28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/1

Ziņotājs:

Etele BARÁTH

1.1.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā ir vajadzīga koordinēta, uz attīstību orientēta pārvaldība, kas sekmētu atjauninātas, spēcīgas un miermīlīgas Eiropas veidošanu. Koordinācija ir jāstiprina, piemēram, pārvaldībā ieviešot jaunu organizatorisko modeli.

1.2.

Īstenojot koordinētus pasākumus, būtu jāatjauno ekonomikas dinamiska attīstība, jānostiprina sabiedrības labklājības un demokrātijas pamati, dažādu kultūru līdzāspastāvēšana un priekšzīmīga vides prasību izpilde.

1.3.

EESK uzsver, ka partnerības principa konsekventas piemērošanas mērķis ir veicināt ieinteresēto personu līdzdalību ES fondu ieguldījumu plānošanā un īstenošanā. Šāda līdzdalība stiprinās kopīgo apņemšanos veicināt ieguldījumus un ļaus plašāk izmantot specializētas zināšanas. Tā palielinās projektu īstenošanas efektivitāti, pārredzamību un palīdzēs novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.

1.4.

Mums nepieciešami vienkārši un saprotami mērķi un stratēģija, vienots Eiropas projekts (ES stratēģija 2030.–2050. gadam). Jāapstiprina, ka ES galvenais stratēģiskais mērķis joprojām ir inovatīvas, ilgtspējīgas un iekļaujošas Eiropas veidošana. Tālab šajā projektā būtu jāiekļauj arī COP 21 mērķi (ilgtspējīgas attīstības mērķi).

1.5.

Attīstības programmām ir jābūt labāk koordinētām. Īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības programmu un rīku izstrādes pamatā ir jābūt konkrētu mērķu kopumam. Ar “rīkiem” saprot visus politiskos, juridiskos, organizatoriskos un finanšu instrumentus.

1.6.

Lai uzlabotu koordināciju, EESK iesaka Eiropas kopējo mērķu sasniegšanai izmantot gan ierastos Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), gan uz tirgu orientētus projektus, kuros iesaistīts arī privātais kapitāls un kas ir saistīti ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF). Tādēļ ir jākoordinē mērķi un tiesību akti, kas attiecas uz šo projektu īstenošanu.

1.7.

Komiteja ierosina, lai uz attīstību virzītas un pastiprinātas centrālās pārvaldības veicināšanas galvenais instruments būtu Eiropas pusgads, kas balstīts uz gada izaugsmes pētījumu un kurā vajadzētu paredzēt arī līdzekļus, kas ļauj pastāvīgi ietekmēt Eiropas projekta virzību un pienācīgi uzraudzīt tā progresu. Tādējādi Eiropas pusgads varētu arī pildīt tādu sistēmu funkcijas, kuru mērķis ir veidot sociālu vidi, kas nodrošina labklājību.

1.8.

Ja līdztekus jau pieņemtajam, galvenokārt ekonomiskajam IKP rādītājam varētu papildus izmantot arī uz rezultātiem balstītu rādītāju (iekšzemes bruto rezultāts), kurā ņemta vērā ilgtspēja un ietverti galvenokārt sociālie un vides faktori, tas varētu kalpot par pamatu uz attīstību orientētas pārvaldības efektivitātes pārbaudei.

1.9.

Jāpanāk cieša koordinācija, un jāievieš dalībvalstu atvērtas sadarbības metode. Pamatojoties uz attīstības procesos gūto līdzšinējo pieredzi, ir jāveic pielāgojumi.

1.10.

Juridiskie un finanšu instrumenti ir jānostiprina. Uz attīstību orientētas pārvaldības rezultāti būs atkarīgi no ekonomikas dinamikas, piesaistītā kapitāla pieauguma, efektīvākas ieguldījumu sistēmas, darbaspēka kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanas un uzņēmumu inovācijas pakāpes. Taču ilgākā termiņā galvenais mērķis ir radīt labklājību un atjauninātu sabiedrību un nodrošināt labāku un ilgtspējīgu vidi.

1.11.

Pārvaldība jāīsteno kopīgi un vairākos līmeņos. Līdztekus pašreizējai reformai (Normatīvās atbilstības un izpildes programma, REFIT) ir jāizstrādā uz attīstību orientētas pārvaldības juridiskie un administratīvie instrumenti. Šajā aspektā būtiski jānostiprina vidējā līmeņa, proti, makroreģionālās attīstības koordinācijas, instrumenti. Turklāt Eiropas projektā arvien lielāku nozīmi iegūst funkcionālie reģioni, pilsētas, pilsētu teritorijas, aglomerācijas, lielpilsētu teritorijas un tīkli.

1.12.

Uz ilgtermiņa attīstību orientētā pārvaldībā viens no svarīgākajiem elementiem ir nepārtrauktība. Politikas cikliskais raksturs, plānošanas un attīstības procesi un budžeta perspektīvas ir jāsaskaņo. Attīstības procesā ir vajadzīga nepārtraukta analīze, kontrole un koriģēšana.

1.13.

Ļoti svarīgi ir pienācīgi informēt sabiedrību, veicināt tās iesaistīšanos, izvērst komunikāciju un politisko mārketingu, precīzi ziņot par konkrētiem rezultātiem un nepilnībām.

1.14.

EESK vienmēr ir atbalstījusi lielāku demokrātisko līdzdalību. Izmantojot atvērtās sadarbības metodi, būtu jānodrošina ekonomisko un sociālo partneru un NVO līdzdalība visos līmeņos, turklāt ES līmenī papildus jāuzsver EESK nozīme.

1.15.

Kā jau norādīts 2012. gadā pieņemtajā atzinumā (1), EESK atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu pieņemt tā dēvēto Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kura mērķis ir nodrošināt dalībvalstīm sistēmu partnerībai plānošanā un īstenošanā. Partneru izpratne par to, kas ir Eiropa, palīdzēs noteikt mērķus un gūt tiem atbalstu, un ļaus tos efektīvāk īstenot.

1.16.

EESK uzsver, ka nedrīkst aprobežoties ar partnerības reglamentēšanu, kas balstīta uz priekšlikumiem un labu praksi, un aptveroši jādefinē minimālās prasības, kuras būs jāievēro dalībvalstu iestādēm un kuru neievērošanas gadījumā tiks noteiktas sankcijas.

1.17.

EESK iesaka noteikt dalībvalstīm pienākumu ieviest efektīvas finansēšanas sistēmas partneru spēju stiprināšanai. Šādām sistēmām būtu jāaptver ne tikai vienkārša apmācība un informācijas nodošana, bet arī partnerības tīklu veidošana un efektīvas līdzdalības instrumentu ieviešana.

1.18.

EESK mudina Eiropas Komisiju stiprināt sadarbību ar Eiropas partnerības tīkliem. Komisijai ir jāizveido finansēšanas sistēma, kas sekmē reģionālās politikas jomā aktīvo Eiropas NVO tīklu darbību, ietverot iesaistīšanos valstī notiekošo procesu uzraudzībā un informācijas atgriezeniskās saites nodrošināšanā.

2.1.1.

Eiropas Savienība ir spēcīga, taču tā pastāvīgi saskaras ar daudzveidīgu krīzi, kas atkārtojas, kā to uzskatāmi apliecina Brexit. Ekonomikas krīze 2008. gadā pārtrauca eiforiju, kas bija saistīta ar paplašināšanos 2000. gadu sākumā, un daudzās valstīs atšķirību pārvarēšanas procesu pavērsa pretējā virzienā.

2.1.2.

Ekonomikas krīze un jo īpaši ar to saistītā ieguldījumu samazināšanās radīja plaisu uz izaugsmi balstītajā dalībvalstu vienotībā un arvien lielāku politisku, ekonomisku un sociālu spriedzi. Neraugoties uz ES galveno mērķi, atšķirības dalībvalstu attīstībā palielinās.

2.1.3.

Stingrie taupības politikas pasākumi, kas joprojām noteikti dalībvalstīm ar augstu ārējo un valsts parādu un budžeta deficītu, vēl vairāk palielina plaisu, kas šķir visattīstītākās valstis un taupības pasākumu skartās valstis. Lai ekonomikas izaugsme un budžeta deficīta kontrole būtu savienojamas ar efektīviem sociālās iekļaušanas pasākumiem, ir vajadzīgi jauni politikas pasākumi.

2.1.4.

Nabadzība, nestabilā nodarbinātība un bezdarbs ir sasnieguši nepieņemami augstu līmeni. Perspektīvas trūkums jauniešiem ir būtisks šķērslis atjauninātai Eiropas nākotnei.

2.1.5.

Eiropas Savienība ir zaudējusi savu pievilcību kā vieta, kur veikt ieguldījumus, tai piemīt smagnējums. Ienesīgu ieguldījumu ziņā tā pamazām sāk atpalikt no ASV un dažām dalībvalstīm, piemēram, Vācijas un Apvienotās Karalistes. Atpalikušās valstis kavē dinamiskākās valstis. Mazinās savstarpējās atkarības nepieciešamība. Dažās valstīs, neraugoties uz ievērojamu budžeta pārpalikumu, atšķirības palielinās ienesīgo ieguldījumu samazināšanās dēļ, un tādējādi nabadzīgākie reģioni atpaliek vēl vairāk. Reakcija ir lēna un birokrātiska.

2.1.6.

Savienības būtiskākie sasniegumi, piemēram, eurozona vai Šengenas zona, migrācijas krīzes un terorisma dēļ kļuvuši drīzāk par šķelšanās faktoriem, nevis kohēzijas elementiem. Daudzas valstis Eiropas Savienību izmanto iekšpolitikas mērķiem.

2.1.7.

Reģionu attīstības līmenis neizlīdzinās. Atšķirība starp visvairāk un visvājāk attīstītajiem reģioniem IKP izteiksmē ir 14:1. Dažas valstis, kas saņem visvairāk līdzekļu, izmanto tām piešķirto finansējumu, nevis valsts instrumentus un ieguldījumu mehānismus, un tādējādi attiecīgās valsts devums ir samazinājies līdz minimumam un ir būtiski mazāks par sākotnēji paredzēto. Jaunizveidotās konkurētspējas valdes varētu izmantot savus instrumentus, lai sniegtu būtisku ieguldījumu reģionu attīstības līmeņu konverģencē.

2.1.8.

Eiropas iedzīvotāji un ekonomikas, sociālās jomas un nevalstiskā sektora (NVO) dalībnieki ir zaudējuši jebkādu perspektīvu, atsvešinājušies no politiskajiem procesiem un norobežojas arvien vairāk. To skatījumā ES ir sastingusi institūcija, kurai trūkst elastīguma un kura nav spējīga atjaunoties.

2.1.9.

Eiropas Savienība – galvenokārt nepietiekamo rezultātu dēļ un vājās institucionālās sistēmas dēļ attīstības jomā – nespēj mobilizēt pietiekamus resursus, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, kuri turklāt ir sadrumstaloti.

2.1.10.

Nav vienota nākotnes redzējuma, vienotas politiskās gribas un pārvaldības spēju. Koordinācijas metode ir nepietiekama un novecojusi, juridiskie instrumenti nav iedarbīgi vai arī grūti izmantojami, organizāciju līdzdalība un sabiedrības atbalsts ir vājš, citstarp, nepilnīgas saziņas dēļ.

2.1.11.

Eiropas Savienības ilgtermiņa attīstības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam vairs nav pietiekami tālejoša un reāli īstenojama, turklāt tā ir sadrumstalota un ar pašreizējo metodoloģiju nespēj virzīt procesus. Tajā pašā laikā, ņemot vērā pieņemtos 17 galvenos ilgtspējīgas attīstības mērķus, Eiropas Komisija ir sākusi pārvaldības sistēmas un instrumentu pārskatīšanu vispusīgas ilgtermiņa stratēģijas ietvaros.

2.2.1.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Komisija jaunajā sastāvā ar Eiropas Parlamenta atbalstu ir paziņojusi par jaunu ekonomikas attīstības modeli. Izvirzītie mērķi – darbvietu radīšanas un izaugsmes veicināšana, Eiropas vienotā tirgus izveide, ekonomikas pārvaldības sistēmas vienkāršošana, Eiropas Savienībai svarīgu projektu nostiprināšana, enerģijas tirgus, atbalsts investīcijām digitālā tirgus un pakalpojumu jomā, prioritāra uzmanība Eiropu savienojošiem intelektuālajiem un fiziskajiem tīkliem, atbildības stiprināšana attiecībā uz vides faktoriem – var piešķirt ekonomikai vērā ņemamu jaunu dinamiku.

2.2.2.

Eiropas pusgads un tā sastāvdaļas veido sistēmu, kas ir plašāka par ekonomikas pārvaldības jomu. Eiropas pusgada mehānismā lielāka nozīme jāpiešķir ilgtermiņa sociālajiem un vides mērķiem.

2.2.3.

Prioritārā programma, kuras mērķis ir pilnībā nostiprināt eurozonas finanšu sistēmu, pirmkārt, nav apmierinoša un, otrkārt, pastiprina reālas bažas, ka vēl vairāk padziļināsies plaisa, kas šķir ES valstis. Eiropas līmeņa attīstības mērķi varētu mazināt “divu ātrumu Eiropas” nespēju darboties.

2.2.4.

Patlaban attīstības procesus nosaka divi ļoti atšķirīgi ekonomikas un finanšu instrumentu kopumi, un katram no tiem ir sava procedūra. Jau mērķu saskaņošanas posmā ir jāsekmē abu instrumentu kopumu savstarpējā papildināmība.

2.2.5.

Pirmo instrumentu kopumu veido ierastie, līgumos nostiprinātie Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi), kas paredzēti sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai. Tos izmanto ieguldījumu un attīstības atbalstam, tie tiek pastāvīgi modernizēti, bet pēc būtības paliek nemainīgi. Tie ir pieejami, pārdalot ES budžeta līdzekļus, ko veido dalībvalstu iemaksas. Dažos gadījumos tie, kas saņem līdzekļus no šiem fondiem, tos pienācīgi nenovērtē, jo uzskata, ka viņiem tie “pienākas”. Veicot pārskatīšanu laikposma līdz 2020. gadam termiņa vidū, noteikti ir jāpieņem jauns regulējums, lai sekmētu iepriekš minēto papildināmību.

2.2.6.

Otrais instrumentu kopums ir Eiropas stratēģisko investīciju fonds (ESIF), ar kuru paredzēts īstenot tā dēvēto “Junkera plānu”. Tas ir jauns, uz tirgu orientēts finanšu instruments, kas dod iespēju atbalstīt riska kapitālu, mobilizē publisko, banku un privāto finansējumu. Tā summu vēl var palielināt. Izveidotajam pārvaldības mehānismam jākļūst par vienu no pamatelementiem uz attīstību orientētā pārvaldībā. Abu minēto finansēšanas sistēmu saskaņošana būtu jāveic katrā dalībvalstī.

2.2.7.

Salīdzinājumā ar minētajām finansēšanas shēmām pārējie finanšu instrumenti, kas darbojas efektīvi, ir daudzveidīgi un pielāgoti attiecīgajam uzdevumam, bet to apjoms ir ierobežots un tie paredzēti specifiskiem mērķiem. Eiropas projekta pamatnostādnes varētu cieši un sistemātiski koordinēt.

2.2.8.

Līdz šim nav bijis tiešu līdzekļu, kas veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” skaitliski nedaudzo, bet savstarpēji nesaistīto mērķu īstenošanu koordinācijas uzlabošanas jomā. Ja šādu līdzekļu nav, rodas jautājums, vai ir iespējams atbilstīgi koordinēt ES attīstību. Tāpēc jaunajā plānā laikposmam pēc 2020. gada jāiekļauj arī uzdevums plānot dažādu instrumentu savstarpējo mijiedarbību.

2.2.9.

Būtu jāpanāk, lai ESI fondus reglamentējošās daudzgadu finanšu shēmas 11 tematiskie mērķi un Junkera plāna 10 galvenie mērķi, kas tikai aptuveni atbilst iepriekšminētajiem mērķiem, kā arī to finanšu un reglamentējošie noteikumi tagad palīdzētu īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”. Minēto papildina ilgtspējīgas attīstības mērķa ietvaros noteiktie 17 ilgtspējas kritēriji, kuriem nākotnes perspektīvā ir izšķiroša nozīme. Plānošana laikposmam pēc 2020. gada būtu jāveic, pamatojoties uz nelielu skaitu skaidri un kodolīgi formulētu mērķu.

2.2.10.

Patlaban ar mērķiem saistīto dažādo mehānismu, atšķirīgo sākuma un beigu termiņu un datumu dēļ neviens no mērķiem nav pārredzams, un pilsoniskās sabiedrības ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem tos ir grūti saprast un uzraudzīt. Dažādu mērķu sinerģijas un mijiedarbības trūkums būtiski mazina instrumentu un ieguldījumu efektivitāti. Izstrādājos jaunu ES stratēģiju 2030.–2050. gadam (Eiropas projekts), ir jāpalielina ESIF un atjauninātās stratēģijas “Eiropa 2020” savstarpējā sinerģija.

2.2.11.

Struktūrfondi ir saistīti ar ļoti birokrātiskiem, vienlaikus centralizētiem un decentralizētiem sagatavošanas, izpildes, kontroles un novērtējuma mehānismiem, un ES līmenī to īstenošanu pārrauga daudzas aģentūras, savukārt nesen izveidotā ESIF jaunais pārvaldības mehānisms ir ārpus Eiropas Komisijas ietvara, un tā jaunās organizatoriskās struktūras pamatā vajadzības, kas saistītas ar finanšu un ieguldījumu vidi. Lai koordinētu abus lielos instrumentu kopumus, ir nepieciešams stratēģisks instruments un jauna pārvaldības sistēma (2).

2.2.12.

Jaunas, uz attīstību orientētas pārvaldības sistēmas ieviešana varētu veicināt pastiprinātu koordināciju un iesaistīto partneru atvērtu sadarbību.

2.2.13.

Lai palielinātu ESI fondu efektivitāti un lietderību, ir jānostiprina partnerības institucionālā struktūra un saskaņā ar sabiedrības līdzdalības tiesībām tai jābūt pieejamai visiem ES iedzīvotājiem. Vajadzētu nodrošināt iedzīvotāju piekļuvi attiecīgajai informācijai un līdzdalību plānošanas un īstenošanas lēmumu pieņemšanā. Viņiem būtu jādod arī iespēja paust savu viedokli par programmu projektiem, iepirkuma konkursiem un novērtējuma ziņojumiem.

3.1.

Jautājumu par partnerības principu EESK jau ir izskatījusi vairākos atzinumos un formulējusi sīki izstrādātus priekšlikumus par to.

3.1.1.

Atzinumā, ko tā pieņēma 2010. gadā (3), EESK norādīja, ka spēkā esošie noteikumi dod iespēju valstu līmenī pārāk plaši interpretēt partnerības principu un ka tāpēc Eiropas Komisijai vajadzētu noteiktāk un daudz aktīvāk uzraudzīt partnerības principa piemērošanu. Komitejas skatījumā ir svarīgi, lai visās darbības programmās partneriem būtu nodrošināti spēju veidošanai nepieciešamie tehniskās palīdzības resursi. EESK aicināja atjaunot ES iniciatīvas programmas sociālās inovācijas un vietējās attīstības jomā.

3.1.2.

Atzinumā, kas pieņemts 2012. gadā (4), EESK atbalstīja Eiropas Komisijas iniciatīvu par Eiropas rīcības kodeksa attiecībā uz partnerību pieņemšanu. Komiteja pauda organizētas pilsoniskās sabiedrības bažas par partnerības principa neievērošanu un ieteica izveidot partnerības uzraudzības sistēmu, ko pārvalda paši partneri. Komiteja ierosināja, ka partnerības nolīgumus ar dalībvalstīm var parakstīt ar nosacījumu, ka tiek pienācīgi īstenots rīcības kodekss, un šajā nolūkā papildināt darbības programmu līdzekļus, izmantojot finansiālus stimulus. EESK arī apstiprināja savus ieteikumus partneru spēju stiprināšanai.

3.2.

Kohēzijas politikas tiesību aktos paredzēts pieņemt “Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kurā izklāstīti pamatprincipi un labas prakses piemēri.

3.3.

ECCP īstenošanas pieredze liecina, ka dažas valstis savos plānošanas procesos un ESI fondu īstenošanas institucionālās struktūras pārveidē kodeksa noteikumus ir piemērojušas tikai formāli.

3.4.

Vairākās valstīs partneriem nav bijis pietiekami daudz laika, lai izteiktu viedokli par attiecīgajiem dokumentiem. Būtībā partneri nav bijuši iesaistīti galveno stratēģisko lēmumu pieņemšanā, piemēram, prioritāšu noteikšanā un finansējuma piešķiršanā. Aktīvas līdzdalības sekmēšanai nebija izmantoti īpaši komunikācijas un līdzdalības mehānismi un rīki.

3.5.

Vairāku NVO veiktā analīze (5) liecina, ka dažās valstīs attiecīgo partneru izvēle uzraudzības komitejās formāli atbilda nosacījumiem, bet pārstāvība un tematiskais aptvērums ne vienmēr bija nodrošināts. Informācijas apmaiņa starp vadošajām iestādēm un uzraudzības komitejas locekļiem nav apmierinoša.

3.6.

Iestādes, kuru pārziņā ir horizontālie jautājumi, piemēram, vides ministrijas, nebija pārstāvētas vairākās attiecīgās uzraudzības komitejās. Vadošās iestādes piedāvājumu konkursu plānošanā un projektu priekšlikumu izvērtēšanā necenšas iesaistīt partnerus no pilsoniskās sabiedrības, kuri pārstāv horizontālos principus.

3.7.

Pasākumi partneru spējas stiprināšanai dažās valstīs nav pietiekami. Faktiski, tie lielākoties aprobežojas ar apmācību un ceļa izdevumu atlīdzināšanu, bet paliek neīstenoti vairāki ECCP priekšlikumi, kas saistīti, piemēram, ar tīklu veidošanu un koordināciju, kā arī ekspertu izmaksu segšanu, lai nodrošinātu partneru pilnvērtīgu līdzdalību.

3.8.

Eiropas Komisija un dalībvalstis budžeta perioda pirmajā pusē nav pievērsušas pietiekamu uzmanību sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentu izmantošanai.

3.9.

EESK uzskata, ka ir jāveic vispārējs novērtējums par partnerības jomā īstenoto praksi. Šajā novērtējumā jāiekļauj arī vērtējums par plānošanas procedūru un īstenošanas institucionālo struktūru, kā arī tas, cik lielā mērā pašreizējā regulatīvā sistēma spēj nodrošināt efektīvu partneru. Novērtēšanas procesā vajadzētu aktīvi iesaistīt partnerus.