, ja tiktu konstatēti nosacījumi agrīnai intervencei.

(23)

Nosakot, vai privātā sektora darbība varētu novērst iestādes maksātnespēju pieņemamā laikposmā, attiecīgajai pilnvarotajai iestādei būtu jāņem vērā saskaņā ar kompetentās iestādes iepriekš noteiktu grafiku veikto agrīnas intervences pasākumu lietderīgums. Izstrādājot grupas atveseļošanas plānus, būtu jāņem vērā atveseļošanas pasākumu iespējamā ietekme visās dalībvalstīs, kurā šī grupa darbojas.

(24)

Ja iestāde neiesniedz atbilstošu atveseļošanas plānu, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām pieprasīt šai iestādei veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu būtiskās plāna nepilnības. Šī prasība var skart Hartas 16. pantā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tomēr šo pamattiesību ierobežošana ir vajadzīga, lai sasniegtu finanšu stabilitātes mērķus. Konkrētāk, šāds ierobežojums nepieciešams, lai stiprinātu iestāžu uzņēmējdarbību un novērstu iestāžu pārmērīgu paplašināšanos vai pārāk liela riska uzņemšanos, nespējot tikt galā ar šķēršļiem un zaudējumiem un atjaunot savu kapitāla bāzi. Minētais ierobežojums ir samērīgs, jo tas ļauj veikt preventīvu darbību tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai novērstu attiecīgos trūkumus, un tāpēc ir saskaņā ar Hartas 52. pantu.

(25)

Noregulējuma plānošana ir būtisks efektīva noregulējuma elements. Pilnvaroto iestāžu rīcībā vajadzētu būt visai nepieciešamajai informācijai, lai noteiktu kritiski svarīgās funkcijas un nodrošinātu to turpināšanu. Tomēr noregulējuma plāna saturam vajadzētu būt samērīgām ar iestādes vai grupas sistēmisko nozīmīgumu.

(26)

Tā kā konkrētā iestāde pati vislabāk pārzina savu darbību un šādas darbības rezultātā radušās problēmas, noregulējuma iestādēm noregulējuma plāni būtu jāizstrādā, pamatojoties arī uz attiecīgās iestādes sniegto informāciju.

(27)

Lai ievērotu proporcionalitātes principu un novērstu pārmērīgu administratīvo slogu, būtu jāparedz kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā noregulējuma iestādēm iespēja šajā direktīvā noteiktajos nedaudzajos gadījumos, izskatot katru gadījumu atsevišķi, nepildīt prasības attiecībā uz atveseļošanas un noregulējuma plānu sagatavošanu. Šādi gadījumi ietver iestādes, kas ir radniecīgas centrālajai iestādei un ir pilnībā vai daļēji atbrīvotas no prudenciālajām prasībām valstu tiesību aktos saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 21. pantu, un iestādes, kuras ir pievienojušās kādai no institucionālās aizsardzības shēmām saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013/ES 113. panta 7. punktu. Katrā gadījumā atbrīvojuma piešķiršanai būtu jāpiemēro šajā direktīvā paredzētie nosacījumi.

(28)

Ņemot vērā to iestāžu kapitāla struktūru, kuras ir radniecīgas centrālajai iestādei, šīs direktīvas piemērošanas nolūkā šādām iestādēm nevajadzētu prasīt katrai atsevišķi izstrādāt atveseļošanas vai noregulējuma plānu, tikai pamatojoties uz to, ka centrālā iestāde, ar kuru tās ir saistītas, atrodas tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā.

(29)

Pamatojoties uz attiecīgo noregulējuma iestāžu veikto noregulējamības novērtējumu, būtu jāparedz attiecīgajām noregulējuma iestādēm pilnvaras tieši vai netieši – ar kompetentās iestādes starpniecību – pieprasīt izmaiņas iestāžu struktūrā un organizācijā, veikt samērīgus pasākumus, kas nepieciešami, lai mazinātu vai novērstu būtiskus šķēršļus noregulējuma instrumentu piemērošanai un nodrošināt attiecīgo vienību noregulējamību. Ņemot vērā visu iestāžu potenciāli sistēmisko raksturu, finanšu stabilitātes saglabāšanas nolūkā ir ļoti svarīgi, lai attiecīgajām iestādēm būtu nodrošināta iespēja noregulēt jebkuru iestādi. Lai ievērotu Hartas 16. pantā noteiktās tiesības veikt uzņēmējdarbību, pilnvaroto iestāžu rīcības brīvībai vajadzētu būt ierobežotai līdz tam, kas ir nepieciešams iestādes struktūras un darbību vienkāršošanai, vienīgi lai uzlabotu tās noregulējamību. Turklāt visiem šādā nolūkā noteiktiem pasākumiem būtu jāatbilst Savienības tiesību aktiem. Pasākumiem nevajadzētu būt tiešā vai netiešā veidā diskriminējošiem valstspiederības dēļ, un tos vajadzētu pamatot ar primāro iemeslu, proti, ka tie tiek veikti, lai nodrošinātu finansiālo stabilitāti sabiedrības interesēs. Turklāt jebkurai darbībai nevajadzētu pārsniegt minimumu, kas nepieciešams attiecīgo mērķu sasniegšanai. Nosakot veicamos pasākumus, noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā brīdinājumi un ieteikumi, kurus sniedz Eiropas Sistēmisko risku kolēģija, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1092/2010 (9).

(30)

Pasākumiem, kas ierosināti, lai pārvarētu vai novērstu šķēršļus iestādes vai grupas noregulējamībai, nevajadzētu kavēt iestādes izmantot tām ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteiktās tiesības veikt uzņēmējdarbību.

(31)

Atveseļošanas un noregulējuma plānos nevajadzētu paredzēt ārkārtas finansiālā atbalsta pieejamību no publiskā sektora līdzekļiem vai pakļaut nodokļu maksātājus zaudējuma riskam.

(32)

Šajā direktīvā paredzētā grupas pieeja atveseļošanas un noregulējuma plānošanai būtu jāpiemēro visām konsolidētā veidā uzraudzītām iestāžu grupām, tai skaitā tām, kuru uzņēmumi ir saistīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES (10) 22. panta 7. punkta nozīmē. Atveseļošanas un noregulējuma plānos būtu jāņem vērā attiecīgās grupas finanšu, tehniskā un uzņēmējdarbības struktūra. Ja tiek izstrādāti individuāli atveseļošanas un noregulējuma plāni iestādēm, kas ir daļa no kādas grupas, attiecīgajām pilnvarotajām iestādēm būtu jācenšas ciktāl iespējams tos saskaņot ar pārējo grupas iestāžu atveseļošanas un noregulējuma plāniem.

(33)

Kā vispārējs noteikums būtu jāparedz tas, ka grupas atveseļošanas un noregulējuma plānus sagatavo visai grupai kopumā un ka tajos nosaka pasākumus attiecībā uz mātes iestādi, kā arī atsevišķiem meitasuzņēmumiem, kas ir daļa no grupas. Attiecīgām pilnvarotajām iestādēm, darbojoties noregulējuma kolēģijā, būtu jādara viss iespējamais, lai pieņemtu kopīgu lēmumu par minēto plānu novērtēšanu un pieņemšanu. Tomēr īpašos gadījumos, kad ir izstrādāts attiecīgi individuāls atveseļošanas vai noregulējuma plāns, konsolidētās uzraudzības iestādes izvērtētā grupas atveseļošanas plāna vai grupas līmeņa noregulējuma iestādes pieņemtā grupas noregulējuma plāna darbības jomai nevajadzētu ietvert tās grupas vienības, kurām attiecīgās pilnvarotās iestādes ir izvērtējušas vai sagatavojušas individuālos plānus.

(34)

Grupas noregulējuma plāna gadījumā, izstrādājot grupas noregulējuma plānu, īpaši būtu jāņem vērā noregulējuma darbību iespējamā ietekme visās dalībvalstīs, kurās grupa darbojas. Noregulējuma plāna izstrādē būtu jāiesaista to dalībvalstu noregulējuma iestādes, kurās attiecīgajai grupai ir meitasuzņēmumi.

(35)

Attiecīgos gadījumos atveseļošanas un noregulējuma plānos būtu jāiekļauj procedūras, kas jāizmanto, lai informētu darba ņēmēju pārstāvjus un apspriestos ar tiem visā atveseļošanas un noregulējuma veikšanas gaitā. Attiecīgā gadījumā šajā sakarībā būtu jāievēro koplīgumi vai cita sociālo partneru paredzēta kārtība, kā arī dalībvalstu un Savienības tiesību akti par arodbiedrību un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšanu sabiedrības pārstrukturēšanā.

(36)

Ņemot vērā atveseļošanas un noregulējuma plānos iekļautās informācijas sensitivitāti, tajos iekļautajai konfidenciālajai informācijai vajadzētu piemērot šajā direktīvā izklāstītos konfidencialitātes noteikumus.

(37)

Lai pastāvīgi un pilnīgi informētu visas attiecīgās noregulējuma iestādes, kompetentajām iestādēm noregulējuma plāni un visi to grozījumi būtu jāiesniedz attiecīgajām noregulējuma iestādēm, savukārt noregulējuma iestādēm būtu jāiesniedz kompetentajām iestādēm noregulējuma plāni un visi to grozījumi.

(38)

Vienas pārrobežu grupas vienības finanšu atbalsta sniegšanu citai tās pašas grupas vienībai dažās dalībvalstīs pašlaik ierobežo vairāki valsts tiesību aktos izklāstīti noteikumi. Šie noteikumi ir paredzēti, lai aizsargātu ikvienas vienības kreditorus un akcionārus. Tomēr minētajos noteikumos nav ņemta vērā vienas un tās pašas grupas vienību savstarpējā atkarība. Tādēļ būtu jāparedz nosacījumi, ar kādiem pārrobežu iestāžu grupas vienības var cita citai pārvest finansiālo atbalstu, lai nodrošinātu visas grupas finanšu stabilitāti, neapdraudot atbalstu sniedzošās vienības likviditāti vai maksātspēju. Grupas vienību savstarpējam finansiālajam atbalstam vajadzētu būt brīvprātīgam, un tam būtu jāpiemēro atbilstoši aizsardzības pasākumi. Būtu pareizi, ja dalībvalstis tiesību veikt uzņēmējdarbību izmantošanai nedz tieši, nedz netieši kā nosacījumu neizvirzītu vienošanos sniegt finansiālu atbalstu. Šīs direktīvas II sadaļas III nodaļas noteikumi par grupas iekšējo finansiālo atbalstu neskar līgumos vai tiesību aktos noteiktu iestāžu atbildības uzņemšanās kārtību, kas ar kontragarantiju un līdzvērtīgu pasākumu palīdzību aizsargā iesaistītās iestādes. Ja kompetentā iestāde ierobežo vai aizliedz grupas iekšējā finansiālā atbalsta sniegšanu un ja grupas iekšējais finansiālais atbalsts ir minēts attiecīgās grupas atveseļošanas plānā, šāds ierobežojums vai aizliegums būtu uzskatāms par būtiskām izmaiņām, kuru dēļ ir jāpārskata atveseļošanas plāns.

(39)

Šajā direktīvā paredzētajos atveseļošanas un agrīnas intervences posmos akcionāriem būtu jāsaglabā pilna atbildība par iestādes darbību un kontrole pār to, izņemot gadījumus, kad kompetentā iestāde ir iecēlusi pagaidu administratoru. Tiem vairs nebūtu jāsaglabā šāda atbildība, tiklīdz iestāde tiek pakļauta noregulējumam.

(40)

Lai saglabātu finanšu stabilitāti, ir svarīgi, lai kompetentās iestādes spētu novērst iestādes finansiālā un ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, pirms tā sasniedz robežu, kad attiecīgajām iestādēm nav vairs citas alternatīvas kā vien to noregulēt. Minētajā nolūkā būtu jāpiešķir kompetentajām iestādēm agrīnas intervences pilnvaras, tostarp pilnvaras iecelt pagaidu administratoru, kas vai nu aizstātu iestādes vadības struktūru un augstāko vadību, vai arī uz laiku strādātu kopā ar tām. Pagaidu administratora uzdevumam vajadzētu būt visu to pilnvaru īstenošanai, kuras tam piešķirtas ar nolūku veicināt risinājumus, lai atjaunotu iestādes agrāko finansiālo situāciju. Ieceļot pagaidu administratoru, nevajadzētu nepamatoti kavēt akcionāru vai īpašnieku to tiesību īstenošanu vai procesuālo pienākumu izpildi, kuri noteikti Savienības vai valsts tiesību aktos uzņēmējdarbības jomā, un būtu jāievēro Savienības vai dalībvalstu starptautiskās saistības attiecībā uz ieguldījumu aizsardzību. Agrīnas intervences pilnvarās būtu jāiekļauj pilnvaras, kas jau paredzētas Direktīvā 2006/48/EK izmantošanai apstākļos, kas netiek uzskatīti par agrīnu intervenci, kā arī situācijās, kas tiek uzskatītas par nepieciešamām, lai atjaunotu iestādes finanšu stabilitāti.

(41)

Noregulējuma sistēmai būtu jāparedz savlaicīga noregulējuma uzsākšana, pirms finanšu iestāde nav kļuvusi maksātnespējīga saskaņā ar bilanci un pirms pilnībā nav iztērēts viss pašu kapitāls. Noregulējums būtu jāuzsāk tad, kad kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar noregulējuma iestādi nosaka, ka iestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga un kad šajā direktīvā minētie alternatīvie pasākumi novērstu šādu maksātnespēju pieņemamā laikposmā. Izņēmuma kārtā dalībvalstis var paredzēt, ka bez kompetentās iestādes noteikt to, ka iestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, var arī noregulējuma iestāde pēc apspriešanās ar kompetento iestādi. Tam, ka iestāde neatbilst atļaujas saņemšanas prasībām, pašam par sevi nevajadzētu būt pamatojumam noregulēšanas sākšanai, jo īpaši, ja iestāde joprojām ir vai, iespējams, joprojām būs dzīvotspējīga. Iestāde būtu jāuzskata par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja tā pārkāpj vai, iespējams, tuvākajā nākotnē pārkāps prasības atļaujas atjaunošanai, ja iestādes aktīvi ir vai, iespējams, tuvākajā nākotnē būs mazāki nekā tās saistības, ja iestāde nav vai, iespējams, tuvākajā nākotnē nebūs spējīga samaksāt savus parādus paredzētajā termiņā vai ja iestāde pieprasa ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, izņemot šajā direktīvā izklāstītos īpašos gadījumus. Nepieciešamībai pēc ārkārtas likviditātes palīdzības no centrālās bankas vien nevajadzētu būt apstāklim, kas pietiekamā mērā demonstrē to, ka iestāde nav vai tuvākajā nākotnē nebūs spējīga nokārtot savas saistības paredzētajā termiņā.

Ja minēto mehānismu garantē valsts, uz šo mehānismu izmantojošo iestādi būtu jāattiecina valsts atbalsta regulējums. Lai saglabātu finanšu stabilitāti, jo īpaši sistēmiska likviditātes trūkuma gadījumos, valsts garantijām centrālo banku likviditātes instrumentiem vai valsts garantijām no jauna emitētām saistībām, lai novērstu nopietnus traucējumus dalībvalsts ekonomikā, nevajadzētu būt par faktoru noregulējuma režīma piemērošanai, ja tiek ievēroti vairāki nosacījumi. Jo īpaši valsts garantijas pasākumi būtu jāapstiprina saskaņā ar valsts atbalsta regulējumu, tiem nevajadzētu būt daļai no plašāka atbalsta pasākumu kopuma un garantijas pasākumu izmantošanai vajadzētu būt stingri ierobežotai laikā. Būtu jāaizliedz dalībvalstu garantijas pašu kapitāla prasījumiem. Sniedzot garantiju, par no jauna emitētām saistībām, kas nav pašu kapitāls, dalībvalstij būtu jānodrošina, ka iestāde šo garantiju atlīdzina pietiekamā apmērā. Turklāt ārkārtas finansiālā atbalsta sniegšanai no publiskā sektora līdzekļiem nevajadzētu būt par faktoru noregulējuma piemērošanai, ja dalībvalsts piesardzības nolūkā iegūst pašu kapitāla daļu tādā iestādē – tostarp publiskā īpašumā esošā iestādē –, kura izpilda kapitāla prasības. Tas var būt, piemēram, gadījums, kad, pamatojoties uz iznākumu, kas iegūts, veicot uz scenāriju balstītu spriedzes testu vai līdzvērtīgu makroprudenciālās uzraudzības iestāžu veiktu darbību, iestādei tiek prasīts piesaistīt jaunu kapitālu, tostarp saglabāt finansiālo stabilitāti sistēmiskās krīzes kontekstā, bet iestāde pati saviem spēkiem nav spējīga piesaistīt kapitālu tirgos. Iestādi nevajadzētu uzskatīt par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, pamatojoties tikai uz to, ka pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā tai tika sniegts ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem. Visbeidzot, likviditātes instrumentu, tostarp centrālo banku nodrošinātās ārkārtas likviditātes palīdzības, pieejamība var būt valsts atbalsts, kas tiek sniegts saskaņā ar valsts atbalsta regulējumu.

(42)

Noregulējot grupu, kas veic pārrobežu darbību, ikvienā noregulējuma darbībā būtu jāņem vērā noregulējuma iespējamā ietekme visās dalībvalstīs, kurās attiecīgā iestāde vai grupa darbojas.

(43)

Noregulējuma iestāžu pilnvaras būtu jāpiemēro arī pārvaldītājsabiedrībām, ja gan attiecīgā pārvaldītājsabiedrība, gan kāda no meitas iestādēm vai nu Savienībā, vai kādā trešā valstī kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Turklāt, neraugoties uz to, ka pārvaldītājsabiedrība varētu nebūt tāda, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, attiecībā uz to būtu jāpiemēro noregulējuma iestāžu pilnvaras, ja viena vai vairākas iestādes, kas ir attiecīgās pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumi, atbilst noregulējuma nosacījumiem vai kādas trešās valsts iestāde atbilst noregulējuma nosacījumiem minētajā trešā valstī un noregulējuma instrumentu piemērošana un noregulējuma pilnvaru īstenošana attiecīgajai pārvaldītājsabiedrībai ir nepieciešama, lai noregulētu vienu vai vairākus tās meitasuzņēmumus vai visu grupu kopumā.

(44)

Ja iestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, valstu noregulējuma iestāžu rīcībā vajadzētu būt minimālam saskaņotam noregulējuma instrumentu un pilnvaru kopumam. Tie būtu jāizmanto atkarībā no vispārējiem apstākļiem, mērķiem un vispārīgiem principiem. Ja noregulējuma iestāde ir pieņēmusi lēmumu sākt iestādes noregulēšanu, parastās maksātnespējas procedūras izmantošana būtu jāizslēdz, izņemot tad, ja tās jāapvieno ar noregulējuma instrumentiem, un pēc noregulējuma iestādes ierosmes. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piešķirt noregulējuma iestādēm pilnvaras un instrumentus papildus tām pilnvarām un instrumentiem, kas šīm iestādēm piešķirti saskaņā ar šo direktīvu. Tomēr minēto papildu instrumentu un pilnvaru izmantošanai vajadzētu būt saskaņotai ar šajā direktīvā izklāstītajiem noregulējuma principiem un mērķiem. Jo īpaši šādu instrumentu vai pilnvaru izmantošanai nevajadzētu mazināt pārrobežu grupu noregulējuma efektivitāti.

(45)

Lai novērstu bezatbildīgu rīcību, ikvienai par maksātnespējīgu kļūstošai iestādei neatkarīgi no tās lieluma un savstarpējās saistības ar citām iestādēm vajadzētu spēt izstāties no tirgus, neradot sistēmiskus traucējumus. Par maksātnespējīgu kļūstoša iestāde principā būtu jālikvidē saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tomēr likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru var apdraudēt finanšu stabilitāti, pārtraukt kritiski svarīgu funkciju veikšanu un ietekmēt noguldītāju aizsardzību. Šādā gadījumā ir ļoti liela iespēja, ka sabiedrības interesēs būtu iestādei piemērot noregulējumu un piemērot noregulējuma instrumentus, nevis izmantot parasto maksātnespējas procedūru. Tādēļ par noregulējuma mērķiem būtu jānosaka kritiski svarīgo funkciju nepārtrauktības nodrošināšana, negatīvas ietekmes uz finanšu sistēmas stabilitāti novēršana, publiskā sektora līdzekļu aizsardzība, līdz minimumam samazinot paļaušanos uz ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem par maksātnespējīgām kļūstošām iestādēm, un aizsargāto noguldītāju, ieguldītāju, klientu līdzekļu un klientu aktīvu aizsardzība.

(46)

Pirms noregulējuma instrumentu piemērošanas vienmēr būtu jāapsver iespēja par maksātnespējīgu kļūstošu iestādi likvidēt saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Par maksātnespējīgu kļūstoša iestāde ar noregulējuma instrumentu palīdzību būtu jāsaglabā kā darbību turpinoša iestāde, ciktāl iespējams, izmantojot privātus līdzekļus. To var panākt, vai nu pārdodot iestādi privātā sektora pircējam vai to apvienojot ar privātā sektora pircēju, vai nu pēc iestādes saistību norakstīšanas, vai nu pēc tās parādu pārvēršanas pašu kapitālā, lai veiktu rekapitalizāciju.

(47)

Piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma pilnvaras, noregulējuma iestādēm būtu jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka noregulējuma darbība notiek atbilstoši principiem, tostarp to, ka akcionāri un kreditori sedz pienācīgu daļu no zaudējumiem, ka principā tiek nomainīta vadība, ka līdz minimumam tiek samazinātas iestādes noregulējuma izmaksas un ka vienas un tās pašas kategorijas kreditoriem tiek piemērots vienāds režīms. Jo īpaši gadījumos, kad tās pašas kategorijas kreditoriem piemēro atšķirīgus režīmus saistībā ar noregulējuma darbību, šādām atšķirībām vajadzētu būt pamatotām ar sabiedrības interešu aizsardzību, un tām nevajadzētu būt nedz tieši, nedz netieši diskriminējošām valstspiederības dēļ. Ja noregulējuma instrumentu izmantošana paredz valsts atbalsta piešķiršanu, intervences būtu jāizvērtē saskaņā ar attiecīgajiem valsts atbalsta noteikumiem. Valsts atbalsts var tikt izmantots arī gadījumos, kad par maksātnespējīgām kļūstošu iestāžu noregulēšanā tiek izmantoti noregulējuma fondi vai noguldījumu garantiju fondi.

(48)

Piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma pilnvaras, noregulējuma iestādēm attiecīgos gadījumos būtu jāinformē darba ņēmēju pārstāvji un jāapspriežas ar tiem. Minētajā sakarībā attiecīgos gadījumos pilnībā būtu jāņem vērā koplīgumi vai cita sociālo partneru paredzēta kārtība.

(49)

Akcionāru un kreditoru tiesību ierobežojumi būtu jānosaka atbilstoši Hartas 52. pantam. Tādēļ noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tikai tām iestādēm, kuras kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, un tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi – finanšu stabilitātes nodrošināšanu sabiedrības interesēs. Jo īpaši noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tad, ja iestādi nevar likvidēt saskaņā ar parastajām maksātnespējas procedūrām, nedestabilizējot finanšu sistēmu, un ir nepieciešami pasākumi, lai nodrošinātu sistēmiski nozīmīgu funkciju ātru pārvešanu un turpināšanu, un ja nav pamatotu izredžu rast alternatīvu privātu risinājumu, tostarp izredžu, ka tā brīža akcionāri vai kāda trešā puse palielinās kapitālu pietiekamā apmērā, lai pilnībā atjaunotu iestādes dzīvotspēju. Turklāt, piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma pilnvaras, būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips un iestādes juridiskās formas īpatnības.

(50)

Īpašumtiesību aizskārumiem nevajadzētu būt nesamērīgiem. Skartajiem akcionāriem un kreditoriem nevajadzētu būt lielākiem zaudējumiem nekā tie, kas būtu radušies, ja iestāde būtu likvidēta laikā, kad tika pieņemts lēmums par noregulēšanu. Ja noregulējamās iestādes aktīvi tiek daļēji pārvesti privātam pircējam vai pagaidu bankai, noregulējamās iestādes atlikusī daļa būtu jālikvidē saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Lai aizsargātu likvidējamās iestādes akcionārus un kreditorus, tiem vajadzētu būt tiesībām likvidācijas procesā saņemt prasījumu atlīdzību vai kompensāciju tādā apmērā, kas nav mazāka par summu, kuru tie saskaņā ar aplēsēm būtu atguvuši, ja visa iestāde būtu tikusi likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru.

(51)

Lai aizsargātu akcionāru un kreditoru tiesības saņemt ne mazāk, kā tie saņemtu parastās maksātnespējas procedūras piemērošanas gadījumā, būtu jānosaka skaidri pienākumi attiecībā uz noregulējamās iestādes aktīvu un saistību novērtēšanu un šajā direktīvā noteiktajos gadījumos – attiecībā uz tā režīma novērtēšanu, kādu akcionāriem un kreditoriem piemērotu, ja iestāde būtu tikusi likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Vajadzētu būt iespējamam novērtēšanu sākt jau agrīnās intervences posmā. Pirms jebkādas noregulēšanas darbības veikšanas būtu jāveic godīga un reālistiska iestādes aktīvu un saistību novērtēšana. Uz šādu vērtējumu būtu jāattiecas pārsūdzības tiesībām tiesā tikai kopā ar lēmumu par noregulējumu. Turklāt šajā direktīvā noteiktajos gadījumos būtu jāparedz pienākums pēc noregulējuma instrumentu piemērošanas veikt ex post salīdzināšanu starp režīmu, kāds faktiski tika piemērots akcionāriem un kreditoriem, un režīmu, kāds tiem tiktu piemērots parastās maksātnespējas procedūras gadījumā, ja tā tiktu piemērota pēc noregulējuma instrumentu piemērošanas. Ja tiek konstatēts, ka akcionāriem un kreditoriem prasījumu atlīdzības vai kompensācijas summa ir mazāka par summu, kādu tie būtu saņēmuši parastās maksātnespējas procedūras gadījumā, šajā direktīvā noteiktajos gadījumos tiem vajadzētu būt tiesīgiem saņemt maksājumu šīs starpības apmērā. Pretstatā novērtēšanai, ko veic pirms noregulējuma darbības, šajā gadījumā vajadzētu būt iespējamam minēto salīdzinājumu apstrīdēt atsevišķi no lēmuma par noregulējumu. Būtu jāļauj dalībvalstīm brīvi izlemt par procedūru, ko izmanto, lai akcionāriem un kreditoriem kompensētu jebkādu konstatēto piemērotā režīma atšķirību. Šī starpība, ja tāda ir, būtu jāatmaksā, izmantojot finansēšanas mehānismus, kas izveidoti saskaņā ar šo direktīvu.

(52)

Ir svarīgi, lai zaudējumi tiktu atzīti, iestādei kļūstot maksātnespējīgai. Par maksātnespējīgām kļūstošu iestāžu aktīvu un saistību novērtēšanai būtu jābalstās uz godīgiem, piesardzīgiem un reālistiskiem pieņēmumiem noregulējuma instrumentu piemērošanas brīdī. Veicot novērtēšanu, iestādes finansiālajam stāvoklim nevajadzētu ietekmēt saistību vērtību. Steidzamības apsvērumu dēļ noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējamam veikt ātru par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes aktīvu un saistību novērtēšanu. Šim novērtējumam vajadzētu būt provizoriskam, un tas būtu jāizmanto tikai līdz brīdim, kad ir veikta neatkarīga novērtēšana. Izmantojot EBI saistošos tehniskos standartus attiecībā uz novērtēšanas metodoloģiju, būtu jānosaka pamatprincipi, kas jāizmanto šādu novērtēšanu veikšanā, un būtu jāļauj noregulējuma iestādēm un neatkarīgajiem vērtētājiem izmantot atšķirīgas, tiem specifiskas, metodoloģijas.

(53)

Lai uzturētu tirgus uzticamību un līdz minimumam samazinātu kaitīgās ietekmes izplatību, ir nepieciešama ātra un saskaņota rīcība. Tiklīdz iestādi uzskata par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un ja nav izredžu, ka jebkāda alternatīva privātā sektora veikta vai uzraudzības darbība varētu novērst iestādes maksātnespēju pieņemamā laikposmā, noregulējuma iestādēm nekavējoties būtu jāveic atbilstoša un saskaņota noregulējuma darbība sabiedrības interesēs. Apstākļiem, kādos var tikt konstatēts tas, ka iestāde kļūst maksātnespējīga, un jo īpaši ņemot vērā iespējamo situācijas steidzamību, būtu jāļauj noregulējuma iestādēm veikt noregulējuma darbību, nenosakot par pienākumu vispirms izmantot agrīnas intervences pilnvaras.

(54)

Veicot noregulējuma darbības, noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā noregulējuma plānos paredzētie pasākumi un tiem jāseko, ja vien noregulējuma iestādes, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, neuzskata, ka noregulējuma mērķi tiks sasniegti efektīvāk, veicot darbības, kas nav paredzētas noregulējuma plānos.

(55)

Ja vien šajā direktīvā nav skaidri norādīts citādi, noregulējuma instrumenti vienmēr būtu jāpiemēro pirms publiskā sektora kapitāla iepludināšanas vai līdzvērtīga ārkārtas finansiālā atbalsta sniegšanas iestādei no publiskā sektora līdzekļiem. Tomēr tam nevajadzētu kavēt noguldījumu garantiju sistēmu vai noregulējuma fondu līdzekļu izmantošanu, lai absorbētu zaudējumus, kas pretējā gadījumā rastos aizsargātajiem noguldītājiem vai diskrecionāri izslēgtajiem kreditoriem. Minētajā sakarībā, izmantojot ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, noregulējuma fondus vai noguldījumu garantiju fondus par maksātnespējīgām kļūstošu iestāžu noregulēšanai, būtu jāievēro attiecīgie valsts atbalsta noteikumi.

(56)

Problēmas, ko Savienības finanšu tirgos rada sistēmas mēroga notikumi, varētu negatīvi ietekmēt visu Savienības ekonomiku un tās iedzīvotājus. Tādēļ noregulējuma instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai tos varētu izmantot daudz un dažādos neparedzamos scenārijos, ņemot vērā iespējamo atšķirību starp krīzes situācijā nokļuvušu vienu iestādi un plašu sistēmisku banku sektora krīzi.

(57)

Ja Komisija sāk izvērtēt šajā direktīvā minēto valdības finanšu stabilizācijas instrumentu izmantošanas kā valsts atbalsta pamatotību atbilstoši LESD 107. pantam, tai būtu atsevišķi jāizvērtē, vai, izmantojot attiecīgos valdības finanšu stabilizācijas instrumentus, netiek pārkāpti pēc būtības saistītie Savienību tiesību aktu noteikumi, tai tostarp tie, kuri attiecas uz šajā direktīvā noteikto prasību par minimālo zaudējumu absorbcijas līmeni 8 % apmērā, kā arī tai būtu jāizvērtē, vai pastāv ļoti ārkārtēja sistēmiskas krīzes situācija, kas attaisno minēto instrumentu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū. Saskaņā ar LESD 107. un 108. pantu minētā novērtēšana būtu jāveic, pirms tiek atļauts izmantot jebkādus valdības finanšu stabilizācijas instrumentus.

(58)

Valdības finanšu stabilizācijas instrumentu piemērošanai vajadzētu būt fiskāli neitrālai vidēji ilgā laikposmā.

(59)

Noregulējuma instrumentiem būtu jāietver noregulējamās iestādes uzņēmuma vai tās akciju pārdošana, pagaidu iestādes izveide, par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes ienākumus nesošo aktīvu nodalīšana no samazinātas vērtības vai nepietiekamus ienākumus nesošiem aktīviem un par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes akcionāru un kreditoru iekšējā rekapitalizācija.

(60)

Ja noregulējuma instrumenti tikuši izmantoti, lai pārvestu sistēmiski svarīgus pakalpojumus vai dzīvotspējīgu iestādes uzņēmējdarbību stabilai vienībai, piemēram, privātā sektora pircējam vai pagaidu iestādei, atlikusī daļa pienācīgā termiņā būtu jālikvidē, ņemot vērā jebkādu par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes vajadzību sniegt pakalpojumus vai atbalstu, lai attiecīgajam pircējam vai pagaidu iestādei ļautu veikt darbības vai sniegt pakalpojumus, kas iegūti šādas pārvešanas rezultātā.

(61)

Uzņēmuma pārdošanas instrumentam būtu jāļauj pilnvarotajām iestādēm pārdot iestādi vai tās uzņēmuma daļas vienam vai vairākiem pircējiem bez akcionāru piekrišanas. Piemērojot uzņēmuma pārdošanas instrumentu, pilnvarotajām iestādēm vajadzētu veikt mārketinga pasākumus attiecīgās iestādes vai tās uzņēmuma daļas pārdošanai atklātā, pārredzamā un nediskriminējošā veidā, cenšoties panākt pēc iespējas augstāku pārdošanas cenu. Ja steidzamības apsvērumu dēļ šāds process nav iespējams, attiecīgajām iestādēm būtu jāveic pasākumi, lai novērstu kaitīgo ietekmi uz konkurenci un iekšējo tirgu.

(62)

Visi neto ieņēmumi no noregulējamās iestādes aktīvu vai saistību pārvešanas gadījumos, kad tiek piemērots uzņēmuma pārdošanas instruments, būtu jāsaņem likvidējamajai iestādei. Visi neto ieņēmumi no noregulējamās iestādes emitēto akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvešanas gadījumos, kad tiek piemērots uzņēmuma pārdošanas instruments, būtu jāsaņem attiecīgo akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem. Aprēķinot ieņēmumus, būtu jāatskaita iestādes maksātnespējas un noregulēšanas radītās izmaksas.

(63)

Lai savlaicīgi veiktu uzņēmuma pārdošanu un aizsargātu finanšu stabilitāti, kritērijiem atbilstošās līdzdalības daļas pircēja novērtēšana būtu jāveic savlaicīgi – tā, lai netiktu aizkavēta uzņēmuma pārdošanas instrumenta piemērošana saskaņā ar šo direktīvu, – atkāpjoties no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/65/ES (11) noteiktajiem termiņiem un procedūrām.

(64)

Informācijai par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes pārdošanu un pārrunām ar potenciālajiem pircējiem pirms uzņēmuma pārdošanas instrumenta piemērošanas, iespējams, būs sistēmiska nozīme. Lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, ir svarīgi, lai šādas informācijas nodošanu atklātībai, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 596/2014 (12), būtu atļauts novilcināt uz laiku, kas nepieciešams iestādes noregulējuma plānošanai un strukturēšanai atbilstoši kavējumiem, kas atļauti saskaņā ar tirgus ļaunprātīgas izmantošanas režīmu.

(65)

Tā kā pagaidu iestāde pilnībā vai daļēji pieder vienai vai vairākām publiskā sektora iestādēm vai to kontrolē noregulējuma iestāde, tās galvenais mērķis būtu nodrošināt, ka tiek turpināta svarīgāko finanšu pakalpojumu sniegšana par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes klientiem un svarīgāko finanšu darbību veikšana. Pagaidu iestāde būtu jāvada kā dzīvotspējīga darbību turpinoša iestāde, un tai būtu pēc iespējas ātrāk – kad apstākļi tam ir piemēroti vai šajā direktīvā noteiktajā laikposmā – jāatgriežas tirgū vai tā būtu jālikvidē, ja izrādītos, ka tā nav dzīvotspējīga.

(66)

Aktīvu nodalīšanas instrumentam būtu jāļauj iestādēm pārvest noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības vai saistības atsevišķai vienībai. Šis instruments būtu jāizmanto tikai kopā ar citiem instrumentiem, lai novērstu to, ka iestāde, kas kļūst maksātnespējīga, iegūst pārmērīgas priekšrocības konkurences jomā.

(67)

Efektīvam noregulējuma režīmam būtu līdz minimumam jāsamazina tās par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes noregulējuma izmaksas, ko sedz nodokļu maksātāji. Tam būtu jānodrošina, ka sistēmiski nozīmīgas iestādes var tikt noregulētas, neapdraudot finanšu stabilitāti. Minēto mērķi sasniedz ar iekšējās rekapitalizācijas instrumenta palīdzību, nodrošinot to, ka par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes akcionāri un kreditori cieš atbilstīgus zaudējumus un sedz atbilstīgu daļu no izmaksām, ko rada attiecīgās iestādes maksātnespēja. Tāpēc iekšējās kapitalizācijas instruments vairāk motivēs iestāžu akcionārus un kreditorus uzraudzīt iestādes “veselības” stāvokli parastos apstākļos un atbilst Finanšu stabilitātes padomes ieteikumam tiesību aktos noteiktās parāda norakstīšanas un konvertācijas pilnvaras iekļaut noregulējuma režīmā kā papildu iespēju kopā ar citiem noregulējuma instrumentiem.

(68)

Lai nodrošinātu to, ka noregulējuma iestādēm ir elastība, kas nepieciešama zaudējumu sadalīšanai starp kreditoriem dažādos apstākļos, būtu jāparedz, ka šīs iestādes var piemērot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu gan situācijās, kad attiecīgais mērķis ir noregulēt par maksātnespējīgu kļūstošo iestādi, lai tā turpinātu darbību – ja ir reālas izredzes atjaunot šīs iestādes dzīvotspēju –, gan situācijās, kad sistēmiski nozīmīgi pakalpojumi tiek nodoti pagaidu iestādei un par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes atlikusī daļa beidz darbību un tiek likvidēta.

(69)

Ja iekšējās rekapitalizācijas instrumentu piemēro ar mērķi atjaunot par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes kapitālu, lai ļautu tai turpināt darbību, noregulēšana ar iekšējās rekapitalizācijas instrumenta palīdzību būtu jāveic veic kopā ar vadības nomaiņu, izņemot gadījumus, kad vadība ir atbilstoša un nepieciešama noregulējuma mērķu sasniegšanai, un tai sekojošu iestādes un tās darbības pārstrukturēšanu tā, lai novērstu tās maksātnespējas iemeslus. Šī pārstrukturēšana būtu jāpanāk, īstenojot uzņēmuma reorganizēšanas plānu. Attiecīgos gadījumos šādiem plāniem vajadzētu būt saderīgiem ar pārstrukturēšanas plānu, kas iestādei ir jāiesniedz Komisijai saskaņā ar valsts atbalsta regulējumu. Jo īpaši, papildus pasākumiem, kuru mērķis ir atjaunot iestādes ilgtermiņa dzīvotspēju, minētajā plānā būtu jāiekļauj pasākumi atbalsta ierobežošanai līdz minimumam, izmaksu sloga sadalīšanai un konkurences izkropļojumu ierobežošanai.

(70)

Iekšējās rekapitalizācijas instrumentu nevajadzētu piemērot prasījumiem, kas ir nodrošināti vai citādi garantēti. Tomēr, lai nodrošinātu iekšējās rekapitalizācijas instrumenta efektivitāti un tā mērķu sasniegšanu, vēlams, lai to varētu piemērot pēc iespējas plašākam par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes nenodrošināto saistību klāstam. Neraugoties uz iepriekš minēto, no iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas jomas būtu jāizslēdz atsevišķi nenodrošināto saistību veidi. Lai aizsargātu segto noguldījumu turētājus, iekšējās rekapitalizācijas instrumentu nevajadzētu piemērot noguldījumiem, kas tiek aizsargāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/49/ES (13). Lai nodrošinātu kritiski svarīgu funkciju turpināšanu, iekšējās rekapitalizācijas instrumentu nevajadzētu piemērot atsevišķām saistībām pret iestādes, kas kļūst maksātnespējīga, darbiniekiem vai komercprasījumiem, kuri attiecas uz iestādes ikdienas darbībai kritiski svarīgām precēm un pakalpojumiem. Lai ievērotu tiesības uz pensiju un pensiju summas, kas pienākas pensiju ieguldījumu fondiem un to pārvaldītājiem, iekšējās rekapitalizācijas instrumentu nevajadzētu piemērot par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes saistībām pret pensiju shēmu. Tomēr iekšējās rekapitalizācijas instrumentu piemērotu saistībām attiecībā uz pensijas izmaksu, ko aprēķina mainīgam atalgojumam, kurš neizriet no darba koplīgumiem, kā arī atalgojuma mainīgajai daļai personām, kuras uzņemas būtisku risku. Lai mazinātu kaitīgās ietekmes sistēmiskas izplatības risku, iekšējās rekapitalizācijas instrumentu nevajadzētu piemērot saistībām, kas izriet no dalības maksājumu sistēmās, kuru atlikušais termiņš ir mazāks par septiņām dienām, vai saistībām pret iestādēm – izņemot vienības, kas ietilpst tajā pašā grupā, – kuru sākotnējais termiņš ir mazāks par septiņām dienām.

(71)

Tā kā segto noguldījumu turētāju aizsardzība ir viens no svarīgākajiem noregulējuma mērķiem, segtajiem noguldījumiem nevajadzētu piemērot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu. Tomēr noguldījumu garantiju sistēmai būtu jāsniedz ieguldījums noregulējuma procesa finansēšanā, absorbējot zaudējumus to neto zaudējumu apmērā, kas tai rastos pēc atlīdzināšanas noguldītājiem parastās maksātnespējas procedūrā. Iekšējās rekapitalizācijas pilnvaru īstenošana nodrošinātu to, ka noguldītāji arī turpmāk varētu piekļūt saviem noguldījumiem vismaz līdz segtajam līmenim, kas ir noguldījumu garantiju sistēmu izveides galvenais iemesls. Neparedzot minēto sistēmu iesaistīšanu šādos gadījumos, rastos nepamatotas priekšrocības attiecībā uz pārējiem kreditoriem, kas tiktu pakļauti noregulējuma iestādes pilnvaru īstenošanai.

(72)

Būtu jānodrošina iespēja noregulējuma iestādēm izslēgt vai daļēji izslēgt saistības vairākos apstākļos, tostarp tad, ja pieņemamā laikposmā nav iespējams veikt šādu saistību iekšēju rekapitalizāciju, ja izslēgšana ir noteikti nepieciešama un ir samērīga, lai nodrošinātu kritiski svarīgo funkciju un galveno darbības jomu nepārtrauktību, vai ja iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošana saistībām izraisītu tādu vērtības iznīcināšanu, ka citiem kreditoriem radušies zaudējumi būtu lielāki nekā tad, ja minētās saistības nebūtu izslēgtas no iekšējās rekapitalizācijas. Noregulējuma iestādēm būtu jāvar izslēgt vai daļēji izslēgt saistības tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu kaitīgas ietekmes izplatību un finanšu nestabilitāti, kas var izraisīt nopietnus traucējumus dalībvalsts ekonomikā. Veicot minēto novērtēšanu, noregulējuma iestādēm būtu jāapsver sekas, ko varētu radīt no fizisku personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu turējumā esošiem atbilstīgajiem noguldījumiem izrietošo saistību iespējamā iekšējā rekapitalizācija apmērā, kas pārsniedz Direktīvā 2014/49/ES paredzēto segto līmeni.

(73)

Ja tiek piemērota minētā izslēgšana, var palielināt citu atbilstīgo saistību norakstīšanas vai konvertācijas līmeni, lai ņemtu vērā šādu izslēgšanu, ar nosacījumu, ka tiek ievērots princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā nekā parastās maksātnespējas procedūras gadījumā”. Ja zaudējumus nevar nodot citiem kreditoriem, attiecīgais noregulējuma finansēšanas mehānisms var izdarīt iemaksu noregulējamajai iestādei, ievērojot vairākus stingrus nosacījumus, tostarp prasību, ka zaudējumi, kuru apmērs nav mazāks par 8 % no kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, jau ir iekšēji absorbēti un ka noregulējuma fonda nodrošinātais finansējums tiek ierobežots līdz 5 % no kopējām saistībām, ieskaitot pašu kapitālu vai noregulējuma fondam pieejamos līdzekļus un summu, ko var iegūt ar ex post iemaksu palīdzību trīs gados.

(74)

Ārkārtas apstākļos, kad saistības ir tikušas izslēgtas un ir ticis izmantots noregulējuma fonds, lai sniegtu ieguldījumu iekšējās rekapitalizācijas veikšanā minēto saistību vietā līdz pieļaujamam maksimālam apjomam, noregulējuma iestādei būtu jāvar meklēt iespējas piesaistīt finansējumu no alternatīviem finansēšanas avotiem.

(75)

Iemaksas minimālā summa zaudējumu absorbēšanai un rekapitalizācijai 8 % apmērā no kopējām saistībām, ieskaitot pašu kapitālu, vai attiecīgos gadījumos – 20 % apmērā no riska svērtajiem aktīviem būtu jāaprēķina, pamatojoties uz vērtēšanu noregulējuma nolūkā saskaņā ar šo direktīvu. Minētajos procentos nevajadzētu iekļaut vēsturiskos zaudējumus, kurus akcionāri jau ir absorbējuši, samazinot pašu kapitālu pirms šādas novērtēšanas.

(76)

Nekam šajā direktīvā nebūtu jāliek dalībvalstīm finansēt noregulējuma finansēšanas mehānismus, izmantojot to vispārējā budžeta līdzekļus.

(77)

Ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, noregulējuma iestādēm iekšējās rekapitalizācijas instruments būtu jāpiemēro tā, lai ievērotu līdzvērtīgu attieksmi pret kreditoriem un prasījumu likumisko klasifikāciju atbilstoši maksātnespējas jomā piemērojamiem tiesību aktiem. Zaudējumi vispirms būtu jāabsorbē, izmantojot regulatīvus pamatkapitāla instrumentus, un būtu jāsadala starp akcionāriem, vai nu anulējot vai pārvedot akcijas, vai arī būtiski “atšķaidot” kapitālu. Ja ar minētajiem instrumentiem nepietiek, būtu jākonvertē vai jānoraksta pakārtotais parāds. Ja subordinēto kategoriju saistības ir pilnībā konvertētas vai norakstītas, būtu jākonvertē vai jānoraksta augstākās prioritātes saistības.

(78)

Ja pastāv saistību atbrīvojumi, piemēram, attiecībā uz maksājumu un norēķinu sistēmām, darbiniekiem vai tirdzniecības kreditoriem, vai preferenciāla klasifikācija, piemēram, attiecībā uz fizisko personu un mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu noguldījumiem, tie būtu jāpiemēro trešās valstīs, kā arī Savienībā. Lai nodrošinātu to, ka attiecīgā gadījumā ir iespējams norakstīt vai konvertēt saistības trešās valstīs, minētā iespēja būtu jāiekļauj līgumos, kurus reglamentē trešo valstu tiesību akti, jo īpaši attiecībā uz tām saistībām, kam kreditoru hierarhijā ir zemāks rangs. Šādus līguma noteikumus nevajadzētu prasīt attiecībā uz saistībām, kas ir atbrīvotas no iekšējās rekapitalizācijas, fizisko personu un mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu noguldījumiem vai gadījumos, kad atbilstoši attiecīgās trešās valsts tiesību aktiem vai ar trešo valsti noslēgtam saistošam nolīgumam attiecīgās dalībvalsts noregulējuma iestāde drīkst īstenot savas parāda norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaras.

(79)

Lai izvairītos no tā, ka iestādes strukturē savas saistības tādā veidā, kas mazina iekšējās rekapitalizācijas instrumenta efektivitāti, būtu jānosaka, ka iestādē visu laiku jāatbilst minimālajai prasībai par pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām, kuru izsaka kā īpatsvaru no iestādes kopējām saistībām un pašu kapitāla. Izskatot katru gadījumu atsevišķi, būtu jāparedz iespēja noregulējuma iestādēm pieprasīt, lai minēto īpatsvaru pilnībā vai daļēji veidotu pašu kapitāls vai konkrēta veida saistības.

(80)

Direktīva paredz lejupēju pieeju, lai noteiktu minimālo prasību attiecībā uz pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām (MREL) grupas ietvaros. Izmantojot šo pieeju, tiek atzīts, ka noregulējuma darbību piemēro atsevišķas juridiskas personas līmenī un ka zaudējumu absorbcijas spējai obligāti jābūt tajā grupas juridiskajā personā, kurā rodas zaudējumi, vai arī jābūt pieejamai šai grupas juridiskajai personai. Minētajā nolūkā noregulējuma iestādēm būtu jānodrošina, ka zaudējumu absorbcijas spēja grupā tiek sadalīta grupas ietvaros atbilstoši riska līmenim šīs grupas juridiskajās personās. Atsevišķi būtu jāizvērtē minimālā prasība katram atsevišķajam meitasuzņēmumam. Turklāt noregulējuma iestādēm būtu jānodrošina, ka viss kapitāls un saistības, ko ņem vērā konsolidētajā minimālajā prasībā, atrodas vienībās, kurās var rasties zaudējumi, vai arī ir citādi pieejami, lai absorbētu zaudējumus. Šai direktīvā būtu jāparedz iespēja izmantot vai nu pieeju, saskaņā ar kuru noregulējuma pilnvaras īsteno viena noregulējuma iestāde grupas augstākajā līmenī (t. s. “single-point-of-entry” jeb SPE pieeja), vai pieeju, saskaņā ar kuru noregulējuma pilnvaras īsteno divas noregulējuma iestādes vai vairāk attiecībā uz vairākām grupas vienībām (t. s. “multiple-point-of-entry” jeb MPE pieeja). MREL būtu jāatspoguļo noregulējuma stratēģija, kas ir piemērota grupai saskaņā ar noregulējuma plānu. Jo īpaši MREL būtu jāprasa atbilstošajā grupas līmenī, lai atspoguļotu noregulējuma plānā ietverto MPE vai SPE pieeju, vienlaikus paturot prātā, ka varētu būt arī tādi apstākļi, kad nāktos izmantot no noregulējuma plānā paredzētās atšķirīgu pieeju, jo tā, piemēram, ļautu efektīvāk sasniegt noregulējuma mērķus. Ņemot vērā iepriekš minēto un neatkarīgi no tā, vai grupa ir izvēlējusies MPE vai SPE pieeju, visām iestādēm un citām grupas juridiskajām personām, ja to prasa noregulējuma iestādes, visu laiku vajadzētu būt noteiktām stingrām MREL, lai novērstu kaitīgās ietekmes izplatības risku vai noguldījumu masveida izņemšanas no bankām risku.

(81)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka brīdī, kad tiek konstatēts, ka emitentiestāde nav dzīvotspējīga, zaudējumus pilnībā absorbē, izmantojot pirmā un otrā līmeņa papildu kapitāla instrumentus. Attiecīgi būtu jāprasa, lai noregulējuma iestādes tiklīdz tiek konstatēts, ka attiecīgā iestāde nav dzīvotspējīga, un pirms noregulējuma darbības veikšanas pilnībā noraksta minētos instrumentus vai tos konvertē pirmā līmeņa pašu kapitāla instrumentos. Minētajā nolūkā par brīdi, kad konstatē, ka attiecīgā iestāde nav dzīvotspējīga, uzskata brīdi, kad attiecīgā pilnvarotā iestāde konstatē, ka iestāde atbilst noregulējuma nosacījumiem, vai brīdi, kad attiecīgā pilnvarotā iestāde konstatē, ka iestāde vairs nebūs dzīvotspējīga, ja netiks norakstīti vai konvertēti minētie kapitāla instrumenti. Tas, ka pilnvarotajām iestādēm attiecīgie instrumenti ir jānoraksta vai jākonvertē šajā direktīvā paredzētajos apstākļos, būtu jāatzīst instrumentu reglamentējošos noteikumos un jebkādos prospektos vai piedāvājuma dokumentos, ko publicē vai iesniedz saistībā ar šiem instrumentiem.

(82)

Lai ļautu sasniegt efektīvus noregulējuma rezultātus, būtu jāparedz iespēja iekšējās rekapitalizācijas instrumentu piemērot pirms 2016. gada 1. janvāra.

(83)

Noregulējuma iestādēm iekšējās rekapitalizācijas instrumentu būtu jāļauj piemērot tikai daļēji, ja, novērtējot iespējamo ietekmi uz attiecīgās dalībvalsts un pārējās Savienības finanšu sistēmu, tiek konstatēts, ka tā pilnīga piemērošana būtu pretrunā attiecīgās dalībvalsts vai visas Savienības vispārējām sabiedrības interesēm.

(84)

Noregulējuma iestāžu rīcībā vajadzētu būt visām nepieciešamajām juridiskajām pilnvarām, kuras dažādās kombinācijās varētu izmantot noregulējuma instrumentu piemērošanā. Tām būtu jāietver tiesības pārvest maksātnespējīgas iestādes akcijas vai aktīvus un tiesības vai saistības citai vienībai, piemēram, citai iestādei vai pagaidu iestādei, pilnvaras norakstīt vai anulēt akcijas vai norakstīt vai konvertēt par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes saistības, pilnvaras nomainīt vadību un pilnvaras noteikt pagaidu moratoriju prasījumu atlīdzībai. Ir nepieciešamas papildu pilnvaras, tostarp pilnvaras pieprasīt no citām grupas daļām svarīgāko pakalpojumu nepārtrauktību.

(85)

Nav nepieciešams noteikt precīzus līdzekļus, ar kuru palīdzību noregulējuma iestādēm būtu jāveic intervence iestādē, kas kļūst maksātnespējīga. Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai pārņemt kontroli ar tiešu intervenci iestādē vai ar izpildrīkojuma palīdzību. Attiecīgais lēmums tām būtu jāpieņem atbilstoši lietas apstākļiem. Lai dalībvalstu sadarbība būtu efektīva, šķiet, ka šajā stadijā nav nepieciešams noteikt vienu konkrētu modeli.

(86)

Noregulējuma režīmā būtu jāiekļauj ar procedūru saistītas prasības, lai nodrošinātu, ka noregulējuma darbības tiek pienācīgi paziņotas un, izņemot šajā direktīvā noteiktos atsevišķos gadījumus, publiskotas. Tomēr, tā kā informācija, ko noregulējuma iestādes un to profesionālie padomdevēji iegūst noregulēšanas gaitā, ļoti iespējams, ir konfidenciāla, pirms noregulējuma lēmuma publiskošanas šai informācijai būtu jāpiemēro efektīvs konfidencialitātes režīms. Ir jāņem vērā tas, ka informācijai par atveseļošanas un noregulējuma plānu saturu un sīkāku izklāstu, kā arī par minēto plānu novērtēšanas rezultātiem var būt tālejoša ietekme, jo īpaši uz attiecīgajiem uzņēmumiem. Jebkāda informācija, kas tiek sniegta attiecībā uz lēmumu pirms tā pieņemšanas – vai nu par noregulējuma nosacījumu izpildi, vai par konkrēta instrumenta vai darbības izmantošanu noregulējuma laikā –, ir jāuzskata par tādu, kas ietekmē attiecīgās darbības skartās sabiedriskās un privātās intereses. Tomēr informācijai par to, ka noregulējuma iestāde pārbauda konkrētu iestādi, vien varētu būt negatīva ietekme uz minēto iestādi. Tādēļ ir jānodrošina, ka pastāv atbilstoši mehānismi šādas informācijas, piemēram, atveseļošanas un noregulējuma plānu satura un sīkāka izklāsta un šajā sakarībā veikto novērtēšanu rezultātu, konfidencialitātes saglabāšanai.

(87)

Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt palīgpilnvarām, lai nodrošinātu akciju vai parāda instrumentu un aktīvu, tiesību un saistību efektīvu pārvešanu. Ievērojot šajā direktīvā noteiktos aizsardzības pasākumus, šajās pilnvarās būtu jāiekļauj pilnvaras atcelt trešo personu tiesības uz pārvestajiem instrumentiem vai aktīviem un pilnvaras nodrošināt līgumu izpildi un procedūru nepārtrauktību attiecībā uz pārvesto aktīvu un akciju saņēmēju. Tomēr tam nevajadzētu skart darba ņēmēju tiesības izbeigt darba līgumu. Nevajadzētu skart arī pušu tiesības izbeigt līgumu ar noregulējamo iestādi vai tās grupas vienību tādu iemeslu dēļ, kuri nav par maksātnespējīgu kļūstošās iestādes noregulējums. Noregulējuma iestādēm vajadzētu būt arī palīgpilnvarām pieprasīt atlikušajai iestādei, kas tiek likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, sniegt pakalpojumus, kuri nepieciešami, lai iestāde, kurai ar uzņēmuma pārdošanas vai pagaidu iestādes instrumenta palīdzību ir pārvesti aktīvi vai akcijas, varētu veikt savu uzņēmējdarbību.

(88)

Saskaņā ar Hartas 47. pantu attiecīgajām pusēm ir tiesības uz taisnīgu tiesas procesu un efektīvu to tiesību aizsardzību pret pasākumiem, kas tās skar. Tādēļ noregulējuma iestāžu pieņemtajiem lēmumiem būtu jāpiemēro tiesības uz pārsūdzību tiesā.

(89)

Valstu noregulējuma iestādēm krīzes vadības pasākumu veikšanai var būt nepieciešami sarežģīti ekonomiskie novērtējumi un plaša rīcības brīvība. Valstu noregulējuma iestāžu rīcībā ir specializētas zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas, lai veiktu minētos novērtējumus un noteiktu rīcības brīvības atbilstošu lietojumu. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt to, ka valstu tiesas, izskatot attiecīgos krīzes vadības pasākumus, par pamatu izmanto valstu noregulējuma iestāžu minētajā sakarībā veiktos sarežģītos ekonomiskos novērtējumus. Tomēr šo novērtējumu sarežģītībai nevajadzētu kavēt valstu tiesu darbu, tām izskatot, vai pierādījumi, uz kuriem noregulējuma iestāde paļāvusies, ir faktu ziņā precīzi, uzticami un konsekventi, vai šie pierādījumi ietver visu būtisko informāciju, kas būtu jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tā ir spējīga pamatot secinājumus, kuri izdarīti, balstoties uz šiem pierādījumiem.

(90)

Tā kā šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt risinājumu ārkārtējas steidzamības situācijām un tā kā jebkura noregulējuma iestāžu lēmuma apturēšana var kavēt kritiski svarīgo funkciju nepārtrauktību, ir jāparedz, ka nevienai pārsūdzības iesniegšanai nebūtu jāizraisa apstrīdētā lēmuma piemērošanas automātiska apturēšana un ka noregulējuma iestādes lēmumam vajadzētu būt nekavējoties izpildāmam, pieņemot, ka tā apturēšana būtu pretrunā sabiedrības interesēm.

(91)

Turklāt gadījumos, kad tas ir nepieciešams, lai aizsargātu trešās puses, kas, attiecīgajām iestādēm īstenojot noregulējuma pilnvaras, ir labticīgi iegādājušās noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības un saistības, un lai nodrošinātu finanšu tirgu stabilitāti, pārsūdzībai tiesā nevajadzētu ietekmēt nevienu turpmāko administratīvo aktu vai darījumu, kas noslēgts, pamatojoties uz atceltu lēmumu. Šādos gadījumos tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz nelikumīgu lēmumu būtu jāaprobežojas ar kompensācijas piešķiršanu skartajām personām par tām nodarīto kaitējumu.

(92)

Ņemot vērā to, ka nopietna attiecīgās dalībvalsts vai Savienības finanšu stabilitātes apdraudējuma dēļ var nākties steidzami veikt krīzes vadības pasākumus, visām valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām, kas saistītas ar krīzes vadības pasākuma ex ante tiesas apstiprinājuma pieprasījumu, un šāda pieprasījuma izskatīšanai tiesā būtu jānotiek ātri. Ņemot vērā nepieciešamību steidzami veikt krīzes vadības pasākumu, tiesai lēmums būtu jāpieņem 24 stundu laikā, un dalībvalstīm būtu jānodrošina tas, ka attiecīgā pilnvarotā iestāde var pieņemt lēmumu uzreiz pēc tam, kad tiesa sniegusi savu apstiprinājumu. Tam nevajadzētu skart ieinteresēto pušu iespējamās tiesības iesniegt tiesā prasību atlikt lēmuma izpildi uz ierobežotu laikposmu pēc tam, kad noregulējuma iestāde ir pieņēmusi attiecīgo krīzes vadības pasākumu.

(93)

Lai noregulējums būtu efektīvs un lai novērstu jurisdikcijas kolīzijas, būtu jānodrošina – kamēr noregulējuma iestāde īsteno savas noregulējuma pilnvaras vai piemēro noregulējuma instrumentus, attiecībā uz iestādi, kas kļūst maksātnespējīga, netiek uzsākta vai turpināta parastā maksātnespējas procedūra, izņemot gadījumus, kad tas notiek pēc noregulējuma iestādes iniciatīvas vai ar tās piekrišanu. Tāpat ir lietderīgi un nepieciešams uz ierobežotu laikposmu apturēt atsevišķas līgumā noteiktās saistības, lai noregulējuma iestādei būtu laiks izmantot noregulējuma instrumentus. Tomēr tas nebūtu jāpiemēro saistībām, kas attiecas uz sistēmām, kuras noteiktas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/26/EK (14), centrālajiem darījumu partneriem un centrālajām bankām. Direktīva 98/26/EK mazina risku, kas saistīts ar dalību maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās, jo īpaši mazinot traucējumus šādas sistēmas dalībnieka maksātnespējas gadījumā. Lai nodrošinātu to, ka minētie aizsardzības pasākumi tiek atbilstoši piemēroti krīzes situācijās, vienlaikus saglabājot atbilstošu noteiktību maksājumu un vērtspapīru sistēmu pārvaldītājiem un citiem tirgus dalībniekiem, šī direktīva paredz, ka krīzes novēršanas pasākumu vai krīzes vadības pasākumu vien nevajadzētu uzskatīt par maksātnespējas procedūru Direktīvas 98/26/EK nozīmē ar nosacījumu, ka tiek turpināta līgumā paredzēto pamatsaistību pildīšana. Tomēr šī direktīva nekādi neskar Direktīvā 98/26/EK paredzētas sistēmas darbību vai tiesības uz Direktīvas 98/26/EK 9. pantā garantēto nodrošinājumu.

(94)

Lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestādēm, pārvedot aktīvus un saistības privātā sektora pircējam vai pagaidu iestādei, ir pietiekami daudz laika, lai identificētu, kuri līgumi ir jāpārved, varētu būt lietderīgi noteikt samērīgus ierobežojumus attiecībā uz darījumu partnera tiesībām slēgt, paātrināt vai citādi izbeigt finanšu līgumus, pirms ir veikta šāda pārvešana. Šāds ierobežojums būtu nepieciešams, lai pilnvarotās iestādes varētu gūt patiesu priekšstatu par iestādes, kas kļūst maksātnespējīga, bilanci bez vērtības un darbības jomas izmaiņām, ko radītu šādu izbeigšanas tiesību plaša īstenošana. Lai līdz pēc iespējas mazāk skartu darījumu partneru līgumiskās tiesības, izbeigšanas tiesību ierobežojums būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz krīzes novēršanas pasākumu vai krīzes vadības pasākumu, tostarp jebkādu notikumu, kas tieši saistīts ar šādu piemērojamo pasākumu, un būtu jāsaglabā izbeigšanas tiesības, kas izriet no citu saistību neizpildes, tostarp nesamaksātas vai nepiegādātas drošības iemaksas.

(95)

Lai saglabātu leģitīmu kapitāla tirgus darbību dažu, bet ne visu, par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes aktīvu, tiesību un saistību pārvešanas gadījumā, ir lietderīgi iekļaut aizsardzības pasākumus, lai novērstu attiecīgi saistīto saistību, tiesību un līgumu sadalīšanu. Šāds ierobežojums izraudzītajai praksei attiecībā uz saistītiem līgumiem būtu jāattiecina arī uz līgumiem ar to pašu darījumu partneri, uz kuriem attiecas nodrošinājuma līgums, līgums par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību pārvešanas veidā, savstarpējās dzēšanas līgums, noslēguma ieskaita līgums un strukturētā finansējuma līgums. Aizsardzības pasākumu piemērošanas gadījumā noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pienākumam visus saistītos līgumus pārvest nodrošinājuma līguma ietvaros vai tos visus atstāt atlikušajai par maksātnespējīgu kļūstošajai iestādei. Šiem aizsardzības pasākumiem vajadzētu nodrošināt, ka netiek skarta riska darījumu, uz kuriem attiecas savstarpējā ieskaita līgums, novērtēšana regulējošām prasībām atbilstošā kapitāla noteikšanas vajadzībām Direktīvas 2006/48/EK nolūkā.

(96)

Lai gan vienādu instrumentu un pilnvaru nodrošināšana noregulējuma iestādēm atvieglo koordinētu rīcību pārrobežu grupas maksātnespējas gadījumā, šķiet, ir nepieciešami papildu pasākumi, lai veicinātu sadarbību un novērstu valstu reakcijas sadrumstalotību. Būtu jāpieprasa, lai noregulējuma iestādes grupas vienību noregulējuma gadījumos savstarpēji apspriežas un sadarbojas noregulējuma kolēģijās, lai vienotos par grupas noregulējuma shēmu. Noregulējuma kolēģijas būtu jāizveido ap pastāvošo uzraudzības kolēģiju kodolu, iekļaujot tajās noregulējuma iestādes un iesaistot kompetentās ministrijas, centrālās bankas, EBI un attiecīgā gadījumā par noguldījumu garantiju sistēmām atbildīgās iestādes. Krīzes gadījumā noregulējuma kolēģijām būtu jānodrošina informācijas apmaiņas forums un noregulējuma darbību koordinēšana.

(97)

Pārrobežu grupu noregulējuma gadījumā būtu jāpanāk līdzsvars starp, no vienas puses, nepieciešamību pēc procedūrām, kurās būtu ņemta vērā situācijas steidzamība un kuras ļautu rast efektīvus, taisnīgus un savlaicīgus risinājumus grupai kopumā, un, no otras puses, nepieciešamību aizsargāt finanšu stabilitāti visās dalībvalstīs, kurās attiecīgā grupa darbojas. Dažādajām noregulējuma iestādēm noregulējuma kolēģijā būtu jāapmainās ar viedokļiem. Grupas līmeņa noregulējuma iestādes ierosinātajām noregulējuma darbībām vajadzētu būt sagatavotām un apspriestām starp dažādām noregulējuma iestādēm saistībā ar grupas noregulējuma plāniem. Lai, kad vien iespējams, atvieglotu ātru un kopīgu lēmumu pieņemšanu, noregulējuma kolēģijām būtu jāiekļauj visu to dalībvalstu noregulējuma iestāžu viedokļi, kurās attiecīgā grupa darbojas. Grupas līmeņa noregulējuma iestādei veicot noregulējuma darbības, vienmēr būtu jāņem vērā to ietekme uz finanšu stabilitāti dalībvalstīs, kurās grupa darbojas. Tas būtu jānodrošina, paredzot tās dalībvalsts noregulējuma iestādēm, kurā izveidots meitasuzņēmums, iespēju iebilst pret grupas līmeņa noregulējuma iestādes lēmumiem ne tikai attiecībā uz noregulējuma darbību un pasākumu atbilstīgumu, bet arī attiecībā uz pamatojumu nepieciešamībai aizsargāt attiecīgās dalībvalsts finanšu stabilitāti.

(98)

Noregulējuma kolēģijai nevajadzētu būt lēmumu pieņemšanas struktūrai, bet platformai, lai valsts iestādēm atvieglotu lēmumu pieņemšanu. Kopīgie lēmumi būtu jāpieņem dažādajām attiecīgajām pilnvarotajām iestādēm.

(99)

Grupas noregulējuma shēmas izstrādei būtu jāatvieglo koordinēts noregulējums, kas nodrošinātu lielākas iespējas sasniegt vislabākos rezultātus attiecībā uz visām grupas iestādēm. Grupas līmeņa noregulējuma iestādei būtu jāierosina grupas noregulējuma shēma un tā jāiesniedz noregulējuma kolēģijai. Valstu noregulējuma iestādēm, kuras nepiekrīt šai shēmai vai kuras nolemj veikt neatkarīgu noregulējuma darbību, būtu jāpaskaidro minēto domstarpību iemesli un kopā ar jebkādas plānotas neatkarīgas noregulējuma darbības sīku aprakstu jāpaziņo tie grupas līmeņa noregulējuma iestādei un citām noregulējuma iestādēm, kas iesaistītas attiecīgajā grupas noregulējuma shēmā. Jebkurai valsts iestādei, kas nolemj neiesaistīties attiecīgajā grupas noregulējuma shēmā, būtu pienācīgi jāapsver iespējamā ietekme uz finanšu stabilitāti dalībvalstīs, kurās atrodas pārējās noregulējuma iestādēs, un iespējamā ietekme uz citām grupas daļām.

(100)

Kā grupas noregulējuma shēmas dalībnieces pilnvarotās iestādes būtu jāaicina tādu pašu instrumentu piemērot tām juridiskajām personām, kas atbilst noregulējuma nosacījumiem. Grupas līmeņa noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām izmantot pagaidu iestādes instrumentu grupas līmenī (kas attiecīgā gadījumā var ietvert sloga sadales pasākumus), lai stabilizētu visu grupu kopumā. Meitasuzņēmumu īpašumtiesības varētu pārvest pagaidu bankai, lai pēc tam tās pārdotu vai nu kā kopumu, vai atsevišķi, kad tirgus apstākļi tam ir piemēroti. Turklāt grupas līmeņa noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarām piemērot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu mātes iestādes līmenī.

(101)

Starptautiskā mērogā darbojošos iestāžu un grupu efektīvam noregulējumam ir nepieciešama sadarbība starp Savienības, dalībvalstu un trešo valstu noregulējuma iestādēm. Sadarbību sekmēs tas, ka trešo valstu noregulējuma režīmu pamatā būs kopīgi principi un pieejas, ko izstrādājusi Finanšu stabilitātes padome un G 20. Šajā nolūkā EBI vajadzētu būt pilnvarotai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 33. pantu izstrādāt un slēgt nesaistošas sadarbības pamatvienošanās ar trešo valstu iestādēm, un dalībvalstu nacionālajām iestādēm vajadzētu būt atļautam slēgt divpusējas vienošanās, ņemot vērā šīs EBI pamatvienošanās. Minēto par globālu uzņēmumu maksātnespējas pārvaldīšanu atbildīgo valsts iestāžu vienošanās izstrādei vajadzētu būt līdzeklim, kā nodrošināt efektīvu plānošanu, lēmumu pieņemšanu un koordināciju attiecībā uz starptautiskām grupām. Kopumā, slēdzot minētās vienošanās, būtu jānodrošina savstarpīgums. Valstu noregulējuma iestādēm kā Eiropas noregulējuma kolēģijas dalībniecēm attiecīgos gadījumos būtu jāatzīst un jāīsteno trešo valstu noregulējuma procedūras šajā direktīvā noteiktajos gadījumos.

(102)

Sadarbībai būtu jānotiek gan attiecībā uz Savienības vai trešo valstu grupu meitasuzņēmumiem, gan attiecībā uz Savienības vai trešo valstu iestāžu filiālēm. Trešo valstu grupu meitasuzņēmumi ir uzņēmumi, kas ir dibināti Savienībā un uz kuriem tāpēc pilnībā attiecas Savienības tiesību akti, tostarp šajā direktīvā paredzētie noregulējuma instrumenti. Tomēr ir nepieciešams, lai dalībvalstis saglabātu tiesības rīkoties attiecībā uz to iestāžu filiālēm, kuru galvenie biroji ir trešās valstīs, ja trešās valsts ar filiāli saistīto noregulējuma procedūru atzīšana un piemērošana apdraud finanšu stabilitāti Savienībā vai ja Savienības noguldītājiem netiktu piemērots tāds pats režīms kā trešo valstu noguldītājiem. Minētajos gadījumos un citos šajā direktīvā izklāstītajos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām pēc apspriešanās ar valstu noregulējuma iestādēm atteikties atzīt trešo valstu noregulējuma procedūras attiecībā uz trešo valstu iestāžu filiālēm Savienībā.

(103)

Zināmos apstākļos piemēroto noregulējuma instrumentu efektivitāte var būt atkarīga no īstermiņa finansējuma pieejamības iestādei vai pagaidu iestādei, no potenciālajiem pircējiem sniegtajām garantijām vai kapitāla nodrošināšanas pagaidu iestādei. Neatkarīgi no centrālo banku lomas likviditātes nodrošināšanā finanšu sistēmai pat spriedzes laikā ir svarīgi, lai dalībvalstis noteiktu finansēšanas mehānismus nolūkā novērst to, ka šādam nolūkam nepieciešamo finansējumu iegūst no valsts budžeta. Finanšu sistēmas stabilizēšana būtu jāfinansē visai finanšu nozarei.

(104)

Parasti katrai dalībvalstij būtu jāizveido savi valsts finansēšanas mehānismi, izmantojot fondus, ko kontrolētu noregulējuma iestādes un ko izmantotu šajā direktīvā izklāstītajiem mērķiem. Tomēr būtu jāparedz stingri ierobežots izņēmums, lai ļautu dalībvalstīm izveidot savus valsts finansēšanas mehānismus, izmantojot to iestāžu obligātās iemaksas, kuras ir saņēmušas darbības atļauju to teritorijā, un šīs iemaksas netiek turētas, izmantojot fondus, ko kontrolē to noregulējuma iestādes, ar noteikumu, ka tiek ievēroti konkrēti nosacījumi.

(105)

Principā nozares iemaksas būtu jāiekasē pirms jebkādas noregulējuma darbības veikšanas un neatkarīgi no tās. Ja iepriekšējais finansējums nav pietiekams, lai segtu finansēšanas mehānismu īstenošanas rezultātā radušos zaudējumus vai izmaksas, būtu jāiekasē papildu iemaksas, ar ko segt papildu izmaksas vai zaudējumus.

(106)

Lai sasniegtu kritisko masu un novērstu prociklisku ietekmi, kas varētu rasties, ja, izmantojot finansēšanas mehānismus sistēmiskas krīzes gadījumā, būtu jāpaļaujas tikai uz ex post iemaksām, ir nepieciešams, lai iepriekš pieejamie dalībvalstu finansēšanas mehānismu finanšu līdzekļi sasniegtu vismaz noteiktu minimālo mērķapmēru.

(107)

Lai nodrošinātu iemaksu taisnīgu aprēķināšanu un radītu stimulu darboties saskaņā ar mazāk riskantu modeli, nosakot iemaksas valsts finansēšanas mehānismos, būtu jāņem vērā tā kredītu, likviditātes un tirgus riska pakāpe, kuru iestādes uzņēmušās.

(108)

Par maksātnespējīgu kļūstošas iestādes efektīva noregulējuma nodrošināšana Savienībā ir būtisks elements iekšējā tirgus izveides pabeigšanā. Šādu iestāžu maksātnespēja ietekmē ne tikai finanšu stabilitāti tirgos, kuros tās darbojas, bet arī visā Savienības finanšu tirgū kopumā. Līdz ar iekšējā finanšu pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanu ir pastiprinājusies mijiedarbība starp dažādām dalībvalstu finanšu sistēmām. Iestādes darbojas ārpus to izveides dalībvalsts un ir savstarpēji saistītas ar starpbanku un citu tirgu starpniecību, kuri būtībā ir Eiropas mēroga tirgi. Minēto iestāžu noregulējuma efektīvas finansēšanas nodrošināšana visās dalībvalstīs ir ne tikai to dalībvalstu interesēs, kurās šīs iestādes darbojas, bet arī visu dalībvalstu interesēs kopumā, jo tas ir līdzeklis, kā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un uzlabot iekšējā finanšu tirgus darbību. Eiropas finansēšanas mehānismu sistēmas izveidei būtu jānodrošina, ka visām iestādēm, kas darbojas Savienībā, piemēro vienlīdz efektīvus noregulējuma finansēšanas mehānismus un ka tiek veicināta iekšējā tirgus stabilitāte.

(109)

Lai palielinātu Eiropas finansēšanas mehānismu noturību un saskaņā ar mērķi, kas paredz, ka finansējumam pirmām kārtām būtu jānāk no noregulējamās iestādes akcionāriem un kreditoriem un pēc tam – no nozares, nevis no publiskā sektora budžeta, vajadzības gadījumā finansēšanas mehānismi var lūgt aizņēmumu no citiem finansēšanas mehānismiem. Tāpat tie būtu jāpilnvaro piešķirt aizdevumus citiem mehānismiem, kuriem tas ir nepieciešams. Šādai aizdošanai vajadzētu būt pilnībā brīvprātīgai. Lēmums piešķirt aizdevumu citiem mehānismiem būtu jāpieņem aizdevējam finansēšanas mehānismam, bet, ņemot vērā iespējamo fiskālo ietekmi, būtu jāparedz dalībvalstīm iespēja prasīt apspriešanos ar kompetento ministriju vai prasīt tās piekrišanu.

(110)

Lai gan finansēšanas mehānismi tiek izveidoti valstu līmenī, saistībā ar grupas noregulējumu tiem vajadzētu būt savstarpēji izmantojamiem ar nosacījumu, ka valsts iestādes ir panākušas vienošanos par iestādes noregulēšanu. Noregulējuma procesam nevajadzētu radīt nekādus zaudējumus noguldījumiem, uz kuriem attiecas noguldījumu garantiju sistēmas. Ja noregulējuma darbība nodrošina, ka noguldītāji saglabā piekļuvi saviem noguldījumiem, būtu jāprasa, lai noguldījumu garantiju sistēmas, ar kurām ir saistīta noregulējamā iestāde, veiktu iemaksu, kas nepārsniedz to zaudējumu summu, kas tām būtu bijis jāsedz, ja iestāde būtu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru.

(111)

Ja segtie noguldījumi ir pasargāti no zaudējumiem noregulēšanā, tad citi atbilstīgie noguldījumi ir potenciāli pieejami zaudējumu absorbcijai. Lai nodrošinātu zināmu aizsardzības līmeni fiziskām personām, mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kam ir atbilstīgi noguldījumi, kuri pārsniedz segto noguldījumu apmēru, šādiem noguldījumiem klasifikācijā būtu jāpiešķir augstāka prioritāte nekā to parasto nenodrošināto kreditoru prasījumiem, kuriem netiek dota priekšroka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ar ko reglamentē parasto maksātnespējas procedūru. Saskaņā ar šādiem valsts tiesību aktiem noguldījumu garantiju sistēmas prasījumam klasifikācijā vajadzētu būt vēl lielākai prioritātei nekā iepriekšminētajām atbilstīgo noguldījumu kategorijām. Lai atbilstoši šajā direktīvā noteiktajam principam “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” līdz minimumam samazinātu dalībvalstu noregulējuma fondu pakļaušanu riskam, ir jāsaskaņo maksātnespēju reglamentējošie valstu tiesību akti minētajā jomā.

(112)

Ja noguldījumi tiek pārvesti citai iestādei saistībā ar iestādes noregulējumu, noguldītāji būtu jāapdrošina tikai Direktīvā 2014/49/ES paredzētajā apmērā. Tādēļ prasījumi attiecībā uz noguldījumiem, kas paliek noregulējamajā kredītiestādē, būtu jāierobežo līdz starpībai starp pārvestajiem līdzekļiem un Direktīvā 2014/49/ES paredzēto nodrošinājuma apmēru. Ja pārvestie noguldījumi pārsniedz minēto nodrošinājuma apmēru, noguldītājam nevajadzētu iesniegt prasījumu pret noguldījumu garantiju sistēmu attiecībā uz noregulējamajā kredītiestādē atlikušajiem noguldījumiem.

(113)

Izveidojot finansēšanas mehānismus, kas veido šajā direktīvā noteikto Eiropas finansēšanas mehānismu sistēmu, būtu jānodrošina valstu līmenī noregulēšanai pieejamo līdzekļu izmantošanas koordinēšana.

(114)

Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai precizētu kritērijus “kritiski svarīgu funkciju” un “galveno darbības jomu” noteikšanai šīs direktīvas nolūkiem; apstākļus, kādos nepieciešama saistību izslēgšana no šajā direktīvā paredzētajām norakstīšanas vai konvertācijas prasībām; vienošanos kategorijas, attiecībā uz kurām dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīga aizsardzība daļējās pārvešanās; veidu, kā iestāžu iemaksas noregulējumu finansēšanas mehānismos būtu pielāgojamas atbilstīgi to riska profilam; reģistrācijas, grāmatvedības, ziņojumu sniegšanas pienākumus un citus pienākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka tiek tiešām samaksātas ex ante iemaksas; kā arī apstākļus kādos un nosacījumus ar kādiem iestādes var uz laiku tikt atbrīvotas no ex post iemaksu maksāšanas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanās darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(115)

Šajā direktīvā noteiktajos gadījumos EBI ar pamatnostādņu palīdzību būtu jāveicina valsts iestāžu prakses konverģence saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu. Jomās, uz kurām neattiecas regulatīvie vai īstenošanas tehniskie standarti, EBI spēj pēc pašas iniciatīvas izdot pamatnostādnes un ieteikumus par Savienības tiesību aktu piemērošanu.

(116)

Iebildumu izteikšanai pret deleģēto aktu Eiropas Parlamenta un Padomes rīcībā vajadzētu būt trim mēnešiem no tā paziņošanas dienas. Eiropas Parlamentam un Padomei vajadzētu būt iespējai informēt pārējās iestādes par to, ka tie neplāno izteikt iebildumus.

(117)

Finanšu pakalpojumu tehniskajiem standartiem būtu jāatvieglo konsekventa saskaņošana un atbilstoša noguldītāju, ieguldītāju un patērētāju aizsardzība visā Savienībā. Būtu efektīvi un lietderīgi EBI kā iestādei ar augsti specializētu kompetenci šajā direktīvā noteiktajos gadījumos uzticēt reglamentējošo un īstenošanas tehnisko standartu projektu izstrādi – neietverot politikas izvēles –, kurus tā iesniegtu Komisijai.

(118)

Ja tas paredzēts šajā direktīvā, Komisijai ar deleģētiem aktiem būtu jāpieņem EBI izstrādātie regulatīvo tehnisko standartu projekti atbilstīgi LESD 290. pantam un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10. līdz 14. pantu. Ja tas paredzēts šajā direktīvā, Komisijai ar īstenošanas aktiem būtu jāpieņem EBI izstrādātie īstenošanas tehnisko standartu projekti atbilstīgi LESD 291. pantam un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu.

(119)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/24/EK (15) paredzēts, ka visās dalībvalstīs ir savstarpēji jāatzīst un jāīsteno lēmumi par to iestāžu reorganizāciju vai likvidēšanu, kurām ir filiāles dalībvalstīs, kas nav dalībvalstis, kurās atrodas šo iestāžu galvenie biroji. Minētā direktīva nodrošina, ka neatkarīgi no tā, kurā valstī atrodas attiecīgā iestāde, visus jautājumus, kas saistīti ar tās aktīviem un saistībām, izskata, izmantojot vienotu procedūru piederības dalībvalstī, un ka kreditoriem uzņēmējā dalībvalstī piemēro tādu pašu režīmu kā kreditoriem piederības dalībvalstī. Lai panāktu efektīvu noregulējumu, Direktīva 2001/24/EK būtu jāpiemēro tādos noregulējuma instrumentu izmantošanas gadījumos, kad tos piemēro gan iestādēm, gan citām vienībām, uz kurām attiecas noregulējuma režīms. Tādēļ Direktīva 2001/24/EK būtu attiecīgi jāgroza.

(120)

Savienības uzņēmējdarbības tiesību direktīvās ir iekļauti obligāti noteikumi to iestāžu akcionāru un kreditoru aizsardzībai, uz kurām attiecas minēto direktīvu darbības joma. Situācijā, kad noregulējuma iestādēm jārīkojas ātri, minētie noteikumi var apgrūtināt noregulējuma iestāžu efektīvu rīcību un noregulējuma instrumentu un pilnvaru izmantošanu, un tāpēc šajā direktīvā būtu jāiekļauj atbilstošas atkāpes. Lai ieinteresētajām personām garantētu maksimālu juridisko noteiktību, šādas atkāpes būtu jādefinē skaidri un precīzi un tās būtu jāizmanto tikai sabiedrības interesēs un tikai tad, ja ir izpildīti noregulējuma sākšanas kritēriji. Kā priekšnoteikums noregulējuma instrumentu izmantošanai tiek pieņemta šajā direktīvā noteikto noregulējuma mērķu un nosacījumu izpilde.

(121)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/30/ES (16) ir iekļauti noteikumi par akcionāru tiesībām lemt par kapitāla palielināšanu vai samazināšanu, par to tiesībām piedalīties jebkuru jaunu akciju emisijā ar naudas iemaksu, par kreditoru aizsardzību kapitāla samazināšanas gadījumā un par akcionāru sapulces sasaukšanu nopietnu kapitāla zaudējumu gadījumā. Šie noteikumi var apgrūtināt noregulējuma iestāžu ātru rīcību, un tāpēc būtu jāparedz atbilstošas atkāpes no tiem.

(122)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/35/ES (17) cita starpā paredzēti arī noteikumi par katras apvienošanās procesā iesaistītās sabiedrības pilnsapulces piekrišanu šādas apvienošanās veikšanai, par prasībām attiecībā uz apvienošanās noteikumu projektu, par vadības ziņojumu un ekspertu ziņojumu un par kreditoru aizsardzību. Padomes Direktīvā 82/891/EEK (18) ir iekļauti līdzīgi noteikumi par akciju sabiedrību sadalīšanu. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/56/EK (19) paredzēti atbilstoši noteikumi par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos. Lai noregulējuma iestādes varētu ātri rīkoties, būtu jāparedz atbilstošas atkāpes no minētajām direktīvām.

(123)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/25/EK (20) noteikts pienākums nākt klajā ar obligātu pārņemšanas piedāvājumu attiecībā uz visām uzņēmuma akcijām par objektīvu cenu, kā noteikts minētajā direktīvā, ja kāds akcionārs tieši vai netieši, viens pats vai, rīkojoties kopīgi ar citiem, iegādājas noteiktu daļu no minētā uzņēmuma akcijām, kas tam nodrošina kontroli pār šo uzņēmumu un kas ir noteikts valsts tiesību aktos. Obligātā piedāvājuma noteikuma mērķis ir aizsargāt mazākuma akcionārus gadījumā, ja mainās kontrole pār uzņēmumu. Tomēr šāda ar lielām izmaksām saistīta pienākuma iespējama noteikšana varētu atturēt potenciālos ieguldītājus veikt ieguldījumus skartajā iestādē, tādējādi apgrūtinot noregulējuma iestādes izmantot visas savas noregulējuma pilnvaras. Būtu jāparedz atbilstošas atkāpes no obligātā piedāvājuma noteikuma, ciktāl tas nepieciešams noregulējuma pilnvaru izmantošanai, savukārt pēc noregulēšanas perioda beigām obligātais piedāvājuma pienākums būtu jāpiemēro ikvienam akcionāram, kas iegādājas kontrolpaketi skartajā iestādē.

(124)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/36/EK (21) paredz akcionāru procesuālās tiesības, kas saistītas ar pilnsapulcēm. Direktīva 2007/36/EK paredz arī minimālo laikposmu, kādā ir jāpaziņo par pilnsapulci, un šāda paziņojuma saturu. Minētie noteikumi var apgrūtināt noregulējuma iestāžu ātru rīcību, un tāpēc būtu jāparedz atbilstošas atkāpes no direktīvas. Pirms noregulējuma sākšanas var būt nepieciešams ātri palielināt kapitālu, ja iestāde nepilda vai, iespējams, nepildīs Direktīvās 2006/48/EK un 2006/49/EK paredzētās prasības un ja kapitāla palielināšana, iespējams, atjaunos agrāko finansiālo stāvokli un novērsīs situāciju, kad ir izpildīti sliekšņa nosacījumi noregulējuma uzsākšanai. Šādās situācijās būtu jāparedz iespēja nekavējoties sasaukt akcionāru pilnsapulci. Tomēr akcionāriem būtu jāsaglabā pilnvaras pieņemt lēmumu par paziņojuma par pilnsapulci izsludināšanas laikposma pagarināšanu vai saīsināšanu. Lai izveidotu minēto mehānismu, būtu jāparedz atbilstošas atkāpes no Direktīvas 2007/36/EK.

(125)

Lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestādes ir pārstāvētas ar Regulu (ES) Nr. 1092/2010, Regulu (ES) Nr. 1093/2010, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (22) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (23) izveidotajā Eiropas finanšu uzraudzības sistēmā un ka EBI rīcībā ir specializētās zināšanas, kas nepieciešamas šajā direktīvā paredzēto uzdevumu veikšanai, būtu jāgroza Regula (ES) Nr. 1093/2010, iekļaujot ar minēto regulu izveidotajā kompetento iestāžu jēdzienā šajā direktīvā definētās dalībvalstu noregulējuma iestādes. Šāda noregulējuma iestāžu un kompetento iestāžu asimilācija atbilstoši Regulai (ES) Nr. 1093/2010 ir saderīga ar EBI uzdevumiem – kas tai noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 25. pantu – proti, sniegt ieguldījumu un aktīvi piedalīties atveseļošanas un noregulējuma plānu izstrādē un censties atvieglot par maksātnespējīgām kļūstošu iestāžu, jo īpaši pārrobežu grupu, noregulēšanu.

(126)

Lai nodrošinātu, ka iestādes, tie, kas faktiski kontrolē šo iestāžu darbību, un šo iestāžu vadība pilda no šās direktīvas izrietošos pienākumus, un lai nodrošinātu, ka tiem visā Savienībā piemēro vienādu režīmu, būtu jāprasa, lai dalībvalstis paredz iedarbīgus, samērīgus un atturošus administratīvos sodus un citus administratīvus pasākumus. Tādēļ dalībvalstu noteiktajiem administratīvajiem sodiem un citiem administratīviem pasākumiem būtu jāatbilst konkrētām pamatprasībām attiecībā uz tiem, kam tie paredzēti, kritērijiem, kuri jāņem vērā, piemērojot sodu vai citu administratīvu pasākumu, sodu vai citu administratīvu pasākumu publicēšanu, sodu piemērošanas pamatpilnvarām un administratīvā naudas soda apmēru. Stingri ievērojot dienesta noslēpumu, EBI uztur centralizētu datubāzi par visiem administratīvajiem sodiem un informāciju par pārsūdzībām, par kurām tai ziņojušas kompetentās iestādes un noregulējuma iestādes.

(127)

Šajā direktīvā ir paredzēti gan administratīvie sodi, gan citi administratīvi pasākumi, lai aptvertu visas darbības, kuras veic pēc tam, kad izdarīts pārkāpums, un kuru mērķis ir novērst turpmākus pārkāpumus, neatkarīgi no tā, vai valsts tiesību aktos tie ir kvalificēti kā sods vai kā cits administratīvs pasākums.

(128)

Lai gan nekas neliedz dalībvalstīm paredzēt noteikumus par administratīvo sodu un kriminālsodu piemērošanu par tiem pašiem pārkāpumiem, nebūtu jāprasa dalībvalstīm paredzēt noteikumus par administratīviem sodiem par tiem šīs direktīvas pārkāpumiem, uz kuriem attiecas valsts krimināltiesības. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstīm nav pienākums par to pašu nodarījumu piemērot gan administratīvos sodus, gan kriminālsodus, taču tās to var darīt, ja šo valstu tiesību akti to pieļauj. Tomēr kriminālsodu saglabāšanai administratīvo sodu vai citu administratīvu pasākumu vietā par šīs direktīvas pārkāpumiem nevajadzētu mazināt vai kā citādi ietekmēt noregulējuma iestāžu un kompetento iestāžu spēju savlaicīgi sadarboties, piekļūt informācijai un veikt informācijas apmaiņu ar noregulējuma iestādēm un kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs šīs direktīvas piemērošanas nolūkā, tostarp pēc ikviena attiecīgā pārkāpuma nodošanas kompetentajām tiesu iestādēm kriminālvajāšanai.

(129)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (24) dalībvalstis ir apņēmušās paziņojumam par transponēšanas pasākumiem pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus ar skaidrojumu par direktīvas komponentu saistību ar dalībvalsts transponēšanas instrumentu attiecīgajām daļām. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.

(130)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un jo īpaši Hartā atzītās tiesības, brīvības un pamatprincipi, jo īpaši tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesas prāvu un tiesības uz aizstāvību.

(131)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, saskaņot iestāžu noregulējuma noteikumus un procesus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka jebkuras Savienībā darbojošās iestādes maksātnespējas ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(132)

Pieņemot lēmumus vai veicot darbības saskaņā ar šo direktīvu, kompetentajām iestādēm un noregulējuma iestādēm vienmēr būtu pienācīgi jāņem vērā šo lēmumu un darbību ietekme uz finanšu stabilitāti un uz ekonomisko situāciju citās dalībvalstīs un jāapsver ikviena meitasuzņēmuma vai filiāles nozīme tās dalībvalsts finanšu sektorā un visā ekonomikā, kurā šāds meitasuzņēmums vai filiāle darbojas, pat gadījumos, kad attiecīgais meitasuzņēmums vai filiāle nav tik nozīmīgi attiecīgajai konsolidētajai grupai.

(133)

Komisija pārskatīs šīs direktīvas vispārējo piemērošanu un, ņemot vērā pasākumus, kas veikti saskaņā ar jebkuru Savienības tiesību aktu, ar kuru izveido noregulējuma mehānismu, kas attiecas uz vairāk nekā vienu dalībvalsti, jo īpaši apsvērs to, kā EBI īsteno šajā direktīvā paredzētās pilnvaras veikt starpniecību starp noregulējuma iestādi dalībvalstī, kura piedalās konkrētajā mehānismā, un noregulējuma iestādi dalībvalstī, kura tajā nepiedalās,

a)

iestādēm, kuras veic uzņēmējdarbību Savienībā;

b)

finanšu iestādēm, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, gadījumos, kad finanšu iestāde ir kredītiestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības vai c) un d) apakšpunktā minētas sabiedrības meitasuzņēmums un kad uz šādiem meitasuzņēmumiem attiecas mātesuzņēmuma konsolidēta uzraudzība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 6. līdz 17. pantu;

c)

finanšu pārvaldītājsabiedrībām, jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktas darbības pārvaldītājsabiedrībām, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā;

d)

dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrībām, Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrībām, dalībvalsts mātes jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām un Savienības mātes jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām;

e)

tādu iestāžu filiālēm, kuras veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem īpašajiem nosacījumiem.

1)

“noregulējums” ir noregulējuma instrumenta vai 37. panta 9. punktā minēta instrumenta piemērošana, lai sasniegtu vienu vai vairākus 31. panta 2. punktā minētos noregulējuma mērķus;

2)

“kredītiestāde” ir kredītiestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā minēto definīciju, izņemot Direktīvas 2013/36/ES 2. panta 5. punktā minētās vienības;

3)

“ieguldījumu brokeru sabiedrība” ir ieguldījumu brokeru sabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2. apakšpunkta minēto definīciju, uz kuru attiecas Direktīvas 2013/36/ES 28. panta 2. punktā noteiktā sākotnējā kapitāla prasība;

4)

“finanšu iestāde” ir finanšu iestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā minēto definīciju;

5)

“meitasuzņēmums” ir meitasuzņēmums saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 16. apakšpunktā minēto definīciju;

6)

“mātesuzņēmums” ir mātesuzņēmums saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 15. apakšpunkta a) punktā minēto definīciju;

7)

“konsolidēti” nozīmē pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 47. apakšpunktā definēto konsolidēto finanšu stāvokli;

8)

institucionālā aizsardzības shēma jeb “IAS” ir mehānisms, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 113. panta 7. punktā noteiktajām prasībām;

9)

“finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 20. apakšpunktā minēto definīciju;

10)

“jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 21. apakšpunktā minēto definīciju;

11)

“jauktas darbības pārvaldītājsabiedrība” ir jauktas darbības pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 22. apakšpunktā minēto definīciju;

12)

“dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 30. apakšpunktā minēto definīciju;

13)

“Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir ES mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 31. apakšpunktā minēto definīciju;

14)

“dalībvalsts mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir dalībvalsts mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 32. apakšpunktā minēto definīciju;

15)

“Savienības mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir ES mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 33. apakšpunktā minēto definīciju;

16)

“noregulējuma mērķi” ir noregulējuma mērķi, kas minēti 31. panta 2. punktā;

17)

“filiāle” ir filiāle saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā minēto definīciju;

18)

“noregulējuma iestāde” ir iestāde, ko dalībvalsts izraudzījusies saskaņā ar 3. pantu;

19)

“noregulējuma instruments” ir noregulējuma instruments, kas minēts 37. panta 3. punktā;

20)

“noregulējuma pilnvaras” ir pilnvaras, kas minētas 63. līdz 72. pantā;

21)

“kompetentā iestāde” ir kompetentā iestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 40. apakšpunktā minēto definīciju, tostarp Eiropas Centrālā banka attiecībā uz konkrētiem uzdevumiem, kas tai uzticēti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (25);

22)

“kompetentās ministrijas” ir dalībvalstu finanšu ministrijas vai citas ministrijas, kuras atbild par ekonomikas, finanšu un budžeta lēmumu pieņemšanu valsts līmenī saskaņā ar nacionālajām kompetences jomām un kuras ir izraudzītas atbilstoši 3. panta 5. punktam;

23)

“iestāde” ir kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība;

24)

“vadības struktūra” ir vadības struktūra saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 3. panta 1. punkta 7. apakšpunktā minēto definīciju;

25)

“augstākā vadība” ir augstākā vadība saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 3. panta 1. punkta 9. apakšpunktā minēto definīciju;

26)

“grupa” ir mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmumi;

27)

“pārrobežu grupa” ir grupa, kurai ir grupas vienības, kas veic uzņēmējdarbību vairāk nekā vienā dalībvalstī;

28)

“ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem” ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē vai jebkāds cits finansiāls atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem pārnacionālā līmenī – kas, ja tiktu sniegts valsts līmenī, tiktu uzskatīts par valsts atbalstu –, kuru sniedz, lai saglabātu vai atjaunotu iestādes, 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības vai grupas, kuras sastāvā ietilpst šāda iestāde vai vienība, dzīvotspēju, likviditāti vai maksātspēju;

29)

“ārkārtas likviditātes palīdzība” ir centrālās bankas sniegta centrālās bankas nauda vai cita veida palīdzība, kā rezultātā var palielināties centrālās bankas nauda, maksātspējīgai finanšu iestādei vai maksātspējīgu finanšu iestāžu grupai, kurām ir īslaicīgas problēmas likviditātes jomā, turklāt šāda operācija nav daļa no monetārās politikas;

30)

“sistēmiska krīze” ir finanšu sistēmas darbības traucējumi, kam var būt nopietna negatīva ietekme uz iekšējo tirgu un reālo ekonomiku. Visu veidu finanšu starpnieki, tirgi un infrastruktūra zināmā mērā var būt potenciāli sistēmiski nozīmīgi;

31)

“grupas vienība” ir juridiska persona, kas ir daļa no grupas;

32)

“atveseļošanas plāns” ir atveseļošanas plāns, ko iestāde ir izstrādājusi un uztur saskaņā ar 5. pantu;

33)

“grupas atveseļošanas plāns” ir grupas atveseļošanas plāns, ko izstrādā un uztur saskaņā ar 7. pantu;

34)

“nozīmīga filiāle” ir filiāle, kura tiktu uzskatīta par nozīmīgu uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 51. panta 1. punktu;

35)

“kritiski svarīgas funkcijas” ir darbības, pakalpojumi vai operācijas, kuru pārtraukšana, iespējams, vienā vai vairākās dalībvalstīs izraisīs reālajai ekonomikai būtisku pakalpojumu sniegšanas traucējumus vai izjauks finanšu stabilitāti kādas iestādes vai grupas lieluma, tirgus daļas, ārējās un iekšējās savstarpējās saiknes, sarežģītības vai pārrobežu darbību dēļ, īpaši ņemot vērā šo darbību, pakalpojumu un operāciju aizstājamību;

36)

“galvenās darbības jomas” ir darbības jomas un saistītie pakalpojumi, kas ir svarīgs iestādes vai grupas, kuras sastāvā ietilpst iestāde, ienākumu, peļņas vai franšīzes vērtības avots;

37)

“konsolidētās uzraudzības iestāde” ir konsolidētās uzraudzības iestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 41. apakšpunktā minēto definīciju;

38)

“pašu kapitāls” ir pašu kapitāls saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 118. apakšpunktā minēto definīciju;

39)

“noregulējuma nosacījumi” ir 32. panta 1. punktā minētie nosacījumi;

40)

“noregulējuma darbība” ir lēmums uzsākt iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības noregulējuma procedūru saskaņā ar 32. vai 33. pantu, noregulējuma instrumenta piemērošana vai vienu vai vairāku noregulējuma pilnvaru īstenošana;

41)

“noregulējuma plāns” ir noregulējuma plāns, kas iestādei izstrādāts saskaņā ar 10. pantu;

42)

“grupas noregulējums” ir viena no šādām darbībām:

43)

“grupas noregulējuma plāns” ir plāns, kas grupas noregulēšanai izstrādāts saskaņā ar 12. un 13. pantu;

44)

“grupas līmeņa noregulējuma iestāde” ir noregulējuma iestāde dalībvalstī, kurā atrodas konsolidētās uzraudzības iestāde;

45)

“grupas noregulējuma shēma” ir plāns, kas saskaņā ar 91. pantu izstrādāts grupas noregulēšanas nolūkā;

46)

“noregulējuma kolēģija” ir kolēģija, kas izveidota saskaņā ar 88. pantu, lai veiktu 88. panta 1. punktā minētos uzdevumus;

47)

“parastā maksātnespējas procedūra” ir kolektīva maksātnespējas procedūra, kuru paredz daļēju vai pilnīgu debitora mantas atsavināšanu un likvidatora vai administratora iecelšanu, kuru iestādēm parasti piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kura ir vai nu specifiska šīm iestādēm, vai arī vispārēji piemērojama jebkurai fiziskai vai juridiskai personai;

48)

“parāda instrumenti”, kas minēti 63. panta 1. punkta g) un j) apakšpunktā, ir obligācijas un citi pārvedama parāda veidi, instrumenti, ar ko rada vai atzīst parādu, un instrumenti, kuri dod tiesības iegādāties parāda instrumentus;

49)

“dalībvalsts mātes iestāde” ir dalībvalsts mātes iestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 28. apakšpunktā minēto definīciju;

50)

“Savienības mātes iestāde” ir ES mātes iestāde saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 29. apakšpunktā minēto definīciju;

51)

“pašu kapitāla prasības” ir prasības, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 575/2013 92. līdz 98. pantā;

52)

“uzraudzības kolēģija” ir uzraudzības iestāžu kolēģija, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2013/36/EK 116. pantu;

53)

“Savienības valsts atbalsta regulējums” ir regulējums, kas noteikts saskaņā ar LESD 107., 108. un 109. pantu, kā arī noteikumiem un visiem Savienības aktiem, tostarp pamatnostādnēm un paziņojumiem, kuri izstrādāti vai pieņemti atbilstoši LESD 108. panta 4. punktam vai 109. pantam;

54)

“likvidācija” ir iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības aktīvu realizācija;

55)

“aktīvu nodalīšanas instruments” ir mehānisms, ar kura palīdzību noregulējuma iestāde saskaņā ar 42. pantu pārved noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības un saistības aktīvu pārvaldības struktūrai;

56)

“aktīvu pārvaldības struktūra” ir juridiska persona, ka atbilst 42. panta 2. punktā noteiktajām prasībām;

57)

“iekšējās rekapitalizācijas instruments” ir mehānisms, ar kura palīdzību noregulējuma iestāde saskaņā ar 43. pantu īsteno norakstīšanas un konvertācijas pilnvaras attiecībā uz noregulējamās iestādes saistībām;

58)

“uzņēmuma pārdošanas instruments” ir mehānisms, ar kura palīdzību noregulējuma iestāde saskaņā ar 38. pantu pārved noregulējamās iestādes emitētas akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus vai noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības vai saistības pircējam, kas nav pagaidu iestāde;

59)

“pagaidu iestāde” ir juridiska persona, kas atbilst 40. panta 2. punktā noteiktajām prasībām;

60)

“pagaidu iestādes instruments” ir mehānisms, ar kura palīdzību saskaņā ar 40. pantu noregulējamās iestādes emitētas akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus vai noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības vai saistības pārved pagaidu iestādei;

61)

“īpašumtiesību instrumenti” ir akcijas, citi instrumenti, ar ko piešķir īpašumtiesības, instrumenti, kurus var konvertēt akcijās vai īpašumtiesību instrumentos vai kuri dod tiesības iegādāties akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus, un instrumenti, kas apliecina līdzdalības daļas akcijās vai citos īpašumtiesību instrumentos;

62)

“akcionāri” ir akcionāri vai citu īpašumtiesību instrumentu turētāji;

63)

“pārveduma pilnvaras” ir 63. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā noteiktās pilnvaras pārvest noregulējamās iestādes akcijas, citus īpašumtiesību instrumentus, parāda instrumentus, aktīvus, tiesības vai saistības, vai jebkādu to kombināciju saņēmējam;

64)

“centrālais darījumu partneris” ir centrālais darījumu partneris (CCP) saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 1. punktā minēto definīciju;

65)

“atvasinātais instruments” ir atvasinātais instruments saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 5. punktā minēto definīciju;

66)

“norakstīšanas un konvertācijas pilnvaras” ir 59. panta -2. punktā un 63. panta 1. punkta e) līdz j) apakšpunktā paredzētās pilnvaras;

67)

“nodrošinātas saistības” ir saistības, kuru gadījumā kreditora tiesības uz maksājumu vai cita veida izpildi ir nodrošinātas ar prasību, ar ķīlu vai apgrūtinājumu vai ar nodrošinājuma līgumu, tostarp saistības, kas izriet no repo darījumiem un citiem īpašumtiesību nodošanas nodrošinājuma līgumiem;

68)

“pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumenti” ir kapitāla instrumenti, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 28. panta 1. līdz 4. punktā, 29. panta 1. līdz 5. punktā vai 31. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem;

69)

“pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumenti” ir kapitāla instrumenti, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 52. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem;

70)

“kopsumma” ir kopsumma, par kādu atbilstoši 46. panta 1. punktam saskaņā ar noregulējuma iestādes novērtējumu ir jānoraksta vai jākonvertē atbilstīgās saistības;

71)

“atbilstīgās saistības” ir iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības saistības un kapitāla instrumenti, kas nav kvalificējami kā pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumenti, pirmā līmeņa papildu kapitāla vai otrā līmeņa instrumenti, kas nav izslēgtas no iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas jomas, pamatojoties uz 44. panta2. punktu;

72)

“noguldījumu garantiju sistēma” ir noguldījumu garantiju sistēma, ko kāda no dalībvalstīm ieviesusi un oficiāli atzinusi saskaņā ar Direktīvas 2014/49/ES 4. pantu;

73)

“otrā līmeņa kapitāla instrumenti” ir kapitāla instrumenti vai subordinētie aizdevumi, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 63. pantā izklāstītajiem nosacījumiem;

74)

“attiecīgie kapitāla instrumenti” IV sadaļas IV nodaļas 5. iedaļas un IV sadaļas V nodaļas piemērošanas nolūkā ir pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumenti un otrā līmeņa kapitāla instrumenti;

75)

“konvertācijas koeficients” ir faktors, kas nosaka to akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu skaitu, kuros tiks konvertētas noteiktas kategorijas saistības, pamatojoties uz vienu attiecīgās kategorijas instrumentu vai precizētu parāda prasījuma vērtības vienību;

76)

“skartais kreditors” ir kreditors, kura prasījums attiecas uz saistībām, kas ir samazinātas vai konvertētas akcijās citos īpašumtiesību instrumentos, īstenojot norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaras saskaņā ar iekšējā rekapitalizācijas instrumenta izmantošanu;

77)

“skartais turētājs” ir īpašumtiesību instrumentu turētājs, kura īpašumtiesību instrumenti ir anulēti, izmantojot 63. panta 1. punkta h) apakšpunktā minētās pilnvaras;

78)

“pilnvarotā iestāde” ir saskaņā ar 61. pantu noteiktā dalībvalsts iestāde, kas atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem atbild par 59. panta 3. punktā minēto konstatējumu izdarīšanu;

79)

“attiecīgā mātes iestāde” ir dalībvalsts mātes iestāde, Savienības mātes iestāde, finanšu pārvaldītājsabiedrība, jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, jauktas darbības finanšu pārvaldītājsabiedrība, dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība, Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība, dalībvalsts mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība vai Savienības mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, kurai piemēro iekšējās rekapitalizācijas instrumentu;

80)

“saņēmējs” ir vienība, uz kuru no noregulējamās iestādes tiek pārvestas akcijas, citi īpašumtiesību instrumenti, parāda instrumenti, aktīvi, tiesības vai saistības, vai jebkāda to kombinācija;

81)

“darba diena” ir diena, kas nav sestdiena, svētdiena vai valsts svētku diena attiecīgajā dalībvalstī;

82)

“izbeigšanas tiesības” ir tiesības izbeigt līgumu, tiesības paātrināt saistību izpildi, likvidēt, savstarpēji dzēst vai savstarpēji ieskaitīt saistības vai jebkurš līdzīgs noteikums, ar ko aptur, maina vai dzēš līgumslēdzējas puses saistības, vai noteikums, kurš novērš saistību rašanos saskaņā ar līgumu, kas citādi rastos;

83)

“noregulējamā iestāde” ir iestāde, finanšu iestāde, finanšu pārvaldītājsabiedrība, jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, jauktas darbības finanšu pārvaldītājsabiedrība, dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība, Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība, dalībvalsts mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība vai Savienības mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, attiecībā uz kuru tiek veikta noregulējuma darbība;

84)

“Savienības meitasuzņēmums” ir iestāde, kas veic uzņēmējdarbību kādā no dalībvalstīm un kas ir meitasuzņēmums trešās valsts iestādei vai trešās valsts finanšu mātesuzņēmumam;

85)

“Savienības mātesuzņēmums” ir Savienības mātes iestāde, Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība vai Savienības mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība;

86)

“trešās valsts iestāde” ir vienība, kuras galvenais birojs atrodas trešā valstī un kuru, ja tā veiktu uzņēmējdarbību Savienībā, aptvertu iestādes definīcija;

87)

“trešās valsts mātesuzņēmums” ir mātesuzņēmums, mātes finanšu pārvaldītājsabiedrība vai mātes jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī;

88)

“trešās valsts noregulējuma procedūra” ir darbība, ko veic saskaņā ar trešās valsts tiesību aktiem, lai pārvaldītu trešās valsts iestādes vai trešās valsts mātesuzņēmuma maksātnespēju, un kas mērķu un sagaidāmo rezultātu ziņā ir pielīdzināma noregulējuma darbībām, kuras veic atbilstoši šai direktīvai;

89)

“Savienības filiāle” ir trešās valsts iestādes filiāle, kas atrodas kādā no dalībvalstīm;

90)

“attiecīgā trešās valsts iestāde” ir trešās valsts iestāde, kas atbild par tādu funkciju veikšanu, kuras ir pielīdzināmas funkcijām, ko noregulējuma iestādes vai kompetentās iestādes veic saskaņā ar šo direktīvu;

91)

“grupas finansēšanas mehānisms” ir grupas līmeņa noregulējuma iestādes dalībvalsts finansēšanas mehānisms vai mehānismi;

92)

“kompensējošais darījums” ir darījums starp divām grupas vienībām, lai pilnībā vai daļēji nodotu risku, ko radījis cits darījums starp vienu no minētajām grupas vienībām un trešo pusi;

93)

“grupas iekšējā garantija” ir līgums, ar ko viena grupas vienība garantē citas grupas vienības saistības pret trešo pusi;

94)

“segtie noguldījumi” ir noguldījumi saskaņā ar Direktīvas 2014/49/ES 2. panta 1. punkta 5. apakšpunktā minēto definīciju;

95)

“atbilstīgie noguldījumi” ir atbilstīgie noguldījumi saskaņā ar Direktīvas 2014/49/ES 2. panta 1. punkta 4. apakšpunktā minēto definīciju;

96)

“segtā obligācija” ir instruments, kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/65/EK (26) 52. panta 4. punktā;

97)

“līgums par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā” ir līgums par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47/EK (27) 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto definīciju;

98)

“savstarpējā ieskaita līgums” ir līgums, saskaņā ar kuru vairākus prasījumus vai saistības var konvertēt vienā neto prasījumā, tostarp noslēguma ieskaita līgumus, saskaņā ar kuru (jebkādi un jebkur noteikta) izpildes notikuma gadījumā tiek paātrināta līgumslēdzēju pušu saistību izpilde, lai tās kļūtu nekavējoties izpildāmas, vai arī tās tiek izbeigtas, un jebkurā no gadījumiem attiecīgie prasījumi vai saistības tiek konvertēti vienā neto prasījumā vai aizstāti ar to. Šī definīcija ietver arī Direktīvas 2002/47/EK 2. panta 1. punkta n) apakšpunkta i) punktā definētos “noslēguma ieskaita noteikumus” un Direktīvas 98/26/EK 2. panta k) apakšpunktā definēto “ieskaitu”;

99)

“savstarpējās dzēšanas līgums” ir līgums, saskaņā ar kuru divus vai vairākus prasījumus vai saistības starp noregulējamo iestādi un partneri var savstarpēji dzēst;

100)

“finanšu līgumi” ir šādi līgumi:

101)

“krīzes novēršanas pasākums” ir pilnvaru īstenošana, lai novērstu trūkumus vai šķēršļus noregulējamībai saskaņā ar 6. panta 6. punktu, pilnvaru īstenošana, lai pārvarētu vai novērstu šķēršļus noregulējamībai saskaņā ar 17. vai 18. punktu, agrīnas intervences pasākuma piemērošana saskaņā ar 27. pantu, pagaidu administratora iecelšana saskaņā ar 29. pantu vai norakstīšanas vai konvertācijas pilnvaru īstenošana saskaņā ar 59. pantu;

102)

“krīzes vadības pasākums” ir noregulējuma darbība vai īpaša pārvaldītāja iecelšana saskaņā ar 35. pantu vai īpašas personas iecelšana saskaņā ar 51. panta 2. punktu vai 72. panta 1. punktu;

103)

“atveseļošanas spēja” ir iestādes spēja atjaunot savu finanšu stāvokli pēc tā ievērojamas pasliktināšanās;

104)

“noguldītājs” ir noguldītājs saskaņā ar Direktīvas 2014/49/ES 2. panta 1. punkta 6. apakšpunktā minēto definīciju;

105)

“ieguldītājs” ir ieguldītājs Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/9/EK (28) 1. panta 4. punkta nozīmē;

106)

“izraudzītā valsts makroprudenciālās uzraudzības iestāde” ir iestāde, kurai uzticēts īstenot makroprudenciālās uzraudzības politiku, kas minēta Eiropas Sistēmiskā riska kolēģijas 2011. gada 22. decembra Ieteikuma attiecībā uz valsts iestāžu makroprudenciālās uzraudzības pilnvarām (ESRB/2011/3) B1. ieteikumā;

107)

“mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi” ir mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi saskaņā ar definīciju saistībā ar Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (29) 2. panta 1. punktā minēto gada apgrozījuma kritēriju;

108)

“regulēts tirgus” ir regulēts tirgus saskaņā ar Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 21. apakšpunktā minēto definīciju.

a)

šīs direktīvas 5. līdz 12. pantā paredzēto atveseļošanas un noregulējuma plānu saturu un sīkāku izklāstu;

b)

datumu, līdz kuram izstrādā pirmos atveseļošanas un noregulējuma plānus, un to, cik bieži šos plānus atjaunina, kas var būt retāk nekā noteikts 5. panta 2. punktā, 7. panta 5. punktā, 10. panta 6. punktā un 13. panta 3. punktā;

c)

no iestādēm pieprasītās informācijas saturu un sīkāku izklāstu, kā noteikts 5. panta 5. punkta 5. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. panta 2. punktā un pielikuma A. un B. iedaļā;

d)

šīs direktīvas 15. un 16. pantā un pielikuma C iedaļā paredzētās noregulējamības izvērtēšanas detalizācijas pakāpi.

a)

šīs nodaļas 2. un 3. iedaļas prasības iestādēm, kas ir radniecīgas centrālajai iestādei un ir pilnībā vai daļēji atbrīvotas no prudenciālajām prasībām valsts tiesību aktos saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 10. pantu;

b)

šīs nodaļas 2. iedaļas prasības iestādēm, kas ir IAS dalībnieces.

a)

konsolidēti piemēro šīs nodaļas 2. iedaļas prasības centrālajai iestādei un tai radniecīgām iestādēm Regulas (ES) Nr. 575/2013 10. panta nozīmē;

b)

prasa IAS izpildīt 2. iedaļas prasības, sadarbojoties ar ikvienu no tās dalībniecēm, kurām piemēro minēto atbrīvojumu.

a)

iestādes aktīvu kopējā vērtība pārsniedz EUR 30 000 000 000; vai

b)

iestādes aktīvu kopējās vērtības attiecība pret tās dalībvalsts IKP, kurā šī iestāde veic uzņēmējdarbību, pārsniedz 20 %, ja vien tās aktīvu kopējā vērtība nav mazāka par EUR 5 000 000 000.

a)

plānā ierosināto pasākumu īstenošana, iespējams, saglabātu vai atjaunotu attiecīgās iestādes vai grupas dzīvotspēju un finansiālo stāvokli, ņemot vērā iestādes veiktos vai plānotos sagatavošanas pasākumus;

b)

plāns un tajā paredzētie specifiskie risinājumi, iespējams, tiks ātri un efektīvi īstenoti finanšu spriedzes situācijās, ciktāl iespējams, novēršot būtisku negatīvu ietekmi uz finanšu sistēmu, tostarp scenārijos, kuru rezultātā citām iestādēm nāktos īstenot atveseļošanas plānus tajā pašā laikposmā.

a)

samazināt iestādes riska profilu, tostarp likviditātes risku;

b)

nodrošināt iespēju savlaicīgi īstenot rekapitalizācijas pasākumus;

c)

pārskatīt iestādes stratēģiju un struktūru;

d)

izdarīt grozījumus finansēšanas stratēģijā, lai uzlabotu galveno darbības jomu un kritiski svarīgo funkciju noturību;

e)

veikt izmaiņas iestādes pārvaldības struktūrā.

a)

attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kas minētas Direktīvas 2013/36/ES 115. un 116. pantā;

b)

to dalībvalstu, kur atrodas nozīmīgas filiāles, kompetentajām iestādēm tiktāl, cik tas attiecas uz minēto filiāli;

c)

grupas līmeņa noregulējuma iestādei; un

d)

meitasuzņēmumu noregulējuma iestādēm.

a)

grupas atveseļošanas plāna pārbaudi un novērtējumu;

b)

individuālu atveseļošanas plānu izstrādes nepieciešamību iestādēm, kas ir grupas sastāvā; un

c)

6. panta 5. un 6. punktā minēto pasākumu piemērošanu.

a)

to, vai jāizstrādā individuāls atveseļošanas plāns iestādēm, kas atrodas tās jurisdikcijā, un

b)

6. panta 5. un 6. punktā minēto pasākumu piemērošanu meitasuzņēmumu līmenī.

a)

rīkoties atbilstoši tās atveseļošanas plānam, ja attiecīgais rādītājs vēl nav izpildīts, taču iestādes vadības struktūra uzskata, ka, ņemot vērā apstākļus, šāda rīcība ir pamatota, vai

b)

atturēties no šādas rīcības, ja iestādes vadības struktūra, ņemot vērā situācijas apstākļus, neuzskata to par pamatotu.

a)

jebkāds ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem papildus saskaņā ar 100. pantu izveidoto finansēšanas mehānismu izmantošanai;

b)

centrālās bankas ārkārtas likviditātes palīdzība; vai

c)

centrālās bankas likviditātes palīdzība ar nestandarta nosacījumiem attiecībā uz nodrošinājumu, termiņu un procentu likmi.

a)

plāna galveno elementu kopsavilkumu;

b)

kopsavilkumu par būtiskām izmaiņām, kas iestādi skārušas pēc tam, kad iesniegta jaunākā ar noregulējumu saistītā informācija;

c)

to, kādā veidā būtu iespējams nepieciešamajā apmērā juridiski un ekonomiski nodalīt kritiski svarīgās funkcijas un galvenās darbības jomas no citām funkcijām, lai nodrošinātu to nepārtrauktību iestādes maksātnespējas gadījumā;

d)

visu būtisko plāna aspektu izpildes paredzamo termiņu;

e)

saskaņā ar šā panta 2. punktu un 15. pantu veiktā noregulējamības novērtējuma detalizētu aprakstu;

f)

aprakstu par pasākumiem, kas veicami saskaņā ar 17. pantu, lai pārvarētu vai novērstu šķēršļus noregulējumam, kuri konstatēti saskaņā ar 15. pantu veiktā novērtējuma rezultātā;

g)

aprakstu par iestādes kritiski svarīgo funkciju, galveno darbības jomu un aktīvu vērtības un tirgspējas noteikšanas procedūrām;

h)

detalizētu aprakstu par mehānismiem, ar ko tiks nodrošināts, ka 11. pantā prasītā informācija ir atjaunināta un vienmēr ir noregulējuma iestāžu rīcībā;

i)

noregulējuma iestādes skaidrojumu par noregulējuma variantu finansēšanas iespējām, neparedzot šādus finansējuma veidus:

j)

detalizētu aprakstu par dažādām noregulējuma stratēģijām, ko varētu piemērot dažādu iespējamo scenāriju gadījumos, un piemērojamos izpildes grafikus;

k)

aprakstu par kritiski svarīgām savstarpējām saistībām ar citām iestādēm;

l)

aprakstu par iespējām saglabāt piekļuvi maksājumiem un tīrvērtes pakalpojumiem, un citām infrastruktūrām, un klientu pozīciju pārnesamības novērtējumu;

m)

analīzi par plāna ietekmi uz iestādes darbiniekiem, tostarp jebkādu saistīto izmaksu novērtējumu, un aprakstu par procedūrām, kas paredzētas apspriedēm ar personālu noregulējuma gaitā, attiecīgā gadījumā ņemot vērā valstu sistēmas dialoga risināšanai ar sociālajiem partneriem;

n)

plānu saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību;

o)

minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām saskaņā ar 45. panta 1. punktu un attiecīgā gadījumā termiņu minētā līmeņa sasniegšanai;

p)

attiecīgā gadījumā – minimuma prasību pašu kapitālam un līgumiskiem iekšējās rekapitalizācijas instrumentiem saskaņā ar 45. panta 1. punktu, un attiecīgā gadījumā termiņu minētā līmeņa sasniegšanai;

q)

aprakstu par būtiskām operācijām un sistēmām iestādes operacionālo procesu nepārtrauktas darbības nodrošināšanai;

r)

attiecīgā gadījumā – jebkādu iestādes pausto viedokli par noregulējuma plānu.

a)

cik vien nepieciešams, sadarboties noregulējuma plānu izstrādes gaitā;

b)

sniegt – vai nu tieši, vai ar kompetentās iestādes starpniecību – visu informāciju, kas nepieciešama noregulējuma plānu izstrādāšanai un īstenošanai.

a)

Savienības mātesuzņēmumam;

b)

grupas sastāvā esošiem meitasuzņēmumiem, kas atrodas Savienībā;

c)

vienībām, kas minētas 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā; un

d)

ievērojot VI sadaļu – grupas sastāvā esošiem meitasuzņēmumiem, kas atrodas ārpus Savienības.

a)

ir izklāstītas noregulējuma darbības, kas jāveic attiecībā uz grupas vienībām, gan noregulējuma darbības attiecībā uz 1. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā minētajām vienībām, mātesuzņēmumu un meitasiestādēm, gan saskaņotas noregulējuma darbības attiecībā uz meitasiestādēm dažādos scenārijos, kā paredzēts 10. panta 3. punktā;

b)

ir izvērtēts, cik lielā mērā noregulējuma instrumentus un pilnvaras varētu piemērot un saskaņotā veidā izmantot grupas vienībām, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, tostarp pasākumus, kas ļautu trešai personai iegādāties visu grupu vai atsevišķas tās darbības jomas vai darbības, ko veic vairākas grupas vienības vai konkrētas grupas vienības, un konstatēti iespējamie saskaņota noregulējuma šķēršļi;

c)

ja grupā ietilpst trešās valstīs reģistrētas vienības, ir noteikti piemēroti mehānismi sadarbībai un koordinācijai ar šo trešo valstu attiecīgajām varas iestādēm un noregulējuma ietekme Savienībā;

d)

ir noteikti pasākumi, tostarp konkrētu funkciju vai darbības jomu juridiska un ekonomiska nodalīšana, kas nepieciešami, lai atvieglotu grupas noregulēšanu, ja ir konstatēta atbilstība noregulējuma veikšanas nosacījumiem;

e)

ir izklāstīti jebkādi šajā direktīvā neminēti papildu pasākumi, kurus grupas līmeņa noregulējuma iestāde plāno veikt grupas noregulēšanai;

f)

ir noteiktas grupas noregulējuma darbību finansēšanas iespējas un – gadījumiem, kad būtu nepieciešama vienošanās par finansēšanas kārtību, – principi atbildības sadalei starp dažādās dalībvalstīs esošiem finansējuma avotiem attiecībā uz šo finansējumu. Plānā neparedz šādus atbalsta veidus:

a)

EBI;

b)

meitasuzņēmumu noregulējuma iestādēm;

c)

to jurisdikciju noregulējuma iestādēm, kurās atrodas nozīmīgas filiāles, ciktāl tas attiecas uz nozīmīgo filiāli;

d)

attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kas minētas Direktīvas 2013/36/ES 115. un 116. pantā; un

e)

to dalībvalstu noregulējuma iestādēm, kurās 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā minētās vienības veic uzņēmējdarbību.

a)

jebkādu ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem papildus finansēšanas mehānismiem, kas izveidoti saskaņā ar 100. pantu;

b)

jebkādu centrālās bankas ārkārtas likviditātes palīdzību;

c)

jebkādu centrālās bankas likviditātes palīdzība ar nestandarta nosacījumiem attiecībā uz nodrošinājumu, termiņu un procentu likmi.

a)

ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem papildus finansēšanas mehānismiem, kas izveidoti saskaņā ar 100. pantu;

b)

centrālās bankas ārkārtas likviditātes palīdzību;

c)

centrālās bankas likviditātes palīdzība ar nestandarta nosacījumiem attiecībā uz nodrošinājumu, termiņu un procentu likmi.

a)

prasīt iestādei pārskatīt grupas iekšējos finansēšanas mehānismus vai izskatīt to neesamību, vai sagatavot pakalpojumu līgumus vai nu grupas iekšienē, vai ar trešām pusēm, lai nodrošinātu kritiski svarīgo funkciju sniegšanu;

b)

prasīt iestādei ierobežot tās individuālo vai kopīgo riska darījumu maksimālo apmēru;

c)

prasīt specifisku vai regulāru papildu informāciju noregulējuma mērķiem;

d)

prasīt iestādei atbrīvoties no konkrētiem aktīviem;

e)

prasīt iestādei ierobežot vai izbeigt konkrētas esošās vai ierosinātās darbības;

f)

ierobežot vai novērst jaunu vai esošu darbības jomu attīstību vai jaunu vai esošu produktu pārdošanu;

g)

vienkāršošanas labad prasīt veikt izmaiņas iestādes vai jebkuras grupas vienības, kas tieši vai netieši ir tās kontrolē, juridiskajās vai operacionālajās struktūrās, tādējādi nodrošinot, ka kritiski svarīgās funkcijas var juridiski un operacionāli nodalīt no citām funkcijām, piemērojot noregulējuma instrumentus;

h)

prasīt iestādei vai mātesuzņēmumam izveidot dalībvalsts mātes finanšu pārvaldītājsabiedrību vai Savienības mātes finanšu pārvaldītājsabiedrību;

i)

prasīt iestādei vai vienībai, kas minēta 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā, emitēt atbilstīgās saistības, lai izpildītu 45. panta prasības;

j)

prasīt iestādei vai vienībai, kas minēta 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā, veikt citus pasākumus, lai atbilstu minimālajām pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasībām, kā noteikts 45. pantā, tostarp jo īpaši censties uzsākt atkārtotas sarunas par jebkādām atbilstīgām saistībām, pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentiem vai otrā līmeņa papildu kapitāla instrumentiem, ko tā emitējusi, lai nodrošinātu, ka ikviens noregulējuma iestādes lēmums norakstīt vai konvertēt minētās saistības vai instrumentu tiktu realizēts saskaņā ar tās jurisdikcijas tiesību aktiem, kas attiecas uz minētajām saistībām vai instrumentu; un

k)

ja iestāde ir jauktas darbības pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmums, prasīt, lai attiecīgā jauktas darbības pārvaldītājsabiedrība izveido atsevišķu finanšu pārvaldītājsabiedrību, kas kontrolētu iestādi, ja tas ir nepieciešams, lai sekmētu iestādes noregulējumu un lai novērstu, ka IV sadaļā noteikto noregulējuma instrumentu un pilnvaru piemērošana negatīvi ietekmē grupas nefinanšu daļu.

a)

to pamato ar attiecīgā novērtējuma vai konstatējuma iemesliem;

b)

tajā norāda, kā novērtējums vai konstatējums atbilst 4. punktā izklāstītajām samērīgas piemērošanas prasībām; un

c)

uz to attiecas apelācijas tiesības.

a)

sniegtu grupas finansiālo atbalstu jebkurai grupas vienībai, kas nonākusi finansiālās grūtībās, ja iestāde nolemj to sniegt, pamatojoties uz katru atsevišķo gadījumu un saskaņā ar grupas politiku, un ja tas nerada risku visai grupai kopumā; vai

b)

darbotos dalībvalstī.

a)

attiekties uz vienu vai vairākiem grupas meitasuzņēmumiem un paredzēt mātesuzņēmuma finansiālo atbalstu meitasuzņēmumiem, meitasuzņēmumu finansiālo atbalstu mātesuzņēmumam, finansiālo atbalstu starp grupas meitasuzņēmumiem, kas ir nolīguma puses, vai uz minēto vienību jebkuru kombināciju;

b)

paredzēt finansiālo atbalstu, sniedzot aizdevumu, garantijas, aktīvus to izmantošanai par nodrošinājumu vai jebkādu minēto finansiālā atbalsta veidu kombināciju vienā vai vairākos darījumos, tostarp darījumos starp atbalsta saņēmēju un trešo pusi.

a)

ikvienai pusei nolīgums jānoslēdz labprātīgi;

b)

noslēdzot nolīgumu un nosakot atlīdzību par finansiālā atbalsta sniegšanu, ikvienai pusei jārīkojas veidā, kas vislabāk atbilst tās interesēm, kurās var ņemt vērā jebkādu tiešu vai netiešu labumu, ko puse var gūt finansiālā atbalsta sniegšanas rezultātā;

c)

pirms tiek noteikta atlīdzība par finansiālā atbalsta sniegšanu un pirms tiek pieņemts lēmums par finansiālā atbalsta sniegšanu, katrai finansiālo atbalstu sniedzošajai pusei ir pilnībā jāsaņem attiecīgā informācija no finansiālo atbalstu saņemošās puses;

d)

nosakot atlīdzību par finansiālā atbalsta sniegšanu, var ņemt vērā tirgū nepieejamu informāciju, kas ir finansiālo atbalstu sniedzošās puses rīcībā tādēļ, ka tā ir vienā un tajā pašā grupā ar finansiālo atbalstu saņemošo pusi; un

e)

atlīdzības par finansiālā atbalsta sniegšanu aprēķina principos nav obligāti jāņem vērā jebkāda paredzama pagaidu ietekme uz tirgus cenām, ko izraisa notikumi ārpus grupas.

a)

pastāv pamatotas izredzes, ka sniegtais atbalsts būtiski novērsīs finansiālās grūtības grupas vienībai, kas saņems šo atbalstu;

b)

finansiālā atbalsta sniegšanas mērķis ir saglabāt vai atjaunot visas grupas vai jebkuras grupas vienības finanšu stabilitāti, un atbalsta sniegšana ir atbalstu sniedzošās grupas vienības interesēs;

c)

finansiālo atbalstu piešķir ar noteikumiem, tostarp pret atlīdzību saskaņā ar 19. panta 7. punktu;

d)

pastāv pamatotas izredzes, ka, pamatojoties uz finansiālo atbalstu sniedzošās grupas vienības vadības struktūrai pieejamo informāciju brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par finansiālā atbalsta sniegšanu, grupas vienība, kas saņem atbalstu, samaksās atlīdzību par atbalstu un, ja atbalsts tiek sniegts aizdevuma veidā, atmaksās aizdevumu. Ja atbalsts tiek sniegts garantijas veidā vai jebkāda nodrošinājuma veidā, šo pašu nosacījumu piemēro saistībām, kas saņēmējam rodas, ja garantija vai nodrošinājums tiek izmantots;

e)

finansiālā atbalsta sniegšana neapdraudētu tās grupas vienības, kura sniedz atbalstu, likviditāti vai maksātspēju;

f)

finansiālā atbalsta sniegšana neapdraudētu finanšu stabilitāti, it sevišķi dalībvalstī, kurā atrodas grupas vienība, kas sniedz atbalstu;

g)

grupas vienība, kas sniedz atbalstu, atbalsta sniegšanas brīdī izpilda Direktīvā 2013/36/ES noteiktās kapitāla vai likviditātes prasības un visas prasības, kas uzliktas saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 104. panta 2. punktu, un finansiālā atbalsta sniegšana nav par iemeslu tam, lai attiecīgā grupas vienība pārkāptu šīs prasības, ja vien to nav ļāvusi kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par atbalstu sniedzošās vienības individuālu uzraudzību;

h)

grupas vienība, kas sniedz atbalstu, atbalsta sniegšanas brīdī izpilda Regulas (ES) Nr. 575/2013 un Direktīvas 2013/36/ES prasības attiecībā uz lielajiem riska darījumiem, tostarp jebkādus valsts tiesību aktus, ar kuriem tiek īstenotas direktīvā paredzētās iespējas, un finansiālā atbalsta sniegšana nav par iemeslu tam, lai attiecīgā grupas vienība pārkāptu šīs prasības, ja vien to nav ļāvusi kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par atbalstu sniedzošās grupas vienības individuālu uzraudzību;

i)

finansiālā atbalsta sniegšana neapdraudētu atbalstu sniedzošās grupas vienības noregulējamību.

a)

savai kompetentajai iestādei;

b)

attiecīgā gadījumā – konsolidētās uzraudzības iestādei, ja tā nav kāda no a) un c) apakšpunktā minētajām iestādēm;

c)

grupas vienības, kura saņems finansiālo atbalstu, kompetentajai iestādei, ja tā nav kāda no a) un b) apakšpunktā minētajām iestādēm; un

d)

EBI.

a)

konsolidētās uzraudzības iestādei;

b)

atbalstu saņemošās grupas vienības kompetentajai iestādei; un

c)

EBI.

a)

kompetentajai iestādei;

b)

attiecīgā gadījumā – konsolidētās uzraudzības iestādei, ja tā nav kāda no a) un c) apakšpunktā minētajām iestādēm;

c)

grupas vienības, kura saņems finansiālo atbalstu, kompetentajai iestādei, ja tā nav kāda no a) un b) apakšpunktā minētajām iestādēm; un

d)

EBI.

a)

pieprasīt iestādes vadības struktūrai īstenot vienu vai vairākus atveseļošanas plānā paredzētos mehānismus vai pasākumus vai saskaņā ar 5. panta 2. punktu atjaunināt atveseļošanas plānu, ja apstākļi, kas radīja agrīnas intervences nepieciešamību, atšķiras no sākotnējā atveseļošanas plānā izklāstītajiem pieņēmumiem, un noteiktā termiņā īstenot vienu vai vairākus atjauninātajā plānā paredzētos mehānismus vai pasākumus, lai nodrošinātu, ka ievadfrāzē minētie nosacījumi vairs nav piemērojami;

b)

pieprasīt iestādes vadības struktūrai pārbaudīt situāciju, noteikt pasākumus jebkādu konstatēto problēmu atrisināšanai un sagatavot rīcības programmu minēto problēmu atrisināšanai un tās īstenošanas grafiku;

c)

pieprasīt iestādes vadības struktūrai sasaukt iestādes akcionāru sapulci vai tad, ja vadības struktūra neizpilda minēto prasību, sasaukt to tieši, abos gadījumos nosakot darba kārtību un prasot, lai akcionāri apsvērtu iespēju pieņemt atsevišķus lēmumus;

d)

pieprasīt atcelt vai nomainīt vienu vai vairākus vadības struktūras vai augstākās vadības locekļus, ja minētās personas tiek uzskatītas par nepiemērotām savu uzdevumu veikšanai saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 13. pantu vai Direktīvas 2014/65/ES 9. pantu;

e)

attiecīgā gadījumā pieprasīt iestādes vadības struktūrai sagatavot plānu sarunām ar dažiem vai visiem tās kreditoriem par parāda pārstrukturēšanu saskaņā ar atveseļošanas plānu;

f)

pieprasīt veikt izmaiņas iestādes darbības stratēģijā;

g)

pieprasīt veikt izmaiņas iestādes juridiskajās vai operacionālajās struktūrās; un

h)

iegūt visu iestādes noregulējuma plāna atjaunināšanai, iespējamā noregulējuma sagatavošanai un iestādes aktīvu un saistību vērtējumam nepieciešamo informāciju saskaņā ar 36. pantu, tostarp arī veicot pārbaudes uz vietas, un iesniegt šo informāciju noregulējuma iestādei;

a)

garantēt kritiski svarīgo funkciju nepārtrauktību;

b)

izvairīties no būtiskas negatīvas ietekmes uz finanšu sistēmas stabilitāti, jo īpaši novērst kaitīgas ietekmes izplatīšanos, tostarp tirgus infrastruktūrās, un uzturēt tirgus disciplīnu;

c)

aizsargāt publiskā sektora līdzekļus, samazinot paļaušanos uz ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem;

d)

aizsargāt noguldītājus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/49/ES, un ieguldītājus, uz kuriem attiecas Direktīva 97/9/EK;

e)

aizsargāt klientu finanšu līdzekļus un klientu aktīvus.

a)

kompetentā iestāde, iepriekš konsultējoties ar noregulējuma iestādi, vai, ievērojot 2. punktā izklāstītos nosacījumus, noregulējuma iestāde, iepriekš konsultējoties ar kompetento iestādi, ir konstatējusi, ka iestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga;

b)

ņemot vērā laika resursus un citus būtiskus apstākļus, nepastāv pamatotas izredzes, ka alternatīvi privātā sektora pasākumi, kas īstenoti attiecībā uz iestādi, tostarp IPS pasākumi, vai uzraudzītāja darbība, tostarp agrīnas intervences pasākumi vai attiecīgu kapitāla instrumentu norakstīšana vai konvertācija saskaņā ar 59. panta 2. punktu, saprātīgā termiņā novērstu iestādes maksātnespēju;

c)

noregulējuma darbība ir vajadzīga sabiedrības interesēs saskaņā ar šā panta 5. punktu.

a)

iestāde pārkāpj prasības atļaujas atjaunošanai vai pastāv objektīvi fakti, kas apstiprina konstatējumu, ka iestāde tuvākajā laikā pārkāps prasības atļaujas atjaunošanai tā, ka tas attaisnotu kompetentās iestādes lēmumu atsaukt atļauju, piemēram, tāpēc, ka iestādei ir radušies vai var rasties zaudējumi, kuru rezultātā tiks iztērēts viss tās pašu kapitāls vai ievērojama tā daļa;

b)

iestādes aktīvi ir mazāki par tās saistībām, vai pastāv objektīvi fakti, kas apstiprina konstatējumu, ka iestādes aktīvi tuvākajā laikā būs mazāki par tās saistībām;

c)

iestāde nespēj samaksāt savus parādus vai citas saistības noteiktajā termiņā, vai pastāv objektīvi fakti, kas apstiprina konstatējumu, ka iestāde tuvākajā laikā nespēs samaksāt savus parādus vai citas saistības noteiktajā termiņā;

d)

ir nepieciešams ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem – izņemot gadījumus, kad, lai nepieļautu vai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts ekonomikā un saglabātu finanšu stabilitāti, ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem izpaužas kādā no turpmāk minētajiem veidiem:

a)

zaudējumus pirmie sedz noregulējamās iestādes akcionāri;

b)

pēc akcionāriem zaudējumus sedz noregulējamās iestādes kreditori atbilstoši savu prasījumu prioritātes secībai saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru, izņemot gadījumus, kad šajā direktīvā nepārprotami noteikts citādi;

c)

tiek nomainīta noregulējamās iestādes vadības struktūra un augstākā vadība, izņemot gadījumus, kad vadības struktūras un augstākās vadības pilnīga vai daļēja saglabāšana atbilstoši konkrētajiem apstākļiem tiek uzskatīta par nepieciešamu noregulējuma mērķu sasniegšanai;

d)

noregulējamās iestādes vadības struktūra un augstākā vadība sniedz visu nepieciešamo palīdzību noregulējuma mērķu sasniegšanai;

e)

fiziskajām un juridiskajām personām saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem ir krimināltiesiskā vai civiltiesiskā atbildība par iestādes maksātnespēju;

f)

vienas un tās pašas kategorijas kreditoriem piemēro vienlīdzīgu attieksmi, izņemot gadījumus, kad šajā direktīvā noteikts citādi;

g)

neviens kreditors necieš lielākus zaudējumus nekā tos, kas viņam būtu radušies, ja iestāde vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā vienība būtu likvidēta atbilstoši parastajai maksātnespējas procedūrai saskaņā ar 73. līdz 75. pantā minētajiem aizsardzības pasākumiem;

h)

segtie noguldījumi ir pilnībā aizsargāti; un

i)

noregulējuma darbība tiek veikta saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem aizsardzības pasākumiem.

a)

gūt informāciju, lai konstatētu, vai ir izpildīti noregulējuma nosacījumi vai kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertācijas nosacījumi;

b)

ja noregulējuma nosacījumi ir izpildīti, gūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu par piemēroto noregulējuma darbību, ko veikt attiecībā uz iestādi vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēto vienību;

c)

ja tiek piemērotas pilnvaras norakstīt vai konvertēt attiecīgos kapitāla instrumentus, gūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu par akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu anulēšanas vai struktūras izmaiņu apmēru un par attiecīgo kapitāla instrumentu norakstīšanas vai konvertācijas apmēru;

d)

ja tiek piemērots iekšējās rekapitalizācijas instruments, gūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu par atbilstīgo saistību norakstīšanas vai konvertācijas apmēru;

e)

ja tiek piemērots pagaidu iestādes instruments vai aktīvu nodalīšanas instruments, gūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu par pārvedamiem aktīviem, tiesībām, saistībām vai akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem un lēmumu par atlīdzības apmēru, kuru paredzēts izmaksāt noregulējamajai iestādei, vai attiecīgā gadījumā akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem;

f)

ja tiek piemērots uzņēmuma pārdošanas instruments, gūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu par pārvedamiem aktīviem, tiesībām, saistībām vai akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem un vairotu noregulējuma iestādes izpratni par to, ko 38. panta nolūkos nozīmē komerciāli nosacījumi;

g)

visos gadījumos nodrošināt to, lai brīdī, kad tiek piemēroti noregulējuma instrumenti vai īstenotas pilnvaras norakstīt vai konvertēt attiecīgos kapitāla instrumentus, tiktu pilnībā atzīti visi iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības aktīvu zaudējumi.

a)

noregulējuma iestāde un jebkurš finansēšanas mehānisms, kas rīkojas saskaņā ar 101. pantu, saskaņā ar 37. panta 7. punktu var no noregulējamās iestādes saņemt atlīdzinājumu par visiem saprātīgiem un pienācīgi izdarītiem izdevumiem;

b)

noregulējuma finansēšanas mehānisms saskaņā ar 101. pantu var iekasēt procentu maksājumus vai maksu par aizdevumiem vai garantijām, kas sniegti attiecīgajai iestādei, kam tiek piemērots noregulējums.

a)

atjaunināta bilance un pārskats par iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības finansiālo stāvokli;

b)

aktīvu analīze un aktīvu grāmatvedības vērtības novērtējums;

c)

saraksts ar nenokārtotajām bilances un ārpusbilances saistībām, kas uzrādītas iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības grāmatvedības datu uzskaitē un dokumentācijā, ar norādi uz attiecīgajiem kredītiem un prioritātes līmeņiem saskaņā ar piemērojamajiem maksātnespējas tiesību aktiem;

a)

nodrošināt to, ka iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības grāmatvedības dokumentos tiek pilnībā atzīti visi iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības aktīvu zaudējumi;

b)

gūt informāciju lēmuma pieņemšanas vajadzībām saskaņā ar 11. punktu par kreditoru prasījumu atjaunošanu vai par izmaksātās atlīdzības vērtības palielināšanu.

a)

īstenot pilnvaras palielināt saskaņā ar iekšējās rekapitalizācijas instrumentu norakstīto kreditoru vai attiecīgo kapitāla instrumentu īpašnieku prasījumu vērtību;

b)

dot norādījumus pagaidu iestādei vai aktīvu pārvaldības struktūrai veikt turpmākus atlīdzības maksājumus noregulējamai iestādei attiecībā uz aktīviem, tiesībām, saistībām, vai attiecīgā gadījumā akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem attiecībā uz akcijām vai īpašumtiesību instrumentiem.

a)

metodoloģija iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības aktīvu un saistību vērtības noteikšanai;

b)

direktīvas 36. un 74. pantā paredzēto vērtējumu nošķiršana;

c)

metodoloģija, kā aprēķināt rezerves papildu zaudējumiem un iekļaut tās provizoriskajā vērtējumā.

a)

uzņēmuma pārdošanas instruments;

b)

pagaidu iestādes instruments;

c)

aktīvu nodalīšanas instruments;

d)

iekšējās rekapitalizācijas instruments.

a)

kā atskaitījumu no atlīdzības, ko saņēmējs izmaksājis noregulējamajai iestādei vai attiecīgā gadījumā akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem;

b)

priviliģēta kreditora statusā – no noregulējamās iestādes; vai

c)

priviliģēta kreditora statusā – no ieņēmumiem, kas gūti, izbeidzot pagaidu iestādes vai aktīvu pārvaldības struktūras darbību.

a)

piemērojot šīs papildu pilnvaras pārrobežu grupai, tās nerada šķēršļus efektīvam grupas noregulējumam; un

b)

tās atbilst 31. un 34. pantā noteiktajiem noregulējuma mērķiem un vispārējiem noregulējuma principiem.

a)

akcionāri un citu īpašumtiesību instrumentu turētāji, attiecīgo kapitāla instrumentu un citu atbilstīgo saistību turētāji, izmantojot norakstīšanu, konvertēšanu, vai citu metodi, ir piedalījušies zaudējumu absorbēšanā un rekapitalizācijā ne mazāk kā 8 % apmērā no noregulējamās iestādes kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, kuru apmērs noteikts noregulējuma darbības laikā saskaņā ar 36. pantā paredzēto vērtējumu;

b)

tā izmantošanai nepieciešams iepriekšējs un galīgs apstiprinājums saskaņā ar Savienības valsts atbalsta regulējumu.

a)

noregulējamās iestādes emitētas akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus;

b)

visus vai jebkādus noregulējamās iestādes aktīvus, tiesības vai saistības.

a)

akciju vai īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem, ja uzņēmuma pārdošana ir veikta, pārvedot pircējam noregulējamās iestādes emitētās akcijas vai īpašumtiesību instrumentus no minēto akciju vai instrumentu turētājiem;

b)

noregulējamajai iestādei, ja uzņēmuma pārdošana ir veikta, pārvedot pircējam dažus vai visus noregulējamās iestādes aktīvus vai saistības.

a)

šādam akciju vai citu īpašumtiesību pārvedumam par labu ieguvējam ir tūlītējs juridiskais spēks;

b)

novērtējuma perioda un f) apakšpunktā paredzētā pārdošanas perioda laikā tiek apturētas ieguvēja balsstiesības, kas saistītas ar šādām akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem, un tās var īstenot tikai noregulējuma iestāde, kurai nav pienākuma šādas balsstiesības izmantot un kura nav atbildīga par to, ka ir izmantojusi vai atturējusies izmantot šādas balsstiesības;

c)

novērtējuma perioda un f) apakšpunktā paredzētā pārdošanas perioda laikā šādiem akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvedumiem nepiemēro Direktīvas 2013/36/ES 66., 67. un 68. pantā paredzētos sodus un citus pasākumus par būtiskas līdzdalības iegādes vai atsavināšanas prasību pārkāpumiem;

d)

kad kompetentā iestāde ir pabeigusi novērtējumu, tā nekavējoties rakstiski paziņo noregulējuma iestādei un ieguvējam, vai tā apstiprina šādus akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvedumus par labu ieguvējam vai saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 22. panta 5. punktu iebilst pret tiem;

e)

ja kompetentā iestāde apstiprina šādus akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvedumus par labu ieguvējam, tad tiek uzskatīts, ka no brīža, kad noregulējuma iestāde un ieguvējs no kompetentās iestādes saņēmuši šādu apstiprinājuma paziņojumu, balsstiesības, kas saistītas ar šādām akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem, ir tikai ieguvējam;

f)

ja kompetentā iestāde iebilst pret šādiem akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu pārvedumiem par labu ieguvējam, tad:

a)

piekļuvi netiek liegta, pamatojoties uz to, ka pircējam nav reitinga no kredītreitingu aģentūras vai minētais reitings neatbilst reitinga līmenim, kāds tiek prasīts, lai piešķirtu piekļuvi pirmajā daļā minētajām sistēmām;

b)

ja pircējs neatbilst dalības vai līdzdalības kritērijiem attiecīgajā maksājumu, tīrvērtes vai norēķinu sistēmā, fondu biržā, ieguldītāju kompensācijas sistēmā vai noguldījumu garantiju sistēmā, šā punkta pirmajā daļā minētās tiesības izmanto laikposmā, kura ilgumu var noteikt noregulējuma iestāde un kas nepārsniedz 24 mēnešus, un noregulējuma iestāde pēc pircēja pieprasījuma to var pagarināt.

a)

tā ir iespējami pārredzama un nerada maldinošu priekšstatu par iestādes aktīviem, tiesībām, saistībām, akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem, ko noregulējuma iestāde iecerējusi pārvest, tajā ņem vērā konkrētos apstākļus un jo īpaši nepieciešamību saglabāt finanšu stabilitāti;

b)

to veicot, nedrīkst piemērot nepamatoti labvēlīgu vai diskriminējošu attieksmi pret iespējamiem pircējiem;

c)

tajā nav interešu konfliktu;

d)

tajā nepiešķir netaisnīgas priekšrocības iespējamam pircējam;

e)

tajā ņem vērā nepieciešamību ātri veikt noregulējumu;

f)

tās mērķis ir panākt maksimālu pārdošanas cenu attiecīgajām akcijām vai citiem īpašumtiesību instrumentiem, aktīviem, tiesībām vai saistībām.

a)

tā uzskata, ka noregulējamās iestādes maksātnespēja vai iespējamā maksātnespēja rada vai palielina būtiskus draudus finanšu stabilitātei; un

b)

tā uzskata, ka prasību ievērošana varētu mazināt uzņēmuma pārdošanas instrumenta efektivitāti šo draudu pārvarēšanā vai 31. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā noregulējuma mērķa sasniegšanā.

a)

vienas vai vairāku noregulējamo iestāžu emitētas akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus;

b)

visus vai jebkādus vienas vai vairāku noregulējamo iestāžu aktīvus, tiesības vai saistības.

a)

tā pilnībā vai daļēji pieder vienai vai vairākām publiskā sektora iestādēm, kuru vidū var būt arī noregulējuma iestāde vai noregulējuma finansēšanas mehānisms, un tā atrodas noregulējuma iestādes kontrolē;

b)

tā ir izveidota, lai saņemtu un turētu dažas vai visas noregulējamās iestādes emitētas akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus vai dažus vai visus vienas vai vairāku noregulējamo iestāžu aktīvus, tiesības vai saistības, lai uzturētu piekļuvi kritiski svarīgām funkcijām un pārdotu iestādi vai vienību, kas minēta 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā.

a)

akciju vai īpašumtiesību instrumentu īpašniekiem, ja pārvedums pagaidu iestādei ir veikts, pārvedot tai noregulējamās iestādes emitētās akcijas vai īpašumtiesību instrumentus no minēto akciju vai instrumentu turētājiem;

b)

noregulējamajai iestādei, ja pārvedums pagaidu iestādei ir veikts, pārvedot tai dažus vai visus noregulējamās iestādes aktīvus vai saistības.

a)

ja ir izpildīti šā panta 7. punktā paredzētie nosacījumi, pārvest tiesības, aktīvus vai saistības no pagaidu iestādes atpakaļ noregulējamajai iestādei vai pārvest akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus atpakaļ to sākotnējiem īpašniekiem, un noregulējamajai iestādei vai sākotnējiem īpašniekiem ir pienākums pieņemt atpakaļ visus šādus aktīvus, tiesības vai saistības, vai akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus;

b)

pārvest akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus, vai aktīvus, tiesības vai saistības no pagaidu iestādes trešai personai.

a)

iespēja, ka konkrētās akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus, aktīvus, tiesības vai saistības var pārvest atpakaļ, ir skaidri norādīta instrumentā, ar kuru ir īstenots pārvedums;

b)

konkrētās akcijas vai citi īpašumtiesību instrumenti, aktīvi, tiesības vai saistības faktiski neietilpst to akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu, aktīvu, tiesību vai saistību kategorijās, kas norādītas instrumentā, ar kuru īstenots pārvedums.

a)

piekļuve netiek liegta, pamatojoties uz to, ka pagaidu iestādei nav reitinga no kredītreitingu aģentūras vai minētais reitings neatbilst reitinga līmenim, kāds tiek prasīts, lai piešķirtu piekļuvi pirmajā daļā minētajām sistēmām;

b)

ja pagaidu iestāde neatbilst dalības vai līdzdalības kritērijiem attiecīgajā maksājumu, tīrvērtes vai norēķinu sistēmā, fondu biržā, ieguldītāju kompensācijas sistēmā vai noguldījumu garantiju sistēmā, šā punkta pirmajā daļā minētās tiesības izmanto laikposmā, kura ilgumu var noteikt noregulējuma iestāde un kas nepārsniedz 24 mēnešus, un noregulējuma iestāde pēc pagaidu iestādes pieprasījuma to var pagarināt.

a)

pagaidu iestādes dibināšanas dokumentu saturu apstiprina noregulējuma iestāde;

b)

atbilstoši pagaidu iestādes īpašuma struktūrai noregulējuma iestāde ieceļ vai apstiprina pagaidu iestādes vadības struktūru;

c)

noregulējuma iestāde apstiprina vadības struktūras locekļu atalgojumu un nosaka to attiecīgos pienākumus;

d)

noregulējuma iestāde apstiprina pagaidu iestādes stratēģiju un riska profilu;

e)

pagaidu iestādei piešķir atļauju attiecīgi saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES vai Direktīvu 2014/65/ES, un tai saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem ir nepieciešamā atļauja turpināt darbības vai sniegt pakalpojumus, ko tā pārņem šīs direktīvas 63. pantā minētā pārveduma rezultātā;

f)

pagaidu iestāde atbilst un tās uzraudzība attiecīgi norisinās atbilstoši Regulas (ES) Nr. 575/2013, Direktīvas 2013/36/ES un Direktīvas 2014/65/ES prasībām;

g)

pagaidu iestādes darbība ir saskaņā ar Savienības valsts atbalsta regulējumu, un noregulējuma iestāde tai var noteikt atbilstošus darbības ierobežojumus.

a)

pagaidu iestāde apvienojas ar citu vienību;

b)

pagaidu iestāde vairs neatbilst 40. panta 2. punktā minētajām prasībām;

c)

visi vai praktiski visi pagaidu iestādes aktīvi, tiesības vai saistības ir pārdoti trešai personai;

d)

beidzas 5. punktā vai attiecīgā gadījumā 6. punktā noteiktais termiņš;

e)

pagaidu iestādes aktīvi ir pilnībā likvidēti, un tās saistības ir pilnībā izpildītas.

a)

ar šādu pagarinājumu tiek atbalstīta 3. punkta a), b), c), vai e) apakšpunktā minēta iznākuma panākšana; vai

b)

šāds pagarinājums ir nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgāko bankas vai finanšu pakalpojumu nepārtrauktību.

a)

tā pilnībā vai daļēji pieder vienai vai vairākām publiskā sektora iestādēm, kuru vidū var būt arī noregulējuma iestāde vai noregulējuma finansēšanas mehānisms, un tā atrodas šo noregulējuma iestādes kontrolē;

b)

tā ir izveidota, lai pārņemtu dažus vai visus vienas vai vairāku noregulējamo iestāžu vai pagaidu iestādes aktīvus, tiesības un saistības.

a)

aktīvu pārvaldības struktūras dibināšanas dokumentu saturu apstiprina noregulējuma iestāde;

b)

atkarībā no aktīvu pārvaldības struktūras īpašumtiesību struktūras noregulējuma iestāde ieceļ vai apstiprina aktīvu pārvaldības struktūras vadības struktūru;

c)

noregulējuma iestāde apstiprina vadības struktūras locekļu atalgojumu un nosaka to attiecīgos pienākumus;

d)

noregulējuma iestāde apstiprina aktīvu pārvaldības struktūras stratēģiju un riska profilu.

a)

šo aktīvu tirgus stāvoklis ir tāds, ka to likvidācijai saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru varētu būt negatīva ietekme uz vienu vai vairākiem finanšu tirgiem;

b)

šāds pārvedums ir nepieciešams, lai nodrošinātu noregulējamās iestādes vai pagaidu iestādes pienācīgu darbību; vai

c)

šāds pārvedums ir nepieciešams, lai maksimāli palielinātu likvidācijas ieņēmumus.

a)

iespēja, ka konkrētās tiesības, aktīvus vai saistības var pārvest atpakaļ, ir skaidri norādīta instrumentā, ar kuru ir īstenots pārvedums;

b)

konkrētās tiesības, aktīvi vai saistības faktiski neietilpst to tiesību, aktīvu vai saistību kategorijās, kas norādītas instrumentā, ar kuru īstenots pārvedums, vai neatbilst to pārvešanas nosacījumiem.

a)

lai rekapitalizētu noregulējuma nosacījumiem atbilstošu iestādi vai šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēto vienību tādā apmērā, kas ir pietiekams, lai atjaunotu tās spēju atbilst atļaujas izsniegšanas nosacījumiem (ciktāl minētos nosacījumus piemēro vienībai) un turpināt darbības, kurām tai ir izsniegta atļauja saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES vai Direktīvu 2014/65/ES, ja vienībai ir izsniegta atļauja saskaņā ar minētajām direktīvām, un uzturētu pietiekamu tirgus uzticēšanos iestādei vai vienībai;

b)

lai konvertētu kapitālā vai samazinātu to prasījumu vai parāda instrumentu pamatsummu, kas pārvesti:

a)

segtie noguldījumi;

b)

nodrošinātās saistības, tostarp segtas obligācijas un saistības tādu finanšu instrumentu veidā, ko izmanto riska ierobežošanas nolūkā, kas veido nodrošinājuma portfeļa neatņemamu daļu un kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek nodrošinātas līdzīgā veidā kā segtās obligācijas;

c)

jebkuras saistības, ko rada iestādes vai šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības turējumā esoši klienta aktīvi vai nauda, tostarp klienta aktīvi vai nauda, kas ir tās turējumā Direktīvas 2009/65/EK 1. panta 2. punktā definēto PVKIU vārdā vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/61/ES (31) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā definēto AIF vārdā, ar nosacījumu, ka šāds klients ir aizsargāts saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem maksātnespējas jomā;

d)

jebkuras saistības, kas rodas no fiduciārām attiecībām starp iestādi vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēto vienību (kā fiduciāru) un citu personu (kā labuma guvēju), ar nosacījumu, ka šāds labuma guvējs ir aizsargāts saskaņā ar piemērojamajām maksātnespējas tiesībām vai civiltiesībām;

e)

saistības pret iestādēm, izņemot vienībām, kas ir tajā pašā grupā, kuru sākotnējais termiņš ir mazāks par septiņām dienām;

f)

tādas saistības pret sistēmām, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvu 98/26/EK, vai šādu sistēmu operatoriem, vai to dalībniekiem, kuru atlikušais termiņš ir mazāks par septiņām dienām un kuras rodas no dalības šādā sistēmā;

g)

saistības pret kādu no turpmāk minētajiem:

a)

neatkarīgi no noregulējuma iestādes labticīgiem centieniem, minētās saistības nav iespējams iekšēji rekapitalizēt pieņemamā laikposmā;

b)

izslēgšana ir noteikti vajadzīga un ir samērīga, lai kritiski svarīgo funkciju un galveno darbības jomu nepārtrauktību nodrošinātu tādā veidā, kas saglabā noregulējamās iestādes spēju turpināt galvenās darbības, pakalpojumus un darījumus;

c)

izslēgšana ir noteikti vajadzīga un ir samērīga, lai nepieļautu kaitīgas ietekmes izplatību, tostarp attiecībā uz fizisko personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu atbilstīgajiem noguldījumiem, jo tas nopietni apgrūtinātu finanšu tirgu, arī finanšu tirgus infrastruktūras, darbību tā, ka tas radītu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts vai Savienības ekonomikā; vai

d)

ja iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošana minētajām saistībām izraisītu tādu vērtības iznīcināšanu, ka zaudējumi, ko segtu citi kreditori, būtu lielāki nekā tad, ja minētās saistības izslēgtu no iekšējās rekapitalizācijas.

a)

segtu visus zaudējumus, kurus atbilstīgas saistības nav absorbējušas, un atjaunotu noregulējamās iestādes neto aktīvu vērtību līdz nullei saskaņā ar 46. panta 1. punkta a) apakšpunktu;

b)

pirktu akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus, vai kapitāla instrumentus noregulējamā iestādē nolūkā rekapitalizēt iestādi saskaņā ar 46. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

a)

akcionāri un citu īpašumtiesību instrumentu turētāji un attiecīgo kapitāla instrumentu un atbilstīgo saistību turētāji, izmantojot norakstīšanu vai konvertēšanu, vai citu metodi, ir veikuši iemaksu zaudējumu absorbēšanai un rekapitalizācijai, kas ir vienāda ar summu, kura nav mazāka par 8 % no noregulējamās iestādes kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, kas mērīts noregulējuma darbības laikā saskaņā ar 36. pantā paredzēto vērtēšanu, un

b)

noregulējuma finansēšanas mehānisma iemaksa nepārsniedz 5 % no noregulējamās iestādes kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, kas mērīts noregulējuma darbības laikā saskaņā ar 36. pantā paredzēto vērtēšanu.

a)

noregulējuma finansēšanas mehānismam pieejamās summas, kas iegūta no iestāžu un Savienības filiāļu iemaksām saskaņā ar 100. panta 6. punktu un 103. pantu;

b)

summas, ko var iegūt no ex post iemaksām saskaņā ar 104. pantu trīs gadu laikposmā, un

c)

ja šī punkta a) un b) apakšpunktā minētās summas ir nepietiekamas, no summas, ko iegūst no alternatīviem finansēšanas avotiem saskaņā ar 105. pantu.

a)

ir sasniegts 5 % limits, kas noteikts 5. punkta b) apakšpunktā, un

b)

visas nenodrošinātās saistības, kurām netiek dota priekšroka un kas nav atbilstīgi noguldījumi, ir pilnībā norakstīti vai konvertēti.

a)

iemaksa zaudējumu absorbēšanai un rekapitalizācijai, kas minēta 5. punkta a) apakšpunktā, ir vienāda ar summu, kura nav mazāka par 20 % no attiecīgās iestādes riska svērtajiem aktīviem;

b)

attiecīgās dalībvalsts noregulējuma finansēšanas mehānisma rīcībā, izmantojot ex ante iemaksas (neietverot iemaksas noguldījumu garantiju sistēmā), kas iegūtas saskaņā ar 100. panta 6. punktu un 103. pantu, ir summa, kas ir vienāda ar vismaz 3 % no visu kredītiestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja attiecīgajā dalībvalstī, segto noguldījumu apjoma; un

c)

attiecīgās iestādes konsolidēto aktīvu apjoms ir mazāks par EUR 900 miljardiem.

a)

principu, ka zaudējumi vispirms būtu jāsedz akcionāriem un pēc tam kopumā – noregulējamās iestādes kreditoriem prioritārā secībā;

b)

zaudējumu absorbcijas spējas līmeni, kāds noregulējamajā iestādē turpmāk būtu, ja saistības vai saistību kategorija tiktu izslēgta; un

c)

nepieciešamību saglabāt pietiekamus resursus noregulējuma finansēšanai.

a)

minētās iestādes tiks likvidētas ar valsts maksātnespējas procedūrām vai cita veida procedūrām, kas īstenotas saskaņā ar šīs direktīvas 38., 40. vai 42. pantu un kas ir īpaši paredzētas minētajām iestādēm; un

b)

šādas valsts maksātnespējas procedūras vai cita veida procedūras nodrošinās, ka minēto iestāžu kreditori, tostarp attiecīgajā gadījumā segto obligāciju turētāji, sedz zaudējumus tādā veidā, kas atbilst noregulējuma mērķiem.

a)

instrumenti ir emitēti un pilnībā apmaksāti;

b)

saistības nav pret iestādi pašu, iestāde pati tās nenodrošina vai negarantē;

c)

iestāde nav tieši vai netieši finansējusi instrumenta iegādi;

d)

saistību atlikušais termiņš ir vismaz viens gads;

e)

saistības neizriet no atvasināta instrumenta;

f)

saistības neizriet no noguldījuma, kuram paredzēta prioritāte valsts maksātnespējas hierarhijā saskaņā ar 108. pantu.

a)

nepieciešamība nodrošināt, ka iestādi iespējams noregulēt, piemērojot noregulējuma instrumentus, tostarp attiecīgā gadījumā iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, tā, lai tiktu sasniegti noregulējuma mērķi;

b)

nepieciešamība attiecīgos gadījumos nodrošināt, ka iestādei ir pietiekams apjoms atbilstīgo saistību, lai garantētu to, ka – ja tiktu piemērots iekšējās rekapitalizācijas instruments – zaudējumus būtu iespējams absorbēt un iestādes pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītāju būtu iespējams atjaunot tādā līmenī, kāds ir vajadzīgs, lai iestāde saglabātu atbilstību atļaujas izsniegšanas nosacījumiem un turpinātu darbības, kurām tai ir izsniegta atļauja saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES vai Direktīvu 2014/65/ES, un uzturēt pietiekamu tirgus uzticēšanos iestādei vai vienībai;

c)

nepieciešamība nodrošināt, lai gadījumos, kad noregulējuma plāns paredz, ka dažas atbilstīgo saistību kategorijas varētu tikt izslēgtas no iekšējās rekapitalizācijas saskaņā ar 44. panta 3. punktu vai ka dažas atbilstīgo saistību kategorijas var tikt pilnībā pārvestas saņēmējam, izmantojot daļēju pārvedumu, ka iestādei ir pietiekamas citas atbilstīgas saistības, lai nodrošinātu, ka šādus zaudējumus ir iespējams absorbēt un ka iestādes pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītāju ir iespējams atjaunot tādā līmenī, kāds ir vajadzīgs, lai iestāde saglabātu atbilstību atļaujas izsniegšanas nosacījumiem un turpinātu darbības, kurām tai ir izsniegta atļauja saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES vai Direktīvu 2014/65/ES;

d)

iestādes lielums, uzņēmējdarbības modelis, finansēšanas modelis un riska profils;

e)

apmērs, kādā noguldījumu garantiju sistēma varētu līdzfinansēt noregulējumu saskaņā ar 109. pantu;

f)

cik lielā mērā iestādes maksātnespēja negatīvi ietekmētu finanšu stabilitāti, cita starpā izraisot kaitīgu ietekmi uz citām iestādēm, ņemot vērā tās savstarpējo saistību ar citām iestādēm vai pārējo finanšu sistēmu.

a)

šā panta 6. punktā uzskaitītos kritērijus, jo īpaši meitasuzņēmuma lielumu, uzņēmējdarbības modeli un riska profilu, tostarp pašu kapitālu, un

b)

konsolidēto prasību, kas grupai noteikta saskaņā ar 9. punktu.

a)

Savienības mātes iestāde konsolidēti ievēro 8. punktā noteikto minimuma prasību un

b)

Savienības mātes iestādes kompetentā iestāde ir pilnībā atbrīvojusi iestādi no individuālo kapitāla prasību piemērošanas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 7. panta 3. punktu.

a)

gan meitasuzņēmumam, gan tā mātesuzņēmumam atļauju izsniedz un tos uzrauga viena un tās pati dalībvalsts;

b)

meitasuzņēmums ir iekļauts tās iestādes konsolidētajā uzraudzībā, kura ir mātesuzņēmums;

c)

augstākā līmeņa grupas iestāde meitasuzņēmuma dalībvalstī, ja tā nav Savienības mātes iestāde, konsolidēti ievēro 7. punktā noteiktās minimuma prasības;

d)

nepastāv un nav paredzami nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi, kas varētu kavēt mātesuzņēmumu veikt tūlītēju pašu kapitāla pārvešanu vai saistību atmaksāšanu meitasuzņēmumam;

e)

vai nu mātesuzņēmums izpilda kompetentās iestādes prasības attiecībā uz meitasuzņēmuma prudenciālu pārvaldību un ar kompetentās iestādes piekrišanu ir paziņojis, ka garantē meitasuzņēmuma saistības, vai arī meitasuzņēmuma riski ir nebūtiski;

f)

mātesuzņēmuma riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras attiecas arī uz meitasuzņēmumu;

g)

mātesuzņēmumam ir vairāk nekā 50 % balsstiesību, kas saistītas ar meitasuzņēmuma akcijām, vai mātesuzņēmumam ir tiesības iecelt vai atcelt lielāko daļu meitasuzņēmuma vadības struktūras locekļu, un

h)

meitasuzņēmuma kompetentā iestāde ir pilnībā atbrīvojusi meitasuzņēmumu no individuālo kapitāla prasību piemērošanas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 7. panta 1. punktu.

a)

ietver līguma noteikumu, kas paredz, ka gadījumos, kad noregulējuma iestāde pieņem lēmumu piemērot attiecīgajai iestādei iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, instrumentu noraksta vai konvertē tādā apmērā, kādā tas ir nepieciešams, pirms tiek norakstītas vai konvertētas citas atbilstīgas saistības; un

b)

uz to attiecas saistošs pakārtotības nolīgums, pasākums vai noteikums, saskaņā ar kuru parastās maksātnespējas procedūras gadījumā tas ir ierindojams zem citām atbilstīgām saistībām un to nevar atmaksāt, kamēr šajā laikā nav nokārtotas citas atbilstīgās saistības.

a)

kā minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām ir īstenota valstu līmenī, un jo īpaši, vai ir pastāvējušas atšķirības līmeņos, kas noteikti līdzvērtīgām iestādēm dalībvalstīs;

b)

kā pilnvaras prasīt no iestādēm ievērot minimuma prasību, izmantojot līgumiskus iekšējās rekapitalizācijas instrumentus, ir piemērotas dalībvalstīs, un vai minētajās pieejās ir bijušas atšķirības;

c)

to uzņēmējdarbības modeļu apzināšana, kas atspoguļo iestādes vispārējos riska profilus;

d)

pienācīgais minimuma prasības līmenis katram uzņēmējdarbības modelim, kas apzināts saskaņā ar c) apakšpunktu;

e)

vai būtu jānosaka minimuma prasību līmeņa diapazons katram uzņēmējdarbības modelim;

f)

pienācīgais pārejas laiks, kurā iestādēm ir jāpanāk atbilstība ar visiem noteiktajiem saskaņotajiem minimālajiem līmeņiem;

g)

vai 45. pantā noteiktās prasības ir pietiekamas, lai nodrošinātu, ka katrai iestādei ir atbilstīga zaudējumu absorbcijas spēja, un, ja nav, kādi turpmāki uzlabojumi vajadzīgi, lai nodrošinātu minētā mērķa īstenošanu;

h)

vai šajā pantā paredzētajā aprēķina metodikā ir jāveic izmaiņas, lai nodrošinātu, ka minimuma prasību var izmantot kā pienācīgu rādītāju par iestādes zaudējumu absorbcijas spēju;

i)

vai ir piemēroti balstīt prasību uz kopējām saistībām un pašu kapitālu un jo īpaši vai ir piemērotāk izmantot iestādes riska svērtos aktīvus kā prasības matemātisko saucēju;

j)

vai šā panta pieeja par minimuma prasības piemērošanu grupām ir piemērota, un jo īpaši, vai pieeja pietiekami nodrošina, ka zaudējumu absorbcijas spēja grupā atrodas tajās vienībās vai ir pieejama tām vienībām, kurās varētu rasties zaudējumi;

k)

vai nosacījumi atbrīvojumiem no minimuma prasības ir piemēroti, un jo īpaši, vai tādiem atbrīvojumiem vajadzētu būt pieejamiem meitasuzņēmumiem uz pārrobežu pamata;

l)

vai ir piemēroti, ka noregulējuma iestādes var prasīt, lai minimuma prasība tiktu ievērota, izmantojot līgumiskus iekšējās rekapitalizācijas instrumentus, un vai ir piemēroti veikt turpmāku saskaņošanu pieejā līgumiskiem iekšējās rekapitalizācijas instrumentiem;

m)

vai līgumisku iekšējās rekapitalizācijas instrumentu prasības, kas noteiktas 14. punktā, ir piemērotas, un

n)

vai ir piemēroti prasīt no iestādēm un grupām atklāt, kāda ir to minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām vai kāds ir to pašu kapitāla un atbilstošo saistību līmenis, un ja tā, tad tādas atklāšanas biežumu un formātu.

a)

ietekme, ko radījusi minimuma prasība un jebkuri ierosinātie minimuma prasības saskaņotie līmeņi uz:

b)

minimuma prasību mijiedarbību ar pašu kapitāla prasībām, sviras rādītāju un likviditātes prasībām, kas noteiktas Regulā (ES) Nr. 575/2013 un Direktīvā 2013/36/ES;

c)

iestāžu spēju neatkarīgi piesaistīt kapitālu vai finansējumu no tirgiem, lai izpildītu jebkuras ierosinātās saskaņotās minimuma prasības;

d)

minimālo prasību ievērošanu saistībā ar jebkādiem starptautiskiem standartiem, kurus izstrādājuši starptautiski forumi.

a)

attiecīgos gadījumos summu, par kādu ir jāveic atbilstīgo saistību norakstīšana, lai nodrošinātu to, ka noregulējamās iestādes neto aktīvu vērtība ir vienāda ar nulli, un

b)

attiecīgos gadījumos summu, par kādu atbilstīgās saistības ir jākonvertē akcijās vai cita veida kapitāla instrumentos, lai atjaunotu pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītāju vai nu:

a)

anulē esošās akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus vai arī pārnes tos rekapitalizētiem kreditoriem;

b)

ar noteikumu, ka atbilstoši vērtējumam, kas veikts saskaņā ar 36. pantu, noregulējamajai iestādei ir pozitīva neto vērtība – maina esošo akcionāru un citu īpašumtiesību instrumentu turētāju struktūru, konvertējot akcijās vai citos īpašumtiesību instrumentos:

a)

pēc parāda instrumentu konvertēšanas akcijās vai citos īpašumtiesību instrumentos saskaņā ar sākotnējo parāda instrumentu līguma noteikumiem, notikumam iestājoties pirms vai vienlaikus ar noregulējuma iestādes novērtējumu par to, ka iestāde vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā vienība atbilst noregulējuma nosacījumiem;

b)

pēc attiecīgo kapitāla instrumentu konvertēšanas pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentos saskaņā ar 60. pantu.

a)

novērtējumu, kas veikts saskaņā ar 36. pantu;

b)

summu, par kādu noregulējuma iestāde novērtējusi, ka jāsamazina pirmā līmeņa pamata kapitāla posteņi un saskaņā ar 60. panta 1. punktu jānoraksta vai jākonvertē attiecīgie kapitāla instrumenti; un

c)

kopsummu, kādu noregulējuma iestāde novērtējusi saskaņā ar 46. pantu.

a)

pirmā līmeņa pamata kapitāla posteņi tiek samazināti saskaņā ar 60. panta 1. punkta a) apakšpunktu;

b)

vienīgi tad, ja saskaņā ar a) apakšpunktu kopējais samazinājums ir mazāks nekā 47. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto summu kopsumma, iestādes samazina pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentu pamatsummu vajadzīgajā apmērā un to absorbcijas spējas apmērā;

c)

vienīgi tad, ja saskaņā ar a) un b) apakšpunktu kopējais samazinājums ir mazāks nekā 47. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto summu kopsumma, iestādes samazina otrā līmeņa instrumentu pamatsummu vajadzīgajā apmērā un to absorbcijas spējas apmērā;

d)

vienīgi tad, ja kopējais akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu un attiecīgo kapitāla instrumentu samazinājums atbilstoši a), b) un c) apakšpunktam ir mazāks nekā 47. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto summu kopsumma, iestādes vajadzīgajā apmērā samazina pamatsummu pakārtotajam parādam, kas nav pirmā līmeņa papildu vai otrā līmeņa kapitāls, saskaņā ar prasījumu hierarhiju parastas maksātnespējas procedūras gadījumā saistībā ar norakstīšanu atbilstoši a), b) un c) apakšpunktam), lai radītu 47. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto summu kopsummu;

e)

vienīgi tad, ja kopējais akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu, attiecīgo kapitāla instrumentu un atbilstīgo saistību samazinājums atbilstoši šā punkta a) līdz d) apakšpunktam ir mazāks nekā 47. panta 3. punkta b) un d) apakšpunktā minēto summu kopsumma, iestādes vajadzīgajā apmērā samazina pamatsummu vai neatmaksāto summu attiecībā uz pārējām atbilstīgajām saistībām saskaņā ar prasījumu hierarhiju parastas maksātnespējas procedūras gadījumā (tostarp 108. pantā paredzēto noguldījumu vietu hierarhijā) atbilstoši 44. pantam saistībā ar norakstīšanu atbilstoši šā punkta a), b), c) un d) apakšpunktam, lai radītu 47. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā minēto summu kopsummu.

a)

noteikumi, kas paredz instrumenta pamatsumma samazināšanu, iestājoties jebkuram gadījumam, kas attiecas uz iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības finansiālo situāciju, maksātspēju vai pašu kapitāla līmeni;

b)

noteikumi, kas paredz instrumentu konvertāciju akcijās vai citos īpašumtiesību instrumentos, iestājoties jebkuram šādam gadījumam.

a)

atbilstošām metodēm atvasināto instrumentu kategoriju, tostarp darījumu, uz kuriem attiecas savstarpējā ieskaita līgumi, vērtības noteikšanai;

b)

principus, lai konstatētu atbilstošo brīdi, kad būtu jānosaka atvasināto instrumentu pozīcijas vērtība; un

c)

atbilstošām metodēm, lai vērtības iznīcināšanu, ko izraisītu atvasināto instrumentu pozīciju slēgšana un iekšēja rekapitalizācija, salīdzinātu ar to zaudējumu summu, ko iekšējas rekapitalizācijas gadījumā segtu ar atvasinātajiem instrumentiem.

a)

detalizēta analīze par faktoriem un problēmām, kas izraisīja to, ka iestāde vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā vienība kļuva maksātnespējīga, vai šādu iespēju kļūt maksātnespējīgai, kā arī analīze par apstākļiem, kas radīja minētās grūtības;

b)

to pasākumu apraksts, kurus paredzēts pieņemt iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanai;

c)

grafiks minēto pasākumu īstenošanai.

a)

iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētās vienības darbību reorganizāciju;

b)

izmaiņas iestādes darbības sistēmās un infrastruktūrā;

c)

tādu darbību izbeigšanu, kas rada zaudējumus;

d)

tādu pašreizējo darbību pārstrukturēšanu, kuras iespējams padarīt konkurētspējīgas;

e)

aktīvu vai darbības jomu pārdošanu.

a)

minimuma elementus, kas saskaņā ar šā panta 5. punktu būtu jāiekļauj uzņēmējdarbības reorganizācijas plānā; un

b)

šā panta 10. punktā paredzēto ziņojumu minimālo saturu.