11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/140

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), it īpaši tā 34. pantu,

—

ņemot vērā priekšlikumu ieteikumam Padomei par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 66. sesijā (B7-0072/2011), kuru iesniedzis Alexander Graf Lambsdorff ALDE grupas vārdā,

—

ņemot vērā 2010. gada 25. marta ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 65. sesiju (1),

—

ņemot vērā ES prioritātes Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 65. sesijai, kuras Padome pieņēma 2010. gada 25. maijā (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 65. sesiju, it īpaši šīs ANO struktūras rezolūcijas „Starptautiskā sadarbība humānās palīdzības sniegšanā dabas katastrofu gadījumos, pārejot no palīdzības uz attīstību” (3), „Cilvēktiesību situācija Irānas Islāma Republikā” (4), „Cilvēktiesību situācija Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā” (5), „Demokrātiskas un taisnīgas starptautiskās kārtības veicināšana” (6), „Miera kā būtiska priekšnoteikuma veicināšana, lai visi pilnībā baudītu visas cilvēktiesības” (7), „Starptautiskās sadarbības veicināšana cilvēktiesību jomā” (8), „Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas operatīvā darbība attīstības jomā” (9), „Apvienoto Nāciju Organizācijas nozīme attīstības veicināšanā globalizācijas un savstarpējas atkarības apstākļos” (10), „Mērķis — jauna starptautiska ekonomiskā kārtība” (11), „Apvienoto Nāciju Organizācijas, valstu parlamentu un Parlamentu savienības sadarbība” (12), „Apvienoto Nāciju Organizācija globālajā pārvaldībā” (13), „Ceļā uz pasauli bez kodolieročiem — kodolatbruņošanās saistību īstenošanas paātrināšana” (14), „Apvienoto Nāciju Organizācijas miera veidošanas struktūras pārskatīšana” (15) un „Ievērot solījumu: vienoti, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus” (16),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 14. septembra projektu rezolūcijai (17) un 2011. gada 3. maija rezolūciju (18) par Eiropas Savienības līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā,

—

ņemot vērā Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) pušu 2010. gada pārskatīšanas konferenci, kā arī pārskatus par Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), Miera veidošanas komisiju (MVK) un Cilvēktiesību padomi (CTP),

—

ņemot vērā ziņojumu, ko iesnieguši Miera veidošanas komisijas pārskata „Apvienoto Nāciju Organizācijas miera veidošanas struktūras pārskatīšana” līdzkoordinatori (19),

—

ņemot vērā ANO jauno dzimumu līdztiesības struktūru (ANO struktūra dzimumu līdztiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm — UN Women),

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 24. martā pieņemto rezolūciju „Cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana, gūstot labāku izpratni par cilvēces tradicionālajām vērtībām” un ES negatīvo viedokli par šo rezolūciju,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas kārtējās 66. sesijas pagaidu darba kārtībā iekļaujamo tematu sākotnējo sarakstu (20),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūciju par prioritātēm attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesiju un 2011. gada pārskatu (21),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par ES un Āfrikas stratēģiskās partnerības turpmāko nākotni pēc ES un Āfrikas trešās augstākā līmeņa sanāksmes (22),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Klimata pārmaiņu konferenci Kankunā (COP 16) (23),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par desmito gadadienu ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību (24),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu (25),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas reformu (26),

—

ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu un 97. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0189/2011),

A.

tā kā, notiekot nozīmīgām starptautiskās kārtības pārmaiņām, Eiropas Savienībai aktīvāk jāsadarbojas ar pašreizējām un topošajām pasaules lielvarām, kā arī ar divpusējiem un daudzpusējiem partneriem, lai palīdzētu efektīvi risināt problēmas, kas skar gan ES iedzīvotājus, gan visu pasauli;

B.

tā kā Eiropas Savienībai būtu proaktīvi jādarbojas tādas Apvienoto Nāciju Organizācijas veidošanā, kas spēj efektīvi rast pasaules mēroga risinājumus, sekmēt mieru, drošību, demokrātiju un tiesiskumu, kura pamatā ir starptautiskās tiesības; tā kā saskaņā ar LES 21. pantu ES ir oficiāli apņēmusies veicināt efektīvu daudzpusējību, kuras pamatā ir stipra ANO un kura ir būtiski svarīga, lai risinātu pasaules mēroga problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas un vides degradāciju, cilvēktiesību universālumu un nedalāmību, nabadzības samazināšanu un attīstības iespējas visiem, demogrāfisko pārmaiņu un migrācijas sekas, kā arī starptautisko organizēto noziedzību;

C.

tā kā ES strauji mainīgajā pasaulē saskaras ar daudziem izaicinājumiem, uz kuriem ir jāreaģē saskaņoti un starptautiskā mērogā; tā kā ES, lai to panāktu, var izmantot efektīvu daudzpusējību, universālās cilvēktiesību vērtības, atvērto pasaules ekonomiku, kuras pamatā ir starptautiski saskaņoti pārredzami un taisnīgi noteikumi, kā arī unikālo ES instrumentu klāstu;

D.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir izveidotas jaunas pastāvīgas struktūras ES ārējai pārstāvībai un tālab ir nepieciešama jauna ES pārstāvniecība, kas pārņemtu funkcijas, ko agrāk rotācijas kārtībā veica ES prezidentvalsts;

E.

tā kā LES 34. pantā ir noteikts pienākums ES dalībvalstīm koordinēt savu darbību starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs un turklāt ir noteikts, ka dalībvalstis, kuras ir arī ANO Drošības padomes locekles, „vienojas un pilnībā informē pārējās dalībvalstis un Augsto pārstāvi”, kā arī „nodrošina Savienības nostājas un interešu aizstāvību”; tā kā dalībvalstis, kas patlaban ir ANO Drošības padomes locekles (Francija, Apvienotā Karaliste, Portugāle un Vācija), nav spējušās darboties saskaņoti un paust vienotu nostāju par militāro intervenci Lībijā, it īpaši saistībā ar balsošanu par ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1973;

F.

tā kā LES 47. pantā ir noteikts, ka Savienība ir tiesību subjekts, un no tā izriet tiesības un pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; tā kā ES atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos noteiktos mērķus un ievēro tajos minētos principus; tā kā Lisabonas līgums kopumā dod iespēju Savienībai starptautiskajā arēnā ieņemt savam vadošajam ekonomiskajam statusam un augstajiem mērķiem atbilstīgu vietu un, kā uzsvērts 2003. gada Eiropas drošības stratēģijā, darboties kā pasaulē ietekmīgam partnerim, kurš spēj saliedētāk uzņemties daļu atbildības par drošību pasaulē un uzņemties vadību, kad tiek izstrādāti kopēji daudzpusīgi saskaņoti kopīgo problēmu risinājumi; tā kā Savienībai, lai tā spētu rīkoties efektīvi, ir skaidri jānosaka savas stratēģiskās intereses un mērķi;

G.

tā kā globālā partnerība ir noderīga, lai sasniegtu kopīgi noteiktus pasaules mēroga mērķus; tā kā ES ir pasaulē lielākā attīstības palīdzības sniedzēja un nozīmīga ANO partnere visās trijās šīs organizācijas darba jomās, tostarp krīzes un pēckrīzes situācijās, un tā kā dalībvalstu iemaksas ir sasniegušas 38 % no ANO pastāvīgā budžeta; tā kā stingra un stabila ES un ANO partnerība ir ļoti svarīga ANO darbā un tas ir galvenais veids, kā Eiropas Savienībai nodrošināt savu pasaules mēroga partnera lomu;

H.

tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidei vajadzētu būtiski veicināt ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820, kā arī turpmāko rezolūciju īstenošanu, izmantojot gan šā dienesta iekšējo struktūru, gan tā ārējās darbības un politikas virzienus;

I.

tā kā 2011. gada 1. martā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes ieteikumu ANO Ģenerālā asambleja nobalsoja par to, ka Lībijas dalība Cilvēktiesību padomē ir jāaptur;

J.

tā kā pasaulē aizvien neatlaidīgāk cenšas apkarot terorismu un tāpēc ir nepieciešams biežāk risināt drošības jautājumus, vienlaikus pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības,

a)

sekmēt efektīvu daudzpusējību kā īpaši svarīgu Savienības stratēģisko uzdevumu un stiprināt ES kā pasaules mēroga partnera vienotību un pamanāmību Apvienoto Nāciju Organizācijā, cita starpā labāk koordinējot ES iekšējās apspriedes par ANO jautājumiem un veicinot plašāku aprindu iesaistīšanu diskusijās par plašu problēmu spektru; pilnvarot Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi sagatavot pamatnostādnes regulārām dalībvalstu vēstnieku apspriedēm ar ES vēstniekiem, it īpaši starp tiem vēstniekiem, kas strādā daudzpusējā līmenī tādās vietās kā Ženēva un Ņujorka, lai šādā veidā ES varētu sekmīgi īstenot savu ANO programmu un apmierināt ANO dalībvalstu cerības attiecībā uz ES rīcībspēju; ne tikai veicināt lielāku vienotību ANO sistēmā, bet arī tuvināt ES dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu nostājas, lai tādējādi maksimāli palielinātu potenciālu, kas radīts ar Lisabonas līgumu ES ietekmes stiprināšanai, koordinēti un stratēģiski izmantojot savus daudzos un atšķirīgos (ES un dalībvalstu) kontaktpunktus; uzlabot ES spēju laikus risināt sarunas ar citām reģionālajām grupām; nodrošināt ES pārstāvniecībai pienācīgas pilnvaras efektīvi risināt sarunas dalībvalstu vārdā;

b)

pilnībā izmantot noteikumus, kas paredzēti ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā A/RES/65/276 par ES līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā, jo šajā rezolūcijā ir atrunāta nepieciešamā kārtība, lai ES varētu efektīvi piedalīties ANO Ģenerālās asamblejas darbā; no jauna apstiprināt savu nostāju, ka ES ārpolitikā liela uzmanība tiek pievērsta ANO, un atkārtoti apliecināt viedokli, ka sekmīga piedalīšanās ANO darbā ir ne tikai viena no ES stratēģiskajām prioritātēm, bet tā arī palīdz sasniegt ANO mērķus un līdz ar to atbilst visu ANO dalībvalstu interesēm; labāk koordinēt ES dalībvalstu darbību ANO Drošības padomē un mudina dalībvalstis, kas ir arī ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles, saskaņā ar LES 34. panta 2. punktu aicināt Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi pārstāvēt Eiropas Savienību ANO Drošības padomē ikreiz, kad ir izstrādāta kopēja nostāja;

c)

meklēt labākus prioritāšu noteikšanas un komunikācijas kanālus starp Briseli un ES pārstāvniecību Ņujorkā, cita starpā panākt ciešāku sadarbību ar Politikas un drošības komiteju, kā arī skaidrāku un strukturētāku sistēmu atbalstam, ko sniedz Briselē esošās ES iestādes;

d)

ANO sistēmā sadarboties ar ES stratēģiskajiem partneriem; turklāt stratēģisko partnerību padarīt daudzpusīgu, iekļaujot globālus jautājumus ES divpusējo un daudzpusējo augstākā līmeņa sanāksmju darba kārtībā;

e)

uzlabot globālo pārvaldību un meklēt drošus risinājumus problēmai par G valstu veidoto struktūru un ANO sistēmas attiecībām, proti, uz kāda pamata šīs grupas varētu efektīvi diskutēt par tematiskiem jautājumiem un apsvērt ekonomiskos aspektus, taču ar nosacījumu, ka ANO saglabā savu galveno lomu un joprojām ir likumīga globālas pārvaldības struktūra; tajā pašā laikā uzskatīt G7 un G20 par nozīmīgiem forumiem, kuros lemt par pasaules mēroga pasākumiem un kuros Eiropas Savienībai aktīvi jādod savs ieguldījums, izklāstot saskaņotu nostāju; atbalstīt ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētāja ierosmi Ģenerālās asamblejas debates ar G20 prezidentūru organizēt pirms un pēc G20 augstākā līmeņa sanāksmēm;

f)

palīdzēt darboties jaunajai vienotajai dzimumu līdztiesības kopstruktūrai, kas atbilstoši patlaban īstenotajam sistēmas saskaņošanas procesam aizstāj četras pašreizējās ANO struktūras, kuras nodarbojas ar dzimumu līdztiesības jautājumiem; pilnībā atbalstīt un propagandēt atbilstoša budžeta nepieciešamību struktūrai UN Women, lai tā varētu īstenot savu uzdevumu veicināt dzimumu līdztiesību, kā arī aizsargāt sievietes un radīt viņām jaunas iespējas, arī konfliktu un pēckrīzes apstākļos, cieši sadarbojoties ar citām ANO sistēmas struktūrām, un uzturēt ciešus kontaktus ar šo organizāciju; piemērot dzimumu līdztiesības principu visām stabilitātes instrumenta darbībām, kuru mērķis ir sagatavoties krīzes situācijām;

g)

veicināt ANO efektivitātes un tās darbības pārredzamības uzlabošanu, kā arī ANO finanšu resursu labāku pārvaldību;

h)

patiešām pirmo sarunu dokumentu par ANO Drošības padomes reformu izmantot kā iespēju pievērst lielāku uzmanību punktiem, par kuriem var vienoties, un kā iespēju panākt jūtamu progresu ANO Drošības padomes kompetences noskaidrošanā attiecībā uz citām ANO struktūrām, jaunu locekļu iekļaušanā, lai tādējādi uzlabotu ANO Drošības padomes pārstāvību un leģitimitāti, kā arī ANO Drošības padomes darba metožu pārskatīšanā; uzsvērt, ka nepieciešama vispusīga ANO Drošības padomes reforma, lai nostiprinātu tās leģitimitāti, reģionālo pārstāvību un efektivitāti; sekmēt reformu procesu, ko var neatgriezeniski uzsākt ES dalībvalstis, ja saskaņā ar Lisabonas līguma mērķiem nostiprināt ES ārpolitiku un ES lomu globālajā miera, drošības un regulējuma nodrošināšanā tās pieprasa Eiropas Savienībai pastāvīgu vietu paplašinātā un reformētā ANO Drošības padomē; steidzami uzņemties iniciatīvu, lai panāktu, ka dalībvalstis šajā nolūkā izstrādā kopēju nostāju; kamēr šāda kopēja nostāja nav pieņemta, vienoties, ka ANO Drošības padomē nekavējoties jāievieš rotācijas sistēma, lai tādējādi nodrošinātu, ka ANO Drošības padomē Eiropas Savienībai ir pastāvīga pārstāvība;

i)

padarīt nozīmīgāku Starptautiskās Krimināltiesu un starptautiskās krimināljurisdikcijas sistēmu, paaugstināt atbildību, izskaust nesodāmību un arī turpmāk veicināt Starptautiskās Krimināltiesas nozīmīgo darbu, jo tā ir vienīgā pastāvīgā un neatkarīgā tiesu iestāde, kuras jurisdikcijā ietilpst vissmagākie starptautiska mēroga noziegumi saistībā ar genocīdu, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi; sekmēt noturīgas un ciešas attiecības starp Starptautisko Krimināltiesu un ANO atbilstīgi Romas statūtu 2. pantam un mudināt visas ANO dalībvalstis ratificēt Romas statūtus;

j)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā nostiprināt krīžu novēršanas struktūras un palielināt to efektivitāti, lai padarītu ANO par pasaules līderi krīžu novēršanā un stāvokļa stabilizēšanā; nostiprināt ES struktūras, kuru uzdevums ir konfliktu novēršana, un šajā jomā uzlabot sadarbību ar ANO, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, Āfrikas Savienību (ĀS) un citām starptautiskām un reģionālām organizācijām, kā arī ar pilsonisko sabiedrību, tirgus dalībniekiem, privātiem uzņēmumiem, fiziskām personām un ekspertu organizācijām;

k)

censties panākt vienprātību un izstrādāt vieglāk piemērojamu pieeju, īstenojot doktrīnu „Pienākums aizsargāt” (PA); uzsverot tās nozīmi konfliktu novēršanā un mierīgā risināšanā ar starpnieku palīdzību, vienlaikus veicināt PA īstenošanu, cita starpā turpinot uzlabot PA piemērošanas mehānismus un stiprinot reģionālo organizāciju, piemēram, ĀS un Arābu valstu līgas, nozīmi, stiprinot ANO agrīnās brīdināšanas mehānismus un precīzāk nosakot attiecīgo ANO struktūru pienākumus; ņemt vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra rezolūciju Nr. 1970 (2011), kurā visi ANO Drošības padomes pastāvīgie locekļi pirmo reizi piekrita aicināt Starptautisko Krimināltiesu sākt pret attiecīgo valdību izmeklēšanu par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci un darīt to atbilstoši PA doktrīnai saistībā ar izvērsušos krīzi; ņemt vērā arī ANO Drošības padomes 2011. gada 17. marta rezolūciju Nr. 1973 (2011), kurā uzsvērta starptautiskās sabiedrības apņemšanās nodrošināt cilviliedzīvotāju un viņu apdzīvoto teritoriju aizsardzību, kas būtu pirmais PA doktrīnas praktiskās īstenošanas pasākums saskaņā ar nepārprotamu ANO mandātu un reaģējot uz izvērsušos krīzi;

l)

atzinīgi novērtēt ANO starpniecības struktūru, piemēram, Politikas lietu departamenta Starpniecības atbalsta nodaļas, veikto darbu un atbalstīt darbinieku skaita palielināšanu šajās struktūrās; atbalstīt ES partnerību ar Starpniecības atbalsta nodaļu un nodrošināt, ka šajā sakarībā nozīmīgu darbu veic Eiropas Ārējās darbības dienests;

m)

veicināt drošību un stabilizāciju krīzes skartajās teritorijās, novēršot konfliktus, uzņemoties starpniecību, sekmējot dialogu, vietējo iestāžu veiktspējas palielināšanu un pēckonfliktu ekonomisko atlabšanu, atjaunošanas un miera veidošanas stratēģijas, kas sekmē stabilus risinājumus, izmantojot pakāpenisku pāreju no īstermiņa un vidēja termiņa centieniem uz ilgtermiņa attīstības stratēģijām; nodrošināt, ka miera veidošanas un attīstības politiku gan plāno, gan īsteno saskaņā ar visaptverošu vienotu ANO stratēģiju, kurā ņemta vērā nepieciešamība veidot mieru un paredzamā pāreja uz ilgāka termiņa stratēģiju jau agrīnā plānošanas un īstenošanas posmā un ar kuru ES pamato savus pasākumus; tā kā, lai panāktu konfliktu plosītas valsts stabilitāti, ir vajadzīga daudzpusīgāka rīcība un integrēta pieeja, ne tikai karaspēks, ar šo stratēģiju nodrošināt nepieciešamo veiktspēju, lai atbilstoši novērstu konflikta pamatcēloņus, jo pusē valstu, kurās veiktas miera uzturēšanas operācijas, desmit gadus pēc miera uzturēšanas spēku atsaukšanas konflikti ir atsākušies;

n)

uzstāt, ka jāizdara secinājumi, ņemot vērā nesenos notikumus Japānā, un jāierosina priekšlikumi; paaugstināt pašreizējo kodolelektrostaciju drošības standartus, it īpaši seismiski aktīvos reģionos; lai iespējami samazinātu radioaktīvā piesārņojuma ietekmi uz cilvēkiem un vidi, prasīt ciešāk sadarboties gadījumos, kad notiek līdzīgas cilvēka izraisītas vai dabas katastrofas;

o)

izstrādāt skaidri definētu stratēģisku koncepciju par ES instrumentiem krīžu novēršanas un pārvarēšanas jomā un, atzīstot, ka krīžu novēršanai un pārvarēšanai ir liela nozīme ES ārējās darbības kontekstā, izpētīt praktiskas projektu pārvaldības jomu, izmantojot jaunizveidoto Eiropas Ārējās darbības dienestu;

p)

pievērst uzmanību valstu līdzdalībai miera veidošanas stratēģijās no sākotnējās izstrādes līdz īstenošanai attiecīgajā vietā, apkopojot paraugpraksi un panākumu piemērus; izstrādāt plašu attīstības programmu, uz kuru pamatojoties, valsts veidošanu atbalsta ar skaidriem miera veidošanas un attīstības centieniem, kuros liela nozīme ir ekonomikas aspektiem;

q)

vairāk uzmanības veltīt uzdevumam stiprināt mieru pēckonflikta apstākļos, sniedzot stratēģiskas konsultācijas un izmantojot zināšanas un finansējumu no visas pasaules, lai atbalstītu atjaunošanas projektus; piesaistīt resursus un jaunus finansējuma avotus, kā arī finansēt pirmos atjaunošanas darbus, lai sāktu pēckonflikta rekonstrukciju;

r)

palīdzēt biežāk izmantot sievietes civilo ekspertu lomā un atbalstīt valstu rīcības plānus atbilstoši ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 1325 un ANO ģenerālsekretāra rīcības plānam, kuru mērķis ir nodrošināt sieviešu līdzdalību miera veidošanā;

s)

uzskatīt, ka stratēģiska ES prioritāte ir nostiprināt starptautisku partnerību krīžu pārvarēšanas jomā un uzlabot dialogu ar citiem galvenajiem krīžu pārvarēšanas spēkiem, piemēram, ANO, NATO un ĀS, kā arī trešām valstīm, piemēram, ASV, Turciju, Norvēģiju un Kanādu; saskaņot pasākumus uz vietas, apmainīties ar informāciju un apvienot miera uzturēšanas un veidošanas resursus, tostarp attiecībā uz sadarbību krīžu pārvarēšanā un it īpaši jūras satiksmes drošībā un cīņā pret terorismu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; šajā nolūkā uzlabot koordināciju ar starptautiskajām finanšu iestādēm un divpusējiem līdzekļu devējiem;

t)

apzinoties, ka ANO Drošības padomes galvenais uzdevums ir uzturēt starptautisko mieru un drošību, uzsvērt, ka ir vajadzīga cieša ES un ANO sadarbība civilo un militāro krīžu pārvarēšanas jomā, it īpaši rīkojot humānās palīdzības operācijas; pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka ES dalībvalstis sniedz pienācīgu atbalstu ANO misijām un ka tas notiek koordinēti; apsvērt papildu iespējas, kā ES kopumā varētu labāk atbalstīt ANO vadītos pasākumus, piemēram, nodrošinot ES ātrās reaģēšanas „pārejas maiņu” vai tā dēvētās pārhorizonta operācijas vai ES piedaloties plašākā ANO misijā;

u)

veidot plašāku stratēģisku shēmu, kas ietver krīžu pārvarēšanas partnerību starp ES un reģionālajām un apakšreģionālajām organizācijām, piemēram, ĀS, Arābu valstu līgu vai Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS) un ANO, un īpaši stiprināt trīspusējas attiecības starp ĀS Miera un drošības padomi, ANO Drošības padomi un ES Politikas un drošības komiteju, lai palīdzētu nodrošināt ĀS atbalstam paredzēto pasākumu saskaņotību un savstarpēju papildināmību; padarīt prognozējamāku, ilgtspējīgāku un elastīgāku to miera uzturēšanas operāciju finansēšanu, kuras saskaņā ar ANO mandātu veic ĀS; meklēt risinājumus, kā veidot ciešāku ES un ĀS sadarbību abu pušu īpašajās darbības jomās, tādējādi uzlabojot agrīnās brīdināšanas un konfliktu novēršanas spējas, kā arī labākās prakses un pieredzes apmaiņu krīžu pārvarēšanas jomā;

v)

stiprināt sasniegumus, kas panākti, ieviešot Āfrikas miera un drošības sistēmu, lai risinātu miera un drošības problēmas Āfrikas kontinentā; uzsvērt, ka ir svarīgi nodrošināt paredzamu un ilgtspējīgu finansējumu miera atbalsta operācijām Āfrikā, kā arī uzsvērt, ka jāattīsta vietējo iedzīvotāju spējas pārvarēt sarežģījumus un jāveicina apņēmība aizsargāt civiliedzīvotājus bruņotu konfliktu gadījumā;

w)

ņemot vērā konfliktu reģionālo raksturu Āfrikas kontinentā, pielikt pūles, lai padziļinātu attiecības ar apakšreģionālajām organizācijām, tostarp ar ECOWAS, Dienvidāfrikas attīstības kopienu (SADC) un Starpvaldību attīstības iestādi (IGAD), kā arī iesaistīt tās un reģiona valstis krīžu pārvarēšanā;

x)

īstenojot MVK pārskatīšanas procesā paustos ieteikumus, palīdzēt risināt uzdevumu, kā ANO miera veidošanas struktūru padarīt atbilstošu cerībām, ar kādām tā tika dibināta, kā arī palīdzēt sasniegt mērķi — vēl vairāk uzlabot MVK efektivitāti; atbalstīt pārdomātas un visaptverošas miera veidošanas struktūras radīšanu, pamatojoties uz jaunattīstības valstu un rūpnieciski attīstīto valstu partnerību, tajā pašā laikā īpašu uzmanību pievēršot labākai pasākumu izpildei uz vietas, attiecību uzlabošanai ar starptautiskajām finanšu iestādēm, lai radītu darbvietas un risinātu ekonomikas problēmas, un ciešāku miera uzturēšanas un miera veidošanas attiecību sekmēšanai; veicināt izvērstākas attiecības starp MVK, Eiropas Ārējās darbības dienesta Globālo un daudzpusējo jautājumu izpilddirektorātu, it īpaši tā Konfliktu novēršanas un drošības politikas direktorātu, un ANO Ģenerālo asambleju, starp ANO Drošības padomi un Ekonomikas un sociālo lietu padomi, lai radītu miera uzturēšanas un miera veidošanas labāku sinerģiju ar attīstības pasākumiem uz vietas; meklēt iespējas nostiprināt MVK padomdevējas lomu ANO Drošības padomē, kuras pakļautībā tā darbojas, un nostiprināt šo lomu, uzlabojot MVK sadarbību ar Miera uzturēšanas atbalsta biroju un stiprinot saites ar reģionālajām organizācijām un starptautiskajām finanšu iestādēm; turklāt uzlabot MVK un ES Miera veidošanas partnerības pašreizējās partnerattiecības, izmantojot konfliktu risināšanas augšupēju pieeju, kurā ņemtas vērā nevalstisku miera veidošanas dalībnieku darbības;

y)

censties atraisīt MVK spējas, stiprinot tās saikni ar konkrētiem notikumiem, lai MVK un ANO grupām būtu pēc iespējas vairāk atšķirīgu kontaktpunktu uz vietas, jo ieguvums varētu būt MVK stratēģiskā vadība un politiskā autoritāte, it īpaši kad ir jāveido iestādes;

z)

ņemot vērā Japānā notikušās kodolkatastrofas sekas, pārdomāti reformēt Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (SAEA), atsakoties no tās divējādām funkcijām, proti, gan uzraudzīt, gan sekmēt kodolenerģijas izmantošanu, kā arī noteikt, ka SAEA pienākums būs tikai pārraudzīt kodolenerģētikas nozari un pārbaudīt Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) ievērošanu; turklāt censties nodrošināt, ka drošības standartus turpmāk izstrādā un uzrauga Pasaules Veselības organizācija (PVO), tie dalībvalstīm būs juridiski saistoši, un PVO būs jānodrošina ar darbiniekiem, kas vajadzīgi papildu uzdevumu veikšanai;

aa)

veicināt to ieteikumu īstenošanu, kuri formulēti 2010. gada KNL pārskatīšanas konferencē, it īpaši ieteikumus padarīt pasauli visiem drošāku un kā ilgtermiņa mērķi panākt mieru un drošību pasaulē, kurā nav kodolieroču, turpināt uzlabot pārredzamību, lai tādējādi palielinātu savstarpēju uzticību, straujāk panākt patiesu virzību kodolatbruņošanās jomā, ieviest efektīvus kodolatbruņošanās pasākumus, kas atbilst galvenajiem pārredzamības, kontroles un neatgriezeniskuma principiem, mudināt kodolbruņojuma valstis regulāri ziņot par savu saistību ievērošanu, kā arī izvērtēt to īstenošanu;

ab)

arī turpmāk pilnveidot kanālus un mehānismus sadarbībai ar ES ārējiem partneriem, īpaši ar ASV, terorisma apkarošanas jomā, it sevišķi lai īstenotu ANO Vispārējo pretterorisma stratēģiju, piedaloties G8 Romas grupā, Lionas grupā un terorisma apkarošanas rīcības grupā, nostiprinot attiecīgās globālās vienošanās un pieliekot lielākas pūles, lai noslēgtu vispusīgu starptautiskā terorisma apkarošanas konvenciju; ar šiem partneriem sadarboties efektīvāk un plašāk gan stratēģiski, gan praktiski; uzņemties vadību un rādīt piemēru, stingri ievērojot pamattiesības un tiesiskumu kā galvenos principus, uz kuriem balstās ES pretterorisma koncepcija;

ac)

uzstājīgi pieprasīt koordinēt dažādu ANO struktūru centienus, lai visā pasaulē efektīvāk un lietderīgāk risinātu attīstības un sociālās jomas jautājumus; īstenot solījumus, kas izteikti Tūkstošgades attīstības mērķiem veltītajā augstākā līmeņa sanāksmē par to resursu apvienošanu, kuri nepieciešami šo mērķu sasniegšanai līdz 2015. gadam, it īpaši izpildot ES saistības attiecībā uz oficiālo attīstības palīdzību; stingri atbalstīt finansiālo ieguldījumu palielināšanu, lai izpildītu TAM, un strauji paplašināt un izplatīt pārbaudītas novatoriskās programmas un politiskās nostādnes, kuru mērķis ir vispārēja attīstība un ekonomikas un sociālās jomas pārmaiņas;

ad)

īpašu uzmanību pievērst TAM sasniegšanai tieši visvairāk atpalikušajos reģionos un valstīs, it īpaši Subsahāras Āfrikā un vismazāk attīstītajās valstīs, kā arī nestabilās vai konfliktu plosītās valstīs;

ae)

nodrošināt efektīvus uzraudzības un revīzijas mehānismus, kas saistīti ar tās ANO rīcības programmas īstenošanu, kura paredzēta vismazāk attīstītajām valstīm;

af)

nodrošināt, ka ilgtermiņa un ilgtspējīga attīstība arī turpmāk ir iekļauta vismazāk attīstīto valstu un to partneru rīcības plānos kā vispusīgs un saskaņots mērķis;

ag)

nodrošināt, ka valstis ar vidējiem iedzīvotāju ienākumiem un lielu nevienlīdzību turpina saņemt atbalstu un finansējumu nabadzības samazināšanai un sociālās kohēzijas uzlabošanai, jo vairākums nabadzīgo ļaužu dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem;

ah)

atbalstīt dzimumu nevienlīdzības mazināšanu un jaunu iespēju radīšanu sievietēm attīstības jomā, jo sieviešu īpatsvars nabadzīgo ļaužu vidū ir nesamērīgi augsts;

ai)

noskaidrot, kā atbalsta efektivitātes programmu iespējams pārveidot par attīstības efektivitātes programmu, šajā sakarībā plānojot konkrētas stratēģijas attiecībā uz nestabilām valstīm un pēckonflikta situācijām;

aj)

īstenot visus Akras rīcības programmas mērķus, pamatojoties uz parlamentu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un pašvaldību efektīvu līdzdalību;

ak)

nodrošināt, ka sociālās, politiskās, ekonomiskās un vides problēmas tiek risinātas saskaņoti;

al)

atbalstīt ANO 1986. gada deklarāciju par tiesībām uz attīstību, kurā ir noteikts, ka „valstu pienākums ir sadarboties vienai ar otru attīstības nodrošināšanā un attīstības šķēršļu novēršanā, (…) jāīsteno savas tiesības un jāpilda savi pienākumi tādā veidā, lai veicinātu jauno starptautisko ekonomisko kārtību, kas balstīta uz suverēnu vienlīdzību, savstarpēju atkarību un savstarpēju ieinteresētību”;

am)

saglabāt tiesības uz attīstību kā svarīgu darba kārtības jautājumu, jo šogad mēs atzīmējam 25. gadskārtu, kopš pieņemta ANO Deklarācija par tiesībām uz attīstību;

an)

ieteikt konsolidēt augsta līmeņa darba grupas konstatējumus, lai nodrošinātu, ka tiesības uz attīstību tiek efektīvi īstenotas;

ao)

veikt atbilstošus pasākumus, lai tiesības uz attīstību padarītu par neatņemamu sastāvdaļu attīstības politikā, vispārējā regulārajā pārskatā, kā arī ANO cilvēktiesību līgumu struktūrās un mehānismos;

ap)

izstrādāt starptautisku humānās palīdzības plānu, lai risinātu visas humanitārās problēmas, aizvien lielākās humanitārās vajadzības un sarežģītās humanitārās situācijas;

aq)

palielināt humāno darbību finansējumu pasaulē un uzlabot humānās palīdzības sistēmas darbību un efektivitāti;

ar)

uzņemties kopīgas starptautiskas iniciatīvas, lai stiprinātu mijiedarbību starp humāno palīdzību un attīstību, kā arī saikni starp neatliekamo palīdzību, atjaunošanu un attīstību;

as)

panākt, ka Eiropas Ārējās darbības dienests ir pietiekami nodrošināts ar personālu un resursiem un ka tas sekmīgi apvieno un saskaņo savu darbību ar citām starptautiskām un reģionālām organizācijām un to veikto darbu cilvēktiesību veicināšanā; nodrošināt, ka ANO sistēmā un citās starptautiskās iestādēs pieņemtos ieteikumus un rezolūcijas un noteiktās prioritātes ņem vērā, izstrādājot ES politiskās nostādnes un instrumentus, it īpaši cilvēktiesību jomā;

at)

arī turpmāk aktīvi piedalīties ANO Cilvēktiesību padomes darbības novērtēšanā Ņujorkā un šajā sakarībā veicamajos pasākumos, kā arī veicināt tai piešķirto pilnvaru ievērošanu; izvērtēt ANO Cilvēktiesību padomes spēju risināt ārkārtas situācijas, kad notiek nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, nesenajos notikumos Lībijā un Kotdivuārā, un uzlabot šīs padomes spēju īstenot spēkā esošās starptautiskās normas un standartus; augstu novērtēt ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 1. marta lēmumu apturēt Lībijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē; apņēmīgi turpināt darboties un izmantot īpašās procedūras, lai pārveidotu ANO Cilvēktiesību padomi un lai tā nebūtu struktūra, kas tikai reaģē uz notikušo, bet ir agrīnas brīdināšanas un preventīvas rīcības mehānisms, kurš spēj noteikt galvenos cilvēktiesību pārkāpumu pamatcēloņus un novērst tos, lai nepieļautu jaunus cilvēktiesību pārkāpumus un apturētu esošo pārkāpumu saasināšanos, cita starpā atbalstot cilvēktiesību valsts iestāžu veiktspējas palielināšanu;

au)

meklēt iespējas uzlabot ANO Cilvēktiesību padomes vēlēšanu procedūras, lai risinātu jautājumu par ANO Cilvēktiesību padomes locekļu piemērotību; apsvērt iespēju izstrādāt skaidrus kritērijus dalībai ANO Cilvēktiesību padomē, lai nepieļautu, ka par ANO Cilvēktiesību padomes loceklēm kļūst valstis, kurās bieži notiek cilvēktiesību pārkāpumi un tie ir plaši izplatīti; veicot pārskatīšanu, saglabāt Augstā cilvēktiesību komisāra biroja neatkarību un nepieļaut nekādus mēģinājumus mainīt Augstā cilvēktiesību komisāra biroja statusu, jo tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt biroja finansējumu un līdz ar to arī neatkarību;

av)

veidot pastāvētspējīgas darba attiecības starp ANO Cilvēktiesību padomi un Trešo komiteju, starp ANO Cilvēktiesību padomi un ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, kā arī pievērst uzmanību aizvien lielākām dalībvalstu domstarpībām, kad tās balso ANO Cilvēktiesību padomē;

aw)

vienoties par kopēju nostāju attiecībā uz 2011. gada septembrī paredzēto Durbanas pārskatīšanas konferenci (Durbanu 3), lai pierādītu dalībvalstu gatavību un spēju paust vienotu viedokli pasaules forumos, apliecināt ES ietekmi ANO sistēmā un atkārtoti apstiprināt tās apņēmību līdzsvaroti un bez diskriminācijas apkarot rasismu, ksenofobiju un fanātismu;

ax)

turpināt darbu ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā daudzu rezolūciju sagatavošanā, it īpaši saistībā ar rezolūciju par nāvessoda piemērošanas moratoriju, kuru ir atbalstījušas daudzas valstis, rezolūcijām par bērnu tiesībām, nacionālajām un lingvistiskajām minoritātēm, vārda brīvību un brīviem plašsaziņas līdzekļiem, par reliģiskās neiecietības novēršanu un atteikšanos no spīdzināšanas, kā arī saistībā ar rezolūcijām par konkrētām valstīm — Birmu/Mjanmu, Ziemeļkoreju un Irānu; atbalstīt jebkurus centienus izskaust spīdzināšanu; īpaši veicināt fakultatīvā protokola pieņemšanu, kas pievienojams ANO Konvencijai par spīdzināšanu;

ay)

starptautiskajā arēnā turpināt centienus, lai panāktu, ka visas cilvēktiesības tiek uzskatītas par vispārējām, nedalāmām, savstarpēji atkarīgām un savstarpēji saistītām; šajā sakarībā pielikt pūles, lai nepieļautu tāda grūti definējama jēdziena izmantošanu kā „cilvēces tradicionālās vērtības”, kas grauj saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām noteiktās normas un var kalpot, lai attaisnotu nepieļaujamus cilvēktiesību pārkāpumus, kā pamatojumu minot, ka tie izriet no tradicionālajām vērtībām, normām vai parašām;

az)

atbalstīt struktūras UN Women finansēšanu, izmantojot konkrētas budžeta apropriācijas, un tās veiktspēju, pārskatatbildību un efektivitāti, lai tā efektīvāk koordinētu attiecīgos pasākumus, iekļaut dzimumu līdztiesības principu visās ANO politiskajās nostādnēs un uzlabot iestāžu darba saskaņotību un/vai sinerģiju; savā darbā visus centienus — arī sekmējot labāku stratēģisko plānošanu — veltīt tam, lai īstenotu ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325, it sevišķi attiecībā uz sieviešu līdzdalību miera sarunās, tādējādi dodot viņām iespēju kļūt par vidutājām, uzlabojot viņu prasmes, pilnvarojot viņas pieņemt lēmumus un tādējādi sievietes iesaistot attīstības veicināšanā;

ba)

noteikt stratēģiju attiecībā uz valstīm, kuras atsakās pilnībā sadarboties ar ANO struktūrām, un nodrošināt neatkarīgo ANO ekspertu un īpašo referentu piekļuvi, lai pārliecinātu šīs valstis ļaut viņiem neierobežoti iekļūt savā teritorijā un netraucēti strādāt; censties arī turpmāk ievērot īpašo procedūru neatkarību;

bb)

politikā un diplomātijā par galveno prioritāti noteikt un attiecīgi vislielākajā mērā dažādos divpusējos un daudzpusējos forumos, kuros ES aktīvi darbojas, atbalstīt jebkuru iniciatīvu, kuras mērķis ir:

bc)

uzņemties līdera lomu globālajā klimata pārvaldībā un starptautiskajā sadarbībā klimata pārmaiņu jomā; pievērst uzmanību stingrām politiskajām saistībām attiecībā uz trešām valstīm un turpināt dialogu ar citiem ietekmīgiem spēkiem, piemēram, ASV, Krieviju, topošajām pasaules lielvarām (Ķīnu, Brazīliju, Indiju) un jaunattīstības valstīm, ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas ir kļuvušas par svarīgu starptautisko attiecību elementu un galveno riska faktoru TAM sasniegšanā; veicināt tādas institucionālas sistēmas veidošanu, kura būtu visaptveroša, pārredzama un taisnīga, kā arī nodrošinātu gan jaunattīstības valstīm, gan rūpnieciski attīstītajām valstīm līdzsvarotu pārstāvību attiecīgajās pārvaldības struktūrās; izveidot stabilu pamatu nākamās sanāksmes sarunām, kas notiks 2011. gada beigās Dienvidāfrikā (COP 17), pamatojoties uz klimata pārmaiņu konferencē Kankunā (COP 16) panākto progresu un paturot prātā Kopenhāgenas konferences COP 15 neapmierinošo iznākumu;

bd)

sadarboties stratēģiskāk un izturēties atbildīgāk pret trešo valstu vajadzībām, vienlaikus turpinot attīstīt Eiropas Ārējās darbības dienesta spējas veidot „klimata diplomātijas politiku”; atbalstīt Komisijas aktīvu dalību notiekošajās diskusijās par aizsardzības trūkumiem un reaģēšanu, kuru ierosināja ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos, risinot augstā komisāra 2010. gada dialogu par aizsardzības grūtībām, kura mērķis ir uzlabot pašreizējo starptautisko sistēmu piespiedu kārtā pārvietoto personu un bezvalstnieku aizsardzībai; aktīvi piedalīties debatēs par terminu „klimata bēglis” — ar to paredzēts raksturot cilvēkus, kas klimata pārmaiņu dēļ spiesti atstāt mājas un meklēt patvērumu citur, — cita starpā piedalīties iespējamā šā termina juridiskā definēšanā, kurš vēl nav atzīts starptautiskajās tiesībās vai kādā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

be)

atbalstīt debates gan par parlamentu un reģionālo asambleju nozīmi ANO sistēmā, kas, kā gaidāms, būs iekļautas ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijas darba kārtībā, gan par ANO Parlamentārās asamblejas izveidi; turklāt veicināt valdību un parlamentu sadarbību pasaules mēroga jautājumos;

bf)

atbalstīt ANO Parlamentārās asamblejas izveidi ANO sistēmas ietvaros, lai pilnveidotu globālās pārvaldības demokrātisko raksturu, demokrātisko atbildību un pārredzamību, un paredzēt iedzīvotāju plašāku līdzdalību ANO darbībā, apzinoties, ka šī Parlamentārā asambleja papildinās jau esošās struktūras, tostarp Parlamentu savienību;