27.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 79/13

1.

atzinīgi vērtē Balto grāmatu par pielāgošanos klimata pārmaiņām un tās pielikumus, kas ir pamatota un labi pārdomāta iniciatīva; atzīmē, ka akadēmiskajās aprindās, ieskaitot Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi, valda vienprātība par to, ka klimata pārmaiņas notiek un paātrinās un ka lielā mērā to cēlonis ir cilvēka darbības izraisītā siltumnīcefekta gāzu pastāvīgā un pieaugošā emisija. Tāpēc visi attiecīgie dalībnieki ir jāiesaista visaptverošā un ilgtspējīgā darbībā, kurā apvienoti seku apkarošanas, mazināšanas un pielāgošanās pasākumi;

2.

akceptē Eiropas Komisijas visaptverošo pieeju, kurā iekļautas prasības dažādām nozarēm, un atzīst nepieciešamību horizontāli integrēt pielāgošanos ES politikas galvenajās jomās;

3.

uzsver to, ka pārmaiņu ietekme uz ES dažādajiem ģeogrāfiskajiem reģioniem ir atšķirīga. Šis fakts ir jāņem vērā Eiropas rīcības pamatprincipos. Tas nozīmē, ka iespējamajiem pasākumiem ir jābūt maksimāli elastīgiem un ka stingri jāpiemēro subsidiaritātes princips. Tikai tā būs iespējams ņemt vērā reģionālās atšķirības, lai mazinātu pārmaiņu ietekmi uz tautsaimniecību, vidi un sabiedrību;

4.

vērš uzmanību uz faktu, ka ģeogrāfiskās, organizāciju un administratīvās robežas nav šķērslis klimata pārmaiņām, tāpēc mudina vietējās, un reģionālās pašvaldības un valstis, kurām, piemēram, ir kopīgas ūdenstilpes, grīvas ūdeņi, jūras piekraste un palienes, kā arī salu teritorijas un attālākie reģioni, pieņemt horizontālu iekļaujošu pieeju, savukārt no vertikālās perspektīvas viedokļa pielāgošanās pasākumos vajadzīga augšupēja pieeja, un iesaka visos pārvaldības līmeņos uzsākt kopīgu rīcību saistībā ar pielāgošanos, norādot atbilstošos pasākumus, finansiālās saistības un termiņus izvirzīto mērķu sasniegšanai un paredzot integrētu reakciju un dalītu atbildību par gūto rezultātu;

5.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, lai dažādās iniciatīvas neizraisītu pretēju ietekmi vai nepārklātos citos pārvaldes līmeņos. Vietējo un reģionālo pašvaldību savlaicīga iesaistīšana spētu nodrošināt, ka priekšlikumi papildina viens otru, jo pašvaldības, pilsētas un reģioni var sniegt informāciju par pieredzi un risinājumiem, kas jau ir izstrādāti vietējā līmenī;

6.

uzsver, ka vērienīga un efektīva politika klimata jomā var novērst klimata pārmaiņu izraisīto sociālās nevienlīdzības saasināšanos. Mērķis ir uzsākt “Zaļu jauno vienošanos” ar tādu pasākumu starpniecību, kas, piemēram, pastiprina klimatam labvēlīgu enerģijas risinājumu pētniecību, palielina nodarbinātību “zaļajās” nozarēs un palīdz pārmaiņu skartajās nozarēs nodarbinātajiem apgūt elastīgas iemaņas. Gan vietējo un reģionālo pašvaldību, gan privātā sektora lielākais šķērslis pielāgošanās procesā ir atbilstīgas apmācības un elastīgu iemaņu trūkums. Projektēšanas un būvniecības nozarei un vietējo pašvaldību plānošanas un celtniecības kontroles nodaļām būs vajadzīgi nozīmīgi ilgtermiņa ieguldījumi un apmācības, lai attīstītu šīs iemaņas un iekļautu tās savā darbā. “Jauna zaļā vienošanās” varētu arī palīdzēt novērst nevēlamu, ar klimatu saistītu migrāciju. Klimata pārmaiņu problēmu tādējādi iespējams pārveidot par iespēju panākt ilgtspējīgu “zaļās” ekonomikas izaugsmi kā aizsardzības līdzekli cīņā ar finanšu krīzi, tādēļ ir svarīgi izveidot saites ar nākotnes prioritātēm, kas iekļautas ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā laikposmā pēc 2010. gada;

7.

atgādina, ka jāizmanto dažādi politikas instrumenti, tostarp vietēja līmeņa stratēģiskā plānošana. Ļoti svarīga nozīme ir klimata pārmaiņu tiešai iekļaušanai vietējā līmeņa plānošanas instrumentos, lai nodrošinātu, ka klimata pārmaiņu ietekme ir ņemta vērā;

8.

piekrīt tam, ka klimata pārmaiņas ietekmē dudzas dzīves jomas un jo īpaši infrastruktūru (ēkas, transportu, automaģistrāles, ceļus, energoapgādi, kanalizāciju, aizsardzību pret plūdiem un ūdensapgādi), ekosistēmu, tūrismu, lauksaimniecību un mežsaimniecību, un ka tāpēc ir vajadzīgi gan katrai nozarei specifiski, gan visas nozares aptveroši līdzekļi problēmu risināšanai minētajās jomās. Ir svarīgi, lai pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumos tiktu īstenota visas nozares aptveroša politiskā pieeja, ar ko tomēr neatceļ katras atsevišķās rīcībpolitikas sākotnējos mērķus;

9.

akceptē viedokli, ka pamatnostādņu un mehānismu izstrāde, lai kontrolētu klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku veselību, varētu veicināt tādu instrumentu pilnveidošanu, ar ko pārvaldīt, piemēram, ar klimatu saistītas pārrobežu saslimšanas, kuras dažādos veidos ietekmēs iedzīvotājus;

10.

uzsver, ka visaptverošajai un integrētajai pieejai, kas nepieciešama noturīgu risinājumu īstenošanai, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, ir vajadzīga dažādās nozarēs izraudzīto risinājumu modeļu publiska kontrole. Tas izraisītu arī ekoloģiskās un ekonomiskās sinerģijas efektu un dažādu nozaru savstarpēju ietekmi;

11.

atbalsta viedokli, ka klimata pārmaiņas tieši ietekmēs lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari, kā arī lauku attīstību kopumā, un uzsver, ka pielāgošanās pasākumiem lauku pašvaldībās un lauksaimnieku un mežsaimnieku uzņēmumos būs liela un aizvien pieaugoša nozīme. Lai nodrošinātu savlaicīgu pielāgošanos, tādējādi, cik iespējams, samazinot ietekmi uz minēto nozari, jāveic katra reģiona raksturīgajām īpatnībām pielāgoti pētījumi par klimatu un lauksaimniecību. Parasti pielāgošanās pasākumi un klimata pārmaiņu novēršanas pasākumi tiek saistīti ar samazinātu peļņu un pieaugošām izmaksām. Tāpēc ir jāveic katra pasākuma rentabilitātes analīze. Turklāt izmaksām, kas saistītas ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un to novēršanu, jābūt pamatotām. Lauksaimniecības nozarei būs tieša ietekme, nodrošinot, ka lauku apgabali spēj atrisināt klimata pārmaiņu radītās problēmas saistībā ar ūdens uzkrāšanu un saglabāšanu, kultūraugu apsaimniekošanu, mežu zemes izveidošanu un apsaimniekošanu, izņemot reģionus, kuros mežu īpatsvars pārsniedz 50 % teritorijas, aramzemes pārvēršanu atpakaļ par pļavām, bioloģisko lauksaimniecību un mitrāju apsaimniekošanu utt. Arī lauku apgabali un lauksaimniecības zemes, kas atrodas tuvu pilsētām un aglomerācijām, var iegūt stratēģisku nozīmi, jo ārkārtēju laika apstākļu vai plūdu gadījumos tās var izmantot drošai ūdens uzkrāšanai;

12.

atzīst, ka klimata pārmaiņas ietekmēs mežus un to apkārtējās ekosistēmas. Klimata iedarbība var ietekmēt kokmateriālu ražošanu un apdraudēt atpūtu brīvā dabā, ūdens kvalitāti, bioloģisko daudzveidību un CO2 uzglabāšanu. ES mežsaimniecības rīcības plāna ietvaros būtu jāuzsāk debates, lai novērtētu, kā piemērošanās klimata pārmaiņām ietekmēs mežus un kādi pasākumi būtu veicami;

13.

atbalsta viedokli, ka klimata pārmaiņas vairos spriedzi (iekšzemes) zivsaimniecības nozarē, ietekmējot jūras (un citas) ekosistēmas, kuras jau ir skārusi pārzveja un zivju krājumu sarukšana;

14.

atzīst, ka klimata pārmaiņas tieši ietekmēs energoapgādi un enerģijas pieprasījumu, piemēram, karstuma viļņi un sausuma periodi ietekmēs elektroenerģijas ražošanu, turpretī spēcīgas vētras un plūdi izraisīs pārrāvumus elektroapgādes ķēdē; tādēļ atzinīgi vērtē faktu, ka, izskatot enerģētikas stratēģijas, tiek ņemtas vērā klimata pārmaiņu sekas. Jo īpaši būtu jāuzlabo CO2 emisijas bilance un jāpilnveido alternatīvu enerģijas avotu izmantošana un efektivitāte;

15.

vērš uzmanību uz to, ka ietekme uz tūrismu būs gan pozitīva, gan negatīva, un tā mainīs vecos ceļošanas modeļus;

16.

ir pārsteigta, ka Komisijas Baltajā grāmatā nav atsauces uz nepieciešamību noteikt nozaru mērķus, lai samazinātu emisijas aviācijas un kuģniecības nozarēs. Labākais veids kā novērst izmaksas, kas saistītas ar pielāgošanos klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām, ir samazināt emisiju;

17.

uzsver, ka laika apstākļu izmaiņas ietekmēs piekrastes zonu apsaimniekošanu. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu Integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas (ICZM) ieteikumu pilnīgu ievērošanu un lai nodrošinātu, ka ar papildierosinājumu ICZM ieteikumiem un tiem pievienoto ietekmes novērtējumu (kas jāuzsāk 2009. gadā) pielāgošanās pasākumos ir pietiekami ņemta vērā piekrastes zonu pārvaldības nozīme, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, piemēram, izmantojot vietējās piekrastes partnerības, ko veidotu vietējās kopienas un atbilstoši ieinteresētie partneri, kuri piekrastes pārvaldībā pilnībā iekļautu pielāgošanās pasākumus ar augšupēju metodi;

18.

norāda, ka Alpu reģionos klimata pārmaiņas norisinās straujāk un Alpu reģioni daudzās jomās ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņu sekām;

19.

atbalsta viedokli, ka tiks ievērojami skarta arī dzīvnieku un augu veselība, un dzīvnieku un augu populācijās aizvien vairāk ieviesīsies un izplatīsies svešzemju slimības un kaitēkļi. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un svešu sugu ieviešanās rezultātā ievērojami izmainīsies sauszemes ekosistēmas. Arī pielāgošanās pasākumiem var būt ievērojama un neparedzēta ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Biotopu direktīva ir svarīgs instruments, kas būtu proaktīvi jāizmanto, lai Natura 2000 nodrošinātu labvēlīgu saglabāšanas statusu un turpinātu attīstīt šādas teritorijas;

20.

norāda, ka klimata pārmaiņas ietekmē ne tikai dzīvnieku un augu fitosanitāro stāvokli, bet arī cilvēku veselību un dzīves apstākļiem;

21.

ņemot vērā paredzamo jūras līmeņa celšanos, viesuļvētru skaita palielināšanos un ar tām saistītos plūdus, norāda, ka ir vajadzīgi integrēti plāni piekrastes reģioniem. Tādēļ būtu jāparedz līdzekļi piekrastes integrētas aizsardzības īstenošanai un integrētai piekrastes zonas apsaimniekošanai;

22.

piekrīt, ka ūdens resursi cietīs gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, ievērojami ietekmējot vidi, iedzīvotājus un tautsaimniecību. ES būs gan plūdi, gan sausums. Applūšana apvienojumā ar esošo kanalizācijas sistēmu ierobežoto ūdens novadīšanas jaudu varētu samazināt mobilitāti applūdušu ceļu, izpostītu mājokļu un citas infrastruktūras bojājumu dēļ. Tādēļ Komiteja izsaka nožēlu, ka Komisija nav īpaši norādījusi kanalizāciju kā izšķirīgu instrumentu. Minētā sistēma ir skarta īpaši, un esošo kanalizācijas sistēmu pielāgošana izmaksās ļoti dārgi. Kaut arī kanalizācijas iekārtas ir vietējā un reģionālā līmeņa kompetences un atbildības joma, tomēr vietējās un reģionālās pašvaldības nespēs vienas pašas uzņemties finansiālo slogu;

23.

atzīst, ka vairākām ES direktīvām būs ietekme uz ES ūdens resursu stāvokli. Minētajās direktīvās saistoši termiņi ir īstenošanas sastāvdaļa. Ūdens pamatdirektīvā paredzētais termiņš ir 2015. gads, līdz kuram visām kompetentajām iestādēm ūdens jomā jāsasniedz labi ekoloģiskās kvalitātes rādītāji. Pirmie Upju baseinu apsaimniekošanas plāni (RBMP) jāpabeidz ne vēlāk kā 2009. gada 22. decembrī, un tādēļ ir svarīgi līdz 2009. gada beigām izstrādāt pamatnostādnes un instrumentu kopumu, lai nodrošinātu to, ka minētajos plānos ir ņemtas vērā pašreizējās zināšanas par klimata pārmaiņu ietekmi vietējā līmenī un ka tos nemitīgi pielāgo klimata modelēšanas jaunajām atziņām. Plūdu riska pārvaldības direktīvā ir noteikti trīs termiņi. Provizorisks plūdu riska novērtējums, plūdu apdraudēto teritoriju kartes un plūdu riska pārvaldības plāni jāizstrādā 2011., 2013. un 2015. gadā. Ar stratēģiju ūdens trūkuma un sausuma gadījumiem tiks ieviesti sausuma pārvaldības plāni. Minētos mērķus galvenokārt īstenos un pārraudzīs pašvaldības un reģioni visā Eiropā. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES un dalībvalstis savlaicīgi nodrošinātu vietējās un reģionālās pašvaldības ar atbilstošiem un pietiekamiem instrumentiem;

24.

uzskata, ka reģioni centīsies pirmās paaudzes upju baseinu apsaimniekošanas plānos, cik vien iespējams, iekļaut klimata pārmaiņas, pamatojoties uz aktuālajām zinātnes atziņām un sociāli īstenojamiem pasākumiem, savukārt, izstrādājot otrās paaudzes apsaimniekošanas plānus 2015. gadā, tie ņems vērā klimata pētījumu jaunākos rezultātus. Minētajā nolūkā ir liela nozīme tam, lai izstrādājamās pamatnostādes un instrumenti būtu pamatoti ar jaunākajām zinātnes atziņām un tos varētu praktiski izmantot arī reģionālās pašvaldības;

25.

uzskata, ka jānodrošina ES spēkā esošo tiesību aktu ūdens pārvaldības jomā (Ūdens pamatdirektīvas, Gruntsūdeņu direktīvas, Plūdu riska pārvaldības direktīvas, Stratēģijas ūdens trūkuma un sausuma gadījumiem utt.) pilnīga konsekvence un ka turpmākajiem priekšlikumiem un mērķiem saistībā ar ES pielāgošanos klimata pārmaiņām jāatbilst minētajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem. ES tiesību aktu ūdens resursu pārvaldības jomā īstenošana ievērojami ietekmēs to, kā Eiropas pašvaldībās, pilsētās un reģionos tiek veikta ūdens resursu plānošana;

26.

atzīst, ka ūdens resursu pārvaldības pielāgošanas finansēšanā vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs jāuzņemas gruntsūdeņu aizsardzība, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ūdensapgādi. Daļu finansējuma iespējams nodrošināt, saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu izveidojot finanšu mehānismu, kas nodrošinās, ka risinot problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ietekmi uz ūdens ciklu, tiks ņemts vērā ūdens patēriņa līmenis;

27.

atbalsta to, ka Komisija ir iekļāvusi pasākumus, ko nenāksies nožēlot (no-regret measures), lai paaugstinātu ekosistēmu un infrastruktūru pielāgošanas spēju;

28.

uzsver, ka visi nozarei raksturīgo problēmu risinājumi var veicināt ilgtspējīgu un videi nekaitīgu izaugsmi, kā arī nākotnē nodrošināt vairāk darba vietu, pateicoties inovācijai un pētniecībai;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas divu posmu pieeju. Tomēr atzīmē, ka turpmākā uzdevuma izpildei nepieciešama visu pārvaldības līmeņu cieša sadarbība visos posmos. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām nav pieņemams, ka tās iesaista vienīgi pirmajā posmā. Jāatzīst, ka pašvaldības, pilsētas un reģioni ir galvenās iesaistītās puses, pielāgojoties klimata pārmaiņām. ES pielāgošanās stratēģijai jābūt pietiekami detalizētai, lai to varētu īstenot reģionālā līmenī, vienlaikus ņemot vērā reģionu, klimatisko apstākļu un tautsaimniecības struktūru daudzveidību;

30.

pieprasa, lai līdz 2012. gadam kļūtu pieejami līdzšinējie zinātniskie dati. Vietējo un reģionālo pašvaldību un valsts iestāžu budžeti atšķiras no ES budžeta modeļa, un daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau strādā pielāgošanas jomā. Tām jāzina klimata pārmaiņu scenāriji, kuriem tām jāpielāgojas. Vietējās un reģionālās pašvaldības un valsts iestādes vāks datus, izstrādās pielāgošanās stratēģijas un uzsāks darbu pie pielāgošanās pirms 2012. gada. ES būtu jāatbalsta minētās norises, pirmām kārtām izstrādājot zinātniski pamatotus scenārijus, kas būtu pietiekami detalizēti attiecībā uz visiem ES reģioniem, līdz 2012. gadam un, otrām kārtām, finansiāli atbalstot notiekošo darbu, kad pielāgošanās klimata pārmaiņām būs iekļautas budžetā;

31.

atzinīgi vērtē uz valstu forumiem balstīta ES mēroga informācijas centralizācijas mehānisma izveidi, kas dotu iespēju paraugprakses un informācijas apmaiņai saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi, un uzsver, ka šādam mehānismam jābūt pieejamam vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras, izmantojot vietējos un/vai reģionālos klimata pārmaiņu novērošanas centrus, dotu savu ieguldījumu, kā arī to izmantotu. Interaktivitāte, kas dotu iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar klimata pārmaiņu novērošanas centru palīdzību aktīvi iesaistīt svarīgākās skartās nozares un savlaicīgi iegūt zināšanas un pieredzi, piemēram, par rīcību ekstremālos laika apstākļos, no citām iestādēm, būtu lietderīga, un tā būtu jāparedz. Mehānismā galvenā uzmanība būtu jāpievērš lietotājam draudzīgu modeļu, datu un instrumentu nodrošināšanai, kā arī pieredzes un informācijas apmaiņas veicināšanai;

32.

ierosina izveidot Klimata pārmaiņu uzraudzības forumu, ko attiecīgi atbalstītu Komisija, balstoties uz Pilsētas mēru pakta veiksmīgo modeli. Forums varētu palīdzēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām vietējās klimata informācijas izplatīšanā un apmaiņā. Tas sniegtu tiešu labumu pašvaldībām, un varētu kļūt par ES informācijas centralizācijas mehānisma sastāvdaļu;

33.

rosina ES un dalībvalstis pilnībā izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību tuvumu iedzīvotājiem un labākās zināšanas par vietējā klimata ietekmi un nodrošināt tām pietiekamu līderību un atbilstošus resursus, lai tās spētu īstenot iniciatīvas vietējā līmenī;

34.

piekrīt tam, ka finansiāli ierobežojumi ir galvenais šķērslis pielāgošanās īstenošanai. ES un dalībvalstu pašlaik nodrošinātie finanšu līdzekļi nav pietiekami. Tāpēc jāpiešķir vairāk resursu vietējam/reģionālajam līmenim, īpaši paredzot tos pasākumiem saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām;, un šie resursi jākoordinē ar līdzekļiem, kas paredzēti dabas katastrofu novēršanai;

35.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā klimata pārmaiņu seku mazināšana un pielāgošanās klimata pārmaiņām ir ņemta vērā ekonomikas atveseļošanas pasākumos; tomēr izsaka nozēlu, ka nav ierosināts Eiropas “zaļas” atveseļošanas plāns, kaut gan tam būtu laiks, un ka vides temats ir iestrādāts dažādos valstu rīcības plānos nesaskaņotā veidā. Tas var pavērt ceļu uz “zaļu”, ilgtspējīgu, zemas oglekļa emisijas ekonomiku, kas ļaus izkļūt no pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes;

36.

atbalsta Eiropas Komisijas nostāju, ka dalībvalstīm no 2013. gada vismaz 50 % ienākumu no emisijas tiesību izsoles būtu jāvelta klimata problēmas risināšanai ar pielāgošanās pasākumiem. Komiteja uzskata, ka pielāgošanās un ietekmes mazināšanas mērķiem paredzētie līdzekļi jāpiešķir arī atkarībā no vietējām un reģionālajām īpatnībām. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzēs ievērojamus finanšu līdzekļus, un vietējā un reģionālā mēroga projektiem piešķiramo līdzekļu procentuālais īpatsvars būtu ievērojami jāpalielina, jo īpaši īstermiņā;

37.

atzīst, ka jāpēta, kā, izmantojot brīvprātīgu (vai vides) nolīgumu sniegtās priekšrocības, vai ar finanšu mehānismu starpniecību nodrošināt privātā sektora iesaistīšanos. Tomēr, ņemot vērā klimata pārmaiņu radīto problēmu strukturālās īpatnības un ilglaicīgumu, varētu būt nepieciešams publiskā sektora atbalsts, jo īpaši attiecībā uz trūkumiem un tirgus nepilnībām, ko privātais sektors nevar pienācīgi novērst;

38.

piekrīt, ka specializēti tirgus instrumenti (MBI) un publiskā un privātā sektora partnerība arī būtu uzskatāmi par finanšu instrumentiem cīņā pret klimata pārmaiņām. Privātā sektora iesaistīšana pielāgošanās procesā klimata pārmaiņām ar MBI un publiskā un privātā sektora partnerības starpniecību var radīt atbilstošus saimnieciskus stimulus, lai privātais sektors iekļautu savā darbībā pielāgošanās pasākumus;

39.

uzsver, ka jānodrošina integrēto politiku, ko šobrīd izstrādā ES līmenī, izmantošana par līdzekli, lai risinātu horizontālas problēmas un starppolitiskas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņu radītās. Tādējādi tiks visaptveroši novērsta dažādu politikas jomu un pārvaldības līmeņu, ieskaitot vietējo līmeni, pārklāšanās, nekonsekvence un atšķirības;

40.

uzskata, ka ES budžeta paredzamajā pārskatīšanā un jaunajos finanšu plānos pēc 2013. gada jāpiešķir prioritāte ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu integrēšanai visās politikas jomās, ņemot vērā gan Pasaules vides fonda un Kioto adaptācijas fonda nostiprināšanu, par ko tiks lemts COP–15 Kopenhāgenas konferencē 2009. gada decembrī, gan finansējumu īpašiem Eiropas pasākumiem ES nākotnē ilgtspējīgas attīstības stratēģijas kontekstā. Bez tam pilnībā jāatzīst, ka ilgtspējīga saimnieciskā labklājība un pasākumi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, ir savstarpēji cieši saistīti, neraugoties uz sākotnējām izmaksām, ko pielāgošanās klimata pārmaiņām var radīt īsā līdz vidējā termiņā. Tā kā pielāgošanās pasākumi daudzos gadījumos tiks īstenoti vietējā līmenī, ir ļoti svarīgi nodrošināt ES atbalsta pieejamību vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

41.

atbalsta viedokli, ka, kaut arī ar ES finanšu mehānismu un tīklu (piemēram, TEN vai struktūrfondi un ELFLA) palīdzību klimata pārmaiņu un pielāgošanās jautājumi atsevišķās politikas jomās, piemēram, ražošanas sistēmu un fiziskās infrastruktūras izturētspējas paaugstināšana, tomēr vajadzība cīnīties ar klimata pārmaiņām nedrīkstētu novērst no šo politiku un fondu sākotnējā mērķa, tāpēc minētajam nolūkam būtu nepieciešams paredzēt īpašus pasākumus un ES finansējumu, īpaši, lai novērstu Kopienas līdzekļu neproduktīvu izlietojumu šajā jomā; tāpēc aicina Eiropas Komisiju izvērtēt iespēju paredzēt “zaļu iezīmējumu” esošajiem struktūrfondiem, balstoties uz Lisabonas stratēģijā izmantoto iezīmēšanas modeli, vai izveidot Eiropas vides adaptācijas fondu, kas finansētu apmācību, pārkvalifikāciju un atbalsta programmas strādājošajiem nozarēs, ko ietekmēs ilgtspējīga attīstība, vai veicināt vides vajadzībām pielāgotu uzņēmumu izveidi;

42.

atbalsta Ietekmes un adaptācijas virzības grupas (IAVG) izveidi, jo ES, kā arī valstu stratēģijas izstrādes process ir jāvada, lai nodrošinātu pasākumu koordinēšanu gan politikas jomās, gan pārvaldības līmeņos. Tomēr ir svarīgi pirms vadības grupas izveidošanas noteikt minētās grupas pilnvaras un budžetu. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju to izdarīt pēc iespējas drīzāk;

43.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāiekļauj IAVG, jo tās atbild par pasākumu plānošanu, vadību un īstenošanu daudzās attiecīgajās nozarēs. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām tādējādi ir vērtīgas zināšanas un tās var sniegt ievērojamu ieguldījumu, veidojot zināšanu bāzi par pārmaiņu ietekmi un iespējamiem risinājumiem. IAVG vajadzētu pieņemt augšupēju pieeju un, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, skaidri noteikt atbildības jomas;

44.

aicina izveidot valstu līmenī īpašas darba grupas klimata pārmaiņu jautājumos, kurās pilnībā būtu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības. Minēto darba grupu darbības pamatā vajadzētu būt vietējā un reģionālā līmenī izstrādātiem rīcības plāniem par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Minēto grupu darbam vajadzētu būt tieši saistītam ar IAVG darbu. Īpašās darba grupas būtu organizējamas saistībā ar pētniecības vajadzībām, pārmaiņu sociālekonomisko ietekmi, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī vispārējām un privāto uzņēmumu vajadzībām;

45.

uzsver vajadzību izglītot sabiedrību, jo pielāgošanās klimata pārmaiņām ir saistīta arī ar dzīves veida izmaiņu. Iedzīvotājiem ir jāsaprot, kāpēc pielāgošanās pasākumi ir vajadzīgi, kāpēc dažu pakalpojumu cenas var pieaugt, kā viņi var palīdzēt un kas tiek veikts, lai samazinātu iedzīvotāju apdraudējumu. Šādai komunikācijai un uzvedības izmaiņām ir nepieciešama rūpīgi izstrādāta un uz mērķauditoriju vērsta pieeja, kuras pamatā jābūt atbilstošiem pasākumiem. Tāpēc Komiteja aicina ES, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības kopā ar plašsaziņas līdzekļiem izvērst visu Eiropu aptverošu informācijas kampaņu par klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām un šo seku izraisītajām pārmaiņām. Ir jāizskaidro, ka klimata pārmaiņu dēļ resursi izsīks aizvien vairāk, tādēļ jāpievēršas ikdienas paradumu maiņai. Vietējās un reģionālās pašvaldības uzsver, ka šādām informatīvām kampaņām ir vajadzīgi atbilstoši finanšu līdzekļi un pienācīgi jāņem vērā nepieciešamība vēstījumu pielāgot dalībvalstu, nāciju un reģionu līmenī;

46.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lielo nozīmi ārpus ES robežām. Municipalitātēm, pilsētām un reģioniem var būt konstruktīva loma, nododot zināšanas attīstības valstīm, kuras saskaras ar vislielākajām problēmām, pielāgojoties klimata pārmaiņām;

47.

pieprasa, lai Komisija un ES prezidējošā valsts politiskā līmenī nodrošinātu Eiropas pielāgošanās stratēģijas savlaicīgu izstrādi un īstenošanu sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

48.

lūdz, lai Komisija un ES prezidējošā valsts iesaistītu vietējās un reģionālās pašvaldības ES rīcības pamatprincipu izstrādē un īstenošanā, iesaistot tās IAVG darbībā. Lai nodrošinātu minēto pamatprincipu sekmīgu īstenošanu, būtu jāizstrādā kopējas ilgtermiņa stratēģijas, sadarbojoties visiem pārvaldības līmeņiem. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir praktiskas zināšanas par klimata pārmaiņu radīto ietekmi, jo tās tieši saskaras ar minētajām problēmām. Bez tam klimata pārmaiņu izraisītās ārkārtas situācijās iedzīvotāji pirmām kārtām vērsīsies pie vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tas nepārprotami pamato minēto pašvaldību līdzdalību;

49.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāuzskata par galvenajiem dalībniekiem cīņā pret klimatu pārmaiņu radītajām kaitīgajām sekām, jo tas ir gatavas uzņemties līdzatbildību un jau veic pasākumus, lai vietējā sabiedrība pielāgotos minētajām sekām;

50.

aicina pievērst vairāk uzmanības risinājumiem un instrumentiem, kas saistīti ar pilsētu teritorijām (īpaši tām, kas atrodas pie jūras vai lielākām upēm), infrastruktūru, piemēram, dambjiem, kanalizācijas sistēmām, jo tie ir galvenais aspekts, lai samazinātu infrastruktūras sensibilitāti;

51.

aicina izstrādāt reālus klimata pārmaiņu radītā riska pārrobežu scenārijus, kas būtu pietiekami detalizēti attiecībā uz visiem ES reģioniem, sadarbojoties vietējā, reģionālajā, valstu un ES līmenī. Datiem, modeļiem, metodēm un klimata pārmaiņu scenārijiem jābūt brīvi pieejamiem iespējami īsā laikā, lai varētu noteikt riska zonas un paredzēt pretpasākumus;

52.

uzsver, ka vajadzīgi piemēroti finansiālie stimuli. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāsaņem atbalsts, cenšoties izstrādāt proaktīvus risinājumus, kas mazinās vietējās sabiedrības neaizsargātību;

53.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāsaņem papildu finansiāls atbalsts, lai mazinātu to zaudējumus un segtu pielāgošanās radītās papildu izmaksas, jo klimata pārmaiņu izraisīto dažādo problēmu risināšana radīs jaunu ievērojamu finansiālo slogu vietējām pašvaldībām.