17.4.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/43

—

atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmuma C (2009) 8682 galīgā redakcija 1. punkta 1. un 2. apakšpunktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un jebkurā gadījumā, atcelt 1. punkta 1. apakšpunktu tiktāl, ciktāl ar to konstatēts, ka prasītāja ir piedalījusies pārkāpumā alvas stabilizatoru nozarē laika periodā no 1994. gada 16. marta līdz 1996. gada 31. martam;

—

atcelt prasītājai 2. punktā noteiktos naudas sodus;

—

ja Tiesa pilnībā neatceltu naudas sodus, tos būtiski samazināt saskaņā ar tās neierobežoto kompetenci;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pirmkārt, tiek apgalvots, ka, pareizi piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 25. pantu, Akzo tiesvedība (2) neapturēja termiņu, un Komisijas pilnvarām noteikt naudas sodus esot iestājies noilgums attiecībā uz abiem pārkāpumiem saskaņā ar nosacījumu par 10 gadu “dubulta noilguma” noteikumu. Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka laika periods, kamēr notika Akzo tiesvedība Tiesā, esot apturējis noilguma termiņa skaitīšanu, un esot nepareizi secinājusi, ka iepriekš minētās Regulas 25. panta 5. punktā paredzētais 10 gadu noilgums varēja tikt pagarināts šajā lietā.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi likumīgas intereses deklaratīvi konstatēt pārkāpumus, attiecībā uz kuriem tai neesot bijušas pilnvaras noteikt naudas sodus. Faktiski prasītāja apgalvo, ka ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. pantu Komisijai ir atļauts veikt deklaratīvu konstatējumu par to, ka izdarīts pārkāpums, ja ar to nenosaka naudas sodu, ja ir pierādīts, ka Komisijai bija likumīgas intereses.

Treškārt, un neatkarīgi no pirmajiem diviem pamatiem, prasītāja lūdz Tiesu atcelt apstrīdētā lēmuma 1. punkta 1. apakšpunktā ietverto deklaratīvo konstatējumu, pamatojoties uz kuru, tā esot piedalījusies pārkāpumā alvas stabilizatoru nozarē laika periodā no 1994. gada 16. marta līdz 1996. gada 31. martam, un apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi likumīgas intereses veikt šādu konstatējumu.

Ceturtkārt, ja Tiesa neatceltu pilnībā naudas sodus, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi [pārkāpumu] ilgumu pēc 1999. gada 23. februāra, un ka līdz ar to par otro aizliegto vienošanos noteiktais naudas sods esot bijis jāsamazina, lai atspoguļotu pārkāpumu mazāku ilgumu.