Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Itālijas Republika iesniedza 2004. gada 4. oktobrī

(lieta T-410/04)

(2005/C 19/63)

tiesvedības valoda - itāļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 4. oktobrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Itālijas Republika, kuru pārstāv Danilo Del Gaizo, advokāts.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Šajā lietā apstrīdētais lēmums ir Komisijas 2004. gada 23. jūlija Lēmums 2004/592/EK par izmaiņām Lēmumā 1999/659/EK, kas nosaka Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantiju nodaļas lauku attīstības pasākumu asignējumu paredzamo sadalījumu dalībvalstīm laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam (1) [izziņots ar dokumenta numuru K(2004) 2837].

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētājā lēmumā esošie grozījumi ne tikai piemin Kopienas fondu piešķiršanas pielāgošanu Itālijas Republikai par 2004. gadu attiecībā uz tās iesniegtajām izmaksu prognozēm, bet tas arī pārrēķina vispārējo tai domāto fondu dotāciju, to samazinot un piešķirot vispārējo dotāciju 4 473,2 miljonu EUR apmērā no apmēram 40 miljoniem EUR, pamatojoties uz tā saucamo Berlīnes Profilu (vienāds ar 4 512,30 miljoniem EUR).

Savu prasību atbalstam prasītāja atsaucas uz neatgriezeniskuma principa pārkāpumu. Šajā sakarā tā norāda, ka Regula Nr. 817/2004 (2) tika pieņemta 2004. gada 20. aprīlī un ka tā stājās spēkā 2004. gada 7. maijā, kas bija stipri pēc 30. septembra termiņa, ko nosaka Regulas Nr. 445/2002 47. panta 1. punkts, kurā dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai ziņojumu par izdevumiem, kuri radušies 2003. finanšu gada bilancē un kuri tika prognozēti ne tikai līdz 2003. gada beigām, bet arī 2004. un turpmākiem gadiem. Komisija varēja noteikt asignējumus, kuri bija ierakstīti 2004. finanšu gadā, pamatojoties uz minētās Regulas 49. pantu, kas 2003. gada 30. septembrī vēl bija spēkā, un nevis uz Regulas Nr. 817/2004 57. pantu. Tā rezultātā, tā nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu 2004. finanšu gadam, kura juridiskais pamatojums ir jaunā Regulas Nr. 1257/1999 (3) piemērošanas kārtība, nedz veikt dotāciju adaptāciju atbilstoši iepriekš minētajam 57. pantam, kas atbilst Lēmumā 1999/659, ko groza Lēmums 426/2000, noteiktajām dalībvalsts sākotnējām dotācijām.

Pakārtoti, pat ja pieņem, ka Regulu Nr. 817/2004 un it īpaši tās 57. pantu varēja pilnībā piemērot arī dalībvalstu līdz 30. septembrim izsniegtajiem aprēķiniem, piemērojot Regulu Nr. 445/2002, tiek apstrīdēts, ka Komisija drīkstēja grozīt Lēmumā 1999/659, ko groza Lēmums 2000/426, noteiktās dotācijas, arī veicot vispārējo asignējumu samazinājumu, kas izriet no tā saucamā Berlīnes profila, un ka jebkurā gadījumā to varēja piemērot attiecībā uz Itālijas Republiku. Prasītāja šajā sakarā atsaucas uz Regulas Nr. 1257/1999 46. panta pārkāpumu, kā arī Regulas Nr. 817/2004 57. panta pārkāpumu. Prasītāja šajā sakarā uzskata, ka pilnīga ticama juridiska pamatojuma neesamība pierāda, ka, pieņemot šo apstrīdēto lēmumu, atbildētāja pilnībā deformēja pieņemtās Regulas mērķi, uz kuras pamata tika pieņemts šis lēmums, un nepareizi izmantoja pilnvaras.

Jo pakārtotāk, prasītāja atsaucas uz tiesiskās paļāvības principa un pienākuma norādīt tiesību aktu pamatojumu pārkāpumu.

(1)  OV L 263, 10.8.2004, 24. lpp.

(2)  Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 817/2004 par grozījumiem Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/99 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai, OV L 153, 30.4.2004., 30. lpp.

(3)  Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/99 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu, OV L 160, 26.6.1999., 80. lpp.

  翻译：

查看mercari原页面

收藏该商品

立即下单