—

atcelt Vispārējās tiesas 2019. gada 12. februāra spriedumu lietā T-201/17, Printeos/Komisija

—

izspriest lietu pēc būtības un pilnībā noraidīt prasību tāpēc, ka

—

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Eiropas Komisijas tiesības uz aizstāvību un neesot ievērojusi pienācīgu tiesvedību, jo neesot ievērojusi principu non ultra petita, nepienācīgi grozīdama strīda priekšmetu un būtību pēc tam, kad tā prasītāju tiesas sēdē bija aicinājusi pārkvalificēt procentus, ko tā bija prasījusi sākotnējā prasības pieteikumā.

—

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi LESD 266. pantu, jo atzinusi, ka gadījumā, ja tiek atcelts lēmums, kurā ir uzlikta sankcija vai naudas sods, minētajā pantā ir noteikts absolūts un beznosacījuma pienākums samaksāt nokavējuma procentus ar atpakaļejošu spēku par laiku kopš provizoriskās samaksas dienas.

—

Trešais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo interpretējusi LESD 266. pantu spriedumu IPK (2) un Corus (3) un rīkojuma Holcim (4) gaismā, neņemot vērā jauno, sankcijām konkurences jomā piemērojamo tiesisko regulējumu.

—

Ceturtais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo uzskatīja, ka šajā lietā ir izpildītas prasības, kas judikatūrā ir izvirzītas, lai rastos ārpuslīgumiskā atbildība.

—

Piektais pamats: Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskuma un tiesiskās drošības principus, jo šajā lietā nav piemērojusi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu, lai gan ir likumīgā spēkā stājies nolēmums, kurā ir noteikts, ka šādi ir jārīkojas.