31.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 161/1

A.

tā kā taisnīgā un reālistiskā Eiropas Savienības migrācijas politikā, kas ietver kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveidi, ir jāiekļauj efektīva, stabila un ilgtspējīga pārvietošanas programma, ar ko nodrošina ilgstošu risinājumu bēgļiem, kuri nevar atgriezties savā izcelsmes valstī un kuru aizsardzību vai iztiku nevar nodrošināt sākotnējā patvēruma valstīs;

B.

tā kā pārvietošanu veic ne tikai humānos mērķos attiecībā uz pārvietotajām personām, bet tādējādi arī atbrīvo trešās valstis no sloga, ko rada liela bēgļu skaita uzņemšana, un pārvietošana ir ļoti lietderīgs instruments, lai atbildību sadalītu vienmērīgi;

C.

tā kā pašlaik tikai 10 dalībvalstis ik gadu pārvieto bēgļus, savā starpā minimāli koordinējot pārvietošanas prioritātes, kā rezultātā pārvietošanas kā ES ārējās politikas instrumenta pielietojums nav pietiekami stratēģisks;

D.

tā kā no pārvietošanas programmas stratēģiska pielietojuma tiešu un netiešu labumu varētu gūt ne vien pārvietotie bēgļi, bet arī pārējie bēgļi, kuri paliek sākotnējā patvēruma valstī, attiecīgā uzņēmējvalsts un citas valstis, kā arī šāds stratēģisks pielietojums labvēlīgi ietekmētu visus starptautiskos pasākumus šo bēgļu aizsardzībai;

E.

tā kā pārvietošanas programma var palīdzēt nelegālo imigrāciju padarīt mazāk vilinošu bēgļiem, kuri cenšas iekļūt Eiropas Savienībā;

F.

tā kā vajadzība būt solidāriem ar trešām valstīm, kas patvērumu piešķir lielam skaitam bēgļu, kuriem vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ir svarīgs faktors un ietver vajadzību būt solidāriem arī ES teritorijā;

G.

tā kā ES joprojām visai maz ir iesaistījusies globālajā bēgļu pārvietošanā; tā kā šī atturība negatīvi ietekmē ES centienus iespaidot humāno jautājumu risināšanu globālā un starptautiskā mērogā;

H.

tā kā efektīvai solidaritātei jābūt galvenajam dalībvalstu kopējās imigrācijas un bēgļu politikas elementam, kam jānodrošina taisnīga starptautisko saistību ievērošana attiecībā uz bēgļu aizsardzību, kā arī attiecībā uz trešām valstīm, kuras ļoti apgrūtina liela bēgļu skaita uzņemšana;

I.

tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī obligāti būt solidāriem, ja bēgļus pārvieto ES teritorijā — cita starpā arī gadījumos, kad vienas dalībvalsts uzņemšanas spējas ir nepietiekamas —, lai veicinātu starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu uz citām dalībvalstīm, ar noteikumu, ka attiecīgās personas šādai pārvietošanai piekrīt un ka tiek ievērotas viņu pamattiesības;

J.

tā kā ir jāveicina sadarbība ar trešām valstīm, kuras jau ir īstenojušas vairākas pārvietošanas programmas, lai, apmainoties ar labāko praksi, iegūtu pieredzi bēgļu uzņemšanā un integrācijas pasākumu īstenošanā un uzlabotu pārvietošanas iniciatīvu vispārējo kvalitāti;

K.

tā kā visos ES pārvietošanas programmas posmos ir jāiesaista gan vietējās un starptautiskās, gan arī valsts un nevalstiskās organizācijas, jo īpaši UNHCR, gūstot no šīm struktūrām speciālu informāciju, tehniskās zināšanas, loģistikas plānošanas iemaņas un pieredzi;

L.

tā kā Eiropas pārvietošanas programma nedrīkst sarežģīt pārvietošanas procesu;

M.

tā kā ir sagaidāms, ka Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs (EPLAB) darbību sāks 2010. gadā; tā kā tas varēs atbalstīt dalībvalstis pārvietošanas iniciatīvu īstenošanā, vienlaikus nodrošinot politikas koordināciju ES teritorijā; tā kā Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojam aktīvi jāpiedalās sarunās starp dalībvalstīm, Komisiju un UNHCR;

N.

tā kā uzmanība ir jāpievērš ne tikai tam, ka bēgļu pārvietošanā jāiesaista vairāk dalībvalstu, bet arī pārvietošanas kvalitātei, ilgtspējībai un efektivitātei, īpašu vērību veltot integrācijas pasākumiem;

O.

tā kā nekavējoties ir jānodrošina bēgļu piekļuve valodas un kultūras apguves kursiem un vajadzības gadījumā arī medicīniskai un psiholoģiskai aprūpei;

P.

tā kā pieaugušo darba iespējas un tūlītēja nepilngadīgo integrācija skolās ir būtisks pasākums, lai efektīva pārvietošanas iniciatīva būtu sekmīga, un līdz ar to pārvietotajām personām jābūt pieejamiem izglītības un profesionālās virzības pakalpojumiem;

Q.

tā kā pastāv dažādas struktūras gan valsts pārvaldē (piemēram, pašvaldības), gan arī pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, NVO, labdarības iestādes, skolas un sociālie dienesti, kurām ir vajadzīgā pieredze un zināšanas, lai veiktu pēcpasākumus;

R.

tā kā sadarbībai ar iepriekš minētajām iestādēm — jo īpaši ar pašvaldībām — ir bijusi liela nozīmē bēgļu uzņemšanā un integrācijā valstīs, kurās ir konsolidēta pārvietošanas prakse;

S.

tā kā prioritātes ir jānosaka pēc iespējas elastīgi, vienmēr paturot prātā, ka atbilstīgi UNHCR norādījumiem par īsteni prioritārām ir jānosaka mazāk aizsargātu personu kategorijas;

T.

tā kā pārvietošana ir jāīsteno kā papildinājums citiem ilgtspējīgiem risinājumiem, ko piedāvā starptautiskās aizsardzības meklētājiem Eiropas Savienībā un kas ir jāņem vērā, un tā kā bēgļu pārvietošanas centieni nedrīkst mazināt pūliņus nodrošināt godīgu un efektīvu piekļuvi patvērumam ES teritorijā;

U.

tā kā liela nozīme ir arī iekšējām pārvietošanas programmām un tās ir jāatbalsta papildus šajā ziņojumā minētajām pārvietošanas darbībām;

V.

tā kā Eiropas Parlaments 2009. gada 7. maija rezolūcijā aicināja arī izveidot shēmu, lai, apspriežoties ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos, starptautiskās aizsardzības saņēmējus no dalībvalstīm, kurās ir īpašs un nesamērīgs imigrācijas slogs, pārvietotu uz citām dalībvalstīm, vienlaikus nodrošinot, ka pārvietošana notiek atbilstīgi nediskrecionāriem, pārredzamiem un skaidriem noteikumiem, kas cita starpā jāīsteno pēc Parlamenta lūguma;

W.

tā kā dalībvalstis, kurām nav pieeja informācijai, cilvēkresursiem, ekspertu palīdzībai un pastāvīgai pārvietošanas centienu uzraudzībai un kuras nekad nav piedalījušās pārvietošanas programmās, sastapsies ar lielām grūtībām, tajās iesaistoties, un būs grūti sasniegt izvirzīto mērķi, proti, iesaistīt vairāk dalībvalstu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt izmaiņas Eiropas Bēgļu fonda darbībā, lai ņemtu vērā ES pārvietošanas programmas ietekmi;

2.

atzinīgi vērtē iepriekš minētajā paziņojumā par ES pārvietošanas programmu izvirzītos pamatmērķus un arvien pieaugošo uzmanību, kas pārvietošanai tiek pievērsta kopējā ES patvēruma politikā;

3.

aicina veikt pasākumus, lai informētu dalībvalstis un vietējās varas iestādes par bēgļu pārvietošanas priekšrocībām;

4.

tomēr atgādina, ka budžeta pozīcijā paredzētie līdzekļi un finansiālais atbalsts ir nepietiekams, lai izveidotu īstenu, ES mēroga pārvietošanas programmu;

5.

mudina dalībvalstis veicināt privātā finansējuma mehānismu izveidi un aptverošākas publiskā–privātā sektora iniciatīvas, lai atbalstītu Eiropas pārvietošanas programmu;

6.

aicina izstrādāt vērienīgāku programmu, ar ko nodrošina pārvietošanas kvalitāti un efektivitāti, ietverot īpašas pamatnostādnes par jaunu modeli prioritāšu noteikšanai, stimulus, kas bēgļu pārvietošanā iesaistītu vairāk dalībvalstu, pārvietošanas atbilstību citām ES patvēruma politikas jomām, uzņemšanas nosacījumu standartus un pēcpasākumus, kas jāveic saistībā ar katru pārvietošanas iniciatīvu;

7.

uzskata, ka jaunajā finanšu plānā (2013.–2017. gadam) jāparedz īpašs finansējums pārvietošanai. Šādu finansējumu varētu nodrošināt īpašs pārvietošanas fonds, no kura finansiāli jāatbalsta vērienīgākas pārvietošanas programmas īstenošana;

8.

atzinīgi vērtē jaunā Ārkārtas tranzīta centra (ĀTC) atvēršanu Rumānijā, kas piedāvā pagaidu mājvietu bēgļiem, kuri steidzami jāpārvieto, un/vai bēgļiem, kuri nevar palikt sākotnējā patvēruma valstīs; aicina Komisiju izmantot šo iespēju un veicināt pārvietošanu arī ar Ārkārtas tranzīta centra atbalstu;

9.

atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu īstenotās ad hoc iniciatīvas, izmitinot bēgļus, kuri steidzami jāpārvieto, vienlaikus atzīstot, ka šādām iniciatīvām jābūt strukturētākām;

10.

uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai jānodrošina aizsardzība un ilgtspējīgi risinājumi gan ilgtermiņa un ieilgušās bēgļu situācijās, gan arī ārkārtas un neparedzētās situācijās, kad jārīkojas strauji un atbilstīgi, un ka ikgadējās prioritātes ir jānosaka tā, lai nekavējoties reaģētu pēkšņas humānās krīzes gadījumā, kas gada laikā var rasties jebkurā brīdī;

11.

uzsver, ka papildus informācijai, ko var saņemt no UNHCR, NVO un citām organizācijām, ir svarīgi veikt situācijas izpēti uz vietas, lai sagatavotos bēgļu pārvietošanai, novērtētu bēgļu vajadzības un varētu atbilstīgi plānot turpmākos pārvietošanas posmus;

12.

mudina veidot privātās–publiskās partnerības, iesaistot NVO un citus sociālos partnerus, tādus kā reliģiskās un etniskās organizācijas, un piedalīties pārvietošanā un veicināt brīvprātīgo darbu šajā jomā;

13.

uzskata, ka pašvaldībām, kas ir jau iesaistītas vai pašlaik iesaistās pārvietošanā, ir jāveido partnerības un mērķsadarbības projekti ar citām savas valsts un citu ES dalībvalstu pašvaldībām, lai apmainītos ar pieredzi šajā jomā un stiprinātu sadarbību visā ES;

14.

uzsver, ka ir jāizveido strukturēta sadarbības sistēma, īstenojot tādus pasākumus, kas palīdzētu apkopot zināšanas un nodrošināt informācijas vākšanu un apmaiņu; turklāt uzsver, ka efektīvai ES pārvietošanas programmai ir jānodrošina dalībvalstu (gan to, kuras jau piedalās programmā, gan to, kuras vēlas tajā piedalīties) piekļuve cilvēkresursiem, ekspertu atbalstam un publiskai informācijai, kas varētu būt noderīga ikvienā pārvietošanas iniciatīvas posmā; atzīst, ka visas pārvietošanā iesaistītās personas un jo īpaši pārvietotie bēgļi, ir vērtīgs informācijas avots, lai izvērtētu pārvietošanas iniciatīvas;

15.

aicina dalībvalstis izvērtēt un apmainīties ar labāko praksi nolūkā sekmēt efektivitāti, un šāda apmaiņa var ietvert kopīgu programmu popularizēšanu, salīdzinošo novērtēšanu, kopīgu misiju izveidi, vienotu infrastruktūru (tādu kā tranzīta centri) izmantošanu un komandējumus uz dalībvalstīm, lai novērtētu pašreiz īstenoto pārvietošanu;

16.

aicina pienācīgi ņemt vērā pēcpasākumu nozīmi uzņemšanas un integrācijas kvalitātes nodrošināšanā uzņēmējdalībvalstīs; uzskata, ka sekmīga pārvietošana nozīmē ne tikai bēgļu fizisku pārvietošanu no trešās valsts uz dalībvalsti, bet arī tādu pasākumu īstenošanu, kas nodrošina bēgļu integrāciju uzņēmējvalstī;

17.

aicina īpašu uzmanību pievērst cilvēkresursiem, kas iesaistīti pašreizējā vai turpmākā ES pārvietošanas programmā, lai nodrošinātu, ka pielietotā procedūra ietver labu praksi attiecībā uz bēgļu adaptāciju un integrāciju uzņēmējvalsts sabiedrībā, jo pieredze liecina, ka pārvietošanas pasākumi ir jāveic, nodrošinot uzraudzību kvalificētu amatpersonu un ekspertu vadībā;

18.

atzīst, ka Eiropas Savienībā nav pietiekami strukturēta sadarbība pārvietošanas pasākumu jomā, kas prasa vērienīgu materiāli tehnisko sagatavošanu, piemēram, atlases un ievirzes misijas, medicīniskās un drošības pārbaudes, ceļošanas un vīzu jautājumu kārtošanu, uzņemšanas un integrācijas programmas, kā tas norādīts paziņojumā COM(2009)0447;

19.

turklāt piekrīt viedoklim, ka sadarbības un koordinācijas mehānismu trūkums starp dalībvalstīm palielina pārvietošanas darbību izmaksas, padara tās mazāk pievilcīgas un samazina to stratēģisko ietekmi;

20.

tādēļ iesaka izveidot īpašu struktūru ar atbilstīgi kvalificētiem darbiniekiem, lai veiktu nepieciešamo koordināciju starp visām dalībvalstīs īstenotajām pārvietošanas darbībām;

21.

uzskata, ka vispiemērotākais šādas pārvietošanas struktūras institucionālais pamats būtu darbība EPLAB sistēmā, kur tā varētu sadarboties ES patvēruma un migrācijas politikas jomās;

22.

uzskata, ka šāda struktūra varētu izveidot ciešas attiecības ar UNHCR un vietējām NVO, lai iegūtu būtisku informāciju, ko nosūtīt dalībvalstīm un ES iestādēm, piemēram, par neatliekamiem uzdevumiem, integrācijas metodēm utt.;

23.

turklāt uzskata, ka pārvietošanas struktūra varētu būtiski ietekmēt pārvietošanas programmas efektivitātes un kvalitātes uzraudzību un novērtēšanu ES mērogā, izstrādājot gada ziņojumus par visām darbībām, kuru pamatā ir dalībvalstu pārvietošanas iniciatīvās iesaistīto organizāciju/varas iestāžu apkopotā informācija;

24.

vēlas uzsvērt, ka pārvietošanas struktūrai jāpārzina NVO, labdarības iestādes un citas organizācijas, kuras spēj sadarboties ar valsts varas iestādēm bēgļu pārvietošanā; turklāt norāda, ka iepriekš minētajai struktūrai ir regulāri jāpublicē dokumenti, norādot standartus un kritērijus, kas šīm iestādēm ir jāievēro, lai tās būtu tiesīgas piedalīties ES pārvietošanas shēmās;

25.

uzsver, ka EPLAB var sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai nodrošinātu atbilstību un papildināmību starp ES pārvietošanas programmu un citām ES patvēruma politikas jomām;

26.

atzīst, ka, īstenojot atbilstīgu pārvietošanas programmu, regulāri ir jāatjaunina informācija par bēgļu valstisko piederību un kategorijām, kurām jāpiešķir prioritāte pārvietošanas procesā, īpaši ņemot vērā ģeogrāfiskos ārkārtas gadījumus un īpaši neaizsargātas personas, kurām aizsardzība vajadzīga visvairāk;

27.

uzskata, ka ES ikgadējās prioritātes, kā jau ierosināts, ir jānosaka Komisijai, un ka UNHCR un Eiropas Parlamentam aktīvi un efektīvi ir jāiesaistās visos pārvietošanas kandidatūru apzināšanas un izvērtēšanas posmos;

28.

ierosina, ka Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE), Ārlietu komitejas (AFET) un Attīstības komitejas (DEVE) locekļu delegācijai jāpiedalās ikgadējā pārvietošanas ekspertu grupas sanāksmē;

29.

uzskata, ka ES pārvietošanas programmā ir jāparedz īpašas procedūras, lai Eiropas Parlamentu iesaistītu ES ikgadējo prioritāšu izstrādē;

30.

mudina EPLAB pildīt nozīmīgu funkciju, nosakot pārvietošanas darba kārtību Eiropas Savienībā;

31.

atbalsta principu, ka saskaņā ar vajadzību nodrošināt ES ikgadējo prioritāšu pielāgojamību, ir jānosaka tās kategorijas, kuras katru gadu saglabājas nemainīgas, lai dalībvalstis gada laikā jebkurā brīdī varētu pārvietot īpaši neaizsargātas personas;

32.

ierosina atsevišķām dalībvalstīm nodrošināt iespēju izstrādāt ārkārtas procedūras neparedzētām humānās krīzes situācijām, piemēram, gadījumos, kad pret bēgļiem ir vērsts bruņots uzbrukums vai kad stihiskas nelaimes vai dabas katastrofas būtiski skar bēgļu nometnes; uzskata, ka šādas procedūras nodrošinātu iespēju pārvietošanu veikt īsā periodā un ka administratīvos pasākumus varētu veikt īsākā termiņā vai, atsevišķos gadījumos, pēc bēgļu pārvietošanas; iesaka izvērtēt iespēju noteikt šādu kārtību par vienu no ES pārvietošanas programmas mērķiem;

33.

pauž nožēlu, ka pašlaik tikai 10 dalībvalstis īsteno pārvietošanas programmas, kas ieviestas, nenodrošinot savstarpēju koordināciju;

34.

atzīst, ka dalībvalstu līdzdalība joprojām ir brīvprātīga, ņemot vērā atšķirīgos uzņemšanas nosacījumus, sadarbības partnerus un juridiskos kritērijus, ko izmanto, pieņemot lēmumu par pārvietojamajām personām;

35.

atzīst, ka atsevišķām dalībvalstīm, jo īpaši Dienvideiropā, ir jārisina specifiskas problēmas, ko rada to atrašanās pie Savienības ārējās robežas;

36.

tomēr aicina ieviest lielākus stimulus, kas mudinātu dalībvalstis iesaistīties ES pārvietošanas programmā; atzīst — lai gan lielāks finansiālais atbalsts ir nozīmīgs, pienācīgi jānovērtē arī ieguldījums, ko šajā ziņā var sniegt EPLAB, lai palīdzētu izlīdzināt situāciju, paaugstinot bēgļiem pieejamo pakalpojumu kvalitāti dalībvalstīs un sniedzot atbalstu, lai ieviestu visefektīvāko praksi bēgļu uzņemšanas un integrācijas jomā;

37.

ierosina sniegt lielāku finansiālo palīdzību dalībvalstīm, kuras vēlas iesaistīties ES pārvietošanas programmā, lai tām palīdzētu izveidot ilgtspējīgu pārvietošanas programmu un mazinātu sākotnējās grūtības, ko rada šādas iniciatīvas izstrāde; ierosina — lai izvairītos no pārmērīga sloga radīšanas Eiropas Bēgļu fondam, finansiālās palīdzības apmērs pēc pirmajiem līdzdalības gadiem programmā ir jāsamēro ar citām dalībvalstīm;

38.

uzskata, ka nebūs iespējams palielināt pārvietoto bēgļu skaitu Eiropas Savienībā, ja netiks izveidota administratīvā un ekspertu sistēma, kas būtu programmas pamats, un netiks izveidotas pastāvīgas struktūras, lai sagatavotos pārvietošanai un pārraudzītu integrācijas procesu;

39.

uzskata, ka efektīvā ES pārvietošanas programmā ir jāiekļauj noteikumi par pēcpasākumiem, uzsverot, ka visās dalībvalstīs ir jānodrošina pārvietošanas kvalitāte un augsti standarti visos posmos, sākot no bēgļa statusa piešķiršanas līdz pat bēgļu uzņemšanai un integrācijai;

40.

aicina pārvietošanas programmā iesaistītās dalībvalstis izvērtēt pārvietošanas procedūras gaitā veiktos pasākumus, lai nodrošinātu un uzlabotu bēgļu integrāciju. Dalībvalstīm regulāri jāuzrauga arī bēgļu integrācija;

41.

uzskata, ka valsts varas iestādēm ir jāveicina pēc iespējas efektīvāka sadarbība ar nevalstiskajām struktūrām (piemēram, starptautiskām un vietējām NVO) un jāizmanto to zināšanas un klātbūtne, īstenojot labākās un efektīvākās iniciatīvas bēgļu pārvietošanas jomā; pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Eiropas pārvietošanas programmā palīdzēs īstenot dalībvalstu un vietējo varas iestāžu atbalsta un uzņemšanas iniciatīvas;

42.

atbalsta viedokli, ka visām iesaistītajām struktūrām ir jāpastiprina centieni, lai bēgļiem un jo īpaši vismazāk aizsargātajām personām nodrošinātu pieeju pienācīgiem mājokļiem, veselības aprūpei, izglītībai, valodas apguves kursiem un psiholoģiskajai palīdzībai, kā arī darba tirgum, kā rezultātā tiks nodrošināta sekmīga integrācija;

43.

aicina EPLAB, jo īpaši ar ierosinātās pārvietošanas struktūras starpniecību, ciešā sadarbībā ar UNHCR, NVO un vietējām varas iestādēm noteikt skaidrus pārvietošanas kvalitātes kritērijus un uzraudzīt bēgļu pārvietošanu, lai veicinātu pārvietošanas darbību novērtēšanu un turpmāku kvalitātes uzlabošanu dalībvalstīs;

44.

vēlreiz uzsver to EPLAB nozīmi, kāda tam ir kā struktūrai, kas varētu palielināt izpratni par atsevišķiem pārvietošanas iniciatīvu trūkumiem, palīdzot dalībvalstīm rast īpašus risinājumus, un mudināt ieviest labāko praksi, ja tādu iesaka pastāvīgā pārvietošanas struktūra;

45.

aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju un Ārlietu komiteju organizēt kopīgas ikgadējās debates, lai veicinātu programmas izstrādi;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.