—

atcelt ECB 2019. gada 21. marta lēmumu par prasītāju plānoto būtiskas līdzdalības iegūšanu mērķa bankā.

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB noteiktais novērtējuma veikšanas periods saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 22. panta 2. punktu (1) esot beidzies pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tāpēc ECB vairs neesot varējusi iebilst pret plānoto līdzdalības iegūšanu.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi VUM regulas (2) 15. pantā ietverto procedūru un VUM Pamatregulas (3) 85.–87. pantu.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums esot balstīts uz novērtēšanas kritēriju saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 23. pantu kļūdainu interpretāciju un piemērošanu un to īstenošanu Latvijā.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi samērīguma principu.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB neesot ņēmusi vērā lēmuma iebilst pret plānoto līdzdalības iegūšanu diskrecionāro raksturu.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot sagrozījusi attiecīgās lietas faktus.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ECB, neņemot vērā pati savu atbildību par ticības zudumu regulatīvajam procesam, esot pārkāpusi nemo auditor principu.