15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/44

1.1

Sociālā lauksaimniecība ir inovatīva pieeja, kurā apvienotas divas koncepcijas: daudzfunkcionāla lauksaimniecība un sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe vietējā līmenī. Lauksaimniecības produkcijas ražošanas nozarē sociālā lauksaimniecība sekmē personu ar īpašām vajadzībām labklājību un sociālo integrāciju. Tā kā sociālās lauksaimniecības nozīme arvien pieaug, EESK nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par šo tematu.

1.2

Sociālā lauksaimniecība ir izplatīta visā Eiropā un tā izpaužas dažādos veidos ar kopīgām iezīmēm, bet arī daudzām atšķirībām metožu, attiecību ar citām nozarēm un finansējuma ziņā.

1.3

Tomēr Eiropas līmenī ir vajadzīga sociālās lauksaimniecības definīcija, lai noteiktu, kādas darbības tā ietver, un formulētu kritēriju kopumu, tostarp kvalitātes kritērijus, kurus piemēro šādām darbībām, lai tās varētu izmantot atbalstu dažādu politikas pasākumu ietvaros. Lai nepārtrauktā attīstībā esošais process neiestingtu, minētā definīcija nedrīkst būt pārāk ierobežojoša.

1.4

Tā kā ne ES, ne dalībvalstu līmenī nav sociālās lauksaimniecības tiesiskā regulējuma, nav arī saskaņotības starp dažādiem politikas pasākumiem un/vai iesaistītajām iestādēm. EESK uzskata, ka ES iestādēm un valstu un reģionālajām iestādēm un struktūrām vajadzētu sekmēt un atbalstīt sociālo lauksaimniecību, pieņemot atbilstīgu un labvēlīgu tiesisko regulējumu un īstenojot šajā dokumentā turpmāk izklāstītos pasākumus.

1.5

Sociālās lauksaimniecības jomā pieejamo statistikas datu ir maz un tie ir izkliedēti, un EESK uzskata, ka būtu lietderīgi uzsākt statistikas datu izpētes programmu, lai skaitliski noteiktu un dziļāk analizētu sociālās lauksaimniecības esamību dalībvalstīs, ka arī dažādos tās izpausmes veidus. Šādu datubāzi varētu izmantot arī pētniecības programmu veicināšanai katrā dalībvalstī.

1.6

Sociālā lauksaimniecība jāatbalsta ar starpnozaru pētniecību dažādās jomās, lai apstiprinātu empīriskos rezultātus, dažādos aspektos (sociālajā, saimnieciskajā, veselības, personiskajā aspektā u.c.) analizētu tās ietekmi un priekšrocības un nodrošinātu iegūto zināšanu izplatīšanu vietējā līmenī. Šajā nolūkā ir jāsekmē un jāattīsta sadarbība, kas Eiropas līmenī jau uzsākta ar projektiem SoFar un COST Action nākamajā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam.

1.7

EESK uzskata, ka ir būtiski izveidot un nostiprināt sociālās lauksaimniecības tīklus, lai varētu izplatīt iegūtās atziņas, dalīties pieredzē un sekmēt izpratnes veidošanu. Turklāt būtu vēlams kopīgi pārstāvēt sociālās lauksaimniecības intereses politikas līmenī un izveidot jumta organizāciju Eiropas līmenī. Tas stiprinātu pieredzes apmaiņu starp iesaistītajiem dalībniekiem, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi.

1.8

Lai sociālās lauksaimniecības darbībās nodrošinātu augstu kvalitātes un kompetences līmeni, īpaša uzmanība jāpievērš tās dalībnieku apmācībai — gan attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem, gan attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām, kas šos pakalpojumus izmanto.

1.9

Lai sociālā lauksaimniecība attīstītos visā Eiropā, ir nepieciešama atbilstīga vide, plašāka pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un dažādu politikas jomu un pārvaldes iestāžu (veselības, sociālo lietu, lauksaimniecības, nodarbinātības jomā) auglīga sadarbība ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tas nozīmē, ka publiskajām iestādēm būtu jāatzīst sociālās lauksaimniecības nozīme un tā mērķtiecīgi jāatbalsta, sniedzot iespēju pastāvīgi piekļūt finanšu līdzekļiem, kas izmantojami šādas lauksaimniecības dažādās jomās.

1.10

Tāpat varētu būt lietderīgi, ja Komisija izveidotu pastāvīgu struktūru, kurā iesaistīti visi ar sociālās lauksaimniecības jomu saistītie ģenerāldirektorāti. Līdzīgus priekšnosacījumus varētu radīt dalībvalstīs. Turklāt Komisijai vajadzētu atbalstīt tāda pētījuma veikšanu, kas ļauj salīdzināt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas un to izmaksas, lai palielinātu iespējamos ietaupījumus, ko var gūt, īstenojot sociālās lauksaimniecības projektus.

1.11

EESK ar gandarījumu secina, ka Komisijas priekšlikumi laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam paver jaunas perspektīvas sociālās lauksaimniecības jomā. Tomēr nākamajā plānošanas periodā vajadzētu to atbalstīt vēl vairāk. Šajā saistībā ES un dalībvalstīm būtu jāsaskaņo dažādu sociālās lauksaimniecības politikas pasākumu izmantošana. EESK uzskata, ka dalībvalstīm un dažādām (valstu un ES) iestādēm, kuru kompetencē ir ES līdzekļu pārvaldība, ir ciešāk jāsadarbojas, lai novērstu šķēršļus līdzekļu saņemšanai no struktūrfondiem un veicinātu struktūrfondu pieejamību vietējiem dalībniekiem.

1.12

Vienotais stratēģiskais satvars sniedz iespēju daudzējāda finansējuma stratēģijas ietvaros kombinēt dažādus fondus. Šajā saistībā Komisijai vajadzētu aicināt dalībvalstis plānošanā paredzēt sociālo lauksaimniecību un, balstoties uz integrētu pieeju, izstrādāt īpašas programmas, kas ļautu šajā nozarē plašāk izmantot dažādus struktūrfondus. Varētu arī paredzēt tematiskas apakšprogrammas sociālās lauksaimniecības nozarē vai atbalstīt arī turpmāk LEADER projektu īstenošanu šajā jomā.

2.1

Sākot ar 20. gadsimta beigām sociālā lauksaimniecība ir attīstījusies gandrīz visās Eiropas lauku teritorijās. Tā uzskatāma par jaunu saimnieciski atbalstāmu praksi, un šajā jomā tiek gūta arvien lielāka pieredze. Visas attiecīgās darbības ietvertas terminā “sociālā lauksaimniecība”; šīs darbības apzīmē arī ar tādiem terminiem kā “lauksaimniecība veselībai” (Farming for health), “aprūpes lauksaimniecība” (Care Farming), “zaļā aprūpe” (Green care) un “zaļā terapija” (Green therapies). Visi šie termini norāda uz dažāda veida praksi vai darbībām, kas virzītas uz mazāk labvēlīgā stāvoklī esošu personu aprūpi, sociālo reintegrāciju un rehabilitāciju vai uz personu ar īpašām vajadzībām apmācību. Minētās darbības ļauj grūtībās nonākušām personām atkal nokļūt saskarsmē ar ražošanu un dabu, palīdz uzlabot viņu labklājību, veselības stāvokli un sociālo iekļautību; tās sekmē prasmju apgūšanu, paaugstina pašnovērtējumu un tādējādi veicina iekļaušanos sabiedrības dzīvē.

Tāpēc sociālo lauksaimniecību var uzskatīt par inovatīvu pieeju, kurā apvienotas divas koncepcijas: daudzfunkcionāla lauksaimniecība un sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe vietējā līmenī. No vienas puses, sociālā lauksaimniecība ir cieši saistīta ar lauksaimniecības daudzfunkcionālo raksturu un pilnībā iekļaujas lauku attīstības koncepcijā, sniedzot lauksaimniekiem iespēju dažādot savus ienākumus. No otras puses, tā dod labumu sabiedrībai, jo nodrošina sociālos pakalpojumus un ļauj uzlabot lauku rajonu iedzīvotājiem sniegtos pakalpojumus, izmantojot lauksaimniecības un lauku resursus plašā nozīmē.

2.2

Lai gan sociālās lauksaimniecības praksei dažādās Eiropas teritorijās ir daudz līdzīgu iezīmju, jo tā cieši saistīta ar tradicionālajām lauku ekonomikas darbībām un noris lauku saimniecībās (bioloģiskās saimniecības, saimniecības ar augstu darbietilpīgumu, daudzfunkcionālas saimniecības, uz teritoriju vērstas saimniecības, saimniecības, kuras raksturo daudzveidība un elastīgums), starp valstīm pastāv arī daudzas atšķirības, kas saistītas ar to vēsturi, pieeju un virzību. Neraugoties uz dažādām pieejām, var secināt, ka galvenokārt tiek izmantotas trīs šādas pieejas:

2.3

Arī pamatnostādnes ir dažādas: Itālijā un Francijā sociālā lauksaimniecība lielākoties ir saistīta ar sociālo lietu un aprūpes nozari, Nīderlandē tā ir tuvāka veselības aprūpes sistēmai, Flandrijā — lauksaimniecībai, bet Vācijā, Lielbritānijā, Īrijā un Slovēnijā tā vienlīdz saistīta gan ar sociālo un veselības aizsardzības, gan veselības aprūpes nozari.

2.4

Finansēšanas metodes dažādās valstīs ir atšķirīgas:

Taču praksē finansēšanas veidi bieži vien ir daudzveidīgi un kombinēti.

2.5

Sociālo lauksaimniecību organizē dažādos veidos. Tās var būt privātas lauku saimniecības, ko vada privātuzņēmējs, kuram sociālā lauksaimniecība ļauj dažādot ienākuma avotus, turpinot vienlaikus lauksaimniecības produkcijas ražošanu tirgum. Tie var būt arī sociāli uzņēmumi vai kooperatīvi, apvienības, fondi, t.i., bezpeļņas organizācijas. Citos gadījumos sociālās lauksaimniecības darbības, kas tiek veiktas lauku saimniecībās, ir publisko struktūru vai veselības nozares aģentūru pārziņā.

3.1

Sociālo lauksaimniecību definēt nav viegli, jo tā ietver ļoti daudz dažāda veida praksi. Tomēr Eiropas līmenī ir vajadzīga sociālās lauksaimniecības definīcija, lai noteiktu, kādas darbības tā ietver, un formulētu kritēriju kopumu, tostarp kvalitātes kritērijus, kurus attiecina uz šādām darbībām, lai tās varētu izmantot atbalstu dažādu politikas pasākumu ietvaros. Minētā definīcija tomēr nedrīkst būt pārāk ierobežojoša, lai pastāvīgā attīstībā esošais process neiestingtu. Tieši pretēji – ar šo definīciju jāparedz satvars, kurā saglabāts elastīgums, kas nepieciešams, lai aptvertu daudzveidīgas darbības, un augšupēja pieeja sociālajai lauksaimniecībai.

3.2

Lai arī sociālās lauksaimniecības darbības ir ļoti daudzveidīgas, tām vienmēr ir divas kopīgas iezīmes: a) darbības tiek veiktas lauku saimniecībā un b) tās paredzētas personām, kurām pastāvīgi vai uz laiku ir īpašas vajadzības, tostarp pedagoģijas jomā. Tāpēc sociālā lauksaimniecība sekmē personu labklājību un izaugsmi, kā arī lauku reģionu attīstību un efektīvāku apmaiņu starp pilsētu un laukiem.

3.3

Līdz ar to sociālo lauksaimniecību sākotnēji varētu definēt kā darbību kopumu, kuru veikšanai tiek izmantoti gan augu, gan dzīvnieku valsts lauksaimniecības resursi, lai lauku vai piepilsētu rajonos nodrošinātu tādus sociālos pakalpojumus kā rehabilitācija, terapija, aizsargātas darba vietas, mūžizglītība un citas darbības, kas sekmē sociālo integrāciju (saskaņā ar Cost Action 866 – Green Care – Eiropas sadarbība zinātnes un tehnoloģiju jomā – definīciju). Tādā gadījumā lauku saimniecībās citstarp ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu piedalīties saimniecības ikdienas darbā, nodrošinot tādējādi minēto personu attīstību un izaugsmi un uzlabojot viņu labklājību.

3.4

Šobrīd vērojamas četras galvenās sociālās lauksaimniecības jomas:

4.1

Ar terapiju, iekļaušanu darbā, sociālo iekļaušanu un pedagoģiskajām darbībām sociālā lauksaimniecība neapšaubāmi nodrošina ļoti vērtīgus publiskos pakalpojumus, kas sekmē ilgtspējīgu attīstību. Turklāt ar tās radīto darbību dažādošanu un ar to saistīto dinamiku, sociālā lauksaimniecība var ievērojami ietekmēt vietējo attīstību.

4.2

Daudzos gadījumos sociālās lauksaimniecības darbības radušās augšupējā procesā, izveidojot vietējos tīklus, kas sekmē teritoriju vispārēju attīstību. Tāpēc sociālās lauksaimniecības darbības atbilst ESAO publikācijai “Jaunā lauku paradigma” (2006), un tā ir nepārprotami minēta “Pārskatā par lauku attīstības politiku” attiecībā uz ESAO valstīm (piemēram, Itāliju). Sociālās lauksaimniecības jautājums tika pētīts arī 2009. gadā Kvebekā notikušajā ESAO konferencē par lauku attīstību. Šajā saistībā sociālās lauksaimniecības iniciatīvas finansē 2007.–2013. gada lauku attīstības politikas pasākumu ietvaros (LEADER programmas III un IV virziens), kā arī Sociālā fonda sociālās iekļaušanas pasākumu ietvaros.

4.3

Izpratne par sociālās lauksaimniecības iespējām arvien palielinās visos līmeņos, tāpēc lauksaimniecības organizācijām, vietējām pašvaldībām, sociālās un veselības jomas iestādēm veidojas jauns skatījums uz sociālo lauksaimniecību. Tomēr tikai dažās valstīs (Francijā, Itālijā, Nīderlandē) valsts vai reģionālajā līmenī ir pieņemts nozaru regulējums. Turklāt jāsecina, ka vispārēji trūkst saiknes starp dažādiem politikas pasākumiem un/vai sociālajā lauksaimniecībā iesaistītajām institūcijām.

Sociālās lauksaimniecības dalībnieki tomēr sāk organizēties, lai dalītos pieredzē, un jāatzīst, ka sociālo lauksaimnieku spontāni izveidotajiem tīkliem ir būtiska nozīme.

4.4

Pēdējos gados Eiropas Komisija īsteno dažas sociālās lauksaimniecības atbalsta iniciatīvas, piemēram, Cost Action 866, SoFar projektu; Eiropas lauku attīstības tīkla ietvaros 2009. gada decembrī uzsākta tematiska iniciatīva, kurā iesaistījušās septiņas dalībvalstis, nolūkā izvērtēt, kādas priekšrocības un nepilnības vērojamas valstu vai reģionālajos lauku attīstības plānos, kurus līdzfinansē no ELFLA. SoFar projekta ietvaros Vācijā 2008. gadā izstrādāts nostājas dokuments (Prof. Thomas VAN ELSEN), kas aktualizēts 2009. gadā.

5.1.1

Tā kā sociālā lauksaimniecība rada sabiedrisku labumu un sekmē ilgtspējīgu attīstību, ES iestādēm un valstu valdībām tā būtu jāsekmē un jāatbalsta. Tas ietver atbilstīga un labvēlīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu dažādos līmeņos, sociālās lauksaimniecības pievienotās vērtības atzīšanu, tās pārvaldības uzlabošanu, kā arī labvēlīgu vidi un dažādu politikas jomu un pārvaldes iestāžu (veselība/sociālā joma/lauksaimniecība/nodarbinātība) auglīgu sadarbību ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Turklāt būtu vēlams publisko iestāžu mērķtiecīgs atbalsts un struktūrfondu integrēta izmantošana sociālās lauksaimniecības vajadzībām. Tāpat būtu jāsekmē un jāatbalsta starpnozaru pētījumi un jānostiprina komunikācija un pieredzes apmaiņa.

5.1.2

Pieņemot tiesisko regulējumu, īpaša uzmanība jāpievērš jautājumiem, kas saistīti ar sociālās lauksaimniecības kvalitāti, lai definētu vispārējus kritērijus, to skaitā kvalitātes kritērijus, kurus piemēro sociālās lauksaimniecības darbībām. Tāpat vajadzētu īstenot pasākumus, kas nodrošinātu sociālās lauksaimniecības darbību atbilstošu uzraudzību.

5.1.3

Turklāt lai atbalstītu, uzraudzītu un koordinētu sociālās lauksaimniecības attīstību Eiropā, varētu būt lietderīgi, ja Eiropas Komisija izveidotu pastāvīgu struktūru, kurā būtu iesaistīti visi attiecīgie ģenerāldirektorāti. Līdzīgas struktūras varētu izveidot arī dalībvalstīs.

5.3.1

ES līmeņa sadarbība, kas uzsākta ar SoFar un Cost Action 866 — Green Care projektu lauksaimniecībā, būtu jāatbalsta un jāpaplašina. Zinātnisku, profesionālu un praktisku datu vākšanai un apmaiņai ir liela nozīme.

Lai veiktu sīkāku analīzi, sociālajai lauksaimniecībai nepieciešams pētniecības atbalsts tādās jomās kā terapija un medicīna, sociālais darbs lauksaimniecībā, kā arī lauksaimniecības un apmācības jomā. Pētījumi jāveic ciešā saistībā ar darbu uz vietas. Terapijā ar augiem un dzīvniekiem iegūtie pozitīvie empīriskie rezultāti jāapstiprina ar rūpīgu zinātnisku analīzi, lai tos atzītu mediķu aprindās. Atziņas, kas gūtas attiecībā uz to, cik efektīva bijusi personu integrācija lauku saimniecības darba ikdienas un gada rutīnā, ir jādokumentē un jāizmanto sociālās lauksaimniecības turpmākajai attīstībai.

5.3.2

Starpnozaru pētījums, kurā dažādos aspektos (sociālais, saimnieciskais, veselības, personiskais) analizēta sociālās lauksaimniecības ietekme un priekšrocības, nodrošina praksē iegūto zināšanu nodošanu un ļauj iesaistīt vietējos dalībniekus. Šāds pētījums var rosināt inovatīvas idejas un veicināt iesaistīšanos sociālajā lauksaimniecībā. Uz zinātnes atziņām balstīti izmēģinājuma projekti var palīdzēt izstrādāt kādu konkrētu reģionu aptverošus modeļus, kuru pamatā ir individuāli uzņēmumi vai kooperatīvi. Būtu jāveic starpnozaru pētījumi, lai izvērtētu sociālās lauksaimniecības ietekmi divos aspektos, pirmkārt, kādu ietaupījumu varētu gūt veselības apdrošināšanas sistēmas un, otrkārt, sociālās lauksaimniecības pakalpojumu saņēmēju veselības un labklājības uzlabošana. Dažās valstīs, piemēram, Nīderlandē, minētie aspekti jau izvērtēti un izpētīti.

5.3.3

Šādus pētījumus varētu iekļaut nākamajā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gadam), jo tajā ņemti vērā sociālie aspekti pētniecības un inovācijas jomā. Būtu ļoti vēlams, lai sociālo lauksaimniecību koordinētu un atbalstītu ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, jo tā varētu veicināt ar sociālo lauksaimniecību saistītu dažādu nozaru pētnieku tikšanos un apmaiņu.

5.5.1

Inovatīvi sociālās lauksaimniecības projekti bieži vien tiek īstenoti izolēti, nezinot par līdzīgiem projektiem vai neveicot attiecīgas pieredzes apmaiņu. Tāpēc ir būtiski izveidot un nostiprināt sociālās lauksaimniecības tīklus, lai apmainītos ar pieredzi, palīdzētu darīt zināmu informāciju par dažādiem projektiem un apzinātu paraugpraksi. Pirmais solis šajā virzībā ir sperts Eiropas Lauku attīstības tīkla ietvaros. Šāda veida tīklus vajadzētu nostiprināt.

5.5.2

Būtu jāsekmē arī sadarbība, kopīgas publikācijas un tīmekļa vietnes.

5.5.3

Turklāt būtu vēlama sociālās lauksaimniecības interešu kopīga pārstāvība politikas līmenī un jumta organizācijas izveide Eiropas līmenī. Šāda organizācija, kurā būtu pārstāvēta pilsoniskā sabiedrība, varētu veicināt sociālās lauksaimniecības nozares dalībnieku pieredzes apmaiņu un sniegt viņiem atbalstu gan tehniskajā, gan administratīvajā līmenī, vienlaikus nodrošinot arī sociālās lauksaimniecības interešu sekmēšanu politikas līmenī. Šajā jomā svarīga nozīme ir lauksaimniecības organizācijām.

5.5.4

Visus minētos pasākumus varētu plānot un īstenot jaunās lauku attīstības politikas (2014.–2020. gadam) ietvaros un balstīties, piemēram, uz Eiropas Lauku attīstības tīklu un dalībvalstu lauku attīstības tīkliem, tādējādi iesaistot arī citas dalībvalstis iepriekšminētajā tematiskajā iniciatīvā par sociālo lauksaimniecību.

5.6.1

Zināms atbalsts sociālajai lauksaimniecībai ir sniegts pašreizējās lauku attīstības politikas, īpaši tās III virziena (dažādošana) un IV virziena (Leader) ietvaros, kā arī, pamatojoties uz ESF virzienu “sociālā iekļaušana”. Taču atzīstot sociālo lauksaimniecību par vienu no lauku ekonomikas attīstības faktoriem, tā varētu izmantot visus Eiropas struktūrfondu (ELFLA, ESF, ERAF) atbalstītos un finansētos pasākumus un tādējādi piekļūt jauniem finansējuma avotiem.

5.6.2

Kaut arī Komisijas priekšlikumi nākamajam struktūrfondu plānošanas periodam paver dažas jaunas iespējas, jo cīņa ar nabadzību, sociālā iekļaušana un lauksaimnieciskās darbības dažādošana skaidri noteikti par šīs politikas mērķiem (un kurus ideāli varētu kombinēt sociālās lauksaimniecības nozarē), tomēr šķiet, ka būtu stingrāk jāuzsver sociālās lauksaimniecības nozīme gan nākamajā plānošanas periodā, gan partnerības līgumā, lai palielinātu atbalstu tai. Tāpēc ES un dalībvalstīm būtu jāsaskaņo dažādu sociālās lauksaimniecības politikas pasākumu izmantošana. EESK uzskata, ka dalībvalstīm un dažādām (valstu un ES) iestādēm, kuru kompetencē ir ES līdzekļu pārvaldība, ir ciešāk jāsadarbojas, lai novērstu šķēršļus līdzekļu saņemšanai no struktūrfondiem un veicinātu struktūrfondu pieejamību vietējiem dalībniekiem.

5.6.3

Jaunajā plānošanas periodā tiek paredzēta iespēja nodrošināt sociālajai lauksaimniecībai finansējumu no vairākiem fondiem un vairāku gadu laikā. Vienotais stratēģiskais satvars sniedz iespēju izmantot dažādus fondus, pamatojoties uz daudzējāda finansējuma stratēģiju. Dalībvalstis būtu jāaicina sociālo lauksaimniecību minēt savos plānos un izstrādāt īpašas programmas, lai sociālās lauksaimniecības jomā varētu plašāk izmantot dažādus struktūrfondus. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi pārliecināt valstu iestādes un vietējās pašvaldības, ka tām reāli jāizmanto šādas finansēšanas iespējas.

Tā kā sociālo lauksaimniecību raksturo vairākas dimensijas un vairākas funkcijas, šī nozare un tajā iesaistītie dalībnieki nepārprotami gūtu labumu no patiesi integrētas pieejas, ar kuru vienkāršo un efektīvāk koordinē dažādu fondu līdzekļu izmantošanu, kā arī ar to saistītās procedūras un darbības.

5.6.4

Tāpēc saistībā ar lauku attīstību būtu ļoti lietderīgi izstrādāt uz dalībvalstīm virzītu komunikācijas politiku, kurā ietverti arī uzraudzības pasākumi un ziņojumu sagatavošana. Vēl viena iespēja būtu paredzēt tematisku apakšprogrammu, pamatojoties uz 8. pantu, vai plašāk atbalstīt sociālajai lauksaimniecībai paredzētos Leader projektus.

5.6.5

Visbeidzot, dažādiem ģenerāldirektorātiem vajadzētu pastiprināt sadarbību, lai atvieglotu sociālās lauksaimniecības piekļuvi visiem struktūrfondiem, novēršot grūtības, kuru dēļ lauksaimnieki līdz šim nav varējuši izmantot reģionālās politikas pasākumus.