13.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 11/1

1.

Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvas 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (1) (turpmāk “direktīva”), 5. pants reglamentē ar dzimumu saistītu aktuāro faktoru izmantošanu apdrošināšanas un citu saistītu finanšu pakalpojumu jomā. Saskaņā ar 5. panta 1. punktu jaunos līgumos, kas noslēgti pēc 2007. gada 21. decembra, dzimuma kā aktuārā faktora izmantošana apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu aprēķināšanā nedrīkst radīt atšķirības indivīdu apdrošināšanas prēmijās un atlīdzībā (turpmāk “noteikums par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem”). Direktīvas 5. panta 2. punktā paredzēts izņēmums no šā noteikuma, atļaujot dalībvalstīm saglabāt samērīgas indivīdu apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu atšķirības gadījumos, kad dzimuma kā noteicoša faktora izmantošana riska novērtēšanā pamatojas uz atbilstošiem un precīziem aktuārajiem un statistikas datiem.

2.

Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk “Tiesa”) 2011. gada 1. martā pieņemtajā spriedumā (2) (turpmāk “nolēmums Test-Achats lietā”) ir paziņojusi, ka 5. panta 2. punkts nav spēkā no 2012. gada 21. decembra. Tiesa uzskata, ka, dodot dalībvalstīm iespēju bez laika ierobežojumiem saglabāt 5. panta 1. punktā paredzēto atkāpi no noteikuma par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem, 5. panta 2. punkts ir pretrunā mērķim, ko likumdevējs noteicis kā direktīvas mērķi apdrošināšanas jomā, proti, panākt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem attiecībā uz apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu aprēķināšanu, un tāpēc nav saderīgs ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pantu.

3.

Visas dalībvalstis pašlaik pieļauj dzimumu diferencēšanu vismaz attiecībā uz vienu apdrošināšanas veidu. Visās dalībvalstīs apdrošinātājiem ir atļauts izmantot dzimumu kā riska novērtēšanas faktoru dzīvības apdrošināšanā (3). Tāpēc nolēmums Test-Achats lietā ietekmēs visas dalībvalstis.

4.

Šo pamatnostādņu mērķis ir palīdzēt nodrošināt nolēmuma Test-Achats lietā ievērošanu dalībvalstu līmenī. Tomēr Komisijas nostāja neskar turpmāku 5. panta interpretāciju, ko varētu sniegt Tiesa.

5.

No 2012. gada 21. decembra Direktīvas 5. panta 1. punktā iekļautais noteikums par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem attiecībā uz indivīdu apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu aprēķināšanu jaunos līgumos jāpiemēro bez jebkādiem izņēmumiem.

6.

Nolēmumā Test-Achats lietā Tiesa ir secinājusi, ka Direktīvas 5. panta 2. punkts “jāuzskata par spēkā neesošu kopš brīža, kad beidzas atbilstošs pārejas periods”, kas ilgst līdz 2012. gada 21. decembrim (4). Tas nozīmē, ka no šīs dienas 5. panta 1. punkta prasības jāpiemēro bez izņēmumiem.

7.

Pārejas periods jāinterpretē saskaņā ar 5. panta 1. punktā formulēto direktīvas mērķi, proti, piemērot noteikumu par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem tikai attiecībā uz jauniem līgumiem, kas noslēgti pēc direktīvas transponēšanas termiņa beigām, t. i., pēc 2007. gada 21. decembra. Kā skaidrots direktīvas 18. apsvērumā, šā noteikuma mērķis ir novērst strauju tirgus pārorientēšanos. Nolēmums Test-Achats lietā nemaina šo mērķi un neietekmē noteikuma par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem piemērojamību tikai attiecībā uz jauniem līgumiem, kā noteikts 5. panta 1. punktā. Nolēmums Test-Achats lietā nozīmē, ka attiecībā uz jauniem līgumiem, kas noslēgti pēc 2012. gada 21. decembra, šis noteikums jāpiemēro bez izņēmumiem, jo no šīs dienas 5. panta 2. punkts nav spēkā.

8.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (5).

9.

Direktīvā nav sniegta jēdziena “jauns līgums” definīcija un nav norāžu uz dalībvalstu tiesībām attiecībā uz šim jēdzienam piešķiramo nozīmi. Tāpēc, piemērojot direktīvu, būtu jāuzskata, ka šis jēdziens ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kas visā Savienībā jāinterpretē vienveidīgi. Vienveidīga interpretācija atbilst direktīvas mērķim apdrošināšanas jomā, proti, pēc pārejas perioda beigām īstenot noteikumu par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem. Direktīvas 5. panta 1. punktā minētajam jēdzienam “jauns līgums” ir būtiska nozīme šā punkta praktiskā īstenošanā. Šā jēdziena atšķirīga interpretācija, pamatojoties uz dalībvalstu līgumtiesībām, varētu novest pie dažādiem pārejas periodiem, kas kavētu noteikuma par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem vispārēju piemērošanu un turklāt radītu nevienlīdzīgus konkurences apstākļus apdrošināšanas sabiedrībām. Tas būtu pretrunā direktīvas mērķim dalībvalstīs pilnīgi garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz indivīdu apdrošināšanas prēmijām un apdrošinājuma summām no dienas, kas minēta tās 5. panta 1. punktā (6).

10.

Direktīvas 5. panta 1. punkta īstenošanā skaidri jānošķir pastāvošas un jaunas līgumiskas vienošanās. Nošķiršanai jānodrošina vajadzīgā tiesiskā noteiktība un tās pamatā jābūt kritērijiem, kas ļauj izvairīties no liekas iejaukšanās pašreizējās tiesībās un palīdz saglabāt visu iesaistīto personu tiesisko paļāvību. Šī pieeja atbilst direktīvas mērķim novērst strauju tirgus pārorientēšanos, noteikumu par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem ierobežoti attiecinot tikai uz jauniem līgumiem.

11.

Tāpēc noteikumu par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem saskaņā ar 5. panta 1. punktu piemēro visos gadījumos, kad a) tiek noslēgta līgumiska vienošanās un visām līgumslēdzējām pusēm jāizsaka piekrišana, tostarp gadījumos, kad tiek grozīts pastāvošs līgums, un b) pēdējā no līgumslēdzējām pusēm ir izteikusi šīs vienošanās noslēgšanai vajadzīgo piekrišanu pēc 2012. gada 21. decembra.

12.

Tātad par jauniem līgumiem, kuros līdz ar to jāievēro noteikums par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem, būtu uzskatāmas šādas līgumiskas vienošanās (7):

13.

No otras puses, līgumiskas vienošanās nebūtu uzskatāmas par jauniem līgumiem šādās situācijās (9):

14.

Saskaņā ar 5. panta 1. punktu ir aizliegta dzimuma kā faktora izmantošana apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu aprēķināšanā, ja tas rada atšķirības indivīdu apdrošināšanas prēmijās un apdrošinājuma summās. Principā dzimuma kā riska novērtēšanas faktora izmantošana nav aizliegta. Dzimumu kā riska novērtēšanas faktoru atļauts izmantot, aprēķinot apdrošināšanas prēmijas un apdrošinājuma summas apkopojuma līmenī, ja tas nenoved pie diferencēšanas individuālā līmenī. Tāpēc, ievērojot minētos ierobežojumus, pēc nolēmuma Test-Achats lietā dzimuma statusa datus un ar dzimumu saistītu informāciju joprojām ir iespējams vākt, glabāt un izmantot šādās jomās:

—   rezervju un iekšējo cenu veidošanā: apdrošinātāji joprojām var vākt un izmantot dzimuma statusa datus iekšējai riska novērtēšanai, jo īpaši tehnisko rezervju aprēķināšanai saskaņā ar apdrošinātāju maksātspējas noteikumiem un apdrošināšanas portfeļa sortimenta uzraudzībai kopējo cenu veidošanas perspektīvā,

—   pārapdrošināšanas cenu veidošanā: pārapdrošināšanas līgumi ir apdrošinātāju un pārapdrošinātāju starpā noslēgti līgumi. Šo produktu cenu veidošanā joprojām var izmantot dzimumu, ja tas nenoved pie dzimumu diferencēšanas individuālā līmenī,

—   tirgvedībā un reklāmā: saskaņā ar direktīvas 3. panta 3. punktu tā neattiecas uz plašsaziņas līdzekļu un reklāmas saturu, bet 5. panta 1. punktā ir aplūkota tikai indivīdu apdrošināšanas prēmiju un apdrošinājuma summu aprēķināšana. Tāpēc apdrošinātāji joprojām var izmantot tirgvedību un reklāmu, lai ietekmētu apdrošināšanas portfeļa sortimentu, piemēram, adresējot reklāmu vīriešiem vai sievietēm. Taču apdrošinātāji nedrīkst liegt piekļuvi konkrētiem produktiem personas dzimuma dēļ, izņemot, ja ir ievēroti 4. panta 5. punkta nosacījumi (12),

—   dzīvības un veselības apdrošināšanas risku parakstīšanā: noteikums par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem nozīmē, ka vienā un tai pašā apdrošināšanas polisē noteiktās prēmijas un apdrošinājuma summas diviem indivīdiem nedrīkst atšķirties tikai tāpēc, ka atšķiras šo indivīdu dzimums. Taču ir arī citi riska faktori, piemēram, personas veselības stāvoklis vai ģimenes vēsture, kuri pieļauj diferencēšanu un kuru novērtēšanā apdrošinātājiem jāņem vērā personas dzimums, ievērojot dažas vīriešu un sieviešu fizioloģiskās atšķirības (13),

15.

Komisija arī uzskata, ka saskaņā ar direktīvas 4. panta 5. punkta nosacījumiem apdrošinātāji joprojām var piedāvāt dzimumspecifiskus apdrošināšanas produktus (vai izvēles tiesības līgumos), lai aptvertu vienīgi vai galvenokārt vīriešiem vai sievietēm raksturīgus veselības faktorus (14). Taču šī iespēja neattiecas uz grūtniecību un maternitāti, ņemot vērā ar 5. panta 3. punktu izveidoto īpašo solidaritātes mehānismu.

16.

Nolēmumā Test-Achats lietā ir aplūkota tikai dzimuma kā riska novērtēšanas faktora izmantošana, nepievēršoties jautājumam par citu apdrošinātāju izmantoto faktoru pieņemamību. Taču saskaņā ar direktīvas 2. panta b) apakšpunktu gadījumos, kad šķietami neitrāls riska faktors nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, rodas netieša diskriminācija. Atšķirībā no tiešas diskriminācijas netiešu diskrimināciju var attaisnot ar leģitīmu mērķi, ja līdzekļi šā mērķa sasniegšanai ir piemēroti un nepieciešami.

17.

Tāpēc tādu riska faktoru izmantošana, kas varētu būt saistīti ar dzimumu, joprojām ir iespējama, ja tie tiešām ir riska faktori (15).

18.

Nolēmumā Test-Achats lietā ir aplūkota tikai dzimuma kā faktora izmantošana gadījumos, kad likumdevējs ir atzinis sieviešu un vīriešu situācijas par salīdzināmām. Tas neietekmē citu riska novērtēšanas faktoru, piemēram, vecuma un invaliditātes, izmantošanu, kas pašlaik ES līmenī nav reglamentēta.

19.

Nolēmumā Test-Achats lietā Tiesa ir norādījusi, ka “(..) vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota” un ka “situāciju salīdzināmība ir jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi (..)” (16).

20.

Saskaņā ar priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (17) vecumu un invaliditāti kā faktorus joprojām būtu atļauts izmantot, jo tā netiktu uzskatīta par diskriminējošu praksi. Ja likumdevējs paredz, ka, ievērojot dažus nosacījumus, konkrēta prakse nav diskriminējoša, tas nerada izņēmumu no principa par vienlīdzīgu attieksmi salīdzināmās situācijās (izņēmums būtu pieļaujams tikai pārejas periodā). Faktiski vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, atzīstot, ka attiecīgās situācijas nav salīdzināmas un būtu jāaplūko atšķirīgi (vai arī tās ir salīdzināmas, tomēr jāaplūko atšķirīgi, jo tam ir objektīvs attaisnojums).

21.

Daži apdrošināšanas produkti, piemēram, mūža rente, palīdz nodrošināt pensijas ienākumu. Taču direktīva attiecas tikai uz apdrošināšanu un pensijām, kas ir privātas, brīvprātīgas un nodalītas no darba attiecībām, bet nodarbinātība un profesionālā darbība ir nepārprotami izslēgtas no direktīvas darbības jomas (18). Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz aroda pensijām ir aplūkota Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvā 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (19).

22.

Dažās aroda pensiju shēmās ir paredzēta apdrošinājuma summu izmaksa īpašā – piemēram, mūža rentes – veidā. Tādos gadījumos arī tad, ja apdrošinājuma summu izmaksā apdrošinātājs, uz attiecīgo pensiju shēmu attiecas Direktīva 2006/54/EK. Savukārt situācijas, kad atsevišķam darba ņēmējam jānoslēdz apdrošināšanas līgums tieši ar apdrošinātāju bez darba devēja līdzdalības, piemēram, lai kapitālu pārvērstu mūža rentē, ietilpst direktīvas darbības jomā. Saskaņā ar Direktīvas 2006/54/EK 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu no tās darbības jomas nepārprotami ir izslēgti darba ņēmēju noslēgti apdrošināšanas līgumi, kuros darba devējs nav līgumslēdzēja puse.

23.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/54/EK 9. panta 1. punkta h) apakšpunktu ir atļauts noteikt atšķirīgus apdrošinājuma summu līmeņus vīriešiem un sievietēm, lai ņemtu vērā aktuāro aprēķinu koeficientus. Komisija uzskata, ka nolēmums Test-Achats lietā nerada tiesiskas sekas attiecībā uz šo noteikumu, ko piemēro atšķirīgajā un nepārprotami nodalāmajā aroda pensiju kontekstā un kas salīdzinājumā ar direktīvas 5. panta 2. punktu turklāt ir formulēts ļoti atšķirīgi. Saskaņā ar Direktīvas 2006/54/EK 9. panta 1. punkta h) apakšpunktu atšķirīgu apdrošinājuma summu noteikšanu vīriešiem un sievietēm neuzskata par diskriminējošu, ja to attaisno aktuārie dati.

24.

Dalībvalstīm, ņemot vērā nolēmumu Test-Achats lietā, ir jāizdara secinājumi un līdz 2012. gada 21. decembrim jāpielāgo valsts tiesību akti, lai garantētu, ka apdrošinātāji piemēro noteikumu par vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem, kā noteikts spriedumā. Komisija uzraudzīs situāciju, nodrošinot, lai pēc minētās dienas dalībvalstu tiesību akti apdrošināšanas jomā pilnīgi atbilstu nolēmumam, pamatojoties uz šajās pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem.

25.

Komisija vēlētos iedrošināt apdrošināšanas nozari, kas ir konkurētspējīga un inovatīva uzņēmējdarbības joma, veikt vajadzīgos pielāgojumus un piedāvāt patērētājiem pievilcīgus produktus, ievērojot vienādu attieksmi pret abu dzimumu pārstāvjiem un nepamatoti nepaaugstinot kopējo cenu līmeni. Komisija rūpīgi uzraudzīs apdrošināšanas tirgus attīstību, lai atklātu neattaisnotu cenu palielināšanu, kas veikta, pamatojoties uz nolēmumu Test-Achats lietā, tostarp arī ņemot vērā saskaņā ar konkurences tiesībām pieejamos instrumentus, ja tiks konstatēta iespējama pret konkurenci vērsta rīcība (20).

26.

Vienlaikus ar plašāku ziņojumu par direktīvas īstenošanu Komisija 2014. gadā sagatavos ziņojumu par nolēmuma Test-Achats lietā transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos un ieviešanu apdrošināšanas praksē.