|
7.5.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 139/10 |
Tiesas (trešā palāta) 2011. gada 10. marta spriedums (Tribunal Supremo (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Telefónica Móviles España, SA/Administración del Estado, Secretaría de Estado de Telecomunicaciones
(Lieta C-85/10) (1)
(Telekomunikāciju pakalpojumi - Direktīva 97/13/EK - Vispārējās atļaujas un individuālās licences - Maksa un atlīdzība, kas piemērojamas uzņēmumiem, kuri ir individuālo licenču saņēmēji - 11. panta 2. punkts - Interpretācija - Valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēts īpašs nodevas izmantojums - Nodevas paaugstināšana ciparu sistēmām, to nemainot pirmās paaudzes analogajām sistēmām - Saderīgums)
2011/C 139/16
Tiesvedības valoda — spāņu
Iesniedzējtiesa
Tribunal Supremo
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītājs: Telefónica Móviles España, SA
Atbildētājs: Administración del Estado, Secretaría de Estado de Telecomunicaciones
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal Supremo — Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvas 97/13/EK par kopējo vispārējo atļauju un individuālo licenču sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā (OV L 117, 15. punkts) 11. panta 2. punkta interpretācija — Uzņēmumiem, kuri ir individuālo licenču turētāji, piemērojamās maksas un atlīdzība — Tādu finansiālu maksājumu noteikšana, kuri pārsniedz direktīvā atļautos un kuriem ir direktīvā neparedzēts mērķis — Attīstītāku tehnoloģiju nostādīšana nelabvēlīgā stāvoklī salīdzinājumā ar novecojušām tehnoloģijām
Rezolutīvā daļa:
Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvas 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā 11. panta 2. punktā paredzētās prasības, saskaņā ar kurām maksai, kas jāmaksā telekomunikāciju pakalpojumu operatoriem par ierobežotu resursu izmantošanu, ir jābūt domātai, lai nodrošinātu šo resursu optimālu izmantošanu, un tai jāņem vērā vajadzība veicināt jaunu pakalpojumu un konkurences attīstību, jāinterpretē tādējādi, ka tās neaizliedz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru telekomunikāciju pakalpojumu operatoriem, kuriem ir individuālās licences, tiek uzlikta maksa par radiofrekvenču izmantošanu, neparedzot konkrētu no šīs maksas iegūto ieņēmumu izmantošanu, un ar kuru ievērojami tiek paaugstināts šīs maksas apjoms noteiktai tehnoloģijai, to nemainot citai tehnoloģijai.