16.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 309/107

1.1

Komisijas priekšlikums attiecas uz noteikumu saskaņošanu, kuros ietverti nosacījumi par precēm, ko ieved ceļotāji no trešām valstīm un kas parasti būtu jāapliek ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) vai akcīzes nodokli. Šāda veida preces (lai arī noteiktos apjomos) vienmēr ir bijis iespējams ievest, nemaksājot nodokļus; šo jomu regulējošā pamatdirektīva (1969. gada 28. maija Direktīva 69/169/EEK) ir grozīta 17 reizes un ir jāaizstāj ar šo Komisijas priekšlikumu.

1.2

“Lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu, kā arī gadījumos, kad, ņemot vērā preču ievešanas apstākļus, nav jāpiemēro parastie ekonomikas aizsardzības līdzekļi” šī sistēma ir jāsaglabā arī turpmāk. (1) Lai gan Komisija uzskata, ka šis pamatprincips ir jāsaglabā, daudzie laika gaitā izdarītie grozījumi, paplašināšanās un ārējo robežu izmaiņas ir pietiekami iemesli, lai veiktu pamatdirektīvas pilnīgu pārstrādāšanu un to aizstātu ar citu dokumentu.

1.3

Pati par sevi vienkāršā problēma kļūst sarežģīta, jo ir jānoregulē tādu “jūtīgu” preču kā tabaka un alkoholisko dzērienu imports. Lai gan problēma ir pastāvējusi vienmēr, ES paplašināšanās ietekmē rodas jaunas perspektīvas. Tomēr ir jāsaka, ka pamatjautājumi paliek nemainīgi — dalībvalstu atšķirīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un sociālā situācija; atšķirīgās pozīcijas un ļoti dažādie aplikšanas ar nodokli līmeņi. Gala rezultāts būs atkarīgs no tā, vai par saskaņošanas jautājumiem veltīto Komisijas priekšlikumu būs iespējams panākt vienošanos.

2.1

Sākotnēji Direktīva attiecās uz personām, kas ceļoja ES teritorijā; kopš 1993. gada saskaņā ar vienotā tirgus principiem preču aprites ierobežojumi starp dalībvalstīm tika atcelti. Paplašināšanās rezultātā mainoties ES ārējām robežām, ir nākuši klāt jauni aspekti, kas ir jāņem vērā; Komisija secina, ka Eiropas Savienībai tagad ir kopīga ārēja robeža arī ar Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju.

2.1.1

EESK to ņem vērā un tomēr piebilst, ka papildus minētajām kaimiņvalstīm Eiropas Savienība Austrumos robežojas arī ar citām valstīm. Tādējādi ES jaunās dalībvalstis sastopas ar problēmu, jo šo valstu un dažu kaimiņos esošo trešo valstu cenu līmenis ievērojami atšķiras. Turklāt kopš Kipras un Maltas uzņemšanas ES ir izveidojušās jaunas jūras robežas.

2.1.2

Neviens no noteiktām dalībvalstīm piešķirtajiem izņēmuma režīmiem (kas savulaik tika piešķirts, ņemot vērā šajās valstīs pastāvošas īpašas problēmas) vairs nav spēkā, izņemot īpašo režīmu Somijai, kam atbilstoši līdz 2007. gadam ir atļauts ierobežot alus ievešanu, ja tā apjoms pārsniedz 16 litrus. Lai gan EESK minētajam nosacījumam piekrīt, ir jāsaka, ka EESK šos izņēmumu režīmus nekad nav atbalstījusi; šai gadījumā visu 25 dalībvalstīm vienots režīms tomēr varētu izraisīt noteiktas problēmas, kas tiek aprakstītas turpmāk.

2.2

Saskaņā ar priekšlikumu direktīvai pašreizējā ar nodokļiem neapliekamā ievesto preču vērtība 175 EUR apmērā jāpalielina gaisa transporta pasažieriem līdz 500 EUR un citiem ceļotājiem līdz 220 EUR. Ievaddaļā “Paskaidrojuma raksts” Komisija pamato šādu rīcību, apgalvojot: “Ņemot vērā izmaksas un grūtības, kas saistās ar ceļošanu ar gaisa transportu, ir jāpieņem, ka ceļotāji to izvēlēsies retāk nekā ceļošanu ar sauszemes vai jūras transportu. Turklāt ceļotājiem, kas ceļo ar gaisa transportu, ir ierobežotas iespējas kaut ko pirkt un pārvadāt, t.i., viņi nevarēs pārvadāt apjomīgas lietas.” Tomēr, šķiet, ka īstais iemesls ir cits, jo apsvēruma 4. punktā ir teikts: “Nosakot monetāros robežlielumus, jāņem vērā grūtības, ar ko saskaras dalībvalstis, kurām ir kopīga robeža ar trešām valstīm, kur ir ievērojami zemākas cenas”.

2.2.1

EESK uzskata, ka atšķirība starp paskaidrojuma rakstā un apsvēruma 4. punktā teikto pastāv galvenokārt ar nodokļiem saistītu iemeslu dēļ. Pretējā gadījumā būtu bezjēdzīgi runāt par “apjomīgām lietām” (skatīt iepriekšējo rindkopu), jo ir preces, kas pēc apjoma nav lielas, tomēr ļoti vērtīgas (fotoaparāti, portatīvie datori, pulksteņi, rotaslietas u.c.), un kuras tātad drīkstētu ievest gaisa transporta pasažieri, bet ne ceļotāji, kas izmanto automobiļus, vilcienus vai pasažieru kuģus. Šķiet, ka apgalvojums “Ņemot vērā izmaksas un grūtības, kas saistās ar ceļošanu ar gaisa transportu, ir jāpieņem, ka ceļotāji to izvēlēsies retāk nekā ceļošanu ar sauszemes vai jūras transportu” attiecas uz īpašajiem gadījumiem, nevis uz ceļojumiem vispārīgi, jo ceļojumus ar gaisa transportu (pirmām kārtām lētās aviolīnijas) katru dienu izmanto miljoniem tādu uzņēmēju un ceļotāju, kas ik gadu dodas uz trešām valstīm.

2.2.2

EESK uzskata par nepieņemamu, ka, rēķinoties ar īpašiem gadījumiem, tiek izstrādāti tādi tiesību akti tiesiskā regulējuma saskaņošanai, kas rada diskrimināciju iedzīvotāju vidū viņu izmantotā transporta līdzekļa dēļ. Kaut arī EESK jau vairākkārt ir izteikusies pret izņēmumu ieviešanu, kā jau iepriekš minēts 2.1.2. punktā, un principā tā ir noskaņota pret šāda veida risinājumu, tā uzskata, ka minētā sistēma konkrētajā gadījumā ir vienīgā iespēja, kas tomēr būtu jāizmanto tikai tad, ja viena dalībvalsts vai vairākas dalībvalstis, ņemot vērā proporcionalitātes principu, var pierādīt, ka vispārēji pieņemta robežvērtība 500 EUR apmērā radītu nesamērīgus zaudējumus.

2.3

Priekšlikumā direktīvai nav mainīti daudzuma ierobežojumi tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem. Attiecībā uz tabaku ir minēta PVO konvencija, ko ES ratificējusi 2005. gada 30. jūnijā un kurā ir ieteikts aizliegt vai ierobežot tabakas izstrādājumu ievešanu, ko veic personas, iebraucot no ārvalstīm. Ņemot vērā šo ieteikumu, Komisija ierosina izveidot vienotu daudzuma ierobežojumu samazināšanas sistēmu minētajām precēm, lai “nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pilsoņiem, kas ieceļo Eiropas Savienībā”.

2.3.1

EESK piekrīt minētajam priekšlikumam, kaut arī tai ir zināmi iebildumi attiecībā uz pamatojumu, kas pausts saistībā ar tabakas izstrādājumiem un kas, tāpat kā iepriekš minētais, ir vairāk saistīts ar nodokļu jautājumiem, nevis rūpēm par veselību. Tas atklājas 9. panta 2. punkta noteikumos, saskaņā ar ko tabakas izstrādājumu ievešanas gadījumā dalībvalstīm ir dota iespēja noteikt ievērojami zemākus daudzuma ierobežojumus par standartizētajiem. Protams, ka smēķēšana ir kaitīga, tomēr būtu absurdi apgalvot, ka tās kaitīgums ir atkarīgs no dalībvalsts.

2.4

Turklāt Komisija ierosina atcelt daudzuma ierobežojumus smaržām, kafijai un tējai. Šajā sakarā tika ņemts vērā, ka saskaņā ar ES tiesisko regulējumu smaržas vairāk netiek apliktas ar akcīzes nodokli un ka kafija netiek aplikta ar akcīzes nodokli piecās dalībvalstīs, bet tēja — tikai vienā dalībvalstī. Šajā sakarā paskaidrojuma rakstā ir minēts svarīgākais apsvērums, proti, “atcelt daudzuma ierobežojumus (...), jo šīs preces vairs neatbilst reālajam nodokļu modelim (...) ES ar 25 dalībvalstīm” (2). Citiem vārdiem sakot, daudzuma ierobežojumi jāatceļ, jo tikai nedaudzas no 25 dalībvalstīm apliek šīs preces ar akcīzes nodokli.

2.4.1

EESK piekrīt tam, ka jāatceļ šie daudzuma ierobežojumi, un piezīmē, ka šajā gadījumā tika piemērots noteikums, saskaņā ar ko, vadoties pēc proporcionalitātes principa, priekšroka ir kolektīvajām, nevis individuālajām interesēm.

2.5

Tieši attiecībā uz proporcionalitāti dažkārt var kritizēt priekšlikumu direktīvai. Kopumā ņemot un attiecībā uz 2.4. punktā minēto noteikumu EESK vērš uzmanību uz to, ka katrai iniciatīvai būtu jābalstās uz konkrētu principu, ko saskaņoti attiecina uz visiem regulējuma aspektiem, bet nevis tikai uz dažiem no tiem. Tas, ka šis apgalvojums ir pamatots, skaidrāk izriet no piezīmēm attiecībā uz atsevišķiem pantiem.

3.1

2., 4., 5. un 7. pants — direktīvas piemērošana. Šajos pantos noteikts, ka atbrīvojums no PVN un akcīzes nodokļa tiek piešķirts precēm, kuras “ceļotājs ieved personīgajā bagāžā”, kad viņš veic ceļojumu, šķērsojot trešo valsti. Direktīva tiek piemērota tikai tad, ja attiecīgā persona nevar pierādīt, ka preces ir iegādātas vienā no ES valstīm un par tām nevar saņemt PVN vai akcīzes nodokļa atmaksu. Aprēķinot preces vērtību, netiek ņemti vērā personīgās lietošanas priekšmeti, kas ir ievesti uz laiku vai ievesti atpakaļ pēc pagaidu izvešanas.

3.1.1

Šis noteikums, kaut arī tas pastāvēja jau agrāk, tomēr sagādā ceļotājam vēl aizvien lielu apgrūtinājumu, jo ceļotājam vajadzētu ņemt līdzi rēķinus, it īpaši tam piederošu dārgāku preču rēķinus, vai arī pirms izceļošanas sagādāt izziņu par pagaidu izvešanu.

3.1.2

Kaut arī EESK apzinās, ka vienkāršāku risinājumu nav, tomēr tā uzsver, ka Komisija un dalībvalstis, piemēram, īstenošanas noteikumos, varētu mērķtiecīgi ieteikt šo noteikumu publiskot piemērotākajos veidos, proti, novietojot paziņojumus vietās, kur ceļotāji atstāj valsti, kā arī šo noteikumu iekļaujot vispārīgajos norādījumos, ko izplata ceļojumu birojos, kā arī pievieno lidmašīnas un prāmja biļetēm.

3.2

8. pants — robežlielumi. To preču kopējā vērtība, kuras drīkst ievest, nemaksājot nodokļus, ir EUR 500 ceļotājiem, kas ceļo ar gaisa transportu, un EUR 220 visiem pārējiem ceļotājiem. Direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstis var šo summu samazināt ceļotājiem, kas jaunāki par 15 gadiem, tomēr šis robežlielums nedrīkst būt mazāks par EUR 110. Robežlielums attiecas uz visām precēm, izņemot tabaku un alkoholu, savukārt uz tiem attiecas daudzuma ierobežojumi.

3.2.1

EESK jau ir paudusi (sk. šī atzinuma 2.2.2 punktu) savu izbrīnu par to, ka iedzīvotājus diskriminē atkarībā no viņu izmantotā transporta veida. Šāda dalījuma iemesls acīmredzot ir to dažu dalībvalstu īpašais stāvoklis, kas robežojas ar trešām valstīm, kurās cenu līmenis ir daudz zemāks, piemēram, ievērojamu nodokļu sloga atšķirību dēļ. Šo problēmu būtu iespējams risināt, īstenojot samērīguma principu (sk. 2.4.1 un 2.5 punktu), un, ja ir pierādīts, ka tas ir nepieciešams, atsevišķos gadījumos piemērojot noteikumus par atbrīvojumiem.

3.2.2

Tāpēc EESK, atsaucoties uz šī atzinuma 2.2.2 punktu, ierosina robežvērtību 500 EUR apmērā attiecināt uz visiem ceļotājiem neatkarīgi no viņu izmantotā transportlīdzekļa. Augstākas robežvērtības priekšrocība būtu tāda, ka pirmām kārtām tad, kad ceļotāju ir daudz, muitas ierēdņiem nebūtu jāpārbauda visi tūristi, bet gan viņiem būtu iespēja efektīvāk koncentrēt uzmanību uz reāliem kontrabandas gadījumiem. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka muitas ierēdņi, pateicoties savai pieredzei un profesionalitātei, samērā viegli spēj atšķirt tūristu, kurš tomēr izdara nelielu pārkāpumu, no kontrabandista, kura rīcība ir krimināli sodāma. Tomēr paliek neatrisināta problēma, kas saistīta ar “regulāru” ceļotāju (kas nav ne tūristi, ne pārrobežu darba ņēmēji vai pierobežas iedzīvotāji) veiktu neliela apjoma kontrabandu jeb precēm, ko viņi ieved, lai gūtu peļņu.

3.3

9. pants — tabakas izstrādājumu maksimālie daudzuma ierobežojumi. Attiecībā uz tabakas izstrādājumu ievešanas atbrīvojumu no PVN un no akcīzes nodokļa ir noteikti maksimālā daudzuma ierobežojumi. Parastais maksimālais daudzums ir 200 cigarešu vai 100 cigarellu, vai 50 cigāru, vai 250g smēķējamās tabakas. Dalībvalstis var noteikt samazinātu maksimālo daudzumu: 40 cigarešu vai 20 cigarellu, vai 10 cigāru, vai 50 g smēķējamās tabakas; šos samazinātos maksimālos daudzumus dalībvalstis var attiecināt uz visiem ceļotajiem vai tikai uz tiem ceļotājiem, kas ceļo ar gaisa transportu.

3.3.1

Gluži tāpat, kā attiecībā uz maksimālo summu, EESK neatbalsta arī atšķirīgus maksimālos daudzumus; jāņem vērā tas, ka samazināto maksimālo daudzumu dēļ lielas neērtības rastos ceļotājiem, kas ceļo ar autotransportu un kas ir ES pilsoņi, un kas brauc cauri dažādām valstīm (ES dalībvalstīm un trešām valstīm) un kuru galamērķis nav valsts, kura piemēro samazinātos maksimālos daudzumus. Ņemot vērā tūrisma apjomu un vajadzību tūrismu veicināt, nevis to kavēt ar tādu pasākumu palīdzību, kuros paredzēta stingra robežkontrole, EESK aicina attiecībā uz minētajiem gadījumiem ieviest īpašu atbrīvojumu.

3.4

10. pants — maksimālie alkohola daudzuma ierobežojumi. Tāpat kā attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, arī attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem tiek saglabāti pašreizējie maksimālie daudzuma ierobežojumi, dzērienus sadalot divās kategorijās: a) 1 litrs dzērienu, kas iegūti destilācijā, un alkoholisko dzērienu, kuru alkohola tilpumkoncentrācija pārsniedz 22 % vai etilspirta ar spirta tilpumkoncentrāciju 80 tilp. % vai vairāk; b) 2 litri starpproduktu un dzirkstošo vīnu. Abu kategoriju dzērienu maksimālo daudzumu nesaskaita. Papildus minētajiem daudzumiem no PVN un akcīzes nodokļa var atbrīvot 4 litrus negāzēta vīna un 16 litrus alus. Šie atbrīvojumi neattiecas uz ceļotājiem, kas ir jaunāki par 17 gadiem.

3.4.1

EESK principā atbalsta ierosinātos pasākumus, tomēr vērš uzmanību uz dažām detaļām, kas nebūt nav mazsvarīgas. Par 1. kategoriju: alkoholu ar spirta tilpumkoncentrāciju virs 80 % parasti pārdod tikai ar 98 vai 99 tilp. %, un no 1 litra šāda produkta ir iespējams saražot 3 litrus alkoholisku dzērienu ar spirta tilpumkoncentrāciju 33 %; tādēļ šķiet, ka šāda alkohola pielīdzinājums 1 litram destilētu dzērienu un alkoholisko dzērienu ir patvaļīgs. Kategorijā “dzirkstošie vīni” ietilpst gan augstvērtīgi dzirkstošie vīni, gan dažādas kvalitātes dzirkstošie vīni (vins mousseux/spumante); EESK uzskata, ka turpmāk nebūtu jānodala dzirkstošie vīni no “parastiem” vīniem, jo dzirkstošie vīni ne vienmēr ir augstas kvalitātes.

3.4.2

Komitejai ir kategoriski iebildumi pret alus un vīna maksimālo daudzumu — pastāv skaidra neatbilstība starp 4 litriem vīna un 16 litriem alus, un tā nav labvēlīga ceļotājiem no valstīm, kurās ikdienā nedzer alu. Būtu jānosaka nevis kopējs maksimālā daudzuma ierobežojums, bet gan atsevišķi kvantitatīvi un alternatīvi maksimālā daudzuma ierobežojumi abiem minētajiem dzērienu veidiem.

3.5

No nodokļa ir atbrīvota transportlīdzekļa tvertnē pildīta degviela un 10 litri degvielas, kas iepildīta kannā; ir paredzēti izņēmumi gadījumā, ja ir spēkā stingrāki valsts tiesību akti.

3.5.1

EESK aicina Komisiju radikāli mainīt šo noteikumu. Pirmkārt, attālums līdz degvielas uzpildes stacijām neattaisno papildus tvertnē iepildītai degvielai vēl arī kannā iepildītas degvielas atbrīvojumu no nodokļa; šāds atbrīvojums būtu jāatceļ jau tāpēc vien, ka ir bīstami pārvadāt degvielu ārpus tvertnes. Daudzu valstu ceļu satiksmes noteikumos šāda prakse ir aizliegta. Būtu jāaizliedz arī papildu tvertnes, kas, iespējams, uzstādītas transportlīdzeklī; attiecībā uz kravas automašīnām, kam bieži ir divas tvertnes, būtu jāaizliedz tās tvertnes, kuras nav bijušas uzstādītas transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī.

3.5.2

Otrkārt, stingrākus valsts tiesību aktus — arī tad, ja tos attaisno cenu atšķirības kaimiņvalstu starpā — 3.3.1 punktā minēto iemeslu dēļ nedrīkst attiecināt uz ceļotājiem no citām valstīm, nevis no tās, kura piemēro šādus stingrākus tiesību aktus. Gadījumā, ja tiek uzskatīts, ka ir vajadzīgi stingrāki tiesību akti, tos — kā paredzēts direktīvas projekta 14. pantā — varētu attiecināt tikai uz personām, kas dzīvo pierobežas apgabalā, un uz pārrobežu darba ņēmējiem.

3.6

14. pants — pierobežas zonas iedzīvotāji un pārrobežu darba ņēmēji. Tāpat kā līdz šim, ir paredzēti īpaši noteikumi personām, kas dzīvo pierobežas zonā, un pārrobežas darba ņēmējiem (darba ņēmējiem, kas dzīvo ES dalībvalstī un strādā citas kaimiņos esošas trešās valsts pierobežas zonā, kā arī darba ņēmēji, kas dzīvo trešā valstī un strādā kaimiņos esošas ES dalībvalsts pierobežas zonā). Dalībvalstis ir tiesīgas šo kategoriju ceļotājiem samazināt robežlielumus un/vai daudzuma ierobežojumus. Direktīvā “pierobežas zona” ir definēta kā “zona, kura taisnā līnijā no dalībvalsts robežas nepārsniedz 15 kilometrus”; EESK uzskata, ka šāds ierobežojums ir patvaļīgs un ka tajā nav ņemtas vērā katras pierobežas zonas ģeogrāfiskās, ekonomiskās un sociālās īpatnības; tādēļ būtu jādot iespēja katrai dalībvalstij pašai noteikt savas pierobežas zonas atbilstoši apstākļiem, turklāt, pateicoties lielākai rīcības brīvībai, dažām dalībvalstīm rastos iespēja vērsties pret bažas rosinošo “netipisko kontrabandu” pie Austrumeiropas valstu robežām.

3.7

Direktīvai jāstājas spēkā 2006. gada 31. decembrī, tas ir iespējams vienīgi tad, ja likumdošanas procedūra norit ātri un bez aizķeršanās.