27.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/57

1.1

Padomes lēmuma par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (1) 9. pantā ir paredzēts, ka Komisija līdz 2006. gada 1. janvārim veic Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmas 2007.-2013. gada periodam vispārēju pārskatīšanu. Vajadzības gadījumā pārskatam jāpievieno attiecīgie priekšlikumi. Eiropas Parlaments ir noteikti pieprasījis pārskatīt finansiālo ieguldījumu kritērijus. Tādēļ Komisija, vienojoties ar Padomi, ir iesniegusi šo priekšlikumu. Komisijas uzdevums šajā sakarā bija grūts un tehniski sarežģīts. Turklāt tas bija politiski delikāts uzdevums tajā ziņā, ka attiecās uz dalībvalstu savstarpējām attiecībām un dalībvalstu un to pilsoņu attiecībām.

1.2

Dokumenta tehniskā daļa ir grūti lasāma pat tiem, kam ir zināmi valsts finanšu principi. Komisija tomēr pienācīgi jānovērtē par to, ka tā darījusi visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka dokuments vismaz veicina speciālistu diskusijas un ir saprotams lēmējiem. Priekšlikumam ir pievienots ziņojums (2), kurā aprakstīts pašreizējais stāvoklis un izvērtēti iespējamo alternatīvu par un pret argumenti. Tehniskajā papildinājumā (3) ir izklāstīti ekonomiskie aspekti, sīki aprakstot attiecīgos grāmatvedības, matemātiskos un saimnieciskos aspektus.

1.3

Tādēļ komiteja paredz koncentrēt uzmanību uz jautājumiem, kas tieši attiecas uz finansiālo ieguldījumu taisnīgumu un mehānismiem peļņas un apgrūtinājumu sadalei starp dalībvalstīm. Minētā izvēle ir izdarīta, apzinoties to, ka neskaidras tehniskās īpatnības dažreiz var aizēnot attiecīgo jautājumu ietekmes saimniecisko un politisko nozīmīgumu. Bez tam “taisnīga” pašu resursu mehānisma jēdzienu ir grūti definēt nepārprotami, jo tajā ir apvienoti subjektīvi un objektīvi faktori. Piemēram, labklājības līmenis varētu būtu izmērāms, turpretī piederības ES netiešie labumi — ne. Gala rezultāts tomēr būs atkarīgs no līdzsvara, kāds būs panākts pēc Padomes sarunu pabeigšanas, kuras var izrādīties rosinošas.

1.3.1

Risinājumu kvalitāte būs pierādījums tam, ka ir panākts divu principu patiess līdzsvars. Pirmais princips attiecas uz “taisnīgu peļņu”, t.i., katra dalībvalsts paredz, ka tās ieguldījums būs proporcionāls ieguvumiem: šādi ieguvumi nav izskaitļojami tādēļ, ka tie tieši izriet no attiecīgās valsts pievienošanās ES. Otrais princips attiecas uz solidaritāti, tādēļ ka tai vajadzīga pietiekama elastība, lai piešķirtu lielāka vai mazāka skaita koncesijas atbilstoši attiecīgās kopienas vajadzībām kopumā. Jāatceras arī tas, ka minētie principi ir vispārēji pieņemti, bet tos interpretē atbilstoši katras puses vērtībām. Katra valdība cenšas aizsargāt savas finanses un apzinās, ka valsts sabiedriskajai domai bieži ir noteicošā nozīme valdības lēmumu pieņemšanā. Vienprātības līmeņa, kas apmierina pilnīgi visas puses, sasniegšana ir atkarīga no tādu risinājumu pieņemšanas, kuri pamatojas uz “finanšu federālismu”.

2.1

Pašu resursi ir Eiropas Savienības specifiska iezīme, un viena no to funkcijām ir uzsvērt Kopienas autonomo raksturu. Tas nozīmē, ka Kopienai jābūt pašai saviem finanšu resursiem, kas nav atkarīgi no dalībvalstīm. Tādēļ tos var definēt kā ieņēmumus, kas piešķirti Kopienai tās budžeta finansēšanai un uz kuriem tā ir tiesīga automātiski bez attiecīgo valstu pārvaldes iestāžu papildu lēmumiem.

2.2

Saskaņā ar Kopienas pašu resursu sistēmas pamatprincipiem, kā noteikts Eiropadomes sanāksmē Berlīnē 1999. gada 24. un 25. martā, “tai jābūt taisnīgai, pārredzamai, rentablai ... pamatotai uz kritērijiem, kuri vislabāk atspoguļo katras dalībvalsts iespējas veikt iemaksas.” Minētā deklarācija, kas ir pilnībā pašizskaidrojoša, nav ņemta vērā attiecībā uz dažādām jomām un dažādos gadījumos.

2.3

Padomes lēmums par pašu resursu izveidi ir datēts ar 1970. gada 21. aprīli. To pēc tam iekļāva 1988. gada 24. jūnija lēmumā, kā arī grozīja ar minēto lēmumu un visbeidzot ar Eiropadomes 1999. gada Berlīnes sanāksmes lēmumu. Šobrīd pašu resursus var iedalīt šādās trīs kategorijās:

2.3.1

TPR un VAT resursi 1996. gadā kopā veidoja 70 % ieņēmumu. Minētais rādītājs bija tikai 38 % 2003. gadā. Saskaņā ar Komisijas provizorisku aprēķinu 2004. gadā un šajā gadā iepriekš minētais rādītājs samazināsies līdz 26 %. Šāda pakāpeniski lejupejoša tendence izskaidro uz NKI pamatotu ieņēmumu (t.s. ceturtā veida resursu) atbilstošu pieaugumu.

2.4

Ceturtā veida resursu mehānisms ir grozīts ar Padomes 1985. gada 7. maija lēmumu, ar ko atzina, ka Apvienotās Karalistes kvota ir pārsniegusi valsts maksātspēju. Tika panākta vienošanās, ka AK saņems atlaidi, kas atbilst divām trešdaļām tās tīro ieguldījumu. Minētajam lēmumam pēc tam tika piemēroti dažādi grozījumi, un Komisija uzskata, ka attiecīgais mehānisms ir kļuvis pārmērīgi sarežģīts un mazāk pārredzams.

2.4.1

Lēmumu par minētā mehānisma koriģēšanu jau pieņēma Eiropadome 1984. gada Fontenblo sanāksmē, kaut arī vispārīgi, bet nosakot vispārēju principu, saskaņā ar kuru “...jebkura dalībvalsts ar pārmērīgi lielu budžeta slogu attiecībā pret to relatīvo labklājību var attiecīgā termiņā piemērot korekciju”. Apvienotā Karaliste joprojām ir vienīgā valsts, kas izmantojusi minēto koriģēšanas iespēju, sākot no nākamā gada pēc Fonteneblo sanāksmes līdz šodienai. Apvienotās Karalistes gada vidējā atlaide laika posmā no 1997. gada līdz 2003. gadam bija 4,6 miljardi euro. Komitejai nav skaidrs, ko nozīmē “attiecīgā termiņā”, kas it kā paredz pagaidu piemērošanu, uz kuru attiecas periodiska pārskatīšana (kā tas šajā gadījumā nav). Komitejai nav skaidrs arī tas, vai citas dalībvalstis var būt tiesīgas uz līdzīgu korekciju tajā pašā laikā.

2.4.2

Jēdzienu “pārmērīgs slogs” daļēji var attiecināt uz to, ka minētajā laika posmā Apvienotajai Karalistei bija vismazākais nacionālais kopienākums (NKI) (4) uz vienu cilvēku visā Eiropas Savienībā. Eiropas vidējais rādītājs bija 100, turpretī Apvienotās Karalistes NKP bija 90,6 salīdzinājumā ar 92,6 Itālijā, 104 — Francijā un 109,6 Vācijā. Stāvoklis tiešām ir izmainījies uz pretējo (2003. gada rādītāji), un Apvienota Karaliste šobrīd kopā ar Dāniju ierindojas visaugstākajā vietā ar 111,2 % salīdzinājumā ar 104,2 % Francijā, 98,6 % Vācijā un 97,3 % Itālijā. Pienācīgi izskatīts ir arī jautājums par to, ka Apvienotajai Karalistei bija jāveic tādas iemaksas, kas pamatojās uz ļoti augstu PVN bāzi, bet tā saņēma salīdzinoši maz līdzekļu lauksaimniecības un reģionālās politikas ietvaros. Rezultātā Apvienotā Karaliste izveidojās par lielāko neto maksātājvalsti Kopienas budžetā. Radusies neatbilstība pamatoja korekcijas mehānismu, ko arī tiešām piemēroja.

2.4.3

AK atlaidi sedza un joprojām sedz pārējās dalībvalstis proporcionāli savam NKP. Lieki minēt, ka Apvienotā Karaliste aprēķinā netika iekļauta. NKP izlīdzināšanas mehānismam piemēroja vēl vienu būtisku korekciju 1999. gadā, kad četrām no galvenajām neto maksātājvalstīm (relatīvi) budžetā (Vācijai, Nīderlandei, Austrijai un Zviedrijai) saskaņā ar korekciju piešķīra 75 % samazinājumu. Jaunās iemaksu sistēmas rezultātā Francija un Itālija uzņēmās kopīgu atbildību par 52 % AK atlaides finansēšanu.

2.4.4

Ja pašreizējā sistēma būtu jāsaglabā, aplēsēs laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam radītu paradoksālu situāciju, t.i., AK atlaide pieaugtu vidēji par 50 %, ierindojot minēto valsti pēdējā vietā kā neto maksātājvalsti un ievērojami palielinot apgrūtinājumu pārējām dalībvalstīm, ieskaitot jaunās dalībvalstis. (5) EESK uzskata arī, ka sakarā ar priekšlikumu attiecināt minētā mehānisma piemērošanu uz pārējām valstīm (skat. 3.6. punktu) jāgroza attiecīgie noteikumi. Tādēļ ir acīmredzams, ka korekcijas mehānisms — ja to atbilstoši apstiprinās (skat. 3.6.4. punktu) — tomēr ir jāpārskata — kā to patiesi paredz Komisija — un jāaizstāj ar atbilstīgiem un pārredzamiem risinājumiem, kas atbilst Fonteneblo kritērijiem.

3.1

2. pants: pašu resursi. (1. punkta a) apakšpunkts) saglabā esošo sistēmu, ieviešot dažas izmaiņas. Pirmā veida maksājumi (TPR) — skat. 2.3. punktu — galvenokārt ir nodevas, piemaksas, papildu vai kompensācijas summas, kopējā muitas tarifa nodokļi un citi nodokļi par tirdzniecību ar trešām valstīm un nodokļi saistībā ar cukura tirgu. Dalībvalstis patur 25 % no maksājamām summām kā “iekasēšanas izmaksas”. Samazinājumam šādās attiecībās ir nepieciešamas precizējums. Sākotnēji tika noteikti 10 %, ko pēc tam 1999. gadā palielināja līdz 25 %, kad to pirmo reizi nosauca par “iekasēšanas izmaksām”. Lieki sacīt, ka tā bija netipiska korekcija, no kuras ieguva galvenokārt Nīderlande un Apvienotā Karaliste: tā ir norāde uz to, ka procedūrām nav pārredzamības.

3.1.1

TPR ieņēmumi procentuālā izteiksmē no Kopienas kopējiem ieņēmumiem pastāvīgi samazinās, no 19 % 1996. gadā sasniedzot 11,4 % 2003 gadā (šajā punktā citētie skaitļi pamatojas uz Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības finansiālais nodrošinājums” (6)). Vienmēr jāmobilizē ievērojami resursi, ieskaitot finanšu resursus, lai iegūtu statistikas datus, kas nepieciešami maksājamo summu aprēķinam pat pēc muitas nodokļu atskaitīšanas.

3.1.1.1

EESK rodas jautājums, vai patiesi ir kāda jēga saglabāt šādu iemaksu sistēmu un vai nebūtu labāk ievērojami samazināt tās nozīmi un aizstāt minēto sistēmu, koriģējot NKI likmi. Bez tam EESK atzīmē, ka Komisija ir pieņēmusi pretēju metodi, pamatojoties uz premisu, ka tas, ka nodokļu ieņēmumi pieder Eiropas Savienībai, ir pats par sevi saprotams, kā arī to, ka Komisija nav paredzējusi izmainīt minēto metodi, jo īpaši tādēļ, ka lielākā daļa dalībvalstu to atbalsta.

3.2

Saskaņā ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu vienota likme, kas ir spēkā attiecībā uz visām dalībvalstīm, jāpiemēro saskaņotām PVN aprēķina bāzēm. Aprēķina bāze nevar pārsniegt katras dalībvalsts NKI 50 % apmēru. Saskaņā ar 2. panta 4. punktu vienota likme ir noteikta 0,30 %. Minēto ieņēmumu relatīvā nozīmīguma samazinājums attiecībā uz Kopienas budžetu — no 51,3 % 1996. gadā līdz 14 % (paredzēts) 2004. un 2005. gadā — ir ievērojams.

3.2.1

EESK bieži ir kritizējusi PVN sistēmu, kas ir saistīta ar daudz lielākām iekasēšanas, administratīvajām un pārraudzības izmaksām nekā TPR. Saskaņā ar OLAF datiem PVN ir visvairāk apietais nodoklis un kā tādam tam ir negatīva ietekme uz Kopienas budžetu (ko samazina, palielinot NKI finansiālo apgrūtinājumu).

3.2.2

EESK tomēr atkal ir iemesls apšaubīt loģisko pamatojumu saglabāt minēto nodokli, kam Komisija dod priekšroku, kaut arī tā paredz pārveidot PVN par reālu fiskālu resursu, kā tas bija sākotnēji paredzēts. Jāparedz iespēja atvilkuma no Nacionālā kopienākuma likmi pielāgot tā, lai ienākumi no NKI aizstātu ienākumus no PVN. Tā kā ienākumi no PVN ir cieši saistīti ar nacionālā kopienākuma apjomu, tam nevajadzētu radīt būtiskas izmaiņas iemaksu apjoma sadalē starp dalībvalstīm. Tomēr tas pārtrauktu statistikas aprēķinus un uz PVN balstītu iemaksu veikšanu Kopienas pašu resursos. Iepriekš minētajā ziņojumā par Eiropas Savienības finansiālo nodrošinājumu (skat. 3.1.2. punktu) Komisija faktiski apsvēra uz PVN pamatoto resursu atcelšanu, tomēr pieņēma pretēju lēmumu.

3.2.2.1

EESK apzinās sarežģījumus, bet tomēr uzskata, ka būtu vērts sīkāk izskatīt minētā nodokļa būtību un daudzos trūkumus, un šajā sakarā jau ir veikusi vairākas analīzes. Papildus iepriekšējā punktā izteiktajiem komentāriem jāatzīmē, ka PVN jau gadu desmitiem ir bijusi “pagaidu sistēma”.

3.3

Lēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir priekšlikuma nozīmīgākais komponents, jo tajā ir paredzēts piemērot likmi, “kas nosakāma, ievērojot budžeta procedūru”, visu dalībvalstu NKI kopsummai. Minētā procedūra ir specializēts jautājums, ko Komisija nav paredzējusi komentēt. Turklāt EESK vēlētos uzsvērt, ka attiecīgais nodoklis pārsniedz pārējos resursus un ir vislētāk pārvaldāmais ienākumu avots. Komisija ziņojumā atkārtoti norāda, ka administratīvās izmaksas ir viens no vērā ņemamajiem kritērijiem, taču tās nebūt nav galvenais kritērijs. EESK, ņemot vērā iepriekš minēto, vēlētos norādīt, ka jautājumos saistībā ar iemaksām budžetā priekšroka bieži dodama nevis principiem, bet gan ekonomiskiem apsvērumiem.

3.4

Trīs iepriekš minētie avoti (2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkts) veido tādu kompleksu (ko saskaņā ar 2. panta 2. punktu papildina ieņēmumi no jebkāda cita jaunieviesta maksājuma), kurš katru gadu var ievērojami mainīties. Padome un Komisija jau kādu laiku ir debatējušas par to, vai minētā sistēma būtu saglabājama vai ne. Iepriekš minētajā Komisijas ziņojumā (7) par Eiropas Savienības finansiālo nodrošinājumu ir apskatīti optimālas struktūras noteikšanas veidi. Ziņojumā ir izskatīti trīs varianti: pašreizējās sistēmas saglabāšana, tikai uz NKI pamatotas sistēmas pieņemšana un pārsvarā uz nodokļiem pamatotas sistēmas pieņemšana. Paredzams, ka jautājumu apspriedīs un galīgo secinājumu izdarīs nākamajā gadā. EESK izsaka cerību iet kopsolī ar attiecīgajām norisēm, tomēr brīdina attiecībā uz tendenci, kas ir parādījusies nesenajos pētījumos, t.i., pārmērīgi tehniska un uz grāmatvedību pamatota pieeja, kurā nav ņemti vērā lēmumu politiskie aspekti.

3.4.1.

Idejās, kas iepriekšējā punktā izklāstītas saistībā ar “ieņēmumiem no jebkādiem jaunieviestiem maksājumiem” vai pat kā alternatīva PVN resursiem ir iekļauts nodoklis par piesārņojošiem enerģijas avotiem, kas ieskaitāms Kopienas budžetā, bet ir īpaši iezīmēts vides uzlabošanai. EESK iebilst pret šādu risinājumu tādēļ, ka nav noteikumu, ar ko ir atļauta iemaksu apropriācija īpašiem mērķiem. Bez tam starptautiskais politiskais stāvoklis nepieļauj pieņemt lēmumus, kas varētu ietekmēt turpmāko dinamiku.

3.5

3. pants: resursi un saistības. Minētajā pantā ir noteikts pašu resursu maksājumu un saistību maksimālais apjoms 1,24 % apmērā no dalībvalstu kopējā NKI. Saistību apropriāciju maksimālais apjoms ir noteikts 1,31 % apmērā no dalībvalstu kopējā NKI. Attiecīgā starpība jālīdzsvaro ar dažāda veida citiem maksājumiem. Attiecībā uz saistībām dalībvalstu dialogā atklājas dažādas metodes finanšu plānos paredzēto maksimālo apjomu aprēķināšanai. Rezultāts būs atkarīgs no panāktā līdzsvara starp tām valstīm, kas vēlas spēcīgāku Komisiju un ambiciozas programmas sociālekonomiskā progresa panākšanai, un valstīm, kuras atbalsta dalībvalstu lielāku autonomiju un konsolidācijas politiku, t.i., status quo noteikšanu vai pat esošo resursu samazināšanu (maz ticams). Īpaša uzmanība tomēr veltāma problēmām, ar ko sastopas jaunās dalībvalstis. Nākotnes tendences lielā mērā būs atkarīgas no vispārējās solidaritātes un vispārējās attīstības: jēdzieniem, ko ir viegli aprakstīt, bet daudz grūtāk interpretēt budžeta izteiksmē.

3.6

4. panta 1. punkts: vispārējais korekcijas mehānisms (VKM). Ar minētā 4. panta 1. punktu ir noteikts, ka Fontenblo lēmums attiecībā uz Apvienoto Karalisti ir vispārīgs noteikums. Tādējādi VKM attiecas uz visām dalībvalstīm, lai koriģētu negatīvu budžeta bilanci, kas pārsniedz attiecīgās valsts NKI noteiktu procentuālo daļu. Priekšlikumā nav noteikts nekāds slieksnis, bet paskaidrojuma rakstā ir minēts rādītājs — 0,35 % no NKI. Bez tam korekcijas kopapjoms nedrīkst pārsniegt maksimāli pieejamo atmaksājumu apjomu. Izpildes pasākumus korekciju aprēķināšanai un pieejamo finansējumu noteiks Padome EK Līguma 279. panta 2. punktā noteiktajā kārtībā. Korekciju aprēķina katrai dalībvalstij, pamatojoties uz maksājumu kopsummas un saņemtās kopsummas starpību, ko reizina ar izdevumu asignējumu kopsummu. Iegūto rezultātu (ja tas ir pozitīvs) reizina ar kompensācijas likmi, kas ir noteikta līdz 0,66 % no maksājumu kopsummas, un, vajadzības gadījumā, proporcionāli samazina, lai nepārsniegtu maksimāli pieejamo atmaksājumu apjomu. Galīgajā analīzē minētā formula ir grūti saprotama un vēl grūtāk ir novērtēt tās rezultātu. Ja to nevar uzskatīt par vēl vienu pārredzamības trūkuma piemēru, tad tas noteikti norāda uz vienkāršošanas nepieciešamību.

3.6.1

EESK atzīmē, ka 2.4.1. punktā izvirzītajiem jautājumiem un 2.4.4. punktā minētajiem priekšlikumiem Komisija faktiski ir pievērsusies tiktāl, ka pasākums, kas, kaut arī pamatots, bija piemērojams tikai vienai dalībvalstij un kuram nebija noteikta termiņa beigu datuma, tagad ir attiecināms uz visām dalībvalstīm. Turklāt VKM “pārmērīgi liela apgrūtinājuma” jēdziens ir pārveidots par matemātikas un grāmatvedības metodi, kas, nepieļaujot subjektīvu interpretāciju, neņem vērā tādus “šķietami kvalitatīvus” rādītājus kā ienākumi uz vienu iedzīvotāju, konkurētspēja, sociālās aizsardzības līmenis. Skaitļi vien patiešām neatspoguļo reālo stāvokli valstī. Vispārināts mehānisms, kurā ņemti vērā nesaistīti novērtēšanas faktori, tomēr varētu ieviest subjektīvus kritērijus, kas būtu nesavietojami ar pārredzamību. Tādēļ nevar piemērot VKM tā pašreizējā formā, apzinoties, ka ne vienmēr tiks sasniegti optimālie rezultāti.

3.6.2

Priekšlikuma 4. panta 1. punkta būtība ir tāda, ka ar minēto punktu ir atceltas dalībvalstu tiešās iemaksas “korekcijas” finansējuma segšanai un tās ir novirzītas uz Kopienas budžetu. Rezultātā izveidojas sistēma, kam ir maz kopīga ar loģiku vai, jebkurā gadījumā, ar pārredzamību. Komisijas paskaidrojuma raksts ir piesātināts ar aprēķiniem, kam dažreiz ir grūti izsekot, un piezīmēm, kuras palīdz izprast lēmuma priekšlikuma darbības jomu. Minētajos lietderīgajos precizējumos ir iekļauts paskaidrojums par to, kā NKI sliekšņa –0,35 % apmērā piemērošana radīs bruto korekciju paredzamo vidējo apjomu aptuveni 7 miljardu euro apmērā. Komisija uzskata, ka VKM piemērošana kopā ar finansēšanas noteikumu grozīšanu nozīmēs to, ka pašreizējo sistēmu korekcijas pakāpe būs neskaidra. Ja tiks pieņemta ierosinātā sistēma un rādītāji, Komisijas aprēķiniem būs kvantitatīvi rezultāti, ko iekļaus salīdzinošās tabulās, norādot dažādās alternatīvas, un kuras iesniegs dalībvalstīm izvērtēšanai un izlemšanai. EESK nav resursu, kas vajadzīgi atsauksmes sniegšanai par šādu sarežģītu jautājumu.

3.6.3

EESK vēlētos pievērst uzmanību diviem apsvērumiem, kas varētu apšaubīt VKM mehānismu. Pirmkārt, mehānisms ir neelastīgs un laikā neierobežots. Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka ir bīstami pamatot noteikumus uz pašreizējo realitāti, kas nākotnē var krasi izmainīties — tas attiecas uz Stabilitātes un izaugsmes paktu. Otrkārt, šķiet nereāli noteikt iemaksas, ko pēc tam koriģē, izmantojot korekcijas mehānismus, kurus pārredzamības labad tādēļ būtu labāk nosaukt par “atlīdzinājumiem”.

3.6.4

Visbeidzot, EESK atgādina vienu no saviem nesenajiem atzinumiem, kurā tā ir izteikusi nopietnus iebildumus attiecībā uz VKM institucionalizēšanu (8), un vēlas uzzināt, vai nebūtu piemērotāk krasi izmainīt “korekcijas” jēdzienu, nosakot, ka VKM ir iemaksu kritēriju neatņemama sastāvdaļa. Konkrētāk, iemaksu aprēķinos ir jāizmanto vieni un tie paši VKM rādītāji. Komisija jau ir pieņēmusi minēto procedūru, kuru būtu ieteicams formalizēt, piemēram, ik pēc septiņiem gadiem saistībā ar noteikumu par periodisku pārskatīšanu.

3.7

4. panta 2. punkta a) apakšpunkts: attiecībā uz Apvienoto Karalisti noteiktā korekcija. Šajā punktā ir paredzēti pārejas posma pasākumi, saskaņā ar kuriem Apvienotā Karaliste papildus korekcijai, kas izriet no 4. panta 1. punkta piemērošanas, saskaņā ar Fontenblo lēmumu līdz 2011. gadam saglabās tiesības par lejupejošu skalu: 2 miljardi euro 2008. gadā, 1,5 miljardi euro 2009. gadā, 1 miljards euro 2010. gadā un 0,5 miljardi euro — 2011. gadā. Minētos maksājumus varētu atdalīt no VKM. Praktiski tos turpinātu finansēt saskaņā ar spēkā esošajiem finansēšanas noteikumiem, t.i., Apvienotā Karaliste nepiedalās finansēšanā un Vācijas, Nīderlandes, Austrijas un Zviedrijas daļa ir noteikta 25 % apmērā no minēto valstu parastās daļas (skat. 2.4.3. un 2.4.4. punktu). Komisija uzskata, ka šādu jaunu pasākumu sadalīšana četros pakāpeniskos posmos atvieglos VKM finansiālo ietekmi uz Apvienoto Karalisti. Pēdējos gados (1997.-2003.) AK ir saņēmusi vidējo tīro atlaidi 4,5 miljardu euro apmērā katru gadu, bet saskaņā ar VKM tai jāsaņem vidēji 2,1 miljards euro gadā. Pārejas posma pasākumi palielinās minēto gada vidējo summu līdz 3,1 miljardam euro (Fontenblo un VKM).

3.7.1

Ierosinātais noteikums nepārprotami ir dažādu elementu apvienojums: jaunāko sasniegumu, pārredzamības nepieciešamības un politiskā izdevīguma atzīšana. Jau vairākkārt ir ieviestas atkāpes no kopīgajiem noteikumiem. Pierādījums tam ir vecie un jaunie Pievienošanās līgumi. Ārējiem novērotājiem un personām, kas nav tieši iesaistītas, varētu būt grūti akceptēt izskatāmos noteikumus. Situācija, kādā mums ir jādzīvo, varbūt tomēr varētu piespiest lēmējus izvirzīt līdzsvarotus risinājumus, kas, pirmām kārtām, ir pārredzami un pamatoti. Minētajā gadījumā sarunu dalībniekiem vajadzēs ne tikai rast kompromisu starp 1.4. punktā minēto taisnīgo peļņu un solidaritāti, bet arī demonstrēt īpašu politisko jutīgumu, ņemot vērā Eiropas sabiedrisko domu, jo īpaši sabiedrisko domu jaunajās dalībvalstīs.

3.8

4. panta 2. punkta b) apakšpunkts: vispārējā korekcijas mehānisma (VKM) pakāpeniska ieviešana. Noteikumi par VKM izveidi ir jāievieš pakāpeniski. Priekšlikuma 4. panta 1. punktā minētā maksimālā kompensācijas likme 66 % apmērā (skat. 3.6. punktu) nebūs piemērojama līdz 2011. gadam. Kompensācijas likme 2008. gadā būs noteikta 33 % apmērā, 2009. un 2010. gadā to paaugstinās līdz 50 %, bet maksimālā likme būs piemērojama 2011. gadā. Komisija uzskata, ka minētais pasākums ir vajadzīgs, “lai kompensētu paaugstinātās izmaksas, ko radījuši ierosinātie papildu maksājumi saistībā ar AK, lai ierobežotu finansēšanas kopējas izmaksas pārejas posmā”. Iepriekš minētais skaidri norāda uz sarežģītajiem apstākļiem, uz ko pašlaik balstās Eiropas debates, un būtu nopietna kļūda slēpt to no Eiropas pilsoņiem. EESK var tikai uzsvērti atkārtot savas 3.7.1. punktā izteiktās piezīmes.

3.9

5. pants: grāmatvedības procedūras attiecībā uz korekciju. Korekcijas izmaksas jāsadala dalībvalstīm atbilstoši katras valsts daļai ES kopējā NKI. Korekciju piešķirs visām uz to tiesīgajām dalībvalstīm ar maksājuma samazinājuma starpniecību. Izmaksas, ko sedz visas dalībvalstis, pieskaitīs to maksājumiem, kas izriet no tādas likmes piemērošanas, kura pamatojas uz visu dalībvalstu NKI summu. EESK šajā sakarā nav nekādu piezīmju: ja mehānisms ir spēkā, tā īstenošana nevar būt savādāka.

3.10

6., 7. un 8. pants: ar grāmatvedību nesaistītas procedūras attiecībā uz pašu resursiem. Minētie noteikumi neizraisa piezīmes, ciktāl tie atbilst publiskā sektora grāmatvedības vispārējiem principiem: ieņēmumu iezīmēšana konkrētiem izdevumiem nav atļauta, atlikums jāpārgrāmato uz nākamo gadu, noteikumi par pašu resursu iekasēšanu.

3.11

9. pants: pašu resursu struktūras pārveidošana. Saskaņā ar minēto pantu, ja to apstiprinās, Komisija uzņemas saistības izveidot resursu, kas patiesi pamatojas uz nodokļiem un kurš stāsies spēkā no 2014. gada 1. janvāra.

3.11.1

Iepriekš minētajā ziņojumā par Eiropas Savienības finansējumu (9) ir sīki analizēts attiecīgais jautājums. Īsumā, Komisija ierosina radikāli samazināt uz NKI pamatoto resursu, aizstājot to ar atbilstoši paaugstinātu resursu, kas pamatojas uz nodokļiem. Aptuveni un vienkāršoti apkopojot, minētajam resursam var būt šādas trīs altenatīvas: enerģijas patēriņa nodoklis, PVN maksājums, kas pamatots nevis uz statistiskajiem, bet gan uz faktiskajiem ieņēmumiem, uzņēmumu peļņas nodoklis. Ceturtā resursa daļēja aizstāšana ar sistēmu, kas pamatota uz nodokļiem, saskaņā ar Komisijas viedokli (skat. ziņojuma 4.1.3. punktu) nodrošinātu pilsoņiem Eiropas Savienības labāku pārskatāmību un ļautu nodibināt tiešu saikni ar viņiem. Izmantojot pašreizējo sistēmu, kas galvenokārt balstās uz ceturto resursu, dalībvalstīm un jo īpaši neto maksātājvalstīm ir tendence vērtēt Eiropas politikas un iniciatīvas tikai saistībā ar attiecīgajai valstij piešķirtajiem līdzekļiem, gandrīz neņemot vērā Kopienas politikas būtību un līdz ar to pārāk zemi novērtējot tās “pievienoto vērtību”.

3.11.2

EESK vēlreiz atkārto iepriekšējās piezīmes par minēto ziņojumu, kam veltāma īpaša uzmanība. EESK tomēr uzskata, ka ziņojums ir “starpposmā” un ir turpmāk apspriežams. Nevēloties apspriest iepriekšējā punktā minētos trīs priekšlikumus par nodokļiem (pirmo no kuriem, acīmredzot, noraidīs jau pašā sākumā (10)), komiteja pievērš uzmanību iepriekšējā punktā minētajam Komisijas komentāram, kurā izklāstīta 9. panta motivācija. Komisija uzskata, ka, ieviešot tiešu “Eiropas” nodokli pilsoņiem, tie tuvināsies Eiropai, un vienlaikus uzlabosies Eiropas “pārskatāmība”. Šajā gadījumā tomēr var pierādīties tieši pretējais. Komisijas izteikto kritiku — ko EESK apstiprina — attiecībā uz dalībvalstu attieksmi analoģiski varētu piemērot arī ES pilsoņiem.

3.11.3

EESK atzīmē, ka Komisijas nolūks ir nevis paaugstināt nodokļus, bet gan skaidri norādīt, kāda nodokļu procentuālā daļa uzkrājama attiecīgās valsts fiskālajā sistēmā un kāda rezervējama ES finansējumam. Minētais apsvērums tomēr nekliedē EESK bažas. Tā kā, no vienas puses, skaidra atsauce uz “Eiropas nodokli” varētu radīt lielāku pārredzamību, nepaaugstinot kopējo slogu nodokļu maksātajiem, no otras puses, nav iespējams ignorēt to, ka daļa dažādu valstu pilsoņu joprojām iebilst pret “Eiropas ideālu” vai, labākajā gadījumā, ir slikti informēti par to un “Eiropas nodoklis”, kaut arī nepelnīti, varētu kalpot par pretargumentu.

3.12

Iepriekšējā punktā noslēdzas EESK piezīmes par Komisijas dokumentu. EESK tomēr vēlas sekmēt minētā temata turpmāku atkārtotu analīzi, pievēršot lēmējinstitūciju uzmanību dažiem papildu apsvērumiem. EESK uzskata, ka pārredzami un viegli piemērojami risinājumi būtu šādi:

Šāda veida pieejai, ko turpmāk var brīvi koriģēt un pielāgot, būtu priekšrocība vienmēr atspoguļot dominējošo stāvokli katrā valstī, izvairoties no nepieciešamības pārskatīt iemaksu struktūru.

4.1

EESK apzinās, ka galīgo lēmumu, ko neapšaubāmi ietekmēs politiski apsvērumi, pieņems dalībvalstis. EESK kā pilsoniskās sabiedrības, citiem vārdiem, to personu, kam visbeidzot piemēros iemaksu slogu saistībā ar Eiropas budžetu, pārstāves kompetencē ir iesniegt attiecīgos ieteikumus un priekšlikumus cerībā, ka tos varētu ņemt vērā.

4.2

Pilsoniskā sabiedrība un, galu galā, Eiropas pilsoņi vēlētos uzsvērt, ka mehānisms iemaksām ES pašu resursos ir maz pazīstams, un, galvenais, tas nav pārredzams. VKM, kas ir paredzēts jau izdarīto iemaksu atlīdzināšanai nevis uz Kopienas budžeta, bet gan drīzāk uz pārējo dalībvalstu rēķina, pārredzamība ir vēl mazāka. Ja mēs patiesi vēlamies “tuvināt pilsoņus Eiropai”, dalībvalstīm jāapzinās savi pienākumi attiecībā uz šo bieži atkārtoto un proklamēto mērķi: saziņai jāpamatojas uz skaidrību un saprotamu valodu. Par to ir atbildīga nevis Komisija, bet gan valstu valdības. Tikai attiecīgās valsts valdība spēj sazināties ar saviem pilsoņiem, jo tā izprot viņu mentalitāti un vajadzības. Galu galā, nodrošināt ticību Eiropas Savienībai ir valstu varas iestāžu īpašs pienākums.

4.3

Ja iepriekš minētie nosacījumi tiks izpildīti, priekšlikumam izveidot uz “Eiropas” nodokļiem balstītu iemaksu sistēmu varētu būt racionāls pamats. Neizpildot iepriekš minēto, ierosinātais mehānisms šķiet vismaz priekšlaicīgs.