19.1.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/30

—

aicina Septītajā vides rīcības programmā iekļaut atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenošanas procesā, konkrēti, ietverot šādus elementus: to lielāka iesaiste visā ES tiesību aktu formulēšanas, transponēšanas un izvērtēšanas procesā; efektīva politika emisiju samazināšanai to rašanās vietā un izmaksu atgūšanas iespēju palielināšana vietējām un reģionālajām pašvaldībām; uzsvars uz to, kā ilgtspējīgi apsaimniekot pilsētas vidi, galveno uzmanību pievēršot integrētai vides plānošanai, ilgtspējīgai mobilitātei, dzīves kvalitātei un sabiedrības veselībai; tiesību aktu pieņemšanas un vēlākas pārskatīšanas grafika noteikšana;

—

atbalsta informācijas strukturēšanas, aktīvas izplatīšanas un pieejamības uzlabošanu, tostarp strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas (SIIF) izveidi; finansiālais atbalsts būtu jāpiešķir struktūrfondu (2007–2014) tehniskās palīdzības un nākamajā plānošanas periodā arī LIFE programmas ietvaros;

—

uzskata, ka ar Septīto vides rīcības programmu būtu jāuzliek pienākums ES un dalībvalstīm ieviest jaunus un spēcīgākus reaģēšanas instrumentus, piemēram, vispārēju ES satvaru vides inspekcijām un uzraudzībai, Eiropas Komisijai piešķirtas izmeklēšanas iespējas, vispārējus kritērijus sūdzību izskatīšanai valstīs un Direktīvu par tiesu iestāžu pieejamību;

—

atzinīgi vērtē ierosinātos partnerību īstenošanas nolīgumus, tomēr tie būtu jāslēdz ne tikai starp Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, bet tajos būtu jāiesaista arī viena vai vairākas vietējās un reģionālās pašvaldības, lai pienācīgi atspoguļotu daudzlīmeņu pārvaldību;

—

iesaka uzlabot rezultātus vides aizsardzības jomā, izmantojot inovatīvās daudzlīmeņu pārvaldības metodes, tostarp paplašinot Pilsētas mēru paktu, tajā iekļaujot resursu efektīvu izmantošanu un pilnveidojot “Eiropas Zaļās galvaspilsētas” balvu;

—

pozitīvi vērtē atbalstu, ko paziņojumā Eiropas Komisija paudusi RK priekšlikumam, ka kopīgi jārīko regulārs forums, kurā apspriestu reģionālās un vietējās problēmas un risinājumus ES vides tiesību piemērošanā.

Ziņotāja

Nilgun CANVER kdze (UK/PSE) Londonas pilsētas Haringejas rajona padomes locekle

Atsauces dokuments

Paziņojums “Lielāki ieguvumi ES vides pasākumu jomā — uzticības vairošana ar padziļinātām zināšanām un reaģēšanas spēju”

COM(2012) 95 final

1.

norāda, ka šā atzinuma mērķis ir izpildīt trīs uzdevumus:

2.

atzīst: ja 2008. gada paziņojumā par ES vides tiesību aktu īstenošanu (1) galvenā uzmanība tika pievērsta Eiropas Komisijas izpildvaras pilnvarām vērsties pret ES vides tiesību aktu pārkāpumiem, tad 2012. gada paziņojuma temats ir jautājums, kā laba pārvaldība valstu, reģionālajā un vietējā līmenī varētu uzlabot īstenošanu. Tas atspoguļo Reģionu komitejas agrāko kritiku un ieteikumus (2);

3.

konstatē, ka paziņojuma mērķis ir pastiprināt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm (tai skaitā vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm) par to, kā tās varētu labāk sadarboties nolūkā sekmīgāk īstenot ES tiesību aktus, uzlabojot zināšanu apkopošanu un apmaiņu un visiem iesaistoties aktīvāk un ar lielāku atbildības sajūtu, lai efektīvi risinātu vietējās problēmas. RK atbalsta viedokli, ka zināšanas un spēja reaģēt ir savstarpēji papildinoši īstenošanas aspekti;

4.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības varētu dažādos veidos uzlabot tiesību aktu īstenošanas un piemērošanas saskaņotību: tās varētu izvirzīt ilgtermiņa mērķus un stratēģijas vides jomā, mobilizēt iedzīvotājus, izveidot labi funkcionējošus departamentus un dienestus, ieguldīt ES līdzekļus vides infrastruktūrā un ekosistēmas pakalpojumos, pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt katastrofu risku, piemērot Vides stratēģiskā novērtējuma (VSN) direktīvu un Direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) un sekmēt pārredzamību un tiesu iestāžu pieejamību (3);

5.

tomēr atzīst, ka jaunie uzdevumi un normas, ko šajā jomā Eiropas Savienība piemēro vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm, var radīt izmaksu un administratīvā sloga problēmas. RK uzskata, ka jaunas iniciatīvas būtu jāīsteno tā, lai nepalielinātu vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu izmaksu un administratīvo slogu. RK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt attiecīgus ietekmes novērtējumus un pētījumus. Komiteja atgādina par savu skaidro nostāju jautājumā par administratīvo slogu un, ņemot vērā Līguma noteikumus (4), aicina Eiropas Komisiju veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu par administratīvo un regulatīvo slogu, kas rastos no jebkādām jaunām ES iniciatīvām, kuras izrietētu no šā paziņojuma;

6.

atgādina jau pausto nostāju, ka Septītā vides rīcības programma ir vajadzīga, jo līdzšinējās VRP darbības termiņš beidzās 2012. gada 22. jūlijā un nepieciešams nodrošināt tās turpinājumu. Septītajai VRP būtu jānodrošina, ka vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm ES lēmumi vides jomā arī turpmāk ir pietiekami skaidri un paredzami (5);

7.

atgādina par saviem agrākajiem ieteikumiem (6) attiecībā uz 7. VRP vispārējām iezīmēm un prioritātēm; tajos it sevišķi uzsvērts, ka Septītajai vides rīcības programmai būtu jāpalīdz stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros izveidot resursu ziņā efektīvu Eiropu un redzējumu, kādai vajadzētu būt ES vides politikas virzībai ilgākā laika posmā. Programmā būtu arī jānosaka skaidri mērķi, grafiks un pasākumi laikam līdz 2020. gadam. Būtu jāatspoguļo Ilgtspējīgai attīstībai veltītās ANO konferences (UNCSD) 2012. gada 22. jūnijā pieņemtā deklarācija “Rio+20” un tās uzsvars uz iekļaujošu ekoloģisku ekonomiku un periodam pēc 2015. gada izvirzītajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā arī RK ieguldījums Rio sammitā (7);

8.

ar bažām atzīmē, ka ES vides tiesības joprojām tiek īstenotas nepietiekamā apmērā un ka pilnīga īstenošana un izpilde visos līmeņos ir ļoti svarīga, lai uzlabotu vides stāvokli un sabiedrības veselību, nodrošinātu vienlīdzīgus apstākļus, rūpniecībai radītu tiesisko noteiktību un izvairītos no tirgus kropļojumiem (8). 2009. gada beigās 18,8 % (544) no visiem gadījumiem, kad pret ES dalībvalstīm sākta tiesvedība par ES tiesību aktu pārkāpumiem, bija saistīti ar vides jomu, un tas norāda uz sistemātisku kaitējumu videi un uz konkurences izkropļojumiem (9);

9.

atzīmē, ka aplēses, piemēram, par pašreizējo tiesību aktu neīstenošanas izmaksām sasniedz aptuveni € 50 miljardus gadā, t. i., skaitot medicīniskos izdevumus un tiešos izdevumus videi radītā kaitējuma dēļ (10). Neīstenošana rada vēl tādas papildu izmaksas kā zaudētas uzņēmējdarbības iespējas, dažādas ar atbilstību saistītas izmaksas, ES rūpniecības nozaru savstarpējās konkurences kropļojumi, kā arī lielāki izdevumi par pārkāpumu lietām. Tiek lēsts, ka tad, ja īstenotu visus tiesību aktus par atkritumiem, atkritumu (un otrreizējās pārstrādes) rūpniecības apgrozījums palielinātos par € 42 miljardiem un tiktu izveidotas papildu 400 000 darba vietas (11). Tā kā lēstais ES vides nozares gada apgrozījums pārsniedz 300 miljardus eiro, neskaidrība par īstenošanas paņēmieniem un termiņiem var radīt būtiskas izmaksas zaudētu iespēju veidā (12). Ja pārkāpuma lietas dēļ ieguldījumi jāveic ļoti īsā laikā, tie mēdz izmaksāt dārgāk nekā tad, ja īstenošana būtu bijusi labāk izplānota;

10.

prasa par 7. VRP prioritāru mērķi izvirzīt labu īstenošanu, lai panāktu apņemšanos vides jomā nodrošināt labākus rezultātus, it sevišķi attiecībā uz tiem aspektiem, kas minēti Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu, Zema oglekļa emisiju līmeņa ekonomikas ceļvedī un Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā (2020);

11.

aicina Septītajā VRP iekļaut atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenošanas procesā, konkrēti, ietverot šādus elementus:

12.

uzskata, ka ar Septīto vides rīcības programmu, pamatojoties arī uz paziņojumā pieminētajām iniciatīvām, kas sīkāk izklāstītas C un D iedaļā, būtu jāuzliek pienākums ES un dalībvalstīm ieviest jaunus un spēcīgākus īstenošanas instrumentus, piemēram, šādus (13):

13.

ir norūpējusies tāpat kā Eiropas Komisija, ka monitoringu visās Eiropas valstīs neveic vienādi un ka apkopotā informācija ir fragmentāra un bieži vien nepilnīga, grūti salīdzināma vai novecojusi. Tiešsaistē netiek publicēts pietiekami daudz informācijas, un bieži tas nenotiek sistemātiski. RK atzīst, ka tad, ja valsts, reģionālajā un vietējā līmenī informācija būtu kvalitatīvāka un vieglāk pieejama, nozīmīgas vides problēmas varētu konstatēt agrāk, bet tas ilgtermiņā dotu iespēju ietaupīt izmaksas;

14.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību īpaši nozīmīgo lomu datu par īstenošanu vākšanā. Būtu jānodrošina, ka regulāri ir pieejama salīdzināma informācija arī valstu un ES līmenī un ka tā ir efektīva un uzticama;

15.

uzskata, ka pārredzamība ir svarīgs faktors, kas stimulē labāku īstenošanu un izpildi. Būtu jāveicina ieguldījumi tiešsaistes informācijas sistēmās, kas informāciju par vidi un īstenošanu padara pieejamu plašai sabiedrībai un valsts iestādēm, un visos pārvaldes līmeņos jāpalielina pūliņi aktīvi izplatīt informāciju par vidi un nodrošināt šādas informācijas pieejamību;

16.

uzsver, ka, nostiprinot Informācijas pieejamības direktīvu (kā tas paredzēts paziņojumā), Eiropas Komisijai vajadzētu panākt, ka dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības pienācīgi īsteno direktīvā noteiktās minimālās prasības, it sevišķi arī Orhūsas konvencijā (14) iekļautās prasības par aktīvu un sistemātisku atjauninātas informācijas izplatīšanu iedzīvotājiem;

17.

atbalsta tādas strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas (SIIF) izveidi, kas ietvertu ziņas par visiem svarīgākajiem ES vides tiesību aktiem (kā to ierosinājusi Eiropas Komisija). Šādu informācijas sistēmu izstrādei jābūt patiešām mērķtiecīgai un efektīvai, jo tādējādi varēs mērķtiecīgā un elastīgā veidā labāk izmantot atsevišķu dalībvalstu sistēmas. Komiteja aicina dalībvalstis sadarboties ar Eiropas Komisiju, lai minētās SIIF ieviestu, iesaistot vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes. RK uzskata, ka SIIF — apvienojumā ar vairākām iniciatīvām par kopīgu vides informācijas sistēmu (Shared Environmental Information System, SEIS) — būtu jānodrošina valstu, reģionālajā un vietējā līmenī pārredzamas informācijas sistēmas, ar kuru palīdzību informācija būtu pieejama tiešsaistē un vietējās un reģionālās pašvaldības, pilsoņi, eksperti un uzņēmēji varētu iespējami efektīvāk un laikus pārraudzīt īstenošanu (15);

18.

uzskata, ka atbilstīgi principam “apkopo vienreiz, izmanto daudzreiz” varētu uzlabot sadarbību un racionalizēt datu pieprasījumus, kas adresēti valstīm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Dati, kas iegūti saistībā ar vienā tiesību aktā noteiktajiem ziņošanas pienākumiem, bieži vien ir nozīmīgi arī citiem tiesību aktiem;

19.

taču uzsver, ka vajadzētu uzlabot ES direktīvās ietvertās definīcijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus monitoringa, ziņošanas, informācijas publicēšanas un izpildes nosacījumus, piemēram, saistībā ar Atkritumu pamatdirektīvā noteiktajiem atkritumu apsaimniekošanas variantiem un atkritumu plūsmām;

20.

par ļoti svarīgu atzīst Eiropas Komisijas apņemšanos izpētīt, kā ES finansējumu varētu izmantot, lai dalībvalstīs, reģionos un vietējās pašvaldībās izveidotu, modernizētu un pielietotu SIIF, attiecīgas sadarbspējīgas informācijas sistēmas un saistīto apmācību, kā arī vajadzības gadījumā palielinātu administratīvo spēju. Konkrēti, būtu jāparedz, ka šādu atbalstu var piešķirt struktūrfondu (2007–2014) tehniskās palīdzības un nākamajā plānošanas periodā arī LIFE programmas ietvaros;

21.

mudina Eiropas Vides aģentūru izmēģinājuma projektos izpētīt, kā ar IKT un e-pārvaldības palīdzību iespējams samazināt vietējo un reģionālo pašvaldību monitoringa un ziņošanas slogu, nemazinot tiesību aktu ietekmi;

22.

atbalsta Eiropas Komisijas un dalībvalstu iniciatīvas izpētīt iespējas (tostarp par monitoringa izmaksu samazināšanu), kā varētu izmantot zemes novērošanas metodes, piemēram, GMES, lai praksē uzlabotu īstenošanas pārraudzību (16). Tajās varētu ietvert atbalstu izmēģinājuma projektiem, kuros iesaistās vietējās un reģionālās pašvaldības;

23.

uzsver, ka VEA un IVN direktīvas ir svarīgi instrumenti vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvju iesaistei vides politikā, un atkārtoti mudina drīzumā plānotajā IVN direktīvas pārskatīšanas procesā ieviest stingrākus noteikumus par to, ka sabiedriskās apspriešanas par IVN jārīko cik vien iespējams agri, piemēram, piemērošanas jomas noteikšanas un iepriekšējās pārbaudes sākotnējā posmā, lai sekmētu nākamo posmu īstenošanu un kompetento iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, un aicina arī iekļaut minimālās prasības par IVN dokumentācijas pieejamību attiecīgajām aprindām (17);

24.

atbalsta nostāju, ka vajadzīgi kvalitatīvāki, sistemātiski, aktīvi izplatīti un tiešsaistē pieejami dati un karte ar ģeogrāfiskām norādēm par vides stāvokli visā ES — tādējādi radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un papildinātu uzlabotās informācijas sistēmas, ko izmanto dalībvalstīs un reģionālajās un vietējās pašvaldībās;

25.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nodomu Peldvietu ūdens direktīvā izmantoto pieeju piemērot arī visiem citiem attiecīgajiem ES vides tiesību aktiem, citstarp izmantojot EVA gaisa kvalitātes un atkritumu jomā veiktos izmēģinājuma projektus;

26.

atzīst, ka EVA ir nozīmīga loma to monitoringa datu apstrādē, par kuriem dalībvalstis ir ziņojušas Komisijai, un atbalsta to, ka aģentūra aizvien vairāk palīdz Eiropas Komisijai analizēt dalībvalstu ziņojumus par īstenošanu, un aicina aģentūrai piešķirt vairāk koordinācijas uzdevumu, lai ES līmenī dažādu datu vākšanas un apkopošanas procesā nodrošinātu konsekvenci un saskaņotību, kā tas tiek darīts ar vairākiem instrumentiem, piemēram, INSPIRE, SEIS, GMES, GEOSS un EyeonEarth;

27.

cer, ka Eiropas Komisija turpinās darbu pie kopīgas vides informācijas sistēmas (SEIS) un drīzumā, proti, 2012. gadā, iesniegs SEIS ieviešanas plānu, kurā būs izklāstīta pašreizējā situācija un iespējas ieviest uzlabojumus;

28.

lai būtu iespējamas pilnvērtīgas, demokrātiskas debates par vides tiesībām, aicina Eiropas Komisiju publicēt atbilstības pārbaužu pētījumus, ko tā regulāri uzdod veikt par ES vides tiesību aktu īstenošanu 27 dalībvalstīs;

29.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vispārēju ES satvaru vides inspekcijām un uzraudzībai (18). Tam būtu jādod iespēja dalībvalstīm piemērot pamatnostādnes elastīgi un vienlaikus jāpanāk ļoti viendabīga piemērošana;

30.

uzskata: lai uzlabotu tiesību aktu izstrādi, Eiropas pamatnoteikumiem par izmeklēšanu jākļūst par ES vides tiesību aktu centrālajiem pamatnoteikumiem. Pēc iespējas būtu jāizvairās no īpašu noteikumu noteikšanas nozarēm paredzētās ES direktīvās par vidi. Ja nozarēm paredzētās direktīvās nevar izvairīties no īpašiem noteikumiem, tad tiem jābūt saskaņotiem ar pamatnoteikumiem;

31.

uzskata, ka visā ES piemērojams satvars par valstu inspekcijām samazinātu starp ES reģioniem un pašvaldībām negodīgu konkurenci, kuru izraisa inspekciju atšķirības vai neesamība, un uzlabotu pārrobežu sadarbību un konsekvenci visā ES. Inspekciju forma un saturs būtu jānosaka valsts līmenī un sīkāk jāizstrādā vietējā un reģionālajā līmenī, balstoties tomēr uz ES satvara pamatprincipiem, tostarp saskaņotu pieeju, kurā ņemti vērā riska faktori (19); Eiropas Vides aģentūrai sadarbībā ar valstu vides aizsardzības iestādēm varētu būt liela nozīme šo principu noteikšanā un veicināšanā;

32.

uzskata, ka Eiropas Komisijai vajadzētu būt iespējai izmeklēt gadījumus, kad ir aizdomas par ES vides tiesību neievērošanu. Patlaban tas ir iespējams muitas savienības, lauksaimniecības, zivsaimniecības, konkurences, veterinārās, finanšu un reģionālās politikas jomā (20). Šādas izmeklēšanas iespējas, kas piešķirtas Eiropas Komisijai, var būt pretrunā pārvaldes līmeņu savstarpējām attiecībām dalībvalstīs. Tāpēc minētajā izmeklēšanā jāņem vērā spēkā esošie noteikumi par pārvaldes līmeņu savstarpējo kontroli attiecīgajā dalībvalstī. Turklāt Eiropas Komisijai izmeklēšana pēc iespējas jāveic saskaņā ar parasto pārkāpuma procedūru;

33.

uzskata, ka ļoti svarīgs papildpasākums būtu tas, ja Eiropas Komisija ziņotu par veidiem, kā nostiprināt Eiropas Savienības tīklu vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL), tostarp it sevišķi nodrošināt adekvātu ilgtermiņa finansiālu atbalstu šim tīklam, sistemātiskāk izmantot IMPEL salīdzinošas izvērtēšanas pārbaudēs, izvērst tīkla darbu saistībā ar informācijas par paraugpraksi apkopošanu un apmaiņu, kā arī to paplašināt reģionālajā un vietējā līmenī (21);

34.

ir norūpējusies par nepilnībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu daudzās sūdzību izskatīšanas sistēmās; tas spiež iedzīvotājus vērsties Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejā vai pie ES ombuda, kuri saņem ļoti daudz sūdzību;

35.

atbalsta priekšlikumus iekļaut vispārējus kritērijus sūdzību izskatīšanai valstīs, tostarp strīdu risināšanai (piemēram, samierināšanai), pamatojoties uz nesen ieviesto īpašo noteikumu par sūdzību un strīdu izšķiršanas procedūrām patērētāju tiesībās (22). Kritērijos varētu iekļaut, piemēram, vispārējas garantijas par konfidencialitāti un savlaicīgumu un par nepieciešamību tiešsaistē informēt iedzīvotājus, kā problēma ir tikusi atrisināta, kā arī nodrošināt iedzīvotājiem un NVO neatkarīgas sūdzību izskatīšanas iestādes, vienlaikus ievērojot pienākumus, kas izriet no Orhūsas konvencijas noteikumiem par tiesu iestāžu pieejamību, un neietekmējot vispārējās tiesības iesniegt sūdzību ES iestādēs;

36.

atzīmē: lai gan 2003. gada priekšlikums Direktīvai par tiesu iestāžu pieejamību vides jautājumos vēl nav pieņemts kā juridisks instruments, tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka valstu tiesām noteikumi par tiesu iestāžu pieejamību jāinterpretē atbilstīgi Orhūsas konvencijai (23). Tā kā judikatūrā iedzīvotājiem un NVO ir piešķirtas plašākas iespējas piekļūt tiesu iestādēm, tad valstu tiesām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ekonomisko un vides interešu pārstāvjiem nav skaidrības šajā jautājumā;

37.

tāpēc atkārtoti mudina atsākt apstādinātās Direktīvas par tiesu iestāžu pieejamību izskatīšanu (24). Tā novērstu daudzās dalībvalstīs esošos trūkumus saistībā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punkta noteikumu izpildi. Tas arī pastiprinātu sabiedrības kā katalizatora lomu, kas ļauj sekmēt vides tiesību labāku izpildi visos līmeņos. Pašreizējā paziņojumā nav skaidri norādīts, kā Eiropas Komisija domā atrisināt šo jautājumu;

38.

pozitīvi vērtē atbalstu, ko paziņojumā Eiropas Komisija paudusi RK priekšlikumam, ka kopīgi jārīko regulārs forums, kurā apspriestu reģionālās un vietējās problēmas un risinājumus ES vides tiesību piemērošanā (25). Tajā vietējo un reģionālo pašvaldību un to apvienību darbinieki, kas strādā vides jomā, varētu pastāvīgi apspriesties un dalīties pieredzē ar Reģionu komitejas konsultatīvajām platformām un tīkliem un Eiropas Komisiju;

39.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas piedāvātais jaunais instruments — partnerību īstenošanas nolīgumi — lielā mērā atspoguļo Reģionu komitejas agrāko aicinājumu (26) Eiropas Savienībai turpināt darbu pie Eiropas Komisijas jau 2002. gadā veiktā izmēģinājuma projekta par trīspusēju vienošanos un līgumiem (27). Reģionu komiteja mudina Eiropas Komisiju sniegt plašāku informāciju un norādes, kā tā plāno izstrādāt un piemērot šo instrumentu;

40.

uzskata, ka partnerību īstenošanas nolīgumi būtu jāslēdz ne tikai starp Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, bet tajos būtu jāiesaista arī viena vai vairākas vietējās un reģionālās pašvaldības, lai pienācīgi atspoguļotu daudzlīmeņu pārvaldību, un tādējādi tie kļūtu par trīspusējiem īstenošanas nolīgumiem;

41.

uzskata, ka trīspusēji īstenošanas nolīgumi varētu palīdzēt dažos gadījumos panākt ES vides politikas pasākumu izpildi, kad ar tradicionālajiem instrumentiem netiek gūta vajadzīgā apņemšanās risināt jaunas vai pastāvošas vides problēmas un tiesību normu neievērošanas problēmas. Ar nolīgumiem būtu jāpanāk no dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām skaidra apņemšanās veikt vajadzīgos pasākumus, bet no Eiropas Savienības — sniegt atbalstu. Tādas apņemšanās jāpadara oficiālas, nosakot sasniedzamos mērķus un laika grafiku, un tām jābūt publiski pieejamām, lai to izpildi varētu pārbaudīt;

42.

pauž sarūgtinājumu, ka paziņojumā nav atspoguļots Reģionu komitejas priekšlikums kopīgi apsvērt konkrētus veidus, kā paplašināt Pilsētas mēru paktu, tajā iekļaujot “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” minētās jomas, piemēram, bioloģisko daudzveidību, zemes izmantošanu, atkritumu un ūdens apsaimniekošanu un gaisa piesārņojumu (28). RK uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldības inovatīvā metode sekmētu ES vides politikas īstenošanu, jo tādējādi vietējās un reģionālās pašvaldības tiek mudinātas aktīvi iesaistīties īstenošanā, nevis vienkārši paļauties uz ES tiesību aktu izpildi;

43.

pauž sarūgtinājumu, ka paziņojumā nav pieminēta Eiropas Komisijas “Eiropas Zaļās galvaspilsētas” balva, kuru RK pilnībā atbalsta — tas ir svarīgs instruments, jo izceļ pilsētas, kuras var minēt kā paraugu un kuras izmanto inovatīvu pieeju ES vides tiesību īstenošanā, un arī nodrošina pieredzes apmaiņu ar citām pilsētām. Tādēļ RK atgādina par 2010. gada ieteikumu turpināt balvas pilnveidošanu (29);

44.

uzsver, ka vides un klimata pārmaiņu izraisītās problēmas nevar atrisināt kādā vienā pārvaldības līmenī, un arī ES politiku nevar īstenot tikai viens pārvaldības līmenis. Nepieciešama daudzlīmeņu pieeja, kurā katrs pārvaldības līmenis (Eiropas, valsts, reģionālais un vietējais līmenis) uzņemas atbildību un veic pasākumus, kurus attiecīgajā līmenī var un vajag īstenot. RK atbalsta, ka dalībvalstīs jāveido administratīvās sadarbības grupas, kuru ietvaros dažādus pārvaldības līmeņus pārstāvoši eksperti kopīgi izstrādā valstu īstenošanas plānus (30);

45.

atgādina, ka vides politikas jomā kompetence ir gan Eiropas Savienībai, gan dalībvalstīm, tāpēc uz to attiecas subsidiaritātes princips;

46.

konstatē, ka Eiropas Komisija nav novērtējusi, vai paziņojumā ierosinātie varianti atbilst subsidiaritātes principam. Komiteja uzskata, ka paziņojumā izklāstītie varianti pagaidām ir paredzēti apspriešanai un apsvēršanai un tāpēc tie nav pietiekami izvērsti, lai Komiteja varētu izstrādāt noteiktu viedokli, kurš lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai (un kā) Eiropas Komisija nolemj dažus no minētajiem variantiem virzīt tālāk;

47.

ņemot vērā šo atrunu, vērš uzmanību uz RK subsidiaritātes uzraudzības tīkla vispārējo vērtējumu (31): šķiet, ka paziņojumā iekļautie varianti, pēc to pilnīgas formulēšanas, visdrīzāk nebūs lielā pretrunā subsidiaritātes principam;

48.

taču norāda: lai gan tiek atbalstīta doma uzlabot pašreizējos noteikumus par inspekcijām, subsidiaritātes uzraudzības tīklam varētu būt arī paustas zināmas iebildes pret obligātu inspekciju noteikšanu un pret ES inspekciju struktūrvienības izveidi. Tāpat arī, lai gan tiek atbalstīti kritēriji par sūdzību izskatīšanu dalībvalstīs, daži tīkla locekļi dotu priekšroku, ja tos formulētu kā nesaistošus ieteikumus. Šķiet, tiek atbalstīta ideja, ka ES līmenī būtu jāizstrādā nosacījumi par efektīvu un iedarbīgu piekļuvi valstu tiesām ES vides tiesību jautājumos.