—

C. Carratù vārdā – A. Cinquegrana un V. De Michele, avvocati,

—

Poste Italiane SpA vārdā – R. Pessi, A. Maresca, L. Fiorillo un G. Proia, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Gerardis, avvocatessa dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. klauzulu Pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”) un kas ir ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/70”) pielikumā, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas definēts LESD 6. pantā, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 47. pantu un 52. panta 3. punktu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. pantu, kā arī tādus vispārējos Savienības tiesību principus kā tiesiskās noteiktības princips, vienlīdzības princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp C. Carratù un Poste Italiane SpA (turpmāk tekstā – “Poste Italiane”) par darba līguma, ko viņa bija noslēgusi ar šo sabiedrību, termiņa noteikšanu.

3

Pamatnolīguma 1., 4., 5. un 8. klauzula ir izteiktas šādā redakcijā:

“Mērķis (1. klauzula)

Šā pamatnolīguma mērķis ir:

[..]

Diskriminācijas aizlieguma princips (4. klauzula)

Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu (5. klauzula)

[..]

Ieviešanas noteikumi (8. klauzula)

[..]”

4

2010. gada 4. novembra Likuma Nr. 183 (GURI2010. gada 9. novembra kārtējais pielikums Nr. 262, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 183/2010”) 32. pantā “Noilgumi un normas uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu jomā” ir noteikts:

“1.   1966. gada 15. jūlija Likuma Nr. 604 [par individuālo atlaišanu, 1966. gada 6. augustaGURI Nr. 195; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 604/1966”) 6. panta pirmā un otrā daļa tiek aizstātas ar šādu tekstu: atlaišana jāapstrīd, pretējā gadījumā iestājas noilgums, 60 dienu laikā pēc rakstveida paziņojuma par atlaišanu vai rakstveida paziņojuma par tās motīviem saņemšanas, ja tas nav noticis vienlaicīgi; apstrīdēšanu var veikt ar jebkuru rakstveida aktu, pat ārpustiesas, kas ļauj zināt par darba ņēmēja vēlmi, tajā skaitā ar arodbiedrības iejaukšanos šīs atlaišanas apstrīdēšanai. Apstrīdēšanai nav seku, ja 270 dienu laikā pēc tās netiek iesniegts prasības pieteikums tiesā, kura izskata lietas kā darba tiesa, vai paziņojums pretējai pusei par mierizlīguma vai arbitrāžas centieniem, neskarot iespēju iesniegt jaunus dokumentus, kas sagatavoti pēc prasības pieteikuma iesniegšanas. Ja tiek noraidīts pieprasītais mierizlīgums vai arbitrāža vai pušu domstarpību par to īstenošanu gadījumā, prasības pieteikums ir jāiesniedz, pretējā gadījumā iestājas noilgums, 60 dienu laikā pēc atteikuma vai domstarpību rašanās.

2.   [Likuma Nr. 604/1966] 6. panta noteikumi, kas grozīti ar šī panta 1. punktu, ir piemērojami arī attiecībā uz jebkuru spēkā neesošu atlaišanu.

3.   Turklāt [Likuma Nr. 604/1966] 6. panta noteikumi, kas ir grozīti ar šī panta 1. punktu, ir piemērojami: a) tādu atlaišanu gadījumā, ar kurām ir paredzēts atrisināt jautājumus par darba attiecību kvalifikāciju vai par tās skarošā termiņa tiesiskumu; [..] d) prasībām par darba līgumā paredzētā termiņa atcelšanu atbilstīgi 2001. gada 6. septembra Likumdošanas dekrēta Nr. 368 [par Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ieviešanu; 2001. gada 9. oktobraGURI Nr. 235], ar grozījumiem [turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 368/2001”], 1., 2. un 4. pantam, termiņiem sākoties tad, kad beidzas šis termiņš.

4.   Likuma Nr. 604/1966 6. panta noteikumi, kas ir grozīti ar šī panta 1. punktu, ir piemērojami arī: a) darba līgumiem uz noteiktu laiku, kas noteikti [Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001] 1., 2. un 4. pantā, kuri ir īstenojami datumā, kad stājas spēkā šis likums, termiņiem sākoties tad, kad beidzas šis termiņš; b) darba līgumiem uz noteiktu laiku, kas noslēgti, piemērojot tiesību normas pirms [Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001], un kas jau ir noslēgti datumā, kad stājas spēkā šis likums, termiņiem sākoties datumā, kad tas stājas spēkā; [..].

5.   Ja tiek pārveidots līgums, kas ir noslēgts uz noteiktu laiku, tiesa uzdod darba devējam samaksāt darba ņēmējam vispārēju kompensāciju no 2,5 līdz 12 viņa faktisko pēdējo darba samaksu mēnesī apmērā atbilstīgi [Likuma Nr. 604/1966] 8. pantā noteiktajiem kritērijiem.

[..]

7.   5. un 6. punkts ir piemērojami visām tiesvedībām, tajā skaitā tiesvedībām, kuras turpinās šī likuma spēkā stāšanās datumā. Kas attiecas uz pēdējām minētajām tiesvedībām, tiesa, ja nepieciešams, tikai 5. un 6. punktā paredzētās kompensācijas noteikšanas mērķiem nosaka termiņu, lai, ja nepieciešams, papildinātu prasību un ar to saistītos izņēmumus, un īsteno Civilprocesa kodeksa 421. pantā paredzētās pierādījumu vākšanas pilnvaras.”

5

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Itālijā Direktīva 1999/70 tika ieviesta ar Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 palīdzību. Atbilstīgi šī dekrēta 1. pantam algota darba līguma uz noteiktu laiku izmantošana ir atļauta tikai tehnisku iemeslu dēļ vai sakarā ar neizbēgamiem ražošanas, organizācijas vai algoto darbinieku aizstāšanas iemesliem un šādam līgumam nav seku, ja tas tieši vai netieši neizriet no rakstveida akta, kurā ir īpaši norādīti šie iemesli. Vienu rakstveida akta kopiju darba devējs nodod darba ņēmējam piecu darba dienu laikā, skaitot no darba uzsākšanas dienas.

6

1970. gada 20. maija Likuma Nr. 300 par darba ņēmēju statusu (1970. gada 27. maijaGURI Nr. 131) 18. pantā ir noteikts:

“[..] Nolēmumā, ar kuru tā atzīst par spēkā neesošu atlaišanu [Likuma Nr. 604/1966] 2. panta izpratnē vai atceļ atlaišanu, kas veikta, nepieļaujot būtisku pārkāpumu vai līguma pārkāpumu, vai atzīst to par spēkā neesošu atbilstīgi pašam likumam, tiesa darba devējam – vai viņš ir uzņēmējs vai nav –, kurš katrā uzņēmējdarbības vietā, uzņēmumā, meitasuzņēmumā, birojā vai autonomā departamentā, kur notiek atlaišana, nodarbina vairāk nekā 15 darbiniekus vai vairāk nekā 5 darbiniekus, ja tas ir lauksaimniecības uzņēmums, nosaka atjaunot darba ņēmēju viņa amatā. [..]

Nolēmumā [..] tiesa nosaka darba devējam atlīdzināt darba ņēmējam kaitējumu, ko radījusi atlaišana, kuras spēkā neesamība tikusi atzīta, ar kompensāciju, kas atbilst faktiskajai vispārējai darba samaksai, skaitot no atlaišanas dienas līdz faktiskajai atjaunošanai, un nosaka viņam samaksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas no atlaišanas dienas līdz faktiskajai atjaunošanai; nekādā gadījumā kompensācija nevar būt mazāka par 5 faktiskajām kopējām ikmēneša darba samaksām.

Neskarot tiesības uz kompensāciju [..], darba ņēmējs var lūgt darba devējam aizstāt atjaunošanu amatā ar kompensāciju, kas atbilst 15 faktiskajām kopējām ikmēneša darba samaksām. Ja darba ņēmējs nav atsācis strādāt 30 dienu laikā pēc darba devēja uzaicinājuma, ne arī lūdzis 30 dienās no lēmuma samaksāt šajā punktā paredzēto kompensāciju, darba attiecības tiek uzskatītas par izbeigtām, beidzoties iepriekšējiem termiņiem.

Lēmums par atlaišanu [..] ir izpildāms provizoriski.”

7

Likumā Nr. 604/1966 ir ietverti noteikumi par individuālo atlaišanu saistībā ar darba līgumiem uz nenoteiktu laiku. Saskaņā ar minētā likuma 8. pantu:

“Ja ir konstatēts, ka nav pamatotas atlaišanas vai attaisnotas atlaišanas apstākļu, darba devējam darba ņēmējs ir jāatjauno darbā 3 dienu laikā vai, ja tā nenotiek, jāatlīdzina, samaksājot viņam kompensāciju, kas ir vismaz 2,5 pēdējās faktiskās kopējās ikmēneša darba samaksas un maksimāli – 6 pēdējās faktiskās kopējās ikmēneša darba samaksas, ņemot vērā nodarbināto darba ņēmēju skaitu, uzņēmuma lielumu, darba ņēmēja darba stāžu un pušu rīcību, kā arī pušu apstākļus. Šīs kompensācijas maksimālā summa var sasniegt 10 mēnešalgas darba ņēmējiem, kuru darba stāžs ir lielāks par 10 gadiem, un līdz 14 mēnešalgām tiem, kuru darba stāžs pārsniedz 20 gadus, ja to darba devējs nodarbina vairāk nekā 15 darba ņēmējus.”

8

C. Carratù tika pieņemta darbā Poste Italiane Campanie korespondences centrā par “pasta mehanizācijas centra jaunāko darbinieci”, tam izmantojot darba līgumu uz noteiktu laiku, kurš attiecās uz laikposmu no 2004. gada 4. jūnija līdz 15. septembrim. Līguma, kuru 2004. gada 4. jūnijā bija parakstījusi tikai viņa pati, kopiju, kuru bija parakstījis Poste Italiane, viņa saņēma 2004. gada 15. jūnijā.

9

Līguma termiņa noteikšana, piemērojot Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. pantu, bija pamatota ar nepieciešamību aizstāt vasaras brīvdienu laikā promesošus darbiniekus.

10

2004. gada 21. septembrī ar ierakstītu vēstuli C. Carratù pauda savu pieejamību Poste Italiane. Uzskatot, ka viņas pieņemšana darbā uz noteiktu laiku bija prettiesiska un bez sekām, jo pēdējā minētā parakstīja un nosūtīja viņai līgumu tikai 2004. gada 15. jūnijā, C. Carratù, neuzsākusi izlīguma procedūru, cēla prasību Tribunale di Napoli [Neapoles pirmās instances tiesa], kas lietu izskatīja kā darba tiesa. Viņa apstrīdēja darba līguma uz noteiktu laiku izmantošanu, jo tas neesot izrietējis no Likumdošanas dekrētā Nr. 368/2001 paredzētajiem gadījumiem, un, konkrētāk, šis līgums esot ticis noslēgts, nenorādot ne aizstājamo darba ņēmēju identitāti, ne viņu prombūtnes ilgumu, ne arī tās precīzus iemeslus. Tādējādi tā pieprasīja pārkvalificēt savu darba līgumu uz noteiktu laiku par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, atjaunot viņu amatā pēc šīs pārkvalificēšanas, kā arī samaksāt starplaikā pienākošos darba samaksu.

11

Poste Italiane apgalvo, ka patiesie motīvi saistībā ar aizstāšanas nepieciešamību pamatoja līguma uz noteiktu laiku izmantošanu, pieņemot darbā C. Carratù. Katrā ziņā šī sabiedrība apstrīd, ka prasītājai pamatlietā būtu tiesības saņemt darba samaksu par laikposmu pirms viņas prasības celšanas iesniedzējtiesā, jo skartajai personai esot tiesības tikai uz vienkāršu kompensāciju.

12

Ar 2012. gada 25. janvāra starpspriedumu iesniedzējtiesa konstatēja, ka līgums uz nenoteiktu laiku saistīja prasītāju ar Poste Italiane no 2004. gada 4. jūnija. Tomēr Tribunale di Napoli vēl ir jāpieņem spriedums par sekām saistībā ar līguma uz noteiktu laiku atcelšanas kompensāciju un jānosaka darba ņēmējam, kurš prettiesiski pieņemts darbā uz noteiktu laiku, pienākošās kompensācijas summa.

13

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda uz zināmu pretrunu starp Likumā Nr. 183/2010 paredzēto kompensācijas sistēmu, no vienas puses, un vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas piemērojama visās citās civiltiesību jomās, no otras puses. Šī likuma 32. panta 5. punktā par labu darba ņēmējiem, kuri ir prettiesiski pieņemti darbā uz noteiktu laiku, ir noteikta kompensācija no 2,5 līdz 12 viņu pēdējās kopējās ikmēneša darba samaksas apmērā, ņemot vērā Likuma Nr. 604/1966 8. pantā noteiktos kritērijus.

14

Kā uzskata iesniedzējtiesa, šāda kompensācijas sistēma esot ļoti neizdevīga darba ņēmējam uz noteiktu laiku, ciktāl, lai kāds būtu tiesvedības garums un brīdis, kad viņš tiktu atjaunots savā amatā, viņš nevarēs saņemt kompensāciju lielāku par maksimāli 12 mēnešalgām. Šajā ziņā darba ņēmējs, kurš prettiesiski pieņemts darbā uz noteiktu laiku, tiek mazāk aizsargāts, nekā to paredz civiltiesību principi, kā arī mazāk nekā prettiesiski atlaists darba ņēmējs, kurš ir pieņemts darbā uz nenoteiktu laiku un kuram 1970. gada 20. maija Likuma Nr. 300 18. pantā paredzētajos gadījumos ir tiesības saņemt kompensāciju, kas ir samērīga visam laikposmam, kāds ir pagājis no prettiesiskās atlaišanas līdz faktiskai atjaunošanai viņa amatā.

15

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa šaubās par šīs Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punkta interpretācijas saderīgumu ar efektivitātes principu un aizsardzības vienlīdzības principu, kas tiek garantēta darba ņēmējam, kurš ir pieņemts darbā uz noteiktu laiku, un kas dalībvalstīm ir jāievēro, piemērojot Direktīvu 1999/70, kā arī ar pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta hartas 47. pantā un ECPAK 6. pantā.

16

Šādos apstākļos Tribunale di Napoli nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar 2013. gada 14. oktobra lūgumu, kas Tiesas kancelejā saņemts tā paša gada 6. novembrī, C. Carratù pēc 2013. gada 26. septembrī nolasītajiem ģenerāladvokāta secinājumiem, pamatojoties uz Tiesas reglamenta 83. pantu, lūdza, galvenokārt, atkārtoti sākt mutvārdu procesu, norādot uz iespēju, ka Tiesa nav pietiekami informēta, ka ir jaunatklāts fakts, un iespējamību, ka lieta tiks izskatīta, pamatojoties uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki nav apsprieduši. Pakārtoti, C. Carratù, pamatojoties uz Tiesas reglamenta 101. panta 1. punktu, aicināja Tiesu nosūtīt iesniedzējtiesai lūgumu sniegt paskaidrojumus. Visbeidzot, vēl pakārtotāk, C. Carratù lūdza atļaut Tiesā izskatāmās lietas C‑89/13 D’Aniello u.c. dalībniekiem iesniegt savus apsvērumus šajā lietā.

18

Ir jāatgādina, pirmkārt, ka Tiesa – pēc savas ierosmes vai ievērojot ģenerāladvokāta ieteikumu vai arī lietas dalībnieku lūgumu – var izdot rīkojumu par atkārtotu mutvārdu procesa sākšanu atbilstoši Reglamenta 83. pantam, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekami skaidri lietas apstākļi vai ka lieta ir jāizskata, ņemot vērā argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (2013. gada 11. aprīļa spriedums lietā C‑535/11 Novartis Pharma, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāta pienākums, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, ir atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus par lietām, kurās atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta iesaistīšanās. Veicot šo pienākumu, ģenerāladvokāts vajadzības gadījumā var izvērtēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, to pārnesot plašākā kontekstā nekā iesniedzējtiesas vai pamatlietas dalībnieku šauri noteiktais konteksts. Tā kā Tiesai nav saistoši ne ģenerāladvokāta secinājumi, ne to pamatojums, nav atkārtoti jāuzsāk mutvārdu process saskaņā ar reglamenta 83. pantu katrreiz, kad ģenerāladvokāts izvirza tiesību jautājumu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši (iepriekš minētais spriedums lietā Novartis Pharma, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Šajā gadījumā, pirmkārt, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav obligāti izskatāms, pamatojoties uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki nav apsprieduši. Otrkārt, C. Carratù iesniegtais lūgums par skaidrojumiem nav būtisks, ciktāl iesniedzējtiesa ir pareizi izklāstījusi valsts tiesisko regulējumu; tas Tiesai iesniegtajos apsvērumos nekādi nav ticis apstrīdēts. Visbeidzot, tā kā lietas C‑361/12 un C‑89/13 nav tikušas apvienotas, statūtos un reglamentā nav paredzēta iespējamība, izskatot lietu, uzklausīt citas lietas dalībniekus. Tādējādi Tiesa ir pietiekami informēta, lai lemtu.

21

Līdz ar to, tā kā ģenerāladvokāts ir uzklausīts, šī sprieduma 17. punktā norādītie C. Carratù lūgumi ir noraidāmi.

22

Poste Italiane uzskata, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir nepieņemami, jo, pirmkārt, pēdējā minētā nav identificējusi kritērijus, uz kuriem Tiesa varētu balstīt savu vērtējumu, un, otrkārt, valsts tiesību norma, par kuru ir pamatlieta, proti, Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5.–7. punkts – par sodiem, kas piemērojami, prettiesiski nosakot darba līguma termiņu –, neizriet no Direktīvas 1999/70. Šī direktīva esot transponēta Itālijas valsts tiesībās ar Likumdošanas dekrētu Nr. 368/2001, kamēr apstrīdētā norma, kas stājās spēkā tikai 2010. gada 24. novembrī, esot tikusi pieņemta citiem mērķiem un nolūkiem, nevis nepieciešamībai ieviest šo direktīvu, proti, noteikt sodus, kas piemērojami, prettiesiski nosakot darbinieka darba līguma termiņu; tas ir aspekts, kurš šajā direktīvā nekādi netiek regulēts.

23

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai, ko lūdz valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (2008. gada 12. jūnija spriedums lietā C-458/06 Gourmet Classic, Krājums, I-4207. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Šajā lietā nešķiet, ka strīds būtu par to, ka Savienības tiesību interpretācija, ko lūdz iesniedzējtiesa, faktiski būtu objektīvi nepieciešama, lai panāktu risinājumu tās izskatāmajā lietā. Pirmkārt, darba līgums, ja runa ir par līgumu uz noteiktu laiku, izriet no pamatnolīguma materiālās piemērošanas jomas, un, otrkārt, iesniedzējtiesā izskatāmais strīds ir par darbinieka, kurš ir pieņemts darbā uz noteiktu laiku, un darbinieku, kuri ir pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku, tiesiskās situācijas salīdzināmību.

25

Turklāt ir jānorāda, kā to ir darījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 33. punktā, ka jautājums par to, vai Likums Nr. 183/2010 tika pieņemts, transponējot Direktīvu 1999/70, neietekmē lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

26

Tādējādi šajos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

27

Ar septīto jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties tieši attiecībā uz tādu valsts veidojumu kā atbildētāja pamatlietā.

28

Ir jāprecizē, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts no tā satura viedokļa šķiet esam beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai privātpersona varētu uz to atsaukties valsts tiesā (2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā C-268/06 Impact, Krājums, I-2483. lpp., 68. punkts).

29

Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai pie tādām organizācijām, attiecībā uz kurām var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kuriem var būt tieša iedarbība, pieder organizācija, kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar publiskas iestādes aktu – minētajai iestādei īstenojot kontroli – ir uzdots sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai šajā sakarā ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (skat. 2013. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑614/11 Kuso, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 106. un nākamajos punktos, izriet, ka Poste Italiane pilnībā pieder Itālijas valstij un vienīgā tās akcionāre ir Ekonomikas un finanšu ministrija. Turklāt to kontrolē valsts un Corte dei Conti (Revīzijas palāta), kuras loceklis ir tās valdē.

31

Tādējādi uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var tieši atsaukties attiecībā uz tādu valsts veidojumu kā Poste Italiane.

32

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “darba nosacījumi” ietver kompensāciju, kura darba devējam ir jāmaksā darba ņēmējam, jo tā darba līgumam prettiesiski ticis noteikts termiņš.

33

Ir jāatgādina, ka, ņemot vērā pamatnolīguma mērķus, tā 4. klauzula ir jāsaprot kā tāda, kurā ir izteikts Savienības sociālo tiesību princips, ko nevar interpretēt sašaurināti (2010. gada 22. decembra spriedums apvienotajās lietās C-444/09 un C-456/09 Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, Krājums, I-14031. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Lai gan, kā to savu secinājumu 37. punktā norādījis ģenerāladvokāts, pamatnolīguma noteikumos nav skaidri definēts jēdziens “darba nosacījumi”, Tiesai jau ir bijusi iespēja interpretēt šo jēdzienu “darba nosacījumi” Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu, kas ir Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.) pielikums, 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, kas ir izteikts gandrīz identiski pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam.

35

Tā Tiesa ir nospriedusi, ka izšķirošs kritērijs, lai noteiktu, vai pasākums ietilpst “darba nosacījumos” pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas izpratnē, ir tieši darba kritērijs, proti, darba attiecības, kas ir izveidotas starp darba ņēmēju un viņa darba devēju (šajā ziņā skat. 2010. gada 10. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-395/08 un C-396/08 Bruno u.c., Krājums, I-5119. lpp., 46. punkts).

36

Kas attiecas uz pamatnolīgumu, tā pamatojums ir pārnesams uz kompensācijām, kuras ir paredzētas, lai kompensētu darba līgumu uz noteiktu laiku prettiesisku izmantošanu.

37

Nav strīda par to, ka šāda kompensācija tiek piešķirta darba ņēmējam saistībā ar darba attiecībām, kuras to saista ar savu darba devēju. Tā kā tā tiek maksāta darba dēļ, tā ietilpst jēdzienā “darba nosacījumi”.

38

Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “darba nosacījumi” ietver kompensāciju, kura darba devējam ir jāmaksā darba ņēmējam, jo tā darba līgumam prettiesiski ticis noteikts termiņš.

39

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir paredzēts identiski aplūkot kompensāciju, kura ir piešķirta, prettiesiski nosakot termiņu darba līgumam, un kompensāciju, kura tiek maksāta, prettiesiski izbeidzot darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku.

40

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pamatnolīguma 1. klauzulas a) punktam viens no tā mērķiem ir uzlabot darba uz noteiktu laiku kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu. Tāpat šī pamatnolīguma preambulas trešajā daļā ir norādīts, ka tas “ataino darba devēju un darba ņēmēju vēlmi radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem [pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku], aizsargājot viņus pret diskrimināciju”. Šim nolūkam Direktīvas 1999/70 preambulas 14. apsvērumā ir noteikts, ka pamatnolīguma mērķis ir uzlabot terminētās nodarbinātības kvalitāti, nosakot minimālās prasības, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots diskriminācijas aizlieguma princips (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, 47. punkts).

41

Pamatnolīguma, īpaši tā 4. klauzulas, mērķis ir piemērot minēto principu darba ņēmējiem uz noteiktu laiku, lai šāda veida darba attiecības darba devējs neizmantotu nolūkā šādiem darba ņēmējiem liegt pastāvīgiem darba ņēmējiem paredzētās tiesības (2007. gada 13. septembra spriedums lietā C-307/05 Del Cerro Alonso, Krājums, I-7109. lpp., 37. punkts).

42

Tomēr, kā izriet no paša pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta formulējuma, vienlīdzīga attieksme nav piemērojama nesalīdzināmiem darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku.

43

Tādējādi, lai novērtētu, vai kompensācija, kas tiek maksāta par darba līguma uz noteiktu laiku termiņa prettiesisku noteikšanu, un kompensācija, kas tiek maksāta, prettiesiski izbeidzot darba līgumu uz nenoteiktu laiku, ir nosakāma identiski, vispirms ir jāpārbauda, vai skartās personas var tikt uzskatītas par tādām, kuras ir salīdzināmās situācijās (pēc analoģijas skat. 2012. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑302/11 līdz C‑305/11 Valenza u.c., 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Ir jākonstatē, ka viena no šīm kompensācijām tiek maksāta situācijā, kura būtiski atšķiras no situācijas, kurā tiek maksāta otra kompensācija. Pirmā kompensācija attiecas uz darba ņēmējiem, kuru līgums ir noslēgts nelikumīgi, kamēr otrā attiecas uz atlaistiem darba ņēmējiem.

45

No tā izriet, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā paredzētā vienlīdzīgā attieksme pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku nav piemērojama strīdā pamatlietā.

46

Tomēr ir jāprecizē, ka pamatnolīguma 8. klauzulas 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji var darba ņēmējiem noteikt vai pieņemt labvēlīgākus nosacījumus par tiem, kas noteikti šajā nolīgumā”.

47

Konkrētāk, lai gan pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta formulējums neļauj uzskatīt, ka kompensācija, ar kuru tiek atlīdzināts par darba līguma termiņa prettiesisku noteikšanu, un kompensācija, kura atbilst darba līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanai, attiecas uz darba ņēmējiem, kuri ir salīdzināmās situācijās, no 4. klauzulas 1. punkta un 8. klauzulas 1. punkta aplūkošanas kopsakarā izriet, ka tie ļauj dalībvalstīm, ja tās to vēlas, ieviest labvēlīgākus noteikumus darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un tādējādi tādā gadījumā, par kādu ir pamatlieta, darba līguma uz noteiktu laiku prettiesiskas noslēgšanas ekonomiskās sekas pielīdzināt sekām, kuras var izrietēt no prettiesiskas darba līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanas.

48

Tādējādi uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka, lai gan pamatnolīgums neliedz dalībvalstīm ieviest labvēlīgāku attieksmi par to, kāda pamatnolīgumā ir paredzēta darba ņēmējiem uz noteiktu laiku, šī pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliek identiski aplūkot kompensāciju, kas piešķirta par darba līguma termiņa prettiesisku noteikšanu, un kompensāciju, kas tiek maksāta, prettiesiski izbeidzot darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku.

49

Ņemot vērā atbildes uz ceturto un piekto jautājumu, uz pirmo, otro, trešo un sesto jautājumu nav jāatbild.

50

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: