27.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 79/7

1.

norāda, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums, kā arī šķērslis vienlīdzīgu iespēju radīšanai salīdzinājumā ar vīriešiem;

2.

atgādina, ka nebūs iespējams īstenot ekonomisko un sociālo kohēziju, kas ir viens no Eiropas Savienības galvenajiem pīlāriem, ja arī turpmāk puse no visiem iedzīvotājiem tiks kavēta savā personīgajā un profesionālajā attīstībā, pat radot fizisku un psiholoģisku apdraudējumu tikai tāpēc, ka šie iedzīvotāji ir sievietes;

3.

norāda, ka minētā problēma ir vispārēja. Šis sociālais ļaunums sastopams visās – gan Austrumu, gan Rietumu – kultūrās. Pasaules sieviešu konferencē, kas 1995. gada septembrī notika Pekinā, tika paziņots, ka vardarbība pret sievietēm ir visizplatītākais un visvairāk slēptais noziegums pasaulē. “Vardarbība pret sievietēm ir apliecinājums vēsturiski nevienlīdzīgām varas attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, radot dominējošu stāvokli vīriešiem un vīriešu diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kā arī kavējot sieviešu personības neierobežotu attīstību [..]. Vardarbība pret sievietēm sakņojas kultūrās [..], kurās sievietēm ierādīts zemāks stāvoklis ģimenē, darbā, kopienā un sabiedrībā”;

4.

atzīst, ka iepriekšējā gadsimta laikā sievietes aizvien plašāk iesaistījušās sabiedriskajā dzīvē, sniedzot būtisku ieguldījumu ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī tādās jomās kā kultūra, augstākā izglītība, politika, zinātne, ekonomika u. c.;

5.

atbalsta sieviešu centienus iegūt brīvību un neierobežoti attīstīties, kā arī nosoda ideoloģijas un praksi, kas apdraud un ierobežo minētos centienus. Vardarbība pret sievietēm ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem;

6.

konstatē, ka vardarbība pret sievietēm sastopama visās ES dalībvalstīs un visos sabiedrības slāņos neatkarīgi no izglītības līmeņa un sociālās izcelsmes;

7.

vērš uzmanību uz vardarbības upuru, proti, sieviešu un bērnu, nepieļaujamajiem tiesību un brīvību pārkāpumiem;

8.

norāda, ka gan preventīvie pasākumi vardarbības pret sievietēm novēršanai, gan vardarbības apkarošana un ar to saistītie pasākumi ir prioritātes, lai saglabātu sieviešu fizisko un garīgo integritāti un nodrošinātu dzimumu līdztiesību, kā arī panāktu lielāku saimniecisko un sociālo attīstību vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

9.

uzskata, ka ir jānovērtē reālais stāvoklis sabiedrībā dzimumu līdztiesības jomā, un šādu novērtējumu varētu izmantot par pamatu efektīvu pasākumu izstrādei iedzīvotāju vajadzībām pielāgotas sociālās politikas ietvaros;

10.

uzsver, ka vardarbība pret sievietēm rodas tādā sabiedrības struktūrā, kas veicina dzimumu līdztiesības trūkumu, un, lai vardarbību novērstu, prioritāte jāpiešķir politiskiem pasākumiem, kas vērsti uz reālu dzimumu līdztiesības panākšanu. Vienlīdzīga attieksme nozīmē, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas iespējas veidot sabiedrību un savu dzīvi, un šādas attieksmes priekšnoteikums ir vienādas tiesības, iespējas un pienākumi visās dzīves jomās;

11.

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kas atrodas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, spēj nodot vērtības un īstenot ekonomikas, izglītības un sociālo politiku ikdienas dzīvē. Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes “Eiropas hartā par dzimumu līdztiesību vietējā līmenī”, kas izstrādāta saskaņā ar Kopienas Piekto rīcības programmu dzimumu līdztiesības jomā, norādīts, ka dzimumu līdztiesības atbalsta rīcībpolitikas vislabāk var stiprināt tieši vietējā un reģionālajā līmenī;

12.

norāda, ka vietējās pašvaldības, kas ir parakstījušas minēto dokumentu, ar hartas 22. pantu atzīst, ka vardarbība saistībā ar dzimumu ir cilvēka pamattiesību pārkāpums, un apņemas īstenot rīcībpolitikas un pasākumus vardarbības apkarošanai;

13.

konstatē, ka Eiropas iestādes apzinās to, ka dažādu pasākumu veiksmīga īstenošana ir atkarīga no to spējas izmantot reģionālo un vietējo pašvaldību jau esošo praksi un resursus. Pašvaldības atrodas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tāpēc tās ir visatbilstošākās, lai uzklausītu iedzīvotāju viedokļus un bažas, meklētu efektīvus risinājumus, kā arī atbalstītu un sekmētu Eiropas rīcībpolitiku īstenošanu;

14.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir lielā mērā atbildīgas par minēto jautājumu risināšanu, turklāt tām ir uzkrāta plaša pieredze, kā arī to rīcībā ir paraugprakse un programmas, kas paredzētas gan vardarbības upuriem, gan pārkāpumu izdarītājiem;

15.

uzsver Eiropas iestāžu veiktos pasākumus, kuros atzīta subsidiaritātes principa nozīme un vietējo un reģionālo pašvaldību loma šajā jomā, un atbalsta to pasākumu izstrādi un koordināciju;

16.

uzsver, ka aizvien palielinās centieni informēt sabiedrību par to, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums, un tas ir atspoguļots starptautiskās deklarācijās un valstu tiesību aktos;

17.

uzskata, ka ievērību pelnījuši vairāku dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību panākumi normatīvās vides sakārtošanas jomā, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm, un ka ir svarīgi veicināt pieredzes apmaiņu par šīs jomas tiesību aktiem un to īstenošanu. Jāuzsver, cik svarīgs ir minētais jautājums un tiesiski līdzekļi, lai izskaustu vardarbību, izmantojot preventīvus pasākumus un integrētus atbalsta pakalpojumus vardarbības upuriem;

18.

norāda, ka viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem ir dzimumu līdztiesības iespēju ievērošana, kas noteikta 1997. gada Amsterdamas līgumā (2. un 3. pantā), kurā norādīts, ka ES mērķis ir veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību, ieviešot minēto principu visās politikās un visās programmās;

19.

atzīst, ka definīcijas, kas raksturo vardarbību pret sievietēm, ir dažādas, bet visplašāk izmantotā definīcija ir noteikta Deklarācijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra Rezolūcijas 48/104 1. punktā: “Ar terminu” vardarbība pret sievietēm “saprot jebkādu uz dzimumu balstītu vardarbības aktu, kas ir iemesls tam, ka rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai psiholoģisks kaitējums vai ciešanas sievietēm, tostarp par vardarbību uzskata draudus veikt šādu aktu, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai tas notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.” Šajā atzinuma projektā ir izmantota minētā vardarbības definīcija;

20.

uzskata, ka vardarbības pret sievietēm novēršana ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm, lai panāktu dzimumu līdztiesību, kā tas ir atspoguļots Reģionu komitejas 2006. gada 6. decembra atzinumā “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006–2010”;

21.

norāda, ka daudzas ES valstis ir atzinušas šīs sociālās problēmas nozīmīgumu un vajadzību rast visaptverošus risinājumus. Eiropas Padome 2006. gada 27. novembrī ir uzsākusi kampaņu, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm. Minētā iniciatīva darbojas trīs līmeņos – starpvalstu, parlamentārajā un vietējā un reģionālajā līmenī –, atzīstot to, cik svarīgi ir iesaistīt iedzīvotājiem vistuvākā līmeņa organizācijas;

22.

konstatē, ka pieejamā informācija par minēto problēmu nerada iespēju izprast situāciju kopumā. Tāpēc sievietes atrodas nepārprotami nelabvēlīgā situācijā, kad viņas vēlas pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē;

23.

atbalsta vardarbības pret sievietēm izskaušanu, izmantojot preventīvus līdzekļus, un iesaka iesaistīt attiecīgus dienestus un izmantot attiecīgu praksi, lai informētu migrantus, īpaši sievietes un bērnus, par iespējamajiem krāpnieciskajiem migrācijas piedāvājumiem un izmantošanu, kā arī iesaka informēt sabiedrību, un atbalstīt un aizsargāt vardarbības upurus;

24.

uzskata, ka jautājums par vardarbību pret sievietēm jāizskata dažādos aspektos un ņemot vērā visas vardarbības izpausmes, lai pilnībā izprastu minētās problēmas sarežģīto raksturu:

25.

atbalsta gan iniciatīvas un projektus, ko īsteno reģionālās un vietējās pašvaldības, lai novērstu vardarbību pret sievietēm, gan paraugprakses apmaiņu;

26.

atzīst, ka vardarbības apkarošana ir būtisks priekšnoteikums, lai Eiropas Savienībā radītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tomēr vardarbības sekas un pasākumi tās novēršanai būtiski ietekmē ekonomiku un sociālo jomu;

27.

uzskata, ka cilvēku tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkā un citi izmantošanas veidi ir cilvēka pamattiesību pārkāpums. Cilvēku tirdzniecība ir dziļš cilvēka cieņas aizskārums un tiesību būt noteicējam pār savu dzīvi un ķermeni pārkāpums. Cilvēku tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkā galvenokārt apdraud jaunas sievietes un meitenes un ir jauns verdzības veids, kas ir pretrunā ar Eiropas kopējām vērtībām un cilvēka pamattiesībām, un tāpēc tas ir nopietns šķērslis sociālās un dzimumu līdztiesības nodrošināšanai;

28.

aicina pievērst uzmanību tiešajām un netiešajām saimnieciskajām izmaksām, ko dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām rada vardarbība pret sievietēm. Vardarbība dažādi ietekmē sieviešu darba dzīvi, kā arī fizisko un garīgo veselību un sociālo labklājību. Tā nelabvēlīgi ietekmē arī citu ģimenes locekļu, kas ir liecinieki vardarbībai pret sievietēm, veselību un labklājību, īpaši bērnus, un ar ilgtermiņa veselības aprūpi saistītās izmaksas bieži sedz vietējās un reģionālās pašvaldības. Pie minētajām netiešajām izmaksām, kas rada zaudējumus preču un pakalpojumu jomā, kā arī negatīvi ietekmē vardarbības upuru labklājību, jāpieskaita tiešās izmaksas jeb īpaši vai vispārēji finanšu līdzekļi, kurus izmanto, risinot ar vardarbību saistītus jautājumus. Summas, ko veido minētās izmaksas, liecina, ka ir jāatbalsta īpašas programmas vardarbības novēršanai, jo to izmaksas ir ļoti zemas salīdzinājumā ar vardarbības radītajām izmaksām;

29.

vērš uzmanību uz vardarbības ietekmi sabiedrībā kopumā, un uzsver, ka tā ir sociāla problēma, kas uzskatāma par prioritāru: vardarbība ietekmē ne tikai atsevišķas personas, ģimenes un kopienas, bet arī palēnina valstu saimniecisko attīstību;

30.

pauž bažas saistībā ar datiem Carol Hagermann-White pētījumā, kas 2006. gadā tika izstrādāts Eiropas Padomei. Pētījumā analizēti vardarbības pret sievietēm novēršanas pasākumi tās dalībvalstīs, un norādīts, ka 12 līdz 15 % Eiropas sieviešu, kas ir vecākas par 16 gadiem, kopdzīves laikā ir cietušas no vardarbības, reizēm arī gadījumos, kad kopdzīve jau pārtraukta;

31.

atbalsta 1997. gadā uzsāktās iniciatīvas Daphne, lai Eiropas Savienībā novērstu vardarbību pret sievietēm. Programma Daphne III tika apstiprināta laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, un šajā projektā, kura budžets ir 116,85 miljoni euro, paredzēts izstrādāt programmas bērnu, jauniešu un sieviešu aizsardzībai pret visu veidu vardarbību, kā arī panākt augstu veselības aizsardzības un sociālās kohēzijas līmeni. Minētā programma arī atbalsta daudznozaru tīklu izveidošanu, un, īstenojot dažādus programmas ietvaros finansētus projektus, var iegūt informāciju par atbildīgo struktūru vajadzībām un darbību;

32.

aicina ES dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības ņemt vērā Pasaules veselības organizācijas ieteikumu, kurā norādīta nepieciešamība “atbalstīt pētījumus par cēloņiem, sekām un izmaksām saistībā ar vardarbību pret sievietēm un efektīviem preventīviem pasākumiem”, lai minētos datus varētu izmantot, izstrādājot pasākumus vardarbības novēršanai un veidotu labāku izpratni par īstenotajiem pasākumiem;

33.

uzsver nepieciešamību visos pētījumos iekļaut datus par dzimumu, vecumu, sociālajiem apstākļiem un citiem būtiskiem rādītājiem, lai apzinātu stāvokli un pielāgotu dažādas ekonomiskas un sociālas stratēģijas un pasākumus ar nolūku veidot sabiedrību, kurā ir augstāks līdztiesības, progresa un ekonomiskās un sociālās labklājības līmenis;

34.

aicina izveidot sistēmu un izstrādāt labu praksi, kas ļautu visās vietējās un reģionālajās pašvaldībās iegūt homogēnus un salīdzināmus statistikas datus par vardarbību un dzimumu līdztiesības politiku, lai apzinātu minēto problēmu un ierosinātu efektīvus pasākumus gan saistībā ar lēmumu pieņemšanu politikas un ekonomikas, un ar tām saistītajās jomās, gan ar mērķi iegūt informāciju par minēto lēmumu īstenošanu;

35.

aicina veikt Eiropas līmeņa pētījumu par vardarbības pret sievietēm izplatību dažādos reģionos, lai apzinātu problēmas apmēru un varētu izstrādāt novatoriskus priekšlikumus vardarbības novēršanai. Pētījumi jāizstrādā atbilstoši vienotiem kritērijiem, kuros noteikta jēdzienu definīcija un rīcības pamatnostādnes;

36.

uzsver, ka lielāka uzmanība jāpievērš izglītībai, kas kopā ar ģimeni visvairāk ietekmē zēnu un meiteņu socializāciju. Ļoti svarīgi ir veicināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu iespēju principa īstenošanu un izstrādāt apmācību un preventīvo pasākumu stratēģijas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un padziļinātu problēmas izpratni visos izglītotas sabiedrības līmeņos un jomās;

37.

ierosina īstenot informēšanas pasākumus, lai iedzīvotāji neuzskatītu uz dzimumu balstītu vardarbību par privātu lietu un iesaistītos problēmas risināšanā;

38.

aicina īstenot pasākumus, kuru mērķis ir nosodīt agresīvu un diskriminējošu rīcību, kas aizskar sievietes cieņu, un kuru konkrētais vēstījums domāts dažādām sabiedrības grupām (jauniešiem, no vardarbības cietušām sievietēm, agresīviem vīriešiem, nepilngadīgajiem, sievietēm un vīriešiem, kas nav tieši saistīti ar minēto jautājumu), lai sekmētu visu iedzīvotāju iesaistīšanu. Jānodrošina arī sankciju piemērošana pārkāpumu izdarītājiem;

39.

uzsver nepieciešamību izskaust sabiedrībā ar reklāmu, plašsaziņas līdzekļu un izglītojoša satura materiālu starpniecību izplatītu izpratni par vīrišķību un sievišķību, kas nozīmē nevienlīdzību saimnieciskajā, sociālajā vai politiskajā jomā, tā vietā ierosinot jaunus alternatīvus dzimumu izpratnes veidus, kas ir taisnīgāki un vienlīdzīgāki;

40.

apstiprina, ka valstīs, kurās notikušas īpašas apmācības izglītības, tiesību, veselības aprūpes, psiholoģijas un sociālo pakalpojumu jomas profesionāļiem un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, ir gūti pozitīvi rezultāti, savlaicīgi atklājot uz dzimumu balstītas vardarbības gadījumus un sniedzot piemērotu atbalstu cietušajiem;

41.

aicina visās vietējās un reģionālajās pašvaldībās ar atbilstošu pasākumu palīdzību, piemēram, pastiprinot drošības pasākumus attiecībā uz vardarbībā cietušajām sievietēm un palielinot nozaru profesionāļu, tiesībaizsardzības darbinieku skaitu un tehnisko atbalstu, nodrošināt upuru fizisko un garīgo labklājību;

42.

atbalsta to NVO nozīmīgo darbu, kas iesaistītas vardarbības pret sievietēm apkarošanā dažādos līmeņos, un atbalsta aktīvu sadarbību ar šīm NVO, tostarp nepieciešamību sniegt atbilstošu loģistikas un finansiālu atbalstu;

43.

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt pasākumus, ar ko vardarbības upuriem nodrošina piekļuvi specializētiem pakalpojumiem, lai sniegtu visaptverošu aprūpi gan sievietēm, gan no viņām atkarīgajām personām, un iespēju robežās nekavējoties piedāvāt viņām pagaidu mājokli. Turklāt Komiteja iesaka izstrādāt īpašas pasākumu programmas nepilngadīgajiem, kas arī ir uzskatāmi par vardarbības, kas balstīta uz dzimumu, upuriem un nelielā vecuma un atkarības no vecākiem dēļ ir sevišķi neaizsargāti;

44.

rosina vietējā un reģionālā līmeņa lēmumu pieņēmējus, veicot plānošanu un, jo īpaši, organizējot nepieciešamos administratīvos pakalpojumus (piemēram, ielu apgaismojums, sabiedriskā transporta un taksometru pakalpojumi, autostāvvietu, mājokļu un sabiedrisko ēku projektēšana un plānošana), ņemt vērā sieviešu drošību un izmantot līdzekļus, lai novērstu vardarbību publiskās vietās;

45.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības palīdzēt likumdošanas iestādēm ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu, izstrādājot tiesību aktus, kā arī apzināties uz dzimumu balstītas vardarbības vispārējo raksturu un ņemt to vērā, risinot ar diskrimināciju un līdztiesības principu saistītos jautājumus, jo vardarbība pret sievietēm uzskatāma par strukturālu un politisku problēmu, kuras risināšanai vajadzīga visu valsts iestāžu un iedzīvotāju stingra apņemšanās;

46.

atgādina par ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem visās jomās, proti, ekonomikas, izglītības, politikas un nodarbinātības jomā saskaņā ar Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un Direktīvu 2004/113/EK, ar ko īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Vienīgi tajās pašvaldībās, kurās ievēro dzimumu līdztiesību, var sasniegt augstāku tiesiskuma līmeni un sociālo un ekonomisko attīstību;

47.

uzsver nepieciešamību veicināt vietējo un reģionālo pašvaldību paraugprakses apmaiņu saistībā ar iedzīvotāju informēšanas pasākumiem, preventīviem līdzekļiem, profesionāļu apmācību un atbalsta pasākumiem vardarbībā cietušajām sievietēm;

48.

ierosina veidot īpašas nodaļas tur, kur tādu nav, dažādās tiesībsargājošajās, veselības aprūpes, tieslietu un sociālo pakalpojumu iestādēs, kas var piedāvāt īpašus atbalsta pasākumus vardarbībā cietušajām sievietēm. Turklāt būtu jāizskata iespēja izveidot neatliekamas palīdzības dienestus, piemēram, ierīkot anonīmus bezmaksas tālruņus un izmantot jaunas IKT, lai vardarbības upuri un/vai personas, kas sastopas ar vardarbību vai kurām tā draud, tiešsaistē varētu saņemt konsultācijas un iesniegt sūdzības. Ar šo pakalpojumu palīdzību arī jāatvieglo piekļuve atbilstošām medicīniskajām un tiesu medicīnas pārbaudēm un aprūpei, kā arī psiholoģiskajam un sociālajam atbalstam pēc traumas un juridiskajai palīdzībai;

49.

ierosina vispārīgi paplašināt kvalitatīvi augstvērtīgas programmas, kuru mērķis ir mainīt agresīvu vīriešu uzvedību. Būtu jāveicina šāda veida pieredzes apmaiņa, lai optimāli izmantotu resursus;

50.

aicina ES iestādes un dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot īpašas programmas, izmantojot kvalitātes kritērijus, kurās piedāvāts nepieciešamais atbalsts un turpmāki pasākumi gan sievietēm, kuras cieš vai ir cietušas no vardarbības, gan arī personām, kas atrodas viņu apgādībā;

51.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra Rezolūcijā Nr. 48/104 sniegto vardarbības pret sievietēm jēdziena definīciju;

52.

iesaka nodrošināt konkrētus atbalsta pasākumus īpaši neizsargātām sievietēm, proti, sievietēm ar invaliditāti, imigrantēm un sievietēm, kas dzīvo reģionos, kuros ir nepietiekama sociālā aizsardzība, piemēram, lauku apvidos vai strukturāli vājos pilsētu rajonos, sievietēm ar īpašām vajadzībām, kas izriet no sarežģītām sociālajām problēmām, piemēram, sievietēm ar garīgās veselības traucējumiem un sievietēm, kas lieto narkotikas;

53.

uzskata, ka ir vajadzīga enerģiska rīcība, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību vai citus izmantošanas veidus seksuālas izmantošanas nolūkā, ekspluatējošas darba attiecības (darbs mājsaimniecībā, sabiedriskās ēdināšanas jomā, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un slimnieku aprūpē), izmantošanu komerciālajā “precību” tirgū un orgānu tirdzniecībā, kā arī sieviešu ģenitāliju kropļošanu un piespiedu laulības. Jāattīsta un jāvērtē arī esošie valsts un starptautiska līmeņa modeļi un metodes, lai izskaustu minētos vardarbības veidus. Lai atrisinātu problēmu, izšķiroši ir vispārīgi pasākumi iedzīvotāju viedokļa un izpratnes veidošanai;

54.

iesaka izstrādāt pasākumus informēšanai par sieviešu ģenitāliju kropļošanu, tās profilaksei un to sieviešu aprūpei, kas kļuvušas par sieviešu ģenitāliju kropļošanas upuriem;

55.

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot programmas, kas palīdzētu no vardarbības cietušām vai vardarbībai pakļautām sievietēm atgriezties darba un sabiedriskajā dzīvē, mudinot darba devējus viņas pieņemt darbā vai atbalstīt viņu pašnodarbinātības centienus, izmantojot apmācību un nodarbinātības plānus, lai varētu nodrošināt šo sieviešu patstāvību un ekonomisko neatkarību;

56.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot iestāžu sadarbības un koordinācijas mehānismus dažādās jomās, lai uzlabotu visaptverošu aprūpi, palīdzību un atbalstu vardarbības upuriem, kā arī atvieglotu to personu kriminālvajāšanu, kas apsūdzētas par vardarbību ģimenē;

57.

aicina visas atbildīgās iestādes, kuru kompetencē ir apkarot vardarbību pret sievietēm (policija, medicīnas un sociālie dienesti), izstrādāt koordinētus vidēja termiņa un ilgtermiņa rīcības plānus, lai apkarotu vardarbību un nodrošinātu cietušo aizsardzību. Lai izplatītu informāciju par šādiem koordinētiem rīcības plāniem, ir lietderīgi iesaistīt plašsaziņas līdzekļus, un tie ir jāizmanto, lai palielinātu informētību par šiem jautājumiem;

58.

aicina visu līmeņu plašsaziņas līdzekļus iesaistīties iedzīvotāju izpratnes veidošanā, lai turpinātos preventīvais darbs un tiktu īstenoti visi iespējamie pasākumi uz dzimumu balstītas vardarbības izskaušanā, kā arī veicināti mehānismi, kas nodrošina informācijas izplatīšanu par vardarbību pret sievietēm;

59.

ierosina izveidot ES līmeņa novērošanas centru vardarbības pret sievietēm novēršanai, kas darbotos kā nodaļa Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtā, kurš izveidots ar Regulu (EK) Nr. 1922/2006, un veicinātu un koordinētu vietējo un reģionālo pašvaldību apstiprinātos pasākumus minētajā jomā, aktīvi veicot darbu tīklā;

60.

Reģionu komiteja ar visu Eiropas iestāžu atbalstu, sākot ar vietējām reģionālajām pašvaldībām, vēlas veicināt tādu Kopienas politiku, kas balstīta uz sieviešu brīvības ievērošanu un neierobežotu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē. Minētā politika ir jāīsteno, izstrādājot efektīvas procedūras izglītības un sociālajā jomā, lai novērstu vardarbību, uzlabojot atbalstu vardarbības upuriem, nodrošinot dažādu profesionāļu apmācību, izmantojot atbalsta un sociālās aizsardzības tīklu un piedāvājot upuriem labāku aizsardzību.