15.10.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 247/41

A.

tā kā saskaņā ar II darba grupas sagatavoto Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) AR4 tiek sagaidīts, ka gandrīz visus Eiropas reģionus skars turpmākās klimata pārmaiņas; tā kā daudzām ekonomikas nozarēm šī ietekme radīs problēmas, bet līdz ar to arī turpmāku apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai Eiropā un kavēs sociālo attīstību;

B.

tā kā reģionālie zinātniskie novērojumi, kas iegūti no visiem kontinentiem un okeāniem, sniedz pieradījumus par to, ka dabu ietekmē klimata pārmaiņas, galvenokārt temperatūras paaugstināšanās, bet arī citas klimata pārmaiņu ietekmes; tā kā cilvēku darbība izraisa novēroto temperatūras paaugstināšanos un ietekmē fiziskās un bioloģiskās sistēmas;

C.

tā kā ES ir jāapsver, kādā mērā pielāgošanās klimata pārmaiņām varētu pavērt iespējas jaunam ekonomiskās izaugsmes un attīstības modelim, kas aizsargātu vidi, veicinātu nodarbinātību un dotu iespēju jaunai sociālās politikas dimensijai,

D.

tā kā klimata pārmaiņas ir problēma, kas skar moderno sabiedrību kopumā, un tādējādi visiem pārvaldības līmeņiem, sākot no ES līmeņa un valsts iestādēm līdz pat pilsoņiem individuāli ir nozīmīgi jāiesaistās pielāgošanās pasākumos;

E.

tā kā pielāgošanās pasākumi kaitējuma novēršanai ir vajadzīgi ne tikai tādēļ, lai piemērotos turpmākajām klimata pārmaiņām Eiropā un ārpus tās, bet tie arī pašreiz ir jāizstrādā un jāpiemēro, lai reģionos un vietējā mērogā piemērotos sekām, ko izraisījis globālās sasilšanas pašreizējais līmenis siltumnīcefekta gāzes emisijas dēļ; tā kā šādiem pielāgošanās pasākumiem jābūt patiesi vispusīgiem un jāiekļauj sociālie, ekonomikas un vides aspekti plašākā nozīmē;

F.

tā kā reģionālajā un vietējā mērogā ir veikti daudzi pētījumi un demonstrējumi par klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi; tā kā daudzos šādos pētījumos trūkst līdzvērtīgu sociāli ekonomiskās dimensijas pētījumu un pētījumu par iespējamo ietekmi uz attiecīgā reģiona iedzīvotājiem;

G.

tā kā ES līmenī klimata pārmaiņu monitoringam un koordinācijas pasākumiem ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā ir jābūt prioritātei, lai tādējādi veicinātu kopējas stratēģijas izveidi attiecībā uz šo problēmu;

H.

tā kā sevišķi svarīga nozīme būs gan publiskiem, gan privātiem ieguldījumi pētniecības un attīstības darbībās saistībā ar klimata pārmaiņām, nodrošinot, ka pielāgošanās un klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumi ir iespējami efektīvi klimata pārmaiņu seku ierobežošanā;

I.

tā kā valstu pētījumiem par klimata pārmaiņām jābūt koordinētiem ar pētniecību, kuru veic saskaņā ar Septīto pamatprogrammu;

J.

tā kā publiskajās debatēs pielāgošanās klimata pārmaiņām ir mazāk aplūkota, pievēršot uzmanību nepieciešamajiem klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, lai ierobežotu globālo sasilšanu;

K.

tā kā ES noteiktais mērķa sasniegšana — ierobežot globālo sasilšanu līdz 2 grādiem pēc Celsija — joprojām nozīmētu, ka Eiropa saskartos ar nozīmīgām klimata pārmaiņām, kuras izraisa globālā sasilšana, vairākām sekām, kas skartu attiecīgos iedzīvotājus, vietējo un reģionālo ekonomiku, kā arī vidi, un tas izraisītu turpmāku pašreizējās nevienlīdzības un reģionālo atšķirību paplašināšanos attiecībā uz resursiem un līdzekļiem Eiropā;

L.

tā kā ir jāpastiprina ekstremālu laika apstākļu priekšnosacījumu izpēte un izpratne, kā nepieciešams aizsargpasākumu un darbību, tostarp agro brīdinājuma sistēmu, pamats, lai turpmāk novērstu zaudējumus un kaitējumu cilvēkiem, īpašumiem, bioloģiskajai daudzveidībai un videi, un tā kā ir jāizstrādā instrumenti šādu pasākumu efektivitātes novērtēšanai;

M.

tā kā pieeja, kas balstās tikai uz izmaksu un ieguvumu analīzi, attiecībā uz pielāgošanās mehānismu, nešķiet piemērota, jo ir paredzams, ka arī Eiropā vairāk tiks skarti visnabadzīgākie reģioni, jo parasti tiem nav pietiekama nodrošinājuma, informācijas un mobilitātes, lai piemērotos vides pārmaiņām;

N.

tā kā augšupēja pieeja, aicinot kopienas, kuras skar klimata pārmaiņu negatīvās sekas, iepazīstināt ar darba paņēmieniem, kurus tās ir atzinušas par lietderīgiem klimata pārmaiņu radīto seku apkarošanā, būtu noderīgs paņēmiens, lai ES darbotos kā visaptveroša struktūra, kas sekmē stratēģijas, izstrādā attiecīgas atbalsta programmas un vada politiku koordinēšanu, izmantojot zinātnes, reģionālos un vietējos tīklus, kā arī partnerību;

O.

tā kā attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi vissvarīgākais ir paplašināt un uzlabot profesionālo un sabiedrības izglītību par pielāgošanās pasākumiem;

P.

tā kā klimata pārmaiņas ietekmē attīstības sasniegumus un apdraud sekmīgu attīstību Eiropā, un vēl vairāk ietekmē jaunattīstības valstis; tā kā gan ES, gan saistībā ar atbalsta sniegšanu jaunattīstības valstīm, ir sīkāk jānovērtē jautājums par pielāgošanās pasākumu finansēšanu;

Q.

tā kā saskaņā ar iesaistīšanas jēdzienu pielāgošanās klimata pārmaiņām ir jāiekļauj lēmumu pieņemšanas procesā, ņemot vērā tādus jautājumus kā ieguldījumu apmērs un jomas; tā kā debatēs šī lēmuma pieņemšanas procesa gaitā ir jāiesaista vietējās un reģionālās ieinteresētās puses, kā arī lēmumu pieņēmēji;

R.

tā kā Zaļajā grāmatā par adaptāciju klimata pārmaiņām nav īpaši uzsvērta ne to ES attālāko reģionu ģeogrāfiskā un klimatiskā un attīstības specifika, kurus klimata pārmaiņas varētu skart atšķirīgā veidā nekā Eiropas kontinentālo daļu, ne arī īpaši izpētīti klimatiskie apstākļi pilsētu teritorijās vai blīvi apdzīvotos reģionos Eiropā;

S.

tā kā klimata pārmaiņas visticamāk skars tos reģionus, kuri, ņemot vērā to topogrāfiskās iezīmes, ir visvairāk atkarīgi no dabas dinamikas (cita starpā ledāju zonas un kalnainus reģionus), pakļaujot vietējo ekonomiku, kultūru un iedzīvotājus lielām slodzēm un pielāgošanās izmaksām, tādējādi vēl vairāk saasinot reģionālās nevienādības;

T.

tā kā Dienvideiropa un Vidusjūras baseins ir divas visneaizsargātākās teritorijas Eiropā, kuras jau cieš no ūdens trūkuma, sausuma un meža ugunsgrēkiem;

U.

tā kā veiksmīgu stratēģiju īstenošana, pielāgojoties nenovēršamajām klimata pārmaiņām, ir atkarīga no izglītības un saziņas jomas atbalsta, iesaistoties plašsaziņas līdzekļiem un pilsoņiem piedaloties vides jautājumu risināšanā;

V.

tā kā Pasaules Veselības organizācija lēš, ka jau patlaban 60 000 nāves gadījumu viena gada laikā notiek ar klimatu saistītu dabas katastrofu dēļ; tā kā IPCC AR4 ziņojumā ir uzsvērta klimata pārmaiņu ietekme uz sabiedrības veselību; tā kā ir ļoti nopietnas bažas par tropisko slimību un to pārnēsātāju izplatīšanos reģionos ar mērenu klimatu; tā kā tieši šī iemesla dēļ vislielākā mērā pielāgoties klimata pārmaiņām nāksies tām veselības aprūpes struktūrām, kuras aprūpē visneaizsargātākos sabiedrības locekļus;

W.

tā kā klimata pārmaiņas turpinās nodarīt nopietnu kaitējumu jau tā jutīgajām un apdraudētajām ekosistēmām un ietekmēs Eiropas bioloģisko daudzveidību; tā kā visskarbāk šis kaitējums būs sajūtams netieši – tiekot degradētiem tiem ekosistēmu pakalpojumiem, kas ir vissvarīgākie cilvēku labklājībai; tā kā ekosistēmu aizsardzībai tāpēc jābūt ES pielāgošanās stratēģijas pamatā; tā kā augsne ir lielākais organiskā oglekļa rezervuārs un neatbilstīga augsnes pārvaldība samazina šo rezervuāru; tā kā nepieciešamība apturēt šo tendenci un nodrošināt atbilstīgus pasākumus, lai uzturētu un, ja iespējams, palielinātu augsnes organiskā oglekļa sastāvu ir neatņemama daļa no ES pielāgošanās stratēģijas,

1.

atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par adaptāciju klimata pārmaiņām un ieinteresēto pušu konsultāciju procesu;

2.

uzsver ciešas savstarpējas saiknes nozīmību starp pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, lai izmantotu sinerģijas klimata pārmaiņu seku ierobežošanai; aicina Komisiju izpētīt abu šo pasākumu līdzsvarošanu, savstarpēji uzlabojot to efektivitāti, lai izstrādātu skaidru holistisku stratēģiju;

3.

atzīst – lai arī Zaļajā grāmatā par adaptāciju klimata pārmaiņām jautājumi ir izskatīti atbilstīgi nozarēm, daudzas taja minētas nozares ir savstarpēji cieši saistītas; uzskata, ka ietekme uz vienu nozari, kā arī vienā nozarē pieņemti lēmumi bieži vien ietekmēs citas nozares, un tādēļ lūdz Komisiju, īstenojot pielāgošanās pasākumus, ņemt vērā šādu mijiedarbību;

4.

apstiprina nepieciešamību sekmēt uz risku balstītas pieejas zinātnisku modelēšanu un pētījumus, lai labāk analizētu, izprastu un noteiktu klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēkiem un sociālo ietekmi saistībā ar ES mērķi – ierobežot klimata pārmaiņas līdz 2 grādiem pēc Celsija un saistībā ar vietējā vai reģionālā līmenī nepieciešamās pielāgošanās dimensiju;

5.

prasa Komisijai veikt pētījumu par pielāgošanās finansiālo pusi, izstrādāt scenārijus, nosakot pielāgošanās izmaksu un ieguvumu bilanci, un stimulēt un paredzēt saimniecisko darbību; uzsver, cik svarīgi ir izmantot uz nozarēm orientētu augšupēju pieeju, kurā ņemtas vērā Eiropas dabisko dzīvotņu atšķirības, piemēram, kalnu vai salu rajoni; aicina Komisiju sagatavot plānu par izmaiņām nodarbinātībā gan nozarēs, kas paplašinās, gan nozarēs, kuras samazinās;

6.

aicina Komisiju koordinēt un atbalstīt kopējas Eiropas datu bāzes sagatavošanu par neaizsargātākām vietām, lai izprastu ietekmi uz sabiedrības grupām, kā arī uz Eiropas un valsts kultūras mantojumu, un izprastu kā sabiedrība varētu reaģēt uz turpmākām klimata pārmaiņu sekām; uzskata, ka jāizveido datu bāzes arī par citu nozīmīgu informāciju attiecībā uz pielāgošanās darbībām un politikas virzieniem, piemēram, rādītājiem, politikas virzieniem un pasākumiem;

7.

aicina Komisiju koordinēt pašreizējos vides datu monitoringa tīklus un attiecīgā gadījumā sasaistīt tos ar jaunām struktūrām, lai savienotu viendabīgu mērījumu datu bāzes, kuras varētu izmantot izstrādājot modeļus, kuri dotu iespēju noteikt, kāda rīcība ir vissteidzamākā un nepieciešamākā kontinentālā, reģionālā un vietējā līmenī;

8.

aicina Komisiju izpētīt, kā turpmāk attīstīt un atbalstīt Viseiropas universitāšu, sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, operatīvo organizāciju, jo īpaši valstu meteoroloģiskos dienestu, kuru rīcībā ir plaši datu resursi, tīklu un lēmumu pieņēmējus vietējā un reģionu līmenī, lai veicinātu starpnozaru partnerības par pielāgošanos un lai apmainītos ar zināšanām un politikām, kā arī lai izstrādātu instrumentus pieņemto pasākumu novērtēšanai un informētu sabiedrību par zinātniskiem atzinumiem un plāniem attiecībā uz nepieciešamo pielāgošanos klimata pārmaiņām vai tos izplatītu;

9.

uzskata — lai zinātnisko izpēti par klimata pārmaiņu ietekmi padarītu efektīvāku, pētījumi, kas veikti saskaņā ar Septīto pamatprogrammu, jākoordinē ar pētījumiem valstu līmenī (jo īpaši Zemes novērošanas programmas no kosmosa);

10.

uzskata, ka ES ir jāuzņemas būtiski centieni, lai paplašinātu tehnoloģisko attīstību pielāgošanās pasākumu jomā, lai atbalstītu mūsu pašu ekonomiku un nodotu tālāk šīs tehnoloģijas jaunattīstības valstīm; uzskata, ka efektīvu, drošu un lētu tehnoloģiju attīstīšana ir būtisks veids, kā pielāgoties klimata pārmaiņām un uzskata, ka nākamajā pušu konferencē/sanāksmē Poznaņā (COP 14) šim jautājumam jāpievērš īpaša uzmanība;

11.

lūdz Komisijai, izstrādājot un pārveidojot esošos un visus turpmākos tiesību aktus, stratēģijas un finansējamos projektus ar teritoriālu ietekmi iestrādāt pielāgošanās aspektu, lai tādējādi mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi; aicina Komisiju veikt visaptverošu analīzi par pašreizējiem Eiropas finanšu instrumentiem un par to iespējamu izmantošanu pielāgošanās pasākumos klimata pārmaiņām atbilstoši to piemērošanas jomām un norādīt, kur būtu nepieciešams papildu finansējums;

12.

neatlaidīgi mudina Padomi bez turpmākas kavēšanās pieņemt lēmumu par priekšlikumu regulai, ar kuru izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (ESSF), ņemot vērā to, ka Parlaments jau 2006. gada 18. maijā pieņēma savu nostāju (6); uzskata, ka ar piedāvāto regulu, kurā — citu pasākumu kopumā — noteikts pazemināts slieksnis ESSF mobilizācijai, dos iespēju risināt dabas un cilvēku izraisīto katastrofu postījumu problēmu efektīvāk, elastīgāk un savlaicīgāk; uzstāj, ka šāds finanšu instruments ir ļoti svarīgs, jo īpaši tādēļ, ka sagaidāms dabas katastrofu pieaugums nākotnē arī klimata pārmaiņu dēļ;

13.

aicina Komisiju nākošajos reģionālo politiku un struktūrfondu ilgtermiņa finanšu plānos apsvērt finansiālu pasākumu iekļaušanu, kā arī ierosināt papildu līdzekļu piešķiršanu tam, lai rastu novatoriskus risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai;

14.

norāda uz to, ka ES kohēzijas politikas stratēģiskās vadlīnijas skaidri norāda uz nepieciešamību stiprināt sinerģijas starp vidi un ekonomisko izaugsmi; uzsver, ka reģionālās politikas programmas veic ieguldījumus infrastruktūrā ūdens, atkritumu un gaisa jomās, bioloģiskās daudzveidības jomā, teritorijas apsaimniekošanas veicināšanā un sabiedriskā transporta jomā; uzsver, ka šīs programmas sniedz ieguldījumu saistību sasniegšanā attiecībā uz klimatu, kā arī atbalsta riska novēršanas pasākumus ar novatoriskiem sabiedrības pārvaldes politikas virzieniem, tostarp, piemēram, ar profilaktisko uzraudzību; atzīmē arī, ka Komisijai un dalībvalstīm jāveicina koordinācija civilās aizsardzības organizācijas un neparedzētu izdevumu plānošanas jomā; šajā sakarā atsaucas uz ANO Starptautiskās stratēģijas katastrofu mazināšanā programmas darbību;

15.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīm izmantot lauku attīstības fondus, lai uzlabotu piemērošanos klimata pārmaiņām lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs; atgādina par augsnes organisko vielu nozīmi, lai nodrošinātu augsnes auglību un ūdens uzturēšanas spēju, kā arī lai tā būtu oglekli absorbējoša, un aicina Kopienu pieņemt atbalstu attiecīgām augsnes pārvaldības praksēm, ar kuru palīdzību Eiropas augsnē tiek uzturēts organisko vielu līmenis, kā efektīvu veidu, lai pielāgotos pieaugošai temperatūrai un izmaiņām nokrišņu ziņā; uzsver piemērotu krīzes novēršanas un riska pārvaldības mehānismu nepieciešamību Kopienā, kā arī valsts un reģionu līmenī, jo krīzes turpmāk noteikti radīsies, īpašu uzmanību veltot sistemātiskiem zemes apsaimniekošanas pasākumiem, lai nodrošinātu ilgāku ūdens aiztures laiku un mazāku ugunsgrēku slodzi mežiem; uzskata, ka riska pārvaldība jāpadara par neatņemamu un nepārprotamu ES kohēzijas politikas daļu;

16.

Aicina Komisiju ierosināt ES mēroga pielāgošanās un sagatavotības sistēmu; uzsver, ka pienācīgi jāņem vērā subsidiaritātes principu cīņā ar klimata pārmaiņu sekām, izmantojot konkrētus pielāgošanās pasākumus, jo reģioni un vietējās kopienas Eiropā spēs rast politisku atbildi uz pašu pieredzētajām problēmām; bet tomēr uzsver vienotības un koordinācijas nepieciešamību attiecībā uz pielāgošanās plāniem ES līmenī;

17.

uzsver vietējo kopienu nozīmīgo lomu klimata pārmaiņu apkarošanā, un tādēļ aicina īstenot integrētas, ilgtspējīgas pilsētu, reģionu un lauku attīstības stratēģijas, kurās pilnībā ņemti vērā pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi un klimata pārmaiņu mazināšana, un aicina veikt zinātniskus pētījumus, lai analizētu, kāda infrastruktūra būtu vispiemērotākā ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanā;

18.

aicina Eiropas institūcijas un reģionu un vietējās varas iestādes ciešāk sadarboties un apmainīties ar paraugpraksi, lai izveidotu objektus, struktūras un pakalpojumus, kuru mērķis ir panākt attiecīgajos reģionos neitrālu oglekļa līmeni, piemēram, rajona apkures sistēmas, uzlabotus pārstrādes pakalpojumus, integrētu sabiedrisko transportu, energoefektīvas un ūdeni efektīvi izmantojošas ēkas, ražot vairāk alternatīvu enerģiju un to izmantot, kā arī vairāk informēt sabiedrību par enerģijas patēriņu;

19.

uzsver, ka lauksaimniecības nozare ir viena no neaizsargātākajām pret klimata pārmaiņām, bet tajā pašā laikā nozare tiek apsūdzēta par kaitējumu videi; uzskata, ka pielāgošanās pasākumiem šajā nozarē ir jābūt tādiem, kas mazinātu neaizsargātību un stiprinātu ilgtspējību gan attiecībā uz vidi, gan ekonomiskā ziņā;

20.

uzsver, ka saistībā ar pašreizējo “veselības pārbaudi” ir jāizskata lauksaimniecības nozares pakāpeniska piemērošanās jaunajām vajadzībām, kas radušās klimata pārmaiņu rezultātā;

21.

uzsver, ka lauksamniecības nozare var piemēroties klimata pārmaiņām un mazināt klimata pārmaiņu sekas, ieviešot tiesību aktus, kas veicina ilgtspējību un sekmē jaunus paņēmienus ūdens resursu un citu dabas resursu izmantošanai un pārvaldīšanai;

22.

uzsver dalībvalstu un Komisijas nozīmi tās transporta infrastruktūras noteikšanā, kuru mainīgie klimatiskie apstākļi var visvairāk ietekmēt un kurā papildu pasākumi un ieguldījumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu nepārtrauktu un drošu darbību;

23.

atzinīgi vērtē MOP 3 Bali konferencē panākto ievērojamo rezultātu uzsākt Pielāgošanās fonda darbību, apkopojot konkrētus pielāgošanās projektus ar finanšu līdzekļiem, kas iegūti no nodevas par Tīra attīstības mehānisma (CDM) projektiem, kuri uzsākti Kioto Protokola pušu jaunattīstības valstīs; uzsver, ka nozīmīgo lēmumu par pielāgošanās finansēšanu jaunattīstības valstīs neatkarīgi no donoriem pieņēma pirms Bali rīcības plāna pieņemšanas;

24.

uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt, kas visās celtniecības atļaujās un pilsētu plānos ņem vērā dažādus pielāgošanās plānus kā ietekmes uz vidi novērtējuma daļu, lai neveiktu ieguldījumus nesaderīgā infrastruktūrā; norāda, ka vairumā gadījumu atbilstīgāk būtu neattīstīt īpaši neaizsargātās teritorijas vai atkal pārveidot jau attīstītās teritorijas, nekā izveidot aizsardzību, lai sagatavotos klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei;

25.

uzskata, ka ir vajadzīga sadarbība, lai atbalstītu Eiropas nabadzīgākos reģionus un jaunattīstības valstis, jo klimata pārmaiņas var visvairāk skart tieši šos reģionus, bet tiem jāspēj risināt klimata pārmaiņu radītās sekas; pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā par adaptāciju klimata pārmaiņām nav pienācīgi uzsvērta sadarbības nepieciešamība starp ES un jaunattīstības valstīm attiecībā uz pielāgošanos; jo īpaši uzsver tehnoloģiju nodošanas un veiktspējas palielināšanas nepieciešamību; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Globālo klimata pārmaiņu aliansi, bet uzsver, ka pašreiz tai pietrūkst finansējuma;

26.

atzīst atgriezenisko saiti starp attīstības mērķiem un klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem; uzsver, ka klimata pārmaiņu jautājums ir jāiekļauj visos ES attīstības sadarbības instrumentos, tostarp pašreizējās partnerattiecību programmās, piemēram Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības dialogā vai ES — Āfrikas partnerībā enerģētikas jomā; uzsver, ka liela nozīme arī ir partnerības stiprināšanai ar jaunattīstības valstīm, lai pastiprinātu pasākumus mežu izciršanas novēršanai, nodrošinot ieguvumus gan no klimata pārmaiņu mazināšanas, gan no pielāgošanās klimata pārmaiņām;

27.

aicina izstrādāt stabilus un plānojamus finanšu instrumentus saistībā ar ES politikām, piemēram, emisiju tirdzniecības sistēmu (ETS), lai palīdzētu jaunattīstības valstīm pielāgoties klimata pārmaiņu sekām, kā arī lai nodrošinātu līdzekļus pielāgošanās politikām dalībvalstīs;

28.

norāda uz to, ka klimata pārmaiņas varētu paātrināt dabas resursu pieejamības samazināšanos; aicina Komisiju izskatīt turpmākos pasākumus, lai pielāgotos jaunajām pārmaiņām, nodrošinot apgādes ar pārtiku un energoapgādes drošību;

29.

aicina Komisiju Eiropas un starptautiskajā līmenī izpētīt kā attīstības plānos un sarunās par budžetu inkorporēt pielāgošanās klimata pārmaiņām jautājumus; aicina Komisiju izpētīt kā šādus pasākumus piemērot nozaru politikām, lai piesaistītu publisko un privāto finansējumu, kā arī ieguldījumus; uzsver, ka šādai inkorporācijai jāattiecas uz zinātnes jomu, iesaistīšanu, informētības palielināšanu, informācijas sniegšanu, sadarbību un uzraudzību, precīzi ievērojot noteiktos kritērijus, kurus regulāri jāpārbauda, lai būtu pamatojums turpmāka atbalsta sniegšanai, un par to sniedzot ziņojumus Parlamentam un Padomei;

30.

uzsver, cik nozīmīga ir nepieciešamība pēc tā, lai ūdens tiktu patērēts racionāli, izmantojot “ūdens pieprasījuma pārvaldību”, jo ūdens kļūst par ierobežotu resursu; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt integrējošus pasākumus, lai nodrošinātu ūdens pieejamību un tā lietošanas iespējas, kā arī saglabāšanu, un veicināt novatoriskas tehnoloģijas un prakses, tostarp izmēģinājuma projektus, kas palīdzētu mazināt sausuma nodarīto kaitējumu un plūdu risku; šajā sakarā atzīst ekosistēmiskās pieejas nozīmību, novēršot vai mazinot augsnes eroziju, plūdus, pārtuksnešošanos, jūras līmeņa paaugstināšanos, invazīvu svešu sugu izplatību un paaugstinot mežu aizsardzību pret ugunsgrēkiem;

31.

atzīst, ka klimata pārmaiņas palielina saslimstību un priekšlaicīgu mirstību, visvairāk skarot vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas; aicina dalībvalstis apsvērt pasākumus, lai veicinātu veselības aizsardzības sistēmu spēju pielāgoties klimata pārmaiņu kaitīgajai ietekmei; aicina Komisiju izveidot ES mēroga sistēmu klimata pārmaiņu ietekmes uz veselību monitoringam un uzraudzībai; aicina Komisiju nodrošināt, lai ES pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas politikas centrā būtu klimata pārmaiņu izraisītais apdraudējums cilvēka veselībai;

32.

uzsver, ka nepieciešama diferencēta pieeja klimata un attīstības jautājumiem attiecībā uz teritorijām un reģioniem, kas ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, kā kalnu un piekrastes teritorijas, salas vai, piemēram, ES septiņi visattālākie reģioni, kuri savu topogrāfisko iezīmju un strukturālo trūkumu dēļ ir īpaši atkarīgi no tā, kas notiek dabā; šajā sakarā aicina Komisiju paplašināt vismazāk aizsargāto teritoriju sarakstu un sadarboties ar pašreizējām reģionālajām iniciatīvām, piemēram, Alpu konvenciju un Karpatu konvenciju, lai iespējami labāk izmantotu zināšanas, kas iegūtas pateicoties šādām iniciatīvām;

33.

aicina Komisiju ņemt vērā to, cik būtiska nozīme pielāgošanās politikā ir veselīgām ekosistēmām; uzsver to, ka spēkā esošie ES tiesību akti, (piemēram, Putnu direktīva (7), Dzīvotņu direktīva (8), “Natura 2000”, Ūdens pamatdirektīva (9)) var palīdzēt risināt šo problēmu Eiropā; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt visaugstāko prioritāti šīs politikas īstenošanai, lai nodrošinātu strauju un efektīvu pielāgošanos klimata pārmaiņām;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Eiropas padomdevēju grupu par pielāgošanos klimata pārmaiņām un uzsver šādas ekspertu grupas nepieciešamību, lai nodrošinātu iespējas saskaņotu starpnozaru stratēģiju īstenošanai ES līmenī, kā arī lai uzlabotu pamatpolitikas, kas varētu nodrošināt stimulus veikt ieguldījumus pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas darbībās;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai kā Parlamenta devumu ieinteresēto pušu konsultācijas procesā par Komisijas ierosināto Zaļo grāmatu.