(1)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredzēti pasākumi, kas jāpieņem patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

(2)

Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra īpašajā sanāksmē Tamperē apliecināja nepieciešamību saskaņot valsts tiesību aktus par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas un uzturēšanās noteikumiem. Šajā sakarā tā īpaši norādīja, ka Savienībai būtu jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un, izmantojot vēl spēcīgāku integrācijas politiku, vajadzētu censties piešķirt tiem tiesības un pienākumus, kas līdzvērtīgi Savienības pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Eiropadome attiecīgi pieprasīja Padomei steidzami pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Vajadzība sasniegt Tamperē nospraustos mērķus tika atkārtoti apstiprināta Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembrī  (4).

(3)

▐ Noteikumiem par apvienotu pieteikšanās procedūru, kuras rezultātā vienā administratīvā aktā apvieno tiesības, kas ietver uzturēšanās un darba atļauju, būtu jāveicina noteikumu, kurus šobrīd piemēro dalībvalstīs, vienkāršošana un saskaņošana. Šāda procedūras vienkāršošana jau ir veikta vairākās dalībvalstīs, un procedūra ir kļuvusi efektīvāka migrantiem un viņu darba devējiem, tādējādi atvieglojot migrantu uzturēšanās un nodarbinātības likumības kontroli.

(4)

Lai atļautu pirmo reizi ieceļot dalībvalstu teritorijā, tām vajadzētu spēt savlaicīgi izsniegt apvienotu atļauju vai, ja tās izsniedz šādas atļaujas tikai savā teritorijā, tās var izsniegt vīzu.

(5)

Būtu jāparedz noteikumu kopums pieteikuma par apvienoto atļauju izskatīšanas procedūrai. Šādām procedūrām būtu jābūt efektīvām un kontrolējamām, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba slodzi, kā arī pārredzamai un taisnīgai, lai piedāvātu iesaistītajām personām atbilstošu juridisko noteiktību.

(6)

Nosacījumiem un kritērijiem, kuri var kalpot par pamatu apvienotās atļaujas pieteikuma noraidījumam, vajadzētu būt objektīviem un noteiktiem valsts tiesību aktos, tostarp pienākumam ievērot Savienības priekšrocības principu, kā tas jo īpaši ir noteikts 2003. gada 16. aprīļa un 2005. gada 25. aprīļa Pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos. Jebkuram noraidošam lēmumam vajadzētu būt pienācīgi pamatotam.

(7)

Apvienotā atļauja būtu jāizdod atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu valstspiederīgajiem (5), kas ļauj dalībvalstīm norādīt papildu informāciju, jo īpaši ziņas par to, vai šai personai ir atļauts strādāt. Arī nolūkā labāk kontrolēt migrāciju dalībvalstīm ne vien apvienotajā atļaujā, bet visās izsniegtajās uzturēšanās atļaujās ir jānorāda informācija par jebkuru atļauju strādāt, neatkarīgi no atļaujas veida vai uzturēšanās tiesību pamatojuma, ar kuru attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir atļauta uzturēšanās dalībvalsts teritorijā un piekļuve šīs dalībvalsts darba tirgum.

(8)

Dalībvalstu pienākumam noteikt, vai apvienotās atļaujas pieprasījumu ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai viņa darba devējs, nevajadzētu skart kārtību, kas paredz abu pušu līdzdalību šajā procedūrā. Dalībvalstīm būtu jānosaka, vai apvienotās atļaujas pieprasījums ir jāiesniedz mērķa dalībvalstī vai no trešās valsts. Gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgajam nav atļauts iesniegt pieteikumu no trešās valsts, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka pieteikumu var iesniegt darba devējs mērķa dalībvalstī.

(9)

Šīs Direktīvas noteikumiem par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas citiem nolūkiem kā nodarbinātība, būtu jāattiecas vienīgi uz šādu atļauju formātu un nebūtu jāskar valsts vai Savienības noteikumi attiecībā uz uzņemšanas procedūrām un šādu atļauju izdošanas procedūrām.

(10)

Šīs direktīvas noteikumiem par apvienoto pieteikšanās procedūru un vienoto atļauju nebūtu jāattiecas uz vienotajām un ilgtermiņa vīzām.

(11)

Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, nebūtu jāiekļauj ne laiks, kas vajadzīgs profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, ne laiks, kas vajadzīgs vīzas izsniegšanai. Pašreizējai direktīvai nebūtu jāskar valstu diplomu atzīšanas procedūras.

(12)

Kompetentās iestādes iecelšanai saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāskar citu iestāžu un attiecīgā gadījumā sociālo partneru loma un pienākumi attiecībā uz pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par pieteikumu.

(13)

Šīs direktīvas noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci lemt par uzņemšanu, tostarp par uzņemšanas apjomu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas, lai strādātu.

(14)

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un dalībvalsts, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, izdota apvienotā atļauja, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (6) un 21. pantu Šengenas acquis - konvencijā, ar kuru īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas līgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (Šengenas īstenošanas konvencija) (7), vajadzētu būt tiesīgiem ieceļot un brīvi pārvietoties uz laiku līdz trim mēnešiem to dalībvalstu teritorijā, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis.

(15)

Kamēr nav Savienības tiesību aktu, trešo valstu valstspiederīgo tiesības var ievērojami atšķirties atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi strādā, un no viņu valstspiederības. ▐ Lai turpmāk veicinātu saskaņotu imigrācijas politiku un mazinātu atšķirības tiesībās, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi strādā dalībvalstī, un papildinātu esošo acquis imigrācijas jomā, būtu jānosaka tiesību kopums jo īpaši tādā formā, kas precizē politikas jomas, kurās tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, bet vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Šādu noteikumu mērķis ir izveidot Savianības teritorijā līdzvērtīgus minimālos spēles noteikumus, atzīt, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri likumīgi strādā kādā dalībvalstī, dod savu ieguldījumu Eiropas ekonomikā ar darbu un nodokļu maksājumiem, kā arī kalpot par garantiju tam, ka tiek mazināta negodīga konkurence starp valsts pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas rodas pēdējo iespējamas ekspluatācijas rezultātā. Jēdziena “trešās valsts darba ņēmējs” definīcija saskaņā ar šo direktīvu, neskarot darba tiesisko attiecību jēdziena interpretāciju citos Savienības tiesību aktos, ietver jebkuru trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kuram ir atļauts strādāt atbilstīgi šīs dalībvalsts tiesību aktiem vai praksei nodarbinātības jomā. [Grozījums Nr. 123]

(16)

Visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā dalībvalstīs, būtu jānosaka vismaz vienots tiesību kopums, kas attiecīgajā dalībvalstī garantē tiem vienlīdzīgu attieksmi ar valsts pilsoņiem, neatkarīgi no tā, kāds ir atļaujas piešķiršanas sākotnējais mērķis vai pamats. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi jomās, kas noteiktas šajā direktīvā, būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuriem ļauts uzturēties citu iemeslu dēļ, un kuriem ir atļauta piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktiem, tostarp saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (8), Padomes Direktīvu 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (9), vai saskaņā ar Padomes Direktīvu 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valsts piederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (10).

(17)

Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši kādas dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (11), šī direktīva neattiecas, ņemot vērā viņu priviliģētāko statusu un īpašo uzturēšanās atļaujas veidu – Savienības pastāvīgais iedzīvotājs.

(18)

Šī direktīva neattiecas uz norīkotajiem trešo valstu valstspiederīgajiem. Tam nevajadzētu atsaukties uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā kādā dalībvalstī, neļaujot tiem baudīt vienlīdzīgu attieksmi ar izcelsmes dalībvalstu pilsoņiem viņu norīkošanas laikā, kā arī attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā▐ (12). [Grozījumi Nr. 122 un 124]

(19)

Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nolūkā veikt sezonālu darbu ir atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā ▐, šai direktīvai nevajadzētu attiekties, ņemot vērā viņu pagaidu statusu.

(20)

Tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi noteiktajās politikas jomās jābūt cieši saistītām ar trešo valstu valstspiederīgo likumīgo uzturēšanos dalībvalstī un saņemto atļauju piekļuvei tās darba tirgum, kas ir nostiprināta apvienotajā atļaujā, norādot tiesības uzturēties un strādāt, kā arī uzturēšanās atļaujās, kuras izsniegtas citos nolūkos un kurās ir norādīta informācija par atļauju strādāt.

(21)

Ar darba apstākļiem šajā direktīvā tiek saprasts vismaz atalgojums un atlaišana, veselības aizsardzība un drošība darba vietā, darba laiks un atvaļinājums, ņemot vērā ikvienu spēkā esošu koplīgumu. [Grozījumi Nr. 122 un 125]

(22)

Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, būtu jāatzīst tādā pat veidā, kā tiek atzīta Savienības valstspiederīgo kvalifikācija, un kvalifikācija, kas iegūta trešā valstī, būtu jāņem vērā atbilstīgi noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (13). Trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtās vienlīdzīgas attieksmes tiesības attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām neskar dalībvalstu kompetenci uzņemt šādus trešo valstu darba ņēmējus to darba tirgū. [Grozījumi Nr. 122 un 126]

(23)

Trešo valstu strādājošiem būtu jābauda vienlīdzīga attieksme sociālā nodrošinājuma jomā. Sociālā nodrošinājuma jomas ir definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu  (14). Šīs direktīvas noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā piemēro arī strādājošiem , kuri dalībvalstī ierodas tieši no trešās valsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu strādājošiem , kuri atrodas pārrobežu situācijā, šai direktīvai nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības par tām, kas jau ir noteiktas esošajos Savienības tiesību aktos. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāpiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras atrodas ārpus Savienības tiesību aktu jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Šī direktīva piešķir tiesības vienīgi saistībā ar tiem trešās valsts strādājošā ģimenes locekļiem, kuri uzturas kādā dalībvalstī, pamatojoties uz ģimenes atkalapvienošanos, vai tiem ģimenes locekļiem, kuri jau likumīgi kopā ar trešās valsts strādājošo uzturas attiecīgajā dalībvalstī. [Grozījumi Nr. 122 un 127]

(24)

Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālās nodrošināšanas sistēmas. Ja saskaņošana nav veikta Savienības līmenī, katras dalībvalsts tiesību aktos jāparedz nosacījumi sociālās nodrošināšanas pabalstu piešķiršanai, kā arī pabalstu lielums un to piešķiršanas ilgums. Tomēr, īstenojot šīs tiesības, dalībvalstīm jāievēro Savienības tiesību akti. [Grozījumi Nr. 122 un 128]

(25)

Dalībvalstīm vajadzētu vienlīdzīgi attiekties vismaz pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir nodarbināti vai kuri pēc minimālā nodarbinātības perioda ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Ierobežojumiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart tiesības, kas piešķirtas, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ  (15) . [Grozījums Nr. 130]

(26)

Vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu darba ņēmējiem neattiecas uz pasākumiem arodmācību jomā, ko finansē saskaņā ar sociālās palīdzības shēmām. [Grozījumi Nr. 122 un 129]

(27)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi - proti, noteikt apvienotu pieteikšanās procedūru nolūkā izsniegt apvienotu atļauju, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu strādāt dalībvalsts teritorijā, un nodrošināt tiesības trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī - nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības un iedarbības mēroga dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(28)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības, kā arī ievēroti principi, kas atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu.

(29)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

(30)

Dalībvalstīm vajadzētu īstenot šīs direktīvas noteikumus bez diskriminācijas, pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, piederību mazākumtautībai, mantisko stāvokli, izcelšanos, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju, jo īpaši saskaņā ar Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (16), un Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (17).

(31)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un LESD , un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tā nav tām saistoša un nav jāpiemēro.

(32)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un LESD , Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tā nav tai saistoša un nav jāpiemēro,

(a)

apvienotu pieteikšanās procedūru apvienotas atļaujas izsniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, lai viņi varētu uzturēties nolūkā strādāt dalībvalsts teritorijā, vienkāršojot procedūras viņu uzņemšanai un atvieglojot viņu statusa kontroli; kā arī

(b)

vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī , neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi viņi tika uzņemti attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz vienlīdzīgu izturēšanos ar šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem .

a)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta izpratnē;

b)

“trešās valsts darba ņēmējs” ir jebkurš trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā un kuram ir atļauts uzturēties un strādāt šajā dalībvalstī algotu darbu saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem vai valsts praksi ; [Grozījums Nr. 131]

c)

“apvienota atļauja” ir dalībvalsts iestāžu izdota uzturēšanās atļauja , kura dod tiesības trešās valsts valstspiederīgajam likumīgi uzturēties tās teritorijā , lai strādātu ;

d)

“apvienota pieteikšanās procedūra” ir procedūra, kuras rezultātā, pamatojoties uz apvienotu trešās valsts valstspiederīgā vai viņa darba devēja iesniegtu pieteikumu par atļaujas izsniegšanu ▐, lai viņš varētu uzturēties un strādāt dalībvalsts teritorijā, pieņem lēmumu par šo pieteikumu apvienotajai atļaujai .

a)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlas uzturēties dalībvalsts teritorijā , lai strādātu ,

b)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem ir uzņemti dalībvalstī tādos nolūkos, kas nav saistīti ar darbu, un kuri drīkst strādāt, un kuriem ir izsniegta uzturēšanās atļauja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002; un

c)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem;

a)

Savienības valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kuri ir izmantojuši vai izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā  (18);

b)

personām, kā arī viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no valstspiederības, kuriem saskaņā ar nolīgumiem vai nu starp Savienību un tās dalībvalstīm, vai arī starp Savienību un trešām valstīm tāpat kā Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties;

c)

norīkotām personām;

d)

personām, kuras ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas dalībvalsts teritorijā kā uzņēmuma ietvaros pārcelti darbinieki ;

e)

personām, kuras ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas dalībvalsts teritorijā kā sezonas darba ņēmēji vai aukles ;

f)

personām, kurām ir atļauja uzturēties dalībvalstī, pamatojoties uz pagaidu aizsardzību, vai kuras ir pieteikušās uz uzturēšanās atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;

g)

personām, kurām piemēro starptautisku aizsardzību saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu  (19) , vai kuras ir iesniegušas pieteikumu starptautiskās aizsardzības saņemšanai atbilstīgi šai direktīvai un par kuru pieteikumu vēl nav pieņemts galīgais lēmums;

h)

personām, kurām piemēro aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi vai kuras ir pieteikušās uz aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalstu praksi, bet vēl nav pieņemts galīgais lēmums par viņu pieteikumu;

▐

i)

personām, kuras ir pastāvīgie iedzīvotāji saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK;

j)

personām, kuru izraidīšana ir atlikta faktiska vai juridiska pamatojuma dēļ ;

k)

personām, kuras ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas dalībvalsts teritorijā kā pašnodarbinātas personas;

l)

personām, kas ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas jūrnieka darbā vai darbā jebkurā statusā uz kuģa, kas ir reģistrēts dalībvalstī vai kuģo ar dalībvalsts karogu.

a)

norāda informāciju par atļauju strādāt, neatkarīgi no atļaujas veida; un

b)

neizsniedz nekādas papildu atļaujas, ▐ lai apliecinātu , ka piekļuve darba tirgum ir atļauta.

a)

ieceļot ▐ un uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kura ir izdevusi apvienoto atļauju, ar nosacījumu, ka atļaujas turētājs atbilst visām uzņemšanas prasībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ;

▐

b)

brīvi piekļūt visai tās dalībvalsts teritorijai, kura ir izsniegusi apvienoto atļauju, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti valsts tiesību aktos ▐;

c)

veikt īpašu profesionālo darbību , kas ir atļauta saskaņā ar apvienoto atļauju atbilstīgi valsts tiesību aktiem ;

d)

saņemt informāciju par viņa tiesībām, kas ir saistītas ar apvienoto atļauju un piešķirtas ar šo direktīvu un/vai valsts tiesību aktiem.

a)

darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, kā arī veselības aizsardzība un drošība darba vietā;

b)

biedrošanās brīvība, piederība organizācijai un dalība organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, tostarp šo organizāciju piešķirtās priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

c)

izglītība un arodmācība;

d)

diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšana saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām;

e)

sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 883/2004 ; [Grozījumi Nr. 122 un 132]

▐

f)

nodokļu priekšrocības , ja darba ņēmēju attiecīgajā dalībvalstī uzskata par pastāvīgo iedzīvotāju attiecībā uz nodokļiem ; [Grozījumi Nr. 122 un 133]

g)

piekļuve precēm un pakalpojumiem un sabiedriski pieejamu preču un pakalpojumu piegādi, tostarp mājokļa ieguves kārtība, un atbalsts, un konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti , kā noteikts valsts tiesību aktos, neierobežojot tiesības slēgt līgumus saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem. [Grozījums Nr. 134]

a)

saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu:

▐ [Grozījumi Nr. 122 un 136]

b)

ierobežojot 1. punkta e) apakšpunktā noteiktās tiesības , taču neierobežojot šādas tiesības attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki .

c)

saskaņā ar 1. punkta f) apakšpunktu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, ierobežojot to piemērošanu gadījumos, kad reģistrētā vai ierastā dzīvesvieta tiem trešās valsts strādājošā ģimenes locekļiem, kuriem viņš ir pieprasījis pabalstus, atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. [Grozījumi Nr. 122 un 140]

d)

▐ saskaņā ar 1. punkta g) apakšpunktu:

a)

Savienības tiesību aktos, tostarp divpusējos un daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību vai starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses;

b)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm.