This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 01991L0068-20070101
Council Directive of 28 January 1991 on animal health conditions governing intra-Community trade in ovine and caprine animals (91/68/EEC)
Consolidated text: Padomes direktīva (1991. gada 28. janvāris) par dzīvnieku veselības prasībām, kas ietekmē aitu un kazu tirdzniecību Kopienā (91/68/EEK)
Padomes direktīva (1991. gada 28. janvāris) par dzīvnieku veselības prasībām, kas ietekmē aitu un kazu tirdzniecību Kopienā (91/68/EEK)
1991L0068 — LV — 01.01.2007 — 011.001
Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu
|
PADOMES DIREKTĪVA (1991. gada 28. janvāris) par dzīvnieku veselības prasībām, kas ietekmē aitu un kazu tirdzniecību Kopienā (OV L 046, 19.2.1991, p.19) |
Grozīta ar:
|
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
|
No |
page |
date |
||
|
L 74 |
42 |
17.3.1994 |
||
|
L 371 |
14 |
31.12.1994 |
||
|
L 102 |
63 |
12.4.2001 |
||
|
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/10/EK (2001. gada 22. maijs), |
L 147 |
41 |
31.5.2001 |
|
|
L 91 |
31 |
6.4.2002 |
||
|
L 122 |
1 |
16.5.2003 |
||
|
L 169 |
51 |
8.7.2003 |
||
|
L 258 |
11 |
10.10.2003 |
||
|
L 248 |
1 |
22.7.2004 |
||
|
L 340 |
68 |
23.12.2005 |
||
|
L 363 |
352 |
20.12.2006 |
||
Grozīta ar:
|
C 241 |
21 |
29.8.1994 |
PADOMES DIREKTĪVA
(1991. gada 28. janvāris)
par dzīvnieku veselības prasībām, kas ietekmē aitu un kazu tirdzniecību Kopienā
(91/68/EEK)
EIROPAS KOPIENU PADOME,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 43. pantu,
ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ( 1 ),
ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu ( 2 ),
ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 3 ),
tā kā aitu un kazu tirgus kopīgās organizācijas saskaņota darbība nedos gaidītos rezultātus tikmēr, kamēr atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz veselības nosacījumiem ierobežos Kopienas iekšējo tirdzniecību;
tā kā, lai veicinātu šādu tirdzniecību, ir vēlams likvidēt šīs atšķirības un visas Kopienas līmenī ieviest noteikumus par aitu uz kazu tirdzniecību šādā sistēmā; tā kā šis mērķis sekmēs arī vienotā tirgus izveidi;
tā kā, lai aitas un kazas būtu piemērotas Kopienas iekšējai tirdzniecībai, tām būtu jāatbilst zināmām dzīvnieku veselības prasībām, kas ir izstrādātas, lai izvairītos no infekcijas un lipīgām slimībām;
tā kā piemērojamās dzīvnieku veselības prasības būtu jāmaina atkarībā no tā, kādā nolūkā dzīvniekus pārdod;
tā kā aitu un kazu veselības stāvoklis nav vienāds visā Kopienas teritorijā; tā kā tāpēc attiecībā uz šīs teritorijas daļām būtu jāvērš uzmanība uz reģioniem, kas definēti Padomes 1964. gada 26. jūnija Direktīvā 64/432/EEK par dzīvnieku veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar liellopiem un cūkām ( 4 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 90/425/EEK ( 5 );
tā kā starp reģioniem, kur dzīvnieku veselības nosacījumi ir vienādi, nedrīkst būt tirdzniecības ierobežojumu;
tā kā, ievērojot sasniegumus, ko kāda dalībvalsts ir panākusi zināmu slimību izskaušanā, būtu jāizstrādā noteikumi, lai atļautu Komisijai apstiprināt zināmas papildu prasības ar noteikumu, ka šīs prasības nekādā ziņā nepārsniedz prasības, ko attiecīgā dalībvalsts piemēro valsts mērogā;
tā kā, lai novērstu infekcijas vai lipīgo slimību izplatību, būtu jāizstrādā nosacījumi attiecībā uz dzīvnieku pārvadājumiem uz galamērķi;
tā kā, lai nodrošinātu, ka piemērojamās prasības ievēro, būtu jāizstrādā noteikums par tādu veterinārā sertifikāta ieviešanu, kuru izsniegtu valsts pilnvarots veterinārārsts un kuru pievienotu aitu un kazu sūtījumam, līdz tas sasniedz galamērķi;
tā kā attiecībā uz pārbaužu organizēšanu un izpildes koordinēšanu, kas jāveic dalībvalstīm, un attiecībā uz aizsargpasākumiem, kas jāievieš, būtu jāatsaucas uz vispārīgiem noteikumiem, kas izklāstīti Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvā 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu;
tā kā būtu jāizstrādā noteikums, kas ļautu Komisijai veikt pašai savas pārbaudes;
tā kā būtu jāievieš kārtība, kas Pastāvīgajā veterinārajā komitejā paredz ciešu un efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm un Komisiju,
IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.
1. pants
Šajā direktīvā ir noteikti dzīvnieku veselības nosacījumi, kuros reglamentēta Kopienas iekšējā tirdzniecība ar aitām un kazām.
2. pants
a) Definīcijas, kas norādītas Direktīvas 90/425/EEK 2. pantā un 2. pantā 1991. gada 19. novembra Direktīvai 91/628/EEK par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā un ar ko groza Direktīvu 90/425/EEK un 91/496/EEK ( 6 ), piemēro tiktāl, ciktāl tās ir piemērojamas;
b) bez tam šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1. kaušanai paredzētas aitas un kazas ir aitu un kazu sugu dzīvnieki, kurus paredzēts vai nu tieši vai via apstiprinātu savākšanas centru starpniecību nogādāt lopkautuvē, lai nokautu;
2. vaislai paredzētas aitas un kazas ir aitu un kazu sugas dzīvnieki, izņemot tos, kas minēti 1. un 3. punktā, kurus paredzēts tieši vai via apstiprinātu savākšanas centru starpniecību pārvest uz galamērķa vietu vaislai un audzēšanai;
3. nobarošanai paredzētas aitas un kazas ir aitu un kazu sugas dzīvnieki, izņemot tos, kas minēti 1. un 2. punktā, kurus paredzēts tieši vai via apstiprinātu savākšanas centru starpniecību pārvest uz galamērķa vietu nobarošanai, lai pēc tam nokautu;
4. aitu vai kazu saimniecība, kas oficiāli nav brucelozes skarta ir saimniecība, kas atbilst A pielikuma 1. nodaļas I iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem;
5. aitu vai kazu saimniecība, kas nav brucelozes skarta ir saimniecība, kas atbilst A pielikuma 2. nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem;
6. slimība, par kuru obligāti jāziņo ir slimība, kas uzskaitīta B pielikuma I iedaļā;
7. valsts pilnvarots veterinārārsts ir veterinārārsts, ko izraudzījusi dalībvalsts centrālā kompetentā iestāde;
8. izcelsmes saimniecība ir jebkura saimniecība, kurā aitas un kazas nepārtraukti turētas, kā paredzēts šajā direktīvā, un par kuru jāsaglabā dzīvnieku turēšanas uzskaites dati, un kuru var revidēt kompetentas iestādes;
9. savākšanas centrs ir savākšanas centri un tirgi, kas valsts pilnvarota veterinārārsta uzraudzībā nošķir grupās aitas un kazas, kuru izcelsme ir dažādās saimniecībās, lai veidotu dzīvnieku sūtījumus pārvadāšanai valstī;
10. apstiprināts savākšanas centrs ir telpas, kurās nošķir grupās tās aitas vai kazas, kuru izcelsme ir dažādās saimniecībās, lai veidotu dzīvnieku sūtījumus, kas paredzēti Kopienas iekšējai tirdzniecībai;
11. tirgotājs ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komerciālos nolūkos tieši vai netieši pērk un pārdod dzīvniekus un kam ir minēto dzīvnieku apgrozījums, un kas vēlākais 29 dienu laikā pēc nopirkšanas dzīvniekus pārdod tālāk vai arī pārvieto no pirmajām telpām uz citām telpām vai tieši uz lopkautuvi, kura nav viņa īpašumā;
12. apstiprinātas tirgotāja telpas ir telpas, kurās tirgotājs veic 11. punktā noteiktās darbības un kuras apstiprinājušas kompetentās iestādes, un kurās nošķir grupās aitas vai kazas, kam izcelsme ir dažādās saimniecībās, lai veidotu dzīvnieku sūtījumus, kas paredzēti Kopienas iekšējai tirdzniecībai;
13. pārvadātājs ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas minēta Direktīvas 91/628/EEK 5. pantā;
14. reģions ir vismaz 2 000 km2 liela dalībvalsts teritorijas daļa, uz ko attiecas kompetento iestāžu pārbaudes un kurā ietilpst vismaz viens no šādiem administratīviem apgabaliem:
|
— Beļģijā |
province/provincie |
|
— Vācijā |
Regierungsbezirk |
|
— Dānijā |
amt or island |
|
— Francijā |
département |
|
— Itālijā |
provincia |
|
— Luksemburgā |
__ |
|
— Nīderlandē |
RW – kring |
|
— Apvienotā Karalistē |
|
|
Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā |
county |
|
Skotijā |
district or islandarea |
|
— Īrijā |
county |
|
— Grieķijā |
νομός |
|
— Spānijā |
provincia |
|
— Portugālē |
|
|
kontinentāla daļā |
distrito |
|
citās Portugāles teritorijas daļās |
região autónoma |
|
— Austrijā |
Bezirk |
|
— Zviedrijā |
län |
|
— Somijā |
lääni/län. |
|
— Bulgārijā |
област |
|
— Rumānijā |
județ. |
3. pants
1. Nokaušanai paredzētas aitas un kazas var būt tirdzniecības darījumu priekšmets vienīgi, ja tās atbilst nosacījumiem, kas noteikti 4., 4.a, 4.b un 4.c pantā.
2. Nobarošanai paredzētas aitas un kazas var būt tirdzniecības darījumu priekšmets vienīgi, ja tās atbilst nosacījumiem, kas noteikti 4., 4.a, 4.b un 5. pantā, neierobežojot nekādas papildu garantijas, kādas var tikt prasītas atbilstoši 7. un 8. pantam.
3. Vaislai paredzētas aitas un kazas var būt tirdzniecības darījumu priekšmets vienīgi, ja tās atbilst nosacījumiem, kas paredzēti 4., 4.a, 4.b, 5. un 6. pantā, neierobežojot nekādas papildu garantijas, kādas var tikt prasītas atbilstoši 7. un 8. pantam.
4. Atkāpjoties no 2. un 3. punkta noteikumiem, galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes var piešķirt vispārējus vai ierobežotus izņēmumus attiecībā uz vaislai paredzētu tādu aitu un kazu, kā arī nobarošanai paredzētu aitu un kazu pārvadāšanu, kuras paredzētas vienīgi, lai pagaidām ganītos netālu no Kopienas iekšējām robežām. Dalībvalstis, kas izmanto šādus izņēmumus, informē Komisiju par piešķirto izņēmumu būtību.
5. Aitas un kazas, uz kurām attiecas šī direktīva, pārvadāšanas laikā no izcelsmes saimniecības līdz galamērķim nekādā gadījumā nedrīkst nonākt saskarē ar pārnadžiem, izņemot dzīvniekus, kuriem ir tāds pats veselības stāvoklis.
4. pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka aitas un kazas:
a) tiek identificētas un reģistrētas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;
b) tās pārbauda valsts pilnvarots veterinārārsts 24 stundu laikā pirms dzīvnieku iekraušanas un šajā laikā tām nav konstatētas klīniskas saslimšanas pazīmes;
c) tās nav no saimniecības un nav bijušas saskarē ar dzīvniekiem no saimniecības, kam dzīvnieku veselības dēļ piemēro aizliegumu; šāds aizliegums pēc tam, kad nokauts un/vai iznīcināts pēdējais dzīvnieks, kas cietis no vai bijis uzņēmīgs pret kādu no slimībām, kuras minētas i), ii) vai iii) punktā, ilgst vismaz:
i) 42 dienas brucelozes gadījumā;
ii) 30 dienas trakumsērgas gadījumā;
iii) 15 dienas liesassērgas gadījumā;
d) tās nav no saimniecības un nav bijušas saskarē ar dzīvniekiem no saimniecības, kura atrodas apgabalā, kam veselības apsvērumu dēļ saskaņā ar Kopienas un/vai valstu tiesību aktiem piemērots aizliegums vai ierobežojums, kas skar attiecīgās sugas;
e) uz tām neattiecas dzīvnieku veselības ierobežojumi atbilstoši Kopienas tiesību aktiem par mutes un nagu sērgu, un tie nav vakcinēti pret mutes un nagu sērgu.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka šādi dzīvnieki nav tirdzniecības darījumu priekšmets:
a) aitas un kazas, kuras var nākties nokaut saskaņā ar valsts programmu par to slimību izskaušanu, kas nav minētas Direktīvas 90/425/EEK C pielikumā vai šīs direktīvas pielikuma I nodaļā;
b) aitas un kazas, kuras nevar laist pārdošanā to teritorijā tādu veselības vai dzīvnieku veselības apsvērumu dēļ, kas pamatoti ar Līguma 30. pantu.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka aitas un kazas:
a) vai nu ir dzimušas vai kopš dzimšanas audzētas Kopienā; vai
b) importētas no trešās valsts saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.
4.a pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka nokaušanai, vaislai un nobarošanai paredzētas aitas un kazas netiek nosūtītas uz citu dalībvalsti, izņemot, ja šie dzīvnieki:
a) nepārtraukti turēti izcelsmes saimniecībā vismaz 30 dienas vai arī kopš dzimšanas, ja dzīvnieki ir jaunāki par 30 dienām;
b) nav no saimniecības, kurā aitas vai kazas ievestas 21 dienu pirms nosūtīšanas;
c) nav no saimniecības, kurā 30 dienas pirms nosūtīšanas ievesti pārnadži, kas importēti no trešās valsts.
2. Atkāpjoties no 1. punkta b) un c) apakšpunkta, dalībvalstis var atļaut aitu un kazu sūtījumus uz citu dalībvalsti, ja 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētie dzīvnieki bijuši pilnīgi izolēti no visiem citiem dzīvniekiem saimniecībā.
4.b pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka 2. līdz 6. punktā izklāstītos nosacījumus attiecina uz Kopienas iekšējo tirdzniecību ar visām aitām un kazām.
2. Dzīvnieki neatrodas ārpus to izcelsmes saimniecībām vairāk nekā sešas dienas pirms tie pēdējo reizi sertificēti tirdzniecībai attiecībā uz galamērķi citā dalībvalstī, kā norādīts veterinārajā sertifikātā.
Neskarot 9. panta 1. punktu, gadījumā, ja dzīvniekus pārvadā ar ūdenstransportu, sešu dienu termiņu pagarina par laiku, kādā ilgst brauciens pa jūru.
3. Pēc izvešanas no izcelsmes saimniecības dzīvniekus nosūta tieši uz galamērķa vietu citā dalībvalstī.
4. Atkāpjoties no 3. punkta, aitas un kazas pēc izvešanas no izcelsmes saimniecības līdz nogādāšanai galamērķa vietā citā dalībvalstī var vest tikai uz vienu apstiprinātu savākšanas centru, kas atrodas izcelsmes dalībvalstī.
Kaušanai paredzētu aitu un kazu gadījumā apstiprināto savākšanas centru var aizstāt ar apstiprinātām tirgotāja telpām, kas atrodas izcelsmes dalībvalstī.
5. Kaušanai paredzēti dzīvnieki, kas pēc ievešanas galamērķa dalībvalstī nogādāti lopkautuvē, jānokauj tur, cik vien ātri iespējams, bet ne vēlāk kā 72 stundās pēc ievešanas.
6. Neskarot 3. panta 5. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka dzīvnieki, uz kuriem attiecas šī direktīva, no brīža, kad tos izved no izcelsmes saimniecības, līdz brīdim, kad tie tiek nogādāti galamērķa vietā, neatstāj nelabvēlīgu ietekmi uz to aitu un kazu veselības stāvokli, kas nav paredzētas Kopienas iekšējai tirdzniecībai.
4.c pants
1. Atkāpjoties no 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta, tirdzniecības darījumus ar kaušanai paredzētajām aitām un kazām var veikt vienīgi pēc tam, kad tās ir nepārtraukti turētas izcelsmes saimniecībā vismaz 21 dienu.
2. Atkāpjoties no 4.a panta 1. punkta b) apakšpunkta un neskarot 1. punktu un 4.b panta 2. punktu, kaušanai paredzētas aitas un kazas var nosūtīt no izcelsmes saimniecības, kurā aitas un kazas ievestas 21 dienu pirms nosūtīšanas, ja tās tiek pārvestas tieši uz lopkautuvi citā dalībvalstī, lai tās tur nekavējoties nokautu, nevedot tās uz savākšanas centru vai atpūtināšanas punktu, kas izveidots saskaņā ar Direktīvu 91/628/EEK.
3. Atkāpjoties no 4.b panta 3. un 4. punkta un neskarot 4.b panta 2. punkta noteikumus, kaušanai paredzētas aitas un kazas pēc izvešanas no izcelsmes saimniecības var vest uz vienu papildu savākšanas centru saskaņā ar šādiem alternatīviem nosacījumiem:
a) dzīvnieki, pirms tos ved uz apstiprināto savākšanas centru, kas minēts 4.b panta 4. punktā un kas atrodas izcelsmes dalībvalstī, atbilst šādiem nosacījumiem:
i) pēc izvešanas no izcelsmes saimniecības dzīvniekus ved tikai uz vienu savākšanas centru oficiālā veterinārajā uzraudzībā, kas vienlaicīgi ļauj pārvest tikai dzīvniekus, kuriem ir vismaz vienāds veselības stāvoklis;
ii) neskarot Kopienas tiesību aktus par aitu un kazu identifikāciju, dzīvniekus atsevišķi identificē vēlākais savākšanas centrā tā, lai katrā gadījumā būtu iespējams izsekot, kas ir izcelsmes saimniecība; un
iii) no savākšanas centra dzīvnieki ar tiem pievienotu oficiālu veterināro dokumentu tiek pārvesti uz apstiprināto savākšanas centru, kas minēts 4.b panta 4. punktā, lai tos sertificētu un nosūtītu tieši uz lopkautuvi galamērķa dalībvalstī;
vai
b) dzīvniekus pēc nosūtīšanas no izcelsmes dalībvalsts var vest uz vienu apstiprinātu savākšanas centru pirms nosūtīšanas uz lopkautuvi galamērķa dalībvalstī, ievērojot šādus nosacījumus:
i) vai nu šis apstiprinātais savākšanas centrs atrodas galamērķa dalībvalstī, no kura dzīvnieki ar valsts pilnvarotā veterinārārsta atbildību jāaizved tieši uz lopkautuvi, lai tos nokautu piecās dienās pēc to ievešanas apstiprinātajā savākšanas centrā; vai
ii) šis apstiprinātais savākšanas centrs atrodas vienā tranzīta dalībvalstī, no kura dzīvniekus nosūta tieši uz lopkautuvi galamērķa dalībvalstī, kura norādīta dzīvnieka veterinārajā sertifikātā, kas izsniegts saskaņā ar 9. panta 6. punktu.
5. pants
Neierobežojot nekādas papildu garantijas, ko var pieprasīt saskaņā ar 7. un 8. pantu, vaislas un nobarojamām aitām un kazām papildus nosacījumiem, kas izklāstīti 4. pantā, lai tās ievestu saimniecībā, kas ir brīva no brucelozes vai oficiāli brīva no brucelozes, jāatbilst attiecīgi A pielikuma 1. D nodaļas vai 2. D nodaļas prasībām.
6. pants
Neierobežojot nekādas papildu garantijas, ko var pieprasīt saskaņā ar 7. un 8. pantu, vaislas dzīvniekiem turklāt jāatbilst šādām prasībām:
a) tiem jābūt iegūtiem no saimniecības, un tie drīkst būt bijuši saskarē tikai ar dzīvniekiem no tādas saimniecības;
i) kur klīniski nav diagnosticētas šādas slimības:
— iepriekšējos sešos mēnešos aitu infekciozā agalaktija (mycoplasma agalactiae) vai kazu infekciozā agalaktija (mycoplasma agalactiae, M. capricolum, M. Mycoidesvar. mycoides, kas veido lielu koloniju),
— iepriekšējos 12 mēnešos paratuberkuloze vai kazeozais limfadenīts,
— iepriekšējos trīs gados plaušu adenomatoze, Medi-Visna slimība vai vīrusa ierosinātais kazu artrīts/encefalīts. Tomēr šo periodu samazina līdz 12 mēnešiem, ja dzīvnieki, kas inficēti ar Medi-Visna slimību vai vīrusa ierosināto kazu artrītu/encefalītu, ir nokauti, un pārējiem dzīvniekiem ir bijusi negatīva reakcija divos testos, kuri atzīti saskaņā ar kārtību, kasnoteikta 15. pantā vai arī kas vienai vai vairākām iepriekš minētajām slimībām, saskaņā ar programmu,
kas apstiprināta saskaņā ar 7. un 8. pantu, paredz veselības garantijas, kuras atbilst minētajai slimībai vai slimībām, tai pašā laikā neierobežojot atbilstību prasībām attiecībā uz citām slimībām;
ii) kur valsts pilnvarota veterinārārsta uzmanība, kurš atbild par veterinārā sertifikāta izsniegšanu, nav vērsta ne uz kādiem faktiem, kas varētu liecināt, ka i) punkta prasības nav izpildītas;
iii) kā īpašnieks apliecina, ka viņam nav zināmi šādi fakti un turklāt rakstiski apliecina, ka dzīvnieks vai dzīvnieki(-s), kas paredzēts(-i) Kopienas iekšējai tirdzniecībai, atbilst kritērijiem, kas izklāstīti i) punktā;
▼M4 —————
c) attiecībā uz infekciozo epididimītu (B. ovis) nekastrētiem vaislas auniem:
— jānāk no saimniecības, kur iepriekšējos 12 mēnešos nav diagnosticēts neviens infekciozā epididimīta (B. ovis) gadījums,
— jābūt nepārtraukti turētiem šajā saimniecībā 60 dienas pirms nosūtīšanas,
— 30 dienu laikā pirms nosūtīšanas jābūt izdarītam seroloģiskajam testam, kura rezultāts bijis negatīvs un kurš veikts saskaņā ar D pielikumu, vai arī tiem jāatbilst līdzvērtīgām veselības garantijām, kas jāatzīst saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā;
d) sertifikātā, kas atbilst E pielikuma III paraugam, ir apliecināts, ka šīs prasības ir izpildītas.
7. pants
1. Dalībvalsts, kurai ir obligāta vai brīvprātīga valsts kontroles programma vai valsts pārraudzības programma attiecībā uz vienu vai vairākām infekcijas vai lipīgajām slimībām, ►M4 kas minētas B pielikuma III iedaļā ◄ , attiecībā uz visu teritoriju vai tās daļu, drīkst iesniegt minēto programmu Komisijai, jo īpaši norādot:
— šīs slimības izplatību dalībvalstī,
— programmas iemeslus, ņemot vērā slimības nozīmīgumu un iespējamo labumu no programmas attiecībā uz izmaksām,
— ģeogrāfisko apgabalu, kurā programmu ieviesīs,
— dažāda statusa kategorijas, kas jāpiemēro saimniecībām, standartiem, kas jāsasniedz katrā kategorijā, un testu procedūras, kas jālieto,
— programmas pārraudzības kārtību,
— darbības, kas jāveic, ja kāda iemesla dēļ saimniecība zaudē savu statusu,
— pasākumus, kas jāveic, ja saskaņā ar programmas noteikumiem veikto testu rezultāti ir pozitīvi.
2. Komisija izskata programmas, ko iesniegušas dalībvalstis. Programmas, kas minētas 1. punktā, var apstiprināt saskaņā ar kritērijiem, kas izklāstīti 1. punktā, saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā. Saskaņā ar to pašu kārtību vispārējas vai ierobežotas papildu garantijas, ko var pieprasīt Kopienas iekšējā tirdzniecībā, nosaka vienlaikus vai vēlākais trīs mēnešus pēc programmu pieņemšanas. Šādas garantijas nedrīkst pārsniegt garantijas, ko dalībvalsts ievieš valsts mērogā.
3. Dalībvalstu iesniegtās programmas var grozīt vai papildināt saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā. Grozījumus vai papildinājumus programmām, kas jau ir apstiprinātas, vai garantijām, kuras jau ir noteiktas saskaņā ar 2. punktu, var apstiprināt saskaņā ar to pašu kārtību.
4. Programmas, kuras ir apstiprinātas saskaņā ar šo pantu, gūst labumu no Kopienas finansējuma, kas paredzēts Padomes 1990. gada 26. jūnija Lēmumā 90/424/EEK par izdevumiem veterinārajā jomā ( 7 ), attiecībā uz slimībām un saskaņā ar nosacījumiem, kas tajā noteikti.
8. pants
1. Ja dalībvalsts uzskata, ka tās teritorija vai daļa tās teritorijas ir brīva no kādas slimības, ►M4 kas minēta B pielikuma III iedaļā ◄ un pret ko aitas un kazas ir uzņēmīgas, tad tā iesniedz Komisijai atbilstošus pamatojošos dokumentus, jo īpaši izklāstot:
— slimības raksturu un iepriekš reģistrētus gadījumus tās teritorijā,
— uzraudzības testēšanas rezultātus, kas pamatoti ar seroloģisko, mikrobioloģisko, patoloģisko vai epidemioloģisko izmeklēšanu un faktu, ka par konkrēto slimību pēc likuma jāziņo kompetentajām iestādēm,
— laiku, kurā veikta uzraudzība,
— vajadzības gadījumā laiku, kad bijusi aizliegta vakcinācija pret attiecīgo slimību, un ģeogrāfisko apgabalu, uz kuru attiecies šāds aizliegums,
— pasākumus, kas jāveic, lai pārliecinātos par slimības neesamību.
2. Komisija izskata pamatojošos dokumentus, ko ir iesniegušas dalībvalstis. Vispārējas vai ierobežotas papildu garantijas, ko var pieprasīt Kopienas iekšējā tirdzniecībā, nosaka saskaņā ar kārtību, kas izklāstīta 15. pantā. Šādas garantijas nedrīkst pārsniegt garantijas, ko dalībvalsts piemēro valsts mērogā. Ja pamatojošos dokumentus iesniedz līdz 1992. gada 1. janvārim, tad lēmumus par papildu garantijām pieņem līdz 1992. gada 1. jūlijam.
3. Attiecīgā dalībvalsts attiecībā uz slimību paziņo Komisijai par jebkurām izmaiņām pamatojošajos dokumentos, kas precizēti 1. punktā. Garantijas, kas noteiktas, kā paredzēts 2. punktā, ievērojot šādu paziņojumu, drīkst grozīt vai atsaukt saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā.
4. Komisija pēc iespējas ātrāk izskata Zviedrijas iesniegto pamatojumu attiecībā uz aitu paratuberkulozi un aitu infekciozo agalaktiju. Pēc izskatīšanas un ja tam ir pamatojums, var piemērot 2. punkta noteikumus. Pēc iespējas ātrāk pieņem 2. punktā paredzētos attiecīgos lēmumus. Līdz minēto lēmumu pieņemšanai vienu gadu pēc Pievienošanās līguma stāšanās spēkā Zviedrija var piemērot savus noteikumus, kas līdz minētajam datumam bijuši spēkā attiecībā uz iepriekšminētajām slimībām. Vajadzības gadījumā minēto viena gada termiņu var pagarināt saskaņā ar 15. pantā paredzēto procedūru.
8.a pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka savākšanas centriem, lai kompetentā iestāde tos apstiprinātu, vismaz:
a) jābūt valsts pilnvarota veterinārārsta kontrolē, kas jo īpaši nodrošina, ka tiek ievēroti 3. panta 5. punkta noteikumi;
b) ir jāatrodas apgabalā, uz ko neattiecas aizliegumi vai ierobežojumi saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas un/vai valsts tiesību aktiem;
c) pirms lietošanas jābūt iztīrītiem un dezinficētiem, kā to pieprasa valsts pilnvarotais veterinārārsts;
d) ņemot vērā attiecīgā savākšanas centra dzīvnieku uzņemšanas ietilpību, tam jābūt apgādātam ar:
— telpām un aprīkojumu, ko izmanto tikai un vienīgi savākšanas centra darbā,
— atbilstošām iekārtām dzīvnieku iekraušanai, izkraušanai un, ja vajadzīgs, adekvātām un atbilstoša standarta mītnēm dzīvnieku atpūtināšanai, iekārtām dzīvnieku barošanai un dzirdināšanai, kā arī iekārtām, kas vajadzīgas, lai veiktu nepieciešamo aprūpi; šīm iekārtām ir jābūt viegli tīrāmām un dezinficējamām,
— atbilstošām pārbaudes telpām,
— atbilstošām izolācijas telpām,
— atbilstošai iekārtai attiecībā uz telpu un transporta līdzekļu tīrīšanu un dezinfekciju,
— atbilstošām barības, pakaišu un mēslu glabātuvēm,
— atbilstošu notekūdeņu savākšanas sistēmu,
— valsts pilnvarotajam veterinārārstam paredzētu kabinetu;
e) jāuzņem vienīgi dzīvnieki, kas identificēti saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un atbilst dzīvnieku veselības nosacījumiem, kas šajā direktīvā noteikti attiecīgajai dzīvnieku kategorijai. Šajā sakarā centra īpašnieks vai par centru atbildīgā persona nodrošina, ka, pieņemot dzīvniekus, tiem pievienoti attiecīgajām sugām un kategorijām paredzēti veterinārie dokumenti vai attiecīgie sertifikāti;
f) tos regulāri pārbauda kompetentā iestāde, lai pārliecinātos, ka apstiprināšanas prasības joprojām ir ievērotas.
2. Savākšanas centra īpašniekam vai par to atbildīgajai personai, pamatojoties uz dzīvnieku pavaddokumentiem vai identifikācijas numuriem, vai dzīvnieku marķējumiem ir reģistrā vai datu bāzē jāievada un vismaz trīs gadus jāglabā šāda informācija:
— īpašnieka vārds, uzvārds vai nosaukums, aitu un kazu izcelsme, ievešanas un izvešanas datums, identifikācijas numurs vai to dzīvnieku izcelsmes saimniecības reģistrācijas numurs, kuri tiek ievesti centrā, kā arī, ja nepieciešams – tā savākšanas centra apstiprinājuma vai reģistrācijas numurs, kurā dzīvnieki pieņemti pirms ievešanas centrā, un to paredzētā galamērķa vieta,
— pārvadātāja reģistrācijas numurs, kā arī licences numurs kravas automobilim, kas atved dzīvniekus uz centru vai arī aizved no tā.
3. Kompetentā iestāde piešķir apstiprinājuma numuru katram apstiprinātam savākšanas centram. Šāds apstiprinājums var būt attiecināts tikai uz vienu vai otru sugu, uz kuru attiecas šī direktīva, vai arī uz vaislai vai nobarošanai paredzētiem dzīvniekiem, vai arī uz kaušanai paredzētiem dzīvniekiem. Kompetentā iestāde dara zināmu Komisijai apstiprināto savākšanas centru sarakstu, kā arī visus precizējumus tajā. Komisija uzrāda šo sarakstu dalībvalstīm 15. panta 1. punktā minētās komitejas ietvaros.
4. Kompetentā iestāde var apturēt vai arī atsaukt apstiprinājumu, ja nav izpildīts šis pants vai arī citi attiecīgie šīs direktīvas vai citu direktīvu noteikumi attiecībā uz veterinārajiem (veselības) ierobežojumiem. Apstiprinājumu var atjaunot, ja kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka savākšanas centrs pilnībā atbilst visiem attiecīgajiem šīs direktīvas noteikumiem.
5. Kompetentā iestāde nodrošina, ka, veicot darbību, savākšanas centru rīcībā ir pietiekams skaits apstiprinātu veterinārārstu, lai veiktu visus pienākumus.
6. Visus sīki izstrādātus noteikumus, kas ir vajadzīgi šā panta vienotai piemērošanai, pieņem saskaņā ar procedūru, kas minēta 15. panta 2. punktā.
8.b pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde reģistrē visus tirgotājus un Kopienas iekšējās tirdzniecības vajadzībām piešķir un izsniedz tiem apstiprinājuma numuru, kā arī to, ka reģistrētie tirgotāji atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:
a) tiem jātirgojas vienīgi ar dzīvniekiem, kuri ir identificēti un ir no saimniecības, kas atbilst 3. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. Šajā sakarā tirgotājs nodrošina, ka dzīvnieki ir pienācīgi identificēti un saskaņā ar šo direktīvu tiem pievienoti attiecīgie veterinārie dokumenti;
b) pamatojoties uz dzīvnieku pavaddokumentiem, identifikācijas numuriem vai dzīvnieku marķējumiem, tirgotājam ir jākārto uzskaite vai datu bāze un jāglabā vismaz trīs gadus šādi dati:
— īpašnieka vārds, uzvārds vai nosaukums, aitu un kazu izcelsme, pirkšanas datums, kategorijas, identifikācijas numurs vai nopirkto dzīvnieku izcelsmes saimniecības reģistrācijas numurs, kā arī, ja nepieciešams, tā savākšanas centra apstiprinājuma vai reģistrācijas numurs, kurā dzīvnieki pieņemti pirms to nopirkšanas, kā arī to galamērķa vieta,
— pārvadātāja reģistrācijas numurs un/vai tā kravas automobiļa, kas piegādā vai savāc dzīvniekus, licences numurs,
— pircēja vārds, uzvārds vai nosaukums un adrese, kā arī dzīvnieka galamērķa vieta,
— attiecīgo maršruta plānu kopijas un/vai dzīvnieku veterināro sertifikātu sērijas numurs;
c) ja tirgotājs tur dzīvniekus savās telpās, tas nodrošina, ka:
— personāls, kas atbild par dzīvniekiem, ir īpaši apmācīts jautājumos par to, kā izpildīt šīs direktīvas prasības, kā arī aprūpēt dzīvniekus un nodrošināt to labturību,
— valsts pilnvarots veterinārārsts regulāri veic visas nepieciešamās dzīvnieku pārbaudes un testus un ka tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai novērstu slimības izplatīšanos.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka visas telpas, ko tirgotājs izmanto saistībā ar savu uzņēmējdarbību, ir reģistrētas un kompetentā iestāde tām piešķīrusi apstiprinājuma numuru, kā arī tās atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:
a) tās ir valsts pilnvarota veterinārārsta kontrolē;
b) tām ir jāatrodas apgabalā, uz kuru neattiecas Kopienas vai valsts tiesību aktos noteikts aizliegums vai ierobežojumi;
c) tajās ir jābūt:
— atbilstošām un pietiekami ietilpīgām iekārtām, jo īpaši iekārtām dzīvnieku pārbaudei un izolācijai, lai lipīgas slimības uzliesmojuma gadījumā varētu izolēt visus dzīvniekus,
— atbilstošām iekārtām dzīvnieku izkraušanai un, ja vajadzīgs, adekvātām piemērota standarta dzīvnieku mītnēm, iekārtām dzīvnieku dzirdīšanai un barošanai, kā arī iekārtām, kas vajadzīgas lai veiktu nepieciešamo aprūpi; šīm iekārtām ir jābūt viegli tīrāmām un dezinficējamām,
— pietiekami lielai platībai pakaišu un kūtsmēslu glabāšanai,
— atbilstošai sistēmai notekūdeņu savākšanai;
d) pirms lietošanas tām jābūt iztīrītām un dezinficētām saskaņā ar valsts pilnvarotā veterinārārsta prasībām.
3. Kompetentā iestāde var apturēt vai atsaukt apstiprinājumu, ja nav izpildīts šis pants vai arī citi attiecīgie šīs direktīvas vai citu direktīvu noteikumi, kas attiecas uz veterinārajiem (veselības) ierobežojumiem. Apstiprinājumu var atjaunot, kad kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka tirgotājs pilnībā izpilda attiecīgos šīs direktīvas noteikumus.
4. Kompetentajai iestādei ir jāveic regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, ka ir izpildītas šā panta prasības.
8.c pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka Direktīvas 91/628/EEK 5. pantā minētie pārvadātāji atbilst šādiem papildu nosacījumiem:
a) dzīvnieku pārvadāšanai viņiem jāizmanto transportlīdzekļi, kas:
— ir konstruēti tādā veidā, ka dzīvnieku izkārnījumi, pakaiši vai barība nevar izsūkties cauri transportlīdzeklim vai izkrist no tā,
— izmantojot kompetentās iestādes oficiāli apstiprinātus dezinfekcijas līdzekļus, ir iztīrīti un dezinficēti uzreiz pēc katra dzīvnieku, kā arī produktu, kas varētu ietekmēt dzīvnieku veselību, pārvadājuma, kā arī, ja vajadzīgs, pirms jaunu dzīvnieku iekraušanas;
b) tiem ir atbilstošas, kompetentās iestādes apstiprinātas iekārtas tīrīšanai un dezinfekcijai, tostarp iekārtas pakaišu un mēslu glabāšanai, vai arī tām jāsniedz dokumentārs pierādījums, ka šīs darbības veic trešā persona, ko apstiprinājusi kompetentā iestāde.
2. Pārvadātājiem ir jānodrošina, ka par katru dzīvnieku pārvadāšanai izmantoto transportlīdzekli ir kārtots reģistrs, kas ietver vismaz šādu informāciju, ko minimāli glabā trīs gadus:
i) savākšanas vietas un datumi, kā arī to saimniecību vai savākšanas centru nosaukums vai firma un adrese, kuros dzīvnieki tiek savākti;
ii) piegādes vietas un datumi, kā arī saņēmēja(-u) vārds, uzvārds vai nosaukums vai firma un adrese;
iii) pārvadāto dzīvnieku suga un skaits;
iv) dezinfekcijas datums un vieta;
v) sīkas ziņas par pavaddokumentiem, to numuru utt.
3. Pārvadātāji nodrošina, ka visi sūtījumi vai dzīvnieki laikā, kad tos pārved no izcelsmes saimniecības vai savākšanas centra līdz galamērķim, nekādā gadījumā nenonāk saskarē ar dzīvniekiem, kam ir sliktāks veselības stāvoklis.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka pārvadātāji rakstiski apņemas:
— ka tiks veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai atbilstu šai direktīvai, jo īpaši noteikumiem, kas izklāstīti šajā pantā un attiecas uz atbilstošu dokumentāciju, kurai jābūt pievienotai dzīvnieku sūtījumam,
— ka dzīvnieku pārvadāšana tiek uzticēta darbiniekiem ar vajadzīgajām spējām, profesionālo kompetenci un zināšanām.
5. Šā panta pārkāpuma gadījumā līdzīgā veidā piemēro Direktīvas 91/628/EEK 18. pantu.
9. pants
1. Aitām un kazām laikā, kad tās pārved uz galamērķi, jābūt pievienotam veterinārajam sertifikātam, kas pēc vajadzības atbilst I, II vai III paraugam kā noteikts E pielikumā. Sertifikāts ir uz vienas lapas vai, ja nepieciešamas vairāk nekā viena lapa, un tas ir tādā veidā, ka jebkuras divas vai vairāk lapas ir daļa no vienota kopuma un ir nedalāmas, un uz tām ir sērijas numurs. To aizpilda veterinārās ekspertīzes dienā vismaz vienā no kravas saņēmējas valsts oficiālajām valodām. Sertifikāts ir derīgs 10 dienas pēc tam, kad izdarīta veterinārā ekspertīze.
2. Dzīvnieku sūtījuma veterināro ekspertīzi veterinārā sertifikāta izsniegšanai, tostarp papildu garantijas, var veikt izcelsmes saimniecībā vai apstiprinātā savākšanas centrā vai, kaušanai paredzētu dzīvnieku gadījumā, apstiprinātās tirgotāja telpās. Šajā sakarā kompetentā iestāde nodrošina, ka valsts pilnvarots veterinārārsts visus sertifikātus aizpilda pēc pārbaudēm, vizītēm un kontrolēm, kā paredzēts šajā direktīvā.
3. Savākšanas centra valsts pilnvarotais veterinārārsts veic visas vajadzīgās pārbaudes centrā ievestiem dzīvniekiem.
4. Nobarošanai un vaislai paredzētām aitām un kazām, kuras no apstiprināta savākšanas centra izcelsmes dalībvalstī nosūtītas uz citu dalībvalsti, 1. punktā minēto veterināro sertifikātu, kurš pēc vajadzības atbilst II vai III paraugam kā izklāstīts E pielikumā, var izsniegt vienīgi, pamatojoties uz 3. punktā noteiktajām pārbaudēm un oficiālu dokumentu, kurā ietverta visa nepieciešamā informācija un ko aizpildījis izcelsmes saimniecības valsts pilnvarotais veterinārārsts.
5. Kaušanai paredzētām aitām un kazām, kuras no apstiprināta savākšanas centra vai apstiprinātām tirgotāja telpām izcelsmes dalībvalstī nosūtītas uz citu dalībvalsti, 1. punktā minēto veterināro sertifikātu, kurš atbilst I paraugam kā izklāstīts E pielikumā, var izsniegt vienīgi, pamatojoties uz 3. punktā noteiktajām pārbaudēm un oficiālu dokumentu, kurā ietverta visa nepieciešamā informācija un ko aizpildījis valsts pilnvarots veterinārārsts, kurš atbildīgs par izcelsmes saimniecību vai savākšanas centru, kas minēts 4.c panta 3. punkta a) apakšpunkta i) daļā.
6. Nokaušanai paredzētajām aitām un kazām, kuras ievestas apstiprinātā savākšanas centrā saskaņā ar 4.c panta 3. punkta b) apakšpunkta ii) daļu, valsts pilnvarotais veterinārārsts, kas atbildīgs par apstiprināto savākšanas centru tranzīta dalībvalstī, sniedz apstiprinājumu galamērķa dalībvalstij, izsniedzot otro veterināro sertifikātu, kas atbilst I paraugam kā izklāstīts E pielikumā, aizpildot to ar nepieciešamajiem datiem no oriģinālā veterinārā sertifikāta(-iem) un pievienojot tam oficiāli vizētu kopiju. Šajā gadījumā sertifikātu kopējais derīguma termiņš nepārsniedz 1. punktā paredzēto.
7. Valsts pilnvarotais veterinārārsts, izsniedzot Kopienas iekšējās tirdzniecības vajadzībām veterināro sertifikātu, kas pēc vajadzības atbilst I, II vai III paraugam kā izklāstīts E pielikumā, nodrošina, ka pārvadāšana tiek reģistrēta dzīvu dzīvnieku pārvadāšanas un importa izziņošanas sistēmā (ANIMO) dienā, kad ir izsniegts sertifikāts.
10. pants
1. Noteikumus, kas izklāstīti Direktīvā 90/425/EEK, piemēro jo īpaši izcelsmes pārbaudēm, to pārbaužu organizēšanai un izpildes koordinēšanai, kuras jāveic galamērķa dalībvalstij, un aizsargpasākumiem, kas jāievieš.
2. Direktīvas 90/425/EEK A pielikuma I pozīcijai pievieno šādu atsauci:
2.“Padomes 1991. gada 28. janvāra Direktīva 91/68/EEK par dzīvnieku veselības nosacījumiem, kas reglamentē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar aitām un kazām.
OV L 46, 19.2.1991., 19. lpp.”
3. Direktīvas 90/425/EEK B pielikuma A punkta pirmo ievilkumu svītro.
11. pants
1. Veterinārijas eksperti no Komisijas tiktāl, cik tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu šīs direktīvas vienādu piemērošanu, un sadarbībā ar kompetentām valsts iestādēm var veikt pārbaudes uz vietas. Tā dalībvalsts, kuras teritorijā veic pārbaudes, sniedz ekspertiem visu vajadzīgo palīdzību, lai viņi varētu veikt savu uzdevumu. Komisija informē dalībvalstis par šādu pārbaužu rezultātiem.
2. Vispārējos pasākumus šī panta piemērošanai paredz saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā.
Attiecībā uz pārbaudēm, kas minētas šajā pantā, piemērojamos noteikumus izstrādā saskaņā ar to pašu kārtību.
12. pants
Dalībvalstis, kas ievieš alternatīvu kontroles sistēmu, kurā paredz garantijas, kas ir līdzvērtīgas garantijām, kas noteiktas 5. pantā un 6. panta a) un c) apakšpunktā attiecībā uz aitu un kazu pārvietošanu to teritorijā, savstarpēji vienojoties, var cita citai piešķirt atbrīvojumu no pārbaudes, kas paredzēta 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un no pienākuma uzrādīt sertifikātu, kas paredzēts 9. pantā. Dalībvalstis informē par to Komisiju.
▼M7 —————
14. pants
1. A pielikumu pēc Komisijas priekšlikuma groza Padome, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu.
2. B, C un D pielikumu groza saskaņā ar procedūru, kas minēta 15. panta 2. punktā.
3. Šīs direktīvas īstenošanas noteikumus pieņem saskaņā ar procedūru, kas minēta 15. panta 2. punktā.
15. pants
1. Komisijai palīdz Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 ( 8 ) 58. pantu.
2. Ja ir atsauce uz šo pantu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK ( 9 ) 5. un 7. pantu.
Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais termiņš ir trīs mēneši.
3. Komiteja pieņem savu reglamentu.
▼M7 —————
17. pants
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu:
i) šīs direktīvas 7. un 8. pantu divus mēnešus pēc to izziņošanas datuma ar to saprotot, ka attiecīgos valsts noteikumus turpina piemērot, līdz apstiprina programmas, un, ja programmu nav, tad līdz datumam, kas minēts ii) punktā;
ii) pārējie šīs direktīvas noteikumi ne vēlāk kā 1992. gada 31. decembrī.
2. Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī tiem pievieno šādu atsauci, kad tos oficiāli publicē. Dalībvalstis nosaka metodes, kā veikt šādas atsauces.
18. pants
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
A PIELIKUMS
1. NODAĻA
I. Aitu vai kazu saimniecība, kas ir oficiāli brīva no brucelozes (B. melitensis).
A. Statusa piešķiršana.
No brucelozes (B. melitensis) oficiāli brīva aitu vai kazu saimniecība nozīmē:
1) saimniecību:
a) kur nevienam dzīvniekam, kas ir uzņēmīgs pret brucelozi (B. melitensis), nav novērotas ne klīniskas, ne jebkuras citas brucelozei (B. melitensis) raksturīgas pazīmes vismaz 12 mēnešus;
b) kur nav aitu vai kazu, kas ir vakcinētas pret brucelozi (B. melitensis), izņemot aitas un kazas, kas ir vakcinētas vismaz pirms diviem gadiem ar rev. 1 vakcīnu vai jebkuru citu vakcīnu, kas ir apstiprināta saskaņā ar kārtību, kas noteikta šīs direktīvas 15. pantā;
c) kur ar sešu mēnešu vai lielāku starplaiku visām aitām un kazām saimniecībā, kuras testēšanas laikā ir vecākas par sešiem mēnešiem saskaņā ar C pielikumu veikti divi atsevišķi testi, kuru rezultāti bijuši negatīvi;
d) kur pēc testiem, kas minēti c) apakšpunktā, ir tikai tādas aitas vai kazas, kuras ir dzimušas saimniecībā vai kuras nāk no saimniecības, kas ir oficiāli brīva no brucelozes, vai no saimniecības, kas ir brīva no brucelozes saskaņā ar D punktā noteiktajiem nosacījumiem,
un kur pēc kvalifikācijas joprojām pilda prasības, kas noteiktas B punktā;
2) saimniecību, kas atrodas oficiāli atzītā no brucelozes brīvā dalībvalstī vai reģionā saskaņā ar II punktu.
B. Statusa saglabāšana.
1. Attiecībā uz aitu vai kazu saimniecībām, kas ir oficiāli brīvas no brucelozes (B. melitensis) un kas neatrodas tās teritorijas daļā, kura ir atzīta par oficiāli brīvu no brucelozes un kurā pēc kvalifikācijas dzīvniekus ieved saskaņā ar D punkta prasībām, ik gadu jāpārbauda reprezentatīvs aitu un kazu, kas ir vecākas par sešiem mēnešiem, daudzums. Saimniecība drīkst saglabāt no brucelozes (B. melitensis) oficiāli brīvas aitu vai kazu saimniecības statusu, ja testu rezultāti ir negatīvi.
Reprezentatīvajā to dzīvnieku daudzumā, kuri jātestē, katrā saimniecībā jāietilpst šādiem dzīvniekiem:
— visiem nekastrētajiem vīriešu dzimuma dzīvniekiem, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem,
— visiem dzīvniekiem, kas ievesti saimniecībā pēc iepriekšējā testa,
— 25 % sieviešu kārtas dzīvnieku, kas sasnieguši reproduktīvo vecumu (t.i., tiem, kuri sasnieguši dzimumbriedumu) vai kas ir laktācijas periodā, vismaz 50 dzīvniekiem katrā saimniecībā, izņemot saimniecības, kur ir mazāk nekā 50 šādu sieviešu dzimuma dzīvnieku, tādā gadījumā jāpārbauda visi sieviešu dzimuma dzīvnieki.
2. Reģionam, kas nav oficiāli brīvs no brucelozes, kur vairāk nekā 99 % aitu un kazu saimniecību ir pasludinātas par oficiāli brīvām no brucelozes (B. melitensis), pārbaužu biežumu aitu vai kazu saimniecībās, kas ir oficiāli brīvas no brucelozes, var pagarināt līdz trim gadiem ar noteikumu, ka saimniecības, kas nav oficiāli brīvas no brucelozes, pakļauj oficiālai kontrolei vai arī izskaušanas programmai.
C. Iespējamie vai faktiskie brucelozes gadījumi.
1. Ja aitu vai kazu saimniecībā, kas ir oficiāli brīva no brucelozes:
a) par vienu vai vairākām aitām vai kazām ir aizdomas, ka tām ir bruceloze (B. melitensis), tad kompetentajai iestādei jāatsauc no brucelozes oficiāli brīvas saimniecības statuss. Tomēr šo statusu var uz laiku apturēt, ja dzīvnieku vai dzīvniekus tūlīt iznīcina vai izolē, līdz saņem oficiālu slimības apstiprinājumu, vai arī aizdomas par šo slimību oficiāli anulē;
b) apstiprina brucelozi (B. melitensis), tad kompetentā iestāde drīkst atcelt pagaidu apturējumu tikai tad, ja visus inficētos dzīvniekus vai visus tādas sugas, kas ir uzņēmīgas pret infekciju, nokauj un visiem saimniecības dzīvniekiem, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, ar trīs mēnešu vai lielāku starplaiku un saskaņā ar C pielikumu veic divus testus, kuru rezultāts ir negatīvs.
2. Ja saimniecība, kas minēta 1. punktā, atrodas reģionā, kas ir atzīts par reģionu, kas ir oficiāli brīvs no brucelozes (B. melitensis), tad attiecīgajai dalībvalstij ir tūlīt jāinformē Komisija un pārējās dalībvalstis.
Attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei:
a) attiecīgajā saimniecībā jānokauj visi inficētie dzīvnieki un visi tādas sugas dzīvnieki, kura ir uzņēmīga pret infekciju. Attiecīgajai dalībvalstij jāziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm par situācijas izmaiņām;
b) jāveic epidemioloģisks pētījums un jāveic testi, kas noteikti 1. punkta b) apakšpunktā, ganāmpulkiem, kas epidemioloģiski ir saistīti ar inficēto ganāmpulku.
3. Ja brucelozes uzliesmojumu apstiprina saskaņā ar 2. punktu, tad Komisija, novērtējusi atkārtotā brucelozes (B. melitensis) uzliesmojuma apstākļus, ja novērtējums to attaisno, saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā, pieņem lēmumu, ar kuru aptur vai atceļ šā reģiona statusu. Ja statusu atceļ, tad nosacījumus jaunai kvalifikācijai precizē saskaņā ar to pašu kārtību.
D. Dzīvnieku ievešana aitu vai kazu saimniecībā, kas ir oficiāli brīva no brucelozes (B. melitensis).
Aitas vai kazas nedrīkst ievest aitu vai kazu saimniecībā, kas ir oficiāli brīva no brucelozes, ja vien tās:
— nenāk no aitu vai kazu saimniecības, kas ir oficiāli brīva no brucelozes;
2) vai:
— nenāk no saimniecības, kas ir brīva no brucelozes, un
— nav individuāli identificētas saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu,
— nekad nav bijušas vakcinētas pret brucelozi vai, ja tās ir bijušas vakcinētas, tas ir noticis vairāk nekā pirms diviem gadiem. Tomēr sieviešu dzimuma dzīvniekus, kas vecāki par diviem gadiem un kas vakcinēti pirms septiņu mēnešu vecuma, arī drīkst ievest saimniecībā, un
— nav tikušas izolētas oficiālā saimniecībā izcelsmes saimniecībā un šādas izolācijas laikā tām saskaņā ar C pielikumu ar vismaz sešu nedēļu starplaiku nav veikti divi atsevišķi testi, kuru rezultāti bijuši negatīvi.
II. Dalībvalsts vai reģions, kas ir oficiāli brīvs no brucelozes.
Saskaņā ar kārtību, kas noteikta 15. pantā, var atzīt par oficiāli brīvu no brucelozes dalībvalsti vai jebkuras dalībvalsts reģionu, kas ir oficiāli brīvs no brucelozes, vai reģionu šīs direktīvas 2. panta 10. punkta nozīmē:
a) kur vismaz 99,8 % aitu vai kazu saimniecību ir no brucelozes oficiāli brīvas saimniecības;
vai
b) kas atbilst šādiem nosacījumiem:
i) aitu vai kazu bruceloze ir slimība, kas ir bijusi oficiāli paziņojama vismaz piecus gadus;
ii) vismaz piecus gadus nav bijis neviena oficiāli apstiprināta aitu vai kazu brucelozes gadījuma;
iii) vakcinācija ir aizliegta jau vismaz trīs gadus, un
c) kam atbilstība šiem nosacījumiem ir noteikta saskaņā ar kārtību, kas izklāstīta šīs direktīvas 15. pantā;
2. Kur ievēro nosacījumus, kas noteikti 1. punktā, un
— pirmajā gadā pēc dalībvalsts vai reģiona atzīšanas par brīvu no brucelozes (Br. melitensis) izlases veida pārbaudes, ko veic uzņēmumos vai kautuvēs, ar 99 % ticamības pakāpi liecina, ka inficēti dzīvnieki ir mazāk nekā 0,2 % uzņēmumu vai ka vismaz 10 % aitu un kazu, kas vecākas par sešiem mēnešiem, ir veikta pārbaude saskaņā ar C pielikumu, un tās rezultāti ir negatīvi,
— ik gadu, sākot no otrā gada pēc dalībvalsts vai reģiona atzīšanas par brīvu no brucelozes (Br. melitensis) izlases veida pārbaudes, ko veic uzņēmumos vai kautuvēs, ar 95 % ticamības pakāpi liecina, ka inficēti dzīvnieki ir mazāk nekā 0,2 % uzņēmumu vai ka vismaz 5 % aitu un kazu, kas vecākas par sešiem mēnešiem, ir veikta pārbaude saskaņā ar C pielikumu, un tās rezultāti ir negatīvi,
— iepriekšējos divos ievilkumos paredzētos noteikumus var grozīt saskaņā ar 15. pantā noteikto procedūru.
Šo noteikumu pārskata pirms Pievienošanās līguma spēkā stāšanās, lai izdarītu iespējamos grozījumus, ko veic saskaņā ar 15. pantā noteikto procedūru;
ii) joprojām jāievēro kvalifikācijas nosacījumi.
2. NODAĻA
No brucelozes (B. melitensis) brīva aitu vai kazu saimniecība
A. Statusa piešķiršana.
Aitu vai kazu saimniecību uzskata par brīvu no brucelozes (B. melitensis):
1) ja tajā:
a) vismaz 12 mēnešus nevienam dzīvniekam, kas ir uzņēmīgs pret brucelozi (B. melitensis), nenovēro klīniskas vai jebkuras citas brucelozei (B. melitensis) raksturīgas pazīmes;
b) visas aitas vai kazas vai daļa no tām ir vakcinēta ar rev. 1 vakcīnu vai jebkuru citu vakcīnu, kas ir apstiprināta saskaņā ar kārtību, kas noteikta šīs direktīvas 15. pantā. Vakcinētajiem dzīvniekiem jābūt vakcinētiem pirms septiņu mēnešu vecuma;
c) visām vakcinētajām aitām un kazām saimniecībā, kuras testēšanas laikā ir vecākas par 18 mēnešiem, ar sešu mēnešu vai lielāku starplaiku saskaņā ar C pielikumu veic divus atsevišķus testus, kuru rezultāti ir negatīvi;
d) visām nevakcinētajām aitām un kazām saimniecībā, kuras testēšanas laikā ir vecākas par sešiem mēnešiem, ar sešu mēnešu vai lielāku starplaiku saskaņā ar C pielikumu veic divus atsevišķus testus, kuru rezultāti ir negatīvi, un
e) pēc testiem, kas minēti c) vai d) apakšpunktā, visas aitas un kazas saimniecībā ir vai nu dzimušas, vai nāk no saimniecības, kas ir brīva no brucelozes saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti D iedaļā, un
2) ja tajā pēc tam, kad to atzīst par brīvu no brucelozes, joprojām izpilda prasības, kas noteiktas b) apakšpunktā.
B. Statusa saglabāšana.
Ik gadu katrā saimniecībā jātestē reprezentatīvs aitu un kazu daudzums. Saimniecība var saglabāt savu statusu tikai tad, ja testu rezultāti ir negatīvi.
Reprezentatīvajā testējamo dzīvnieku daudzumā katrā saimniecībā jāietilpst šādiem dzīvniekiem:
— visiem nekastrētajiem vīriešu dzimuma dzīvniekiem, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem un kas nav vakcinēti,
— visiem nekastrētajiem vīriešu dzimuma dzīvniekiem, kas ir vecāki par 18 mēnešiem un kas ir vakcinēti,
— visiem dzīvniekiem, kas ir ievesti saimniecībā pēc iepriekšējā testa,
— 25 % sieviešu dzimuma dzīvnieku, kas ir sasnieguši reproduktīvo vecumu (dzimumbriedumu) vai kas ir laktācijas periodā, vismaz 50 dzīvniekiem saimniecībā, izņemot saimniecības, kur ir mazāk nekā 50 šādu sieviešu dzimuma dzīvnieku, tādā gadījumā jāpārbauda visi sieviešu dzimuma dzīvnieki.
C. Iespējamie vai faktiskie brucelozes gadījumi.
1. No brucelozes brīvas aitu vai kazu saimniecības statuss jāatceļ, ja saimniecībā ir viena vai vairākas aitas vai kazas, par kurām ir aizdomas, ka tām ir bruceloze (B. melitensis). Tomēr šo statusu var uz laiku apturēt, ja dzīvnieku vai dzīvniekus tūlīt iznīcina vai izolē, līdz saņem oficiālu slimības apstiprinājumu vai arī aizdomas par slimību oficiāli anulē.
2. Ja apstiprina brucelozi (B. melitensis), tad pagaidu aizliegumu drīkst atcelt tikai tad, ja visus inficētos dzīvniekus vai visus tādas sugas, kas ir uzņēmīga pret infekciju, dzīvniekus nokauj un saskaņā ar C pielikumu ar trīs mēnešu vai lielāku starplaiku veic divus testus:
— visiem vakcinētajiem dzīvniekiem, kas ir vecāki par 18 mēnešiem,
— visiem nevakcinētajiem dzīvniekiem, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, un
abu testu rezultāti ir negatīvi.
D. Dzīvnieku ievešana no brucelozes (B. melitensis) brīvā aitu vai kazu saimniecībā.
Aitu vai kazu saimniecībā, kas ir brīva no brucelozes, drīkst ievest tikai šādus dzīvniekus:
1) aitas vai kazas, kas nāk no aitu vai kazu saimniecības, kas ir oficiāli brīva no brucelozes (B. melitensis);
2) līdz datumam, kas ir noteikts saimniecībām, lai pieteiktos uz tādas saimniecības statusu, kas ir brīva no brucelozes, ar izskaušanas plāniem, kas pieņemti saskaņā ar Lēmumu 90/242/EEK ( 10 ), aitas vai kazas no saimniecībām, kas nav minētas 1. punktā, ar noteikumu, ka tās atbilst šādiem nosacījumiem:
a) tām jābūt individuāli identificētām saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu;
b) to izcelsmes saimniecībā nevienam tādas sugas, kas ir uzņēmīga pret brucelozi (B. melitensis), dzīvniekam vismaz 12 mēnešus nav novērotas ne klīniskas, ne jebkuras citas brucelozei (B. melitensis) raksturīgas pazīmes;
— tās nedrīkst būt vakcinētas iepriekšējo divu gadu laikā;
— izcelsmes saimniecībā tās jātur izolācijā veterināra uzraudzībā, un šajā laikā ar vismaz sešu nedēļu starplaiku saskaņā ar C pielikumu jāveic tām divi testi, kuru rezultāts ir negatīvs, vai
ii) tām pirms septiņu mēnešu vecuma un ne mazāk kā 15 dienas pirms ievešanas galamērķa saimniecībā jābūt vakcinētām ar rev.1 vakcīnu vai jebkuru citu vakcīnu, kas ir apstiprināta saskaņā ar kārtību, kas noteikta šīs direktīvas 15. pantā.
E. Statusa maiņa.
Aitu vai kazu saimniecība, kas ir brīva no brucelozes (B. melitensis), ir tiesība pretendēt uz saimniecības, kas ir oficiāli brīva no brucelozes (B. melitensis), statusu pēc vismaz diviem gadiem, ja:
a) vismaz divus iepriekšējos gadus tajā nav dzīvnieku, kas vakcinēti pret brucelozi (B. melitensis);
b) nosacījumus, kas izklāstīti D iedaļas 2. punktā, ievēro visu šo laiku;
c) otrā gada beigās testam, ko veic saskaņā ar C pielikumu visiem dzīvniekiem, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, ir negatīvs rezultāts.
B PIELIKUMS
I. ( 11 )
— Mutes un nagu sērga
— Bruceloze (B. melitensis)
— Infekciozais epididimīts (B. ovis)
— Sibīrijas mēris
— Trakumsērga
▼M4 —————
III.
— Infekciozā agalaktija
— Paratuberkuloze
— Kazeozais limfadenīts
— Plaušu adenomatoze
— Medi-Visna slimība
— Vīrusa ierosinātais kazu artrīts/encefalīts
C PIELIKUMS
Brucelozes (B. melitensis) testi
Lai saimniecība pretendētu uz saimniecības, kas ir brīva no brucelozes, statusu, testu, lai noteiktu brucelozi (B. melitensis), veic, izmantojot krāsošanas metodi ar Bengālijas rozā vai ar komplementa saistīšanas metodi, kas aprakstīta Lēmuma 90/242/EEK pielikumā, vai ar jebkuru citu metodi, kas atzīta saskaņā ar kārtību, kas noteikta šīs direktīvas 15. pantā. Komplementa saistīšanas metodi izmanto, veicot testu atsevišķiem dzīvniekiem.
Ja veic testu ar krāsošanas metodi ar Bengālijas rozā un vairāk nekā 5 % dzīvnieku saimniecībā ir pozitīva reakcija, tad nākamos testus katram dzīvniekam saimniecībā veic ar komplementa saistīšanas metodi.
Serums, kas satur 20 vai vairāk ICFT vienību/ml, komplementa saistīšanas testā jāuzskata par pozitīvu.
Izmantotajiem antigēniem jābūt apstiprinātiem valsts laboratorijā un jābūt standartizētiem ar otrā starptautiskā standarta anti-brucella abortus serumu.
D PIELIKUMS
Oficiālais tests, lai noteiktu infekciozo epididimītu (Brucella ovis)
Komplementa saistīšanas tests:
Izmantotajam konkrētajam antigēnam jābūt apstiprinātam valsts laboratorijā un standartizētam ar otrā starptautiskā standarta anti-brucella ovis serumu.
Darba serumam jābūt standartizētam ar starptautiskā standarta anti-brucella ovis serumu, ko sagatavojusi centrālā veterinārā laboratorija, Weibridge, Surrey, United Kingdom.
Serums, kas satur 50 vai vairāk starptautisko vienību uz ml, jāuzskata par pozitīvu.
E PIELIKUMS
12. Veselības informācija
Es, apakšā parakstījies oficiālais veterinārārsts, ar šo apstiprinu, ka augstāk aprakstītie dzīvnieki atbilst šādām prasībām:
12.1. šodien (24 stundas pirms iekraušanas) tie ir pārbaudīti un neuzrāda nekādas klīniskas slimības pazīmes;
12.2. šos dzīvniekus nav paredzēts pakļaut iznīcināšanai saskaņā ar lipīgo infekcijas slimību apkarošanas kārtību;
12.3. tie nav iegūti no saimniecības, kura uz dzīvnieku veselības pamata atrodas aizliegumā, un tie nav bijuši kontaktā ar dzīvniekiem no šādām saimniecībām, ar minēto saprotot, ka:
12.3.1. šāds aizliegums ir saistīts ar vienas no sekojošām slimībām izcelšanos, pret kurām dzīvnieki ir uzņēmīgi:
- bruceloze,
- trakumsērga,
- Sibīrijas mēris;
12.3.2. pēc pēdējā dzīvnieka kaušanas un/vai iznīcināšanas, kurš sirdzis ar iepriekš minētajām slimībām vai bijis uzņēmīgs pret tām, aizlieguma ilgumam jābūt vismaz:
- 42 dienas brucelozes gadījumā,
- 30 dienas trakumsērgas gadījumā,
- 15 dienas Sibīrijas mēra gadījumā;
12.3.3. tie nenāk no saimniecības, ne arī tie bijuši kontaktā ar dzīvniekiem no saimniecības, kura atrodas aizsardzības zonā, kas noteikta saskaņā ar Kopienas likumdošanas aktiem, un no kuras dzīvniekus izvest ir aizliegts;
12.3.4. tie nav pakļauti dzīvnieku veselības aizsardzības pasākumiem, kas saistīti ar Kopienas likumdošanas aktiem par mutes un nagu sērgu, kā arī tie nav vakcinēti pret mutes un nagu sērgu;
12.4. tie ir bijuši vienā izcelsmes saimniecībā ne mazāku laika periodu kā 30 dienas pirms iekraušanas vai, ja dzīvnieki ir mazāk nekā 30 dienas veci, izcelsmes saimniecībā tie bijuši kopš dzimšanas, neviens aitu vai kazu sugas dzīvnieks nav ievests saimniecībā vismaz 21 dienu pirms iekraušanas, un neviens šķeltnadžu dzīvnieks īpašumā nav ticis ievests no trešām valstīm 30 dienu laikā pirms nosūtīšanas no izcelsmes saimniecības, ja vien šie dzīvnieki nav tikuši ievesti saskaņā ar Direktīvas 91/68/EEK 4.a panta 2. punktu;
12.5. tie atbilst papildu garantijām, kas paredzētas Direktīvas 91/68/EEK 7. un 8. pantā un ir izvirzītas saņēmējām dalībvalstīm vai to teritoriju daļai … (norādīt dalībvalsti vai tās teritorijas daļu) Komisijas Lēmumā …/…/EK (4);
12.6. tie atbilst vismaz vienam no 12.6.1., 12.6.2. vai 12.6.3. punktā minētajiem noteikumiem un tāpēc atbilst uzņemšanai aitu vai kazu saimniecībā, kura ir oficiāli atzīta par brīvu no brucelozes (B.melitensis) (4):
12.6.1. dzīvnieku izcelsmes saimniecība atrodas dalībvalstī vai tās teritorijas daļā … (norādīt dalībvalsti vai tās teritorijas daļu), kura ir oficiāli atzīta par brīvu no brucelozes, saskaņā ar Lēmumu …/…/EK (4), vai
12.6.2. tie nāk no saimniecības, kas ir oficiāli atzīta par brīvu no brucelozes (B. melitensis) (4); vai
12.6.3. tie nāk no saimniecības, kas brīva no brucelozes (B. melitensis) un
i) tie ir individuāli identificēti, un
ii) tie nekad nav tikuši vakcinēti pret brucelozi vai, ja tie ir vakcinēti, tad vairāk nekā pirms diviem gadiem, vai tās ir vairāk nekā divus gadus vecas mātītes, kas tikušas vakcinētas pirms septiņu mēnešu vecuma, un
iii) izcelsmes saimniecībā tie tikuši izolēti oficiālā uzraudzībā, un šādas izolācijas laikā ar negatīviem rezultātiem izgājuši divas pārbaudes uz brucelozi ar sešu nedēļu intervālu saskaņā ar Direktīvas 91/68/EEK C pielikumu (4);
( 1 ) OV C 48, 27.2.1989., 21. lpp.
( 2 ) OV C 96, 17.4.1989., 187. lpp.
( 3 ) OV C 194, 31.7.1989., 9. lpp.
( 4 ) OV 121, 29.7.1964., 1977./64. lpp.
( 5 ) OV L 224, 18.8.1990., 29. lpp.
( 6 ) OV L 340, 11.12.1991., 17. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 95/29/EK (OV L 148, 30.6.1995., 52. lpp.).
( 7 ) OV L 224, 18.8.1990., 19. lpp.
( 8 ) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.
( 9 ) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
( 10 ) OV L 140, 1.6.1990., 123. lpp.
( 11 ) Obligāti paziņojamās slimības.