This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document C2006/010/30
Case C-404/05: Action brought on 17 November 2005 by the Commission of the European Communities against the Federal Republic of Germany
Lieta C-404/05: Prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 17. novembrī
Lieta C-404/05: Prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 17. novembrī
OV C 10, 14.1.2006, p. 15–15
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
|
14.1.2006 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 10/15 |
Prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 17. novembrī
(Lieta C-404/05)
(2006/C 10/30)
tiesvedības valoda — vācu
Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 17. novembrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Enrico Traversa un Gerald Braun, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā.
Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:
|
1) |
nolemt, ka privātām kontroles iestādēm ekoloģiskās lauksaimniecības jomā, kas ir nodibinātas un saņēmušas darbības atļauju citā dalībvalstī, izvirzot prasību uzturēt biroju vai citu ilgstošai darbībai paredzētu infrastruktūru Vācijā, lai tās drīkstētu darboties šajā valstī, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants; |
|
2) |
piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Vācijas iestādes prasa, lai ikviena privāta kontroles iestāde ekoloģiskās lauksaimniecības jomā, kas ir nodibināta un saņēmusi darbības atļauju citā dalībvalstī, uzturētu biroju vai nodibinājumu Vācijā, lai tā drīkstētu darboties šajā valstī. Šī prasība ir pretrunā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo tā uzņēmumiem, kas ir nodibināti citās dalībvalstīs, padara neiespējamu pakalpojumu sniegšanu Vācijā.
Ar pakalpojumu sniegšanas brīvību jo īpaši saprot tiesības, atrodoties vienā dalībvalstī, bez traucējumiem sniegt atsevišķus pakalpojumus citā dalībvalstī, neuzturot pēdējā pastāvīgu nodibinājumu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir jānovērš nevien jebkāda diskriminācija, kas balstās uz valstisko piederību, bet arī visi pakalpojuma sniedzēja, kas ir nodibināts citā dalībvalstī un likumīgi tajā sniedz līdzīgus pakalpojumus, darbības ierobežojumi, kas šādu darbību var aizliegt, ierobežot vai padarīt mazāk pievilcīgu. Tādēļ EKL 49. pants iestājas pret tādu valsts regulējuma vai administratīvās prakses piemērošanu, kas bez objektīva iemesla ierobežo pakalpojumu sniedzēja iespējas faktiski izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Vācijas valdības izvirzītie iemesli — iespējamā kontroles iestāžu valsts varas izmantošana un vispārējās intereses — nevar attaisnot šādu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Atsauce uz valsts varas izmantošanu kā attiecīga pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma attaisnojumu būtu likumīga un pieņemama tikai tad, ja runa būtu par darbību, kas ietver tiešu un specifisku dalību valsts varas izmantošanā. Lai gan federālās zemes kontroles iestādēm piešķir noteiktus uzdevumus un tām būtu iespēja piespiedu kārtā piemērot Regulā paredzētās sankcijas, no Kopienu tiesību viedokļa šis fakts neattiecas uz lietu un neietekmē to, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros kontroles iestādes darbību, ko regulē Kopienu tiesības, Vācijā var veikt ikviena kontroles iestāde, kas darbības atļauju uz atbilstošā tiesiskā pamata ir saņēmusi citā dalībvalstī.
Kontroles iestādes biroja neesamība Vācijā vispārējās intereses neapdraud, jo darbības atļauju izsniedzošās valsts iestādes, izsniedzot šādas atļaujas minētajām kontroles iestādēm un tās pārbaudot, veic Kopienu tiesībām atbilstošo efektīvo kontroli. Šajā lietā turklāt pastāv arī koordinēšanas un saskaņošanas Kopienu noteikumi, kuri nodrošina, ka Vācijas valdības norādītās intereses arī citās dalībvalstīs tiek nodrošinātas atbilstoši tādiem pašiem standartiem.