Keywords
Summary

Keywords

1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma

(EKL 43., 49. un 56. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību

(EKL 43. pants)

3. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti

(EKL 43. pants)

4. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma

(EKL 43. un 48. pants)

5. Kopienu tiesības – Indivīdiem piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radītos zaudējumus

(EKL 43. pants)

6. Kopienu tiesības – Indivīdiem piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radītos zaudējumus

Summary

1. Tiesību akti, kas attiecas vienīgi uz attiecībām sabiedrību grupas ietvaros, pārsvarā skar brīvību veikt uzņēmējdarbību un tādēļ jāizvērtē, ņemot vērā EKL 43. pantu. Pieņemot, ka šiem tiesību aktiem varētu būt ierobežojoša ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvu apriti, šāda ietekme ir brīvības veikt uzņēmējdarbību iespējamo šķēršļu neizbēgamas sekas un neattaisno šo tiesību aktu pārbaudi no EKL 49. un 56. panta viedokļa.

(sal. ar 33., 34. un 101. punktu)

2. Tikai tas vien, ka rezidente sabiedrība saņem aizdevumu no citā dalībvalstī reģistrētas un grupai piederošas sabiedrības, nevar būt pamats vispārējai prezumpcijai par ļaunprātīgām darbībām un pamatot pasākumu, kas apdraud ar Līgumu garantētas pamatbrīvības īstenošanu. Savukārt valsts pasākums, ar kuru tiek ierobežota brīvība veikt uzņēmējdarbību, var būt pamatots ar cīņu pret ļaunprātīgām darbībām, ja tas specifiski attiecas uz pilnīgi fiktīviem mehānismiem, kam nav nekāda sakara ar saimniecisku realitāti un kuru mērķis ir izvairīties no attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas, it īpaši izvairīties no tādu nodokļu maksāšanas, kuri parasti jāmaksā par peļņu, kas gūta no valsts teritorijā veiktas darbības.

(sal. ar 72.–74. punktu)

3. EKL 43. pants nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kas ierobežo rezidentes sabiedrības iespēju nodokļu mērķiem atskaitīt procentus, kas samaksāti par aizņēmumu no tiešas vai netiešas mātes sabiedrības, kas ir rezidente citā dalībvalstī, vai no citā dalībvalstī rezidējošas sabiedrības, kuru kontrolē šāda mātes sabiedrība, nepakļaujot šim ierobežojumam rezidenti sabiedrību, kas aizņēmusies naudu no rezidentes sabiedrības, izņemot gadījumus, kad, pirmkārt, šie tiesību akti ir pamatoti ar objektīvu un pārbaudāmu elementu izvērtējumu, kas ļauj noteikt, vai pastāv pilnīgi fiktīvs mehānisms nodokļu mērķiem, paredzot nodokļa maksātājam iespēju vajadzības gadījumā bez pārmērīgām administratīvām grūtībām iesniegt pierādījumus par komerciāliem apsvērumiem, kas bijuši attiecīgā darījuma pamatā, un, otrkārt, ja šāda mehānisma pastāvēšana ir pierādīta, šie tiesību akti šos procentus kvalificē kā sadalīto peļņu vienīgi tiktāl, ciktāl tie pārsniedz summu, par kuru būtu panākta vienošanās atbilstoši pilnas konkurences nosacījumiem.

Šāda atšķirīga attieksme pret rezidentēm meitas sabiedrībām atkarībā no to mātes sabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietas ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, jo tā citās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām padara mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, līdz ar to tās var atteikties no meitas sabiedrības iegādāšanās, izveidošanas vai uzturēšanas dalībvalstī, kas veic šādu pasākumu.

(sal. ar 61. un 92. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

4. Uz dalībvalsts tiesību aktiem, kas ierobežo rezidentes sabiedrības iespēju nodokļu mērķiem atskaitīt procentus, kas samaksāti par aizņēmumu no mātes sabiedrības, kas ir rezidente citā dalībvalstī, neattiecas EKL 43. pants, ja tie attiecas uz situāciju, kurā rezidente sabiedrība saņem aizdevumu no citā dalībvalstī vai trešā valstī rezidējošas sabiedrības, kura pati nekontrolē aizņēmēju sabiedrību, un ja šīs abas sabiedrības tieši vai netieši kontrolē kopēja grupai piederoša sabiedrība, kas rezidē trešā valstī.

Ja šādā situācijā šos tiesību aktus pieņēmusī dalībvalsts par sadalīto peļņu atzīst aizņēmējas sabiedrības samaksātos procentus, šis pasākums ietekmē nevis aizdevējas sabiedrības, bet gan tikai grupai piederošas [mātes] sabiedrības – kam pār divām pārējām sabiedrībām ir tāds kontroles līmenis, kas tai ļauj ietekmēt minēto sabiedrību finansēšanas izvēli – brīvību veikt uzņēmējdarbību. Ja šī grupai piederošā sabiedrība nav reģistrēta dalībvalstī EKL 48. panta izpratnē, EKL 43. pants nav piemērojams.

(sal. ar 99. un 102. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

5. Ja nav attiecīga Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības, tostarp [noteikumi] par cietušo personu valsts tiesās celto prasību kvalifikāciju. Tomēr [šīm tiesām] ir jānodrošina, lai attiecīgo personu rīcībā būtu efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tām ļautu panākt, ka tiek atmaksāts nepamatoti iekasēts nodoklis un šai dalībvalstij tiešā sakarā ar šo nodokli samaksātās vai tās ieturētās summas.

Runājot par citiem zaudējumiem, kas personai varētu būt nodarīti tāda Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā, par kuru ir atbildīga dalībvalsts, tās pienākums ir atlīdzināt indivīdiem radītos zaudējumus atbilstoši Tiesas judikatūrā izklāstītajiem nosacījumiem, proti, ja pārkāptā tiesību norma piešķir tiesības indivīdiem, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp dalībvalsts pienākumu neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu, neizslēdzot iespēju, ka, pamatojoties uz valsts tiesībām, valsts atbildība var iestāties ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem.

Ja vien tiesības uz kompensāciju nav tieši paredzētas Kopienu tiesībās, tad, ja šie judikatūrā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti, valstij ir pienākums atlīdzināt radītos zaudējumus saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara par neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

Ja izrādās, ka dalībvalsts tiesību akti rada brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ko aizliedz EKL 43. pants, valsts tiesa, lai noteiktu atlīdzināmos zaudējumus, var pārbaudīt, vai cietušās personas ir izrādījušas pienācīgu rūpību, lai izvairītos no zaudējumiem vai tos mazinātu, un vai tās ir savlaicīgi izmantojušas visus to rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tomēr noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošana būtu neiespējama vai pārlieku sarežģīta, ja prasības par atlīdzību vai kompensāciju, kas pamatotas ar šo noteikumu pārkāpumu, būtu jānoraida vai būtu jāsamazina prasības summa tikai tāpēc, ka attiecīgās sabiedrības nodokļu administrācijai nav lūgušas iespēju samaksāt procentus par aizņēmumu no nerezidentes grupai piederošas sabiedrības, tos nekvalificējot kā sadalīto peļņu, kaut gan attiecīgos apstākļos valsts tiesību akti, ja nepieciešams, apvienojumā ar attiecīgajiem konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumiem, paredzēja šādu kvalificēšanu.

(sal. ar 115., 123., 126. un 128. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)

6. Lai noteiktu, vai Kopienu tiesību pārkāpums, kas var radīt dalībvalsts atbildību par indivīdiem nodarītajiem zaudējumiem, ir pietiekami būtisks, ir jāņem vērā visi faktori, kas raksturo valsts tiesā izskatāmo situāciju. Šie faktori tostarp ietver pārkāptā noteikuma nepārprotamības un precizitātes pakāpi, pienākumu neizpildes vai nodarītā kaitējuma tīšo vai netīšo raksturu, iespējamās tiesību kļūdas attaisnojamību/neattaisnojamību, to, ka Kopienu iestādes nostāja varēja veicināt Kopienu tiesībām pretēja valsts pasākuma vai prakses veikšanu vai uzturēšanu.

Katrā ziņā Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neraugoties uz tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, no kā izriet, ka attiecīgajai rīcībai ir pārkāpuma raksturs.

Tādā jomā kā tiešie nodokļi valsts tiesai ir jāņem vērā, ka principi, ko Tiesa ir izklāstījusi savā judikatūrā, tikai pakāpeniski atklāj sekas, kas izriet no Līgumā garantētajām aprites brīvībām.

(sal. ar 119.–121. punktu)