25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 164/19

(1)

Eiropas Savienības dalībvalstu suverenitātē un jurisdikcijā esošie jūras ūdeņi ir Vidusjūras, Baltijas jūras, Melnās jūras un Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas ūdeņi, tostarp ūdeņi ap Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām.

(2)

Ir skaidrs, ka spiediens uz dabiskajiem jūras resursiem ir pārāk liels un ka pieprasījums pēc jūras ekosistēmu pakalpojumiem bieži vien ir pārmērīgs, un Kopienai ir jāmazina ietekme uz jūras ūdeņiem neatkarīgi no tā, kur šī ietekme rodas.

(3)

Jūras vide ir vērtīgs mantojums, kas attiecīgi jāsargā, jāsaglabā un, ja iespējams, jāatjauno, tiecoties uz galveno mērķi – saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošināt daudzveidīgus un dinamiskus okeānus un jūras, kas būtu drošas, tīras, veselīgas un produktīvas. Šajā ziņā šai direktīvai, inter alia, būtu jāveicina vides apsvērumu iekļaušana visās attiecīgajās politikas jomās un būtu jārada vides pīlārs jaunajai Eiropas Savienības jūrlietu politikai.

(4)

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (4), ir izstrādāta tematiska jūras vides aizsardzības un saglabāšanas stratēģija, kuras vispārējais mērķis ir veicināt jūras ilgtspējīgu izmantošanu un saglabāt jūras ekosistēmas.

(5)

Tematiskā stratēģija būtu jāizstrādā un jāīsteno, lai saglabātu jūras ekosistēmas. Tādā pieejā būtu jāņem vērā aizsargājamās teritorijas, un tai vajadzētu ņemt vērā visas cilvēku darbības, kas ietekmē jūras vidi.

(6)

Jūras aizsargājamo teritoriju izveidošana, tostarp to teritoriju, kas jau ir noteiktas vai kuras noteiks saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (5) (turpmāk – “Dzīvotņu direktīva”), Padomes Direktīvu 79/409/EEK (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (6) (turpmāk – “Putnu direktīva”), un starptautiskiem vai reģionāliem nolīgumiem, kuru puses ir Eiropas Kopiena vai attiecīgās dalībvalstis, ir nozīmīgs ieguldījums laba vides stāvokļa sasniegšanā saskaņā ar šo direktīvu.

(7)

Šādu aizsargājamo teritoriju izveidošana saskaņā ar šo direktīvu būs nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izpildītu Pasaules samitā par ilgtspējīgu attīstību un saskaņā ar Bioloģiskās daudzveidības konvenciju, kas apstiprināta ar Padomes Lēmumu 93/626/EEK (7), pieņemtās saistības un sniegtu ieguldījumu saskaņotu un būtisku šādu teritoriju tīklu izveidošanā.

(8)

Piemērojot ekosistēmu pieeju cilvēku darbību vadībai, vienlaikus veicinot jūras preču un pakalpojumu ilgtspējīgu izmantošanu, prioritāte būtu jāpiešķir tam, lai Kopienas jūras videi nodrošinātu vai saglabātu labu vides stāvokli, turpinātu tās aizsargāšanu un saglabāšanu, kā arī novērstu stāvokļa pasliktināšanos nākotnē.

(9)

Lai sasniegtu minētos mērķus, ir vajadzīgs pārredzams un saskaņots tiesiskais regulējums. Ar šo regulējumu būtu jāveicina dažādu politikas jomu savstarpēja saderība un vides jautājumu integrācija citās politikas jomās, piemēram, kopējā zivsaimniecības politikā, kopējā lauksaimniecības politikā un citās attiecīgajās Kopienas politikas jomās. Tiesiskajam regulējumam būtu jānodrošina visaptverošs satvars rīcībai un jāveicina tas, lai pieņemtā rīcība būtu koordinēta, konsekventa un pienācīgi integrēta ar rīcību, ko pieņem saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem un starptautiskiem nolīgumiem.

(10)

Dažādo Kopienas jūras reģionu vai apakšreģionu vides apstākļu, problēmu un vajadzību atšķirības prasa dažādus un īpaši pielāgotus risinājumus. Šī daudzveidība būtu jāņem vērā visās jūras stratēģiju sagatavošanas stadijās, jo īpaši sagatavojot, plānojot un veicot pasākumus, lai Kopienas jūras videi jūras reģionu un apakšreģionu līmenī panāktu labu vides stāvokli.

(11)

Tādēļ katrai dalībvalstij, ņemot vērā būtiskas savu ūdeņu īpašības, būtu jāizstrādā savu jūras ūdeņu vides stratēģija, kurā būtu atspoguļota vispārējā perspektīva attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā. Jūras stratēģijām vajadzētu gūt lielākos panākumus, īstenojot laba vides stāvokļa sasniegšanai vai saglabāšanai izstrādātās pasākumu programmas. Tomēr nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis veic konkrētus pasākumus, ja jūras vide nav būtiski apdraudēta vai ja izmaksas būtu nesamērīgas, ņemot vērā jūras videi radītus apdraudējumus – ja vien lēmums nepieņemt rīcību ir attiecīgi pamatots.

(12)

Piekrastes ūdeņi, tostarp to jūras dibens un dzīles, ir jūras vides neatņemama daļa, un tādēļ šai direktīvai jāattiecas arī uz tiem, ciktāl konkrēti jūras vides stāvokļa aspekti nav jau risināti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (8), vai citiem Kopienas tiesību aktiem, lai tādējādi nodrošinātu papildināmību, bet vienlaikus izvairītos no nevajadzīgas pārklāšanās.

(13)

Jūras vide būtībā ir pārrobežu vide, tādēļ dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka jūras stratēģijas katram jūras reģionam vai apakšreģionam tiek izstrādātas saskaņoti. Jūras reģioni vai apakšreģioni ir kopīgi gan vairākām dalībvalstīm, gan dalībvalstīm un trešām valstīm, tālab dalībvalstīm būtu jāpieliek visi pūliņi, lai nodrošinātu visu attiecīgo dalībvalstu un trešo valstu ciešu koordināciju. Ja tas ir rentabli un atbilstīgi, koordinācija būtu jānodrošina, izmantojot jau pastāvošas jūras reģionos vai apakšreģionos izveidotas institucionālās struktūras, jo īpaši reģionālās jūras konvencijas.

(14)

Dalībvalstīm, kam ir robeža vienā un tai pašā jūras reģionā vai apakšreģionā, uz kuru attiecas šī direktīva un kurā jūras stāvoklis ir tik kritisks, ka vajadzīga steidzama rīcība, būtu jācenšas vienoties par rīcības plānu, kurā paredzēta pasākumu programmu drīzāka stāšanās spēkā. Tādos gadījumos Komisija būtu jāaicina apsvērt, vai atbalstīt pastiprinātus dalībvalstu centienus uzlabot jūras vidi, padarot attiecīgo reģionu par izmēģinājuma projekta objektu.

(15)

Ne visām dalībvalstīm ir jūras ūdeņi, kā tie definēti šajā direktīvā, un tālab šī direktīva, kas ir paredzēta vienīgi dalībvalstīm, kam ir jūras ūdeņi, būtu jāattiecina tikai uz tādām dalībvalstīm.

(16)

Tā kā sadarbību un saskaņošanu nav iespējams panākt bez rīcības starptautiskā līmenī, ar šo direktīvu būtu vēl vairāk jāstiprina starptautiskos nolīgumos paredzētā Kopienas un tās dalībvalstu ieguldījumu saskanība.

(17)

Gan Kopiena, gan tās dalībvalstis ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) puses, un tas apstiprināts ar Padomes Lēmumu 98/392/EK (1998. gada 23. marts) par Eiropas Kopienas parakstīto ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju un 1994. gada 28. jūlija Nolīgumu par minētās konvencijas XI daļas īstenošanu (9). Tādēļ šajā direktīvā būtu pilnībā jāņem vērā Kopienas un tās dalībvalstu saistības saskaņā ar šiem nolīgumiem. Līdztekus noteikumiem, kas pusēm jāpiemēro attiecībā uz jūras ūdeņiem, UNCLOS nosaka arī vispārējas prasības, lai nodrošinātu, ka darbības, kuras ir puses jurisdikcijā vai tās kontrolē, nerada kaitējumu ārpus tās jūras ūdeņiem, kā arī lai izvairītos no kaitējuma vai apdraudējuma pārvietošanās no vienas teritorijas uz citu vai viena piesārņojuma veida pārtapšanas citā.

(18)

Ar šo direktīvu būtu arī jāatbalsta stingrā nostāja, ko Kopiena pieņēmusi saistībā ar ANO Bioloģiskās daudzveidības konvenciju attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanu, nodrošinot jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, un attiecībā uz pasaules mēroga aizsargājamu jūras teritoriju tīkla izveidošanu līdz 2012. gadam. Turklāt šai direktīvai būtu jāpalīdz sasniegt Bioloģiskās daudzveidības konvencijas dalībvalstu septītajā konferencē izvirzītos mērķus, jo minētajā konferencē tika pieņemta sīki izstrādāta jūras un piekrastes bioloģiskās daudzveidības jomā veicamu darbu programma ar vairākiem uzdevumiem un pasākumiem, lai valstu, reģionu un pasaules mērogā apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumu un stiprinātu jūras ekosistēmu spējas nodrošināt preces un pakalpojumus, kā arī sīki izstrādāta aizsargājamās teritorijās veicamu darbu programma, lai līdz 2012. gadam izveidotu un saglabātu ekoloģiski reprezentatīvas aizsargājamu jūras teritoriju sistēmas. Dalībvalstu saistības izveidot Natura 2000 teritorijas saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu ievērojami veicinās šo procesu.

(19)

Ar šo direktīvu būtu jādod ieguldījums Kopienas un dalībvalstu saistību un svarīgu apņemšanos izpildē saskaņā ar vairākiem atbilstīgiem starptautiskiem nolīgumiem, kas attiecas uz jūras vides aizsardzību pret piesārņojumu: Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencija, kas apstiprināta ar Padomes Lēmumu 94/157/EK (10), Konvencija par Ziemeļaustrumu Atlantijas jūras vides aizsardzību, kas apstiprināta ar Padomes Lēmumu 98/249/EK (11), ietverot tās jauno V pielikumu par jūras vides ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un saglabāšanu un atbilstīgo 3. papildinājumu, kas apstiprināts ar Padomes Lēmumu 2000/340/EK (12), Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzības konvencija, kura apstiprināta ar Padomes Lēmumu 77/585/EEK (13) un kurā 1995. gadā izdarīti grozījumi, kas apstiprināti ar Padomes Lēmumu 1999/802/EK (14), kā arī tās Protokols par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu no sauszemes avotiem, kas apstiprināts ar Padomes Lēmumu 83/101/EEK (15) un kurā 1996. gadā izdarīti grozījumi, kas apstiprināti ar Padomes Lēmumu 1999/801/EK (16). Ar šo direktīvu arī būtu jādod ieguldījums dalībvalstu saistību izpildē atbilstīgi Konvencijai par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu, saskaņā ar kuru tās uzņēmušās nozīmīgas saistības attiecībā uz jūras vides aizsardzību pret piesārņojumu un kurai Kopiena vēl nav pievienojusies, bet kurā tai ir novērotājas statuss.

(20)

Trešās valstis, kam ūdeņi ir jūras reģionā vai apakšreģionā, kurā ir arī kādas dalībvalsts ūdeņi, būtu jāaicina piedalīties šajā direktīvā paredzētajā procesā, tādējādi veicinot laba vides stāvokļa sasniegšanu attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā.

(21)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, ir izšķiroši svarīgi nodrošināt saglabāšanas mērķu, apsaimniekošanas pasākumu, kā arī monitoringa un tādu novērtējuma darbību integrāciju, kas noteiktas telpiskās aizsardzības pasākumiem, piemēram, īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, aizsargājamām teritorijām vai aizsargājamām jūras teritorijām.

(22)

Būtu jāņem vērā arī bioloģiskā daudzveidība un jūras pētījumu potenciāls saistībā ar dziļūdens vidi.

(23)

Tā kā saskaņā ar jūras stratēģijām veiktu pasākumu programmas būs efektīvas vienīgi tad, ja tās izstrādās, balstoties uz pamatotām atziņām par jūras vides stāvokli katrā konkrētajā teritorijā, un katras dalībvalsts gadījumā pēc iespējas pielāgos attiecīgo ūdeņu vajadzībām, turklāt ņemot vērā attiecīgā jūras reģiona vai apakšreģiona vispārējo perspektīvu, valstu līmenī būtu jāsagatavo atbilstīga sistēma informācijā pamatotas politikas veidošanai, kurā būtu paredzētas arī jūras ūdeņu pētniecības un monitoringa darbības. Kopienas līmenī atbalsts saistītai pētniecībai būtu pastāvīgi jāparedz pētniecības un attīstības politikā. Ar jūras ūdeņiem saistītu jautājumu ietveršana Septītajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā ir svarīgs solis šajā virzienā.

(24)

Sagatavojot pasākumu programmas, dalībvalstīm visā jūras reģionā vai apakšreģionā vispirms būtu jāizanalizē savu jūras ūdeņu īpatnības vai raksturīgās iezīmes, tiem radītās slodzes un ietekmes uz tiem, nosakot galvenās slodzes un ietekmes, kas skar minētos ūdeņus, kā arī būtu jāizanalizē to izmantošana no ekonomiskā un sociālā viedokļa un jūras vides degradācijas radītās izmaksas. Par pamatu analīzei tās var izmantot novērtējumus, kas jau izstrādāti saistībā ar reģionālajām jūras konvencijām.

(25)

Par pamatu ņemot tādas analīzes, dalībvalstīm būtu jānosaka elementu kopums, kas raksturo labu jūras ūdeņu stāvokli. Šo iemeslu dēļ būtu jāparedz noteikumus par kritēriju un metodoloģisku standartu izstrādi, lai nodrošinātu saskanību un ļautu dažādos jūras reģionos un apakšreģionos salīdzināt, cik labs vides stāvoklis ir panākts. Tie būtu jāizstrādā, iesaistot visas ieinteresētās personas.

(26)

Nākamais posms laba vides stāvokļa panākšanā būtu noteikt mērķus vides jomā un izstrādāt monitoringa programmas pastāvīgai izvērtēšanai, kas ļautu regulāri novērtēt attiecīgo jūras ūdeņu stāvokli.

(27)

Dalībvalstīm tad būtu jāizstrādā un jāīsteno pasākumu programmas, kuru mērķis ir attiecīgajos ūdeņos panākt vai saglabāt labu vides stāvokli, vienlaikus ņemot vērā spēkā esošās Kopienas un starptautiskās prasības, kā arī ar attiecīgā jūras reģiona vai apakšreģiona vajadzības. Šie pasākumi būtu jāizstrādā, pamatojoties uz piesardzības un preventīvās darbības principiem, kas nosaka, ka videi nodarīta kaitējuma labošana būtu jāveic, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un ka piesārņotājam būtu jāmaksā.

(28)

Ir atbilstīgi, ka dalībvalstis veic iepriekšminētos pasākumus, ņemot vērā to, ka tie ir jāpiemēro ļoti precīzi. Lai rīcībām nodrošinātu kohēziju visā Kopienā, kā arī saistībā ar pasaules līmenī pieņemtām saistībām ir būtiski, ka dalībvalstis Komisijai paziņo par veiktajiem pasākumiem, lai Komisija varētu izvērtēt rīcības saskanību visā attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā un vajadzības gadījumā sniegt norādījumus par iespējamiem nepieciešamajiem labojumiem.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi laba vides stāvokļa sasniegšanai vai saglabāšanai jūras vidē. Tomēr ir jāatzīst, ka sasniegt vai uzturēt labu vides stāvokli visos aspektos līdz 2020. gadam visos jūras ūdeņos varētu nebūt iespējams. Tādēļ, lai nodrošinātu taisnīgumu un īstenošanas iespējamību, ir lietderīgi paredzēt nosacījumus gadījumiem, kad dalībvalstīm nebūtu iespējams pietiekamā līmenī sasniegt noteiktos mērķus vides jomā vai sasniegt un saglabāt labu vides stāvokli.

(30)

Šādā sakarā būtu jāparedz divi īpaši gadījumi. Pirmais īpašais gadījums attiecas uz situāciju, kad darbība vai bezdarbība, par ko attiecīgā dalībvalsts nav atbildīga, dabiski cēloņi vai force majeure pilnībā vai kādā noteiktā periodā neļauj šai dalībvalstij sasniegt tās izvirzītos mērķus vides jomā vai arī tos nevar sasniegt tādēļ, ka attiecīgā dalībvalsts ir veikusi pasākumus tādu sabiedrības interešu dēļ, kas ir uzskatītas par svarīgākām nekā to negatīvā ietekme uz vidi, vai tādēļ, ka dabas apstākļi neļauj laikus uzlabot jūras ūdeņu stāvokli. Attiecīgajai dalībvalstij būtu jāpamato, kāpēc tā uzskata, ka ir radies šāds īpašs gadījums, kā arī būtu jāidentificē attiecīgā teritorija, un tai būtu jāveic attiecīgi ad hoc pasākumi, lai varētu arī turpmāk tiekties sasniegt mērķus vides jomā, lai novērstu ietekmēto jūras ūdeņu stāvokļa pasliktināšanos un mazinātu nelabvēlīgo ietekmi attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā.

(31)

Otrais īpašais gadījums attiecas uz situāciju, kad dalībvalsts konstatē problēmu, kas ietekmē tās – un, iespējams, pat visa attiecīgā jūras reģiona vai apakšreģiona – jūras ūdeņu vides stāvokli, bet nespēj šo problēmu risināt ar valsts līmenī veiktiem pasākumiem vai saistībā ar kādu citu Kopienas politikas jomu vai starptautisku nolīgumu. Tādos gadījumos, paziņojot par pasākumu programmām, būtu jāparedz iespēja attiecīgi informēt Komisiju un, ja ir vajadzīga Kopienas rīcība, sniegt attiecīgus ieteikumus Komisijai un Padomei.

(32)

Tomēr uz atkāpēm, kas paredzētas īpašajiem gadījumiem, būtu jāattiecina Kopienas līmeņa kontrole. Tālab attiecībā uz pirmo īpašo gadījumu būtu atbilstīgi novērtēšanas gaitā pievērst pienācīgu uzmanību jebkādu veikto ad hoc pasākumu efektivitātei. Turklāt, ja dalībvalsts atsaucas uz rīcību, kas pieņemta kopējā labuma iemeslu dēļ, Komisijai būtu jānovērtē, vai veiktie jūras vides pārveidojumi vai izmaiņas neizraisītu to, ka laba vides stāvokļa radīšana attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā vai citu dalībvalstu jūras ūdeņos uz visiem laikiem kļūst neiespējama vai apdraudēta. Komisijai būtu jāsniedz norādījumi par iespējamiem nepieciešamajiem labojumiem, ja tā uzskata, ka paredzētie pasākumi nav pietiekami vai piemēroti, lai nodrošinātu rīcību saderību visā attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā.

(33)

Attiecībā uz otro īpašo gadījumu Komisijai būtu jāizskata problēma un sešu mēnešu laikā jāsniedz atbilde. Komisijai būtu vajadzības gadījumā jāatspoguļo attiecīgās dalībvalsts ieteikumi, kad tā iesniedz ar attiecīgo problēmu saistītus priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei.

(34)

Ņemot vērā jūras ekosistēmu dinamiskumu un to dabisko mainīgumu, kā arī to, ka tām var būt jāiztur dažādas slodzes un ietekmes atkarībā no tā, kā attīstīsies dažādi cilvēku darbības modeļi un kāda būs klimata pārmaiņu ietekme, ir būtiski apzināties, ka laba vides stāvokļa noteikšana laika gaitā, iespējams, būs jāpielāgo. Tālab jūras vides aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu programmām vajadzētu būt elastīgām un pielāgojamām, un tajās arī būtu jāņem vērā zinātnes un tehnoloģiju attīstība. Tādēļ būtu jāparedz regulāri atjaunināt jūras stratēģijas.

(35)

Būtu arī jāparedz publicēt un atjaunināt pasākumu programmas, kā arī Komisijai iesniedzamos starpposma ziņojumus, kuros aprakstīti šo programmu īstenošanā gūtie panākumi.

(36)

Lai nodrošinātu aktīvu plašas sabiedrības iesaisti jūras stratēģiju izstrādē, īstenošanā un atjaunināšanā, būtu jāparedz atbilstīga sabiedrības informēšana par dažādiem jūras stratēģiju elementiem vai ar tām saistītiem jaunumiem, kā arī pēc lūguma būtu jāsniedz būtiska informācija, ko izmanto jūras stratēģiju izstrādē saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par vides informācijas publiskumu.

(37)

Komisijai divos gados pēc tam, kad tā būs saņēmusi visas pasākumu programmas, vajadzētu sniegt pirmo šīs direktīvas īstenošanas pārskata ziņojumu – un noteikti līdz 2019. gadam. Pēc tam turpmāki Komisijas ziņojumi būtu jāpublicē reizi sešos gados.

(38)

Būtu jāparedz, ka tiek pieņemti vides stāvokļa novērtējuma un monitoringa metodoloģiskie standarti un mērķi vides jomā, kā arī tehniskie formāti, lai nodrošinātu datu pārraidi un apstrādi atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko Eiropas Kopienā izveido telpiskas informācijas infrastruktūru (INSPIRE) (17).

(39)

Pasākumus, ar ko reglamentē zivsaimniecības pārvaldību, var pieņemt saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, kas izklāstīta Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (18), pamatojoties uz zinātnes atzinumiem, lai atbalstītu šajā direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu, tostarp noteiktu rajonu slēgšanu zvejai, lai nodrošinātu ekosistēmas integritātes, struktūras un funkcionēšanas saglabāšanu vai atjaunošanu un, ja nepieciešams, lai inter alia aizsargātu zivju nārsta, mazuļu uzturēšanās un barošanās rajonus. Radioaktīvu materiālu izmantojuma izraisītas izplūdes un emisijas apjomus reglamentē Euratom līguma 30. un 31. pants, un tādējādi šai direktīvai nebūtu uz tiem jāattiecas.

(40)

Kopējās zivsaimniecības politikā, tostarp gaidāmajā reformā, būtu jāņem vērā zvejas ietekme uz vidi un šīs direktīvas mērķi.

(41)

Ja dalībvalstis uzskata, ka minētajās vai jebkādās ar citu Kopienas politiku vai starptautisku nolīgumu saistītās jomās ir vēlama rīcība, tām būtu jāsniedz attiecīgi ieteikumi Kopienas rīcībai.

(42)

Nopietnas vides problēmas, jo īpaši tās, kas saistītas ar klimata pārmaiņām attiecībā uz arktiskajiem ūdeņiem – Kopienai īpaši nozīmīgu tuvumā esošu jūras vidi, ir jānovērtē Kopienas iestādēm, un var prasīt rīcību, lai nodrošinātu vides aizsardzību Arktikā.

(43)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, aizsargāt un saglabāt jūras vidi, novērst tās stāvokļa pasliktināšanos un, ja iespējams, atjaunot to apgabalos, kur tā ir nelabvēlīgi ietekmēta – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās direktīvas mēroga vai iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var veikt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(44)

Pasākumu programmām un tām sekojošai dalībvalstu rīcībai būtu jābalstās tādā pieejā cilvēku darbību vadībai, ko nosaka ekosistēmu vajadzības un Līguma 174. pantā minētie principi, jo īpaši piesardzības princips.

(45)

Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (19), jo īpaši tās 37. pantu, kas vērsts uz to, lai veicinātu augsta līmeņa vides aizsardzības integrēšanu Savienības politikā un vides kvalitātes uzlabošanu saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu.

(46)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (20).

(47)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro šīs direktīvas III, IV un V pielikumu pielāgot zinātnes un tehnikas sasniegumiem. Šie pasākumi, kuri ir vispārēji un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(48)

Komisija būtu arī jāpilnvaro noteikt dalībvalstīs izmantojamos kritērijus un metodoloģiskos standartus laba vides stāvokļa konstatēšanai un pielāgot monitoringa un novērtējuma specifikācijas un standartmetodes. Šie pasākumi, kuri ir vispārēji un kuru mērķis ir papildināt šo direktīvu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā Lēmuma 1999/468/EK ar 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

a)

aizsargātu un saglabātu jūras vidi vai novērstu tās stāvokļa pasliktināšanos, vai, ja tas ir iespējams, atjaunotu jūras ekosistēmas teritorijās, kur tās nelabvēlīgi ietekmētas;

b)

novērstu vai samazinātu piesārņojuma nonākšanu jūras vidē ar mērķi pilnībā novērst piesārņojumu, kā tas noteikts 3. panta 8. punktā, lai nodrošinātu, ka tas būtiski neietekmē vai neapdraud jūras bioloģisko daudzveidību, jūras ekosistēmas, cilvēku veselību vai likumīgu jūras izmantošanu.

1)

“jūras ūdeņi” ir:

2)

“jūras reģions” ir jūras reģions, kas norādīts 4. pantā. Jūras reģioni un apakšreģioni ir norādīti, lai vienkāršotu šīs direktīvas īstenošanu, un ir noteikti, ņemot vērā hidroloģiskas, okeanogrāfiskas un bioģeogrāfiskas īpašības;

3)

“jūras stratēģija” ir stratēģija, ko izstrādā un īsteno attiecībā uz katru jūras reģionu vai apakšreģionu, kā noteikts 5. pantā;

4)

“vides stāvoklis” ir vispārējais vides stāvoklis attiecīgā apgabala jūras ūdeņos, ņemot vērā jūras ekosistēmu struktūru, funkcijas un to iekšienē vai ārpus tiem notiekošos procesus, dabiskos fiziogrāfiskos, ģeogrāfiskos, bioloģiskos, ģeoloģiskos un klimata faktorus, kā arī fizikālos, akustiskos un ķīmiskos apstākļus, tostarp cilvēku darbību izraisītos apstākļus;

5)

“labs vides stāvoklis” ir jūras ūdeņu vides stāvoklis, kurā nodrošināti ekoloģiski daudzveidīgi un dinamiski okeāni un jūras, kas ir tīras, veselīgas un produktīvas sev raksturīgos apstākļos, un kurā jūras vidi izmanto ilgtspējīgi, tādējādi saglabājot izmantošanas un darbību potenciālu pašreizējām un turpmākajām paaudzēm, proti:

Labu vides stāvokli nosaka jūras reģiona vai apakšreģiona līmenī, kā minēts 4. pantā, pamatojoties uz I pielikumā norādītajiem vispārējiem kvalitatīvajiem raksturlielumiem. Piemēro adaptīvu pārvaldību, pamatojoties uz ekosistēmu pieeju, lai panāktu labu vides stāvokli;

6)

“kritēriji” ir īpašas tehniskas iezīmes, kas ir cieši saistītas ar kvalitatīvajiem raksturlielumiem;

7)

“mērķis vides jomā” ir kvalitatīvs vai kvantitatīvs paziņojums par jūras ūdeņu dažādo komponentu vēlamo stāvokli, slodzes un ietekmes uz tiem katrā jūras reģionā vai apakšreģionā. Mērķus vides jomā nosaka saskaņā ar 10. pantu;

8)

“piesārņojums” ir cilvēku darbības rezultātā radies tāds tiešs vai netiešs piesārņojums ar vielām vai enerģiju, tostarp cilvēka radītu zemūdens troksni jūrā, kas nonāk jūras vidē un kam ir vai var būt kaitīga ietekme, piemēram, kas var kaitēt dzīvajiem resursiem un jūras ekosistēmām, tostarp zaudējot bioloģisko daudzveidību, apdraudēt cilvēku veselību, traucēt jūrniecības darbību, tostarp zvejniecību, tūrismu un izklaidi un citus likumīgus jūras izmantošanas veidus, radīt jūras ūdens izmantojuma kvalitātes zudumu un rekreatīvās vērtības mazināšanos vai vispār traucējumu jūras preču un pakalpojumu ilgtspējīgā izmantošanā;

9)

“reģionālā sadarbība” ir dalībvalstu savstarpēja sadarbība un darbību koordinēšana, un, ja vien iespējams, dalībvalstu un tādu trešo valstu sadarbība un darbību koordinēšana, kuru ūdeņi ir tai pašā jūras reģionā vai apakšreģionā, nolūkā izstrādāt un īstenot jūras stratēģijas;

10)

“reģionālā jūras konvencija” ir jebkura starptautiska konvencija vai starptautisks nolīgums kopā ar to vadības struktūrām, kas izveidota, lai aizsargātu 4. pantā minēto jūras reģionu jūras vidi, piemēram, Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencija, Konvencija par Ziemeļaustrumu Atlantijas jūras vides aizsardzību un Konvencija par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību.

a)

Baltijas jūra;

b)

Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļa;

c)

Vidusjūra;

d)

Melnā jūra.

a)

Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā:

b)

Vidusjūrā:

a)

sagatavošanas posms:

b)

pasākumu programma:

a)

attiecīgās dalībvalstis informē Komisiju par pārskatīto grafiku un attiecīgi rīkojas;

b)

Komisiju aicina apsvērt atbalsta rīcības nodrošināšanu dalībvalstīm to pastiprinātajos centienos uzlabot jūras vidi – padarot attiecīgo reģionu par izmēģinājuma projekta objektu.

a)

šo ūdeņu būtisko īpatnību un raksturīgo iezīmju un faktiskā vides stāvokļa analīzi, pamatojoties uz elementu indikatīvajiem sarakstiem, kas sniegti III pielikuma 1. tabulā, un aptverot fizikālās un ķīmiskās īpašības, dzīvotņu veidus, bioloģiskās īpašības un hidromorfoloģiju;

b)

analīzi par to, kādas ir galvenās slodzes un ietekmes, tostarp cilvēku darbība, kas ietekmē šo ūdeņu vides stāvokli, kura veikta,

c)

šo ūdeņu izmantošanas ekonomisko un sociālo analīzi, kā arī jūras vides degradācijas radīto izmaksu analīzi.

a)

novērtējuma metodoloģija ir saskaņota visā attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā;

b)

tiek ņemta vērā pārrobežu ietekme un pārrobežu iezīmes.

a)

monitoringa metodes ir saskaņotas visā attiecīgajā jūras reģionā vai apakšreģionā tā, lai atvieglotu monitoringa rezultātu salīdzināmību;

b)

tiek ņemta vērā atbilstīgā pārrobežu ietekme un iezīmes.

a)

darbība vai bezdarbība, pa ko attiecīgā dalībvalsts nav atbildīga;

b)

dabiski cēloņi;

c)

nepārvarama vara;

d)

jūras ūdeņu fizikālo īpašību pārveidojumi vai izmaiņas, ko izraisījuši pasākumi, kuri veikti tādu ar sabiedrības interesēm saistītu iemeslu dēļ, kas uzskatāmi par svarīgākiem nekā veikto pasākumu negatīvā ietekme uz vidi, tostarp jebkura pārrobežu ietekme;

e)

dabiskie apstākļi, kuri neļauj savlaicīgi uzlabot attiecīgo jūras ūdeņu stāvokli.

a)

sākotnējo novērtējumu un laba vides stāvokļa definējumu, kas paredzēts attiecīgi 8. panta 1. punktā un 9. panta 1. punktā;

b)

mērķus vides jomā, kas noteikti atbilstīgi 10. panta 1. punktam;

c)

monitoringa programmas, kas izveidotas atbilstīgi 11. panta 1. punktam;

d)

pasākumu programmas, kas izveidotas atbilstīgi 13. panta 2. punktam.

a)

sākotnējais novērtējums un laba vides stāvokļa definējums, kā paredzēts attiecīgi 8. panta 1. punktā un 9. panta 1. punktā;

b)

mērķi vides jomā, kas noteikti saskaņā ar 10. panta 1. punktu;

c)

monitoringa programmas, kas izstrādātas saskaņā ar 11. panta 1. punktu;

d)

pasākumu programmas, kas izstrādātas saskaņā ar 13. panta 2. punktu.

a)

pārskats par panākumiem direktīvas īstenošanā;

b)

pārskats par jūras vides stāvokli Kopienā, kas veikts, saskaņojot ar Eiropas Vides aģentūru un attiecīgajām reģionālām jūras vides aizsardzības un zvejniecības organizācijām un konvencijām;

c)

jūras stratēģiju apskats līdz ar priekšlikumiem to uzlabošanai;

d)

atbilstīgi 12. un 16. pantam no dalībvalstīm saņemtās informācijas un atbilstīgi 16. pantam Komisijas veikto novērtējumu kopsavilkums saistībā ar informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm saskaņā ar 15. pantu;

e)

kopsavilkums atbildēm uz katru ziņojumu, ko dalībvalstis iesniegušas Komisijai saskaņā ar 18. pantu;

f)

kopsavilkumu atbildēm uz Eiropas Parlamenta un Padomes piezīmēm par iepriekšējām jūras stratēģijām;

g)

kopsavilkums par citu Kopienas politikas jomu ieguldījumu šīs direktīvas mērķu sasniegšanā.

a)

var pieņemt metodoloģiskos standartus I, III, IV un V pielikuma piemērošanai;

b)

var pieņemt datu, tostarp statistikas un kartogrāfijas datu, pārraidei un apstrādei izmantojamos tehniskos formātus.