—

atcelt Padomes Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2019/87 (2019. gada 21. janvāris) (1), ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas Regulu (ES) 2019/85 (2019. gada 21. janvāris) (2), ciktāl tā attiecas uz prasītāju, un

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu novērtējumā, nosakot, ka prasītājs atbalsta Sīrijas režīmu un gūst labumu no tā, jo šāds viedoklis esot pilnībā nepamatots.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot noticis vispārējā samērīguma principa pārkāpums un ka ar apstrīdētajiem aktiem īstenotajiem pasākumiem esot tāda ietekme, ka tie paši par sevi būtu jāuzskata par nesamērīgiem. Pret prasītāju vērsto sankciju ekonomiskās sekas esot katastrofālas un nesamērīgas, salīdzinot ar mērķiem, kādus ir paredzēts sasniegt ar apstrīdētajiem aktiem.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot noticis nesamērīgs tiesību uz īpašumu un tiesību uz darbu pārkāpums, jo apstrīdētie pasākumi liedzot prasītājam netraucēti izmantot savu īpašumu un viņa ekonomisko brīvību, pārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmo papildu protokolu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Apstrīdētie akti esot pieņemti, lai sasniegtu citus mērķus, nekā tajā minētie, proti, viņam nezināmu iemeslu dēļ, vēršoties pret pašu prasītāju, nevis režīmu, un tādējādi esot pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot noticis LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums. Apstrīdēto aktu pamatojums patiesībā esot pilnīgi formāls un iespējams atbildētāja neesot to kārtīgi izsvērusi.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka esot noticis tiesību uz aizstāvību un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Prasītājs nebūtu varējis nodrošināt tiesas sēdi pirms apstrīdēto ierobežojošo pasākumu piemērošanas, un tā viņš neesot varējis atbilstoši izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ieskaitot tiesības uz taisnīgu tiesu, kas skaidri paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 3. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 2. punktā.