Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2009. gada 14. janvāra spriedumu lietā T-162/06 Kronoply GmbH & Co.KG/Eiropas Kopienu Komisija 2009. gada 31. martā iesniegusi Kronoply GmbH, iepriekšējais nosaukums Kronoply GmbH & Co.KG

(lieta C-117/09 P)

2009/C 141/47

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Kronoply GmbH, agrāk Kronoply GmbH & Co.KG (pārstāvji — R. Nierer un L. Gordalla, Rechtsanwälte)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir par Pirmās instances spriedumu, ar kuru noraidīta prasītājas iesniegtā prasība atcelt Komisijas 2005. gada 21. septembra lēmumu, ar ko atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu atbalsts, ko Vācijas paredz piešķirt Kronoply GmbH & Co.KG. Saskaņā ar apstrīdēto spriedumu Komisija pamatoti uzskatīja, ka apstrīdētais atbalsts neprasīja saņēmējai ieguldījumu kopīgās interesēs; tādēļ tā uzskatīja, ka runa bija par atbalstu darbībai ar mērķi segt esošās izmaksas, kas nevarēja tikt atļauts. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais atbalsts nebija vajadzīgs, ņemot vērā to, ka tas attiecās tikai uz ražošanas iekārtas izveidošanu, par ko jau bija iepriekšējs paziņojums, un ka investīciju projekts jau bija pilnībā īstenots, izmantojot pēc šī pirmā paziņojuma atļautu atbalstu, kas bija pirms apstrīdētā atbalsta paziņošanas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības pamatojumam norāda, ka apstrīdētais spriedums neatbilst EKL 87. panta 3. panta a) un c) apakšpunktam, pamatnostādnēm par reģionālo atbalstu, kas pieņemtas šī panta mērķiem, un 1998. gada reģionālā atbalsta daudznozaru principiem lieliem investīciju projektiem. Tā pārmet Pirmās instances tiesai, ka tādējādi tā ir pārkāpusi arī tiesiskās paļāvības principu un vienlīdzīgas attieksmes principu.

EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta pārkāpumu veido fakts, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretējusi un novērtējusi vajadzības un pamudinošās iedarbības kritēriju.

Attiecībā uz novērtējumu par apstrīdētā atbalsta vajadzību Pirmās instances tiesa ir nelikumīgi ierobežojusi EKL 87. panta 3. punkta piemērošanas jomu, ņemot vērā to, ka tā juridiski kļūdaini ir uzskatījusi, ka atbalsta saņēmējs attiecībā uz konkrētu investīciju projektu var paziņot tikai vienu atbalstu un ka jebkuram jaunam atbalstam būtu jāattiecas uz jaunu investīciju projektu. Pirmās instances tiesa turklāt vajadzības novērtējumu veica, pamatojoties uz datumu, kuram, pirmkārt, nebija nozīmes apelācijas sūdzības iesniedzējas lēmumā veikt investīcijas un kuru, otrkārt, tā nevarēja ietekmēt. Komisijas un Pirmās instances tiesas redzējumā noteicošais datums bija datums, kurā dalībvalsts paziņoja par apstrīdēto pabalstu Komisijai. Iesniedzot savu lūgumu valsts iestādēm, prasītāja jau bija paveikusi visu vajadzīgo atbilstoši savām pilnvarām vajadzības noteikšanā. Prasītāja nekādi nevarēja ietekmēt atbalsta paziņojuma datumu Komisijai. Šādas Pirmās instances tiesas un Komisijas nostājas rezultātā — loģiski — būtu liegt jebkuram investīciju projektam atbalsta piešķiršanu, ja Komisijas lēmums par paredzētā atbalsta saderīgumu vai nesaderīgumu ar kopējo tirgu tiktu pieņemts tikai tad, kad investīciju projekts ir pabeigts.

Turklāt ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja tieši apstrīdēt Komisijas lēmumu par sākotnēji paziņoto atbalstu. Ja Komisija paziņo par atbilstīgu kopējam tirgum atbalstu, kura summa neatbilst atbalstam, ko atbalsta saņēmējs ir lūdzis valsts iestādēm, atbalsta saņēmējs nevar ar pozitīvu iznākumu apstrīdēt Pirmās instances tiesā viņam labvēlīgu lēmumu. Laikposms starp Komisijas pirmo lēmumu, ar kuru tā ļauj sākotnējo atbalstu, un paziņojums par apstrīdēto atbalstu tiek izskaidrots ar faktu, ka prasītāja izsmēla visus tiesību aizsardzības līdzekļus, ko tā uzskatīja par esošiem attiecībā uz Komisijas vēstuli, ar ko noraidīts grozīt Komisijas pirmo atļaujošo lēmumu. Tas, ka Vācijas Federālā Republika paziņoja par apstrīdēto atbalstu tikai pēc investīciju projekta īstenošanas, ir izskaidrojams vienīgi ar starplaikā uzsākto strīdu par šīs Komisijas vēstules kvalificēšanu. Tādēļ arguments par to, ka investīciju projekts ir starplaikā pabeigts, nevar kalpot par pamatojumu vajadzības vērtējumā.

Attiecībā uz pamudinošo iedarbību Pirmās instances tiesa ir redzami atstājusi šo jautājumu atvērtu. Pat ja uzskatītu pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, ka vajadzība un pamudinošā iedarbība būtu jāuzskata par diviem atsevišķiem atbalsta atļaujas nosacījumiem, abi šajā lietā bija izpildīti.

Pamatnostādņu par reģionālo atbalstu 4.2. punkta trešā daļa paredz, ka pamudinošās iedarbības kritērijs ir izpildīts, ja lūgums par atbalstu ir iesniegts pirms projekta īstenošanas uzsākšanas. Šajā sakarā noteicošais — kā tas norādīts iepriekš — var būt tikai lūguma iesniegšana valsts iestādēs. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza šo lūgumu pirms īstenošanas uzsākšanas un tādējādi izpildīja šo kritēriju. Pirmās instances tiesa to neņēma vērā, tādējādi pārkāpjot ne tikai EKL 87. pantu, bet arī Pamatnostādnes par reģionālo atbalstu.

Apstrīdētais spriedums turklāt ir pretrunā reģionālā atbalsta daudznozaru principiem un vienlīdzīgas attieksmes principam, jo Pirmās instances tiesa atbalstīja Komisijas tirgus vērtējuma nesaskanīgu piemērošanu. Sākotnējā atbalsta paziņošanas procedūrā Komisija ļāva saprast, ka tā nosaka konkurences stāvokļa faktoru attiecīgajam produktu tirgum 0,75, lai tikai trīs nedēļas vēlāk pieņemtu citu lēmumu ar atšķirīgu vērtējumu par šo pašu tirgu un uzskatītu par piemērotu atbilstoši reģionālā atbalsta daudznozaru principiem koeficientu 1. Pat ja būtu tiesa, ka Komisija ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktiskās situācijas ekonomisko vērtējumu, šo rīcības brīvību tomēr ierobežo fakts, ka identisku produktu tirgi ir identiski, it īpaši ja tās pašas grupas produktu tirgi tiek novērtēti ar trīs nedēļu atstarpi.

Visbeidzot, vēl viena Pirmās instances tiesas kļūda tiesību piemērošanā rodas tajā, ka tā ir pilnībā ignorējusi prasītājas argumentu, ka tai bija pienākums īstenot investīciju projektu 36 mēnešu laikā, skaitot no lūguma iesniegšanas. Ja prasītāja nebūtu izpildījusi šo pienākumu, tā būtu zaudējusi atbalstu pilnībā. Tai nebūtu jāpārmet fakts, ka tā pienākumu izpildīja. Tas rada EKL 87. panta, kā arī principa, saskaņā ar kuru Komisija ir jāpilda tās pieņemtie un ieviestie atbalsta pārvaldības noteikumi, principa pārkāpumu.

  翻译：

查看mercari原页面

收藏该商品

立即下单