—

tie attiecas uz visām militārpersonām, tostarp arī loģistikas vai palīgpersonālu;

—

tie attiecas uz situāciju, kad pati militārā dienesta veikšana attiecīgā konflikta ietvaros nozīmētu kara noziegumu veikšanu, tostarp uz situāciju, kad patvēruma meklētājs šādu noziegumu izdarīšanā piedalītos tikai netieši, ja ir pietiekami ticams, ka funkciju pildīšanas laikā viņš sniegtu ievērojamu atbalstu šo noziegumu sagatavošanai vai īstenošanai;

—

tie attiecas ne tikai uz situācijām, kad ir pierādīts, ka kara noziegumi ir veikti, vai situācijām, kas varētu tikt izskatītas Starptautiskajā krimināltiesā, bet arī uz situācijām, kad patvēruma meklētājs var pierādīt, ka šādu noziegumu izdarīšana ir ļoti iespējama;

—

izvērtējot faktus, kas ir jāveic pašām valsts iestādēm, piemērojot tiesas pārbaudi, lai kvalificētu attiecīgā dienesta situāciju, ir jāpamatojas uz pierādījumu kopumu, kas, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, īpaši tos, kas ir saistīti ar būtiskajiem faktiem, kuri attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, kā arī pieteicēja individuālo stāvokli un personīgos apstākļus, var apliecināt, ka dienesta situācija rada iespējamu apgalvoto kara noziegumu veikšanu;

—

vērtējumā, kas jāveic valsts iestādēm, ir jāņem vērā apstākļi, ka militārā intervence tika uzsākta saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes mandātu vai pamatojoties uz starptautiskās sabiedrības konsensu un ka valsts vai valstis, kas veic darbību, nosoda kara noziegumus, un

—

atteikumam pildīt militāro dienestu ir jābūt vienīgajam līdzeklim, kas patvēruma meklētājam ļauj izvairīties no dalības apgalvotajos kara noziegumos, un tādējādi, ja viņš nav izmantojis procedūru, lai iegūtu atbrīvojumu idejiskas pārliecības dēļ, šāds apstāklis izslēdz aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 2004/83 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu, ja vien minētais pieteicējs nepierāda, ka konkrētajā situācijā viņam šāda veida procedūra nebija pieejama;