—

Noria Distribution SARL vārdā – F. Meunier, avocat,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un J. Traband, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braga da Cruz, kā arī – K. Herbout-Borczak un S. Lejeune, pārstāvji,

—

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – Ø. Bø, L. Biørnstad un C. Zatschler, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīvu 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (OV 2002, L 183, 51. lpp.) un LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas ir uzsākts pret Noria Distribution SARL par tādu Francijā neatļautu uztura bagātinātāju uzglabāšanu, izstādīšanu, piedāvāšanu pārdošanai vai pārdošanu, par kuriem tā zināja, ka tie ir viltoti, bojāti vai toksiski, kā arī par tās darījuma partneru maldināšanu vai mēģinājumu maldināt par šo uztura bagātinātāju lietošanai raksturīgajiem riskiem un pēdējo minēto būtiskām īpašībām.

3

Direktīvas 2002/46 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

4

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka uztura bagātinātājus Kopienā var realizēt tikai tad, ja tie atbilst šajā direktīvā izstrādātajiem noteikumiem.”

5

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Maksimālo uztura bagātinātājos esošo vitamīnu un minerālvielu daudzumu dienas patēriņam, ko iesaka ražotājs, nosaka, ņemot vērā šādus apsvērumus:

2.   Nosakot 1. punktā minēto maksimālo daudzumu, pienācīgi ņem vērā arī iedzīvotāju vitamīnu un minerālvielu uzņemšanas standartdevas.

3.   Lai nodrošinātu to, ka uztura bagātinātājos ir nozīmīgs daudzums vitamīnu un minerālvielu, attiecīgi nosaka minimālo ikdienas patēriņa daudzumu, ko iesaka ražotājs.

4.   Maksimālo un minimālo vitamīnu un minerālvielu daudzumu, kas minēts 1., 2. un 3. punktā, pieņem saskaņā ar 13. panta 2. punktā izstrādāto kārtību.”

6

Direktīvas 2002/46 11. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 4. panta 7. punktu, dalībvalstis sakarā ar produktu sastāvu, ražošanas specifikācijām, noformējumu vai marķēšanu neaizliedz un neierobežo to 1. pantā minēto produktu tirdzniecību, kuri atbilst šīs direktīvas prasībām un, ja nepieciešams, Kopienas tiesību aktiem, kas pieņemti šīs direktīvas izpildei.

2.   Neskarot Līgumu, jo īpaši tā 28. un 30. pantu, 1. punkts neiespaido valstu noteikumus, kas ir piemērojami, kamēr saskaņā ar šo direktīvu nav pieņemti Kopienas tiesību akti.”

7

Direktīvas 2002/46 I un II pielikumā ir attiecīgi uzskaitīti “vitamīni un minerālvielas, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā”.

8

Atbilstoši décret no2006‑352 du 20 mars 2006 relatif aux compléments alimentaires [2006. gada 20. marta Dekrēta Nr. 2006‑352 par uztura bagātinātājiem] (2006. gada 25. martaJORF, 4543. lpp.), kura mērķis ir transponēt Direktīvu 2002/46 Francijas tiesībās, 5. pantam vitamīni un minerālvielas var tikt izmantoti uztura bagātinātāju ražošanā tikai saskaņā ar patērētāju tiesību aizsardzības, zemkopības un veselības ministru rīkojumā paredzētajiem nosacījumiem.

9

Šī dekrēta 16. pantā ir paredzēta procedūra, kas piemērojama, pirmo reizi laižot Francijas tirgū minētā dekrēta 6. un 7. pantā paredzētajos rīkojumos neietvertu uztura bagātinātāju, kura sastāvā ir viela ar barojošu vai fizioloģisku iedarbību, ārstniecības augi vai ārstniecības augu sagataves, bet kurš tiek likumīgi ražots vai tirgots citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai citā valstī, kas ir 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) dalībvalsts.

10

L’arrêté interministériel du 9 mai 2006 relatif aux nutriments pouvant être employés dans la fabrication des compléments alimentaires [2006. gada 9. maija Ministriju rīkojumā par uzturvielām, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā] (2006. gada 28. maijaJORF, 7977. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada 9. maija rīkojums”), kurš pieņemts, piemērojot 2006. gada 20. marta Dekrēta Nr. 2006‑352 5. pantu, it īpaši ir noteikts to vitamīnu un minerālvielu saraksts, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, kā arī maksimālās diennakts devas, kuras nedrīkst tikt pārsniegtas šajā lietošanā.

11

Noria Distribution ir Francijā reģistrēta sabiedrība, kas Savienībā tirgo uztura bagātinātājus.

12

Pret šo sabiedrību ir uzsākts kriminālprocess par tādu Francijā neatļautu uztura bagātinātāju uzglabāšanu, izstādīšanu, piedāvāšanu pārdošanai vai pārdošanu no 2007. gada 1. septembra līdz 2008. gada 1. oktobrim, par kuriem tā zināja, ka tie ir viltoti, bojāti vai toksiski, ciktāl tie neatbilda spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, kā arī par tās darījuma partneru maldināšanu vai mēģinājumu maldināt par šo uztura bagātinātāju lietošanai raksturīgajiem riskiem un to būtiskām īpašībām, ciktāl tajos bija pārsniegtas vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālās diennakts devas, kuras bija noteiktas 2006. gada 9. maija rīkojumā.

13

Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Noria Distribution neapstrīd tai pārmesto faktu patiesumu. Tomēr tā apgalvo, ka 2006. gada 9. maija rīkojums, kas ir pret to uzsāktā kriminālprocesa pamatā, neatbilst Savienības tiesībām.

14

Šajos apstākļos tribunal de grande instance de Perpignan (Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/46 normas un LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā tas, uz ko attiecas pamatlieta un saskaņā ar ko nav paredzēta procedūra tādu uztura bagātinātāju laišanai tirgū šajā dalībvalstī, kuros uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteiktās diennakts devas un kuri tiek likumīgi ražoti vai tirgoti citā dalībvalstī.

16

Vispirms ir jāatgādina, ka tik ilgi, kamēr Komisija nav atbilstoši Direktīvas 2002/46 5. panta 4. punktam pieņēmusi maksimālo uzturvielu daudzumu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, tiesiskā regulējuma attiecībā uz šo daudzumu pieņemšanas kompetenci saglabā dalībvalstis, ar nosacījumu, ka, īstenojot šo kompetenci, tām ir pienākums ievērot LESD 34. un 36. pantu, kā arī ņemt vērā Direktīvas 2002/46 5. panta 1. un 2. punktā minētos elementus, tostarp prasību novērtēt risku, pamatojoties uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 24., kā arī 32. punkts).

17

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka preču brīva aprite ir LESD fundamentāls princips, kas izpaužas LESD 34. pantā noteiktajā kvantitatīvo ierobežojumu, kā arī jebkuru pasākumu ar tiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā importam starp dalībvalstīm (skat. spriedumus, 2004. gada 2. decembris, Komisija/Nīderlande, C‑41/02, EU:C:2004:762, 38. punkts, un 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 73. punkts).

18

LESD 34. pantā noteiktais aizliegums noteikt pasākumus ar ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību attiecas uz jebkuru dalībvalstu tirdzniecības regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami var traucēt Savienības iekšējo tirdzniecību (it īpaši skat. spriedumus, 1974. gada 11. jūlijs, Dassonville, 8/74, EU:C:1974:82, 74. punkts; 2009. gada 5. marts, Komisija/Spānija, C‑88/07, EU:C:2009:123, 82. punkts, 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 74. punkts).

19

Tādējādi tiesiskais regulējums, uz ko attiecas pamatlieta, rada šķērsli Savienības iekšējā tirdzniecībā, jo uztura bagātinātāju, kura uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteiktās maksimālās robežas, nedrīkst tirgot Francijā, pat ja tas tiek likumīgi ražots vai tirgots citā dalībvalstī.

20

Minētais tiesiskais regulējums līdz ar to ir pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta izpratnē.

21

Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar ko šajā valstī ir aizliegta tādu – citā dalībvalstī likumīgi ražotu un/vai tirgotu – pārtikas produktu tirdzniecība, kuru uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteikto maksimālo daudzumu, var būt pamatots kā pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta izpratnē, ja tas atbilst LESD 36. panta, kā to ir interpretējusi Tiesa, prasībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 34. punkts).

22

Pirmkārt, šādā tiesiskajā regulējumā ir jābūt paredzētai procedūrai, kas saimnieciskās darbības subjektiem ļauj iegūt atļauju tirgot uztura bagātinātājus, kuros uzturvielas ir lielākās devās, nekā ir atļauts. Šai procedūrai ir jābūt viegli pieejamai un tādai, ko ir iespējams pabeigt saprātīgos termiņos, un, ja tās rezultāts ir atteikums, ir jābūt iespējai lēmumu par atteikumu pārsūdzēt tiesā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 5. februāris, Komisija/Francija, C‑24/00, EU:C:2004:70, 26. punkts; 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 35. punkts, kā arī 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 81. punkts).

23

Otrkārt, pieteikumu, kura mērķis ir panākt iegūt atļauju tirgot minētos uztura bagātinātājus, valsts kompetentās iestādes var noraidīt tikai tad, ja šie uztura bagātinātāji rada faktisku risku sabiedrības veselībai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 5. februāris, Komisija/Francija, C‑24/00, EU:C:2004:70, 27. punkts; 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 36. punkts, kā arī 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 82. punkts).

24

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas uzdotais pirmais jautājums attiecas vienīgi uz šī sprieduma 22. punktā minētās prasības izpildi, nevis uz iepriekšējā punktā minētās prasības izpildi, kuras pārbaude ir veicama saistībā ar jautājumu, vai tāds tirdzniecības aizlieguma pasākums kā tas, kas ir paredzēts tiesiskajā regulējumā, uz kuru attiecas pamatlieta, ir vai nav balstīts uz padziļinātu zinātnisku novērtējumu attiecībā uz dalībvalsts, kas atsaucas uz LESD 36. pantu, apgalvoto faktisko risku sabiedrības veselībai.

25

Runājot par šī sprieduma 22. punktā minēto prasību, ir jākonstatē, ka, lai gan tiesiskajā regulējumā, uz kuru attiecas pamatlieta, ir paredzēta procedūra tādu noteiktu uztura bagātinātāju laišanai Francijas tirgū, kas nav atļauti saskaņā ar šo tiesisko regulējumu, bet kas tiek likumīgi ražoti vai tirgoti citā dalībvalstī, nav apstrīdams, ka šī procedūra tomēr nav piemērojama tādiem uztura bagātinātājiem kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta, kuru uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteikto maksimālo daudzumu un kuri tiek likumīgi ražoti vai tirgoti citā dalībvalstī.

26

Tomēr šī sprieduma 22. punktā minētajiem nosacījumiem atbilstošas procedūras esamība ir viena no prasībām, kurai ir pakārtots tāda tiesiskā regulējuma kā tas, uz ko attiecas pamatlieta, pamatojums saskaņā ar LESD 36. pantu.

27

Tādējādi, ja ar tiesisko regulējumu, uz ko attiecas pamatlieta, ir aizliegts tirgot uztura bagātinātājus, kuru uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteikto maksimālo daudzumu, neparedzot vispār nekādu procedūru šī veida uztura bagātinātāju laišanai tirgū, un tas tā ir, lai gan tie tiek likumīgi ražoti vai tirgoti citā dalībvalstī, minētais tiesiskais regulējums neatbilst šī sprieduma 22. punktā minētajai prasībai un līdz ar to nevar būt pamatots saskaņā ar LESD 36. pantu.

28

Šajos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/46 un LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā tas, uz ko attiecas pamatlieta un saskaņā ar ko nav paredzēta procedūra tādu uztura bagātinātāju laišanai tirgū šajā dalībvalstī, kuros uzturvielu daudzums pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteiktās diennakts devas un kuri tiek likumīgi ražoti vai tirgoti citā dalībvalstī.

29

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/46 normas, konkrēti tās 5. pants, kā arī LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek liegts šajā 5. pantā minēto maksimālo daudzumu noteikt proporcionāli ieteiktajai diennakts devai attiecībā uz uzturvielām, kuras rada vismazāko risku, – paredzot daudzumu, kas trīs reizes pārsniedz šo devu, attiecībā uz uzturvielām, kuras rada risku, ka varētu tikt pārsniegts maksimālais drošais daudzums, – paredzot tādu daudzumu, kas ir vienāds ar minēto devu, bet attiecībā uz uzturvielām, kuras rada vislielāko risku, – paredzot daudzumu, kas ir mazāks par šo pašu devu vai ir līdzvērtīgs nullei.

30

Iesniedzējtiesa min iespēju, saskaņā ar kuru minētais daudzums varēja tikt noteikts, “balstoties uz uzturvielu kritērijiem, kā elementiem, kas pamato ierobežojošus pasākumus attiecībā uz preču brīvu apriti,” un, “ja nav norādīts augtākais drošais daudzums, kas noteikts pamatojoties uz zinātnisku ekspertīzi”.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka papildus tam, ka vitamīnu un minerālvielu, kurus var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālā daudzuma noteikšanā ir jāievēro LESD 34. un 36. pants, tās pamatā ir jāizmanto Direktīvas 2002/46 5. panta 1. un 2. punktā ietvertie elementi (skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 32., kā arī 63. punkts).

32

Atbilstoši šī 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam minēto daudzumu dienas patēriņam, kuru iesaka ražotājs, nosaka, ņemot vērā augstāko drošo daudzumu vitamīniem un minerālvielām, kas noteikts ar zinātnisko riska novērtējumu, pamatojoties uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, attiecīgi ņemot vērā dažādu patērētāju grupu dažādās jutības pakāpes (skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 64. punkts).

33

No minētā izriet, ka Direktīvas 2002/46 5. pantā minētā maksimālā daudzuma noteikšanā ir jāņem vērā attiecīgo vitamīnu un minerālvielu augstākais drošais daudzums, kas noteikts, zinātniski novērtējot risku cilvēku veselībai, pamatojoties uz atbilstīgiem zinātniskiem datiem, nevis vienkārši hipotētiskiem apsvērumiem (2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 65. punkts).

34

Tādējādi šai prasībai neatbilst vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālā daudzuma noteikšana, ja, nepastāvot cilvēku veselības drošam apdraudējumam, pēc šāda zinātniska novērtējuma nav noteikts šo uzturvielu augstākais drošais daudzums (skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 66. punkts).

35

Pēc tam, kad ir noteikts augstākais drošais daudzums, nevar izslēgt iespēju šādu maksimālo daudzumu noteikt ievērojami zemāku par minēto daudzumu, ja šī maksimālā daudzuma noteikšanu var pamatot, ņemot vērā Direktīvas 2002/46 5. panta 1. un 2. punktā minētos elementus, un ja tas atbilst samērīguma principam (skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 71. punkts).

36

Tādējādi atbilstoši minētā 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punktam, nosakot minēto maksimālo daudzumu, papildus šim augstākajam drošajam daudzumam ir jāņem vērā arī vitamīnu un minerālvielu uzņemšana no citiem uztura avotiem, kā arī iedzīvotāju vitamīnu un minerālvielu uzņemšanas standartdevas.

37

Jāpiebilst, ka novērtējumi, kas noved pie uzturvielu, kuras var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālo daudzumu noteikšanas, ir jāveic katrā individuālā gadījumā atsevišķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Dānija, C‑192/01, EU:C:2003:492, 46. punkts; 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 40. punkts; 2004. gada 5. februāris, Komisija/Francija, C‑24/00, EU:C:2004:70, 53. punkts; 2004. gada 2. decembris, Komisija/Nīderlande, C‑41/02, EU:C:2004:762, 47. punkts, kā arī 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 55 un 72. punkts).

38

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan kritērijam attiecībā uz dalībvalsts iedzīvotāju vajadzību pēc noteiktām uzturvielām var būt nozīme, minētajai dalībvalstij padziļināti novērtējot apdraudējumu, ko sabiedrības veselībai var radīt uzturvielu pievienošana pārtikas produktiem, tas vien, ka šāda vajadzība nepastāv, nevar attaisnot pilnīgu aizliegumu tirgot citās dalībvalstīs likumīgi ražotus un/vai tirgotus pārtikas produktus, pamatojoties uz Līguma 36. pantu (skat. spriedumus, 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 46. punkts; 2004. gada 2. decembris, Komisija/Nīderlande, C‑41/02, EU:C:2004:762, 69. punkts, kā arī 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 60. punkts).

39

No iepriekš minētajiem apsvērumiem it īpaši izriet, ka Direktīvas 2002/46 5. pantā minētais maksimālais daudzums ir jānosaka katrā individuālā gadījumā atsevišķi, pamatojoties uz visiem šī 5. panta 1. un 2. punktā ietvertajiem elementiem, it sevišķi attiecīgo uzturvielu augstāko drošo daudzumu, kas ir noteikts, veicot padziļinātu zinātnisku novērtējumu attiecībā uz riskiem cilvēku veselībai, kurš balstīts nevis uz vispārīgiem vai hipotētiskiem apsvērumiem, bet gan atbilstīgiem zinātniskiem datiem.

40

Tādējādi metode, saskaņā ar kuru šis daudzums tiktu noteikts, neņemot vērā visus minētos elementus, pamatojoties vienīgi uz attiecīgo iedzīvotāju vajadzību pēc noteiktām uzturvielām, vai arī, ja šī noteikšana netiktu veikta katrā individuālā gadījumā atsevišķi, neatbilstu minētajam 5. pantam un LESD normām attiecībā uz preču brīvu apriti.

41

Vai tas tā ir minētā daudzuma noteikšanas metodes, uz kuru attiecas pamatlieta, gadījumā, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

42

Šajos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/46 normas, kā arī LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 5. pantā minētais maksimālais daudzums ir jānosaka katrā individuālā gadījumā atsevišķi un ņemot vērā visus šī 5. panta 1. un 2. punktā ietvertos elementus, it sevišķi attiecīgo uzturvielu augstāko drošo daudzumu, kas ir noteikts, veicot padziļinātu zinātnisku novērtējumu attiecībā uz riskiem cilvēku veselībai, kurš balstīts nevis uz vispārīgiem vai hipotētiskiem apsvērumiem, bet gan atbilstīgiem zinātniskiem datiem. Tas, vai minētā daudzuma noteikšanas metode, uz kuru attiecas pamatlieta, atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

43

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/46 normas un LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek liegts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto zinātnisko risku novērtējumu, kas ir jāveic, pirms tiek noteikts augstākais drošais daudzums, kurš tostarp ir jāņem vērā, nosakot šajā 5. pantā minēto maksimālo daudzumu, īstenot, pamatojoties vienīgi uz valsts līmeņa zinātniskiem atzinumiem, lai gan attiecīgā pasākuma noteikšanas datumā ir pieejami arī neseni starptautiski zinātniski atzinumi, kuros ir secināts, ka var tikt noteikts arī lielāks augstākais daudzums.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam, nosakot minēto maksimālo daudzumu, ir it īpaši jāņem vērā vitamīnu un minerālvielu augstākais drošais daudzums, kas noteikts ar zinātnisko riska novērtējumu, pamatojoties uz “vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem”.

45

Līdz ar to no šī formulējuma nevar secināt, ka šis novērtējums var tikt veikts, pamatojoties vienīgi uz valsts līmeņa zinātniskiem atzinumiem, lai gan ir pieejami arī neseni starptautiski zinātniski atzinumi.

46

Lai gan nevar izslēgt, ka, nepastāvot uzticamiem starptautiskiem zinātniskiem atzinumiem, šāds novērtējums tiek veikts, pamatojoties vienīgi uz uzticamākiem valsts līmeņa zinātniskiem atzinumiem, tas tā tomēr nevar būt, ja starptautiskie dati ir pieejami.

47

Faktiski, izvirzot prasību, lai minētais novērtējums tiktu pamatots ar “vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem”, Direktīvas 2002/46 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir, lai šis novērtējums tiktu veikts, pamatojoties uz uzticamiem zinātniskiem datiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai starptautiska līmeņa dati.

48

Jāpiebilst, ka uz šajā tiesību normā minēto novērtējumu attiecas tādas pašas prasības kā tās, kas izriet no Tiesas judikatūras, kad runa ir par dalībvalsts apgalvotu faktisku risku sabiedrības veselībai, lai pamatotu uztura bagātinātāja tirdzniecības aizliegumu saskaņā ar LESD 36. pantu. Šajā ziņā Tiesa ir it īpaši atzinusi, ka šāda riska pastāvēšana ir jāpierāda katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā valsts tradīcijas attiecībā uz pārtiku un ievērojot starptautisko zinātnisko pētījumu rezultātus (skat. spriedumus, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Dānija, C‑192/01, EU:C:2003:492, 46. punkts, 2004. gada 5. februāris, Komisija/Francija, C‑24/00, EU:C:2004:70, 53. punkts, kā arī 2010. gada 29. aprīlis, Solgar Vitamin’s France u.c., C‑446/08, EU:C:2010:233, 55. punkts).

49

Šajā kontekstā Tiesa ir atzinusi arī, ka, pirmkārt, šāds pasākums var tikt noteikts tikai tad, ja var secināt, ka apgalvotais faktiskais risks sabiedrības veselībai ir pietiekami pamatots ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem, kas pieejami minētā pasākuma noteikšanas datumā (skat. spriedumus, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Dānija, C‑192/01, EU:C:2003:492, 48. punkts; 2004. gada 5. februāris, Komisija/Francija, C‑24/00, EU:C:2004:70, 55. punkts; 2004. gada 2. decembris, Komisija/Nīderlande, C‑41/02, EU:C:2004:762, 49. punkts, un 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 89. punkts), un, otrkārt, ka šī riska novērtējums ir jāveic, pamatojoties uz visuzticamākajiem no pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (skat. spriedumu, 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel, C‑95/01, EU:C:2004:71, 47. punkts).

50

Tādējādi, ja datumā, kurā tiek veikts Direktīvas 2002/46 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais zinātniskais risku novērtējums, ir pieejami uzticami un neseni starptautiski zinātniski dati, šo novērtējumu nevar īstenot, ignorējot šos datus.

51

Šajos apstākļos uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/46 normas un LESD normas attiecībā uz preču brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek liegts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto zinātnisko risku novērtējumu, kas ir jāveic, pirms tiek noteikts augstākais drošais daudzums, kurš tostarp ir jāņem vērā, nosakot šajā 5. pantā minēto maksimālo daudzumu, īstenot, pamatojoties vienīgi uz valsts līmeņa zinātniskiem atzinumiem, lai gan attiecīgā pasākuma noteikšanas datumā ir pieejami arī uzticami un neseni starptautiski zinātniski atzinumi, kuros ir secināts, ka var tikt noteikts arī lielāks augstākais daudzums.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: