(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/98/EK (3) ir būtiski grozīta. Tā kā ir jāizdara turpmāki grozījumi, skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

(2)

Ievērojot Direktīvas 2003/98/EK, 13. pantu un piecus gadus pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/37/ES (4) pieņemšanas, ar ko grozīja Direktīvu 2003/98/EK, Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām izvērtēja un pārskatīja Direktīvu 2003/98/EK normatīvās atbilstības un izpildes programmas satvarā.

(3)

Pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ņemot vērā ietekmes novērtējuma rezultātus, Komisija uzskatīja, ka nepieciešama rīcība Savienības līmenī, lai novērstu vēl atlikušos un potenciālos šķēršļus publiskā sektora un publiski finansētas informācijas plašai atkalizmantošanai visā Savienībā, atjauninātu tiesisko regulējumu tā, lai tas atbilstu digitālo tehnoloģiju attīstībai un vēl vairāk stimulētu digitālo inovāciju, jo īpaši attiecībā uz mākslīgo intelektu.

(4)

Juridiskajā dokumentā iestrādātās būtiskās izmaiņas, kuru nolūks ir publiskā sektora informācijas potenciāla pilnvērtīga izmantošana Eiropas ekonomikas un sabiedrības labā, ir vērstas galvenokārt uz šādām jomām: nodrošināt reāllaika piekļuvi dinamiskajiem datiem, izmantojot piemērotus tehniskos līdzekļus, palielināt vērtīgu publisko datu krājumu atkalizmantošanu, tostarp datus no publiskiem uzņēmumiem, pētniecību veicošām organizācijām un pētniecību finansējošām organizācijām, risināt jaunu veidu ekskluzīvu vienošanos rašanās jautājumu, izmantot atkāpes no robežizmaksu piemērošanas principa un saistība starp šo direktīvu un dažiem saistītiem tiesību instrumentiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (5) un Direktīvām 96/9/EK (6), 2003/4/EK (7) un 2007/2/EK (8).

(5)

Piekļuve informācijai ir viena no pamattiesībām. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (Harta) ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību, un šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.

(6)

Hartas 8. pants garantē tiesības uz personas datu aizsardzību un nosaka, ka šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem, ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos, un neatkarīgas iestādes kontrolē.

(7)

Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz izveidot iekšējo tirgu un sistēmu, kas nodrošina neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū. Dalībvalstu noteikumu un prakses saskaņošana publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas jomā dod ieguldījumu minēto mērķu sasniegšanā.

(8)

Dalībvalstu publiskais sektors vāc, sagatavo, reproducē un izplata visdažādākā veida informāciju daudzās darbības jomās, piemēram, sociālā, politiskā, saimnieciskā, juridiskā, ģeogrāfiskā, vides, meteoroloģiskā, seismiskās aktivitātes, tūrisma, uzņēmējdarbības, ar patentiem saistītā un izglītības jomā. Dokumenti, ko sagatavo publiskā sektora izpildvaras, likumdošanas vai tiesu varas iestādes, veido plašu, daudzveidīgu un vērtīgu resursu kopumu, kas var dot labumu sabiedrībai. Sniedzot minēto informāciju, kas ietver dinamiskos datus, vispārēji izmantotā elektroniskā formātā, tiek dota iespēja iedzīvotājiem un juridiskām personām rast jaunus veidus to izmantot un radīt jaunus, inovatīvus produktus un pakalpojumus. Dalībvalstīm un publiskā sektora struktūrām savos centienos padarīt datus viegli pieejamus atkalizmantošanai var būt iespēja gūt labumu un saņemt pienācīgu finansiālu atbalstu no attiecīgajiem Savienības fondiem un programmām, nodrošinot digitālo tehnoloģiju plašu izmantošanu vai publiskās pārvaldes iestāžu un sabiedrisko pakalpojumu digitālo pārveidi.

(9)

Publiskā sektora informācija ir ārkārtīgi svarīgs datu avots, kas var palīdzēt uzlabot iekšējo tirgu un izstrādāt jaunus lietojumus patērētājiem un juridiskām personām. Vieda datu izmantošana, tostarp to apstrāde, izmantojot mākslīgā intelekta lietotnes, var pārveidot visas ekonomikas nozares.

(10)

Ar Direktīvu 2003/98/EK noteica minimālo noteikumu kopumu, kas reglamentē dalībvalstu publiskā sektora struktūru, tostarp izpildiestāžu, likumdošanas iestāžu un tiesu iestāžu, turējumā jau esošo dokumentu atkalizmantošanu un praktiskus noteikumus atkalizmantošanas veicināšanai. Kopš ir ticis pieņemts pirmais noteikumu kopums par publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu, datu, tostarp publisko datu, apjoms pasaulē ir pieaudzis eksponenciāli, un tiek radīti un vākti jaunu veidu dati. Līdztekus notiek nepārtraukta attīstība datu analīzes, izmantošanas un apstrādes tehnoloģiju jomā, piemēram, attīstās mašīnmācīšanās, mākslīgais intelekts un lietu internets. Minētā straujā tehnoloģiju attīstība ļauj radīt jaunus pakalpojumus un lietojumus, kuru pamatā ir datu izmantošana, apkopošana vai kombinēšana. Sākotnēji 2003. gadā pieņemtie un 2013. gadā grozītie noteikumi vairs neatbilst minētajām straujajām pārmaiņām, un tādējādi pastāv risks, ka publisko datu atkalizmantošanas sniegtās ekonomiskās un sociālās iespējas var palikt neizmantotas.

(11)

Virzība uz to, lai izveidotu uz datiem balstītu sabiedrību, kurā izmanto datus no dažādām jomām un darbībām, ietekmē ikviena Savienības iedzīvotāja dzīvi, inter alia ļaujot tiem rast jaunus veidus, kā piekļūt zināšanām un iegūt tās.

(12)

Digitālajam saturam ir nozīmīga loma šajā attīstībā. Satura radīšana ir izraisījusi strauju jaunu darbvietu radīšanu pēdējo gadu laikā, un šī tendence aizvien turpinās. Lielākā daļa no minētajām darbvietām ir inovatīvos jaunuzņēmumos un mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU).

(13)

Viens no galvenajiem iekšējā tirgus izveides mērķiem ir radīt apstākļus, kas veicina pakalpojumu un produktu attīstību Savienības mērogā un dalībvalstīs. Publiskā sektora informācija jeb informācija, kas vākta, sagatavota, reproducēta un izplatīta, pildot publisku uzdevumu vai sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumu, ir nozīmīgs digitālā satura produktu un pakalpojumu sākotnējais materiāls, un līdz ar progresīvu digitālo tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta, sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju un lietu interneta, attīstību tā kļūs par vēl nozīmīgāku satura resursu. Šajā ziņā būtisks būs arī plašs ģeogrāfiskais pārrobežu pārklājums. Sagaidāms, ka plašākas šādas informācijas atkalizmantošanas iespējas inter alia ļaus visiem Savienības uzņēmumiem, tostarp mirkouzņēmumiem un MVU, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai likt lietā šīs informācijas potenciālu un dot ieguldījumu ekonomikas attīstībā un augstas kvalitātes darbvietu radīšanā un aizsardzībā, jo īpaši par labu vietējām kopienām, kā arī svarīgu sabiedrības mērķu, piemēram, pārskatatbildības un pārredzamības, īstenošanā.

(14)

Atļauja atkalizmantot publiskā sektora struktūru turējumā esošos dokumentus sniedz papildu labumu atkalizmantotājiem, tiešajiem lietotājiem un sabiedrībai kopumā, gan daudzos gadījumos arī pašai publiskā sektora struktūrai, jo tiek veicināta pārredzamība un pārskatatbildība, turklāt atkalizmantotāju un tiešo lietotāju sniegtās atsauksmes ļauj attiecīgajai publiskā sektora struktūrai uzlabot savāktās informācijas kvalitāti un savu uzdevumu izpildi.

(15)

Dalībvalstu noteikumi un prakse attiecībā uz publiskā sektora informācijas resursu izmantošanu ievērojami atšķiras, un tas rada šķēršļus minēto būtisko dokumentāro resursu saimnieciskā potenciāla pilnīgai īstenošanai. Būtu jāņem vērā tas, ka dalībvalstīs joprojām atšķiras publiskā sektora struktūru prakse publiskā sektora informācijas izmantošanā. Tādēļ būtu jācenšas panākt publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas valstu noteikumu un prakses minimālā saskaņošanu gadījumos, kad atšķirības valstu noteikumos un praksē vai arī neskaidrība tajos traucē iekšējā tirgus netraucētu darbību un pienācīgu informācijas sabiedrības attīstību Savienībā.

(16)

Atvērtie dati kā jēdziens, vispārējā izpratnē, apzīmē datus atvērtā formātā, ko ikviens var brīvi izmantot, atkalizmantot un kopīgot jebkurā nolūkā. Atvērto datu politikai, kas veicina publiskā sektora informācijas plašu pieejamību un atkalizmantošanu privātiem vai komerciāliem mērķiem, paredzot minimālus juridiskus, tehniskus vai finansiālus ierobežojumus vai vispār tos neparedzot, un kas veicina informācijas apriti ne vien uzņēmēju, bet galvenokārt sabiedrības vajadzībām, var būt svarīga nozīme sociālās iesaistes veicināšanā, un tā var dot impulsu uzsākt un veicināt tādu jaunu pakalpojumu attīstību, kuru pamatā ir jauni šādas informācijas kombinēšanas un izmantošanas veidi. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas attiecībā uz visiem dokumentiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, veicināt datu izveidi, pamatojoties uz principu “atvērts integrēti un pēc noklusējuma”. To darot dalībvalstīm būtu jānodrošina konsekvents aizsardzības līmenis sabiedrības interešu mērķiem, piemēram, sabiedriskajai drošībai, tostarp, ja tas attiecas uz slepenu informāciju saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību. Tām būtu arī jānodrošina personas datu aizsardzība, tostarp gadījumos, kad konkrētā datu kopā ietvertā informācija nerada fiziskas personas identificēšanas vai nošķiršanas risku, taču šāds risks varētu rasties, ja minētā informācija tiek kombinēta ar citu pieejamo informāciju.

(17)

Turklāt, neveicot minimālo saskaņošanu Savienības līmenī, valsts līmeņa likumdošanas darbības, kas jau uzsāktas vairākās dalībvalstīs, lai risinātu tehnoloģiskas problēmas, varētu radīt vēl būtiskākas atšķirības. Turpinoties informācijas sabiedrības attīstībai, kas jau tagad ievērojami paplašinājusi informācijas pārrobežu izmantošanu, šādu tiesību aktu atšķirību un nenoteiktības ietekme palielināsies.

(18)

Dalībvalstis ir izstrādājušas atkalizmantošanas politiku saskaņā ar Direktīvu 2003/98/EK, un dažās no tām attiecībā uz atvērtajiem datiem ir ieviestas vērienīgas pieejas, kuru mērķis ir iedzīvotājiem un juridiskām personām atvieglot pieejamo publisko datu atkalizmantošanu, pārsniedzot minētajā direktīvā noteikto minimumu. Pastāv risks, ka atšķirīgi noteikumi dalībvalstīs ir šķērslis preču un pakalpojumu pārrobežu piedāvāšanai un kavē salīdzināmu publisko datu kopu atkalizmantošanu uz tiem balstītos Savienības mēroga lietojumos. Tāpēc, lai noteiktu, kādi publiskie dati ir pieejami atkalizmantošanai iekšējā informācijas tirgū, ir nepieciešama minimālā saskaņošana, kura ir saderīga ar attiecīgajiem piekļuves režīmiem – gan vispārējiem, gan nozaru – un neietekmē tos, piemēram, režīmu, kas definēts Direktīvā 2003/4/EK. Būtu jāturpina piemērot tos Savienības un valstu tiesību aktu noteikumus, kas pārsniedz šīs minimālās prasības, jo īpaši nozaru tiesību aktu gadījumos. Piemēri noteikumiem, kas pārsniedz šajā direktīvā noteikto minimālās saskaņošanas līmeni: robežlīmeņi attiecībā uz pieļaujamo maksu par atkalizmantošanu ir zemāki par šajā direktīvā noteiktajiem robežlīmeņiem vai licencēšanas noteikumi ir mazāk ierobežojoši, nekā minēts šajā direktīvā. Jo īpaši šī direktīva neskar noteikumus, kas pārsniedz šajā direktīvā noteikto minimālās saskaņošanas līmeni, kā noteikts Komisijas deleģētajās regulās, kas pieņemtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/40/ES (9).

(19)

Turklāt dalībvalstis tiek mudinātas pārsniegt šajā direktīvā izklāstītās minimālās prasības, piemērojot tās prasības attiecībā uz dokumentiem, kuri ir tādu publisku uzņēmumu turējumā, kuri ir saistīti ar darbībām, kas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (10) 34. pantu, ir uzskatāmas par tādām, kuras ir tieši pakļautas konkurencei. Dalībvalstis var arī nolemt šīs direktīvas prasības piemērot privātiem uzņēmumiem, jo īpaši tādiem, kuri sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus.

(20)

Nepieciešams vispārējs satvars nosacījumiem, kas reglamentē publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanu, lai nodrošinātu godīgus, samērīgus un nediskriminējošus nosacījumus šādas informācijas atkalizmantošanai. Publiskā sektora struktūras vāc, sagatavo, reproducē un izplata dokumentus, lai veiktu savus publiskos uzdevumus. Publiskie uzņēmumi vāc, sagatavo, reproducē un izplata dokumentus, lai sniegtu vispārējas nozīmes pakalpojumus. Šādu dokumentu izmantošana citiem nolūkiem ir atkalizmantošana. Dalībvalstu politika var pārsniegt minimālos standartus, kas noteikti ar šo direktīvu, tādējādi atļaujot plašāku atkalizmantošanu. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstis var izmantot citus terminus, nevis “dokuments”, ar noteikumu, ka tajos tiek saglabāts šajā direktīvā izklāstītais termina “dokuments” pilns tvērums.

(21)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz tādiem dokumentiem, kuru sagādāšana ietilpst attiecīgo publiskā sektora struktūru publiskajos uzdevumos, kas noteikti dalībvalstu tiesību aktos vai citos saistošos noteikumos. Ja šādu noteikumu nav, publiski uzdevumi būtu jādefinē atbilstīgi dalībvalstu ierastajai administratīvajai praksei ar noteikumu, ka publiskā uzdevuma darbības joma ir pārredzama un to ir iespējams pārskatīt. Publiskie uzdevumi varētu būt definēti vispārīgi vai atsevišķi konkrētām publiskā sektora struktūrām.

(22)

Šī direktīva būtu jāpiemēro dokumentiem, kas tiek darīti pieejami atkalizmantošanai, ja publiskā sektora struktūras licencē, pārdod, izplata, apmaina vai sniedz informāciju. Lai izvairītos no šķērssubsidēšanas, atkalizmantošanai būtu jāietver dokumentu turpmāka izmantošana pašas struktūras ietvaros darbībām, kuras neietilpst tās publiskajos uzdevumos. Darbības, kas neietilpst publiskajos uzdevumos, parasti ietver tādu dokumentu sagādāšanu, kas tiek sagatavoti un par kuriem tiek ņemta samaksa vienīgi ar komerciālu pamatojumu un konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem.

(23)

Šī direktīva neierobežo un nevājina to, kā publiskas iestādes vai citas publiskā sektora struktūras pilda tiesību aktos paredzētos uzdevumus. Šī direktīva dalībvalstīm nosaka pienākumu visus esošos dokumentus darīt atkalizmantojamus, ja vien piekļuve tiem netiek ierobežota vai liegta saskaņā ar valsts noteikumiem par piekļuvi dokumentiem vai saskaņā ar citiem izņēmumiem, kas paredzēti šajā direktīvā. Šī direktīva balstās uz dalībvalstīs esošajiem piekļuves režīmiem un nemaina valstu noteikumus par piekļuvi dokumentiem. Tā neattiecas uz gadījumiem, kad pilsoņi vai juridiskas personas saskaņā ar attiecīgo piekļuves režīmu var iegūt dokumentu vienīgi tad, ja tie var pierādīt īpašas intereses esamību. Ar Hartas 41. pantu par tiesībām uz labu pārvaldību un 42. pantu par tiesībām piekļūt dokumentiem Savienības līmenī ir atzīts, ka ikvienam Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai personai, kas dzīvo dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam dalībvalstī ir oficiālā adrese, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas turējumā esošajiem dokumentiem. Publiskā sektora struktūras būtu jāmudina darīt pieejamus atkalizmantošanai to turējumā esošos dokumentus. Publiskā sektora struktūrām būtu jāveicina un jārosina dokumentu, tostarp normatīvā un administratīvā rakstura oficiālo dokumentu, atkalizmantošana gadījumos, kad publiskā sektora struktūrām ir tiesības atļaut to atkalizmantošanu.

(24)

Bieži vien dalībvalstis vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu uztic struktūrām ārpus publiskā sektora, vienlaikus saglabājot augstas pakāpes kontroli pār šādām struktūrām. Tomēr Direktīva 2003/98/EK attiecas tikai uz publiskā sektora struktūru turējumā esošiem dokumentiem, un no tās darbības jomas ir izslēgti publiski uzņēmumi. Tas noved pie tā, ka atkalizmantošanai ir slikti pieejami dokumenti, kas sagatavoti, sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumus vairākās jomās, jo īpaši komunālo pakalpojumu nozarē. Tas arī ievērojami samazina tādu pārrobežu pakalpojumu radīšanas potenciālu, kas pamatojas uz tādu publisku uzņēmumu turējumā esošiem dokumentiem, kuri sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus.

(25)

Tāpēc Direktīva 2003/98/EK būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka to var piemērot tādu jau esošo dokumentu atkalizmantošanai, ko, sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumus un veicot kādu no darbībām, kas minētas Direktīvas 2014/25/ES 8. līdz 14. pantā, sagatavojuši publiski uzņēmumi, kā arī publiski uzņēmumi, kas darbojas kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (11) 2. pantu, publiski uzņēmumi, kas darbojas kā gaisa pārvadātāji, īstenojot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1008/2008 (12) 16. pantu, un publiski uzņēmumi, kas darbojas kā Kopienas kuģu īpašnieki, veicot valsts pasūtījuma nodrošināšanas pienākumus, ievērojot Padomes Regulas (EEK) Nr. 3577/92 (13) 4. pantu.

(26)

Šajā direktīvā nav noteikts vispārējs pienākums atļaut atkalizmantot publisku uzņēmumu sagatavotus dokumentus. Lēmums atļaut vai neatļaut atkalizmantošanu būtu jāpieņem attiecīgam publiskam uzņēmumam, izņemot, ja šajā direktīvā vai Savienības vai valsts tiesībās ir paredzēts citādi. Tikai pēc tam, kad publisks uzņēmums ir darījis dokumentu pieejamu atkalizmantošanai, tam būtu jāievēro attiecīgie pienākumi, kas noteikti šīs direktīvas III un IV nodaļā, jo īpaši attiecībā uz formātiem, maksas noteikšanu, pārredzamību, licencēm, nediskriminēšanu un ekskluzīvu vienošanos aizliegumu. No otras puses, publiskiem uzņēmumiem nevajadzētu būt pienākumam ievērot II nodaļā noteiktās prasības, piemēram, pieprasījumu apstrādei piemērojamos noteikumus. Atļaujot atkalizmantot dokumentus, īpaša uzmanība būtu jāpievērš slepenai informācijai saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, kā definēts Padomes Direktīvā 2008/114/EK (14), un pamatpakalpojumu aizsardzībai, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1148 (15) nozīmē.

(27)

Radīto pētniecības datu apjoms pieaug eksponenciāli, un tos potenciāli ir iespējams atkalizmantot ārpus zinātniskajām aprindām. Lai būtu iespējams iedarbīgi un holistiskā veidā risināt pieaugošās sabiedriskās problēmas, ir kļuvis ļoti svarīgi nekavējoties spēt piekļūt dažādu avotu datiem, tos kombinēt un atkalizmantot, tostarp starp nozarēm un disciplīnām. Pētniecības datos ietilpst statistika, eksperimentu rezultāti, mērījumi, praktisko darbu novērojumi, apsekojumu rezultāti, interviju ieraksti un attēli. Tie ietver arī metadatus, specifikācijas un citus digitālus objektus. Pētniecības dati atšķiras no zinātniskiem rakstiem, kuros informē par zinātniskos pētījumos konstatēto un komentē to. Ilgus gadus publiski finansētas zinātniskās pētniecības datu atvērta pieejamība un atkalizmantojamība ir bijusi atkarīga no īpašām politikas iniciatīvām. Ar atvērto piekļuvi saprot praksi nodrošināt galalietotājiem tiešsaistes piekļuvi pētniecības rezultātiem bez maksas un bez ierobežojumiem izmantošanai un atkalizmantošanai, neapsverot iespēju prasīt autorības atzīšanu. Atvērtās piekļuves politikas mērķis jo īpaši ir nodrošināt pētniekiem un sabiedrībai kopumā piekļuvi pētniecības datiem pēc iespējas agrāk to izplatīšanas procesā un atvieglot to izmantošanu un atkalizmantošanu. Atvērtā piekļuve palīdz uzlabot kvalitāti, samazināt pētniecības nevajadzīgas dublēšanas nepieciešamību, paātrināt zinātnisko progresu, apkarot krāpniecību zinātnes jomā, un kopumā tā var veicināt ekonomisko izaugsmi un inovāciju. Līdztekus atvērtajai piekļuvei tiek teicami strādāts pie tā, lai nodrošinātu, ka datu pārvaldības plānošana kļūst par standarta zinātnisko praksi, un lai atbalstītu tādu pētniecības datu izplatīšanu, kuri ir atrodami, piekļūstami, savietojami un atkalizmantojami (FAIR princips).

(28)

Iepriekš izskaidroto iemeslu dēļ ir lietderīgi noteikt dalībvalstīm pienākumu pieņemt atvērtās piekļuves politiku attiecībā uz publiski finansētas pētniecības datiem un nodrošināt, ka šādu politiku īsteno visas pētniecību veicošās un pētniecību finansējošās organizācijas. Pētniecību veicošās organizācijas un pētniecību finansējošās organizācijas varētu būt organizētas arī kā publiskā sektora struktūras vai publiski uzņēmumi. Šī direktīva attiecas uz šādām hibrīdorganizācijām tikai to pētniecību veicošo organizāciju statusā un uz to pētniecības datiem. Atvērtās piekļuves politika parasti pieļauj virkni izņēmumu, kas ļauj nedarīt zinātnisku pētījumu rezultātus brīvi pieejamus. Komisijas 2018. gada 25. aprīļa Ieteikumā par piekļuvi zinātniskai informācijai un tās saglabāšanu aprakstīti atvērtās piekļuves politikas attiecīgie elementi. Turklāt būtu jāuzlabo nosacījumi, pie kuriem noteikti pētījumu dati var tikt atkalizmantoti. Minētā iemesla dēļ konkrēti pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, būtu jāattiecina arī uz pētniecības datiem, kas iegūti zinātniskās pētniecības darbībās, kuras subsidētas no publiskā finansējuma vai kuras līdzfinansējušas publiskā un privātā sektora struktūras. Saskaņā ar valsts atvērtās piekļuves politiku kā standartiespēja būtu jāparedz, ka publiski finansētus pētniecības datus padara atvērtus. Tomēr šajā kontekstā būtu pienācīgi jāņem vērā bažas saistībā ar privātumu, personas datu aizsardzību, konfidencialitāti, valsts drošību, leģitīmām komercinteresēm, piemēram, komercnoslēpumiem, un trešo pušu intelektuālā īpašuma tiesībām saskaņā ar principu “tik atvērti, cik iespējams, tik slēgti, cik vajadzīgs”. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz pētniecības datiem, kuriem piekļuve ir liegta, pamatojoties uz valsts drošību, aizsardzību vai sabiedrisko drošību. Lai izvairītos no jebkāda administratīvā sloga, pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz tādiem pētniecības datiem, ko pētnieki, pētniecību veicošās organizācijas vai pētniecību finansējošās organizācijas jau darījuši publiski pieejamus, izmantojot institucionālu vai tematisku repozitoriju, un tiem nebūtu jārada papildu izmaksas par datu kopu izgūšanu vai vajadzība pēc datu papildu pārzināšanas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz pētniecības datiem, kas darīti publiski pieejami, izmantojot citas datu infrastruktūras, nevis repozitorijus, izmantojot atvērtās piekļuves publikācijas, kā rakstam pievienotu datni, datu publikāciju vai dokumentu datu žurnālā. No šīs direktīvas darbības jomas joprojām būtu jāizslēdz dokumenti, kas nav pētniecības dati.

(29)

“Publiskā sektora struktūras” definīcijas pamatā ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (16) 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktā definīcija. Šajā direktīvā būtu jāizmanto minētajā direktīvā noteiktā “publisko tiesību subjekta” definīcija un Direktīvā 2014/25/ES noteiktā “publiska uzņēmuma” definīcija.

(30)

Šī direktīva nosaka termina “dokuments” definīciju un minētajā definīcijā būtu jāietver jebkura dokumenta daļa. Terminam “dokuments” būtu jāaptver jebkāds akts, fakts vai informācija un jebkādu šādu aktu, faktu vai informācijas kompilāciju atveidojums neatkarīgi no informācijas nesēja (papīra vai elektroniskā formātā vai arī kā skaņas, attēla vai audiovizuāli ieraksti). Ar “dokumenta” definīciju nav paredzēts aptvert datorprogrammas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz datorprogrammām.

(31)

Publiskā sektora struktūras aizvien plašāk proaktīvā veidā dara savus dokumentus pieejamus atkalizmantošanai, nodrošinot to atklājamību tiešsaistē un dokumentu un saistīto metadatu faktisku pieejamību atvērtā formātā, kas var būt mašīnlasāmi un kas nodrošina savietojamību, atkalizmantošanu un piekļūstamību. Dokumenti būtu jādara pieejami atkalizmantošanai arī pēc atkalizmantotāja iesniegta pieprasījuma. Šādos gadījumos termiņam, kurā sniedzama atbilde uz atkalizmantošanas pieprasījumu, vajadzētu būt pieņemamam un saskanīgam ar līdzvērtīgu termiņu, kāds noteikts piekļuves dokumentiem pieprasījumiem saskaņā ar attiecīgiem piekļuves režīmiem. Tomēr minētā prasība nebūtu jāattiecina uz publiskiem uzņēmumiem, izglītības iestādēm, pētniecību veicošām organizācijām un pētniecību finansējošām organizācijām. Pieņemami termiņi visā Savienībā veicinās jaunu apkopotu informācijas produktu un pakalpojumu radīšanu Savienības līmenī. Tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz dinamiskajiem datiem (tostarp vides, satiksmes, satelītu, meteoroloģiskajiem un sensoru ģenerētiem datiem), kuru saimnieciskā vērtība atkarīga no informācijas tūlītējas pieejamības un regulāras atjaunināšanas. Tālab dinamiskie dati, izmantojot lietojumprogrammu saskarni (API), būtu jādara pieejami tūlīt pēc to savākšanas vai – manuālas atjaunināšanas gadījumā – tūlīt pēc datu kopas modificēšanas, lai atvieglotu uz šādiem datiem balstītu interneta, mobilo un mākoņdatošanas lietojumprogrammu izstrādi. Ja tas nav iespējams tehnisku vai finansiālu ierobežojumu dēļ, publiskā sektora struktūrām būtu jādara dokumenti pieejami tādā termiņā, kas ļauj pilnībā izmantot to saimniecisko potenciālu. Būtu jāveic īpaši pasākumi, lai atceltu attiecīgus tehniskus un finansiālus ierobežojumus. Ja ir jāizmanto licence, dokumentu savlaicīga pieejamība var būt paredzēta licences noteikumos. Ja datu pārbaude ir būtiska, ņemot vērā pamatotus sabiedrības interešu iemeslus, jo īpaši sabiedrības veselību un drošību, dinamiskie dati būtu jādara pieejami tūlīt pēc pārbaudes. Šādai būtiskai pārbaudei nebūtu jāietekmē atjaunināšanas biežums.

(32)

Lai saņemtu piekļuvi datiem, kurus šī direktīva dara pieejamus atkalizmantošanai, būtu lietderīgi nodrošināt piekļuvi dinamiskajiem datiem, izmantojot labi izstrādātas API. API ir funkciju, procedūru, definīciju un protokolu kopums mašīnas–mašīnas sakariem un vienotai datu apmaiņai. API būtu jāpapildina ar skaidru tehnisko dokumentāciju, kas ir pilnīga un pieejama tiešsaistē. Kad tas ir iespējams, būtu jāizmanto atvērtās API. Būtu jāpiemēro Savienības vai starptautiski atzīti standarta protokoli, un vajadzības gadījumā būtu jāizmanto starptautiskie standarti attiecībā uz datu kopām. API var būt atšķirīgi sarežģītības līmeņi, un tās var būt vienkārša saite uz datubāzi konkrētu datu kopu izgūšanai, tīmekļa saskarne vai sarežģītākas struktūras. Datu kopīgošana un atkalizmantošana, piemēroti lietojot API, rada vispārēju ieguvumu, jo tas palīdzēs izstrādātājiem un jaunuzņēmumiem radīt jaunus pakalpojumus un produktus. Tā ir arī neaizstājama sastāvdaļa, lai radītu vērtīgas ekosistēmas ap datu aktīviem, kas bieži vien netiek izmantoti. API izveidošanai un izmantošanai jāpamatojas uz vairākiem principiem, proti, pieejamību, stabilitāti, uzturēšanu visa aprites cikla laikā, viendabīgu lietojumu un standartiem, vienkāršību lietošanā, kā arī drošību. Attiecībā uz dinamiskajiem datiem, proti, ar īsiem starplaikiem un bieži vien reāllaikā atjauninātiem datiem, publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem tie būtu jādara pieejami atkalizmantošanai tūlīt pēc to savākšanas, izmantojot piemērotas API un attiecīgā gadījumā – kā lielapjoma lejupielāde, izņemot gadījumus, kad tas radītu nesamērīgus pūliņus. Pūliņu samērības novērtēšanā būtu jāņem vērā attiecīgās publiskā sektora struktūras vai attiecīgā publiskā uzņēmuma lielums un darbības budžets.

(33)

Atkalizmantošanas iespējas var uzlabot, ierobežojot nepieciešamību digitalizēt papīra formā esošus dokumentus vai apstrādāt ciparu datnes, lai padarītu tos savstarpēji savietojamus. Tādēļ publiskā sektora struktūrām, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jādara dokumenti pieejami jebkādā iepriekš esošā formātā vai valodā, izmantojot elektroniskos līdzekļus. Publiskā sektora struktūrām būtu labvēlīgi jāuzlūko pieprasījumi izsniegt izrakstus no esošiem dokumentiem, ja šāda pieprasījuma izpildei nepieciešams veikt vienīgi vienkāršu darbību. Tomēr publiskā sektora struktūrām nevajadzētu būt pienākumam izsniegt izrakstu no dokumenta vai mainīt prasītās informācijas formātu, ja tas saistīts ar nesamērīgiem pūliņiem. Lai veicinātu atkalizmantošanu, publiskā sektora struktūrām savi dokumenti būtu jādara pieejami tādā formātā, kas, cik vien iespējams un ciktāl tas ir lietderīgi, nav atkarīgs no īpašas programmatūras izmantošanas. Ja tas ir iespējams un lietderīgi, publiskā sektora struktūrām būtu jāņem vērā iespējas personām ar invaliditāti atkalizmantot dokumentus un iespējas atkalizmantot dokumentus šo personu labā, nodrošinot informāciju pieejamā formātā, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/2102 (17) prasībām.

(34)

Lai veicinātu atkalizmantošanu, publiskā sektora struktūrām, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jādara dokumenti, tostarp tīmekļa vietnēs publicētie dokumenti, pieejami atvērtos un mašīnlasāmos formātos un kopā ar to metadatiem, kuru precizitātes un detalizācijas līmenis ir tik augsts, cik vien iespējams, tādā formā, kas nodrošina savietojamību, piemēram, apstrādājot tos atbilstīgi principiem, kuri reglamentē saderības un izmantojamības prasības telpiskajai informācijai saskaņā ar Direktīvu 2007/2/EK.

(35)

Būtu jāuzskata, ka dokuments ir mašīnlasāmā formātā, ja tas ir datnes formātā, kas ir strukturēta tā, lai lietojumprogrammas varētu tajā viegli noteikt, atpazīt un atlasīt no tā konkrētus datus. Datnēs šifrēti dati, kas strukturēti mašīnlasāmā formātā, būtu jāuzskata par mašīnlasāmiem datiem. Mašīnlasāms formāts var būt atvērts vai slēgts. Tiem var būt oficiāli standarti vai to var nebūt. Tādā datnes formātā šifrēti dokumenti, kas ierobežo automatizētu apstrādi, jo datus no tiem nav iespējams viegli atlasīt vai to vispār nevar izdarīt, nebūtu jāuzskata par dokumentiem mašīnlasāmā formātā. Dalībvalstīm, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jāveicina Savienības vai starptautiski atzīta atvērta mašīnlasāma formāta lietošana. Izstrādājot tehniskos risinājumus dokumentu atkalizmantošanai, vajadzības gadījumā būtu jāņem vērā Eiropas sadarbspējas satvars.

(36)

Maksa par dokumentu atkalizmantošanu ir nozīmīgs šķērslis, kas kavē jaunuzņēmumu un MVU ienākšanu tirgū. Tāpēc dokumenti būtu jādara pieejami atkalizmantošanai bez maksas un, ja maksa ir vajadzīga, tai principā nebūtu jāpārsniedz robežizmaksas. Ja publiskā sektora struktūras brīvprātīgi vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic īpaši plašu prasītās informācijas meklēšanu vai ārkārtīgi dārgus prasītās informācijas formāta pārveidojumus, robežizmaksās var ietvert ar šādām darbībām saistītas izmaksas. Izņēmuma gadījumos būtu jāņem vērā nepieciešamība netraucēt tādu publiskā sektora struktūru normālu darbību, no kurām prasa gūt ieņēmumus, lai tās segtu nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad publiskā sektora struktūra ir darījusi datus ieejamus kā atvērtos datus, bet tai ir pienākums segt nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu. Būtu jāatzīst arī publisko uzņēmumu nozīme konkurences ekonomiskajā vidē. Šādos gadījumos publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem tāpēc būtu jāvar iekasēt maksu, kas ir augstāka par robežizmaksām. Šī maksa būtu jānosaka atbilstīgi objektīviem, pārredzamiem un pārbaudāmiem kritērijiem, un kopējie ieņēmumi no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas nedrīkstētu pārsniegt savākšanas un sagatavošanas, tostarp iegādes no trešām pusēm, reproducēšanas, uzturēšanas, glabāšanas un izplatīšanas izmaksas kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījumiem. Attiecīgā gadījumā attiecināmajās izmaksās vajadzētu būt iespējamam iekļaut arī personas datu anonimizācijas izmaksas un tādu pasākumu izmaksas, kas veikti, lai aizsargātu datu konfidencialitāti. Dalībvalstis var prasīt publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem atklāt minētās izmaksas. Prasībai gūt ieņēmumus, lai segtu ievērojamu daļu no publiskā sektora struktūru izmaksām, kas saistītas ar publisko uzdevumu veikšanu, vai publiskiem uzņēmumiem uzticēto vispārējas nozīmes pakalpojumu jomu, nav jābūt likumā noteiktai prasībai, un tā var izrietēt, piemēram, no dalībvalsts administratīvās prakses. Dalībvalstīm būtu regulāri jāpārskata šāda prasība.

(37)

Ar peļņu no kapitāla ieguldījuma saprot procentuālo daļu – papildus robežizmaksām –, kas ļauj atgūt kapitāla izmaksas un iekļaut reālas peļņas normu. Tā kā kapitāla izmaksas ir cieši saistītas ar kredītiestāžu procentu likmēm, kuru pamatā ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) fiksētā likme galvenajām refinansēšanas operācijām, samērīgai peļņai no kapitāla ieguldījuma nebūtu jāpārsniedz ECB fiksētā procentu likme par vairāk nekā 5 %.

(38)

Bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem būtu jāļauj iekasēt maksu, kas pārsniedz robežizmaksas, tādēļ, lai netraucētu to normālu darbību. Šādu publiskā sektora struktūru gadījumā kopējiem ieņēmumiem no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas attiecīgajā pārskata periodā nebūtu jāpārsniedz savākšanas, sagatavošanas, reproducēšanas, izplatīšanas, saglabāšanas un tiesību iegūšanas izmaksas kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījuma. Attiecīgā gadījumā attiecināmajās izmaksās būtu jāiekļauj arī personas datu vai komerciāli sensitīvas informācijas anonimizācijas izmaksas. Attiecībā uz bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem un paturot prātā to specifiku, samērīgas peļņas no kapitāla ieguldījuma aprēķināšanai varētu izmantot privātajā sektorā iekasētās maksas par identisku vai līdzīgu dokumentu atkalizmantošanu.

(39)

Šajā direktīvā noteiktie maksimālie ierobežojumi maksai neskar dalībvalstu tiesības piemērot zemāku maksu vai vispār nepiemērot maksu.

(40)

Dalībvalstīm būtu jānosaka kritēriji, saskaņā ar kuriem iekasē maksu, kas pārsniedz robežizmaksas. Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam noteikt šādus kritērijus valsts noteikumos vai izraudzīties piemērotu struktūru vai piemērotas struktūras, kas pašas nav publiskā sektora struktūras un kas ir kompetentas noteikt šādus kritērijus. Minētajai struktūrai vajadzētu būt organizētai saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām un tiesību sistēmām. Tā varētu būt jau esoša struktūra ar budžeta izpildes pilnvarām un politisku atbildību.

(41)

Publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas nosacījumu skaidrības un publiskas pieejamības nodrošināšana ir priekšnoteikums Savienības mēroga informācijas tirgus attīstībai. Tādēļ visi piemērojamie dokumentu atkalizmantošanas nosacījumi būtu jādara skaidri zināmi iespējamajiem atkalizmantotājiem. Dalībvalstīm attiecīgos gadījumos būtu jāveicina tiešsaistē pieejamu indeksu radīšana par pieejamajiem dokumentiem, lai veicinātu un vienkāršotu atkalizmantošanas pieprasījumus. Dokumentu atkalizmantošanas pieprasījumu iesniedzēji, kuri vēlas atkalizmantot dokumentus, kas ir tādu struktūru turējumā, kuras nav publiski uzņēmumi, izglītības iestādes, pētniecību veicošas organizācijas un pētniecību finansējošas organizācijas, būtu jāinformē par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz tos skarošiem lēmumiem vai praksi. Tas būs jo īpaši nozīmīgi jaunuzņēmumiem un MVU, kas var nepārzināt mijiedarbību ar citu dalībvalstu publiskā sektora struktūrām un atbilstošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

(42)

Tiesiskās aizsardzības līdzekļos būtu jāiekļauj iespēja, ka pārskatīšanu veic objektīva pārskatīšanas struktūra. Minētā struktūra varētu būt jau pastāvoša valsts iestāde, piemēram, valsts konkurences padome, uzraudzības iestāde, kas izveidota saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, dokumentu pieejamības valsts iestāde vai valsts tiesu iestāde. Minētā struktūra būtu jāizveido saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām un tiesību sistēmām. Apstrīdēšanai attiecīgajā struktūrā nebūtu jāskar jebkādi citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas citādi ir pieejami tiem, kuri iesniedz atkalizmantošanas pieprasījumu. Tomēr tā nedrīkstētu būt saistīta ar dalībvalsts mehānismu, ar kuru nosaka kritērijus tādas maksas iekasēšanai, kas pārsniedz robežizmaksas. Tiesiskās aizsardzības līdzekļos būtu jāiekļauj iespēja pārskatīt negatīvus lēmumus un arī tādus lēmumus, kas, lai gan atļauj atkalizmantošanu, tomēr varētu kā citādi ietekmēt pieprasītājus, īpaši lēmumus par piemērotajiem maksas iekasēšanas noteikumiem. Pārskatīšanas procesam vajadzētu būt ātram un atbilst strauji mainīgā tirgus vajadzībām.

(43)

Darīt zināmus atklātībai visus publiskā sektora turējumā esošos vispārēji pieejamos dokumentus ne vien par politiku, bet arī par tieslietām un pārvaldību, ir pamatlīdzeklis, kā īstenot tiesības saņemt zināšanas, kas ir demokrātijas pamatprincips. Minētais mērķis attiecas uz visu līmeņu iestādēm – pašvaldības, valsts un starptautiskām.

(44)

Uz dokumentu atkalizmantošanu nebūtu jāattiecina nekādi nosacījumi. Tomēr dažos, ar sabiedrības interešu mērķi pamatotos gadījumos var izsniegt licenci, kas paredz atkalizmantošanas nosacījumus licenciātam, kas attiecas uz atbildību, personas datu aizsardzību, dokumentu pienācīgu izmantošanu, neizmainīšanas garantēšanu un avota apliecinājumu. Ja publiskā sektora struktūras licencē dokumentus atkalizmantošanai, licences nosacījumiem vajadzētu būt objektīviem, proporcionāliem un nediskriminējošiem. Šajā ziņā nozīmīga loma var būt arī tiešsaistē pieejamām standarta licencēm. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina standarta licenču pieejamība. Izsniedzot licences publiskā sektora informācijas atkalizmantošanai, jebkurā gadījumā būtu jānosaka iespējami mazāk ierobežojumu atkalizmantošanai, piemēram, nosakot ierobežojumus tikai attiecībā uz avota norādi. Nozīmīgai lomai šajā ziņā vajadzētu būt arī tiešsaistē pieejamām atvērtajām licencēm standartizētu publisku licenču veidā, kuras ikvienam ļauj brīvi piekļūt datiem un saturam, tos izmantot, grozīt un kopīgot jebkurā nolūkā un kuras balstās uz atvērto datu formātiem. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveicina atvērto licenču izmantošana, kurai galu galā būtu jākļūst par ierastu praksi visā Savienībā. Neskarot Savienības vai valsts tiesībās noteiktās tiesiskās atbildības prasības, ja publiskā sektora struktūra vai publisks uzņēmums dara dokumentus pieejamus atkalizmantošanai bez jebkādiem citiem nosacījumiem vai ierobežojumiem, minētajai publiskā sektora struktūrai vai publiskam uzņēmumam var būt ļauts atteikties no jebkādas tiesiskās atbildības attiecībā uz dokumentiem, kas darīti pieejami atkalizmantošanai.

(45)

Ja kompetentā iestāde izlemj noteiktus dokumentus turpmāk vairs nedarīt pieejamus atkalizmantošanai vai turpmāk vairs neatjaunināt minētos dokumentus, tai cik ātri vien iespējams būtu jādara minētie lēmumi zināmi atklātībai, kad vien iespējams par to paziņojot ar elektroniskiem līdzekļiem.

(46)

Atkalizmantošanas nosacījumiem vajadzētu jābūt nediskriminējošiem attiecībā uz salīdzināmām atkalizmantošanas kategorijām. Šajā nolūkā diskriminācijas aizliegumam nebūtu, piemēram, jākavē informācijas apmaiņa bez maksas starp publiskā sektora struktūrām to publisko uzdevumu izpildei, kamēr no citām personām tiek prasīta maksa par to pašu dokumentu atkalizmantošanu. Tāpat tam nevajadzētu kavēt diferencētas tarifikācijas politikas pieņemšanu attiecībā uz komerciālu un nekomerciālu atkalizmantošanu.

(47)

Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, lai publisku uzņēmumu dokumentu atkalizmantošana neradītu tirgus izkropļojumus un lai netiktu apdraudēta godīga konkurence.

(48)

Publiskā sektora struktūrām, izstrādājot dokumentu atkalizmantošanas principus, būtu jāievēro Savienības un valsts konkurences noteikumi, ciktāl iespējams izvairoties no ekskluzīviem nolīgumiem starp šīm struktūrām un privātiem partneriem. Tomēr dažkārt var būt nepieciešamas ekskluzīvas tiesības uz konkrētu publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanu, lai sniegtu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tas var būt gadījumā, ja neviens komerciāls izdevējs nav gatavs publicēt informāciju, ja tam netiek piešķirtas šādas ekskluzīvas tiesības. Šajā nolūkā, ir lietderīgi ņemt vērā sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2014/24/ES darbības jomas, ievērojot minētās direktīvas 11. pantu, un inovācijas partnerības, kā minēts Direktīvas 2014/24/ES 31. pantā.

(49)

Ir neskaitāmas vienošanās par sadarbību starp bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem, arhīviem un privātajiem partneriem, kas ir saistītas ar kultūras resursu digitalizāciju un piešķir ekskluzīvas tiesības privātajiem partneriem. Prakse liecina, ka šādas publiskās un privātās partnerības var veicināt kultūras krājumu lietderīgu izmantošanu un vienlaikus paātrināt kultūras mantojuma pieejamību sabiedrībai. Tāpēc ir lietderīgi ņemt vērā starp dalībvalstīm pastāvošās atšķirības kultūras resursu digitalizācijā, tālab izstrādājot īpašu noteikumu kopumu, kas attiecas uz vienošanos par šo resursu digitalizāciju. Ja ekskluzīvās tiesības attiecas uz kultūras resursu digitalizāciju, var būt nepieciešams zināms ekskluzivitātes laikposms, lai dotu privātajam partnerim iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Tomēr minētajam laikposmam vajadzētu būt pēc iespējas īsākam, lai ievērotu principu, ka neaizsargātajam materiālam pēc digitalizēšanas joprojām jābūt neaizsargātam. Laikposmam, uz kuru piešķir ekskluzīvas tiesības digitalizēt kultūras resursus, principā nebūtu jāpārsniedz 10 gadi. Jebkurš ekskluzivitātes laikposms, kas pārsniedz 10 gadus, būtu jāpārskata, lai ņemtu vērā tehnoloģiskās, finansiālās un administratīvās pārmaiņas, kas attiecīgajā jomā notikušas kopš vienošanās noslēgšanas. Turklāt ikvienai publiskā un privātā sektora partnerībai kultūras resursu digitalizācijai būtu jāpiešķir partnerībā esošajai kultūras iestādei neierobežotas tiesības attiecībā uz digitalizētu kultūras resursu izmantošanu pēc vienošanās beigām.

(50)

Vienošanās starp datu turētājiem un datu atkalizmantotājiem, kuras gan tieši nepiešķir ekskluzīvas tiesības, bet kuras tomēr ir pamats uzskatīt par tādām, kas ierobežo dokumentu pieejamību atkalizmantošanai, būtu jāpakļauj papildu publiskajai kontrolei. Tāpēc būtiski šādu vienošanos aspekti būtu jāpublicē tiešsaistē vismaz divus mēnešus pirms stāšanās spēkā, proti, divus mēnešus pirms saskaņotās dienas, kurā paredzēts sākt pušu saistību izpildi. Publicēšanai būtu jādod ieinteresētajām personām iespēja pieprasīt minētajās vienošanās aptverto dokumentu atkalizmantošanu un novērst risku, ka tiek ierobežots iespējamo atkalizmantotāju loks. Jebkurā gadījumā būtiski šādu vienošanos aspekti to galīgajā redakcijā, par ko puses ir vienojušās, pēc to noslēgšanas bez liekas kavēšanās būtu jāpublisko tiešsaistē.

(51)

Šīs direktīvas mērķis ir samazināt risku, ka tie, kas rīkojas pirmie, gūst pārmērīgas priekšrocības, kas varētu ierobežot datu iespējamo atkalizmantotāju skaitu. Ja līgumiskas vienošanās papildus šajā direktīvā noteiktajam dalībvalsts pienākumam piešķirt piekļuvi dokumentiem visticamāk varētu ietvert minētās dalībvalsts līdzekļu nodošanu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, šai direktīvai nebūtu jāskar LESD 101.–109. pantā paredzēto konkurences un valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. No LESD 107., 108. un 109. pantā paredzētajiem noteikumiem par valsts atbalstu izriet, ka dalībvalstij ex ante jāpārbauda, vai attiecīgā līgumiskā vienošanās var būt saistīta ar valsts atbalstu, un jānodrošina, ka tā atbilst noteikumiem par valsts atbalstu.

(52)

Šī direktīva neietekmē personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (18), un ieskaitot jebkādus papildu valsts tiesību noteikumus. Tas inter alia nozīmē, ka personas datu atkalizmantošana ir pieļaujama tikai tad, ja ir ievērots mērķa ierobežojuma princips, kā noteikts Regulas (ES) 2016/679 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. pantā. Anonīma informācija ir informācija, kas neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu vai personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams. Anonīmas informācijas sniegšana ir līdzeklis, kas ieinteresētību, cik vien plaši iespējams, atkalizmantot publiskā sektora informāciju ļauj saskaņot ar datu aizsardzības tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem, tomēr tas rada izmaksas. Ir lietderīgi uzskatīt minētās izmaksas par vienu no izmaksu elementiem, kas ņemams vērā kā daļa no izplatīšanas robežizmaksām, kā minēts šajā direktīvā.

(53)

Pieņemot lēmumus par tādu publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas jomu un nosacījumiem, kuri satur personas datus, piemēram, veselības nozarē, datu aizsardzības ietekmes novērtējumus var būt nepieciešamība veikt saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 35. pantu.

(54)

Šī direktīva neskar trešo personu intelektuālā īpašuma tiesības. Lai izvairītos no šaubām, termins “intelektuālā īpašuma tiesības” attiecas vienīgi uz autortiesībām un blakustiesībām, ieskaitot sui generis aizsardzības formas. Šo direktīvu nepiemēro dokumentiem, uz kuriem attiecas rūpnieciskā īpašuma tiesības, piemēram, patentiem un reģistrētiem dizainparaugiem un preču zīmēm. Šī direktīva neskar publiskā sektora struktūru intelektuālā īpašuma tiesību pastāvēšanu vai īpašuma tiesības uz tām, un tā arī neierobežo šo tiesību izmantošanu jebkādā veidā, kas sniedzas ārpus šīs direktīvas noteiktajām robežām. Saskaņā ar šo direktīvu noteiktie pienākumi būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, ciktāl tie ir saderīgi ar starptautiskiem nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, jo īpaši Bernes Konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (Bernes Konvencija) un Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (TRIPS līgums), un Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par autortiesībām. Tomēr publiskā sektora struktūrām būtu jāizmanto to autortiesības tādā veidā, kas veicina atkalizmantošanu.

(55)

Ņemot vērā Savienības tiesību aktus un dalībvalstu un Savienības starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izriet no Bernes konvencijas un TRIPS līguma, dokumenti, uz kuriem trešām personām ir intelektuālā īpašuma tiesības, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas. Ja trešā persona ir bijusi tāda dokumenta sākotnējais intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kurš ir bibliotēku, tostarp universitāšu bibliotēku, muzeju un arhīvu turējumā, un šo tiesību aizsardzības termiņš vēl nav beidzies, minētais dokuments šīs direktīvas nolūkiem būtu jāuzskata par dokumentu, uz kuru trešām personām ir intelektuālā īpašuma tiesības.

(56)

Šai direktīvai nebūtu jāskar tiesības, tostarp ekonomiskās un nemateriālās tiesības, kuras publiskā sektora struktūru darbiniekiem varētu būt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(57)

Turklāt, ja kāds dokuments ir pieejams atkalizmantošanai, attiecīgajai publiskā sektora struktūrai būtu jāsaglabā tiesības minēto dokumentu izmantot.

(58)

Šī direktīva neskar Direktīvu2014/24/ES.

(59)

Rīki, kas palīdz potenciālajiem atkalizmantotājiem atrast dokumentus, kuri pieejami atkalizmantošanai, un atkalizmantošanas nosacījumi var būtiski veicināt publiskā sektora dokumentu pārrobežu izmantošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina praktiski noteikumi, kas palīdz atkalizmantotājiem meklēt dokumentus, kuri pieejami atkalizmantošanai. Šādu praktisku noteikumu piemēri ir, galveno dokumentu (dokumenti, kuri tiek plaši atkalizmantoti vai kuri, iespējams, tiks plaši atkalizmantoti) līdzekļu saraksti, kam vajadzētu būt pieejamiem tiešsaistē, un portāla vietnes, kam ir saites ar decentralizētiem līdzekļu sarakstiem. Dalībvalstīm arī būtu jāveicina publiskā sektora informācijas ilgtermiņa pieejamība atkalizmantošanai – saskaņā ar piemērojamo saglabāšanas politiku.

(60)

Komisijai būtu jāveicina dalībvalstu sadarbība un jāatbalsta tādu savietojamu elektronisko saskarņu izstrāde, izmēģināšana, īstenošana un ieviešana, kuras nodrošina efektīvākus un drošākus sabiedriskos pakalpojumus.

(61)

Šī direktīva neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (19). Tā paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem publiskā sektora struktūras var izmantot savas intelektuālā īpašuma tiesības iekšējā informācijas tirgū, atļaujot atkalizmantot dokumentus. Ja publiskā sektora struktūras ir Direktīvas 96/9/EK 7. panta 1. punktā noteikto tiesību turētājas, tām minētās tiesības nebūtu jāizmanto nolūkā kavēt esošo dokumentu atkalizmantošanu vai ierobežot to atkalizmantošanu, pārsniedzot šajā direktīvā paredzētās robežas.

(62)

Komisija ir atbalstījusi atvērto datu progresa ziņojuma izveidi tiešsaistē, kurā būtu attiecīgie izpildes rādītāji attiecībā uz publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu visās dalībvalstīs. Regulāra šā progresa ziņojuma atjaunināšana veicinās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un informācijas pieejamību par politiku un praksi visā Savienībā.

(63)

Ir jānodrošina, ka dalībvalstis uzrauga publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas apjomu, nosacījumus, saskaņā ar kuriem tā ir publiskota, un tiesiskās aizsardzības praksi.

(64)

Iepriekš apspriežoties ar ieinteresētajām personām, Komisija, izdodot jaunas un atjauninot esošās pamatnostādnes, īpaši attiecībā uz ieteicamajām standarta licencēm, datu kopām un maksu par dokumentu atkalizmantošanu, drīkst palīdzēt dalībvalstīm īstenot šo direktīvu konsekventi.

(65)

Viens no galvenajiem iekšējā tirgus izveides mērķiem ir radīt apstākļus, kas veicinātu Savienības mēroga pakalpojumu attīstību. Bibliotēkās, tostarp universitāšu bibliotēkās, muzejos un arhīvos ir ievērojams daudzums vērtīgu publiskā sektora informācijas resursu, jo īpaši kopš digitalizācijas projekti ir daudzkāršojuši neaizsargātu digitālu materiālu apjomu. Minētie kultūras mantojuma krājumi un ar tiem saistītie metadati veido potenciālu pamatu digitāla satura produktiem un pakalpojumiem, un tiem ir milzīgs inovatīvas atkalizmantošanas potenciāls tādās nozarēs kā izglītība un tūrisms. Citām kultūras iestādēm, piemēram, orķestriem, operteātriem, baleta teātriem un dramatiskajiem teātriem, tostarp arhīviem, kas ir daļa no šīm iestādēm, nebūtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā to izpildītājmākslas specifikas dēļ un tāpēc, ka gandrīz uz visiem to materiāliem attiecas trešās personas intelektuālā īpašuma tiesības.

(66)

Lai paredzētu nosacījumus, kas veicina tādu dokumentu atkalizmantošanu, kuri ir saistīti ar ievērojamiem sociālekonomiskiem ieguvumiem un ir īpaši vērtīgi ekonomikai un sabiedrībai, pielikumā būtu jāiekļauj augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju saraksts. Minot kā piemēru un neskarot īstenošanas aktus, ar ko nosaka augstvērtīgas datu kopas, uz kurām būtu jāattiecas šajā direktīvā noteiktajām īpašajām prasībām, ņemot vērā Komisijas pamatnostādnes attiecībā uz ieteicamajām standarta licencēm, datu kopām un maksu par dokumentu atkalizmantošanu, tematiskās kategorijas inter alia varētu aptvert pasta indeksus, valstu un vietējās kartes (ģeotelpisko datu kopas), enerģijas patēriņu un satelītattēlus, (zemes novērošana un vide), in situ datus no instrumentiem un laika prognozes (meteoroloģijas datu kopas), demogrāfiskos un ekonomikas rādītājus (statistika), komercreģistrus un reģistrācijas identifikatorus (uzņēmumi un uzņēmumu īpašumtiesības), ceļa zīmes un iekšzemes ūdensceļus (mobilitāte).

(67)

Lai grozītu augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju sarakstu, pievienojot jaunas tematiskas kategorijas, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (20). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(68)

Savienības mēroga saraksts, kurā norādītas tās datu kopas, kam ir īpašs potenciāls dot sociālekonomiskus ieguvumus, un saskaņoti atkalizmantošanas nosacījumi ir svarīgs faktors, kas ļauj nodrošināt datu pārrobežu lietojumus un pakalpojumus. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai atbalstīt tādu dokumentu atkalizmantošanu, kas saistīti ar svarīgiem sociālekonomiskiem ieguvumiem, pieņemot sarakstu ar konkrētām augstvērtīgām datu kopām, uz kurām attiecas šīs direktīvas īpašās prasības, kā arī minēto datu kopu publicēšanas un atkalizmantošanas kārtību. Tādējādi minētās īpašās prasības nepiemēros, pirms Komisija būs pieņēmusi īstenošanas aktus. Sarakstā būtu jāņem vērā Savienības nozaru tiesību akti, kas reglamentē datu kopu publicēšanu, piemēram, Direktīvas 2007/2/EK un 2010/40/ES, lai nodrošinātu, ka datu kopas ir darītas pieejamas saskaņā ar attiecīgajiem standartiem un metadatu kopumiem. Saraksts būtu jāveido, pamatojoties uz šajā direktīvā izklāstītajām tematiskajām kategorijām. Saraksta sagatavošanā Komisijai būtu jārīko atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Turklāt, lemjot par publisku uzņēmumu turējumā esošu datu iekļaušanu sarakstā vai par to brīvu pieejamību, būtu jāņem vērā ietekme uz konkurētspēju attiecīgajos tirgos. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (21).

(69)

Lai nodrošinātu maksimālu ietekmi un veicinātu atkalizmantošanu, augstvērtīgām datu kopām vajadzētu būt pieejamām atkalizmantošanai ar minimāliem juridiskiem ierobežojumiem un bez maksas. Tām arī vajadzētu būt publicētām, izmantojot API. Tomēr tas neliedz publiskā sektora struktūrām, īstenojot publisko varu, iekasēt maksu par pakalpojumiem, ko tās sniedz attiecībā uz augstvērtīgām datu kopām, jo īpaši dokumentu autentiskuma vai pareizības apstiprināšanu.

(70)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, atvieglot uz publiskā sektora dokumentiem balstītu Savienības mēroga informācijas produktu un pakalpojumu izveidi, lai nodrošinātu efektīvu publiskā sektora dokumentu pārrobežu izmantošanu, no vienas puses, privātiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU, saistībā ar informācijas produktiem un pakalpojumiem ar pievienoto vērtību, kā arī, no otras puses, iedzīvotājiem, lai vienkāršotu informācijas brīvu apriti un komunikāciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā ierosināto darbību būtībai raksturīgo Savienības mērogu, tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(71)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Hartā, tostarp tiesības uz privātumu, personas datu aizsardzība, tiesības uz īpašumu un personu ar invaliditāti integrēšana. Nevienu no šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāinterpretē vai jāīsteno tādā veidā, kas ir pretrunā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

(72)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (22) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2018. gada 10. jūlijā sniedza savu atzinumu (23).

(73)

Komisijai šī direktīva būtu jāizvērtē. Ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, minētās izvērtēšanas pamatā vajadzētu būt pieciem kritērijiem, proti, lietderībai, efektivitātei, būtiskumam, saskaņotībai un pievienotajai vērtībai, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz turpmākās rīcības iespējām.

(74)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem II pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,