1)

Vai Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) ([“PVN direktīva”]) mērķi, it īpaši tās preambulas 17. un 62. apsvērumā paredzētie nosacījumi, lai novērstu nodokļu kompetenču konfliktus starp dalībvalstīm un nodokļu dubultu uzlikšanu, un Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2), it īpaši tās preambulas 5., 7. un 8. apsvērums un 28.–30. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts nodokļu iestādes praksi, saskaņā ar kuru, piešķirot darījumam kvalifikāciju, kas atšķiras gan no tā paša darījuma un to pašu faktisko apstākļu juridiskās interpretācijas, ko citas valsts nodokļu iestāde ir veikusi, gan no atbildes uz saistošo informācijas pieprasījumu, ko šī pati iestāde ir sniegusi uz šīs interpretācijas pamata, kā arī no minētās nodokļu iestādes secinājumiem veiktajā nodokļu pārbaudē, kurā abas minētās tika apstiprinātas, tā izraisa nodokļu dubultu uzlikšanu nodokļa maksātājam?

2)

Ja no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka šāda prakse nav pretrunā Kopienu tiesībām, vai dalībvalsts nodokļu iestāde saskaņā ar Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un Savienības tiesībām var vienpusēji noteikt nodokļu saistības, neņemot vērā to, ka citas dalībvalsts nodokļu iestāde vairākkārt – sākumā pēc nodokļa maksātāja pieprasījuma un vēlāk savos lēmumos, kurus tā pieņēma pēc pārbaudes veikšanas – jau ir apstiprinājusi, ka šī nodokļa maksātāja darbība ir saderīga ar tiesībām?

Vai arī abu dalībvalstu nodokļu iestādēm, ievērojot nodokļu neitralitātes un nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas principus, ir jāsadarbojas un jāpanāk vienošanās, lai nodokļu maksātājam PVN būtu jāmaksā tikai vienā no šīm dalībvalstīm?

3)

Ja no atbildes uz otro jautājumu izriet, ka dalībvalsts nodokļu iestāde var vienpusēji grozīt [darījuma] nodokļa kvalifikāciju, vai PVN direktīvas tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka otrās dalībvalsts nodokļu iestādei ir jāatmaksā nodokļa maksātājam, kuram ir pienākums maksāt PVN, nodoklis, ko šī iestāde bija noteikusi atbildē uz saistošo informācijas pieprasījumu un kas bija samaksāts par laikposmu, kas noslēdzās ar pārbaudi, lai tādējādi tiktu garantēta gan nodokļu dubultas uzlikšanas novēršana, gan nodokļu neitralitātes principa ievērošana?

4)

Kā ir jāinterpretē PVN saskaņošanas direktīvas 33. panta 1. punkta pirmajā teikumā lietotā vārdkopa, saskaņā ar kuru pārvadājumu veic “piegādātājs vai cita persona viņa vārdā”? Vai šo vārdkopu var attiecināt arī uz gadījumu, kurā nodokļa maksātājs kā pārdevējs tiešsaistes tirdzniecības platformā piedāvā pircējam iespēju noslēgt līgumu ar loģistikas uzņēmumu, ar kuru minētais pārdevējs sadarbojas, lai veiktu dažādus darījumus, kas nav tirdzniecības darījumi, ja pircējs var brīvprātīgi izvēlēties arī citu pārvadātāju, kas nav piedāvātais pārvadātājs, un ja pircējs un pārvadātājs noslēdz pārvadājuma līgumu bez pārdevēja iesaistīšanās?

Vai interpretācijas nolūkā – it īpaši ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu – ir nozīme arī tam, ka dalībvalstīm līdz 2021. gadam ir jāgroza tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta minētā PVN direktīvas tiesību norma, tādējādi, ka šīs direktīvas 33. panta 1. punkts ir jāpiemēro arī netiešai sadarbībai saistībā ar pārvadātāja izvēli?

5)

Vai Savienības tiesības, konkrēti, PVN direktīva, ir jāinterpretē tādējādi, ka turpinājumā minētajiem faktiskajiem apstākļiem – katram atsevišķi vai visiem kopā – ir nozīme, lai pārbaudītu, vai nodokļa maksātājs ar mērķi apiet [VN direktīvas 33. pantu un tādējādi ļaunprātīgi izmantot tiesības, izvēlēdamies no neatkarīgiem uzņēmumiem, kuri veic preču piegādi, nosūtīšanu vai transportēšanu, ir nodibinājis tiesiskās attiecības, vēloties gūt labumu no apstākļa, ka citā dalībvalstī PVN nodokļa likme ir mazāka: