16.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 337/102

(1)

Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tas paredz, ka dalībvalstu izpratne par brīvību, drošību un tiesiskumu ir identiska tās būtiskajos elementos un tās pamatā ir brīvības un demokrātijas principi, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskums.

(2)

Policijas un tiesu iestāžu sadarbības mērķis Eiropas Savienībā ir nodrošināt augsta līmeņa drošību visiem iedzīvotājiem. Viens no šā principa stūrakmeņiem ir tiesu iestāžu nolēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas noteikts ar Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes sanāksmes secinājumiem un atkārtoti apstiprināts 2004. gada 4. un 5. novembra Hāgas Programmā brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā (3). Padome 2000. gada 29. novembra pasākumu programmā, kas pieņemti, lai īstenotu savstarpējas atzīšanas principu attiecībā uz lēmumiem krimināllietās, paziņoja, ka tā atbalsta sadarbību attiecībā uz nosacītu sodu atlikšanu un nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas.

(3)

Padomes Pamatlēmums 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (4), attiecas uz brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu savstarpēju atzīšanu un izpildi. Vajadzīgi papildu kopīgi noteikumi, jo īpaši gadījumiem, kad ar brīvības atņemšanu nesaistīti sodi, kas saistīti ar probācijas pasākumu vai alternatīvu sankciju uzraudzību, ir piespriesti personām, kam nav likumīgas un pastāvīgas dzīvesvietas sprieduma valstī.

(4)

Eiropas Padomes 1964. gada 30. novembra Konvenciju par nosacīti notiesātu vai nosacīti atbrīvotu likumpārkāpēju uzraudzību ir ratificējušas tikai 12 dalībvalstis, dažos gadījumos ar vairākām atrunām. Pašreizējā pamatlēmumā paredzētais instruments ir iedarbīgāks, jo tas balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu un tajā piedalās visas dalībvalstis.

(5)

Šajā pamatlēmumā ir ievērotas pamattiesības un respektēti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un atspoguļoti arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. Neviens šā pamatlēmuma noteikums nebūtu jāinterpretē kā tāds, ar kuru ir aizliegts atteikties atzīt spriedumu un/vai uzraudzīt probācijas pasākumu vai izpildīt alternatīvu sankciju, ja pastāv objektīvi iemesli uzskatīt, ka probācijas pasākums vai alternatīva sankcija tika piespriesta, lai sodītu personu tās dzimuma, rases, reliģijas, etniskās izcelsmes, valstspiederības, valodas, politiskās pārliecības vai dzimumorientācijas dēļ vai tādēļ, ka šī persona varētu atrasties nelabvēlīgā situācijā kāda minētā iemesla dēļ.

(6)

Ar šo pamatlēmumu nebūtu nevienai dalībvalstij jāliedz piemērot tās konstitucionālos noteikumus attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, biedrošanās brīvību, preses brīvību, izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un reliģijas brīvību.

(7)

Šie pamatlēmuma noteikumi būtu jāpiemēro saskaņā ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 18. pantu.

(8)

Mērķis nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu, alternatīvu sankciju un lēmumu par nosacītu atbrīvošanu savstarpējai atzīšanai un uzraudzībai izpildes valstī ir veicināt iespēju notiesātajai personai reintegrēties sabiedrībā, ļaujot tai saglabāt ģimenes, valodas, kultūras un citas saiknes, kā arī uzlabot probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju ievērošanas uzraudzību, lai novērstu recidīvu, tādējādi pienācīgi ņemot vērā cietušo un visas sabiedrības aizsardzību.

(9)

Ir dažādi probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju veidi, kas ir dalībvalstīm kopīgi un ko visas dalībvalstis principā ir gatavas uzraudzīt. Šo pasākumu un sankciju veidu uzraudzībai vajadzētu būt obligātai, ņemot vērā dažus pamatlēmumā paredzētus izņēmumus. Dalībvalstis var paziņot, ka tās turklāt piekrīt uzraudzīt cita veida probācijas pasākumus un/vai cita veida alternatīvās sankcijas.

(10)

Probācijas pasākumos un alternatīvajās sankcijās, kas principā ir obligāti jāuzrauga, inter alia ir ietverti rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību (piemēram, pienākums pārtraukt lietot alkoholu), dzīvesvietu (piemēram, pienākums mainīt dzīvesvietu, lai izvairītos no vardarbības ģimenē), izglītību un apmācību (piemēram, pienākums piedalīties “drošas autovadīšanas kursos”), brīvā laika pavadīšanu (piemēram, pienākums beigt nodarboties ar kādu sporta veidu vai apmeklēt sacīkstes kādā sporta veidā) un profesionālās darbības veikšanas ierobežojumiem vai kārtību (piemēram, pienākums meklēt profesionālo darbību savādākā darba vidē; šis pienākums neattiecas uz tādu profesionālu ierobežojumu uzraudzību, kuri personai piespriesti kā daļa no sankcijas).

(11)

Attiecīgā gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzībai varētu izmantot elektronisku uzraudzību.

(12)

Dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, var spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt dalībvalstij, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, lai to atzītu, kā arī lai uzraudzītu tur ietvertos probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas.

(13)

Lēmums par to, vai spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt citai dalībvalstij sprieduma dalībvalsts kompetentai iestādei būtu jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi, inter alia, ņemot vērā deklarācijas, kas pieņemtas saskaņā ar 5. panta 4. punktu, 10. panta 4. punktu un 14. panta 3. punktu.

(14)

Spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu var arī nosūtīt dalībvalstij, kas nav dalībvalsts, kurā notiesātā persona dzīvo, ja attiecīgās izpildes valsts kompetentā iestāde, ņemot vērā nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgajā minētās valsts deklarācijā saskaņā ar šo pamatlēmumu, šādai nosūtīšanai piekrīt. Jo īpaši piekrišana saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var tikt dota, ņemot vērā sociālo rehabilitāciju, gadījumos, kad notiesātā persona, nezaudējot savas uzturēšanās tiesības, ir paredzējusi pārvietoties uz citu dalībvalsti, ja viņam/viņai ir piešķirts darba līgums, ja viņš/viņa ir šās dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes loceklis, vai ja viņš/viņa ir paredzējis studēt vai piedalīties apmācībā šajā dalībvalstī.

(15)

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro savi valsts noteikumi un procedūras, lai atzītu spriedumus un, attiecīgos gadījumos – probācijas lēmumus. Ja piespriesta soda noteikšanas nosacīta atlikšana vai alternatīva sankcija un šajā spriedumā nav paredzēts, ka gadījumā, kad nav pildīti attiecīgie pienākumi vai rīkojumi, piemēro brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, tas varētu nozīmēt to, ka dalībvalsts, kura sniegusi attiecīgu deklarāciju saskaņā ar šo pamatlēmumu, pieņemot lēmumu par atzīšanu, piekrīt uzraudzīt attiecīgos probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas un neuzņemties nekādas citas saistības, kā tikai saistību pieņemt turpmākus lēmumus, ar ko paredz attiecīgos probācijas pasākumos vai alternatīvajās sankcijās ietverto pienākumu vai rīkojumu grozījumus vai probācijas perioda termiņa grozījumus. Tādējādi atzīšana šādos gadījumos nozīmē tikai to, ka izpildes valsts var pieņemt tikai šāda tipa minētos turpmākos lēmumus.

(16)

Dalībvalsts var atteikties atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, ja attiecīgais spriedums ir pieņemts pret personu, par kuru atzīts, ka tā nav vainīga, piemēram, ja šī persona ir garīgi slima, un spriedums vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums nosaka medicīnisku/terapeitisku ārstēšanu, ko izpildes valsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem nevar uzraudzīt attiecībā uz šādām personām.

(17)

Atteikuma pamati attiecībā uz teritorialitāti būtu jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos un paredzot pēc iespējas plašāku sadarbību saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem, tajā pašā laikā ņemot vērā tajā minētos mērķus. Lēmuma piemērot šo atteikuma iemeslu pamatā vajadzētu būt katra gadījuma atsevišķai analīzei un konsultācijām ar sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentajām iestādēm.

(18)

Ja probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas ietver piespiedu darbu, izpildes valstij vajadzētu būt pilnvarām atteikties atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, ja piespiedu darbu parasti varētu pabeigt ātrāk par sešiem mēnešiem.

(19)

Apliecinošā dokumenta formu izstrādā tādā veidā, lai apliecinošajā dokumentā būtu ietverti sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma būtiski elementi, ko būtu jātulko izpildes valsts oficiālajā valodā vai kādā no tās oficiālajām valodām. Apliecinošajam dokumentam būtu jāpalīdz kompetentajām iestādēm izpildes valstī pieņemt ar šo pamatlēmumu saistītus lēmumus, tostarp lēmumus par sprieduma atzīšanu un atbildības uzņemšanos attiecībā uz probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzīšanu, lēmumus par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju pielāgošanu un turpmākus lēmumus, jo īpaši tad, ja pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajām sankcijām.

(20)

Ņemot vērā savstarpējas atzīšanas principu, uz kā balstās pamatlēmums, lēmuma pieņemšanas un lēmuma izpildes dalībvalstij būtu jācenšas panākt, lai to kompetentajām iestādēm, piemērojot šo pamatlēmumu, būtu tiešs kontakts.

(21)

Visām dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka notiesātās personas, uz kurām attiecas saistībā ar šo pamatlēmumu pieņemtie lēmumi, ir pakļautas juridisku tiesību un aizsardzības līdzekļu kopumam saskaņā ar to valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai kompetentās iestādes, kas ir nozīmētas pieņemt lēmumus saistībā ar šo pamatlēmumu, ir tiesu iestādes vai ne.

(22)

Visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas vai alternatīvas sankcijas, kā rezultātā piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, būtu jāpieņem tiesu iestādei.

(23)

Tā kā visas dalībvalstis ir ratificējušas Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi, personas dati, kas apstrādāti, īstenojot šo pamatlēmumu, būtu jāaizsargā saskaņā ar minētajā konvencijā noteiktajiem principiem.

(24)

Ņemot vērā to, ka šā pamatlēmuma mērķus, proti, atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un veicināt atbilstīgu probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu gadījumos, kad likumpārkāpēji nedzīvo sprieduma valstī, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs attiecīgo situāciju pārrobežu rakstura dēļ, un to, ka rīcības mēroga dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu, kā to piemēro saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. panta otro daļu. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā pamatlēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu atzīšanai;

b)

lai nodotu atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību;

c)

visiem citiem lēmumiem, kas saistīti ar a) un b) apakšpunktā minētajiem,

a)

spriedumu izpildi krimināllietās, kurās piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, uz ko attiecas Pamatlēmums 2008/909/TI;

b)

finansiālu sankciju un konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi, kas ietilpst šādu pamatlēmumu darbības jomās – Padomes Pamatlēmums 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (5) un Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (6).

1)

“spriedums” ir galīgs sprieduma valsts tiesas pieņemts nolēmums vai rīkojums par to, ka fiziska persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un ar ko piespriež:

2)

“nosacīts sods” ir brīvības atņemšana vai jebkurš ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kura izpilde ir nosacīti pilnībā vai daļēji atlikta soda piespriešanas laikā, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus. Šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

3)

“soda noteikšanas nosacīta atlikšana” ir spriedums, ar ko soda noteikšana ir nosacīti atlikta, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus, vai kurā brīvības atņemšanas soda vai pasākuma, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, vietā ir noteikts viens vai vairāki probācijas pasākumi; šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

4)

“alternatīvā sankcija” ir sankcija, kas nav brīvības atņemšanas sods, ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums vai finansiāla sankcija, kas nosaka pienākumu vai rīkojumu;

5)

“probācijas lēmums” ir spriedums vai sprieduma valsts kompetentās iestādes galīgais lēmums, ko pieņem uz tāda sprieduma pamata, kas:

6)

“nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas” ir kompetentās iestādes galīgais lēmums, vai ar valsts tiesību aktiem pamatots lēmums par notiesātās personas pirmstermiņa atbrīvošanu, kad daļa no brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma ir izciesta, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus;

7)

“probācijas pasākumi” ir pienākumi un rīkojumi, ko fiziskai personai piespriedusi kompetenta iestāde saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem saistībā ar nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu vai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas;

8)

“sprieduma valsts” ir dalībvalsts, kurā pieņemts spriedums;

9)

“izpildes valsts” ir dalībvalsts, kurā uzrauga probācijas pasākumus un alternatīvās sankcijas atbilstīgi lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar 8. pantu.

a)

pienākums notiesātai personai informēt noteiktu iestādi par dzīvesvietas vai darba vietas maiņu;

b)

pienākums neapmeklēt noteiktas pilsētas, vietas vai noteiktas teritorijas sprieduma valstī vai izpildes valstī;

c)

pienākums, ar ko paredzēti ierobežojumi atstāt izpildes valsts teritoriju;

d)

rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību, pastāvīgo dzīvesvietu, izglītību un apmācību, atpūtas pasākumiem, vai kuros minēti profesionālas darbības ierobežojumi vai kārtība;

e)

pienākums noteiktā laikā pieteikties norādītā iestādē;

f)

pienākums izvairīties no sakariem ar noteiktām personām;

g)

pienākums izvairīties no noteiktiem priekšmetiem, ko notiesātā persona ir izmantojusi vai varētu izmantot noziedzīga darījuma veikšanai;

h)

pienākums finansiāli atlīdzināt nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu un/vai pienākums nodrošināt pierādījumu tam, ka šāds pienākums tiek pildīts;

i)

pienākums strādāt piespiedu darbu;

j)

pienākums sadarboties ar probācijas darbinieku vai sociālā dienesta pārstāvi, kam ir noteikti pienākumi attiecībā uz notiesātajām personām;

k)

pienākums iziet ārstniecības kursu vai ārstēties no atkarības.

a)

tiklīdz tās kompetentā iestāde saskaņā ar 9. panta 4. punktu ir paziņojusi izpildes valsts kompetentajai iestādei par 6. panta 1. punktā minētā apliecinošā dokumenta atsaukumu;

b)

gadījumos, kas minēti 14. panta 3. punktā kopā ar 14. panta 5. punktu; un

c)

gadījumos, kas minēti 20. pantā.

—

dalība noziedzīgā organizācijā,

—

terorisms,

—

cilvēku tirdzniecība,

—

bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija,

—

narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība,

—

ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība,

—

korupcija,

—

krāpšana, tostarp krāpšana, kas apdraud Eiropas Kopienu finanšu intereses tādā nozīmē, kā paredzēts 1995. gada 26. jūlija Konvencijā par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (8),

—

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana,

—

naudas, arī euro, viltošana,

—

datornoziegumi,

—

noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība,

—

nelikumīgas ieceļošanas un uzturēšanās veicināšana,

—

slepkavība, smagi miesas bojājumi,

—

cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība,

—

cilvēku nolaupīšana, turēšana ieslodzījumā un ķīlnieku sagrābšana,

—

rasisms un ksenofobija,

—

organizēta vai bruņota laupīšana,

—

kultūras preču, tostarp antikvāru preču un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība,

—

krāpniecība,

—

rekets un izspiešana,

—

izstrādājumu viltošana un pirātisms,

—

administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība,

—

maksāšanas līdzekļu viltošana,

—

hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība,

—

kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība,

—

zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība,

—

izvarošana,

—

ļaunprātīga dedzināšana,

—

noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas kompetencē,

—

gaisa kuģu vai kuģu sagrābšana,

—

sabotāža.

a)

apliecinošais dokuments, kas minēts 6. panta 1. punktā, ir nepilnīgs vai acīm redzami neatbilst spriedumam vai probācijas lēmumam, un tas nav aizpildīts vai labots saprātīgā termiņā, kuru noteikusi izpildes valsts kompetentā iestāde;

b)

nav izpildīti 5. panta 1. un 2. punktā vai 6. panta 4. punktā paredzētie kritēriji;

c)

sprieduma atzīšana un probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzība būtu pretrunā ne bis in idem principam;

d)

gadījumos, kas minēti 10. panta 3. punktā, un, ja izpildes valsts saskaņā ar 10. panta 4. punktu ir iesniegusi deklarāciju, 10. panta 1. punktā minētajos gadījumos spriedums attiecas uz darbībām, ko saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem neuzskata par nodarījumu. Tomēr nodokļu, muitas un valūtas jautājumos sprieduma vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma izpildi nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka izpildes valsts tiesību aktos nav paredzēti tāda paša veida nodokļi vai tajos nav tāda paša veida noteikumu nodokļu, muitas vai valūtas jomā kā sprieduma valstī;

e)

sprieduma izpildei ir iestājies noilgums saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem un tā attiecas uz darbību, kas ir izpildes valsts kompetencē saskaņā ar tās tiesību aktiem;

f)

saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pastāv imunitāte, kas padara neiespējamu probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību;

g)

saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem notiesāto personu tās vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par darbībām, par kurām ir pieņemts spriedums;

h)

spriedums ir pieņemts aizmuguriski, ja vien apliecinošajā dokumentā nav norādīts, ka attiecīgā persona ir bijusi uzaicināta personīgi vai ar tāda pārstāvja starpniecību, kas ir kompetents atbilstīgi sprieduma valsts tiesību aktiem, informēta par to, kad un kur notiks attiecīgās lietas izskatīšana, kuras rezultātā spriedums pieņemts aizmuguriski, vai ka šī persona ir darījusi zināmu kompetentajai iestādei, ka tā lietu neapstrīd;

i)

spriedumā vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumā paredzēta medicīniska/terapeitiska ārstēšana, kuru izpildes valsts neatkarīgi no 9. panta nevar uzraudzīt saskaņā ar tās tiesību sistēmu vai veselības aprūpes sistēmu;

j)

probācijas pasākums vai alternatīvā sankcija ir īsāka par sešiem mēnešiem; vai

k)

spriedums attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem uzskata par tādiem, kuri pilnībā izdarīti vai arī kuru lielākā daļa vai būtiska daļa izdarīta šīs valsts teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju.

a)

grozījumus probācijas pasākumā vai alternatīvajā sankcijā ietvertajā pienākumā vai rīkojumā, vai grozījumus probācijas perioda ilgumā;

b)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana; un

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma noteikšana alternatīvās sankcijas vai soda noteikšanas nosacītas atlikšanas gadījumā.

a)

gadījumos, kas attiecas uz alternatīvo sankciju, ja spriedumā nav paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, ko jāīsteno, ja netiek ievēroti attiecīgie pienākumi vai rīkojumi;

b)

soda noteikšanas nosacītas atlikšanas gadījumā;

c)

gadījumos, kad spriedums saistīts ar darbībām, kas nav nodarījumi saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā sastāva elementiem un neatkarīgi no tā, kā tas ir formulēts.

a)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas grozīšanu;

b)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes nosacīta atlikšana, vai ka tiek atsaukts lēmums par pirmstermiņa atbrīvošanu;

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu īstenošanu, ja ir neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai;

d)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas spēka zaudēšanu.

a)

faktiem, kas varētu būt par iemeslu tam, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana;

b)

faktiem, kas varētu būt par iemeslu ar brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma pieņemšanai;

c)

visiem citiem faktiem un apstākļiem, ko sprieduma pieņemšanas kompetentā iestāde lūdz sniegt un kas ir nozīmīgi, lai tā varētu pieņemt turpmākus lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

a)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana;

b)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildi, ja šāds pasākums ir paredzēts spriedumā;

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma pieņemšanu, ja šāds pasākums ir paredzēts spriedumā;

d)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas spēka zaudēšanu.

1)

tam, ka spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā, ir nosūtīts kompetentajai iestādei, kas atbild par sprieduma atzīšanu un par to, lai pieņemtu no tā izrietošos pasākumus nolūkā uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas saskaņā ar 6. panta 7. punktu;

2)

tam, ka faktiski nevar uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas, jo pēc tam, kad spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā, nosūtīti izpildes valstij, notiesātā persona izpildes valsts teritorijā nav atrodama; tādā gadījumā izpildes valstij nav pienākuma uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas;

3)

tam, ka ir pieņemts galīgais lēmums atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, un uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību;

4)

par lēmumu neatzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu un uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību saskaņā ar 11. pantu līdz ar iemesliem šāda lēmuma pieņemšanai;

5)

par lēmumu pielāgot probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas, kā tas noteikts 9. pantā, līdz ar šāda lēmuma iemesliem;

6)

par amnestijas vai apžēlošanas lēmumu, kā rezultātā nav jāuzrauga probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas, ņemot vērā 19. panta 1. punktā minētos iemeslus, attiecīgā gadījumā līdz ar šāda lēmuma iemesliem.

a)

kādā mērā dalībvalstis ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu šā pamatlēmuma prasības; un

b)

šā pamatlēmuma piemērošanu.