a)

vai 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (1) (turpmāk tekstā – “Direktīvas”) 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā minētais formulējums “vismaz 20” attiecas uz atlaišanu skaitu visos darba devēja uzņēmumos, kuros veic atlaišanas 90 dienu laikā, vai arī tas attiecas uz atlaišanu skaitu, kas ir veiktas 90 dienu laikā, katrā atsevišķā uzņēmumā?

b)

ja 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts attiecas uz atlaišanu skaitu katrā atsevišķā uzņēmumā, tad kā ir interpretējams jēdziens “uzņēmums”? It īpaši, vai “uzņēmuma” jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to saprot visu attiecīgo mazumtirdzniecības uzņēmējdarbību kā vienu uzņēmējdarbības vienību, vai kā vienu šī uzņēmējdarbības subjekta daļu, kas ir paredzējis veikt atlaišanas, nevis kā tādu vienību, kurā darba ņēmējs ir nozīmēts savu pienākumu izpildei, kā katrs individuālais veikals?

i)

privātajam darba devējam – tādēļ, ka dalībvalsts nav pareizi transponējusi Direktīvu – būtu pienākums maksāt aizsargājošo kompensāciju tādēļ, ka šis darba devējs nav izpildījis savu pienākumu par konsultācijām saskaņā ar šo pašu direktīvu, un

ii)

tā kā šis darba devējs ir kļuvis maksātnespējīgs, tad gadījumā, ja privātajam darba devējam ir jāizmaksā aizsargājošā kompensācija, kuru tas neizmaksā, un ja to pieprasa no dalībvalsts, vai šīs dalībvalsts pienākumam izmaksāt šādu aizsargājošo kompensāciju darba ņēmējam saskaņā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek transponēta 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (2), ir piemērojams jebkāda veida atbildības ierobežojums, kas paredzēts dalībvalsts garantiju iestādei saskaņā ar šīs Direktīvas 4. pantu?