Ziņotājs:

Arnaud SCHWARTZ

1.1.

1.2.

1.3.

1.4.

1.5.

1.6.

1.7.

1.8.

1.9.

1.10.

1.11.

1.12.

2.1.

2.2.

2.3.

2.4.

2.5.

2.6.

2.7.

1)

veselību, turklāt tik lielā mērā, ka gaisa piesārņojums iekštelpās un ārā joprojām ir nopietns risks Eiropas Savienībā (17) un citur. Tas ir galvenais vides un veselības risks pasaulē (18), jo ar to saistīti 6,5 miljoni priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā, un tas rada augstas izmaksas sabiedrībai, veselības aizsardzības sistēmām, ekonomikai un visiem tiem, kuru veselībai tas kaitē. Nesenajā Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā par gaisa piesārņojumu lēsts, ka Eiropā tas rada ap 400 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā, un norādīts, ka Eiropas iedzīvotāju veselība vēl joprojām nav pietiekami aizsargāta un ka ES rīcība nav devusi vēlamos rezultātus;

2)

bioloģisko daudzveidību (augus, mežus u. c.);

3)

mūsdienu apbūvi un, protams, vēsturisko apbūvi, kas saistīta ar tūrismu.

a)

Lai uzlabotu gaisa kvalitāti iekštelpās, vajadzētu ieviest marķējumu, kas patērētājus informētu par emisijām, ko rada iegādātie ražojumi, piemēram, būvmateriāli, interjera dizaina priekšmeti, mēbeles un mājsaimniecības preces. Šajā nolūkā pēc dalībvalstu tiesību aktu salīdzināšanas Eiropas Savienībai būtu jāizstrādā saskaņots satvars, kas balstīts uz pašreizējo paraugpraksi.

b)

Pēc ēkas būvniecības pabeigšanas un nodošanas ekspluatācijā būtu jāparedz obligāts pienākums regulāri veikt apkopi un uzraudzīt ventilācijas kvalitāti. Šādai ēku ilgtermiņa uzraudzībai, bez šaubām, būs pozitīva ietekme ne tikai veselības, bet arī enerģētikas jomā.

c)

Lai aizsargātu iedzīvotāju grupas, kuriem ir novājināta elpošanas sistēma vai tā vēl attīstās un kuriem ir vajadzīga labāka gaisa kvalitāte, būtu jāīsteno šim mērķim paredzēti rīcības plāni iestādēs, kuras apmeklē iedzīvotāji, jo īpaši mazi bērni.

d)

Visbeidzot, būtu lietderīgi saskaņot gaisa attīrīšanas praksi. ES būtu jādefinē kritēriji, ar kuriem noteikt gaisa attīrīšanas efektivitāti un nekaitīgumu, cita starpā tādēļ, lai novērstu jebkādas novirzes tirdzniecības vai pat veselības jomā, ko rada pašreizējais relatīvais noteikumu trūkums.

a)

Lai uzlabotu gaisa kvalitāti un palielinātu pilsoņu uzticēšanos ES iestādēm, vajadzētu ne tikai nopietnāk īstenot spēkā esošo regulējumu un stingrāk sodīt par tā neievērošanu, bet arī panākt, ka ES direktīvās noteiktajos standartos beidzot ir ņemti vērā trūkstošie Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumi, ja tie vairāk aizsargā cilvēka veselību.

b)

Pašlaik tiek uzraudzītas tikai PM10 un PM2,5. daļiņas (mikromērogā). Taču daudz lielākā mērā veselību ietekmē dažas ultrasmalkas daļiņas (nanomērogā), jo tās iekļūst dziļāk cilvēka ķermenī un var uzkrāties vitāli svarīgos orgānos. Tādēļ ES tiesību aktos ir jāņem vērā šī realitāte un jāparedz šo daļiņu uzraudzība, lai pakāpeniski samazinātu to īpatsvaru gaisā.

c)

Tas pats būtu jādara attiecībā uz policikliskiem aromātiskiem ogļūdeņražiem un dažādiem citiem piesārņotājiem, kas vēl netiek uzraudzīti, tostarp tiem, kas saistīti, piemēram, ar sadedzināšanas iekārtām, kuģu pārvadājumiem, sauszemes transportlīdzekļiem, celtniecības mašīnām utt., jo pastāvīgais zinātnes progress un tehniskās iespējas jau tagad ļautu panākt labāku veselības un ekosistēmu aizsardzību.

d)

Šajā nolūkā direktīva par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju (NEC) (19) ir būtiski svarīga, lai dalībvalstis samazinātu gaisu piesārņojušo vielu emisiju. Tomēr tajā ir ierosināti tikai indikatīvi pasākumi saskaņā ar subsidiaritātes principu, lai dalībvalstis izpildītu emisiju samazināšanas saistības. Pieļautais elastīgums tās īstenošanā padara šo regulējumu pārāk vāju.

e)

Vēl viena uzlabojuma iespēja ir saistīta ar to, ka direktīvā nav ierosināts metāna emisijas samazināšanas mērķis, jo, būdams ozona prekursors un ļoti spēcīga siltumnīcefekta gāze, metāns ir būtisks gaisa piesārņojuma avots.

f)

Lai nodrošinātu dažādu ES noteikumu saskaņotību, kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) būtu jānosaka mērķi attiecībā uz lauksaimniecības nozares radīto gaisa piesārņojumu. Lauksaimniecība rada vairāk nekā 95 % amonjaka emisiju, un amonjaks ir piesārņotājs, uz ko attiecas NEC direktīva. Lai dalībvalstis varētu sasniegt amonjaka emisijas samazināšanas mērķus, KLP vajadzētu nodrošināt atbilstošus instrumentus.

g)

Jānorāda, ka patlaban piesārņojošo vielu daudzums ir balstīts uz masu (μg/m3), kaut gan toksikologi zinātniskās sanāksmēs jau vairākus gadus uzsver, ka būtu vēlams to daudzumu izteikt ar daļiņu skaitu. Šāda pieeja ir īpaši pamatota tādēļ, ka tie ir ultrasmalki elementi, kurus ieelpojam (20).

a)

Lai uzlabotu virszemes ūdeņu stāvokli un lai nepieļautu vides tiesību un vidiskās pārvaldības regresiju, būtu vēlams definēt atsevišķus jēdzienus, piemēram, “ekoloģiskā nepārtrauktība”, “ūdenstece” un “mitrājs”. Tā, piemēram, ES līmenī ir svarīgi precizēt mitrāju raksturošanas noteikumus, paturot prātā, ka vienīgā pieeja, kas balstīta uz aizsardzības mērķi, ir pārāk sarežģīta, lai to pienācīgi transponētu valsts tiesību aktos, vismaz dažās dalībvalstīs.

b)

Būtu arī lietderīgi izveidot vienotu novērtējumu veikšanas kārtību, kas būtu skaidra un ko izmantotu visas ieinteresētās personas, kas iesaistītas attiecīgo tiesību aktu īstenošanā.

c)

Gan attiecībā uz nanodaļiņām, ko rada, piemēram, tekstilrūpniecība un pārtikas ražošanas nozares, gan attiecībā uz endokrīnajiem disruptoriem, ko rada, piemēram, farmācijas rūpniecība un lauksaimniecība, jau piesārņojuma rašanās vietā vajadzētu samazināt to izplatīšanos vidē un noteikt robežvērtības, kuras nedrīkst pārsniegt virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos, ņemot vērā to ietekmi uz ekosistēmām, jo īpaši uz barības ķēdēm, kurās iesaistīti arī cilvēki. Šajā nolūkā beidzot būtu jāpanāk, ka tiek noteikti robežlielumi saistībā ar “kokteiļa efektu” starp minētajām vielām, dažādām citām vielām, kuras jau tiek uzraudzītas, un to noārdīšanās blakusproduktiem.

a)

Ar ūdens resursiem saistītajos tiesību aktos noteikumi, kas attiecas uz tādu izmaksu atgūšanu, kas radušās dažādām lietotāju kategorijām, ārējo faktoru internalizāciju un izmaksām atbilstošiem tarifiem, kas noteikti direktīvā, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (21), nav pietiekami saistoši un precīzi, lai to ietekme būtu efektīva.

b)

Klimata pārmaiņu dēļ pazemes ūdeņu atjaunošana var kļūt problemātiskāka, jo dažās vietās pilsētbūvniecības vai lauksaimniecības darbības rada nevēlamu ūdens aprites cikla pārrāvumu, jo augsne kļūst ūdens necaurlaidīga vai tajā ir pārāk zema bioloģiskā aktivitāte, kas veicina nevis dabisku infiltrāciju, attīrīšanos un uzkrāšanos, bet gan virszemes noteces, eroziju un dubļu noplūdi. Lai šīs parādības nevērstos plašumā, Savienībai beidzot būtu jāpieņem regulējums par dzīvu augsni, kas vienlaikus ļautu reaģēt arī uz problēmām, kas saistītas ar ūdens kvalitāti un ekosistēmām, cilvēka patēriņam, lauksaimnieciskajām un rūpnieciskajām darbībām pieejamo ūdens daudzumu.

c)

Mežiem, dzīvžogiem un, kaut gan mazākā mērā, pastāvīgajām ganībām un bez aršanas ilgtermiņā bez aršanas kultivētai augsnei ir svarīga nozīme, lai evapotranspirācijas rezultātā rastos lietus, lai filtrētu, attīrītu un uzkrātu ūdeni augsnē un gruntsūdeņos, tādēļ tiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība un, ja iespējams, tiem jābūt izplatītiem visā ES teritorijā, paši tāpēc, ka tie būtiski palīdz arī citām dzīvām būtnēm, tostarp daudziem kultūraugu palīgorganismiem, liela karstuma un citu ekstrēmu laikapstākļu gadījumā, kas vērojami arvien biežāk.

a)

Preambulā minēto “ūdens nav tāda prece kā jebkura cita” vajadzētu aizstāt ar “ūdens nav prece”.

b)

Ņemot vērā ūdens resursu stāvokli Eiropā, novēršanas un piesardzības principa piemērošana nozīmē, ka ir jāatceļ visas atkāpes, kas paredzētas, piemēram, 4. panta 5. punktā vai 7. panta 4. punktā.

c)

Ņemot vērā ūdens resursu stāvokli, ir jānosaka prasība visiem projektiem, kas var ietekmēt ūdens resursus un ūdens vidi, veikt novērtējumu par ietekmi uz vidi. Tādēļ vajadzētu atcelt “vienkāršoto novērtējuma procedūru” (16. pants).

d)

Princips “piesārņotājs maksā” ir jāpārskata, jo īpaši attiecībā uz tā piemērošanas noteikumiem:

e)

Visi tādi formulējumi kā “nodrošina, ka” būtu jāaizstāj ar reālu pienākumu (piemēram, 11. panta 5. punktā vai 14. panta pirmajā daļā).

f)

Šķiet, ka vajadzētu pazemināt piesārņojošo vielu robežvērtības, tostarp saskaņojot ar citām direktīvām (par nitrātiem, ķīmiskajām vielām u. c.), un atjaunināt prioritāro vielu sarakstu (iekļaujot tajā, piemēram, perfluorētos savienojumus, nanotehnoloģijas u. c.).

g)

Ir jāuzlabo sabiedrības līdzdalība (14. pants), galvenokārt plānošanas posmā. Sabiedrības līdzdalība jāpaplašina, attiecinot to uz pamata un papildu pasākumu programmām, kā arī visām iepriekšējām administratīvajām pārbaudēm.

h)

Attiecībā uz strīdu izskatīšanu (23. pants) vajadzētu papildināt, ka saskaņā ar Orhūsas konvenciju valstīm ir jāizstrādā noteikumi un procedūras, kas veicina sabiedrības piekļuvi ar ūdeni saistīto strīdu izskatīšanai.

a)

Nesen pārskatītā atkritumu politika (22) uzskatāma par iespēju spēcīgi atbalstīt pasākumus, ar kuriem paredzēts samazināt mūsu vajadzības to rašanās vietā (tostarp mūsu vajadzības saistībā ar izejvielām un otrreizējām izejvielām) un atkritumu radīšanu nākotnē, it īpaši ekosistēmām un cilvēka veselībai bīstamus atkritumu radīšanu. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē mūsu vajadzības un ražojumi, to dizains, jāpaildzina to lietošanas laiks, pēc tam tie jāpārstrādā, radot pēc iespējas mazāk materiālo zaudējumu, jo tie parasti ietekmē vidi, enerģētisko neatkarību un ekonomikas ilgtspēju.

b)

Lai varētu runāt par “ilgtspējīgiem materiāliem”, nevis “atkritumiem”, un par aprites ekonomiku, jau ražojumu izstrādes posmā ir jāatsakās no toksiskām vai bīstamām sastāvdaļām, kuras var sarežģīt turpmāko pārstrādes posmu.

c)

Iepakojumiem vajadzētu būt pārdomātiem, un būtu lietderīgi maksimāli, pakāpeniski un obligāti īstenot pāreju, lai nepieļautu nekādus konkurences izkropļojumus attiecībā uz dažādām jau pastāvošām un vēl izstrādājamām depozīta un atkārtotas izmantošanas sistēmām.

d)

Atkritumu rašanās novēršana nozīmē arī mūsu sabiedrības spēju atkārtoti izmantot un remontēt ražojumus. Lai to panāktu, būtu jāizstrādā tālejoši ES tiesību akti, kuros noteikti obligāti sasniedzamie mērķi, nevis jāaprobežojas ar brīvprātīgi īstenojamiem pasākumiem.

e)

Lai nošķirtu ekonomisko attīstību no dabas resursu patēriņa un ar to saistīto ietekmi uz vidi, Savienībai ir jānosaka vērienīgāki mērķi nolūkā palielināt resursu izmantošanas efektivitāti mūsu ražošanas sistēmās.

a)

Lai iegūtu un saglabātu iedzīvotāju – ražotāju un patērētāju – uzticēšanos, aprites ekonomikā, regulāri ņemot vērā jaunākās zinātniskās atziņas, jāizvairās no jebkāda turpmākā skandāla, tostarp sabiedrības veselības jomā, kas varētu būt saistīts ar piesārņojošo vielu koncentrāciju vai izplatīšanos pārstrādātos materiālos (piemēram, broms vai endokrīnie disruptori) vai vidē (nanomateriāli vai mikroplastmasa).

b)

Šis pasākums viesīs lielāku uzticēšanos un būs efektīvāks, ja visu veidu materiālu reciklēšanas rādītāju uzlabošanas nolūkā jau to izgatavošanas posmā tiks ieviesta sastāvdaļu izsekojamība un ja tiks nodrošināta pēc iespējas lielāka pārredzamība līdz to nonākšanai līdz patērētājiem.

c)

Tādējādi uz pārstrādātiem vai neapstrādātiem materiāliem Eiropas Savienībā jāattiecina tāds pats aizsardzības līmenis kā attiecībā uz cilvēku veselības un vides aizsardzību. Pārstrādājamos materiālos turpmāk nedrīkstētu izmantot bīstamas ķīmiskās vielas augstākā koncentrācijā. Tāpēc ierobežojot un nosakot ķīmisko vielu robežvērtības saskaņā ar REACH regulu (23), Eiropas Ķīmisko vielu aģentūrai būtu jānosaka tādas pašas robežvērtības pārstrādātiem materiāliem. Materiāli, kuros šīs robežvērtības netiek ievērotas, ir jāapstrādā tā, lai vielas tiktu izņemtas vai lai tie neatbilstu atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei.

d)

Papildus ekodizaina attiecināšanai uz viedtālruņiem un citiem elektriskiem un elektroniskiem ražojumiem Savienībai būtu jāizstrādā un jāīsteno efektīva politika atkritumu apsaimniekošanai ES teritorijā, nevis jāsūta atkritumi uz ārvalstīm.

e)

Ņemot vērā aprites cikla izvērtējumu (life-cycle analysis – LCA), visi reciklēšanas risinājumi ir labāki par sadedzināšanu (tostarp ietvertās enerģijas dēļ, piemēram, plastmasā), izņemot attiecībā uz koksni dažos īpašos gadījumos, kā arī dažiem bīstamo atkritumu produktiem/materiāliem. Sadedzināšanai, tāpat kā apglabāšanai poligons, būtu pakāpeniski jāizzūd. Lai to panāktu, ir jānosaka tālejoši mērķi.