25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 162/62

1.1

Komiteja atzīst, ka energoefektivitāte dod būtisku ieguldījumu nepieciešamajā klimata aizsardzībā un to saistību izpildē, kuras ES uzņēmās Kioto, kā arī 2007. gada marta Eiropadomes noteiktajos jaunajos uzdevumos emisiju samazināšanas jomā. Komiteja iesaka pastiprināt darbu patērētāju labā.

1.2

Komiteja ir pārliecināta, ka enerģijas taupīšanas iespējas ēku apsaimniekošanas jomā ir milzīgas, jo īpaši attiecībā uz enerģijas patēriņu apkurei, dzesēšanai, enerģijas avotiem, apgaismošanu, kā arī termiskās izolācijas metodēm ēku projektēšanas un lietošanas posmā.

1.3

Nosakot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, jāņem vērā priekšrocības, ko sniedz tādu tehnoloģisko jauninājumu plaša pielietošana, kuri ir efektīvi no izmaksu un ieguvumu aspekta, ļaujot galalietotājiem pieņemt izsvērtus lēmumus par individuālo enerģijas patēriņu.

1.4

Komiteja uzskata, ka galapatērētājiem ir būtiski tiešākā veida risināt informācijas un finansēšanas problēmas, izstrādājot novatoriskas metodes. Jāpanāk, lai īpašnieki un īrnieki jaunos Kopienas pasākumus neuztvertu kā jaunu nodokli, kas uzlikts pamatīpašumam — mājoklim.

1.5

Komiteja uzskata, ka jāatrod jauni kultūras stimuli un atbalsta pasākumi, pirmkārt, lai kompensētu lielākas izmaksas, otrkārt, lai palielinātu interesi par:

1.6

Komiteja uzskata, ka jāpaātrina Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) darbs atbilstoši Komisijas pilnvarām šajā sakarā, kas paredz saskaņotu enerģijas patēriņa mērījumu standartu noteikšanu esošajām ēkām un jaunbūvēm, kā arī vienotus sertifikācijas un kontroles procedūru standartus.

1.7

Komiteja atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no dalībvalstīm neizpildāmiem ierobežojumiem, ņemot vērā starptautisko konkurenci, kā arī nodrošināt, lai īpašnieki, kas izīrē savu īpašumu vai tajā dzīvo, nebūtu spiesti segt izmaksas, kuras pārsniedz viņu iespējas.

1.8

Komiteja uzskata, ka no sertifikācijas procesa izrietošos pienākumus un izmaksas jāpapildina ar valsts atbalsta programmām nolūkā nodrošināt energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu vienlīdzīgu pieejamību, sevišķi dzīvojamās ēkās, kas uzbūvētas vai tiek pārvaldītas sociālās politikas ietvaros, kā arī “vairākstāvu un daudzģimeņu” mājās, īpaši jaunajās dalībvalstīs, kurās vairumam daudzdzīvokļu māju ir tipveida projekts, tāpēc tām iespējams piemērot tipveida sertifikātus.

1.9

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi attīstīt Kopienas iniciatīvas, kas vērstas uz dalībvalstu pasākumu saskaņošanu energoefektivitātes jomā nolūkā panākt būtisku virzību uz lielāku Eiropas mēroga saskaņotību, vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļus.

1.10

Komiteja iesaka dažus pasākumus, kas varētu būt noderīgi, lai rosinātu galapatērētāju atbildīgāku attieksmi pret energoefektivitāti kopumā, bet jo īpaši ēkās:

1.11

Komiteja uzskata, ka, no galapatērētāja viedokļa raugoties, ir nepieciešams pienācīgi ņemt vērā šķēršļus, kas kavē ēku energoefektivitātes sekmēšanu un īstenošanu Eiropā: tehniskos, ekonomiskos, finanšu juridiskos, administratīvi-birokrātiskos, institucionālos un pārvaldības, sociālos un attieksmes radītus šķēršļus, kā arī šķēršļus, kurus rada saskaņotas pieejas trūkums (neatbilstības starp siltumapgādi un dzesēšanu, klimata zonu neievērošana).

2.1

Eiropadomes Briseles sanāksmes (2007. gada 8. un 9. martā) prezidentūras secinājumos ir “uzsvērta nepieciešamība paaugstināt energoefektivitāti ES, lai sasniegtu mērķi par 20 % samazināt enerģijas patēriņu ES salīdzinājumā ar prognozēm 2020. gadam […]”, un par prioritāru jomu ir atzīta “enerģijas patērētāju rīcība, kas vērsta uz energoefektivitāti un energotaupību, energotehnoloģija un inovācija, kā arī energotaupība ēkās”.

2.1.1

Ēku energoefektivitātes problēma ir iekļauta Kopienas iniciatīvās klimata pārmaiņu jomā (saistības saskaņā ar Kioto protokolu) un energoapgādes drošības jomā, sevišķi ņemot vērā Zaļās grāmatas par energoapgādes drošību un energoefektivitāti, par kurām Komiteja vairākkārtīgi ir paudusi savu viedokli. (3)

2.1.2

Enerģijas patēriņš ar ēkām saistīto pakalpojumu nozarē veido aptuveni 40 % (4) no ES enerģijas patēriņa.

2.1.3

Daudzos Eiropas reģionos mājokļu vidējais patēriņš apkurei vien veido 180 kWh/mq/gadā. Tas parāda, ka daudzu Eiropas valstu ēkas ir īpaši slikti aprīkotas no energoefektivitātes viedokļa.

2.1.4

To ietekmē vairāki faktori. Pirmkārt, patērētāji nepietiekami apzinās arvien pieaugošās grūtības iegūt enerģiju par zemām cenām. Otrkārt, arhitektu, būvniecības uzņēmumu un būvniecības nozarē (5) strādājošo plašā mazo uzņēmēju loka tendence būvēt, pievēršot maz uzmanības energoefektivitātei un videi draudzīgiem būvēšanas aspektiem, bet dodot priekšroku estētiskajiem aspektiem un sekojot līdzi šā brīža modei, piemēram, grīdas seguma kvalitātei, santehnikas iekārtu greznumam, skaistumam, ārējo sienu apstiklošanai, materiālu veidam un logu rāmju izmēriem.

2.1.4.1

Turklāt ir jāuzsver administratīvo iestāžu, jo īpaši komunāli-tehnisko un higiēnas dienestu vāja izpratne par enerģijas patēriņa noteikšanu ēkām, kurās tiek veikta kontrole par to piemērotību dzīvošanai, vai minēto dienestu nepietiekamā informētība.

2.1.4.2

Tomēr pretēji vispārpieņemtam viedoklim, pastāv plašas iespējas palielināt energoefektivitāti ne vien jaunajās ēkās, bet arī jau esošajās, sevišķi lielo pilsētu daudzdzīvokļu ēkās. (6)

2.1.5

Runājot par esošo infrastruktūru atjaunošanu, svarīgi ir līgumi ar energopakalpojumu uzņēmumiem (ESCO — Economy Service Companies), kas ļautu tiem ieviest uzlabojumus esošajās ēkās nolūkā panākt enerģijas izmaksu ietaupījumus, dažkārt pat ļoti ievērojamus. Uzņēmums saņem atlīdzību, pateicoties ietaupījumiem, kurus īsteno ar patēriņa samazināšanu. (7)

2.1.6

Turklāt daudzus pasākumus varētu veikt nelielu pārbūvju ietvaros, piemēram, paredzot aizvirtņus logu ārpusē, uzstādot reālā laika mērīšanas aparātus (“viedos” mēraparātus), kas ļauj patērētājiem pastāvīgi sekot līdzi patēriņam, vai ar gāzi darbināmās (top boxes) karsta ūdens ražošanas sistēmas, kas ļautu par 40 % samazināt izdevumus un kaitīgu gāzu emisijas. Arī gaisa ventilācijas mikrosistēmas dzīvokļos izrādījās ļoti efektīvas, savukārt, pievēršot uzmanību izmantojamā materiāla veidam, piemēram, vertikālai caurspīdīgai sienai (logam), varētu samazināt siltuma zudumu dzīvoklī vismaz par 20 % (8). Tāpat enerģijas patēriņu samazina santehnika ar ekonomisku ūdens patēriņu. Piegādātājam rēķinā skaidri un bez maksas jāinformē patērētāji par patēriņu salīdzinājumā ar attiecīgo pagājušā gada periodu, lai tādejādi patērētāji varētu ņemt vērā un plānot savu patēriņu.

2.1.7

EESK ir pārliecināta, ka īstenojot iniciatīvas šajā jomā, ir iespējams panākt būtiskus ietaupījumus, tādejādi veicinot ar klimata pārmaiņām un enerģijas apgādes drošību saistīto mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā relatīvi ierobežotas rīcības iespējas, kas ļautu īstermiņā vai vidējā termiņā ietekmēt enerģijas apgādes apstākļus, ir jāveic pasākumi, kas vērsti uz gala patērētajiem, proti:

2.1.8

Iemesli, kas kavē taupīšanu un citu enerģētisko resursu izmantošanu, ir dažādi:

2.1.9

Ēku uzturēšanas nozarē ir milzīgas energotaupības iespējas, sevišķi saistībā ar apkuri, vilces jaudu un apgaismojumu ēku izmantošanas posmā. To pierādīja tā saucamās “pasīvās ēkas” (10), kas ļauj lietderīgi izmantot taupības iespējas, tādējādi dodot ievērojamu impulsu Kopienas konkurētspējai un jauninājumiem, pievēršot arvien lielāku uzmanību jauno tehnoloģiju izstrādei un izmantošanai, kas būtu efektīvākas no enerģētiskā aspekta.

2.1.10

Enerģētikas politikas stratēģiskie mērķi:

2.1.11

Tomēr, nosakot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, jāņem vērā priekšrocības, ko sniedz tādu tehnoloģisko jauninājumu plaša pielietošana, kuri ir efektīvi no izmaksu/ieguvumu aspekta. Galapatērētāji spēs pieņemt izsvērtākus lēmumus par individuālo enerģijas patēriņu, ja viņiem tiks nodrošināta atbilstoša informācija par pasākumiem, kas paredzēti, lai uzlabotu energoefektivitāti, par galapatērētāju salīdzinošajiem profiliem, kā arī specifiskām objektīvām metodēm, kas attiecas uz aparatūru, kuru darbībā izmanto enerģiju. (11)

2.1.12

Visa veida informācija par energoefektivitāti, sevišķi par saistītajām izmaksām, atbilstošā veidā jāizplata ieinteresēto vidū. Informācijā jāiekļauj arī finanšu un juridiskie aspekti. Informācijas izplatīšanai jāizmanto informatīvās un veicināšanas kampaņas, kā arī tajā jāiekļauj plašs pārskats par paraugpraksi visos līmeņos.

2.1.13

Pasākumi, kas aprobežojas vienīgi ar tehniskiem aspektiem, ir nepieciešami, bet nav pietiekami, lai samazinātu enerģijas patēriņu ēkās. Ir jārisina jautājums saistībā ar sarežģīto mijiedarbību starp plašu un daudzveidīgu patērētāju pasauli un pastāvīgu tehnoloģiju attīstību.

2.1.14

Iepriekšējās programmas “Saprātīga enerģija 2003–2006” ietvaros tika izstrādāta iniciatīva ēku platformai EPDB  (12), kas paredz pakalpojumus nolūkā atvieglot Direktīvas 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti piemērošanu, kura stājās spēkā 2006. gada sākumā. Direktīvā ietverti šādi pasākumi, kas attiecas uz dalībvalstīm:

2.1.15

No tehniskā viedokļa raugoties, iedzīvotājiem un patērētājiem ir būtiski saprast, ka ir nepieciešama saskaņota pieeja, kurā ir ņemti vēra dažādi faktori, tostarp:

2.1.15.1

Būtībā ir divi galvenie rādītāji:

2.1.16

Enerģijas patēriņa un piesārņojošo un klimatu ietekmējošo gāzu emisiju ierobežošanai nepieciešamas politikas, kas:

2.1.17

Inovācijas un pētniecības Kopienas programmām ir noteicoša nozīme ēku energoefektivitātes attīstībā saistībā ar tehnoloģisko mērķi attīstīt “inteliģentās” ēkas ar nulles enerģiju, proti, ēkas ar “pozitīvo enerģiju”, kas ražo vairāk enerģijas nekā patērē, izmantojot izplatītākos alternatīvās enerģijas veidus, t.i., saules, vēja un ģeometrisko.

2.1.18

Papildus jau minētajai inovācijas un konkurētspējas pamatprogrammai (PIC) Kopienas līmenī noteicoša nozīme tīru energotehnoloģiju attīstības sekmēšanā ir pētniecības un tehnoloģiskās attīstības 7. pamatprogrammai, kurā ir paredzēta atsevišķa tematiskā prioritāte īpašās programmas “Sadarbība” ietvaros.

2.1.19

Būtiska nozīme ēku energoefektivitātes jomā ir Eiropas tehniskai standartizācijai. Eiropas Komisija pilnvaroja Eiropas Standartizācijas komiteju (CEN) izstrādāt tehniskos noteikumus, kas nepieciešami minētās direktīvas par energotaupību ēkās piemērošanai. (15) Pilnvarās ir paredzēti:

2.1.20

Ir izstrādāti gandrīz 30 Eiropas noteikumi. (16) Dalībvalstis jau apstiprināja, ka vēlas piemērot minētos noteikumus saskaņā ar brīvprātības principu. Ja tiks konstatēts, ka brīvprātīgā noteikumu piemērošana netiek īstenota, būtu lietderīgi to padarīt par saistošu ar atbilstošiem likumdošanas pasākumiem.

2.1.21

Jebkurā gadījumā Komisijas ziņā ir nodrošināt dalībvalstīm nepieciešamos instrumentus saskaņotas un vienotas ēku energoefektivitātes aprēķina metodoloģijas izstrādei. Kad dalībvalstis būs noteikušas minimālās prasības energoefektivitātes jomā, tās jāatspoguļo “energoefektivitātes sertifikātos”. Pārsvarā sertifikāti ir kvalitātes zīmes, ko piešķir ēkām, līdzīgi kā tas tiek darīts mājsaimniecības elektroprecēm. Tomēr ēku sertifikāti ir detalizētāki un sarežģītāki, kā arī tos papildina ieteikumi efektivitātes palielināšanai.

2.1.22

Ar pētniecības projektiem ir nepārprotami pierādīts, ka līdz ar ēku tehnisko aprīkojumu liela nozīme ir arī ēku lietotāju (pastāvīgo iedzīvotāji vai personu, kas izmanto darba vietas dienas laikā) rīcībai, kas ir izšķirošs enerģijas patēriņa faktors.

2.1.22.1

Šajā sakarā ir lietderīgi veicināt apģērba kultūru, iesakot valkāt augstām temperatūrām atbilstošāku apģērbu, atsakoties, piemēram, no žaketes un kaklasaites valkāšanas vasaras periodā (17), kā arī atbilstošu ziemas apģērbu, kas ļauj dzīvokļos un birojos uzturēt 20–21 grādu augstu temperatūru (18).

2.1.23

Arī mājas izvietojums atkarībā no debespuses ietekmē siltuma daudzumu, kas nepieciešams tajā dzīvojošo ērtībai. Enerģijas patēriņš apkurei uz vienu cilvēku identiskās rindu mājās var atšķirties 2,5 reizes (un 3 reizes savrupmājās), savukārt elektrības patēriņš — 4 līdz 5 reizes.

2.1.23.1

Ņemot vēra iepriekš teikto, ir jāpapildina esošos tiesību aktus ar dažām energoefektivitātes normām ne vien ēkām, bet arī kvartāliem.

2.1.24

Iedzīvotājiem jau no skolas vecuma (19) arvien vairāk jāapzinās, ka viņu mājoklim nepieciešams ievērojams daudzums primārās enerģijas:

kā arī faktu, ka lielu daļu enerģijas var ietaupīt, (20) pievēršot nedaudz uzmanības un izrādot labo gribu.

2.1.25

Galapatērētājiem bieži jāpieņem svarīgi lēmumi par investīcijām, piemēram, atjaunojot mājas vai izlemjot veikt ievērojamas izmaiņas mājokļos, kuri vēl ir projekta vai būvēšanas stadijā. Liela ietekme uz ēku energoefektivitāti ir arī lēmumiem investēt jaunajās tehnoloģijās, kas ļauj ievērojami ietaupīt enerģiju. Starp tām var minēt:

2.1.26

Ir skaidrs, ka, izmainot līdz šim vispārizmantojamo atsauces sistēmu, jāatrod jauni kultūras stimuli un jauni atbalsta pasākumi, lai, pirmkārt, kompensētu lielākas izmaksas un, otrkārt, palielinātu interesi par:

2.1.27

Jāņem vērā šādi atbalsta pasākumi:

2.1.28

Visos pasākumos, kas jāpieņem, lai īstenotu ievērojamu energotaupību, jārēķinās ar faktu, ka lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju dzīvo jau esošās ēkās un ka jauno ēku īpatsvars ir neliels.

2.1.29

Īres namos problēma parasti ir tā, ka tieši īpašnieks sedz izmaksas par pasākumiem energoefektivitātes paaugstināšanai (piem., jauni logi un durvis, energoefektīvi apkures katli, iekārtas tīras enerģijas ražošanai), bet īrnieki gūst labumu no tā izrietošām zemākām izmaksām.

2.1.30

Šo problēmu varētu novērst, atbalstot “trešās puses finansēšanas līguma”  (25) metodi. Tā paredz veikt energotaupību ēkās veicinošus pasākumus, ko īsteno ar kredītiestādēm saistīti uzņēmumi, kā arī noteiktā laika periodā atmaksāt investīcijas, pateicoties starpībai starp samazinātiem izdevumiem veikto pasākumu rezultātā un izdevumiem, kurus vidēji šajos gados būtu jāmaksā, ja minētie pasākumi nebūtu īstenoti.

2.1.31

Derīga finansēšanas sistēma, ko izmanto industrializētajās valstīs un ko varētu atbalstīt un paplašināt, ir tā saucamā enerģijas pieprasījuma pārvaldība (DSM — Demand Side Management). Uzņēmumi, kas ražo vai piegādā enerģiju, investē to pārvaldībā esošo ēku enerģētiskās atjaunošanas projektos. Ietaupījumi, kas sasniegti pasākumu rezultātā, sedz izdevumus.

2.1.32

Sistēmu nešaubīgi var uzlabot ar atbilstoša tiesiskā regulējuma, kas iedrošinātu enerģijas piegādātājus investēt to ēku termiskās atjaunošanas darbos, kuriem viņi piegādā termisko enerģiju.

2.1.33

Dzīvojamo ēku energotaupības sarežģītā problēma vienlīdz skar lielāko daļu ES jauno dalībvalstu. Ņemot vērā izdevumu apjomu un sarežģītību, šī problēma nevar gulties uz galapatērētājiem un iedzīvotājiem. Piemēram, Čehijas Republika prata veiksmīgi izmantot daļu no kohēzijas politikas ietvaros piešķirtajiem fondiem, lai veiktu atjaunošanas pasākumus dzīvojamajās ēkās.

2.1.34

Tādēļ ēku modernizācija, kas īstenota, ņemot vērā nepieciešamību paaugstināt energoefektivitāti, ir galvenā darbības joma. Enerģijas patēriņa un piesārņojošo gāzu emisiju ierobežošanai nepieciešamas tādas politikas, kas:

2.1.35

Politika, kas vērsta uz ēku energotaupības veicināšanu, būs patiesi efektīva tad, ja tajā līdz ar iedzīvotājiem tiks iesaistītas arī dažādas profesionālās organizācijas un dažādu jomu uzņēmēji, proti:

3.1.1

Mērķis uzlabot ēku energoefektivitāti ir iekļauts daudzos Kopienas pasākumos, tostarp: 1989. gada būvizstrādājumu direktīvā (26), būvniecības jomā — 1993. gada SAVE direktīvā (27), 1993. gada direktīvā par ēku energosertifikāciju (28), 2002. gada direktīvā par ēku energoefektivitāti (EPBD) (29), 2005. gada Direktīvā 2005/32/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem (30), 2006. gada direktīvā par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (31), kā arī daudzos citos likumdošanas pasākumos, kas attiecas uz specifiskiem produktiem, piemēram, direktīvās par apkures katliem (32), par biroja iekārtu (33), par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu (34), izmantojot marķējumu, par energoefektivitātes prasībām attiecībā uz mājsaimniecībā lietojamiem elektriskiem ledusskapjiem (35), par luminiscentā apgaismojuma balastu energoefektivitātes prasībām (36). Direktīva par ēku energoefektivitāti, ko pieņēma 2002. gadā, attiecas gan uz jaunbūvju, gan uz esošo dzīvojamo un nedzīvojamo ēku energoefektivitātes uzlabošanu.

3.1.2

Pēdējais termiņš minētās direktīvas transponēšanai bija noteikts 2006. gada 4. janvārī, bet dažas valstis lūdza un saņēma termiņa pagarinājumu (37). Savukārt pret citām dalībvalstīm Komisija ir uzsākusi pārkāpumu novēršanas procesu par neveiktu vai nepareizu transponēšanu. (38) Tomēr visās dalībvalstīs energoefektivitātes sertifikācijas saņemšanas kritēriji jānosaka līdz 2007. gada beigām.

3.2.1

EESK uzskata, ka nolūkā vispusīgi risināt jautājumu par galapatērētāju ieguldījumu ēku energoefektivitātē, jāapzina ieinteresēto lielo ES reģionu īpatnības, proti:

3.2.2

Ēku veidi. Jaunajās dalībvalstīs un piecās Austrumvācijas federālajās zemēs ēkām ir ļoti ievērojamas energotaupības iespējas, salīdzinot ar 15 valstu ES ēkām.

3.2.2.1

Šo reģionu ēkas lielā mērā ir pēckara pilsētplānošanas rezultāts, balstīts uz bloku daļu izmantošanu lielās daudzstāvu daudzdzīvokļu mājās, kas tika būvētas masu produkcijas ietvaros, īsos termiņos, ar saskaņotiem, standartizētiem un centralizētiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Turklāt ilgus gadus šajās ēkās nav veikti nekādi uzturēšanas vai atjaunošanas pasākumi. (39)

3.2.2.2

Piemēram, Rumānijā 2002. gadā tika uzskaitītas 4 819 104 dzīvojamās ēkas. No tām 83 799 ir lielie dzīvojamie kompleksi ar 2 984 577 dzīvokļiem, kas veido aptuveni 60 % no visiem esošajiem dzīvokļiem. Turklāt 53 % no dzīvojamām ēkām ir vairāk nekā 40 gadus vecas, 37 % — vairāk nekā 20 gadus vecas un tikai 10 % ēku ir mazāk nekā 10 gadi.

3.2.2.3

Lielo dzīvojamo kompleksu gadījumā, kādi parasti sastopami visās bijušā padomju bloka valstīs, apkurei, ventilācijai un karstā ūdens sildīšanai paredzētās termiskās enerģijas padevi lielā mērā (vairāk kā 95 %) nodrošina centralizētas sistēmas. Pētījumos, kas 2005. gadā tika veikti šāda veida ēkās, novērtēts, ka energotaupības iespēja tajās ir 38–40 %.

3.2.2.4

Šie ievērojamie enerģijas zudumi, no vienas puses, jāattiecina uz galapatērētājiem, zemas kvalitātes materiāliem, nepietiekamu termisko izolāciju, vecām tehnoloģijām ar lielu enerģijas patēriņu, novecojušām apkures iekārtām, apgaismojumu ar lielu enerģijas patēriņu, neefektīvām apsildes iekārtām, sliktas kvalitātes sūkņiem u.t.t. No otras puses, lielos zaudējumus var izskaidrot ar neefektīvu enerģētisko pārvaldību ar ievērojamiem zaudējumiem (40), kurus jāapmaksā patērētājiem. No visām esošajām iespējām energoefektivitāte ir vispieejamākā, vismazāk piesārņojošā un vislētākā.

3.2.3.1

Kopumā Ziemeļeiropas un Dienvideiropas lielajās klimatiskajās zonās dzīvojamo ēku sektora vidējais enerģijas patēriņš ir 4 343 kWh/gadā (41), šī enerģija pārsvarā tiek izmantota apkurei, kas kopā veido 21,3 % no pieprasījuma pēc elektrības, neraugoties uz to, ka šis pieprasījums attiecas galvenokārt uz Ziemeļeiropas un Centrāleiropas valstīm. Tālāk seko elektroenerģija, ko izmanto ledusskapjiem un saldētavām (14,5 %), kā arī apgaismojumam (10,8 %).

3.2.3.2

Dienvideiropas valstīs (Itālijā, Spānijā, Portugālē, Slovēnijā, Maltā, Grieķijā, Kiprā un Francijas dienvidos) viens no galvenajiem elektrības patēriņa palielināšanās faktoriem ir zemas jaudas (42) un neefektīvu (<12 kW dzesēšanas jaudas atdeve) mājas gaisa kondicionieru plaša izmantošana vasaras periodā.

3.2.3.3

Elektrības patēriņš gaisa kondicionieriem dzīvojamās mājās, uz kuriem attiecas Direktīva 2002/31/EK, 2005. gadā 25 valstu ES (43) tika lēsts aptuveni 7–10 TWh/gadā. Turklāt jāuzsver, ka Eiropā pastāvīgi pieslēgtas jaunas, modernas multivides iekārtas, personālie datori, printeri, skeneri, modemi, mobilo tālruņu lādētāji, veido 20 % no mājsaimniecību elektrības patēriņa.

3.3.1

Japānas enerģijas patēriņš veido 6 % no pasaules patēriņa, un jau pirms laba laika tika veikti pasākumi, īpaši transporta un celtniecības nozarēs, nolūkā samazināt šo patēriņu, kā arī no tā izrietošās CO2 emisijas, ņemot vērā, ka dzīvojamo ēku patēriņš veido aptuveni 15 % no kopējā enerģijas patēriņa.

3.3.2

Dzīvojamo ēku sektorā primāras enerģijas ietaupījumi, CO2 emisiju samazinājums un enerģētisko izdevumu samazinājums, kas panākts, pateicoties ēku energoefektivitātes pasākumiem, tiek lēsts attiecīgi aptuveni 28 %, 34 %, un 41 % (44). Japāņu dzīvojamo ēku energoefektivitātes standarti (45) tika pārskatīti 1999. gadā, un tie ietver gan jaudas standartus, gan prasību standartus. Mērķis ir sasniegt šo standartu pilnīgu piemērošanu vairāk nekā 50 % jauno ēku.

3.3.3

Japāņu vērtēšanas metodei, kas tiek izmantota gan attiecībā uz ēkas struktūrām, gan sadzīves tehniku, ir šādas iezīmes:

3.3.4

ASV saskaņā ar Starptautiskā enerģijas taupības kodeksa noteikumiem (International Energy Conservation Code — IECC  (46)) jau 1987. gadā (47) tika noteikti minimālie efektivitātes standarti 12 sadzīves tehnikas veidiem; šādi noteikumi ir daudzu štatu Enerģijas kodeksu pamatā.

3.3.5

Ēku energoefektivitātes kontrole ir katra štata, bet daudzos gadījumos — atsevišķu apgabalu kompetencē, jo īpaši pēc enerģijas politikas likuma (Energy Policy Act — EPACT) pieņemšanas 2005. gadā, kas ar paātrinātām nodokļu atlaidēm atbalsta komerciālo ēku īpašniekus piemērot energoefektīvas sistēmas, lai samazinātu atkarību no fosilajiem kurināmajiem.

3.3.6

Enerģijas paraugkodeksu (MEC  (48)), ko izstrādāja astoņdesmitajos gados, pamatojoties uz IECC, un kuru regulāri atjauno (pēdējo reizi — 2006. gadā), papildināja ēku enerģijas kodeksu programma (DOE's Building Energy Codes Program), kuru izstrādāja Federālais enerģijas departaments ar mērķi veicināt arvien efektīvākus ēku enerģijas kodeksus un palīdzēt štatiem pieņemt un piemērot šādus kodeksus, kurus ir regulāri jāpārskata nolūkā:

3.3.7

Federālā likuma projekts “Ēku energoefektivitātes likums” (Energy Efficient Buildings Act), kas tika iesniegts 2007. gadā, paredz:

3.3.8

Federālais enerģijas departaments uzskata, ka jaunu, ērtāku un efektīvāku ēku projektēšana ļaus samazināt dzesēšanas un apkures izdevumus par 50 % un ka energoefektivitātes kodeksu piemērošanas pasākumi ēkās radīs jaunas darbavietas būvniecības, atjaunošanas un iekārtu jomās.

4.1

Komitejai bija iespēja vairākkārt izteikties par nepieciešamību veikt ievērojamus un ilgtspējīgus enerģijas ietaupījumus, attīstot tehnoloģijas, produktus un pakalpojumus ar zemu enerģijas patēriņu, kā arī par nepieciešamību mainīt attieksmi, kas ļautu samazināt enerģijas patēriņu, saglabājot tādu pašu dzīves kvalitāti.

4.2

Komiteja atzīst, ka energoefektivitāte palīdz īstenot nepieciešamo klimata aizsardzību un pildīt saistības emisiju samazināšanas jomā, kuras ES uzņēmās Kioto, un iesaka pastiprināt darbu patērētāju labā.

4.3

Komiteja uzskata, ka nolūkā veicināt ēku energotaupību ir lietderīgi veikt padziļinātu to šķēršļu izpēti, kas liedza pilnībā īstenot direktīvas par ēku energoefektivitāti (EPBD) ieviešanu, kā arī jebkurā gadījumā noteikt aptuveni 10 gadu pārejas periodu, lai visu esošo ēku, uz kurām attiecināma direktīva, sertifikācija kļūtu obligāta.

4.4

EESK atzinumā par tematu “Priekšlikums direktīvai par ēku energoefektivitāti” jau 2001. gadā uzsvēra atbalstu Komisijas iniciatīvai un atbalstīja vēlmi izstrādāt kopīgu metodoloģiju pastāvīgai ēku energoefektivitātes novērtēšanai un pārraudzībai. Cita starpā tā uzsvēra iespēju “izvairīties no dalībvalstīm neizpildāmiem ierobežojumiem, ņemot vērā starptautisko konkurenci”, kā arī “nodrošināt, lai īpašnieki, kas izīrē vai dzīvo savā īpašumā, nebūtu spiesti segt izmaksas, kuras pārsniedz viņu iespējas. Rezultātā direktīvas mērķi kļūtu nevajadzīgi un veicinātu iedzīvotāju noraidošu attieksmi pret vienoto Eiropu”  (49).

4.5

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai ēku energoefektivitātes direktīvas iespējamās paplašināšanas gadījumā tajā iekļautu ēkas dzīves cikla analīzi ar mērķi parādīt tā ietekmi uz oglekļa ciklu, tādejādi dodot iespēju iedzīvotājiem un par noteikumu izstrādi atbildīgajām iestādēm skaidrāk saprast celtniecībā paredzēto produktu oglekļa emisiju sekas.

4.5.1

Ņemot vērā to, ka šīs jomas Kopienas tiesību aktu iespējamā paplašināšana ietekmē tirgu un izmaksas, kas gulstas uz galapatērētājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir īpašnieki vai īrnieki, jebkurā gadījumā vajadzētu veikt atbilstošu ietekmes novērtējumu.

4.5.2

Jārūpējas, lai vēlamie pasākumi termiskās izolācijas uzlabošanai nodrošinātu pietiekamu gaisa un ūdens tvaika apmaiņu, aizkavētu iztvaikošanu un neizraisītu ēkas bojājumus, piemēram, pelējuma veidošanos.

4.6

Komiteja jau norādīja (50), ka “attiecīgie pasākumi enerģijas lietderības veicināšanas jomā līdz šim ir bijusi ļoti atšķirīgi dažādo vietējo apstākļu un veikto pasākumu dēļ. Minēto pasākumu ietekme uz iekšējo tirgu ir ierobežota. Ņemot vērā minēto un saskaņā ar funkciju decentralizācijas principu ir svarīgi, lai papildu pasākumi ES līmenī sniegtu īstu pievienoto vērtību”.

4.7

Sertifikācijas process jāpapildina ar valstu atbalsta programmām nolūkā nodrošināt energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu vienlīdzīgu pieejamību, sevišķi to dzīvojamo ēku gadījumā, kas uzbūvētas vai tiek pārvaldītas mājokļu sociālās politikas ietvaros.

4.8

Apkures katlu, gaisa kondicionēšanas vai citu alternatīvo enerģiju iekārtu regulāra uzturēšana, ko veic kvalificēti speciālisti, palīdz nodrošināt pareizu noregulēšanu saskaņā ar produkta tehniskajām specifikācijām, tādejādi nodrošinot maksimālu efektivitāti.

4.9

Pamatojoties uz pozitīvo pieredzi, kāda jau ir iegūta dažās dalībvalstīs, un ņemot vērā iepriekšējos gados gūtos rezultātus svarīgu Kopienas politikas jomu piemērošanā, Komiteja ierosina dažus pasākumus, kas varētu būt noderīgi, lai veicinātu energoefektivitāti vispār, bet jo īpaši ēkās:

4.10

Komiteja uzskata, ka ir būtiski tiešākā veidā risināt galapatērētāju informēšanas un finansēšanas problēmas, izstrādājot novatoriskas metodes. Ir jāpanāk, lai īpašnieki un īrnieki šos jaunos Kopienas pasākumus neuztvertu kā jaunu nodokli, kas uzlikts pamatīpašumam — mājoklim.

4.11

Kioto protokola ievērošana un enerģijas taupīšana nedrīkst kļūt par vienkāršu lielāku izdevumu pārnešanu no enerģijas ražošanas nozares uz galapatērētājiem un Eiropas iedzīvotājiem.

4.12

Komiteja uzskata, ka nolūkā samazināt izmaksas un slogu, kas gulstas uz īpašniekiem, gadījumos, kad tas ir iespējams, sertifikāciju var veikt visai ēkai, izvēloties par paraugu dažus dzīvokļus, un attiecinot sertifikācijas rezultātu uz visiem ēkas dzīvokļiem.

4.13

Tīmekļa vietne, kuras izveidošanu veicina Komisija un kas ir saistīta ar valstu tīmekļa vietnēm, varētu būt noderīga, lai pārvarētu juridiskos, institucionālos, pārvaldības un tehniskos šķēršļus, kuri kavē lietotājdraudzīgas piekļuves nodrošināšanu galapatērētājiem.

4.14

Komiteja lūdz EESK administrāciju veikt izpēti par to, ko EESK varētu darīt, lai uzlabotu energoefektivitāti savās ēkās. Kā piemēru var minēt “Atjaunīgo energoresursu ēku” Briselē, kas liecina, ka iespējams lēti un efektīvi sasniegt ievērojamus uzlabojumus. EESK vajadzētu rādīt piemēru citiem. Daži uzlabojumi Komitejas ēkās jau ir veikti, tostarp arī darbs EMAS sertifikācijas iegūšanai. Komiteja aicina administrāciju sniegt pārskatu par līdz šim panākto progresu, kā arī par turpmāk nepieciešamajiem uzlabojumiem.