1)

Vai valsts tiesa, gadījumā, ja tiek konstatēts, ka noteikums par vienpusēju procentu likmes maiņu aizdevuma līgumā, kas noslēgts starp uzņēmēju un patērētāju, ir negodīgs, drīkst uzskatīt, ka saskaņā ar līgumu maksājamie procenti (neskatoties uz sākotnējā līgumā esošo pretējo vienošanos) ir noteikti aizdevuma izmaksas brīdī paredzētajā apmērā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša: vai, ja pastāv negodīgs noteikums, kurā līgumiskā mainīgā procentu likme nav noteikta saskaņā ar likumīgu metodi, valsts tiesa vispār drīkst lemt par procentiem?

3)

Kā atbildi uz abiem iepriekšējiem jautājumiem ietekmē apstāklis, ka patērētājs esošās aizdevuma atmaksas laikā ir piekritis tādas metodes, ar ko nosaka procentu likmi, piemērošanai, kas neietver negodīgus noteikumus?