Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 9. augustāCasa Regina Apostolorum della Pia Società delle Figlie di San Paolo iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 2. jūnija spriedumu lietā T-223/18 Casa Regina Apostolorum della Pia Società delle Figlie di San Paolo/Eiropas Komisija

(Lieta C-492/21 P)

(2021/C 471/30)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Casa Regina Apostolorum della Pia Società delle Figlie di San Paolo (pārstāvis: F. Rosi, advokāts)

Otra puse apelācijas tiesvedībā: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atcelt Vispārējās tiesas 2021. gada 2. jūnija spriedumu lietā T-223/18, kas taisīts par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā bija lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 7973 final (2017. gada 4. decembris) par valsts atbalstu SA.39913 (2017/NN) Itālija – Apgalvota kompensācija publiskām slimnīcām Lacio reģionā;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet, ka esot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu un veikt izmeklēšanu; esot kļūdaini interpretēts solidāras darbības jēdziens, uzņēmuma un saimnieciskās darbības jēdziens, kas ir paredzēts LESD 106. pantā, it īpaši atsaucoties uz Itālijas tiesisko regulējumu, kurš ir ietverts Likumdošanas dekrētā 229/1999 un kurš norāda uz to, ka Itālijas valsts sistēma finansējuma piešķiršanai reģioniem ietilpst nevis solidaritātes sistēmā, bet gan ekonomikas sistēmā atbilstoši vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) sistēmai piemērojamai kārtībai.

It īpaši tas apstrīd solidāras darbības jēdziena definīciju, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētajā spriedumā un kas ir pavisam vispārīga, un kurā nav atsauces uz tiesisko regulējumu, kas ir spēkā Itālijā par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Vispārējā tiesa par piemērojamu šajā lietā ir atzinusi Tiesas 2020. gada 11. jūnija spriedumu lietā Dovera, neveicot detalizētu Itālijas 1999. gada reformas analīzi, it īpaši to nesalīdzinot ar tiesību aktiem, kas reglamentē veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu Slovākijā.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd, ka universālas darbības jēdziens var izslēgt LESD 106. pantā paredzētās sistēmas piemērojamību, ņemot vērā, ka pakalpojumu, kas, pat ja ne pilnībā, ir sniegts kā universāls pakalpojums, var uzskatīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu tāpat kā citus pakalpojumus, piemēram, multimodālos pārvadājumus, elektroenerģijas piegādi, ūdensapgādi, telefonsakarus u.c., un tieši pretēji tas ietilpst VTNP jēdzienā.

Tāpat arī Vispārējā tiesa nav precizējusi, ka valsts reģioniem nodod finansējumu un pēc tam reģions maksā dažādām publiskām un privātām veselības aprūpes iestādēm par pakalpojumiem, pamatojoties uz tarifiem, kas atbilst pacienta/lietotāja izvēlei.

Tādējādi reģioni noslēdz sabiedriskā pakalpojuma koncesijas līgumus ar visiem publiskiem un privātiem operatoriem, maksājot par pakalpojumiem, pamatojoties uz konkrētiem tarifiem. Ikviena veselības aprūpes iestāde savu darbību organizē īpašā un autonomā veidā, lai varētu piesaistīt pacientu savai iestādei.

Turklāt pacients var vērsties vai nu publiskā, vai arī privātā veselības aprūpes iestādē, lai lūgtu sniegt privātu pakalpojumu, tādējādi izvairoties no gaidītāju saraksta, kas pastāv tā sauktajā akreditētajā sistēmā. Tādējādi tiek apstrīdēts tas, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi sprieduma sākumā: “1 Itālijā veselības aprūpes sistēmas organizācija galvenokārt ir balstīta uz Valsts veselības aprūpes dienestu (turpmāk tekstā – “SSN”). SSN ietvaros veselības aprūpes pakalpojumi tiek tieši finansēti no dalībnieku sociālās apdrošināšanas iemaksām un no valsts līdzekļiem, līdz ar to šādus pakalpojumus bez maksas vai gandrīz bez maksas visiem pacientiem, kas ir reģistrēti SSN, sniedz publiskas iestādes vai privātas iestādes, ar kurām ir noslēgts līgums. SSN pārvaldību nodrošina galvenokārt reģioni”.

Pēdējā minētā argumentācija neatbilst faktiskajai veselības aprūpes sistēmas organizācijai Itālijā un spēkā esošajiem tiesību aktiem; turklāt Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi apgalvojumu, saskaņā ar kuru “veselības aprūpes pakalpojumi tiek tieši finansēti no dalībnieku sociālās apdrošināšanas iemaksām un no valsts līdzekļiem” un kurš ir abstrakts un izņemts no konteksta.

Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa nav izskaidrojusi ne to, kas veido “dalībnieku sociālās apdrošināšanas iemaksas”, ne arī to, kas veido “valsts līdzekļus”. Konkrētāk, Vispārējā tiesa nav veikusi to tiesību normu satura rūpīgu analīzi, kas reglamentē VTNP LESD 106. panta izpratnē un saskaņā ar Tiesas 2003. gada spriedumu lietā Altmark.

Vispirms Komisijai un pēc tam Vispārējai tiesai esot bijis jāveic detalizēta sistēmas analīze, ņemot vērā arī Līguma 26. pielikuma saturu īpaši saistībā ar VTNP un to, ka nav izstrādāts konkrēts jēdziens, ar ko būtu identificēta šī īpašā pakalpojumu nozare.

Galu galā ar pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu vienkārši esot transponēts apstrīdētā Komisijas lēmuma saturs, kuru Vispārējā tiesa atzina par tādu, kurā ir norādīts pietiekams pamatojums.

Šī iemesla dēļ paliek spēkā iebildumi, ko detalizēti ir izklāstījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, kurš pretēji tam, ko ir apgalvojusi Vispārējā tiesa, ir apstrīdējis Komisijas lēmumu, jo tas esot pavisam vispārīgs un tajā neesot atsauces uz Itālijā spēkā esošo tiesisko regulējumu.

No tā izriet, ka šajā gadījumā ir iespējams vienkārši transponēt Tiesas sprieduma lietā Dovera saturu.

Turklāt Komisijai vispirms ir jāpārbauda apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītā iebilde pēc būtības, un Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Itālijas veselības aprūpes sistēma atbilst LESD 106. pantā paredzētajiem noteikumiem un tādējādi VTNP režīma piemērošanai.

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa neesot pieņēmusi lēmumu un tādējādi neesot norādījusi pamatojumu.